Birka: Inga Pizāne

  • Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni.
    Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.

    Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.

    2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu.
    Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var.
    2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).

    Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.

    Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk.
    Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos!
    Lai brīnišķīgs 2024. gads!

    GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS

    bez vietu iedalījuma

    Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»

    Tas pats izmisums, tikai ar puķēm

    «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.

    Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!

    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

    Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»

    Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.

    Elpu (un domas) aizraujoša.

    P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!

    No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023

    Jā Džasi «Mājupiešana»

    Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem.
    Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā.
    Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

    Viktorije Hanišova «Sēņotāja»

    Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos.
    Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.

    Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…

    Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!

    No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš;
    Izdevējs: Pētergailis, 2023

    Olli Jalonens «Debesu lode»

    Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
    «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Valodu māja, 2023

    Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

    Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

    Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023

    Medlina Millere «Kirke»

    «Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.

    Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.

    No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023

    Dace Rukšāne «Džikī»

    Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».

    Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.

    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023

    Ešlija Odrēna «Krustojums»

    Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.

    Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.

    No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu;
    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023

    Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»

    Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!

    Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.

    No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana;
    Izdevējs: Pētergailis, 2021

  • Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.
    Maldies priekšstatos.
    Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.
    Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī.
    Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes ārstei, man vajag kaut ko pret gripu, tu saki, pret vēdera vīrusu, pret mīlestību, bet varbūt vairs nevajag neko. Tikai pēdējo naglu savas vientulības paštaisnuma zārkā.
    «Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis.» (36. lpp.) Tu nolem sapņus noskalot ar melnu kafiju.
    Zemē nosviests laiks.
    Tu turpini sapņot, pat ja dzīve vairs neattiecas uz tevi.
    Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist… Lūpas ir…
    Klusums gāžas pār pulksteņa rādītājiem.
    Ziemas laiks. Vasaras laiks. (Un kaut kur starp abiem) Izmisuma laiks.

    «Kur beidzas viņš, kur sākas viņa izmisums?»
    (Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»)



    «Klusums, kurā kāds kaut ko grasās bilst, bet nespēj, ir vismokošākais klusums pasaulē.»

    62. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Patiesībā tas, ka iegrimu pasaulē mīļākajā klusumā, ir jaušama nejaušība (nejauša jaušamība). Gusta Ābeles vārdu iepriekš biju saistījusi ar teātra režiju un aktiermākslu (protams, tikai pa gabalu, ne sagaršojot klātienē – esmu trīs bērnu mamma no laukiem un vienīgā kultūra, kas notiek ar mani, ir Tutas koncerts pilsētas svētkos (un grāmatas, piedodiet)), tāpēc biju bezgala priecīga uzzināt, ka Ābele nu pieejams taustāmā (un lasāmā) formātā. Nenoliedzami, Gusts Ābele ir saaukstējies ar jaunības maksimālismu, taču, izpaužoties mākslā(s), tas ir pat ļoti veselīgi – kad gan jūs pēdējo reizi lasījāt grāmatu jauniešiem, kuru sarakstījis jaunietis, ne laikā iestrēdzis vai Centrāltirgū vecuma marasmu noķēris rakstnieks?
    Es jau agrāk esmu teikusi, ka man šausmīgi (nav precīzāka vārda) nepatīk jauniešu romāni, tagad es vairs nedrīkstu tā teikt (vai arī man jāsaka, nepatīk, bet… ar vienu izņēmumu).

    «Cerēju, ka plaisas vietā pēkšņi nebūs parādījusies siena, jo ar ieskrējienu pārlēkt pāri aizai, ka man šķita, bija vieglāk, nekā pārrāpties mūrim.»

    93. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Romāna «Pasaulē mīļākais klusums» galvenais varonis ir Svens – puisis, kuram draudzība un vēlme tikt sadzirdētam ir svarīgākās lietas uz pasaules, bet, kad kādudien attālums Svenam atņem mīļoto cilvēku, klusums gūst virsroku. Svens iekārtojas uz dzīvi mūžīgā gaidīšanā – tā kļūst par skābekli, kas sadeg vienpusējas mīlestības ķīmiskajā reakcijā. Cenšoties uz laiku aizmirst par dzīvi, Svens metas iekšā attiecībās un piedzīvojumos, ļaujot dienām nomainīt vienai otru strauji kā televizorā. Taču katrai izrādei pienāk gals un kādu dienu puisim jāstājas (skatītāju un) patiesības priekšā – nekas neliek justies brīvākām kā to liek klusums.

    «Vilšanās ir vienīgā emocija, ko mēs pa īstam izjūtam. Mēs dzīvojam, viļamies, tiekam tam pāri un tad viļamies atkal.»

    126. lapaspuse

    Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»
    Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.)
    Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.

    Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.

    «Man šķita, ka es varētu mūžīgi dzīvot klusuma un attāluma vakuumā, kamēr vien būtu ko gaidīt.»

    48. lapaspuse

    P.S. Pēc «Pasaulē mīļākais klusums» izlasīšanas, es atkal un atkal pārlasīju Ingas Pizānes dzejoli, kas (ne jau aiz nejaušas jaušamības) iemaldījies grāmatas lapaspusēs un nespēju noticēt, cik labi tie viens otru papildina (dzejolis romānu un romāns dzejoli). Mani pārņēma izmisums.
    Pasaulē.
    Mīļākais.
    Klusums.

    Ilustrējusi Aribella Jauja;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!