Birka: instagrams

  • «Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»

    260. lapaspuse

    Atkāpe no malas. Vārdi atkāpjas no malas, bet domas paliek, kur stāvējušas. Sastingušas bailēs sastingušas bailes. Atkāpe no malas, bet atkāpties nav kur. Tu esi tik melns un maziņš kā komats vai punkts. Tu vari «no rīta iziet no mājas mierīgs un paļāvības pilns un nepārnākt.» (59. lpp.) Tu vari kļūt par vēl vienu atkāpi no malas, pie kuras malas nebūs kur atkāpties. Laika gūsteknis – mums rakstīts uz pieres. «Ik dienu, ik minūti, ik sekundi dzīve var apgriezties kājām gaisā.» (tā pati piecdesmit devītā lapaspuse) Tā nav raķešu zinātne vai kvantu fizika. Tā nav pat boršča recepte. Tās ir fiziskas šausmas, kas piedzimst kaut kur pakrūtē un izplatās pa ķermeni kā audzējs, kurš nepazīst sāta. Kāda dzīve apstājas, bet kāda turpina ritēt uz priekšu. Atpakaļ. Skaiti vai neskaiti dienas, mēs esam vien laika gūstekņi, vien atkāpes no malas.

    «Tā ir pasaule, kuras esamību mēs nespējam aptvert.»

    62. lapaspuse

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) vārds man vairs nav svešs. Patiesībā, kopš pirmo reizi ar viņu iepazinos, lasot romānu «Lojalitātes», esmu ar de Vigānu pavadījusi kopā vairāk laika nekā ar jebkuru cilvēku ārpus manas ģimenes loka, stāvot lielveikala vai Covid-19 analīžu nodošanas punkta rindā. Ir sajūta, ka grāmatu lappušu caurlaidības spēja man ir palīdzējusi izsūkties cauri vārdiem, kas ieguļas baltajās papīra loksnēs, iepazīstot ne tikai de Vigānas rakstības stila īpatnības, bet arī pašas rakstnieces iekšupvērstās tieksmes. To, ka Delfīne de Vigāna ir psiholoģisko romānu meistare, no mana skatu leņķa pārliecinoši apstiprināja romāns «No un es», taču «Bērni ir karaļi» (Les enfants sont rois) šo pārliecību tikai nostiprināja.
    Savos romānos Delfīne de Vigāna «atsaucās uz laikmetu un pasaules gaitu». (51. lpp.) Viņa mīl iesprostot lasītājus viedokļu krustugunīs, jo allaž spēj izvēlēties tēmu, kas sit pa saules pinumu tā, ka gar acīm paliek melns. Un tu tajā melnumā stāvi un plāti muti, un tver pēc gaisa. Un mierinājuma, jo saproti, cik sačakarēta ir pasaule, kuras (ilgtermiņa) īrnieks esi.

    «Robeža starp iekšējo un ārējo ir zudusi diezgan sen.»

    212. lapaspuse

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā. Labrītu nomaina dubultklikšķis uz fotogrāfijas, kamēr pār lišķīgā smaidā savilktu seju vai kafijas krūzi ar biezu putu kārtu, kurā uzzīmēts tik tikko jaušams zieds, nomirgo sarkana sirds, kas mēmi apstiprina – man patīk šis attēls. «Šodien nav iespējams pilnībā pazust no radaru ekrāniem.» (260. lpp.) Lai cik zemu ritinātu savu ziņu plūsmu, acis visu laiku atdursies pret klikšķu ēsmām – pirksts pacelsies virs skārienekrāna un ar pašiem sev zināmu baudu trieksies pret satraucošu ziņu virsrakstiem vai video atskaņošanas pogām. «Šodien ikviens var iedomāties, ka viņa dzīve ir citu uzmanības vērta, un gūt tam apstiprinājumu.» (213. lpp.) Katra mūsu nopūta sasniedz auditoriju. Katrs čukstus izteikts vārds atrod vājāko posmu robežā, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Katrs digitālais nospiedums tiek piefiksēts, lai vēlāk kalpotu par ieroci pret mums pašiem. Mēs dzīvojam pasauļu sadursmju laikā, kurā viena daļa «nav ar mieru, ka viņus izseko kā putnu fabrikas vistas, marķē kā makaronu paciņas» (259. lpp.), bet otra – gatava padoties bezdibeņa vilinājumam, ļaujot pilnīgiem svešiniekiem, nepieceļoties no dīvāna, izdzīvot savas dzīves, nemaz neapzinoties, cik augsta var būt cena, ko par šādu vaļību var nākties maksāt.

    «Kad apzinies, ka nelabojamas drāmas var sagraut dzīvi vienā mirklī, miers iegūst vēl lielāku vērtību.»

    171. lapaspuse

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Romānā «Bērni ir karaļi» Delfīne de Vigāna biedējoši precīzi iezīmē realitātes un virtuālas realitātes nepārtrauktības sindromu. Robežas starp šīm pasaulēm ir mainījušas sākotnējo kursu. Tās ir sajaukušās tiktāl, ka kļuvis neiespējami nošķirt to, kas ir patiess, bet kas tikai izdomāts. Kam pievērst uzmanību, bet kam patīt garām. Katram, kurš pieslēdzies globālajam tīmeklim, ir iespēja nokļūt uz skatuves. Šī starmešu gaisma ir atkarību izraisoša. Katrs tīkšķis ir balva – tavas pievienotās vērtības pierādījums. Taču, nejūtot šīs atkarības izraisītās blakusparādības, savā tīksmē pēc uzmanības ir iespējams aiziet tālāk nekā morāles principi to pieļauj – tieši par to raksta de Vigāna – mūžam ar uzmanību nepiebarojamo indivīdu, kurš savas virtuālās izrādes dēļ, ir gatavs zaudēt visdārgāko.

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
    Mēs dzīvojam laikmetā, kurš reizē ir «privilēģija un slazds». (305. lpp.) Viss ir kļuvis par preci. Cilvēki ir staigājoši reklāmu stabi, tikai suņi tiem vairās uzčurāt. Cilvēki saka, šī esot iespēju pasaule, un tomēr ne katram ir iespēja dzīvot tā, kā to būtu izvēlējies- «dzīvot, lai tevi ieraudzītu, vai dzīvot pastarpināti.» (16. lpp.) Šodienas bērni dzimst bez izvēlēm. Tie dzimst kopā ar profiliem sociālajos tīklos, dzimst bez tiesībām veidot savu tēlu un personību pēc saviem uzskatiem. Bērni dzimst par vecāku (un viņu sekotāju) (privāt)īpašumiem. Tas, ko viņi ēd, dzer, velk mugurā, ar kādām rotaļlietām spēlējas – tas viss ir atkarīgs no padomiem, kas tiek uzklausīti no malas. Tūkstošiem cilvēku audzina mazuli, sēžot ekrāna otrā pusē. Tā ir vardarbība, kurā katrs tīkšķis to tikai paildzina. Neapzināts uzbrukums, kas draud jebkurā brīdī pāraugt traģēdijā.
    Cilvēkiem, kuri virtuālo pasauli aptaustījuši tikai no ārpuses, varētu šķist, ka de Vigāna sarakstījusi zinātnisko fantastiku, kas attāli atgādina neizdevušos anekdoti, tomēr tiem, kas sociālos tīklus izmanto ikdienā, sekojot līdzi vai tikai reizumis iemetot aci kāda ietekmeļa kontā, kļūst skaidrs, ka Delfīne de Vigāna ne tikai ieskicē, bet arī precīzi atspoguļo šo neizprotamo vēlmi savu ikdienas dzīvi uzticēt pilnīgiem svešiniekiem.

    Lasot «Bērni ir karaļi», es nevarēju nevilkt paralēles ar mūsu pašmāju influenceriem, kuri ar ekrānu starpniecību ik dienas pasniedz savu un savu bērnu dzīvi mums uz paplātes, un atcerējos par kādu notikumu pirms kāda laika, kad sieviete tviterī stāstīja, ka, ejot cauri Vecrīgai, pamanījusi kādu influenceru ģimeni, kas mēģinājusi uzņemt fotoattēlus instagramam, acīmredzot saldējuma reklāmai – bērni noraudājušies, tētis nokaitināts, mammai sarkana seja un izpletušās nāsis, saldējums izkusis, bet uz instagramfoto – laimīga ģimene, kas bauda saldējumu, saules sakarsētās Vecrīgas ielās…


    Delfīne de Vigāna raksta tā, ka lasītajam gribot, negribot nākas mainīt pasaules skatījumu līdz pašiem pamatiem. Tā ir skarba realitāte, sarežģīti attiecību modeļi. Un visam pa vidu mēs – tie, kas lēnām pierod.
    «Cilvēkiem ir nepieciešami sapņi» (314. lpp.), taču kopš pasaule ir sajukusi prātā ar savu vēlmi izrādīties, sapņot ir palicis grūtāk.
    Bez atkāpēm no malas.

    «Kāda jēga slēpties, ja esam tik redzami – tā, šķiet, spriež cilvēki; un ja nu viņiem ir taisnība?»

    213. lapaspuse

    No franču valodas tulkojusi Inta Šmite;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • *KONKURSS

    “Šī ir grāmata par purkšķiem.
    Tā gan!
    Par purkšķiem. Tie zināmi arī kā pirdieni.
    Bezdeļi. Smirdbumbas. Gāzes.”

    Es nāku no tiem laikiem, kad sārti kaistošiem vaigiem nācās gaidīt ģeogrāfijas skolotājas papēžkurpju radīto spalgoņu skolas gaiteņu labirintos, kas pārtrauktu nule pasaulē nākušo smagnējo klusumu, kas iepotēts astoņpadsmit nenobriedušu prātu kuluāros, jo kāds pirms īsa brīža spalgā un izzobotā balsī pārkliedzis divdesmit piecus kvadrātmetrus lielo klases telpu, lai mums, zaļajiem nakteņu dzimtas augļiem, kas aizmetušies vien pateicoties ģenētiski modificētai pārtikai, pavēstītu, ka Pasaules ģeogrāfijas atlants jāatver kādā attiecīgā lapaspusē, kur taisni pretī lūkojas ne tikai brūnās etiopiešu pamatiedzīvotāju acis, bet arī kaili krūšu gali.
    Nāku no tiem laikiem, kad pieliecoties tupus, bija jālūdz visi svētie, lai gar iespīlēto otro roku bikšu augšmalu skatam nepavērtos apakšbikšu robežjosla, kas nodevīgi ziņotu, ka šodien bruņurupuču nindzju apeņu diena. Vai labākajā gadījumā jāatdod divdesmit santīmi no kabatas naudas vecākajam brālim par klusēšanu. Klusēšanu un nebilšanu ne vārda par to, ka joprojām, gulēt ejot, līdzi ņem savu veco rotaļu lāci ar nozelēto ausi.
    No tiem laikiem, kad meitenes nepurkšķināja.

    “Gepardu perdeļi ir ļoti, ļoti, ļoti –
    nu ļoti smirdīgi.
    Varbūt tāpēc gepardi ir ātrākie dzīvnieki pasaulē –
    viņi vienkārši cenšas aizbēgt no smakas!”

    Šķiet, ka šodienas pasaulē, kamēr esmu bijusi ārpus uztveršanas zonas (lasīt: bērnu kopšanas atvaļinājumā), nekas nav mainījies. Cilvēki joprojām sarkst un bālē atkailinātu ķermeņu daļu vai teju pavisam nejauši nevietā izmesta, ne pārāk piedienīga joka dēļ. Taču tas, kas mani pārsteidz visvairāk – cilvēki joprojām baidās no pirdieniem kā no kodolfizikas, Jehovas liecinieku parādīšanās ārdurvju aplodā vai Guntara Rača dzejas rindu citēšanas vecātēva deviņdesmit gadu jubilejas svinību pašā spicē. Sabiedrības drošības labad, bezdeļus prātīgāk būtu atstāt ieslodzītus zem segas vai nevīžīgi izflīzēto dabisko vajadzību nokārtošanas telpās – šādas pārdomas, kā viegla rudens brīze, mani skāra brīdī, kad kādā no visu varenā globālā datoru tīkla atzariem pamanīju asas diskusijas par šo nule kā Latvijas grāmatu tirgū popularitāti ieguvušo rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm. Kamēr vieni sajūsmā laiž gāzes par zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieka Nika Karuzo un zooloģes Dani Rabojati kopīgi radīto smieklīgi informatīvo grāmatu, kas pilna faktiem, purkšķiem un smiekliem, tikmēr otri piedzīvo īstu reaktīvo hormonu caureju, nespējot rast mierinājuma atbildes uz jautājumu, kāpēc mūsu bērniem būtu jāpiedzīvo šāds smags degradācijas uzplaiksnījums. Jo pirdieni izraisa nomācošu pagrimumu, ziniet.
    Vai viņi purkšķina? ir grāmata, kura nenoliedzami piesaista uzmanību ar savu dzeltenās preses aprakstīto notikumu virsrakstiem līdzvērtīgo nosaukumu, kurš meties rotaļā ar acu skatieniem, tūlīt pat aizceļo arī uz patērētāju rokām, ieslīdot un pieplokot arī pie grāmatu veikala groziņa dibena.
    Ja kāds man būtu teicis, ka šāda nevainīga (vien deviņpadsmit centimetrus plata, divdesmit vienu centimetru gara un trīssimt sešdesmit gramus smaga) bērnu grāmatiņa par dzīvniekiem, kuri mēdz palaist gāzes (un kuri ne), kļūs par nepārejošu sāpi, tik daudzu cilvēku prātos, izraisot smadzeņu stumbru vēdergraizes, es nebūtu ticējusi. Nebūtu ticējusi, ka mums ir tik bēdīgi ar humora izjūtu. Bet ir.
    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Helios Kirjastus Oü, 2020)

    “Reiz kāda lidmašīna, kas veda divtūkstoš kazu, bija spiesta nolaisties, jo purkšķināšana lidaparātā iedarbināja ugunsgrēka trauksmes signālu.”

    Rokasgrāmatas Vai viņi purkšķina? četrdesmit četrās lapaspusēs iespējams uzzināt ne vien to, kā rodas bezdeļi, kas liek steigā vēdināt telpas vai aveņu piecdesmit nokrāsu vaigiem tēlot klepus lēkmi, bet atklāt arī to, kuri dzīvnieki ir purkšķinātāji, kuri nav, un kuri varētu būt. Bet nav.
    Tā, piemēram, zinātnieki joprojām strīdas par to, vai zirnekļi pieder pie purkšķinātājiem vai tomēr nē, jo neviens tos līdz pat šim brīdim nav pieķēris ne pie vienas no astoņām kājām, atklājot šo baisi smirdīgo noslēpumu. Taču, ja eksistētu vienradži, visticamāk mūsu meteorologiem bieži nāktos ziņot par to, ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst par lietussargu (šķīvi un dakšiņu), jo virs mūsu galvām iespējams ne tikai spīgulīšu, bet arī kēksiņu un kūciņu lietus, jo tie laistu gāzes tik pat bieži, cik bieži to dara zirgi, bet zirgi (pačukstēšu) ir dzīvnieku valsts daudzpurkšķinātāji. Taču grāmatā Vai viņi purkšķina? starp smirdīgiem un mazāk smirdīgiem bezdētājiem sastopami arī viskautrīgākie purkšķinātāji – tie staigā uz divām kājām, brokastīs aplej pārslas ar pienu, bet kafiju ar verdošu ūdeni, strādā astoņas stundas dienā (un tik pat daudz virsstundu), saņemot tik pat smieklīgu algu, cik smieklīgi ir viņu pirdieni. Jā, tie esam mēs – cilvēki.

    “Siļķes no ūdens virsmas ierij daudz gaisa, kādu laiku saglabā ķermenī un tad izgrūž to zem ūdens ar skaņu.
    (..)
    Tā kā šīs skaņas ir pārāk augstas un lielākā daļa plēsēju tās nedzird, var teikt, ka siļķēm ir slepens pirdienu kods.”

    Esmu piecu kaķu un viena suņa mamma, tāpēc varu teikt, ka dzīvnieku purkšķi manām plaušām ir tik pat pazīstami kā svaigs gaiss vai dārzeņu zupas ar sieru smaržu buķete. Taču acīmredzami par dižpārdokli topošā purkšķu grāmata arī man paplašināja apvārsni bezdeļu un smirdbumbu pasaulē. Grāmatiņa papildināta ar lieliskām Aleksa G. Grifitsa ilustrācijām, kuras atsvaidzina, dodot atslodzi no uzņemtā informācijas un purkšķu kopuma.

    Vai viņi purkšķina? noteikti nav grāmata, kura pelnījusi vārdu kaujas ar putām uz lūpām un deviņos līkumos sarauktām pieres vietām.
    Esiet vairāk bērni (un zirgi) – ņemiet visu vieglāk un purkšķiniet uz nebēdu!

    “Šis ir dinozaurs.
    Vai viņš purkšķina?
    Vairs ne!”

    *KONKURSS!

    Sadarbībā ar izdevniecību Helios manā Instagram kontā (@iamaustra)
    visu šo nedēļu (07. 09. – 14. 09.) norisināsies konkurss, kurā DIVIEM no mūsu sekotājiem būs iespēja savai grāmatu kolekcijai pievienot arī Nika Karuzo un Dani Rabajoti rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm
    VAI VIŅI PURKŠĶINA?!
    Piedalies un laimē!
    Veiksmi!

  • “Ja zinām, ka kabacis ir dārzenis, un zinām arī to, ka šis kabacis ir kēksa sastāvā, tad varam taču pieņemt, ka ēdam salātus, ne tā?”

    Šis noteikti būs viens no gardākajiem grāmatu bloga ierakstiem, kuru būsiet lasījuši, ne tikai šeit, manā rīta blāzmas domu dārzā, bet arī citviet – paralēlā un perpendikulārā grāmatu blogu izplatījumā, proti, šodien jūs pavisam, pavisam nedaudz iepazīstināšu ar Zanes Ozoliņas (starp grāmatas izdošanas brīdi un brīdi, kad top šis bloga ieraksts, Zane kļuva par sievu, tāpēc šodien sociālajos tīklos un pārējos Latvijas pilsoņu reģistros Zanes vārdu atradīsiet blakus Grēviņu uzvārdam) recepšu grāmatu Našķoties. Tā noteikti nebūs iedalāma pie parastajām recepšu grāmatām, kuras atrodamas teju katrā mājā (kā, piemēram, visas man mājās atrodamās recepšu grāmatas, kuras datētas ar gada skaitļiem, kuru aptvertajā laikā temperatūru krāsnī pārbaudīja ar pirkstu). Grāmatā atrodamas gan tādas receptes, kuru gala rezultāts varētu konkurēt ar restorānos pasniegto, gan tādas, kuras pagatavot ir ātrāk nekā uzsmērēt sviestmaizi ar desu un sieru. Pats galvenais (un to sola arī Zane) visas receptes ir rakstītas skaidrā latviešu valodā – vienkāršas un saprotamas. Izgāšanas pielīdzināma neiespējamībai.

    “Ja kāds ir saviļņojis manu sirdi kā noslēpumainā dāma Ainara Mielava sirdi tajā tālajā dziesmā, tad tā laikam ir rīsu biezputra ar šo (sildošo) ābolu ievārījumu.”

    Tik pat interesants, cik interesants ir Našķoties saturs, ir arī stāsts par to, kā īsti šī grāmata nonāca pie manis. Mēs (cilvēki) esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt mammu un tēti, svaigu gaisu, sauli un ēdienu. Taču, kopš foto un video dalīšanās servisā (instagramā) atrodams Zanes fantastiski gardais konts (kurā Zane dalās ne tikai ar receptēm, bet arī citiem savas dzīves mirkļiem, kuri ir tik pat gardi (un dažreiz pat gardāki), cik pašas receptes), un blogs (neliels mierinājums tiem, kuri vēl nav tikuši pie šīs burvīgās grāmatas, kaut gan noteikti jūsu ir ļoti maz). Un redzot to, kas pēdējo mēnešu laikā darās ne tikai tur (instagramā), bet arī grāmatnīcās, šķiet, esam ģenētiski ieprogrammēti mīlēt arī Zani. Kad vietu grāmatnīcu plauktos un skatlogos sāka aizņemt Našķoties, bija skaidrs, ka kādu dienu šī recepšu bībele nonāks arī uz manas virtuves darba virsmas, taču ar grāmatas iegādi nesteidzos, ļaujot visu pirms grāmatnīcās izplosīties tiem, kuri pēc tās izslāpuši visvairāk, sarunājot ar sevi, ka Našķoties mani gaidīs zem Ziemassvētku eglītes. Taču mani Ziemassvētki (bez eglītes gan) pienāca jau oktobra vidū. (Izdevējs: satura darbnīca TAPT, 2019)

    “Ja man būtu jāatbild uz mūžseno jautājumu, kuras trīs lietas es ņemtu līdzi, ceļojot uz neapdzīvotu salu, tās būtu trīs turku jeb auna zirņu bundžiņas.”

    Zane Grēviņa (Ozoliņa) ir ēdienu blogere un influencere (bet tik pat labi Zane varētu būt arī “skaistuma influencere”, jo starp visām ēdienu receptēm, pamanījās ieinfluencot man (un noteikti ne tikai man) skropstu tušu, bet arī “ēdiens” taču ir skaisti). Domāju, ka nepaiet ne diena, kurā kāds, iedvesmojoties no Našķoties Zanes nebūtu kaut ko sev (ģimenei, draugiem, darba kolēģiem) pagatavojis gardai maltītei vai kādam našķim. Sociālajos portālos Zanei sekoju tieši tik sen, lai neatcerētos, kas mani piesaistīja pirmais – ēdiens, humora izjūta vai dzīvesprieks (taču par to tagad prātot būtu tas pats, kā strīdēties par to, kas bija pirmais – vista vai ola). Tas, ka šī ēdiena gatavošanas māksla tiks iedrukāta grāmatā, bija tikai loģisks turpinājums tam, ko Zane jau bija iesākusi darīt savā blogā. Un ir neizsakāms prieks, ka šīs receptes beidzot var apskatīt ne tikai viedierīcēs, bet arī aptaustīt katru burtu grāmatā. Man kā grāmatmīlim tas sagādā īstu baudīju jau visupirms.

    “Ja varam iedomāties, ka latvietim blakus skābu kāpostu zupas bļodai atradīsies rupjmaizes rika, tad anglim – uz šķīvja kopā ar kartupeļu sacepumu tiks ar mērci apliets Jorkšīras pudiņš.”

    Oktobra pašā sākumā Zanes instagrama kontā parādījās konkurss, kurā nebija jāpieseko nevienam kontam vai jāietago desmitiem draugu un paziņu, lai palielinātu iespēju laimēt. Vienīgais, kas šī konkursa sakarā bija jāizdara – jāpieslēdz sava iztēle un humora izjūta, un to, protams, ir vieglāk izdarīt nekā tagot draugus un ģimenes locekļus, cerībā, ka netiksi izdzēsts no draugu vai mantojuma saraksta. Uzdevums bija – jebkuras filmas, grāmatas, šova vai dziesmas (un jebkura cita lietvārda) nosaukumu padarīt nedaudz ķirbīgāku. (Daži no maniem piedāvātajiem ķirbīgajiem variantiem bija: Meitene ar ķirbja tetovējumu; Ar mani atkal runā ķirbis; Precējies ir ķirbji). Vakarā, kad Zanes instagrama storijos, pieaicinot pilnīgi neatkarīgu ekspertu komandu (Zanes vīru Artūru (paldies Tev, Artūr)!) un beidzot tika izvēlēts uzvarētājs, intensīvi sekoju līdzi notikumu gaitai. Īsi pirms uzvarētāja paziņošanas, smejoties vīram pateicu, ka, uzvaras gadījumā, uztetovēšu ķirbi (lai joks par “meiteni ar ķirbja tetovējumu” vairs nebūtu tikai joks). Un, pareizi jau jūs noprotat – esmu tetovējuma dizaina (ķirbja) un laba tetovētāja meklējumos.

    “Ja pieņemam, ka speķa pīrādziņš ir biežākais viesis Ziemassvētkos un Jāņos, tad droši var teikt, ka pelmenis ir viņa ikdienišķais brālis.”

    Katrā jokā ir sava taisnība, kā, piemēram, tajā, ka sievietei ir pienākums barot savu vīrieti, jo tā stāv rakstīts 1949. gadā Ženēvā pieņemtajā konvencijā, proti – gūsteknim ir tiesības uz siltu ēdienu… tāpēc domāju, ka daudzās ģimenēs šī grāmata ienākusi kā pestītājs. Arī mūsu. Grāmatas 250 lappusēs un teju deviņdesmit receptēs, apkopotas gan piecu minūšu receptes, gan sāļo uzkodu, pīrāgu, maizīšu un maižu, saldo kūku, cepumu, našķoties zvaigžņu. Un pats svarīgākais – šajā grāmatā atrodamas receptes ēdienreizēm, kuras sagādā vislielākās galvassāpes un cīņas pašam ar sevi un mājiniekiem – brokastis un vakariņas. Tā kā mūsu ģimenē aug divi mazi cilvēki, kuriem garšīgāks par visu šķiet roltons vai kakao pa taisno no pakas (un nesakiet man, ka bērni prasa milzīgas izmaksas) – izdabāt viņu vēlmēm ir lielāks izaicinājums nekā pārkāpt likumu un dalīt ar nulli. Taču jau pirmais mēģinājums pagatavot kaut ko (siera kraukšķus ar ķirbju sēkliņām, ja būsim līdz mielēm precīzi) no Našķoties grāmatas pierādīja, ka, ja mūsu mājās virtuvē darbotos Zane (un to viņa tagad darīs caur savām receptēm), bērni ēstu pat ķirbju sēklas. Kāpēc pirmo reizi, gatavojot no šīm receptēm, izvēle krita par labu siera kraukšķiem, nevis, piemēram, tomātu biezzupai ar pesto un grauzdiņiem – tā bija viena no receptēm, kura (kā jau Zane bija solījusi) bija atzīmēta, jo tās viena no sastāvdaļām saistīta ar ķirbi (kā izrādās, ķirbju sēkliņas neražo rūpnīcās, mūžu dzīvo, mūžu āksties). Otra sastāvdaļa bija siers. Un tas arī viss (protams, arī sāls, bet tas ir tik pat pašsaprotami, kā elpot). Tieši tik viegli un ne gramu smagāk (grūtākais pašā gatavošanas procesā bija siera sarīvēšana un krāsns ieslēgšana, viss pārējais notika automātiski kā sajūga un gāzes spaidīšana)!

    “Medus kūkas receptes pasaulē ir tieši tik daudz, cik reižu Pamela Andersone ir palielinājusi krūtis – neskaitāmi daudz.”

    Skaidrs, ka aiz šīs grāmatas nestāv tikai viena pati Zane. Lai uzburtu tik satriecoši fantastisku recepšu grāmatu, kurā apkopot receptes, kuras vienmēr izdosies, nepieciešama spēcīga komanda, un Zane var būt lepna – viņai tāda komanda patiešām ir. Ar Susuru (četrkājaino Grēviņu ģimenes locekli) priekšgalā. Katrā grāmatas lapaspusē, katrā Našķoties receptē ir ielikta liela mīlestība. Tas ir jūtams. Neapšaubāmi. Manī neizsakāmu apbrīnu rada tas, kā Zane komunicē gan ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos, gan tas, kā sastādīta šī grāmata. Man nevienā brīdī nav šķitis, ka šī grāmata būtu domāta kādam citam, izņemot mani. Ir sajūta, ka labs draugs, kurš virtuvē ir mazāks nejēga nekā es, dala ar mani kādu vienkāršu (ikdienas) recepti. Tieši tāpēc arī visā šajā bloga ierakstā, nevienu reizi nenosaucu Zani par grāmatas autori vai kulinārijas speciālisti (lai gan neesam personīgi pazīstamas (taču, kā lai tagad mūsu “attiecību statusu” traktē, ja Zanei ir mans telefona numurs un pakomāta adrese, uz kuru sūtīt ēdienu, kas baigi ātri nesabojājas, ja nu kas)) – mums, Našķoties Zanes sekotājiem un iedvesmas skartajiem, Zane ir Zane. Un punkts. Un cik labi, ka mums ir tāda Zane, kas domā par mūsu labsajūtu un mūsu vēderiem.

    “Tā lūk, draugi, šīs receptes ir tieši jums – visiem tiem, kuriem gribas vienkārši, saprotami un ļoti garšīgi.”

    P.S. Siera kraukšķi ar (dažādu sēklu maisījuma) sēkliņām – recepte ŠEIT!

    P.P.S. Ja vēlies redzēt, kā tapa Našķoties grāmata, spied ŠEIT!