POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Inga Karlsberga

  • Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»

    by

    «Laiks bija sabojājies.»

    43. lapaspuse

    Klusums. Caururbjošs.
    Bada bungādiņas. Klusums.
    Viena pēc otras pārņem stafeti dienas, kad gribas izvemt sāpes no salauztās miesas.
    Salabot sevi pamostoties, bet ik reizi, kad acis sastop gaismu, domu vētras turpina plosīt to, kas palicis pāri no dienām (un vētrām), kuras pārlaidām nesaskaitījuši.
    Un tomēr… nav vētru, pēc kurām neizklīstu mākoņi.
    Es gaidu skaidras debesis.
    No tevis gaidu.
    Bet tagad klusums.
    Tik dziļš un sāpīgs, ka padara kurlu.

    «Reizēm vissīkākā, visneievērojamākā lieta var izstāstīt kādu interesantu stāstu.»

    51. lapaspuse

    Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»
    Mākonis, kas izskatās pēc zivs. Mākonis (parastais). Kafijas biezumi. Tulpes dobē. Tulpe tuvplānā. Bērns rozā pidžamā. Tas pats bērns (tā pati pidžama) ar netīru muti. Kafija izlieta uz galda. Skrīnšots. Pulkstenis pie sienas. Mākonis, kas izskatās pēc pastaigā izvesta suņa. Akmens pie jūras (un mīlnieki kāpās). Pašportrets. Putns pie(līmēts) debesīm. Koks. Daudz(āk) koku. Aukstā zupa. Kaķis (ne aukstajā zupā). Koku galotnes un Mēness. Balerīna. Bizbizmārīte uz rokas. Bērns uz velosipēda. Upe, par kuru nezināju. Automašīna, kuras logā uzlīme «PASAULES LABĀKAIS BRAUCĒJS». Baznīca. Delfīnes de Vigānas grāmatas. Suns. Cepta ola uz pannas. Dēla zīmīte «Es jūs mīlu :D». Cilvēks, kurš bēga, bet tomēr nokļuva kadrā… Es varētu turpināt, bet ētera laiks ir nelokāms.
    Fotogrāfija ir viena no skaistākajām valodām visā valodu sistēmā. Tā var pateikt tik daudz (un pat vairāk), nepasakot ne vārda – tās gluži kā grāmatas spēj mūs aizvest vēl nebijušās vietās. Iepazīt nekad nesatiktus cilvēkus… Un tomēr palikt nesatikti. Nebijuši.
    Mēs varam par bezgalīgiem padarīt mirkļus, kas steidzas un aizsteidzas mums garām. Ieslodzīt rāmī un piekārt pie sienas. Šķietami mūžībai.
    Krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmata bērniem (un ne tikai) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» («Давай поедем в Уналашку!») vēsta tieši par to – fotogrāfijas valodu. Par noslēpumiem, kurus spēj glabāt viens sastindzis uzņēmums fotofilmā. Kādas sižetiskās līnijas izspēlē katra tajā notvertā detaļa.
    Atmiņas un fotogrāfijas ar laiku izbalē, taču sajūtas, kuras dzimst kadrā (un aizkadrā) paliek nemainīgi košas. Neizgaistošas. Tādas ir arī manas sajūtas par «Unalašku».

    «Fotografēšana nav vienkārši izklaide, bet īsta māksla.»

    75. lapaspuse

    Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»
    «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» galvenais varonis ir Marks, deviņus gadus vecs zēns, kuru mamma mīļi iesaukusi par Markovkinu. Markam, kuram šķiet, ka, vakariņās ēdot picu, domas par skolu kļūst mazliet paciešamākas, bez mammas, kurai ļoti patīk visu fotografēt ar telefonu un uzreiz publicēt savā Instagram profilā, ir arī tētis, kurš dzīvo kopā ar savu Meiču, kurai ir cūciņas Pepas tetovējums; vecmāmiņa, kura dzīvo netālu un pārtiek no griķiem (un kefīra, lai zarnas darbotos); kaķis, kurš dzīvo turpat, kur Marks – mājā, kurā kāds uz pakāpieniem atzinies mīlestībā; un Vilhelms – zaķis, kurš no Marka (vai Marks no Vilhelma) nav šķīries kopš dienas, kad zēns un viņa mamma tika izrakstīti no dzemdību nama. Vēl Markam ir sapnis nokļūt Unalaškā, pilsētiņā, kuru pavisam nejauši Marks atrada Google kartēs – taču tas ir teju neiespējami, jo no Krievijas uz Unalašku vilcieni gandrīz nemaz nekursē, lai neteiktu, ka nekursē nemaz. Tomēr vairāk par visu zēna prātu nodarbina tas, kur palicis viņa vectēvs – šai sarunai nav gatavs neviens, ne vecmāmiņa, kura ir stingri pārliecināta, ka viņas meitai tēva nemaz nekad nav bijis (un viņu pārliecināt par pretējo būtu neiespējami, jo ja «vecmāte nebūtu vecmāte, viņa noteikti būtu kļuvusi par ģenerāli», bet varbūt viņa vienkārši «vectēvu nejauši sabučojusi līdz nāvei un pēc tam noslēpusi viņa mirstīgās atliekas» (81. lpp.)), ne mamma, kurai vienkārši ir svarīgākas lietas, ko darīt (piemēram, steidzami noorganizēt filmēšanu desmit cilvēkiem, trim lapsām un divdesmit piecām pelēm, kuras ģērbtas violetos mēteļos), tāpēc Markam pie vectēva meklēšanas jāķeras pašam. Par pirmo pavedienu kļūst fotogrāfija, kurā redzama vecmamma, bet spogulī aiz vecmammas muguras pretī raugošais fotoaparāta objektīvs, kuru rokā tur cilvēks, kurš varētu būt Marka vectēvs, vai vismaz varētu zināt kaut ko vairāk par to, kur vectēvs palicis. Tā aizsākas zēna ceļojums fotogrāfijas iemīlēšanā un savas ģimenes sakņu izzināšanā.

    «Ar pieaugušajiem tā vienmēr: kaut ko pasaka, bet paši nesaprot, ko tas nozīmē.»

    70. lapapuse

    Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»
    Ar laikmetīgo mākslu ir tā – «nekad nezini, vai tas tiešām ir izcili vai arī pilnīgs mēsls». (70. lpp.) Ar «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir pavisam vienkārši – tā ir izcila! Vienkārši, neizturami izcila! Šis neparastais, bet bezgala sirsnīgais, komisko elementu visaptverošais stāsts manī atvēra cerību slūžas. Es joprojām dzīvoju realitātē, ar abām kājām ieurbusies zemē, kura šobrīd uz saviem pleciem iznes visu sāpju un asaru smagumu… un tomēr «Unalaškai» izdevās manī iedegt to lampiņu, uz kuras aukliņas rakstīts: ticība labajam. Ir jābeidz dzīvot kaut kur pa vidu, kur «rudens jau ir beidzies, bet ziema vēl nav sākusies.» (67. lpp.)
    «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir brīnumaina recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – kad to atvēru, attapos tikai tad, kad jau lasīju beigu vārdus (tiešā un pārnestā nozīmē). Īsts ceļojums laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām.
    Ja uz ielas, kafejnīcā, veikala rindā vai internetā kāds jūs uzrunā, sakot, ka jums (vai jūsu bērniem) noteikti ir jāizlasa «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!», ticiet uz vārda – šādas «nejaušības nav nejaušas» (45. lpp.) Paņemiet no tās visas gudrības (un jokus)!
    Atrodiet to, ko meklējat un nepazaudējiet to, kas jums jau ir!

    P.S. Klau, aizbrauksim uz Unalašku?

    «Būt kā visiem nav obligāti.»

    34. lapaspuse

    Ilustrāciju autore Kasja Deniseviča (Кася Данисевич);
    No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • Dīters Bēge, Bernds Melks-Tasels «Mēs — cilvēki»

    by

    «Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.»

    Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo miegu. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi. Nē. Atņirdz zobus kalendārs pie sienas. Noplēšamais. Tā dienu pēc dienas es plēšu tā ņirdzīgos zobus. Mīl, nemīl, mīl, nemīl… Īsi pirms nonākšanas papīrgrozā, septītais marts cenšas pierunāt mani uz citrona kūku. No domām par cukura upēm vien augšstilbi piebriest kā gaiļa krūtis pirms cīņas par augstāko vietu uz laktas. Piebriest un iesprūst džinsu starā. Piebriest kā upe, kas plānotājā nevainīgi atzīmējusi datumu, kad iziet no krastiem. Iziet no krastiem un aiziet uz veikalu pēc diļļu čipsiem.
    Un atkal viņi ir klāt. Visuredzošie. Ņirdzošie.
    Atņirdz zobus, tā laiks un arī cilvēki.
    «Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi.»
    Cilvēki pozitīvi. Cilvēki negatīvi. Kā elementārdaļiņas, kas ceļo pa atomu uzblīdušajām pavēderēm.
    Kā salūzušas tvaika nosūcēja instrukcijas. Baltas ķieģeļu sienas. Tostermaizes bez siera. Kaķu nagiem izraibinātas tapetes pie sienas. Tējas nosēdumiem piezīdušās krūzīšu lūpas. Vilcieni, kas aiznes ēnas milzīgās ausainēs. Izlietnes, kurās izskalo kafijas biezumus. Sniegs, kas nakts laikā pagūst izdzīt asnus uz automašīnu jumtiem. Jautājumi. Atbildes. Uz līmlapiņām. Zāles pret saaukstēšanos. Un samīlēšanos. Porcelāna servīzes, mazās baltās vietiņas, kur putekļi noparko savus lambordžini. Bruģakmeņu vaigi, kuriem pāri dragā labi koptu (mēreni barotu) dāmu pakavu asie naži. Vārdi uz noplēšamā kalendāra lapiņām. Citronkūkas receptes. Laiks un cilvēki, kuri atņirdz zobus…
    «Es domāju, ka mēs esam līdzīgi.»

    «Mūsu šūnas dzīves laikā vairākkārt atjaunojas. Bet sirds un acis gandrīz nemainās.»

    Kamēr pavasaris rausta ziemu aiz ūsām, Jāņa Rozes apgāds vienlaikus pārsteidz un lutina lasītājus, savā paspārnē izdodot vācu gleznotāja, vairāku bērnu grāmatu autora Dītera Bēges (Dieter Böge) un ilustratora Bernda Melka-Tasela (Bernd Mölck–Tassel) kopīgi radīto bilžu grāmatu. Par ko? Par mums. Cilvēkiem. Dažāda lieluma. Platuma grādu. Dzīves stāža. Statusa (karaliskajā ģimenē). Par to, kādi esam un kādi reizēm aizmirstam būt.
    Pasauli esam iegriezuši pretējā virzienā. Mašīnas brauc atpakaļgaitā. Laikrakstus tantes uz soliņiem lasa, sākot ar anekdošu un sludinājumu slejām (pērk un pārdod, maina, pateicības, līdzjūtības). Kaķi glauda pret spalvu. Satiekot kaimiņu, pār lūpām izsprāgst atvadu vārdi (līdz nākamai reizei). Saulespuķes raksta dzimtsarakstu nodaļai iesniegumu par vārda (un uzvārda) maiņu (kopš šodienas būšot Mēness Meitas). Mēnesspuķes. Pārdevēja par produktiem pircējam izmaksā naudu. Pircējs atdod atlikumu. Tapetes izlīmējas uz grīdas. Paklāji pielīp pie griestiem. Pirmklasnieks absolvē augstskolu.
    Cilvēki kāpj atpakaļ kokos.
    «Mēs — cilvēki» palīdz atgūt zudušo. Atgūt ticību cilvēkiem.
    Un iegriezt pasauli mums ierastajā virzienā.
    Pazust likumsakarībās.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    «Arī tas, kam mēs neticam, var būt pareizs.»

    «Mēs — cilvēki» (WIR MENSCHEN) ir rokasgrāmata par mums pašiem. Rokasgrāmata, kas ikviena sirdi iekaros ar vienkāršību. Un sirsnību. Pievilcību. Ilustrācijas pārsteigs ar sīku detaļu pārpilnību, teksti – kā āmurs – trāpīs pa īkšķa nagu, radot ķīmisku reakciju. Cilvēcību (un asinsizplūdumu).
    Mēs. Cilvēki. Radības ar lielākiem un mazākiem kroņiem. Sapņiem. Domām. Ilgām. Vēlmes pietuvoties tam, kas mums vienmēr paliks noslēpums. Vēlmes uzrakstīt uz papīra lidmašīnas spārniem visu, kas kādreiz palicis nepateikts. Atdot vēja raupjajām rokām, lai ceļ pretī debesīm. Pretī zvaigžņu dārziem, kas uzzied ikreiz, kad dienu sardzē nomaina nakts. Lai atdot zvaigznēm nepateikto glabāt. Glabāt līdz pat brīdim, kad burtu smagums spiedīs krist. Krist un sadegt atmosfērā. Vēlmes censties atgriezt visu, kam paiets garām. Nemanot. Nezinot. Mēs, radības kronis, reizēm aizmirstam, ka neesam vienīgie uz Zemes. Un tad pasaule piekūst no cenšanās to bezjēdzīgi atgādināt. Tā ņem un satricina. Krata un purina mūs nost no sevis. Un tad mēs, radības kronis, attopamies. Mēs paveramies ārā pa logu un redzam šodienu. Redzam atspulgu stiklā. Bāla ir tā seja, ko redzam veramies pretī. Un kroni ir nomainījusi medicīniskā maska… Tik trausla ir tā robeža. Tik trausla…
    «Mēs — cilvēki» graužas cauri mūsu vājībām. Ziņkārībai. Visa veida kārdinājumiem. Uzskatiem. Vietām. Un lietām, ar kurām paši netiekam galā. Graužas cauri dvēseles kukuržņiem. Uzar nocietinātu seju vaibstus plašam smaidam.

    «Ir lietas, ko saprotam arī bez vārdiem.»

    «Mēs — cilvēki» ir grāmata, kurā vēlētos pārziemot. Tā ir ceļojums ilustrāciju džungļos, kurā nākas baudīt katru pretī plaukstošo krāsu laukumu. Katru līnijas izliekumu. Šis ceļojums atgādina par to, lai arī cik dažādi mēs šķistu, cik sveši mēs būtu viens otram, nepiegriežot vērību uz ielas, nepaceļot acis klusam sveicienam, patiesībā esam līdzīgi. Baisa līdzība mūsu vaigos. Līdzība pirkstu galos. Matu celiņos. Soļu spērienos. Domās un darbos līdzības. Neapslāpējamas. Līdzības. Katra ilustrācija veido savu stāstu. Mazā emociju skaidrojošā vārdnīca. Tā atņirdz zobus (kā laiks un cilvēki) un teju bez vārdiem izstāsta pašsaprotamo. Neizbēgamo. Mums katram vajag kādu, par kuru rūpēties. Kādu, kuru apmīļot. Kādu, kuru reizi nedēļā apliet ar istabas temperatūras ūdeni. Mums katram vajag taisnību (vislabāk tādu, kas ir mūsu pusē). Olimpisko medaļu cilvēcībā. Līdzi jušanā. Mūziku, kuras ritmā grozīt gurnus, kamēr uz pannas (tikpat ritmiski) čurkst desu ripas. Vajag kādu, kas palīdz tikt skaidrībā. Skaidrībā ar lietām. Jūtām. Skaidrībā ar sevi.
    «Mēs — cilvēki» ir grāmata visa vecuma bērniem. Gan tiem, kas vēl tikai grasās spert savus pirmos soļus, gan tiem, kuri jau auklē savus vai savu bērnu bērnus. Tā ir grāmata, kuru negribas izlaist no rokām, jo šķirstīšana (un pāršķirstīšana) rada mazu atkarību.

    «Mūsu domas reizēm skrien ātrāk par mums.»

  • Olga Gromova «Cukura bērns»

    by

    “Niknums ir spēcīgas jūtas, tās palīdz izturēt.”

    Līdzcilvēku dzīvesstāsti ir mūsu emociju motori. Tie dzen domas uz priekšu un atpakaļ. Rotaļīgi, kā vējš savu elpu zem aplodām, radot trīsas manu un tavu svētnīcu skeletos. Līdzcilvēku mūža vēstījumi ir mūsu iekšējo dialogu ģeneratori. Tie plosa un ārda. Un uzrušina netīkamas mieles, kuras skalda dvēseli kā truls cirvis. Un tikai laiks valda pār brīdi, kad sapīsimies šo vārdu miju samudžinātajās ritmu konstrukcijās. Jo šādiem stāstiem lietošanas pamācību nav. (Un kā gan lai bez tām zina par iespējamajām blakusparādībām?)
    Bezspēkā klanīties cauri biezai un aukstai tumsai, līdz konvulsiju urdītā miesa pārdeg kā sērkociņa liesmas vajāts, putekļiem klāts zirnekļu tīkls. Vai ar degunu bakstīt saldas cukurvates mīksto vēderu dienās, kad asaras pār vaigiem plūst neviltoti bērnišķīgas laimes dēļ. Abos gadījumos ir svarīgi būt klātesošam. Būt tuvu un izlaist katru šo stāstu cauri dzīslu sazarojumiem, svēti cerot, ka tie nekļūs par iznīcinošu trombu.
    Mums jākļūst par klusiem klausītājiem.
    Tikai tā šie stāsti nespēs aiziet bojā.

    “Lai cik augsti viļņi un dziļi bezdibeņi, mūsu gars ir taisns un stingrs kā bura, un mēs noteikti aizpeldēsim līdz galam”

    Pateicoties Jāņa Rozes apgāda rūpēm par lasītmīlētājiem, arī manās rokās nonākusi patiesi brīnumaini burvīga, bet asi ādā kniebjoša un lūpā kodoša grāmata – krievu rakstnieces, redaktores Olgas Gromovas (Ольга Громова) dokumentāli literārais piemineklis mazās Stellas (un daudzu tā laika mazo cilvēku) liktenim pirmskara un kara gados. Piemineklis zaudētām bezrūpīgām bērnu dienām, zaudētām mājām, zaudētu tēva mīlestību.
    Taču ne zaudētām cerībām.
    Cerībām, kas reiz izpletīs spārnus un aizvedīs atkal mājup.

    Grāmatas Cukura bērns (Сахарный ребёнок) priekšvārda (“ceļavārdi grāmatai” – cik gan skaisti tas skan!) autore, rakstniece Ludmila Uļicka, raksta: “Cilvēka atmiņa ir pagātnes pieraksts. (..) … miljoniem vienkāršu cilvēku stāstu – iet zudība tā vienkāršā iemesla dēl, ka tiem nav bijis klausītāju…” Lasot šos vārdus, haotiski kratu galvu, kā uz automašīnas paneļa novietots (nu jau par antikvariātu kļuvušais) suns – aksesuārs. Arī Cukura bērnam nebūtu iespējas nokļūt nedz lasītāju grāmatu plauktos, nedz sirdīs, ja ne liktenīga satikšanās un vēlme noklausīties Stellas stāstu no sākuma līdz…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “- Atceries, kur mēs bijām… atceries, kas mēs esam… Par katru neapdomīgu vārdu mēs dabūsim samaksāt…”

    Lai arī pazīmes liecināja, ka pasaulē jānāk Henrijam (tas gan netika minēts, bet šajā vietā iztēlojos, kā Stellas māte biežāk iegriežas saimes virtuvē, lai nogrieztu kārtīgu kūpinātas gaļas vai siera šķēli), pavisam negaidīti Nudoļsku ģimenē, pēc ilga vārdu kara par bērna vārda izvēli, ienāca Stella. Jau piedzimstot mazulītei nācās drosmīgi cīnīties par vietu uz šī nepieradināmā zemes pleķīša, pierādot, ka spēcīgs gars savu mājvietu var atrast arī vien teju divu cukura paku smagā ķermenī. Stella auga mīlēta un aprūpēta. Vecāku uzmanības neapdalīta… līdz brīdim, kad par dzimtenes nodevību tika apcietināts Stellas tēvs. Vienīgā vieta uz pasaules, kurā Stella varēja izglābt savu tēvu, bija fantāzijas pasaule, kurā izstāstīt stāstu no dzīves tā, lai galvenais varonis tiktu izglābts un beigas būtu laimīgas. Taču ne visi stāsti un ne visas pasakas ir lemtas laimīgām beigām un labā uzvaru par ļauno. Piecu gadu vecumā Stellai nācās uzzināt un izprast lietas, kuras pat daļa pieaugušo neizprata. Un neizprot joprojām.
    1937. gada vasarā Stella kopā ar mammu dodas izsūtījumā, pat nenojaušot, kādus pārsteigumus Kirgīzijas stepe sagatavojusi šīm savas valsts nodotajām un izstumtajām.

    “No visām mantām, kuras paņēmām līdzi no Maskavas, mums bija palikušas tikai tās drēbes, kas mugurā, un vēl divas lietas. Mazais plastmasas nēģerēns Toms man un sens kabatas formāta sējumiņš, hrestomātija “Krievu dzejnieki” mammai.
    Šīs divas lietas ilgu laiku bija mani vienīgie draugi.”

    Olga Gromova Cukura bērnā apraksta laika posmu no 1937. līdz 1946. gadam. Spītējot jaunajiem apstākļiem, spītējot karam, atmiņas par šo laiku Stella atstāstījusi krāšņi. Lai arī lielākā daļa ir pašas autores literārais pieskāriens, ne brīdi nepamet sajūta, ka tieši tā arī ir bijis. Un ne vārda savādāk.
    Cik grūti būt bērnam laikā, kad no tevis prasa pieaugušu. Domāt, ko dari. Domāt, ko runā. Domāt, domāt, domāt. Un neuzdot jautājumus. Viens nepareizi uzdots jautājums var būt nāvējošāks kā desmit stobru gali.
    Liela nozīme Stellas dzīvei izsūtījumā bija literatūrai. Tā palīdzēja būt modriem, palīdzēja barot prātu un garu. Tā sniedza atbildes vēl pirms jautājums prātā izskanējis skaļi.
    Lēni vakari un kopīga noreibšana pie grāmatu lapaspusēm kopā ar ģimeni ir tas, pēc kā šī pasaule ilgojas. Un ilgosies vēl ilgi, ja mēs nesalauzīsim šo ātro skrējienu un kolas un čipsu vakaru pie saviem platekrāna draugiem (kuriem par mums, un mūsu liekajiem kilogramiem, ir pilnīgi vienalga) lāstu.
    Lēni vakari un cilvēki. Lielākās vērtības. Un apziņa, ka, par spīti augošajiem un sākumā šķietami nepārvaramajiem sarežģījumiem, nezuda ticība līdzcilvēkiem. Cilvēkiem, kuri, kā pār mākoņu kuģa bortu pārkrituši eņģeli, nepakļaujoties saviem likteņa belzieniem pa saules pinumu, nebaidījās sniegt palīdzību. Ne velti mamma Stellai daudzkārt atgādināja, ka par spīti visam, labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto.
    Jāpiekrīt arī man, ka, ja cilvēkiem pašiem dzīve sagādājusi daudz ciešanu un grūtību, viņi palīdz citiem neprasot pateicības. Šajā mazajā patiesībā slēpjas arī Stellas un viņas mammas atslēga uz brīvību.
    Cerības izpleš spārnus un aizved atkal mājup…

    “Kad cilvēku piemeklē nelaime, tad parasti šķiet, ka tieši viņam ir vissāpīgāk un vissliktāk pasaulē.”

    Jau iepriekš manis pieminētā rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums.


    Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    Domāju, ka Stella debesīs jau padzirdējusi, ka neviens Cukura bērnu neuzskata par kārtējiem ierindas memuāriem… un to lasa visi. Visi.
    Stellas stāsts pie mums ir drošībā.
    Cukura bērns ir drošībā.

    “Visas dzīves laikā (un mana mamma nomira 72 gadu vecumā) es ne reizes nedzirdēju, ka viņa būtu pacēlusi balsi, un nekad neredzēju asaras viņas acīs. Un jau krietni vēlāk, sastopoties grāmatās ar tādām klišejām kā “nelokāma griba”, “dzelzs izturība”, “tēraudciets raksturs”, es skaidri zināju, ka tas ir tieši par viņu.”

  • JŪLIJS 2020

    by

    Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi.
    Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.


    Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem.
    Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:

    Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies AUGUSTĀ!

    Serēns Sveistrups.
    Kastaņu vīrs.

    Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu.
    Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis.
    Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā.
    Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!

    (No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Tommi Kinnunens.
    Četru ceļu krustojums.

    Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam…
    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.

    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Samuels Bjorks.
    Es ceļoju viena.

    Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.

    Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu.
    Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks?
    Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma!
    Kairinoši apburošs veikums!

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Eve Hietamies.
    Tētis uz pilnu slodzi.

    Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnas dienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis.
    Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga.
    Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.

    (No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Vladis Spāre.
    Gājiens ar klibo zirdziņu.

    Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza.
    Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut.
    Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Birks.
    Sāra un Sprogainis.

    Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks.
    Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts.
    Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.

    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gundega Repše.
    Skiču burtnīca.

    Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas.
    Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties.
    “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.”
    Burvīgs veikums!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Osvalds Zebris. Māra.

    Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.
    Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.

    (Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Ulrika Kestere.
    Nelūgtie ciemiņi.

    Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas.
    Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās.
    Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!

    (No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐

    Inga Gaile. Piena ceļi.

    Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Taču stāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies.
    Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās…

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2018)

    ⭐⭐

  • Anete Mīrsva «Samsona ceļojums»

    by

    “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.“

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.    “

    Urzula Paula