Birka: Gunita Mežule

  • «Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»

    Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»

    Otrais datums jaunajā kalendārā. Gaisā turpina virmot no svētkiem noguruša šampanieša un rasola smarža. No dīvāna apakšas degunu izbāzis apkaltis pīrāgs. Egļu skujas saķepušas vilnas zeķēs un starp zobu spraugām. Netīrie trauki izlietnē izperē arvien jaunus netīros traukus. Nedaudz ieskābuši cilvēki, meklējot siltumu, dīdās istabu kaktos (deviņdesmit grādos vārdi dzimst kā blusas skaidās). Kāds vēl pamanās taukainām rokām samīļot aizkaru. Aizkaram otrā pusē kaimiņš atslēdz skābekli lampiņu virtenei, kas kopš Trešās adventes cieši skāvusi mājas kori. Telefonā birst interneta kabeļos nomaldījušies Jaungada apsveikumi. Kaut kur plauktā kāda grāmata vaid pēc uzmanības. Draud izbērt burtus no lappusēm kā Lego kauliņus pa istabas grīdu (sargiet savas pēdas, dārgie draugi un pārējie klāt(un prom)esošie!). Kaķis rej. Suns ņaud.
    Kafija nekad nav garšojusi tik labi, kā otrajā datumā, jaunajā kalendārā.

    «Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»

    Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»

    Zinu, ka reti kurš šodien ir gatavs vēl vienam grāmatu topam (kotlešu paģiras nekad nav situšas pa jūtām tik ļoti), tomēr, turpinot 2020. gadā aizsākto tradīciju (2020; 2021), nolēmu pāris vārdos pastāstīt, cik (ne)veiksmīgs bijis mans grāmatu (skrej)ceļš 2022. gadā.
    Tie, kas dzirdējuši par manu viesošanos raidieraksta «Piedzīvot lappuses» vienā no 2022. gada pirmajām epizodēm (un te būs arī otrā viesošanās reize), zina, ka šogad biju uzstādījusi ļoti augstus mērķus. Nedariet tā! Tos, kuri cenšas uzrāpties augstāk par (vismaz) divu ledusskapju augumu, gaida ilgs un sāpīgs kritiens. Neilgi pēc šīs sarunas publicēšanas, mūsu dzīves piespiedu kārtā tika iedalītas pirms un pēc 24. februāra rīta posmos. Pasaule aizturēja elpu. Bija sācies KARŠ. Visi mani (es zinu, arī jūsu) plāni izjuka kā tropiskā ciklona ķertas matu pīnes. Un tomēr, cik smieklīgs lielums šķiet šis sīkums, salīdzinājumā ar to, ko nākas piedzīvot tiem, kuri šobrīd cīnās par to, lai virs viņu (un mūsu) galvām debesis atkal būtu mierīgas. Par spīti tam, ka plaisa starp mani un grāmatām stiepās vairāku mēnešu garumā, 2022. gadā izlasītas astoņdesmit trīs grāmatas.

    «Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»

    Elijs Vīzels «Nakts»

    Mazai ieelpai, pirms atklāju savu TOP 10, vēlējos iestarpināt to, ka šogad izlasītas tieši tik daudz bērnu literatūras, ka šķita, būs jāveido atsevišķs tops (paldies BJVŽ sarakstam), taču pēdējā brīdī apvaldīju šo ķecerīgo domu, tomēr ir grāmatas (un to autori), kuras gribas izcelt īpaši – tā, piemēram, manu muļķa grāmatnieka sirdi nozaga Marija Parra, Anna Krasiļščika un Luīze Pastore. Marijas Parras «Vārstargs un jūra» atkal ļāva satikt jau iemīļotos grāmatas «Vafeļu sirdis» varoņus, bet «Glimmerdāles Tonje» iemīlēt atjautīgo un izdomas bagāto meiteni. Luīzes Pastores «Laimes bērni» manī atmodināja dēkaiņa garu, kurš aizvien nav devies gulēt. Savukārt, Annas Krasiļčikas brīnumainā recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» – ļāva piedzīvot īstu ceļojumu laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām.
    Bērnu autoru spēja runāt par smagām (un varbūt arī ne tik smagām) tēmām caur humora un iejūtības prizmu ir apbrīnas vērta, tāpēc nebaidieties lasīt bērnu grāmatas – tām nav vecuma ierobežojuma (ja neticat man, pajautājiet Aijai)!

    «Būt kā visiem nav obligāti.»

    Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»

    Ja jūs jau aizmirsāt, kāpēc esat šeit, neuztraucieties, es arī (gandrīz), tāpēc lai notiek mans 2022. gada grāmatu TOP 10:

    10. Inga Grencberga «Sestā sieva»

    Inga Grencberga «Sestā sieva»
    Šī nav mana pieczvaigžņu grāmata, taču jutu, ka tai ir jābūt labāko desmitniekā, jo tā ir mana pārsteidzošākā 2022. gada grāmata.
    Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.

    «Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» (116. lpp.)

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    9. Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»

    Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
    «Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…

    «Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.» (119. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    8. Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»

    Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
    «Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.

    «Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.» (34. lpp.)

    No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    7. Tommi Kinnunens «Stikla upe»

    Tommi Kinnunens «Stikla upe»
    «Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.

    « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
    (181. lpp.)

    No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    6. Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»

    Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
    Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi.
    Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.» (98. lpp.) «Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,» (290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.

    «Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.» (255. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    5. Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»

    Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
    «Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu.
    Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām.
    Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.)
    «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».

    «Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.» (351. lpp.)

    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    4. Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»

    Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
    Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.

    «Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.» (165. lpp.)

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    3. Elijs Vīzels «Nakts»

    Elijs Vīzels «Nakts»
    Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.)

    «Kur tagad ir Dievs?»
    (72. lpp.)

    No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers;
    Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    2. Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»

    Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
    Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.

    «Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.» (94. lpp.)

    No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    1. Serhijs Žadans «Internāts»

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
    Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē.

    «Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.» (231. lpp.)

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
    Vairāk teksta un foto ŠEIT

    Mīļie grāmatu (un visu citu formātu) draugi!
    Laimīgu Jauno gadu! Lai 2023. gadā atgūstam visu, ko 2022. gads mums atņēmis!
    Tiekamies dzīvēs un grāmatās!

  • «Lasīt avīzēs par karu un atzīmēt notikuma vietas ar kniepadatām kartē nav gluži tas pats, kas redzēt savām acīm.»

    232. lapaspuse

    «Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.»

    351. lapaspuse

    Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
    «Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu.
    Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām.
    Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.)
    «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».

    Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»

    «Es biju izdzīvojusi Rāvensbrikā. Vai tad parasta dzīve varēja būt smagāka par to?»

    421. lapaspuse

    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

  • Uz visiem jautājumiem par to, kā man veicās ar lasīšanu vasarā atbildēju: «Lasīju ar baudu. Lēni. Čubinoties.» Patiesībā to var tulkot kā: «Nelasīju. Un nemēģinu rast attaisnojumu neattaisnojamajam…»
    Tie, kas bezgalīgas garlaicības mākti mēdz iemaldīties šī emuāra lapaspusēs, noteikti pamanījuši, ka «Mēneša šķērsgriezumā» sadaļā iztrūkst ieraksta par Maiju maija mēnesī iztukšoju sausas četras grāmatas, par divām no tām plašāk iespējams lasīt ŠEIT un ŠEIT, bet par Paulas Hokinsas «Meitene vilcienā» un Karas Hanteres «Kāds no savējiem», pāris īkšķa paijājienus zemāk. Iztrūkst ierakstu par jūniju, jūliju un… vasaru pietrūkst (un vasaras pietrūkst).
    Pēdējais emuāra ieraksts, kas piesprausts pie tā sienas, mēmi zviedz ūsās devīto jūniju. Delfīnes de Vigānas «No un es». Un viss. Trīs mēnešu klusēšana laikam ir ilgākā, kopš AUSTRAS piedzimšanas dienas. Ilgākā klusēšana, kuras laikā esmu domājusi un pārdomājusi neskaitāmi daudz reižu – domājusi un pārdomājusi to, kāpēc šobrīd sēžu pie datora, klabinu nagus pret taustiņiem, cenšoties no šīs apburoši kaitinošās skaņas izvilināt vārdus, kurus šobrīd lasi (vai kuriem veikli skrien pāri, kā neatļautā vietā brauktuvi). Taču šī bezsejainā tikšanās, kad mūs šķir vien grāmatas un vārdi (un iespējams Okeāni), ir kā mīlestības vēstule (trīsdesmit trīs rakstzīmēs) bez adresāta. Un tāda dvēseles atbrīvošana ir nepieciešama pat tādiem klusētājiem kā man.
    Trīs mēnešu laikā man izdevās pievarēt (un tā patiesi bija skaudra un brīžiem nepanesama cīņa) piecas grāmatas, kas, ja skaitļi nemelo, ir vidēji 1.66666666667 grāmata mēnesī. Tas noteikti skan daudz labāk, nekā teikt, ka jūlijā neizlasīju pilnīgi nevienu grāmatu (šajā brīdī dzirdu, kā mana neizlasīto literāro mantojumu kaudzīte smagi nopūšas). Vienu no tām jau minēju («No un es»), taču par pārējām četrām lasi zemāk (vai spied uz saitēm sarakstā):

    Man nav nojausmas, cikos es šeit ienākšu nākamreiz, taču ceru, ka tas nebūs īsi, pirms izsūtīsim viens otram Ziemassvētku pastkartes…

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

    Paula Hokinsa
    «Meitene vilcienā»

    «Dzīvē izplēstie robi ir paliekoši. Mums jāapaug tiem apkārt kā koku saknēm ap betona bluķiem, jāizspraucas cauri šiem tukšumiem.»

    «Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs un no visiem grēkiem tīrs.» Lietus lāses sitas logā. Pārkāpušas pāri sarkano ķieģeļu mūrim. Un noteikumiem. Mēģina iebrukt manas iedomu pils gaiteņos. Atmodināt kopīgas pagātnes ēnas. Švitina rokas pa gaisu. Ap kaklu grib apvīt savus pērļu pirkstus. Manu. Iejusties bendes lomā. Un visās pārējās lomās. Pēc kārtas. Lietuslāšu notvertie. Un nenotvertie. Uzplēš pūžņojošas rētas. Dziļu sāpju izvagotas. Veļ pāri tām vainas apziņas laukakmeņus. Līdz spēku izsīkumam. Apvārdo. Aizvārdo. Lepnas par paveikto. Lietus lāses. Logā. Sitas. Nositas. Garām aizburkšķ vilciens. Kā izbiedēta čūska izslīd no skatiena. Garām aizslīd acu pāri, kas redzēja to, kam bija jāpaliek neieraudzītam.

    «Ja pietiekami stipri gribi būt kopā ar kādu, morālei vairs nav nekādas nozīmes.»

    «Meitene vilcienā» (The Girl on the Train) ir viens no tiem romāniem, kurš savu lasīšanas kārtu, berzējot vākus gar citām – tādām pašām gaidītājām, lūdzies ilgi. Un izlūdzies. Bijušās žurnālistes, rakstnieces Paulas Hokinsas (Paula Hawkins) debijas romāns – trilleris par sievieti, kura dienu no dienas (un vakaru no vakara) bauda vientulību, atlaižoties mīkstajā, izsēdētajā velūra sēdeklī, baudot saules (vai mākoņu pelēkumu) siltumu caur loga stiklu, sajūtot vagona vienmērīgo šūpošanos, ieklausoties riteņu nomierinošajā klaboņā uz sliedēm – vilcienā – vērojot mājas sliežu malā, jūtoties tik labi kā nekur citur. Sievieti, kura dienu no dienas savā prātā izspēlē likteņus cilvēkiem, kurus redz cauri vilciena nodevīgajām lēcām. Taču viss mainās dienā, kad sieviete kļūst par liecinieci kam tādam, kas nav domāts viņas acīm. Pašai negribot, viņa no sievietes, kas bez mērķa un jēgas vilciena nesta, pārvietojas no punkta A uz punktu B, kļūst par svarīgu mehānisma daļu, kas iesvārsta bīstamu notikumu virkni, kas ved taisnā ceļā uz iznīcību.

    «Dažas kaujas ir vērts izcīnīt.»

    Paula Hokinsa paver iespēju lasītājiem ielūkoties uz meliem būvētas dzīves anatomijā. Un uzšķēršanai (tikai un vienīgi pētnieciskos nolūkos). Apspiestu atmiņu noslienātā ikdienā. «Melnie caurumi laika skalā.» Manipulācijās ar prāta un dvēseles stāvokļiem. Un visā, uz ko cilvēks ir spējīgs, lai labotu kļūdas. Labotu pieļautās kļūdas, lai ko tas maksātu. Mazliet smagnējs, taču sevī ievelkošs trilleris, kurš prasa mazu piespiešanos, lai sākotnēji neatmestu to iesākto, bet ne līdz galam izlasīto grāmatu kaudzei. Lai izgremo pati. Zinu, ka daudzi lasītāji šo romānu pielīdzina rakstnieces Gilianas Flinnas trillerim «Neatrodamā» (Gone Girl). Un man nekas cits neatliek, kā piekrītoši māt ar galvu. Tikpat toksiska un nepanesama nolemtības sajūta. Tik pat kaitinoši spoži. Kad psiholoģiskā spriedze sāk kāpināt tempu, lūpām izdodas «Meiteni vilcienā» izburbuļot cauri divos acumirkļos.

    Svarīgi: Pēc romāna «Meitene vilcienā» motīviem tapis scenārijs kinofilmai ar tādu pašu nosaukumu un talantīgo angļu aktrisi Emīliju Blantu (Emily Blunt) galvenajā lomā. Ja esat nolēmuši lasīt grāmatu un filmu savos datorekrānos vērot pēc tam, neskatieties filmas treileri. Slāpējiet ziņkārību! Tas man maksāja romāna negaidīto atrisinājumu.

    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐

    (Piezīmes par romānu «Meitene vilcienā» tapušas 6. maijā)

    Kara Hantere «Kāds no savējiem»

    Kara Hantere
    «Kāds no savējiem»

    «Pateikšu to tagad, pirms sāksim šo stāstu. Jums tas nepatiks, bet varat man ticēt, jo esmu to pieredzējis biežāk, nekā gribētos atcerēties. Šādos notikumos – ar bērniem – deviņos gadījumos no desmit vainīgais ir kāds no savējiem.»

    Pirms kāda laika nejauši uzdūros izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē izdotā trillera «Tumsā» intriģējošajam aprakstam. Pāris klikšķi un jau ar sajūsmu vēros Goodreads lietotāju atstātajos vērtējumos, kas tikai apstiprināja manas aizdomas par to, ka aiz derdzīgā grāmatas vāka slēpjas kaut kas patiesi labs. Taču jau tūlīt manu seju nomāca drūms mākonis, atskāršot, ka romāns «Tumsā» ir angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) otrais izdevums sērijā par noziegumiem, kurus izmeklē inspektors Ādams Folijs. Protams, divreiz man nebija jādomā par to, kura būs tā grāmata, kura kārtējo reizi apies «lasāmo grāmatu kaudzīti».

    «Slepkavība vienmēr ir riskanta. Īpaši tad, ja tā nav plānota.»

    Trilleris «Kāds no savējiem» (Close to Home) lasītāju ievelk dramatisku notikumu krustugunīs. Kas griež kā karuselī. Pēc tam, kad no mājas ballītes pazūd astoņus gadus vecā Deizija, lēnām, kā šķetinot matus, pa vienam vien, pa vienam, atklājas paraugģimenes sapuvusī iekšiene. Tā ir ģimene, kurā katrs ir spējīgs uz visu, lai apmierinātu savas slimās tieksmes. Vainīgais varētu būt jebkurš. Un tas šķebina dūšu.
    Nozieguma izmeklēšanā iesaistās inspektors Ādams Folijs un viņa komanda. Laiks nestāv uz vietas. Tas nedarbojas viņu labā. Stundas rit. Un jo tuvāk, šķietami, Folijs piekļuvis atrisinājumam, jo meistarīgāk Kara Hantere savērpj notikumus tā, lai izmeklēšana jāsāk šķetināt teju no paša sākuma. Kas ir tas, ko Folijs un viņa komanda visu laiku palaiž garām, liekot atkal un atkal uzsākt sprintu no zemā starta? Tik-tak-tik-tak. Laiks rit. Un iespēja atrast Deiziju dzīvu nenotverami slīd cauri pirkstiem.

    «Dievs gādā, lai cilvēku grēki galu galā nepaliek nesodīti.»

    Es neesmu īsta trilleru cienītāja, taču, lasot šādus darbus, ir vēlme rauties pēc vēl. Kara Hantere iedzen lasītāju slazdā. Baksta. Izmēda. Neļauj pieķerties patiesībai. Hantere raksta pārliecinoši, psiholoģiski nospiedoši, taču intriģējošais romāna sižets neļauj astlābt, laupot uzmanību līdz pat brīdim, kad grāmata ir izlasīta. Un atrisinājums? Atrisinājums nopauzē.

    Nav iespējams uzminēt, ka notiek katras ģimenes iekšienē. Cik viltoti ir vārdi un smaidi uz lūpām. Taču, kad atklājas detaļas, un visas maskas krīt, tas, kas paveras skatam, liek sirdij pamirt.
    Ar nepacietību gaidu iespēju ienirt «Tumsā»!

    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Kāds no savējiem» tapušas 17. maijā

    Kolīna Hūvere
    «Mana laimes lauskas»

    «Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»

    Domāju, ka ne viens vien cilvēks vismaz reizi mūžā (vai divus) ir aizdomājies par to, kāpēc vardarbīgās attiecībās mītošie atkal un atkal turpina viens pie otra atgriezties. Upuri pie pāridarītājiem. Pāridarītāji pie upuriem. Mēs domājam – «muļķes» un «muļķi», taču cilvēkiem, kuri Visuma dārzos pārvietojas ārpus fiziskas un morālas vardarbības draudu orbītām, nekad nesapratīs to, ko nozīmē piedot par spīti piedzīvotajām sāpēm un kaunam, un turpināt mīlēt. Turpināt atdot sevi visu, līdz nākamajai pārestībai. Līdz nākamajam «piedod».

    «Reiz kāds man teica, ka sliktu cilvēku neesot. Mēs visi esam tikai cilvēku, kuri dažreiz rīkojas slikti.»

    Ar amerikāņu rakstnieci Kolīnu Hūveri (Colleen Hoover) tiekos otro reizi. Pirmo reizi tas notika pagājušā gada maijā, kad manā grāmatu interneta veikala grozā iekrita Hūveres romantiskais trilleris «Veritija». Toreiz, par spīti smīkņāšanai no kolēģu (grāmatmīļu) puses par to, ka esmu noreibusi labsajūtā, lasot apgāda Kontinents (kas grāmatu ļaužu valodās kļuvusi par mākslinieciski nevērtīgu darbu izdevēju) izdotu grāmatu, apņēmos reiz pārlapot vēl kādu no autores literārajiem veikumiem. Kolīna Hūvere tiek uzskatīta teju par mūsdienu rozamundi pilčeri, tāpēc skaidrs, ka vieglas literatūras nīdējiem, šāda sajūsma izraisa netīkamu zosādu. Taču jāatzīst, ka Hūverei izdodas piesaistīt lasītāju, runājot par globāli svarīgām tēmām. Iztirzāt tās līdz vissīkākajai niansei. Sāpīgi izķidāt psiholoģiski pieblīvētu materiālu līdz tas kļūst par caurspīdīgu papīra strēmeli.

    «Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»

    Romāns «Manas laimes lauskas» vēsta par sievieti vārdā Lilija un viņas sāpīgajām atmiņām par bērnības gadiem – tēva vardarbību pret māti un mātes nebeidzamajiem attaisnojumiem, lai paliktu. Lilija savā dzīvē dara visu iespējamo, lai neatkārtotu savas mātes kļūdas – nekļūtu par upuri cilvēkam, kurš lemts viņas mīlestībai. Kādu dienu Lilijas dzīvi uz visiem laikiem maina liktenīga iepazīšanās. Neprātīga iekāre mijas ar dziļu mīlestību. Viss ir tik skaisti un saldi (šķiet, lubeņu nīdejiem šajā brīdī varētu sāk raut uz augšu) un tad Lilijas seju šķērso mīļota dūre. Lilija nonāk tajā pašā vietā, kur pirms vairākiem gadiem nonākusi viņas māte – viņai jāizdara izvēle – palikt un meklēt 101 attaisnojumu, lai rastu ceļu uz piedošanu vai aiziet, apcērtot pavedienus, kas saista vienu ar otru.

    «Iztēlojies visus cilvēkus, kurus satiec savā mūžā. Viņu ir tik daudz. Viņi ienāk tavā dzīvē kā viļņi, kurus dzenā paisums un bēgums. Daži viļņi ir daudz lielāki un atstāj lielāku iespaidu nekā citi. Dažreiz viļņi atnes sev līdzi kaut ko no jūras dzīlēm un atstāj to izmestu krastā. Nospiedums smiltīs, kas pierāda, ka vilnis te reiz bijis, vēl ilgi pēc bēguma iestāšanās.»

    «Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»

    «Augi ir pareizi jāmīl, lai viņi izdzīvotu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Kopš dzimšanas mēs paļaujamies uz vecākiem, ka viņi mīlēs mūs pietiekoši, lai mēs izdzīvotu. Un, ja mūsu vecāki izrāda mums pareizo mīlestību, mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem. Bet ja mēs tiekam pamesti novārtā…»

    Šis ir vieglās literatūras gala romāns, kuru noteikti iesaku izlasīt – uz kādu laiku viela pārdomām būs nodrošināta.

    (No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Manas laimes lauskas» tapušas 14. jūnijā

    Kara Hantere
    «Tumsā»

    «Mēs neviens nezinām, uz ko esam spējīgi.»

    Šī ir otrā reize mēneša šķērsgriezumā, kad esmu atļāvusies vaļību un iegrimusi angļu rakstnieces Karas Hanteres (Cara Hunter) domu aizsprostos. Jāsaka, ka tieši pateicoties tam, ka kādā no grāmatmīļu tērzētavām manīju sajūsmu par Silvijas Brices tulkoto trilleri «Tumsā», lika man steigā ķert un vērt vaļā visus iespējamos meklēšanas resursus, lai uzzinātu kaut ko vairāk par to, kas tajā slēpjas. Vai vismaz autores vārdu un uzvārdu. Mazliet sagumu, kad sapratu, ka «Tumsā» ir Hanteres otrā grāmata par noziegumiem, kurus izmeklē Ādams Folijs, taču redzot, ka daudzi lasītāji visā pasaulē augsti novērtē šo detektīvromānu, tikai audzēja manai aizrautībai kājas. Pēc pāris mirkļiem biju izlasījusi ne tikai Hanteres romānu «Kāds no savējiem», bet arī ceļā pēc «Tumsā».

    Salīdzinot ar pirmo romānu, kurā baismus notikumus mēģina atšķetināt inspektora Folija komanda, šķiet, Hantere kļūst drosmīgāka. Impulsīvāka. Neaprēķināmāka. Romāns «Tumsā» (In the Dark) lasītāju ierauj šausmu pilnu notikumu virpulī, kad kāda veca vīra mājas pagrabā tiek atrasta sieviete un bērns. Nevienam nav ne jausmas, kā abi tur nonākuši, taču apstākļi, kādos tie tikuši atrasti, pat pieredzējušu izmeklētāju acīs liek iedegt sāpju dzirkstis. Ikreiz, kad šķiet, atrisinājums ir tepat ar pirkstu galiem aizsniedzams, nākas atgriezties sākumpunktā, jo gaismā nāk arvien jauni pierādījumi kāda vainai un nevainībai. Taču viss vēl vairāk sarežģījas brīdī, kad izmeklēšanu aizēno divus gadus sens noziegums, kura upuris mitis tepat – teju rokas stiepiena attālumā no mājas, kurā atrasta sieviete un bērns. Sakritības nepastāv (tās pasēž), un Ādams Folijs ir gatavs uz visu, lai pierādītu, ka abas šīs lietas ir saistītas.

    Par psihopātu nekļūst. Par psihopātu piedzimst. Un mums nekādi nav pa spēkam izskaitļot, kas ir cilvēki, kurus ielaižam savā dzīvē, un cik dārgi mums tas var maksāt.

    «Dažreiz klusēšana ir žēlsirdīgāka.»

    Hanterei lieliski izdodas novērst lasītāju uzmanību un netraucētai izvērst romāna varoņu darbību tādā plašumā, kas aptver kārdinājumu, cietsirdību, aizvainojumu, ārprātu, nežēlību, žēlumu, atriebību tā, lai pēc romāna izlasīšanas vienīgais, par ko spēj domāt, ir: «Bet, KĀ?! Kā patiesība varēja būt tepat? Tepat acu priekšā…». Neiespējami iedomāties, no kurienes nāk šis rakstnieces spēks, bet mani tas atstāja burtiski mēmu teju visa romāna lasīšanas laikā.

    Ierasts, ka autori savās pirmajās grāmatās izliek sevi visu ,un pārējās, tai sekojošās, ir vien vājas atblāzmas, taču šoreiz jāsaka, ka otrā grāmata pārspējusi pirmo.
    Ja esi kriminālo žanru cienītājs, būšu neizsakāmi pārsteigta, ja Karai Hanterei neizdosies psiholoģiski iedarboties uz visām iespējamajām (un neiespējamajām) maņām.
    Noteikti gaidu šī «seriāla» turpinājumu!

    (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Tumsā» tapušas 19. jūnijā

    Margo Fragoso
    «Tīģer, tīģer…»


    Pirms pāris dienām vienā no savām Instagram stāstu sērijām atklāju, ka beidzot, par spīti vasaras faktam (paldies, kalendār, ar tevi nav jēgas strīdēties), esmu ļāvusies attiecībām ar kādu lasāmvielu, kas ir nekaunīgi biezāka par TV programmu, kafejnīcas ēdienkarti un tualetes gaisa atsvaidzinātāja instrukciju. Uzreiz jau jāsaka, ka šoreiz grāmata, kura krustoja manus un lasāmo grāmatu kaudzes ceļus, nebija tā labākā izvēle. Lai gan grāmatas vāks un daudzu grāmatmīļu atsauksmes solīja, ka atverot tās vākus, lasītāju sagaidīs «emocionāls autobiogrāfisks stāsts, kas neatstāj vienaldzīgu», nožēloju katru nākamo un nākamo «satikto» lapaspusi. Tas ir traģisks stāsts par izpostītu dzīvi, kontroli 14 gadu garumā un varmākas sargāšanu par spīti visam. ⁣⁣
    ⁣⁣
    Margo Fragoso autobiogrāsiskais stāsts «Tīģer, tīģer…» satricina līdz bezspēkam. Margo ir tikai septiņi gadi, kad viņas dzīvē ienāk Pīters, piecdesmit vienu gadu vecs vīrietis, kurš salauž mazās meitenes dzīvi uz mūžu. Grāmatā «Tīģer, tīģer…» Fragoso pa vienam vien šķetina savu atmiņu mezglus, atklājot neaprakstāmu nežēlību, ļaunprātīgu izmantošanu, ciešanas un ļaunā pieņemšanu kā pašsaprotamu. Domāt, ka klusēšana un aizmiršana ir pasargāšana, ir lēna bojāeja. Esmu šokēta par Margo spēju savu stāstu iznest uz papīra. Iznest un teju līdz sīkākajai detaļai atklāt netiešos un tiešos «spēkus», uz kuriem paļaujas pedofīli, lai gaužām nevainīgi piekļūtu savam upurim, iegūtu upura ģimenes uzticību un, visu beidzot, palikt neatklāts cauri gadu gadiem. ⁣⁣

    Nav iespējams vārdos ietērpt sajūtas, kuras pavada lasot «Tīģer, tīģer…». Tajā ir ainas, kuras lasot, es teju neapvēmos. Tajā ir ainas, kuras gribu izdzēst no apziņas. Un zemapziņas apcirkņiem. Tajā ir ainas, kuras lasot, aizrijos ar savām asarām… Piekrītu grāmatas «aizmugurējam vākam», «Tīģer, tīģer…» nudien varētu ļaut vecākiem un līdzcilvēkiem pamanīt un saprast varmākas signālus, kas norāda uz nepārprotamu pārestību, taču nepiekrītu, ka grāmata sniegtu paraugu tam, kā pēc notikušā dzīvot tālāk. Stāsts beidzas, bet mani nepameta sajūta, ka Margo tomēr nezina, kā būt… Un tas ir tik negodīgi, ka no domas vien sāp.⁣
    Es nevaru ielikt šai grāmatai vienu zvaigzni. Un nevaru ielikt piecas. Kaut ko tādu nav iespējams novērtēt. Kaut ko tādu nav pat iespējams ieteikt lasīt citiem.

    Pēc «Tīģer, tīģer…» izlasīšanas nolēmu uzmeklēt Margo, redzēt, ko viņa dara. Kāda pēc Pītera izvērtās viņas dzīve. Uzzināju, ka paralēli tam, ka kļuvusi par filozofijas doktori, divreiz izveidojusi ģimeni un kļuvusi par mammu meitai. Tomēr 38 gadu vecumā (2017. gadā, 6 gadus pēc grāmatas izdošanas (3 gadus pēc tam, kad tā nonāca pie latviešu lasītājiem)), vien 16 gadus pēc tam, kad kļuva brīva no Pītera, Margo zaudēja cīņu ar olnīcu vēzi…⁣

    ⁣(No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone;⁣
    Izdevējs: Lietusdārzs, 2014
    ⁣)


    *Piezīmes par romānu «Tīģer, tīģer…» tapušas 9. augustā

    Džeina Hārpere
    «Sausums»

    Pašsaglabāšanās ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas mājo cilvēkā. Mēs nekādi nevaram būt droši par to, uz ko esam spējīgi, lai glābtu sevi (un dažreiz pat tikai no sevis), līdz brīdim, kad šī spēja laužas no iekšas uz āru. Neviens neiemāca mūs pārciest ziemu. Pārciest lietu vai piedegušu kartupeļu sacepumu. Neiemāca pārciest tuva cilvēka zaudējumu. Tas vienkārši notiek. Un mums jāsaprot, ka jāsavelk bikses līdz padusēm augšā un jābrien tām sāpēm pāri. Taisnu muguru. Jo ir tādi, kam tās sāpes dikti ģeld… Un tādi ir vienmēr. Neizbēgami.⁣

    Divdesmit gadi nav pietiekams laiks, lai aizmirstu. To nākas saprast Āronam, kurš pēc ilgas prombūtnes atgriezies dzimtajā pilsētā, kuru jau divus gadus plosa vēl nepieredzēts «sausums». Katrs pilsētas nostūris, katrs tās iedzīvotāja notvertais acu skatiens atgādina par traģēdiju, kuras dēļ Āronam nācies tik daudz ciest, pametot mājas un draugus uz visiem laikiem. ⁣
    Bezcerības rūgtuma nospiestie pilsētiņas ļaudis ir gatavi teju uz visu, lai jaunā vīrieša dzīvi atkal padarītu nepanesamu, tomēr šoreiz Ārons nav gatavs bēgt. «Lai meklētu taisnību, ir vajadzīgi daudzi cilvēki, kam pietiek drosmes un apņēmības.» Āronam jāatšķetina mīklainā drauga un viņa ģimenes bojāeja un jāatrod atbildes uz divdesmit gadus seniem jautājumiem. ⁣

    Austrāliešu rakstnieces Džeinas Hārperes debijas romāns «Sausums», visticamāk, neliks vilties kriminālromānu mīļotājiem. Kā būtu, ja es būtu varējis notikušo paredzēt un rīkoties citādi, ir šī romāna vadmotīvs. Šajā dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas tajā liek krūtīm cilāties alkās pēc gaisa, ir mūsu rīcības sekas. Kafijas krūzīšu atstātie nospiedumi uz virtuves galda. Nepateiktie (un pateiktie) vārdi. Noslēpumi, kas kā saules apspīdētu putekļu sejas kādu dienu nāks gaismā. ⁣
    Neteikšu, ka šis romāns mani satricināja vai pārsteidza, sagādājot negulētu nakšu sēriju, plaši atvērtām acīm blenžot sienā un atgremojot romāna atrisinājuma spozmi. Taču «Sausums» noteikti ir aizraujoša lasāmviela, kuru «uzlasīt» jau no pirmajām lapaspusēm, nezaudējot interesi līdz pat tā noslēgumam. ⁣


    P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma «The Dry», kuru es nesteigšos noskatīties (lai gan filmas kaceklis rada neviltotu ieinteresību), jo, kā jau ierasts, grāmata (noteikti) bija labāka.⁣

    (No angļu valodas tulkojusi Adriana Dzērve;⁣
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019
    )

    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Sausums» tapušas 12. augustā

    Diāna Čemberlena
    «Nozagtā laulība»

    «…vai mēs jebkur varam būt laimīgi?»⁣

    Ar dižpārdokļiem, kuru vākus rotā sievietes ar sapņainiem «skatiem» tālumā, ir kā ar boršču un baltu kreklu – varbūt būs, a bet varbūt nē. Diānas Čemberlenas romāns «Nozagtā laulība» manu uzmanību piesaistīja ne romantiskās sižeta vadlīnijas dēļ. Lai arī Čemberlena aptuveni 480 lapaspušu garumā izraksta skaudru sievietes dzīvesstāstu – netīkamas sakritības, kļūdas, kas seko cita citai, izšķirošas izvēles, kuras aizved tālu prom no visa izsapņotā, iemetot dzīvē, kur viegli pazaudēties, dzīvē, kur esi svešais starp savējiem, mani piesaistīja paralēlā sižeta līnija, kas tik bezkaunīgi šķērso mūslaiku problēmu ceļus. ⁣

    Kā jau lielā daļā literāro darbu, autori to radīšanai iedvesmojas, balsoties uz reāliem notikumiem. Šī stāsta balsts ir poliomielīta epidēmija Ziemeļkarolinā, Otrā pasaules kara izskaņā. Vīruss nešķiro – bagāts, nabags, balts, melns. Tas skar visus. Un tā apkarošanā nākas piedalīties itin visiem (kaut kas ellīgi pazīstams, vai ne?). Starp centieniem izrauties no sajūtas, ka ir tikai pieklīdis kaķēns, kas maisās pa kājām, jaunajai sievietei rodas iespēja pierādīt «nepareizi iekārotajai pasaulei», ka var būt kaut kas vairāk par stīvā blūzē un svārkos ieriktētu sievieti. Var būt kas vairāk par sevis pašas radītu traģēdiju, kas izvērtusies par kāda glābiņu. ⁣

    Čemberlena lieliski atrāda sabiedrības mietpilsonību. Atklāj tā laika cilvēku lielākas bailes, pazemojumu, kauna «barjerskrējiena» analīzi. Atklāj ne tikai no apkārtējiem slēptākās domas, bet arī domas, kuras mēdzam slēpt paši no sevis. ⁣
    Romāns «Nozagtā laulība» liek aizdomāties par to, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Teju astoņdesmit gadu laikā nekas nav mainījies. Sabiedrībai joprojām nav izdevies izaugt no domas, ka mīlestībai nav dzimuma. Mīlestībai nav krāsas. Nav izdevies izaugt no domas, ka baznīcai ne vienmēr ir jādiktē savi noteikumi. Izaugt no domas, ka zinātne nav zīdainis, kas tikai guļ pie krūts, krāmē biksēs un pa vidu apraudas. Sabiedrība joprojām dzīvo maldīgos un garlaicīgos vispārpieņemtos uzskatos. Un paraugoties uz to, kas notiek ārā aiz loga, šķiet, ka vēl vismaz astoņdesmit gadus turpinās dzīvot.

    «Pēdējā gada laikā man nereti uzmācās doma, ka Dievs ir darba laikā aizsnaudies.» ⁣

    (Grāmatu iesaku, (brīdinājums: sekos stereotipisks «paraugteksts») par spīti tam, ka to izdevis veco ļaužu grāmatu apgāds Kontinents, (2018);⁣
    No angļu valodas tulkojusi Biruta Vaivode
    )

    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Nozagtā laulība» tapušas 17. augustā

  • «Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»

    Valters B. Bārbs

    Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari.
    Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju.
    Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus.
    Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.

    «Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»

    Džīna K. Millere & Marianna Vaita Danlapa
    «Apzināta vecāku lomas pildīšana»

    No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.»
    Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».

    «Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»

    Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem.
    Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.

    «Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»

    Dr. Marija Montesori
    «Absorbējošais prāts»

    Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam.
    Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»

    «Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»

    Karls Onorē
    «Lēnuma slavinājums»

    Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā.
    Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki.
    Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).

    «Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»

    Sūzena Stīvensone
    «Priecīgais bērns»

    Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju.
    Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā.
    Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā.
    Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!

    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020;
    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

    «Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»

    Marija Montesori
    «Atklājot bērnu»