Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni. Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.
Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.
2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu. Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var. 2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).
Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.
Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk. Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos! Lai brīnišķīgs 2024. gads!
GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS
bez vietu iedalījuma
Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»
«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.
Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»
Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.
Elpu (un domas) aizraujoša.
P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Jā Džasi «Mājupiešana»
Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem. Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā. Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Viktorije Hanišova «Sēņotāja»
Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos. Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.
Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…
Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!
No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2023
Olli Jalonens «Debesu lode»
Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē. «Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Valodu māja, 2023
Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»
Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.
Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023
Medlina Millere «Kirke»
«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.
Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.
No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023
Dace Rukšāne «Džikī»
Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».
Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.
Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023
Ešlija Odrēna «Krustojums»
Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.
Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.
No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023
Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»
Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!
Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Pētergailis, 2021
«Ja katru reizi, kad par tevi iedomājos, izaugtu viena puķe, pasaule būtu viens vienīgs dārzs.»
Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
Otrais datums jaunajā kalendārā. Gaisā turpina virmot no svētkiem noguruša šampanieša un rasola smarža. No dīvāna apakšas degunu izbāzis apkaltis pīrāgs. Egļu skujas saķepušas vilnas zeķēs un starp zobu spraugām. Netīrie trauki izlietnē izperē arvien jaunus netīros traukus. Nedaudz ieskābuši cilvēki, meklējot siltumu, dīdās istabu kaktos (deviņdesmit grādos vārdi dzimst kā blusas skaidās). Kāds vēl pamanās taukainām rokām samīļot aizkaru. Aizkaram otrā pusē kaimiņš atslēdz skābekli lampiņu virtenei, kas kopš Trešās adventes cieši skāvusi mājas kori. Telefonā birst interneta kabeļos nomaldījušies Jaungada apsveikumi. Kaut kur plauktā kāda grāmata vaid pēc uzmanības. Draud izbērt burtus no lappusēm kā Lego kauliņus pa istabas grīdu (sargiet savas pēdas, dārgie draugi un pārējie klāt(un prom)esošie!). Kaķis rej. Suns ņaud. Kafija nekad nav garšojusi tik labi, kā otrajā datumā, jaunajā kalendārā.
«Pasaule nav mainījusies, tikai kļuvusi sliktāka un izliekas neredzam, ka gaidāma bojāeja.»
Delfīne de Vigāna «Bērni ir karaļi»
Zinu, ka reti kurš šodien ir gatavs vēl vienam grāmatu topam (kotlešu paģiras nekad nav situšas pa jūtām tik ļoti), tomēr, turpinot 2020. gadā aizsākto tradīciju (2020; 2021), nolēmu pāris vārdos pastāstīt, cik (ne)veiksmīgs bijis mans grāmatu (skrej)ceļš 2022. gadā. Tie, kas dzirdējuši par manu viesošanos raidieraksta «Piedzīvot lappuses» vienā no 2022. gada pirmajām epizodēm (un te būs arī otrāviesošanās reize), zina, ka šogad biju uzstādījusi ļoti augstus mērķus. Nedariet tā! Tos, kuri cenšas uzrāpties augstāk par (vismaz) divu ledusskapju augumu, gaida ilgs un sāpīgs kritiens. Neilgi pēc šīs sarunas publicēšanas, mūsu dzīves piespiedu kārtā tika iedalītas pirms un pēc 24. februāra rīta posmos. Pasaule aizturēja elpu. Bija sācies KARŠ. Visi mani (es zinu, arī jūsu) plāni izjuka kā tropiskā ciklona ķertas matu pīnes. Un tomēr, cik smieklīgs lielums šķiet šis sīkums, salīdzinājumā ar to, ko nākas piedzīvot tiem, kuri šobrīd cīnās par to, lai virs viņu (un mūsu) galvām debesis atkal būtu mierīgas. Par spīti tam, ka plaisa starp mani un grāmatām stiepās vairāku mēnešu garumā, 2022. gadā izlasītas astoņdesmit trīs grāmatas.
«Es nekad neaizmirsīšu nakts klusumu, kas man uz visiem laikiem atņēma vēlēšanos dzīvot. Es nekad neaizmirsīšu tos mirkļus, kuri nogalināja manu Dievu un manu dvēseli un manus sapņus pārvērta putekļos. Es nekad to visu neaizmirsīšu, kaut arī būtu notiesāts dzīvot tikpat ilgi kā pats Dievs. Nekad.»
Elijs Vīzels «Nakts»
Mazai ieelpai, pirms atklāju savu TOP 10, vēlējos iestarpināt to, ka šogad izlasītas tieši tik daudz bērnu literatūras, ka šķita, būs jāveido atsevišķs tops (paldies BJVŽsarakstam), taču pēdējā brīdī apvaldīju šo ķecerīgo domu, tomēr ir grāmatas (un to autori), kuras gribas izcelt īpaši – tā, piemēram, manu muļķa grāmatnieka sirdi nozaga Marija Parra, Anna Krasiļščika un Luīze Pastore. Marijas Parras «Vārstargs un jūra» atkal ļāva satikt jau iemīļotos grāmatas «Vafeļu sirdis» varoņus, bet «Glimmerdāles Tonje» iemīlēt atjautīgo un izdomas bagāto meiteni. Luīzes Pastores «Laimes bērni» manī atmodināja dēkaiņa garu, kurš aizvien nav devies gulēt. Savukārt, Annas Krasiļčikas brīnumainā recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» – ļāva piedzīvot īstu ceļojumu laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām. Bērnu autoru spēja runāt par smagām (un varbūt arī ne tik smagām) tēmām caur humora un iejūtības prizmu ir apbrīnas vērta, tāpēc nebaidieties lasīt bērnu grāmatas – tām nav vecuma ierobežojuma (ja neticat man, pajautājiet Aijai)!
«Būt kā visiem nav obligāti.»
Anna Krasiļščika «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!»
Ja jūs jau aizmirsāt, kāpēc esat šeit, neuztraucieties, es arī (gandrīz), tāpēc lai notiek mans 2022. gada grāmatu TOP 10:
10. Inga Grencberga «Sestā sieva»
Šī nav mana pieczvaigžņu grāmata, taču jutu, ka tai ir jābūt labāko desmitniekā, jo tā ir mana pārsteidzošākā 2022. gada grāmata. Es uzaugu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» ģimenē – vienmēr gaidīju, kad mamma vai tētis izies no virtuves, lai filigrāni izlietu zupu atpakaļ katlā – es biju sev iegalvojusi, ka «Sestā sieva» būs «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi tukšu, ārā netiksi» tipa vilšanās, un man to puslasītu nāksies «izliet atpakaļ katlā», tāpēc klusi priecājos, kad tajās nedaudzajās bezapziņas reizēs, kad tomēr nolēmu stāties bibliotēkas rindā pēc «Sestās sievas», rinda bija tieši tik gara, lai atmestu šai domai ar roku. Taču kādu dienu Alises stāsts, Alises pirmsnāves (un mīlestības) vēstule nonāca manās rokās un es saslimu ar viņas skumjām; es izdzīvoju sevis pazaudēšanas un atrašanas vētrās; es pieņēmu vājumu; es stājos pretī neprātam; es šķērsoju robežas, kuras nedrīkstētu šķērsot; es izšķīdu trauslumā; es patvēros sievišķībā; es ļāvos pārmaiņām; es spēlēju paslēpes; es slīgu kaislību akačos; es sasējos līdzatkarības mezglos; es piedevu; es pieņēmu; es biju šeit un tagad, un kaut kur tālu un kaut kad; es sapratu, ka mūsos ir daudz kopīgā un tikpat daudz arī atšķirīgā, un es priecājos, ka tomēr devu iespēju mums vienai otrā spoguļoties.
«Lai kā tu steigtos, tu nevari aizbēgt no sava likteņa. Sarkanā luksofora gaisma nevar to izmainīt, tikai mazliet aizkavēt.» (116. lpp.)
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020 Vairāk teksta un foto ŠEIT
9. Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»
«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…
«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.» (119. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
8. Alekss Šulmans «Izdzīvojušie»
«Izdzīvojušie» smagums «tur cieši un neļauj krist pret koku galotnēm un iegāzties debesīs.» (105. lpp.) Mani nepamet sajūta, ka Šulmans atradis arī manu vājo vietu, spēlējoties ar manu iztēli arī vēl ilgi pēc aizvērtas grāmatas vākiem. Atņēmis man apziņas apskaidrību, audzē manī bailes, lielas kā deviņstāvu ēkas (arī deviņstāvu ēkām var būt bail). Es esmu bijusi TUR. Esmu redzējusi TO – kā traģēdija spēj saraut ģimeni gabalos – kā attiecībās iestājas mūžīgais atsalums. Ledus laikmets. Nomirst koki. Nomirst debesis. Nomirst jūra. Esmu redzējusi, kā nolād dienas. Stundas. Un minūtes. Kā nolād pasauli. Nolād visu. Līdz pāri paliek nekas. Lasot «Izdzīvojušos», es jutos līdzīgi. Es stāvēju, pavērusi durvis, un noskatījos, kā cilvēki, izkāpuši no dzīves un pa visīsāko ceļu iekāpuši romāna lapaspusēs, padara vientulību mūžīgu. Man šķita, ka pazīstu šīs sejas. Un varbūt tomēr nē.
«Laiks nemaz nebija apstājies – tas gāja atpakaļgaitā.» (34. lpp.)
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021 Vairāk teksta un foto ŠEIT
7. Tommi Kinnunens «Stikla upe»
«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem. « (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.» (181. lpp.)
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021 Vairāk teksta un fotoŠEIT
6. Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka»
Pēc «Pusnakts bibliotēkas» izlasīšanas es jutos es un tajā pašā laikā – bezvārda iela, kuras malās satupušas ēkas – lielas, mazas, sarkanas, baltas, ar terasēm un bez, ar piebraucamajiem ceļiem un garāžām, ar novietni velosipēdiem, pilnas ar dzīvēm, kuras es būtu varējusi dzīvot, bet nedzīvoju, jo no rīta bija beidzies piens un es kafiju dzēru ar sauso sojas pienu. Izgāju pastaigā ar vienu suni, kamēr otrs palika ilgojoties. Aizmirsu izžaut veļu, tāpēc to paspēju pārmazgāt. Divreiz. Pārliku matu celiņu no labās uz kreiso pusi. Apsolīju sev kaķu kasti nomainīt rītdien. Reanimēju telpaugus zem dušas strūklas. Nolēmu dot «Pusnakts bibliotēkai» otru iespēju. Pārliku matu celiņu no kreisās uz labo pusi. Neiespējami uzminēt, kura no šīm lietām, kuras nenotika (vai notika divreiz), bija tas pagrieziena punkts, kas ļoti iespējams mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Kādam no jums varētu šķist smieklīgi un pārlieku sīkumaini, «taču nekad nedrīkst vērtēt par zemu sīkumu lielo nozīmi.»(98. lpp.)«Viegli ir sērot par dzīvēm, kuras neesam nodzīvojuši,»(290. lpp.) taču, manuprāt, mums jāsēro tikai par tām dzīvēm, kurām tīšuprāt neesam ļāvuši notikt.
«Cilvēki saredz patiesību tikai tad, ja tā ir pietiekami tuva viņu realitātei.» (255. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021 Vairāk teksta un foto ŠEIT
5. Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»
«Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu. Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām. Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.) «Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».
«Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.» (351. lpp.)
No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
4. Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»
Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020 Vairāk teksta un foto ŠEIT
3. Elijs Vīzels «Nakts»
Lasot stāstu, jutos nesagatavojusies. Laikam biju iedomājusies, ka tagad varēšu atslīgt dīvānā un baudīt kādu romantikas sintezētu blakusproduktu, kur kara šausmas atstāj otrajā plānā, kā tas bieži ierasts, taču Vīzels blieza tiešajā ēterā. Bez pīkstuļiem. Šī noteikti nav grāmata, kurā meklēt spēcīgu vēsturisko fonu, kas balstīts faktos. Gada skaitļos, kas iekalti atmiņā, sēžot pamatskolas vēstures stundās. Tas ir kaut kas vērtīgāks par savu zināšanu nostiprināšanu. Jo cipari, tie vēstures lapaspusēs paliks iegravēti mūžam, taču aculiecinieku stāsti – tie izbalēs. Līdz izzudīs pavisam. Tā ir sastapšanās aci pret aci ar saviem apspiedējiem. Savas elles sejām. Milzu agonijas klusumā nebūt nekam vairāk kā ciparu virknei uz rokas. Saaugt kopā ar sniegu, kas krīt uz līķu miesām, izrādē, kas prasa visaugstāko cenu – aizmirst par citiem un domāt tikai par sevi, jo tādā Dieva nolādētā vietā «katrs dzīvo un mirst tikai par sevi.» (116. lpp.) «Kur tagad ir Dievs?» (72. lpp.)
No angļu valodas tulkojis Guntis Dišlers; Izdevējs: Apgāds Jumava, 2001 Vairāk teksta un foto ŠEIT
2. Valērija Perēna «Svaigs ūdens puķēm»
Kā piķa melnā tumsā, taustoties pēc gaismas slēdža istabā, kas nekad vairs nebūs apdzīvojama (zinu, ka šeit jau gadiem valda caurvējš un elektrības atslēgums, bet es cenšos; ceru ka tu redzi, cik ļoti es tiecos pēc gaismas sevī), es taustos pēc vārdiem, kas spētu aprakstīt to emociju gammu, visām iespējamajām (un neiespējamajām) tonalitātēm, kas ieskanējušās, pāršķirot grāmatas lappuses tik uzmanīgi, kā pārcilājot apslēptu dārgumu kartes (ja nu es tomēr kaut ko palaižu garām? kādu vārdu vai teikumu? dzīvi? bet ja nu nāve paskrien garām, pirms paspēju palikt tai padeni, ķerot kādu no jums kā rudens iesnas?). Šis romāns ir kā kāpiens pretī debesīm, kā krustvārdu mīkla, kas jāatmin, lai no burtiem ietonētajos lodziņos veidotu atslēgas vārdus (mīlestība, zaudējums, cerība, draudzība, nodevība, smiekli, asaras, dzīve, nāve, sākums un gals) – šī neparasti veidotā romāna cilvēkstāstus – pieķerot sevi pie domas, ka nekad agrāk neesi dzirdējis kādu runājam par ciešanām tik dievišķi skaisti, kā to nupat izdarīja Valērija Perēna.
«Nāve nekad neņem pārtraukumu. Tā nepazīst ne atvaļinājumu, ne brīvdienas, ne zobārsta apmeklējumu. (..) Tā ir visur un visu laiku. Neviens par to nedomā, citādi varētu sajukt prātā. Tā ir kā suns, kurš visu laiku pinas pa kājām, bet kura klātbūtni mēs pamanām tikai tad, kad tas iekož. Vai vēl ļaunāk – kad tas iekož kādam, ko mīlam.» (94. lpp.)
No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
1. Serhijs Žadans «Internāts»
Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu. Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē.
«Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.» (231. lpp.)
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022 Vairāk teksta un foto ŠEIT
Mīļie grāmatu (un visu citu formātu) draugi! Laimīgu Jauno gadu! Lai 2023. gadā atgūstam visu, ko 2022. gads mums atņēmis! Tiekamies dzīvēs un grāmatās!
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»
Alesandro Bariko «Zīds»
Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet tajā pašā laikā vilcies garumā (un plašumā) kā garšu zaudējusi košļājamā gumija starp četrgadnieka pirkstiem. Gada sākumā par savu grāmatu lasīšanas griestiem noteicu piecdesmit grāmatas. Uz šo dienu noapaļojoties (cerams tikai grāmatu skaitā, ne personīgās figūras aprisēs) varu teikt, ka 2021. gada izlasītas piecdesmit septiņas grāmatas, taču iesāktas un nepabeigtas palikušas četras: Francis Verfels «Musa Daga četrdesmit dienas»; Sigits Paruļskis «Tumsa un partneri»; Lorija Gotlība «Vai tu vēlies par to parunāt?»; Mets Heigs «Pusnakts bibliotēka», par kurām emuārā lapaspusēs lasīsiet (tuvākā vai tālākā) drīzumā. Allaž esmu teikusi, ka šī emuāra lapaspusēs rakstu vien savam priekam, taču mana sirds pukst straujāk ikreiz, kad apskatu AUSTRA.LV statistiku. Šogad tā ievērojami augusi, ik mēnesi pārsniedzot četru ciparu skaitli, pat par spīti tam, ka reizumis šeit ieildzis klusums. Man ir neizsakāms prieks, ka interese par grāmatu lasīšanu jūs ieved AUSTRA.LV lapaspusēs, liekot pakavēties ilgāk pinķerīgajās domās, kuras apviju vārdu vainagiem. Pateicībā par jūsu un grāmatu izdevēju draudzību, jau trešo gadu stāstu par to, kas šajā gadā licis vilties, priecējis un ierindojies grāmatu topa desmitniekā jeb «mēsli un zelta putekļi», kā taisni stāv rakstīts Māras Zālītes burvīgajos «Piecos pirkstos», lūk:
«Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRĀ :
Monika Vaicenavičiene «Kas ir upe?» (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Kristina Rūšifte «Visi skaitās» (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; liels un mazs, 2020)
Delfīne de Vigāna «No un es» (No franču valodas tulkojusiInta Šmite; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Karloss Ruiss Safons«Vēja ēna»(Carlos Ruiz Zafón «La Sombra del Viento») (no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Zvaigzne ABC, 2019),
Džeimss Boldvins «Džovanni istaba» (James Baldwin «Giovanni’s Room») (no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Atēna, 2003
Sandro Veronēzi «Kolibri» (Sandro Veronesi «Il Colibri») (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2021)
Vilšanās:
Anna Gavalda «35 kilogrami cerības» (35 kilos d’espoir) (no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Atēna, 2008)
Jana Vagnere «Dzīvi cilvēki» (Яна Вагнер «Живые люди») (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Zvaigzne ABC, 2021)
PAŠMĀJU RAŽOTĀS LITERATŪRAS spīdeklis:
Ramona Indriksone «Es biju cita» (apgāds Zvaigzne ABC, 2021),
taču nu, bungu skaņām fonā rībot (labi, nebūšu tik dramatiska – tā ir tikai skaņa, kuru rada veļasmašīnas centrifūga), 2021. gada top 10:
«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»
Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
2021. gada TOP 10
10. Inga Gaile «Skaistās»
Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu. Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem. Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai. Meistarīgi!
“Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”
(Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)
9. Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»
«Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu. Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. (Plašāk par romānu ŠEIT!)
«Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»
(No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; izdevējs:izdevniecība Helios, 2021)
8. Kolīna Hūvere «Manas laimes lauskas»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
7. Ramona Indriksone «Es biju cita»
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.»(12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.»(117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.»(146. lpp.) (Plašāk par romānu ŠEIT!)
(Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021)
6. Sandro Veronēzi «Kolibri»
Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā. Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu. Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami. Tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra. Septiņdesmit vārdus sekundē. Kā kolibri spārnu vēzieni.
«…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.»
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs:Jāņa Rozes apgāds, 2021)
5. Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»
Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem. (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒ Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā.»
(Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)
4. Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts. Taču, manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls. (Plašāk par grāmatu lasi ŠEIT!)
«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
(Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)
3. Regīna Ezera «…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis»
Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki. «…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis» sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus. Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti… Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: «Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.»
«Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.»
(Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)
2. Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»
Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu. Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem. Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā. Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids? (Plašāk lasi ŠEIT!)
«Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»
(No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs; Izdevējs: Atēna, 2003)
1. Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»
2021. gada grāmatu grāmata izrādījās tieši tā, kuru šajā gada lasīju pirmo: «Vēja ēna» nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies. Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām. Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā. (Plašāk par romānu lasi ŠEIT!)
«…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.»
(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
«Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.»
Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»
Manī nekad nav bijis iekodēts grāmatmīlestības kods. Obligātās literatūras saraksts man allaž bijis tik pat svešs kā ķīmisko elementu periodiskā sistēma vai elektriskā lādiņa nezūdamības likums. Domas par grāmatu lasīšanu man uzdzina miegu, bet galveno varoņu attiecību peripetiju preparēšana – depresiju. Taču 2019. gadā es iemīlējos sajūtā, kuru rada acu skatiena pārvietošanās pāri grāmatas lapaspusēm. Teju pusgadu vēlāk dzima ideja par grāmatu bloga AUSTRA.LV izveidi. Es sekoju savai sirdsbalsij (un reizēm man šķiet, ka šāda padarīšana ir diezgan muļķīga, jo reiz es sekoju savai sirdij un tagad man mājās ir pieci kaķi, divi suņi, trīs bērni un vīrs) un attapos šeit, rakstot par grāmatām, kuras krustojušās ar manu garšas kārpiņu armiju. Taču pēdējā laikā jūtu, ka būšana šeit mani neuzlādē tik ļoti, kā pirmsākumos. Grāmatas nerosina apetīti, bet dators mēmi rij putekļus vistālākajā darbagalda stūrī. Jūtos nogurusi no visa un nespēju atrast sava barošanas bloka īstos vadiņus, lai reanimētu to, kas palicis pāri no cilvēka, kurš reiz lasīja pa grāmatai dienā. Dienu no dienas. Vai divas. Es izmisīgi alkstu pēc kaut kā jauna. Alkstu pēc pārmaiņām. Viens ir skaidrs, pārmaiņas prasīs nedaudz vairāk laika kā man bija šķitis līdz šim, taču skumjām nav pamata – šī platforma turpinās uzlasīt mana prāta drupačas, kuras atstāj lielisku grāmatu baudīšana, taču šķiet, ka pienācis laiks mainīt šī emuāra ierasto formu un rakstīt ne tikai par grāmatām – centīšos atjaunot dzīvības procesus organismā, meklējot sevi ne tikai literatūrā, bet arī citos mākslas veidos, kas cieši skar vai gluži pretēji – attālina no tā, kas bijis ierasts šeit. Visticamāk, ka drīzumā, rakstot interneta pārlūkprogrammas adreses laukā AUSTRA.LV, tas jūs aizvedīs zem jauna domēna un emuāra nosaukuma (šodienā to, šķiet, moderni sauc par rebrendingu), taču tur joprojām būšu es, grāmatas un tas, ko šobrīd nespēju definēt trīsdesmit trīs alfabēta burtu jūklī.
Draugi, tiekamies grāmatu lapaspusēs, pie kafijas tasēm un kūkām, un sarunām, kas iedvesmo! LAIMĪGU 2022. GADU!
“Visiem ir jāuzdrīkstas ļauties nezināmajam, pasaule visiem ir vienlīdz sveša, pirms cilvēks uzdrošinās tiekties tai pretī un tā kļūst pazīstama.”(Rīka Pulkinena. Patiesība.)
Esmu diezgan praktiska sieviete. Aizlūzušu nagu salīmēju ar superlīmi. Cauras zeķubikses – ar nagu laku. Ja dzīve man dod citronu, es tai dodu sīpolu. Kartupeļus no šķīvja nolasu pirmos, karbonādi pataupot saldajam ēdienam. Esmu 75% latviešu un 25% lietuviešu meitene. Praktiskums man ir asinīs. No emociju slūžu atvēršanās pasākumiem izvairos, kā izvairos arī no matemātiskām darbībām, kuru nosaukumi ietver sevī arī tādus burtu virknējumus kā trigonometriskās funkcijas. Taču šo (relatīvi emocionālo) brīdi gaidīju jau sen. Gaidīju ilgi. Gaidīju ar nepacietību. Gaidīju izdevību, kad bez sevis šaustīšanas, beidzot varēšu atskatīties pār plecu uz izdarīto (lasīt: izlasīto).
“Dažkārt es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi, kā pateikt vienu un to pašu.” (Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.)
2019. gads manā dzīvē ieviesa pamatīgas korekcijas – liekot man no mūžīgās telefonā lūrētājas kļūt par grāmatu ostītāju un burtu mīlētāju. Skaidrs ir viens – ja kāds 2018. gada 30. decembrī man būtu pateicis, ka jau pēc dažām dienām es iemīlēšos grāmatu lasīšanā no ausu galiņiem līdz papēžiem un atpakaļ, visticamāk, šis cilvēks manās Jaungada viesības paliktu bez svētku rasola un glāzes lēta šampanieša, no kura kājas noreibst ātrāk nekā galva, bet vēders izbauda īstu centrbēdzes spēku. Tas, ka ar grāmatām saprotos labāk nekā ar cilvēkiem, kļuva skaidrs, kad tik tikko biju aizvērusi savu deviņpadsmito (janvāra mēnesī) izlasīto grāmatu (Jevgeņijs Vodolazkins. Aviators). Par visai atzītu joku līdzcilvēku vidū kļuva teiciens, ka vienā mēnesī esmu izlasījusi vairāk grāmatu nekā savos zem saules stariem pavadītajos divdesmit piecos gados kopā ņemot. Taču pašai man tas smieklus neizraisīja. Visticamāk, tā ir taisnība.
“Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.”(Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu.)
Visgrūtākais, kļūstot grāmatu atkarīgam, ir cenšanās noturēties virs grāmatu okeāna radītā spiediena. Un katru reizi, kad grāmatu vilnis nāk pār galvu, ievilkt dziļu elpu un ļauties nezināmajam. Ļauties tām sajūtām, kas spiež zem smagā grāmatu okeāna vāka, ienirstot aizvien dziļāk un dziļāk rakstīto vārdu burvībā. Un ļauties tām sajūtām, kas atbrīvo, kad iznirstot no grāmatu okeāna dzīlēm, lai atkal un atkal no jauna ievilktu dziļu elpu, pirms ļauties kārtējam grāmatu vilnim, atrodi pāris minūtes laika, lai ielūkotos kalendārā un saprastu, ka, atdodot sevi grāmatām, laiks nepielūdzami steidzas un aizsteidzas pa priekšu. Pa priekšu tev un visām tavām grāmatu jūrām un okeāniem. Tas, ka aprīļa sākumā attapos ar teju tik tikko izlasīto četrdesmit devīto grāmatu (Sanita Reinsone. Meža meitas.) rokā (četrdesmit devītono piecdesmit, kuras bija ieplānojusi izlasīt šī gada laikā), pirmo reizi lika man aizdomāties, kā būtu, ja savas pārdomas par izlasīto nemaltu vien savās domu dzirnavās, bet izrakstītu no sevis ārā vienkāršos paplašinātos un saliktos pakārtotos teikumos. Pēc diviem mēnešiem vēl viens grāmatu blogs sagaidīja savu pirmo ierakstu – Svetlana Aleksijeviča. Černobiļa. (Lūgšana).
“Jo vienkāršāki vārdi, jo dziļāka to jēga.” (Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.)
Tas, ka neapstājos pie desmitās, divdesmitās vai piecdesmitās izlasītās grāmatas, ir vairāku apstākļu sakritība. Viena otrai pāri un apkārt. Kā lampiņu virtenes Ziemassvētku eglītē vai pētersīļu rotājumi Jaungada salātu bļodā. Kā ķermeņi liecas pār ķermeņiem. Zem segas. Pēc pusnakts. Viens no vislielākajiem palīgiem manā grāmatu lasīšanas organizēšanā nenoliedzami ir Goodreads (virtuālais grāmatu plaukts), kā arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī gada lasīšanas maratonā piedzīvotas vien pavisam niecīgas vilšanās (uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. un ar astīti). Un tieši tas, ka grāmatu sarūgtinājums bijis tik neliels, dzinis mani uz priekšu. Dzinis ar galvu taisni iekšā jau augstāk aprakstītajā grāmatu okeānā.Ar visām no tā izrietošajām sekām.
“Ja savā garajā mūžā esmu kaut ko iemācījusies, tad tā ir atziņa: mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā.” (Kristīne Hanna. Lakstīgala.)
Sākotnēji šī bloga ieraksta mērķis bija padalīties ar piecām grāmatām, kuras šī gada lasīšanas maratona laikā kā dadži dvēselei pielipuši. Uz neatlipšanu. Taču, jo vairāk malu tās pa domām (rindoju, sarindoju, kārtoju, pakārtoju), jo vairāk apjuku. Apjuku. Līdz apmaldījos. Simt vienpadsmit grāmatās ir tik viegli apmaldīties. Un nemaz nav jābrien brikšņos iekšā, lai apmaldītos priežu mežā. Vai mazpilsētas autoostā jāiesēžas autobusā, lai pēc četru stundu kratīšanās Nordekas sēdekļos, to pašu atkārtotu arī Rīgas Centrāltirgū. Savu 2019. gada grāmatu topu no piecām lieliskām grāmatām esmu izaudzējusi (kā izaudzējusi līdakasti līdz ziedēšanai) līdz piecpadsmit grāmatu topam:
2019. gada grāmatu TOP’s
15. Džordi Sjerra i Fabra. Kafka un ceļojošā lelle.
Īsti nezinu, kā to definēt – grāmatu atradu es vai tā atrada mani. Kādu dienu, kad beidzot biju nolēmusi dot iespēju mani uzrunāt arī rakstniekam Francam Kafkam (jo biju dzirdējusi, ka Franca Kafkas rakstīto vārdu apburti, lasītāji to (Francu Kafku) patur sirdī uz visiem laikiem), tāpēc devos uz savu mīļo, 300m attālo bibliotēku, lai tās krājumos meklētu un atrastu kaut ko no šī leģendām apvīto darbu autora daiļrades. Taču liels (un mazliet sarūgtināts) bija mans pārsteigums uzzinot, ka vienīgā ar Kafku saistītā grāmata, kura atradās bibliotēkas piedāvājumā, bija – Kafka un ceļojošā lelle. Džordi Sjerra i Fabras vārds man bija nezināms (un kur nu vēl kaut kas par ceļojošām lellēmun tas, vai grāmatas autors ir sieviete vai vīrietis), tāpēc pirmā lieta, ko darīju – atradu to iekš Goodreads, lai redzētu citu lasītāju vērtējumu par to. Otrā – paņēmu to līdzi uz mājām. Trešā – aplēju puķes, iztīrīju māju, izmazgāju matus, aplēju krūzi ar karstu kafiju un iekārtojos dīvāna spilvenos, lai ieslīgtu Džordi Sjerra i Fabras (kurš izrādījās vīrietis) vārdu simfonijā, kurā tās viens no galvenajiem varoņiem – rakstnieks Kafka – tiek ietērpts leļļu pastnieka drānās pēc tam, kad kļūst par liecinieku kādas meitenes skumjām un ilgām pēc zudušās lelles. Francs Kafka kļūst par starpnieku starpmeiteni un ceļojošo lelli, kuras dēku vēstījumus trīs nedēļu garumā rakstnieks izraksta uz vēstuļpapīra, lēnām sagatavojot meiteni dienai, kad ceļojošā lelle uzrakstīs savu pēdējo meitenei adresēto vēstuli. Kafka un ceļojošā lelle ir izcils bērnu un jauniešu literatūras paraugs, kas arī pieaugušos ieraus neparastā un meistarīgi veidotā stāsta epicentrā, aizmirstot par apkārt notiekošo.
“Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi, kas klīst pelēkajā ikdienā…” (Pētergailis, 2011)
14.Linda Šmite. Rainītis.
Rakstniece Linda Šmite ir uzrakstījusi darbu par mūsdienās tik ļoti aktuālu un sāpīgu tēmu tik ļoti nepārejoši skaistā un valdzinoši saistošā valodā, ka man gribas teikt, ka šis ir viens no vislielākajiem un visskaistākajiem latviešu autora darbiem, kuru man nācies lasīt. Mēs, pieaugušie – vecāki un vecvecāki pārāk daudz iespringstam, lai nodrošinātu sev, saviem bērniem, mazbērniem, vidi, kurā augt un pieaugt, lai it kā tajā nekā netrūktu, taču aizmirstam par pašu būtiskāko. Bērns nav ģenētiski ieprogrammēts, lai piedzimstot, tam uzreiz vajadzētu jaunākos skārienjūtīgos ekrānus. Bērni paši grib būt skārienjūtīgi. Grib, lai vecāki tos bezgalīgi stipri samīļo, nobučo, bez pienākuma balsī pajautā kāda bija tava šodiena. Bērniem nevajag vecākus, kuri dzīvo uz salas okeāna vidū, un glāsta zivis fabrikā. Bērnam nevajag, lai zivis nozog bērniem vecāku glāstus. Bērnam vajag mammu, kura no rīta uzvāra debešķīgi gardu putru. Bērnam vajag tēti, kurš vakarā pirms saldas aizmigšanas, lasa pasakas par princesēm un prinčiem no tāltālām zemēm. Mēs paši esam tie, kas bērnus pieradinām pie dārgām mantām, žilbinošiem ekrāniem, arī paši pazūdot tajos, un nemaz neredzot, ka kāda maza sirsniņa pēc mums tik ļoti lūdz. It īpaši, kā tas ir ar Rainīti, puiku, kurš ir īpašāks, kā citi bērni. Atšķirīgs. Šādiem rainīšiem vecākus vajag neizmērojami vairāk, jo bez vecāku rūpēm un mīlestības, šādi rainīši netiek līdzi pasaules straujajam skrējienam. Tādā pasaulē šādus rainīšus viegli aprij sabangoti jūtu okeāna viļņi. Varbūt tieši tāpēc Dieviņam bija žēl, ka Rainītis kļūst lielāks. (Zvaigzne ABC, 2016)
Šī īsprozas grāmata mani atrada tik pat nejauši, cik nejauši to izdarīja Kafka un ceļojošā lelle. Gājiens uz bibliotēku noslēdzās ar nelielu asaru un puņķu mēģināšanu noturēt tos tam paredzētajās vietās, jo, proti, grāmata, kuru biju izraudzījusies nākamo izlasīt sausu, atstājot aiz sevis tikai kailas lapas, bija Janas Egles Svešie jeb miļeņkij ti moi, ar kuru dotajā brīdī savās mājās mielojās kāds cits grāmatu gardēdis. Tomēr, pirms es paspēju ar vilšanās sajūtu aiz sevis aiztaisīt bibliotēkas durvis, bibliotekāre izsaucās, ka ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Nenojauzdama, kādu tumsu patiesībā slēpj šis gaišais grāmatas nosaukums, prātīgi un akurāti ieliku to savā bibliotēkas grāmatu ķeselē un devos mājās nobaudīt svaigo medījumu, par spīti tam, ka kaut kur netālu (iespējams pat kaimiņu mājā), kāds mielojās ar svešajiem. Šajā grāmatā vienkopus lasītājam tiek piedāvāti stāsti, kuri atstāj spēcīgu pēcgaršu. Taču brīžiem izraisītā emociju gamma ir tik spēcīga, ka šķiet, esi aizrijies ar maltiem pipariem vai kanēli. Stāsti nav savstarpēji saistīti, tāpēc sitieni pa nervu galiem trāpa vairākkārt. Un ar katru reizi spēcīgāk. Grāmatas galvenie varoņi ir Latvijas cilvēki. Tik pat labi – es vai jūs. Gan pāri darītāji, gan tie, kam pārestība tiek nodarīta. Stāsti, kas liek gan izbrīnā saķert galvu vai ieplest acis tik lielās kā kotlešu ripas uz pannas. Man nebija ne jausmas, ka tik maza grāmatiņa sevī var slēpt tik lielu tumsu, kas sirdi lauž uz pusēm. Bet šī bija pirmā reize, kad iemīlējos Janas Egles rakstītajos vārdos. Un tumsā, kuru slēpj gaisma. (Latvijas Mediji (Lauku Avīze), 2016)
12. Inga Gaile. Stikli.
Stāsta, kā nonācu līdz šai grāmatai, nebūs, jo es to neatceros. Taču stāsts, kas ieausts celulozes molekulās ar latīņu alfabēta burtiem, man ir (šķietami) svaigā atmiņā. Lasot grāmatu Stikli, ir sajūta, ka esi iekritis stiklos un sagriezies miljons gabaliņos, un līdz grāmatas beigām tev ir jāpaspēj sevis mozaīka salikt kopā. Ingas Gailes rokraksts šajā grāmatā ir apburošs. Sapludinot dzeju kopā ar prozu, autore ļauj ielūkoties katra grāmatas stāsta varoņa domās. Izdzīvoties tajās un iedzīvoties. Bez apnikuma un paguruma. Tam gan vajag laiku, lai saprastu, kurā virzienā pa domu straumēm tu dodies, bet, kad tas notiek, bez apstājas šīs grāmatas biķeris tiek izdzerts sauss vienā acu mirklī. Grāmatas darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, taču nevienu brīdi nepamet sajūta, ka tas varētu notikt arī šodien. Vakar vai rīt. Ārkārtīgi skaisti un sevis plosoši. Ja esi izlasījis šo grāmatu un tev ir izdevies izkārpīties ārā no stikliem, tu jau esi uzvarējis. (Dienas Grāmata, 2016)
2019. gada pašā nogalē lasītāju vērtējumam tika nodota grāmatas Stikli turpinājums – Skaistās. Kas ir īsta Jaunā gada dāvana…
11. Golnāza Hašemzāde Bunde. Tie bijām mēs.
Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists. Golnāza Hašemzāde Bunde ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar ģimeni, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles – arī romānā Tie bijām mēs tiek vēstīts par irāņu ģimeni, kurai nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)
10. Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli.
Ar grāmatu No debesīm nokrita trīs āboli man ir īpašas attiecības, tāpēc teikt, ka ar lielāko prieku to ierindoju topa desmitajā vietā, ir diezgan lieliem burtiem rakstīts. Romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Šī grāmata apbur ar vieglumu, kurā tās autore spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Grāmata vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts un cilvēcisko vienkāršību saglabājoša. Īsta armēņu “pasaka” visā savā krāšņumā. Šī ir viena no tām grāmatām, kuru lasot, jūsmošana par tās tulkojumu ir neizbēgama. Tas, ka tik skaisti un saistoši šis vēstījums pārnests latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtčjanas nopelns. Valoda, kuru kā mazu kaķēnu gribas vienkārši paņemt klēpī. Samīļot katru burtu, katru vārdu. Valodu, kurā neapmaldās armēņu kultūra un tradīcijas, trāpot tieši mūsu nocietinātajās ziemeļnieku sirdīs. Kādēļ minēju, ka man ar šo grāmatu ir īpašas attiecības? Tāpēc, ka ikreiz, kad kāds jautā pēc kāda grāmatas ieteikuma, šo grāmatu iesaku kā vienu no pirmajām, jo zinu – vienaldzīgo nebūs. ( Jāņa Rozes apgāds, 2018)
Vai karš padarīja mūs ļaunus vai vienkārši pamodināja ļaunumu, kas mūsos jau mita? – citāts no grāmatas, kurš man ikreiz, domājot par Jūras sāļumu, nāk prātā. Grāmatas ļoti bieži (teju vienmēr) izvēlos ne autoru, bet tulkotāju dēļ. Pētot tulkotājas Silvijas Brices tulkotos darbus, acis (un mazliet arī sirds) aizķērās pie grāmatas, kuras nosaukums liek aplaizīt izkaltušās lūpas (sāļš paliek sāļš). Skaidrs, ka, izlasot pašu grāmatas aprakstu, man divreiz nebija jādomā (esmu diezgan attapīga). Grāmata pēc pāris mirkļiem jau zvilnēja man blakus dīvānā. Lai arī grāmatā aprakstītie notikumi ir sirdi plosoši un liek visa garuma spalviņām un spalvām uz ķermeņa saslieties stāvus, grāmatu gan tās autore, gan tulkotāja (šķietami) rakstījusi ar vieglu roku – romāns uz priekšu lasās zibenīgi – ne tikai viegli uztveramā teksta, bet arī vēlmes uzzināt, kas notiks nākamajā lapaspusē dēļ. Romāns rakstīts no četru varoņu skata punktiem – atklājot lasītājam katra varoņa izpratni un rīcības motīvus radušajās situācijās, kas nepavisam nav viegli. Grāmata Jūras sāļums balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Tajā ne vien aprakstītas bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laikā, bet arī vislielākā jūras katastrofa cilvēces vēsturē – kuģa Vilhelms Gustolfs bojāeja. Šo romānu reiz salīdzināju ar skumju dziesmu, kura no domām neizskan vēl ilgi. (Zvaigzne ABC, 2017)
8. Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs.
Tam, ka reiz pēc kārtas izlasīju visas latviski tulkotās Hāleda Hoseinī grāmatas, ir tieši Pūķa ķērāja vaina. Taču pie tā, ka Pūķa ķērājs nonāca manās rokās, vainīga bija izcilo grāmatu grupa feisbukā. Uzzinot, ka grāmatas stāsts iesakņojies dziļi Afganistānā, es mazliet saraucu degunu, pie sevis nodomājot, ka šis nu būs tas gadījums, kad izcilo grāmatu grupas biedru ieteikums, būs ļoti smagi trāpījis garām mērķim. Taču jau ar pirmajām lapaspusēm sapratu, ka vienīgā, kas trāpījusi garām mērķim, esmu vien es pati – grāmata apbūra mani tik ļoti, ka pie tās kā nohipnotizēta nosēdēju līdz stāsts bija galā. Stāsts par diviem zēniem, kuri uzaug Afganistānā. Uzaug kā labākie draugi, uzaug kā brāļi. Taču mēs ļoti labi zinām, ka uzaugt Afganistānā, šajā skaistajā seno austrumu zemē, nav tik rožaini, kā mūsu māju pagalmos. Kādu dienu zeme zem abu zēnu kājām sagrūst. Sagrūst abu kopīgi veidotā pasaule, sabrūk draudzība. Saplosīta gabalos tiek ne tikai Afganistānas zeme, bet arī zēnu dzīves. Pūķa ķērājs ir burvīgs stāsts par draudzību, nodevību un piedošanu. Jo vienmēr ir iespējams atkal kļūt labam… (Zvaigzne ABC, 2008)
Grāmata atkārtoti izdota 2011. gadā.
7. Olivjē Burdo. Gaidot Bodžanglu.
Gaidot Bodžanglu manai grāmatu saimei pievienojās, pateicoties tam, ka uz grāmatnīcu biju devusies vieglas literatūras meklējumos. Un ar vārdu vieglas, es to tā arī domāju – mazu, mazu grāmatiņu, ar īsu, īsu stāstiņu, kuru izlasīt pāris acu mirkļos. Krāšņais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību (un, kas bija labi, arī meklētais grāmatas apraksts bija atbilstošs). Un grāmata bija man kabatā. Teju burtiskā nozīmē. Taču kārtējo reizi alojos, jo, izlasot šo stāstu, to nevis gribējās nolikt plauktā putekļu krāšanai, bet padarīt to pēc iespējas garāku, atkal un atkal pāršķirstot jau izlasīto, un lasīt tā, it kā nekad agrāk šis teksts nebūtu saskāries ar acs tīkleni. Gaidot Bodžanglu ir neparasts mīlestības stāsts, no kura reibst ne tikai stāsta galvenie varoņi, bet arī tā lasītāji. Tas ir mīlestības stāsts, kurš neapzinās savas robežas, mutuļojot pāri grāmatas malām. Taču tik pat viegli, cik mīlas spārnoti ir stāsta varoņi, stāstā iezogas pa kādam traģiskam glāstam, tādējādi noturot balansu starp mīlestību un laimi, asarām un traģēdiju. Vienīgais grāmatas mīnuss ir uz vāka – trūkst brīdinājuma, ka pēc grāmatas izlasīšanas par nepārvaramu vēlmi kļūs vēlēšanās neprātīgi iemīlēties. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
6. Kristīne Hanna. Lakstīgala.
Otrā pasaules kara tēma manā grāmatu (gan lasāmo, gan jau izlasīto) sarakstā ir bieža viešņa. Šis ir viens no vēstures posmiem, kura izzināšana mani uzrunā visvairāk. Lasot grāmatas Lakstīgala aprakstu, es šaubījos – vai tik tiešām šī ir īstā grāmata, kurā uz pāris dienām aizmirsties. Aplam biju iedomājusies, ka tas būs romantiskākām dzīslām caurvīts romāns, taču jau pēc pirmajām minūtēm, kuras pavadīju iegrimusi grāmatā, sapratu, ka šī ir īstā manām garšu kārpiņām. Romāna darbība noris Francijā. Galvenās varones ir māsas, kuras vienmēr bijušas tuvas. Taču, sākoties Otrajam pasaules karam, sabrūk ne tikai ierastā dzīve, bet sašķobās arī māsu attiecības. Karš atklāj, kādi esam patiesībā – un tas atklāj arī to, cik dažāda var būt attieksme pret situācijām, kuras veicinājis karš. Māsas izvēlas atšķirīgus ceļus, pa kuriem doties, pretojoties neiedomājami biedējošajam un smagajam okupācijas spiedienam. Taču mērķis abām ir viens – izdzīvot. Kā to panākt, nezaudējot pašām sevi un mīlestību, kuru nes sirds, nu ir katras pašas uzdevums. Traģisks, sirdi plosošs, bet tajā pašā laikā arī skaists stāsts, kura lasīšanas laikā pa rokai jābūt arī kabatlakatiņam. (Zvaigzne ABC, 2018)
5. Andžela Naneti. Mans vectēvs bija ķiršu koks.
Šī mazā mīlestības caurstrāvotā grāmata īsti vairs nav nekāds jaunums, tāpēc būtu brīnums, ja grāmatu mīļi un grāmatu lasītgribētāji to nezinātu. Noteikti vismaz reizi, klīstot pa grāmatnīcu un pētot grāmatu profilus, muguras un vēderiņus, tā ir ievērota. Un varbūt pat izcelta no plaukta un apčubināta. Grāmata Mans vectēvs bija ķiršu koks ir tik neskaitāmi daudz dziļu domu piesūcināta. Gluži kā sūklis, kurš grib uzsūkt sevī visas pasaules prieka un bēdu ūdeņus. Dziļi sirdī man šķiet mazliet dīvaini šo grāmatu pieskaitīt pie bērnu literatūras. Jā, nenoliedzami, stāsts lasītāju paņems aiz rokas un aizvedīs atpakaļ bērnībā, kurā ik vienam reiz gribējies rast atbildes uz visiem dzīvības un nāves eksistenciālajiem jautājumiem. Taču tā parādīs arī to, kā cilvēks ar cilvēku saaugt kopā var. Kā vesela sakņu sistēma. Un kas notiek brīdī, ja kāda no saknes daļām tiek zaudēta. Uz visiem laikiem. Ja tomēr acis nepaliek miklas, izlasot Mans vectēvs bija ķiršu koks, steidzami piesakieties anonīmo bezsiržu klubiņam. (Jāņa Rozes apgāds, 2018)
4. Rīka Pulkinena. Patiesība.
Daudz par šo grāmatu priekšā stāstīt negribu, jo negribu jums nozagt iespēju to iepazīt pašiem, no pirmajiem pie viņa skrēja sieviete līdz pēdējiem neesmu viņam to stāstījusi, taču tagad to stāstu grāmatas vārdiem. Patiesību, šo grāmatu, šo gleznu ir grūti lasīt, nolasīt. Grūti lasīt, jo katru zilbi, katru vārdu, katru teikumu un lapaspusi gribas izlasīt no jauna atkal. Un atkal. Un. Šo grāmatu ir ļoti grūti lasīt, jo visu laiku nākas apstāties pie ārkārtīgi burvīgiem un patiesiem domu lidojumiem, kuri pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai, ieguvuši īstākos un pareizākos apveidus, lai tos iegrāmatotu savā atmiņā. Iemācītos no galvas kā skaitāmpantus. Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tā to vien prasa, lai to lasītu lēnām, lēnām, lēnām… izgaršojot katru mazāko niansi. Lasīt ātri – tas būtu negodīgi pret šī romāna varoņiem. Lasīt ātri un pazaudēt būtisko. Pazaudēt cilvēcisko – vēlmi aizpaijāt varoņu sāpes prom. Ģimenes idilliskā ikdiena sašūpojas brīdī, kad Annas mirstošā vecāmāte Elsa izstāsta, kādu stāstu, kuru abi ar Annas vectēvu Marti, turējuši noslēpumā visu mūžu. Tas ir mīlestības stāsts, kura galvenajā lomā ir Marti un kāda sieviete. Un šī sieviete nav Elsa. Kas ir šī sieviete? Kas tas bija par spēku, kas ļāva viņai nostāties starp Elsu un Marti? Kādu jūtu vētru spēj izraisīt nevainīga dēka, kurai bija iespēja neskaitāmi daudz reižu beigties, taču katru reizi šīs beigas bija kaut kā jauna sākums? Kā spēt piedot un konvertēt sāpes mūžīgā mīlestībā? Kā spēt izteikt to, ko noklusēt ir bijis vieglāk? (Mansards, 2014)
Svina garša manās mājās nonāca gadu pirms šī lasīšanas maratona. Uzdāvināju to vīram Ziemassvētkos (jā, es neesmu tipiskā sieva, kas vīram Ziemassvētkos dāvina apakšbikses, zeķes, dušas želeju vai sveci ar ķiploku aromātu (un par to vīram ir drusku žēl)), taču vienīgais, ko šī grāmata piedzīvoja, putekļu rotaļas uz savas muguriņas. Šī gada sākumā tā beidzot izbaudīja, kā ir būt īstai grāmatai – tikt šķirstītai, bužinātai, izsmaržotai un pats galvenais – lasītai. Grāmata, kurā atkal un atkal tiek uzplēstas un izķidātas sāpīgas tēmas. Romānā aprakstītais laiks ir 1939.-1941. gadam. Kad lielā daļā pasaules sēra smaka jau bija ikdiena, bet Latvijas iedzīvotājiem tas viss vēl ir priekšā – laiks, kad cilvēku likteņus samals smagās okupācijas dzirnavas. Grāmatā pieskaras visām tā laika kutelīgajām latviešu piedzīvotajām un pārdzīvotajām tēmām, taču, kas mani pārsteidz – bez bezgalīgās žēlošanās, kas ne retumis latviešiem piemitis. Ir ļoti grūti maksimāli aprakstīt sajūtas, kuras mani plosīja gan grāmatas lasīšanas laikā, gan ilgi pēc tam (gan tagad, atceroties to), taču viennozīmīgi šķita, ka esmu ierauta trillerī, no kura izkļūt var tikai divos veidos – ļaut, lai tevi samaļ vai izlūgties Dievu, lai tas ļautu pamosties. Labākais latviešu rakstnieka veikums, kuru man nācies lasīt 2019. gadā. (Dienas Grāmata, 2015)
2. Markuss Zusaks. Grāmatu zagle.
Kad bibliotēkā saņēmu Grāmatu zagli lasīšanai, mazliet pārsteidza grāmatas biezums (550lpp), jo pirms tam biju aizmirsusi palūkot, cik daudz lapaspuses prasījis šis stāsts. Un labi, ka tā – tik tikko grāmatu lasīšanā iemīlējusies, no tik liela apjoma būtu nobijusies. Grāmatas galvenā varone ir meitene vārdā Līžele, tomēr stāstītāja ir cita – Nāve. Tāpēc vēl jo simboliskāka šķiet Nāves un kādas meitenes (vēl nenosauktas vārdā) deja uz grāmatas vāka. Noteikti nepārsteigšu nevienu, kurš manā grāmatu topā ir aizlasījies līdz Grāmatu zaglei (visu cieņu) – romāna darbība noris Vācijā. Otrā pasaules kara laikā. Šīs grāmatas panākumu atslēga nenoliedzami ir tas, ka, lai arī tajā aprakstītais atkal un atkal savijas ar traģiskāko laiku cilvēces vēsturē, tajā ir arī daudz dažādu gaišu notikumu un piedzīvojumu, kas ļauj atvilkt elpu brīžos, kad šķiet – tumsas ir par daudz. Ja saucat sevi par grāmatu mīli – šai grāmatai ir jābūt jūsu izlasīto grāmatu sarakstā. (Zvaigzne ABC, 2013)
1. Rīta Jalonena. Skaidrums.
Ja par pārējo grāmatu vietu sadalījumu pēc šī ieraksta publicēšanas pati ar sevi pastrīdēšos, par pirmo vietu man šaubu nav – Rīta Jalonena, Skaidrums un Maimas Grīnbergas tulkojums – tā ir varena kombinācija, kurai šogad (manā skatījumā) līdzvērtīgu nav. Romāna pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas skarbais dzīves stāsts, kurš vienlaicīgi ieved ne tikai ārkārtīgi dziļu domu strāvojumā, bet arī ļauj ielūkoties, un, pateicoties gan autorei, gan tulkotājai – dzīvajai valodai un spējai vārdus salikt to īstajās vietās, arī nedaudz iejusties tajā, kas notiek ar cilvēku, kuram tiek uzstādīta baismīga diagnoze, no kuras ik viens cilvēks baidās kā no bubuļa – šizofrēnija. Skaidrums ir ārkārtīgi emocionāli smaga, bet absolūti burvīga grāmata. Rakstniece kā mākslinieks ar otu uz audekla spēj uzburt dzīvas ainas, tulkotājai tās tikai paspilgtinot, daloties gan ar sāpēm, gan prieku. Izmisumu un trauksmi. Samierināšanos. Vārds skaidrums, kā saka pati rakstniece, sevī iemieso cerību doto spēku. Un šo spēku dod tieši rakstīšana. Raksti, kad tev ir grūti, raksti, kad tev ir skumji, raksti, kad esi laimīgs, raksti, kad emocijas gāžas pār tavu domu grāpjiem kā uz uguns atstāta un nepieskatīta zupa. Raksti uz piezīmju lapām, raksti brīvajās vietās grāmatu lapās, raksti uz norasojušām logu rūtīm. Raksti, jo tas atbrīvo. Raksti, jo tas dziedē. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
Rakstot šī gada kopsavilkumu, ik pa laikam uzmetu aci uz savu grāmatu plauktu, kur priekšplānā novietota grāmatu kaudzīte, kura jau kādu laiku gaida satikšanos ar mani. Tāpat arī es. Tāpēc nobeigumā gribēju novēlēt grāmatām piepildītu Jauno 2020. gadu, jo nekas tik labi nedziedē (gan salauztu sirdi, gan no pārēšanās sāpošu vēderu) kā grāmatu lasīšana!
