POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Ieva Melgalve

  • Šī nebūs mana nāves diena

    by

    «Taisnīgums ne vienmēr ir žēlsirdīgs.»

    225. lapaspuse

    Cilvēki ir nogalinājuši arī nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
    Balta tumsa un troksnis, kurā atbalsojas visas pasaules klusums.
    Nāvei nedrīkst palikt parādā.

    Pusi dzīves mums ļauj ticēt, ka pasaku vārti ir vaļā – ļaunais vienmēr uzvar labo, prinči gandrīz vienmēr iemīlas zemnieku meitās (gandrīz vienmēr, jo pārējā laikā, protams, princeses iemīlas ubagu zēnos), bet košļājamās gumijas norīšana pavisam noteikti aizlipina dibenu; otru pusi dzīves mūsos mēģina iekvēlināt pārliecību, ka pasakām ticēt nedrīkst – jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem, ir tikai nejaušība, aizcērtot deguna priekšā vārtus, pa kuriem ciešā uzticībā ilgi staigāts iekšā un ārā (un kas man atdos tās stundas, kuras pavadīju raudot, jo nejauši noriju košļājamo gumiju?).
    Vienīgā un īstā patiesība slēpjoties vēsturē. Tas gan atkarīgs, kurā vēstures pusē stāvi.
    Vēsturi rakstot uzvarētāji. Man nekad nav paticis šis zvērināto spriedums. Vēsturi raksta un pārraksta tie, kuriem nav citu ieroču. «Pietiek ar vienu izmisušu paaudzi, lai mainītu vēsturi – vai pat izdzēstu to. (..) Viena paaudze, kas maina tekstu. Viena paaudze, kas izlemj šo tekstu mācīt nākamajai. Nākamā izaug un meli kļūst par vēsturi.» (458. lpp.)
    Ja man jāizvēlas, kam ticēt – pasakām vai vēsturei, es izvēlos bučot vardi.

    «Cerība ir gaisīga un nepastāvīga. Tā atņem tev koncentrēšanās spēju un virza to uz iespējamībām, nevis atstāj to tur, kur tai jābūt, – pie varbūtībām.»

    171. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Tie, kas interesējas par Austrumu astroloģoiju (es nē, es vienkārši iegūglēju), noteikti zina, ka 2024. gads ir (Zaļā koka) pūķa gads, taču tie, kas interesējas par tulkoto literatūru, pūķa gadu visticamāk izjutuši ne tikai savos grāmatdraugu burbuļos, bet arī paši uz savas ādas, jo šī gada, manuprāt, karstākā grāmatu pīrādziņa tituls pienākas izdevniecības Helios paspārnē iznākušā jauniešu+ (tie, kas neierakstās kategorijā, lai paliek pie Mazā pūķa Kokosrieksta) fantāzijas romānam «Ceturtais spārns» (Fourth Wing) – amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) stāstam par pūķu jātniekiem, kuram elpu latviešu valodā dāvājusi tulkotāja Ieva Melgalve.
    Ja šī bloga lapaspusēs neesi pirmo reizi, jau zini, ka no jauniešu romāniem izvairos, kā no paziņām lielveikalā, taču «Fourth Wing» vāku (pateicoties bookgram’iem un booktok’iem) biju redzējusi biežāk nekā savus vecākus pēdējā pusgada laikā, tāpēc nāktos pieņemt par patiesu faktu, ka man to būtu spējis iepārdot pat kāds telemārketinga zīdainis (pat ja tas nāktu komplektā ar uztura bagātinātājiem un bitkoiniem).

    «Mācies to, ko viņi tev māca, atceries to, ko zini, bet saki to, ko viņi tev liek atstāstīt.»

    93. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Aiz Baskiatas kara koledžas mūriem katra diena ir cīņa ar nāvi. Lai kļūtu par pūķu jātniekiem (dziedniekiem, rakstvežiem, kājiniekiem), jauniešiem jāaizmirst viss, kas viņi bija pirms parapeta pārvarēšanas un nonākšanas pasaulē, kurā vājuma izrādīšana ir tavs nāves spriedums. Šeit katrs skatiens dursta kā naža asmens, katra atvāztā mute siekalojas gaidās redzēt kādu krītam bezdibenī. «Nogalināt kādu nav vienīgais iznīcināšanas veids» (349. lpp.), taču tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
    Romāna galvenā varone (Vijole) visu mūžu ir sapņojusi doties tēva pēdās un kļūt par rakstvedi, taču piespiedu kārtā nonāk jātnieku kvadrantā. Nevienam nav jāpūlas saskaitīt divi plus divi, lai saprastu, ka šī nav viņas īstā vieta, jo ne tikai auguma, bet arī sava statusa dēļ draud kļūt par parējo kadetu mērķi. Baskiatas kara koledža nav bērnudārzs, tas ir kaujas lauks, kurā bailēm nav ne vietas, ne laika – tu kļūsti par jātnieku vai kārtējo kapakmenī iecirsto vārdu. Ir jāspēj vairāk nekā tikai izdzīvot.
    Un jālūdz dievi, lai pūķis tevi izvēlas, pirms kāds cits no tiem paspējis tev nosvilināt uzacis…

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Jo tuvāk sper soļus draugiem, jo vairāk tie attālinās. Jo vairāk attālinies no ienaidniekiem, jo tuvāki tie kļūst. «Ceturto spārnu» nepārtraukti caurvij ne tikai drūmi varmācīga, bet arī seksuāla spriedze ((ar attiecīgo kulmināciju «īstajās vietās») tāpēc šis romāns noteikti patiks arī mājsaimniecēm, kuras ikdienā savus uz dīvāna kurnošos dzīvesbiedrus vēro cauri gludināmās veļas kalniem). «Tu zaudē kauju tajā brīdī, kad ļauj tajā iesaisīties emocijām» (76. lpp), un emocijas šajā grāmatā strāvo no lapaspuses uz lapaspusi, nevis ar laiku noplokot, bet, kā straujā solī tuvojoties kraujas malai, pakāpeniskā progresijā pieaugot.

    «Šis ir karš – un es jau iepriekš esmu to teicis, bet riebīgā patiesība, kuru izvēlas aizmirst tie, kas neatrodas frontē, ir tāda, ka pēc kara vienmēr paliek līķi.»

    374. lapaspuse

    Rebeka Jarosa «Ceturtais spārns»
    Lasītāji «Ceturto spārnu» gan ceļ debesīs, gan sūta vārīties elles katlā. Es piederu pie pirmajiem. Cēlējiem. Man patika pūķi. Mani (īpaši) nekaitināja neviens no grāmatas varoņiem (tos, kuri sāka kļūt apnicīgi, autore (vai pūķi) laicīgi novāca). Es noticēju kaislei. Naidam. Iekārei. Greizsirdībai. Ja šo grāmatu lasītu sešpadsmitgadīgā Arta, viņa neteiktu, ka viņai ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā būs viņas bojfrenda Lexus, jo viņa gribēs bojfrendu ar tumšzilu dunčasti. Bet trīsdesmitgadīgajai Artai šī bija tā grāmata, kas bija tilts pār manu nelasīšanas purvu, kurā slīgu jau vairākas nedēļas.

    Bieži dzirdu frāzi: «Vai ir dzīvēs pēc «Ceturtā spārna» izlasīšanas?». Es saku, ka IR!
    Jo kurš gan cits mūsu vietā lasīs stāsta turpinājumu…

    Nāvei nedrīkst palikt parādā.
    Pamēģinām?

    «Lai rītdiena pati par sevi domā.»

    57. lapaspuse

  • Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»

    by

    Šķiet, ka tas bija tikai aizaizvakar, kad izdevniecības Helios paspārnē savu pirmo elpu latviešu valodā ievilka kulta grāmata visa vecuma bērniem (arī tiem, kam pāri četrdesmit) – «Vai viņi purkšķina?» . Šī šķietami nevainīgā grāmatiņa ar gāzu laidošu zirgu uz vāka sacēla īstu komentāru vētru māmiņu šķīstītav…, tfū, diskusiju vietnēs, šķietami, atdzīvinot seno, klusi snaudošo, mītu par to, ka sievietes nepirž, tāpēc bērniem šāda ķecerību piesātināta literatūra nebūt nav vajadzīga – bērniem jālasa tādi stāsti, kā piemēram, «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», jo, kas gan varētu būt šķīstāks un tikumīgāks, kā stāsts par meiteni, kas dzīvo kopā ar septiņiem pusmūžu sasniegušiem vīriešiem. (Pagaidi, ko?!)
    Ja pēdējo nedēļu laikā esi bijis aptiekā, stāvot rindā aiz māmiņas, kurai rokā iekāries viens, bet pupā otrs bērns (vai māmiņa ar bērniem jebkurā cita kombinācijā), un kura ar bezpalīdzīgu vaidu reaģē uz farmaceita «piedodiet, bet validola krājumi ir beigušies arī noliktavās» paziņojumu, tad tas, visticamāk, ir ne vien tāpēc, ka bērni mājās sasituši vāzi, kas atvesta no Francijas ceļojuma vai svaigi izlīmētās tapetes viesu istabā izdekorējuši ar makaroniem un kečupu, bet arī tāpēc, ka izdevniecība Helios jaunajiem (un ne tik jaunajiem) lasītājiem un dabas norišu pētniekiem piedāvā ienirt sūdos līdz ausīm Endija Sīda (Andy Seed) grāmatā «Kakas, takas un smakas (un ko tās tev saka?)» (The Clue is in the Poo and Other Stuff Too)

    Pēc šīs grāmatas pārlapošanas, neviens vien apstiprinās, ka kakas patiešām ir kā Rafaello – tās var izteikt tūkstošiem vārdu.

    «Lāči, kas dzīvo mežā, tu arī kakā. Atrodot lāča izkārnījumus, vari būt drošs, ka autors turpat vien dzīvo – KAKA IR PIERĀDĪJUMS!»

    12. lapaspuse

    Pat tad, kad tev šķiet, ka esi viens – tu neesi viens. Nekad. Apkārt vienmēr ir kāds, kurš tevi slepenībā vēro un ir gatavs aptaisīties uz līdzenas vietas, ja tu to pamanītu (atsevišķos gadījumos, visticamāk, arī tu). Dažreiz tas ir kaut kas tik sīks, ka to pat īsti nevar saskatīt (un tagad godīgi pasaki, kad tu pēdēji reizi biji pie oftalmologa?), bet dažreiz tik liels, ka to tāpat ir neiespējami pamanīt (piemēram, kā baļķi acī), tāpēc noteikti būsi pateicīgs, ja pie rokas būs gadījies šis fantastiski izzinošais ceļvedis kaku, taku, smaku parādību kopumā, jo, nonākot meža biezoknī, ir taču vērtīgi zināt, ka atrasta apgrauzta antilopes vai žirafes kāja ir signāls tam, ka ļoti iespējams, paslēpies aiz egles (vai zem bērzu lapām), tevi vēro lauva.


    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    «Kakas, takas un smakas» ļauj kļūt par dabas detektīviem ne tikai tiem, kuriem jau noklusējumā iekodētā sirgšana ar mīlestību pret dabu ir viena no galvenajām dzīvības uzturēšanas nepieciešamībām – bet arī tiem, kuri labprātāk purkšķina silti izsēdētos dīvānos, ritinot uz priekšu un atpakaļu savu ziņu plūsmas. Šis brīnišķi asprātīgais orientieris dabas norišu pasaulē ļauj atsvaidzināt jau iepriekš, kaut kur pa ausu galam dzirdētus faktus, piemēram – daži dzīvnieki staigā uz pilnas pēdas, daži uz pirkstgaliem (kā es, naktī lavoties pie ledusskapja), bet pasaulē ir vairāk nekā 3500 veidu čūsku (viens no veidiem noteikti ir vīramāte), vai arī uzzināt pilnīgi, ko jaunu – vai zināji, ka Kanādas zosis nokārtojas ik pēc divdesmit minūtēm (Delfi komentētājs komentāru sadaļā nokārtojas biežāk)? Vai to, ka pie jūras atrastais «ārprāc, cik smuks» akmentiņš varētu būt koprolīts jeb dinozauru sūdakmens? Tāpat «Kakas, takas un smakas» atklās, kur dzīvo lielākie kakātāji un mazāko pēdu atstājēji – kur labāk nebāzt pirkstus, kur nebāzt galvu, bet kam piestādīt rēķinu tava mājokļa ērtību izmantošanu; kāpēc nav veselīgi sekot leduslācim vai atrasties tuvā rādiusā nīlzirgam brīdī, kad tas nolēmis iztukšot zarnu traktu.

    «Lielākā ķirzaka pasaulē ir trīs metrus gara un var norīt pat kazu. Šo ķirzaku sauc par Komodo varānu, un tā dzīvo tikai četrās Indonēzijas salās. Ja vēlies tam sekot, uzvelc bruņas…»

    47. lapaspuse

    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    Grāmata ir papildināta ar Klēras Elmonas (Claire Almon) ilustrācijām, kas palīdz gūt ne tikai tekstuālu, bet arī vizuālu priekšstatu par pēdām, kurām ne vienmēr vajadzētu sekot – jo var taču gadīties atrast alu (ne Mežpils vai Valmiermuižas, vecāki sapratīs) un vienā mirklī attapties mēslos līdz matu saknēm.
    Nebaidieties šo grāmatu iegādāt savu bērnu (vai personīgajiem) grāmatu plauktiem – baidieties atrast uz takas kakas un smakas un nesaprast, uz kuru pusi bēgt.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve;
    Izdevējs: izdevniecība Helios, 2022

  • Rupi Kaura «Saule un viņas puķes»

    by

    es varēju būt jebkura
    šajā pasaulē
    bet es gribēju būt viņējā

    Tu mani vēlies iztukšot. Kā vīna glāzi, kuru nemaz nebiji pasūtījusi. Lēni un mokoši. Mokoši un lēni. Un tad Tu ņem un paskaties uz mani taureņa vieglumā. Liec man izvilināt no sevis dvēseli ārā. Izraut grīdas un nograut sienas (un cik labi, ka dzīvoju bez griestiem), kaut vēl tik tikko te bija eiroremonts. Uzadīt no tās Tev džemperi un siltas zeķes. Un pārpalikumu iemērkt karstā ūdens krūzē kā tējas maisiņu no lielveikala zemākajiem plauktiem. Bet es bez pārpalikuma apģērbšu Tevi. Lēni un mokoši. Mokoši un… Ļaušu Tev uzplaukt krāšņi. Ļaušu Tev uzplaukt visās luksofora, kas reizē mūs laiž un nelaiž pāri krustojumam, krāsās. Un dienās, tādās kā šī (lēnās un mokošās), es skatīšos uz Tevi kā uz saulē izbalējušu fotogrāfiju. Likšu pie krūtīm kā plāksteri visiem saviem raižu pilnajiem sirdspukstiem. Un, ja saņemšu drosmi, kautri jautāšu, vai Tu par mani domā tā, kā es domāju par Tevi? Vai arī Tu naktīs pamosties no sapņa par mani, nosvīdušu pieri un sarkaniem vaigiem?
    Tava klusēšana būs atbilde.
    Tava klusēšana piespiedīs mani saprast, ka vienlīdz drosmīgi ir gan palikt, gan aiziet, gan salūzt, gan atkal salaboties.
    Taču pati Tu atļausies vairāk. Tu vienmēr atļaujies vairāk. Atļaujies, jo esi mūžīgāka nekā citi. Tu esi vārdi. Tu esi dzeja.
    Lēni un mokoši.

    vientulības ironija:
    mēs visi to izjūtam
    vienlaikus

    Lasot dzeju, es atkailinos pati sev. Atklājos. Kautrējos. Un mēģinu sakārtot vārdu drumslas pareizā secībā, lai saprastu, kā par to visu patiesībā jūtos. Lai saprastu, cik tukša vai pilna es esmu priekš sevis.
    Dzeju salīdzinu ar bitēm. Mazliet baidos, jo tās dzēliens var izrādīties nežēlīgs. Un kas zina, varbūt alerģisku reakciju izraisošs (iedomājies, kā es to paskaidrotu slimnīcas uzņemšanā – mani sadzēla dzeja… tā taču var nonākt reanimācijā vai psihoneiroloģiskajā dispanserā). Tāpēc es glābju sevi un tevi, un par dzejas izraisītajām blakusparādībām nerunāju ne emuāra ietveros, ne ārpus tā, tāpat kā es nelūdzu nevienam iekāpt manās apakšbiksēs. Taču šoreiz es lūgšu.
    Pirmo reizi indiešu izcelsmes kanādiešu stāstnieces un dzejnieces Rupi Kaura (Rupi Kaur) vārdu manīju tīmekļa vietnes Pinterest plašajās ārēs, kurās tā lietotāji dalās ar dažādām vizuālām un tekstuālām baudām. Īsas, teju aprautas vārdu rindas, kas kā asi skrūvgrieži atrod tevī īsto skrūvi un griež līdz aprauj vītni. Liels bija mans pārsteigums, kad apgāds Zvaigzne ABC saviem lasītājiem dāvāja Rupi Kauras pirmo dzejas krājumu Piens un medus (MILK AND HONEY) atdzejojumu latviešu valodā. Tas, ko pati biju fragmentāri baudījusi internetos, lika man saprast, ka, ja nepievienošu pienu un medu saviem dzejas krājumiem, kādā brīdī man nāksies sev atzīties, ka šādu neizdarību rūgti nožēloju. Un patiesi. Ceļojums Rupi Kauras pasaulē mani lauza un dziedēja, knieba un skrāpēja, glaudīja un mīlēja. Un šķita, katrs vārds atstāj arvien dziļākas brūces manā ādā. Izpeldot cauri sāpināšanai, samīlēšanai, pārlaušanai un dziedēšanai, es vēlējos, lai Rupi Kaura ar mani turpina darīt vēl. Un apgāds Zvaigzne ABC, izdodot dzejnieces otro dzejas krājumu Saule un viņas puķes, ļāva šīm vēlmēm piepildīties.
    (No angļu valodas atdzejojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    pasaki viņiem, ka biju
    siltākā tev zināmā vieta
    un tu sasaldēji mani

    Saule un viņas puķes (The Sun and Her Flowers) uztveru kā mazu autobiogrāfiju.
    Savu. Domāju, katrs var parakstīties kaut zem pāris grāmatā iegravētajiem vārdiem, pasakot priekšā par sevi. Tik daudz. Par atbildēm, kuras meklējam, par atteikšanos no sevis, par viņu (kas atstāj tevi bez elpas), par saknēm (kuras izravējam) par vārdiem (kurus vēlamies dzirdēt) un par to, ko vārdi nepateiks.
    Rupi Kaurai piemīt spēja ar vienkāršību panākt pakļāvību. Lasītāja pieradināšanu, vienlaikus stāstot par pasauli ap sevi un stāstot par pasauli ap mums. Tik pazīstamu. Ierastu. It kā mēs dienu no dienas kopā ēstu pie viena galda kartupeļu biezputru un strēbtu dzērveņu ķīseli. Caur vienu logu skatītos kā uzaust Mēness un kokiem lapas atņem vējš. It kā mati, kas bezkaunīgi savijušies kanalizācijas notekā, nāktu no mūsu visu galvām. Rutīnu.
    Saruna ar dzejnieci prasa fizisku sagatavošanos, jo Rupi Kaura atklāti un bez godbijības runā par salauztu mīlestību, zaudējumiem (un kā atraudāt kādu atpakaļ), greizsirdību, savas zemes pamešanu, jaunu pasauļu atklāšanu. Par okeāniem, kas šķir cilvēku no cilvēka, un izvēlēm, kas šķir vēl sāpīgāk. Tāpat dzejniece daudz runā par sevis iemīlēšanu, sievišķību un par to, cik daudzas no mums no tās atteikušās, ieguldot sevi nepareizajos cilvēkos, un drosmi, kuru šodienā varam atļauties, bet neizmantojam, kaut zinām, tās, kuras bija ilgi pirms mums, to nevarēja. Atļauties.
    Milzu izšķērdība.

    ne jau tas, ko atstājām aiz sevis
    mani salauž
    bet tas, ko būtu varējuši uzcelt
    paliekot

    Kad vēl nebiju iepazinusies ar Rupi Kauras biogrāfiju un lasīju Piens un medus, biju pārliecināta, ka aiz šiem vārdiem nomaskējusies sieviete pilnbriedā, taču, kad uzzināju, ka izcilā māksliniece dzimusi 1992. gadā (esot vien divus gadus vecāka par mani), biju vairāk kā pārsteigta. Arī šodien, lasot Saule un viņas puķes, mani nepamet sajūta, ka šajos vārdos ieausta neparasta un neizsīkstošu emociju pārpilna pieredze, kura, lai to sasniegtu, prasa mūžību.
    Mani vairs neizbrīna fakts, ka Rupi Kauras burvestībā pītie vārdi, kuri ietērpti grāmatas lapaspusēs, kuras papildinātas ar pašas dzejnieces trāpīgām ilustrācijām, kļuvuši par starptautisku fenomenu. Rupi Kauru lasa un apbrīno visā pasaulē. Un varbūt pat ārpus pasaules robežām (arī tas mani neizbrīnītu).
    Saule un viņas puķes ir mazā terapija. Mūsu visu.
    Atliek vien ļauties.
    Tai.
    Līdz vairs
    nav it nekā
    par ko raizēties    .

    taurenis
    kožu bara vidū
    nespējot saskatīt sevi
    arvien centīsies kļūt par kodi

  • Niks Karuzo, Dani Rabojati «Vai viņi purkšķina?»

    by

    *KONKURSS

    “Šī ir grāmata par purkšķiem.
    Tā gan!
    Par purkšķiem. Tie zināmi arī kā pirdieni.
    Bezdeļi. Smirdbumbas. Gāzes.”

    Es nāku no tiem laikiem, kad sārti kaistošiem vaigiem nācās gaidīt ģeogrāfijas skolotājas papēžkurpju radīto spalgoņu skolas gaiteņu labirintos, kas pārtrauktu nule pasaulē nākušo smagnējo klusumu, kas iepotēts astoņpadsmit nenobriedušu prātu kuluāros, jo kāds pirms īsa brīža spalgā un izzobotā balsī pārkliedzis divdesmit piecus kvadrātmetrus lielo klases telpu, lai mums, zaļajiem nakteņu dzimtas augļiem, kas aizmetušies vien pateicoties ģenētiski modificētai pārtikai, pavēstītu, ka Pasaules ģeogrāfijas atlants jāatver kādā attiecīgā lapaspusē, kur taisni pretī lūkojas ne tikai brūnās etiopiešu pamatiedzīvotāju acis, bet arī kaili krūšu gali.
    Nāku no tiem laikiem, kad pieliecoties tupus, bija jālūdz visi svētie, lai gar iespīlēto otro roku bikšu augšmalu skatam nepavērtos apakšbikšu robežjosla, kas nodevīgi ziņotu, ka šodien bruņurupuču nindzju apeņu diena. Vai labākajā gadījumā jāatdod divdesmit santīmi no kabatas naudas vecākajam brālim par klusēšanu. Klusēšanu un nebilšanu ne vārda par to, ka joprojām, gulēt ejot, līdzi ņem savu veco rotaļu lāci ar nozelēto ausi.
    No tiem laikiem, kad meitenes nepurkšķināja.

    “Gepardu perdeļi ir ļoti, ļoti, ļoti –
    nu ļoti smirdīgi.
    Varbūt tāpēc gepardi ir ātrākie dzīvnieki pasaulē –
    viņi vienkārši cenšas aizbēgt no smakas!”

    Šķiet, ka šodienas pasaulē, kamēr esmu bijusi ārpus uztveršanas zonas (lasīt: bērnu kopšanas atvaļinājumā), nekas nav mainījies. Cilvēki joprojām sarkst un bālē atkailinātu ķermeņu daļu vai teju pavisam nejauši nevietā izmesta, ne pārāk piedienīga joka dēļ. Taču tas, kas mani pārsteidz visvairāk – cilvēki joprojām baidās no pirdieniem kā no kodolfizikas, Jehovas liecinieku parādīšanās ārdurvju aplodā vai Guntara Rača dzejas rindu citēšanas vecātēva deviņdesmit gadu jubilejas svinību pašā spicē. Sabiedrības drošības labad, bezdeļus prātīgāk būtu atstāt ieslodzītus zem segas vai nevīžīgi izflīzēto dabisko vajadzību nokārtošanas telpās – šādas pārdomas, kā viegla rudens brīze, mani skāra brīdī, kad kādā no visu varenā globālā datoru tīkla atzariem pamanīju asas diskusijas par šo nule kā Latvijas grāmatu tirgū popularitāti ieguvušo rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm. Kamēr vieni sajūsmā laiž gāzes par zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieka Nika Karuzo un zooloģes Dani Rabojati kopīgi radīto smieklīgi informatīvo grāmatu, kas pilna faktiem, purkšķiem un smiekliem, tikmēr otri piedzīvo īstu reaktīvo hormonu caureju, nespējot rast mierinājuma atbildes uz jautājumu, kāpēc mūsu bērniem būtu jāpiedzīvo šāds smags degradācijas uzplaiksnījums. Jo pirdieni izraisa nomācošu pagrimumu, ziniet.
    Vai viņi purkšķina? ir grāmata, kura nenoliedzami piesaista uzmanību ar savu dzeltenās preses aprakstīto notikumu virsrakstiem līdzvērtīgo nosaukumu, kurš meties rotaļā ar acu skatieniem, tūlīt pat aizceļo arī uz patērētāju rokām, ieslīdot un pieplokot arī pie grāmatu veikala groziņa dibena.
    Ja kāds man būtu teicis, ka šāda nevainīga (vien deviņpadsmit centimetrus plata, divdesmit vienu centimetru gara un trīssimt sešdesmit gramus smaga) bērnu grāmatiņa par dzīvniekiem, kuri mēdz palaist gāzes (un kuri ne), kļūs par nepārejošu sāpi, tik daudzu cilvēku prātos, izraisot smadzeņu stumbru vēdergraizes, es nebūtu ticējusi. Nebūtu ticējusi, ka mums ir tik bēdīgi ar humora izjūtu. Bet ir.
    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Helios Kirjastus Oü, 2020)

    “Reiz kāda lidmašīna, kas veda divtūkstoš kazu, bija spiesta nolaisties, jo purkšķināšana lidaparātā iedarbināja ugunsgrēka trauksmes signālu.”

    Rokasgrāmatas Vai viņi purkšķina? četrdesmit četrās lapaspusēs iespējams uzzināt ne vien to, kā rodas bezdeļi, kas liek steigā vēdināt telpas vai aveņu piecdesmit nokrāsu vaigiem tēlot klepus lēkmi, bet atklāt arī to, kuri dzīvnieki ir purkšķinātāji, kuri nav, un kuri varētu būt. Bet nav.
    Tā, piemēram, zinātnieki joprojām strīdas par to, vai zirnekļi pieder pie purkšķinātājiem vai tomēr nē, jo neviens tos līdz pat šim brīdim nav pieķēris ne pie vienas no astoņām kājām, atklājot šo baisi smirdīgo noslēpumu. Taču, ja eksistētu vienradži, visticamāk mūsu meteorologiem bieži nāktos ziņot par to, ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst par lietussargu (šķīvi un dakšiņu), jo virs mūsu galvām iespējams ne tikai spīgulīšu, bet arī kēksiņu un kūciņu lietus, jo tie laistu gāzes tik pat bieži, cik bieži to dara zirgi, bet zirgi (pačukstēšu) ir dzīvnieku valsts daudzpurkšķinātāji. Taču grāmatā Vai viņi purkšķina? starp smirdīgiem un mazāk smirdīgiem bezdētājiem sastopami arī viskautrīgākie purkšķinātāji – tie staigā uz divām kājām, brokastīs aplej pārslas ar pienu, bet kafiju ar verdošu ūdeni, strādā astoņas stundas dienā (un tik pat daudz virsstundu), saņemot tik pat smieklīgu algu, cik smieklīgi ir viņu pirdieni. Jā, tie esam mēs – cilvēki.

    “Siļķes no ūdens virsmas ierij daudz gaisa, kādu laiku saglabā ķermenī un tad izgrūž to zem ūdens ar skaņu.
    (..)
    Tā kā šīs skaņas ir pārāk augstas un lielākā daļa plēsēju tās nedzird, var teikt, ka siļķēm ir slepens pirdienu kods.”

    Esmu piecu kaķu un viena suņa mamma, tāpēc varu teikt, ka dzīvnieku purkšķi manām plaušām ir tik pat pazīstami kā svaigs gaiss vai dārzeņu zupas ar sieru smaržu buķete. Taču acīmredzami par dižpārdokli topošā purkšķu grāmata arī man paplašināja apvārsni bezdeļu un smirdbumbu pasaulē. Grāmatiņa papildināta ar lieliskām Aleksa G. Grifitsa ilustrācijām, kuras atsvaidzina, dodot atslodzi no uzņemtā informācijas un purkšķu kopuma.

    Vai viņi purkšķina? noteikti nav grāmata, kura pelnījusi vārdu kaujas ar putām uz lūpām un deviņos līkumos sarauktām pieres vietām.
    Esiet vairāk bērni (un zirgi) – ņemiet visu vieglāk un purkšķiniet uz nebēdu!

    “Šis ir dinozaurs.
    Vai viņš purkšķina?
    Vairs ne!”

    ⠀

    *KONKURSS!

    Sadarbībā ar izdevniecību Helios manā Instagram kontā (@iamaustra)
    visu šo nedēļu (07. 09. – 14. 09.) norisināsies konkurss, kurā DIVIEM no mūsu sekotājiem būs iespēja savai grāmatu kolekcijai pievienot arī Nika Karuzo un Dani Rabajoti rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm
    VAI VIŅI PURKŠĶINA?!
    Piedalies un laimē!
    Veiksmi!