Birka: grāmatas bērniem

  • Šķiet, ka tas bija tikai aizaizvakar, kad izdevniecības Helios paspārnē savu pirmo elpu latviešu valodā ievilka kulta grāmata visa vecuma bērniem (arī tiem, kam pāri četrdesmit) – «Vai viņi purkšķina?» . Šī šķietami nevainīgā grāmatiņa ar gāzu laidošu zirgu uz vāka sacēla īstu komentāru vētru māmiņu šķīstītav…, tfū, diskusiju vietnēs, šķietami, atdzīvinot seno, klusi snaudošo, mītu par to, ka sievietes nepirž, tāpēc bērniem šāda ķecerību piesātināta literatūra nebūt nav vajadzīga – bērniem jālasa tādi stāsti, kā piemēram, «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», jo, kas gan varētu būt šķīstāks un tikumīgāks, kā stāsts par meiteni, kas dzīvo kopā ar septiņiem pusmūžu sasniegušiem vīriešiem. (Pagaidi, ko?!)
    Ja pēdējo nedēļu laikā esi bijis aptiekā, stāvot rindā aiz māmiņas, kurai rokā iekāries viens, bet pupā otrs bērns (vai māmiņa ar bērniem jebkurā cita kombinācijā), un kura ar bezpalīdzīgu vaidu reaģē uz farmaceita «piedodiet, bet validola krājumi ir beigušies arī noliktavās» paziņojumu, tad tas, visticamāk, ir ne vien tāpēc, ka bērni mājās sasituši vāzi, kas atvesta no Francijas ceļojuma vai svaigi izlīmētās tapetes viesu istabā izdekorējuši ar makaroniem un kečupu, bet arī tāpēc, ka izdevniecība Helios jaunajiem (un ne tik jaunajiem) lasītājiem un dabas norišu pētniekiem piedāvā ienirt sūdos līdz ausīm Endija Sīda (Andy Seed) grāmatā «Kakas, takas un smakas (un ko tās tev saka?)» (The Clue is in the Poo and Other Stuff Too)

    Pēc šīs grāmatas pārlapošanas, neviens vien apstiprinās, ka kakas patiešām ir kā Rafaello – tās var izteikt tūkstošiem vārdu.

    «Lāči, kas dzīvo mežā, tu arī kakā. Atrodot lāča izkārnījumus, vari būt drošs, ka autors turpat vien dzīvo – KAKA IR PIERĀDĪJUMS!»

    12. lapaspuse

    Pat tad, kad tev šķiet, ka esi viens – tu neesi viens. Nekad. Apkārt vienmēr ir kāds, kurš tevi slepenībā vēro un ir gatavs aptaisīties uz līdzenas vietas, ja tu to pamanītu (atsevišķos gadījumos, visticamāk, arī tu). Dažreiz tas ir kaut kas tik sīks, ka to pat īsti nevar saskatīt (un tagad godīgi pasaki, kad tu pēdēji reizi biji pie oftalmologa?), bet dažreiz tik liels, ka to tāpat ir neiespējami pamanīt (piemēram, kā baļķi acī), tāpēc noteikti būsi pateicīgs, ja pie rokas būs gadījies šis fantastiski izzinošais ceļvedis kaku, taku, smaku parādību kopumā, jo, nonākot meža biezoknī, ir taču vērtīgi zināt, ka atrasta apgrauzta antilopes vai žirafes kāja ir signāls tam, ka ļoti iespējams, paslēpies aiz egles (vai zem bērzu lapām), tevi vēro lauva.


    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    «Kakas, takas un smakas» ļauj kļūt par dabas detektīviem ne tikai tiem, kuriem jau noklusējumā iekodētā sirgšana ar mīlestību pret dabu ir viena no galvenajām dzīvības uzturēšanas nepieciešamībām – bet arī tiem, kuri labprātāk purkšķina silti izsēdētos dīvānos, ritinot uz priekšu un atpakaļu savu ziņu plūsmas. Šis brīnišķi asprātīgais orientieris dabas norišu pasaulē ļauj atsvaidzināt jau iepriekš, kaut kur pa ausu galam dzirdētus faktus, piemēram – daži dzīvnieki staigā uz pilnas pēdas, daži uz pirkstgaliem (kā es, naktī lavoties pie ledusskapja), bet pasaulē ir vairāk nekā 3500 veidu čūsku (viens no veidiem noteikti ir vīramāte), vai arī uzzināt pilnīgi, ko jaunu – vai zināji, ka Kanādas zosis nokārtojas ik pēc divdesmit minūtēm (Delfi komentētājs komentāru sadaļā nokārtojas biežāk)? Vai to, ka pie jūras atrastais «ārprāc, cik smuks» akmentiņš varētu būt koprolīts jeb dinozauru sūdakmens? Tāpat «Kakas, takas un smakas» atklās, kur dzīvo lielākie kakātāji un mazāko pēdu atstājēji – kur labāk nebāzt pirkstus, kur nebāzt galvu, bet kam piestādīt rēķinu tava mājokļa ērtību izmantošanu; kāpēc nav veselīgi sekot leduslācim vai atrasties tuvā rādiusā nīlzirgam brīdī, kad tas nolēmis iztukšot zarnu traktu.

    «Lielākā ķirzaka pasaulē ir trīs metrus gara un var norīt pat kazu. Šo ķirzaku sauc par Komodo varānu, un tā dzīvo tikai četrās Indonēzijas salās. Ja vēlies tam sekot, uzvelc bruņas…»

    47. lapaspuse

    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    Grāmata ir papildināta ar Klēras Elmonas (Claire Almon) ilustrācijām, kas palīdz gūt ne tikai tekstuālu, bet arī vizuālu priekšstatu par pēdām, kurām ne vienmēr vajadzētu sekot – jo var taču gadīties atrast alu (ne Mežpils vai Valmiermuižas, vecāki sapratīs) un vienā mirklī attapties mēslos līdz matu saknēm.
    Nebaidieties šo grāmatu iegādāt savu bērnu (vai personīgajiem) grāmatu plauktiem – baidieties atrast uz takas kakas un smakas un nesaprast, uz kuru pusi bēgt.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve;
    Izdevējs: izdevniecība Helios, 2022

  • «Magda klibo ar labo kāju, suns – ar kreiso priekškāju. Ja viņi iet cieši kopā, tad abas malējās kājas ir veselas, un tad viņi var teikt – kopā mēs neklibojam!»

    48. lapaspuse

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»
    Šī nebūs pirmā reize (un noteikti ne pēdējā), kad saku, ka Laura Vinogradova ir īsta vārdu burve – vārdus, kurus ikdienā lasi ziņu virsrakstos, autobusu pieturās, uz čipsu un piena pakām, Laura ar vieglumu pārvērš maģiskās teikumu etīdēs, un vairs nav svarīgi, kam tiek rakstīts (pieaugušajiem vai bērniem), vai par ko tiek rakstīts (pazudušām māsām («Upe»), skudrām, susuriem un stirnām («Mežpasakas») vai par tētiem, suņiem un bērniem, kas klusi aug (un aug viņu buku ragi) kā tomāti un gurķi dobēs, izstīdzējot ne tikai garumā, bet arī garīgumā), lasītājs tiek pilnībā apburts un piekalts meistarīgi veidotajiem stāstiem. «Tētis un suns» ir grāmata bērniem (visos vecumos), kura parāda, ka pasaulē, kura ir pilna ar lietām, par kurām, kā par gružiem acīs, gribas nedaudz paraudāt, tomēr ir daudz vairāk visa kā, par ko priekā iespurgties. 

    Laura Vinogradova «Tētis un suns»

    «Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs.»

    8. lapaspuse

    Māksliniece Ieva Maurīte;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • «Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.»

    Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē.

    «Skaidrā naktī paraugies augšup. Tu ieraudzīsi mirdzošu zvaigžņu jostu, kas stiepjas pāri debesīm. Dažu zemju ļaudis to dēvē par Putnu Ceļu, citur to sauc par Piena Ceļu, bet vēl citur – par Sudraba Upi. Zini: tavs skatiens nav vienīgais, kurš peld par šo debess upi.»

    Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.

    «Vai tiešām domas un atmiņas var pazust bez pēdām?»

    «Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»

    «Upes nomierina, biedē, vilina piedzīvojumos, neļauj aizmirst un iedvesmo…»

    «Upe ir atmiņa» (nejaukt ar Memory Water) tā atceras visu. Senas leģendas un teikas. Kristīšanu Jordānas upē un zemledus makšķerēšanu pagājušā gada janvārī. Bērna smieklus, pirmo reizi pēdām skarot ūdens virsu. Mātes asaras par dēlu, kurš nekad nepārnāks. Un, ja «upe ir atspulgs», man kauns no tā, ko tajā reizēm nākas redzēt. Plastmasas pudeles un maisiņus. Izsmēķus un putoto desu plēves. Ja «upe ir atspulgs» un es tajā redzu desu plēvi, vai es esmu…? Arī upei tad ir kauns. Tāpēc tā reizēm paliek nedaudz cimperlīga. Sadumpojas. Nospiež cilvēku uz ceļiem. Lūgšanā. Un tu, muļķis, lūdz. Bet upei ir vienalga. Upei ir dzīvības un nāves spēks. Un tā nekautrējas izmantot ne vienu no tiem. Tik varena ir upe.

    «Upe atspirdzina mūsu domas. Tā atnes rīta miglu un vakara putnu dziesmas un atvēsina mūsu nogurušās pēdas. Upe attīra mūsu domas un palīdz uz visu paraudzīties citādi.»

    «Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.
    Monika Vaicenavičiene ir talantīga bērnu grāmatu autore, es tam spēju noticēt, pat ja «Kas ir upe?» ir vienīgā autores grāmata, kura līdz šim nonākusi mūsu mājās. «Kas ir upe?» ir ļoti gudra grāmata. Ļoti skaistu ilustrāciju pārbagāta grāmata. Man prieks, ka tieši tulkotāja Dace Meiere ar savām talantīgajām rokām skārusi un ļāvusi atdzimt šai grāmatai arī latviešu valodā, lai priecētu mazos (un lielos) lasītājus un pētniekus. Dace prot bērnu grāmatas, un viņas vārds un uzvārds uz to grāmatu vākiem ir visīstākā kvalitātes zīme.
    Man pat paliek mazliet saldsērīgi, iedomājoties, ka man šī grāmata jāizlaiž no rokām. Labprāt noliktu to atpakaļ grāmatu skapja galvenē, noglabāt mazbērniem, lai parādītu, cik skaistas grāmatas kādreiz darīja cilvēki. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas izbāž degungalu, kad istabā no virtuves ieplūst silta pankūku smarža…

    «Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē, [..] Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.»

    No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!