POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Goli Taraghi

  • 71 grāmata 366ās dienās (2020. gada grāmatu TOPs)

    by

    «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    by

    “Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.”

    Ja ir kaut kas spēcīgāks par Zemes pievilkšanas spēku, tad tikai spēks, kurš mūs tur pie savām mājām. Saviem asajiem smilšu graudiem, kas kā metāla skavas griežas basajās kājās, trauslajiem zāles asniem, kurus bail skart pat ar acīm un ūdens pilieniem, kuri izgarojot pārvēršas saldās cukura vatēs, piekarinātām pie debesu bļodas dibena, lai kādu dienu atgrieztos pie saviem pirmsākumiem. Savas zemes. Savām saknēm. Saknēm, kuras neesam izvēlējušies mēs paši, bet ar pirmo elpas vilcienu, tik tikko no mātes klēpja nākušiem, esam pasludinājuši par savējām. Un tikai. Tas ir spēks, kura dzīslas ir necaurredzamas. Nesaraujamas. Neiznīdējamas. Kā mazi bērni mēs turamies pie tām, kā pie mātes priekšauta malas atplēstās strēmeles, sakostiem zobiem un balti iekrāsotiem, citkārt miesas krāsas, pirkstiem. Pat ja augsne nav auglīga un lemta bojāejai, debesis virs tām vienmēr ir vienā krāsā, dodot cerību, ka rītdiena spēs uzplaukt vēl nepieredzētu dimensiju spektrā. Taču reizēm debesis spiestas iekrāsoties ne saldi sulīgi zilajā, kas no domu mutuļiem prātā vien liek tām mutē kust kā pekanriekstu un kļavu sīrupa kūka, krāsā, bet gan draudoši sārtā. Sāpīgu priekšnojautu sārtumā, kā granātābolu sulai izdalot dzelzs smārdu, veidojot blīvi saaugušu priekškaru starp pagātni un tagadni, nākotnei atvēlot vien divas iespējas – palikt zem šīm sārtajām debesīm, norijot bailes, sausas kā rupjmaizi, vai doties prom, savas saknes pārstādot svešā zemē, skaidri zinot, ka uz ikviena Zemes pleķīša būsi tik pat vēlams kā blusa suņa kažokā.

    “Dzīve ir tikai gaistošu notikumu un īslaicīgu aizraušanos virkne.”

    Ja reiz esat piedzīvojuši mazos svētkus, atrodot bikšu kabatā, no kurām jau sen dibens un vēders izauguši, banknoti divu burgeru komplektu apmērā, tad aptuveni varat iedomāties manus mazos svētkus, kad e-pastā starp surogātpasta vēstuļu kaudzēm, kuras ierasti tiek dzēstas pat neizlasītas, pamanīt vēstuli, kuras iekšiņa ir tikpat kārdinoša kā atrastā banknote iespīlētajās džinsauduma biksēs. Mani uzrunājošajā apgāda ALI S vēstulē, saņēmu piedāvājumu ielūkoties irāņu rakstnieces Goli Taraghi stāstu izlasē Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli. Tas, kas uzreiz pievērsa manu (nu jau ieinteresēto) uzmanību, bija fakts, ka lielākā daļa Irānā dzimušās, Francijā dzīvojošās, rakstnieces publicētie darbi, dzimtajā zemē pakļauti cenzūras kombainam. Tas lika noprast, ka stāstos iekodēti vārti, kuri plaši atvērti uz irāņu dzīvi, atkailinot tos pašu ikdienībā un ļaujot lasītājiem ienirt tautas kultūrā, kuru nereti ierobežojam vispārpieņemtos uzskatos. Šī nav pirmā reize, kad savu lasīšanas laiku atvēlu irāņu rakstnieka mēmajam kliedzienam grāmatu lapaspusēs. Reiz mana sirds piederēja irāņu rakstniecei Golnāzai Hašemzādei Bundei (Tie bijām mēs), nu pienākusi diena, kad bez liekām pārdomām un ilgām vilcināšanās pauzēm to nododu Goli Taraghi pārziņā.
    (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; Izdevējs: apgāds ALI S, 2018)

    “Ja Irānā nebūtu kara, es atgrieztos mājās. Ja man nebūtu bail no bombardēšanas un reaktīvajiem šāviņiem, es šeit nepaliktu nevienu dienu. Bet īstais kaujaslauks patiesībā ir šeit. (..) uz mums pastāvīgi notēmēts neredzams automāts. (..) Un mēs kā kara gūstekņi aizliekam rokas aiz galvas un kaunā un pazemojumā padodamies. Patiesībā mūs tik verdziskus padara mūsu nespēja saprast franču valodu un sazināties tajā. Ienaidnieks uzbrūk ar vārdu zobenu, un mēs paliekam neaizsargāti.”

    Stāstu izlasē Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli apkopoti desmit savstarpēji nesaistīti stāsti. Katrs no tiem lasītāju ieved pasaulē, kurā galvenie varoņi balansē uz robežas – virves, kas spītīgi novilkta pār trauslu telpu, apgrieztu kājām gaisā, un bezdibeni pašā centrā, kurā krītot pastāv iespēja kļūt par pasaules klaidoni, liekot jēdzienam mājas kļūtu par tālu un šajā dzīvē vairs nesasniedzamu lielumu. Stāstiem piemīt daudzpusīgs vēstījums. Tie ļauj lasītājam aptaustīt irāņu tautas eksistences un kultūras slāņus gan vaigu pieglaudušiem pie dzimtās zemes vaiga, gan esot svešumā, kur ik ieelpas un izelpas brīdi vari būt tikai bez uzaicinājuma ieradies ciemiņš. Pamesls, kurš pat esot pietiekami drošā attālumā, kļūst par traucēkli ikvienam svešās zemes saimniekam. Šie stāsti liek izstrādāties iejūtības un dziļas izpratnes hormoniem. Ar katru teikumu, kas ieved arvien dziļāk attiecīgā stāsta kodolā, domas tiek sasietas stingrākos mezglos. It kā tās būtu kurpju auklas un kāds ar tām mācītos siet cilpas, kas attāli atgādina ar trakumsērgu slimu taureni. It kā katrs stāsts būtu mīkla, kas jāatšķetina, balvā saņemot nākamo emociju piesātināto stāstu. Un likumsakarīgi – sajūtas tiek restartētas jauniem domu mezglu vijumiem. Tas, kas man visvairāk šajos stāstos liek izjust dziļas simpātijas, ir tas, ka nevienu stāstu nav iespējams aizmirst. Tie visi (kā dzīvi) stāv acu priekšā, dodot iespēju jebkurā laikā tiem veikli atkal un atkal pārskriet pāri, kā interaktīvās televīzijas iespēja jebkurā brīdī attīt atpakaļ savu mīļāko raidījumu un izbaudīt to it kā pirmoreiz. Neviens no tiem nekliedz pēc aizmirstības nepieciešamības. Tas, ka kādā stāstu krājumā nav atrodams neviens stāsts, kurš liktu man saraukt pieri astoņās rievās un skaitīt lapaspuses līdz garlaicības takas iemīto teikumu beigām, ir retums. Tieši tik liels retums, ka jāsaka, šī ir pirmā reize, kad ikviens krājuma stāsts noturējis mani nomodā – savienojumā ar nesalaužamo irāņu dvēseli.

    Šie stāsti šķir un atkal apvieno ģimenes. Zem Irānas un svešiem karogiem. Tie atklāj bailes un spītu, kas ir neaizstājam ikdienas sastāvdaļa. Kā sāls jebkurā receptē. Tie neskaitāmas reizes uzdod jautājumus – kas mēs bijām, kas esam un būsim. Būsim pēc rītdienas, ja tādai būs lemts pienākt. Tie stāsta par viltu un nodevību gan sadzīvē, gan politiskās norisēs. Tie stāsta par dīvainām lietām, kas kļuvušas dīvaini normālas. Dīvaini normālā ikdienā, kas turpinās kaut kur starp miegu un nomodu. Tie stāsta par smagiem laikiem un vēsturi, kas uzgulst uz varoņu pleciem tik smagi, ka trūkst gaisa (atveriet logus plašāk). Tie stāsta par apmierinātību un laimību, kas katram noteikta savā veidā. Stāsta par sievām un vīriem. Par vīriem, kas saceļ jezgu, bet patiesībā ir kā apmaldījušies bērni, kam vajadzīga māte. Par sievām, kas nolēmušas pārvērst vīrus pēc sava prāta (un līdzības). Stāsta par to nežēlību. Gļēvumu. Par pušumiem, kas grauž no iekšienes. Par esamību un neesamību. Par nāvi, klīstošu pa pilsētu kā valdzinoša staigule. Un tās šķietami pazīstamo seju. Tie stāsta par revolūciju. Nemieriem un demonstrācijām, arestiem un miesas sodiem. Par kara likumiem. Stāsta par pirmo mīlestību kā pēdējo. Dabas likumiem un rietumiem, kas sabojā cilvēkus. Reliģiju un dievišķo, kas slēpjas it visā. Par vēstulēm, kurās katrs teikums ir pretrunā ar iepriekšējo. Par oļiem, kas berž atmiņu membrānas, un iespējām, kas biksta kā sāpes pēkšņi izlīdušā gudrības zobā. Stāsta par durvīm, aiz kurām gaida droša un pazīstama pasaule. Un, protams, par Granātābolu kundzi un viņas dēliem.

    “- Ja Dievs savā gudrībā kādas durvis aizver,
    Tad savā žēlastībā Viņš atver citas.”

    Manī mīt neizsakāms prieks, ka apgāds ALI S tik jauši (un nejauši) ļāvis maniem un rakstnieces Goli Taraghi ceļiem krustoties, jo jūtu (un zinu), ka citkārt tas nebūtu noticis. Es ar baudu vēroju, kā rakstniece veido stāstus. Tik filigrāni un organiski pat neizturami emocionāli sāpīgās tēmas pamanīties caurvīt ar veselīgi ironisku humoru, ir vesela zinātne, kuras izķidāšanai pietrūktu gan laika, gan papīra (un tintes). Un saprāta. Goli Taraghi patiesi ir izcila stāstniece (un tas pat nav apspriežams), un tas, kas paslēpts aiz grāmatas vākiem (un neskaitāmi daudzām granātābolu sēkliņām, izvirdušām no tā sieniņām) ir ne pārāk bieži sastopams dārgums.

    “Vīrietis steidzas. Viņš aizver koferi, priecīgs par savu veiksmi ielec pirmajā taksometrā un traucas mājup. Viņš agri dodas gulēt un pamostas rītausmā. Viņš ierodas darbā pirms visiem saviem kolēģiem, tiek uz priekšu un saņem paaugstinājumu amatā. Viņš ir čempions dzīves un nāves sacīkstēs. (..) Viņš būs pirmais, kurš iekļūs pa debesu vārtiem.”