Birka: gleznotājs

  • «Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.»

    Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo miegu. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi. Nē. Atņirdz zobus kalendārs pie sienas. Noplēšamais. Tā dienu pēc dienas es plēšu tā ņirdzīgos zobus. Mīl, nemīl, mīl, nemīl… Īsi pirms nonākšanas papīrgrozā, septītais marts cenšas pierunāt mani uz citrona kūku. No domām par cukura upēm vien augšstilbi piebriest kā gaiļa krūtis pirms cīņas par augstāko vietu uz laktas. Piebriest un iesprūst džinsu starā. Piebriest kā upe, kas plānotājā nevainīgi atzīmējusi datumu, kad iziet no krastiem. Iziet no krastiem un aiziet uz veikalu pēc diļļu čipsiem.
    Un atkal viņi ir klāt. Visuredzošie. Ņirdzošie.
    Atņirdz zobus, tā laiks un arī cilvēki.
    «Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi.»
    Cilvēki pozitīvi. Cilvēki negatīvi. Kā elementārdaļiņas, kas ceļo pa atomu uzblīdušajām pavēderēm.
    Kā salūzušas tvaika nosūcēja instrukcijas. Baltas ķieģeļu sienas. Tostermaizes bez siera. Kaķu nagiem izraibinātas tapetes pie sienas. Tējas nosēdumiem piezīdušās krūzīšu lūpas. Vilcieni, kas aiznes ēnas milzīgās ausainēs. Izlietnes, kurās izskalo kafijas biezumus. Sniegs, kas nakts laikā pagūst izdzīt asnus uz automašīnu jumtiem. Jautājumi. Atbildes. Uz līmlapiņām. Zāles pret saaukstēšanos. Un samīlēšanos. Porcelāna servīzes, mazās baltās vietiņas, kur putekļi noparko savus lambordžini. Bruģakmeņu vaigi, kuriem pāri dragā labi koptu (mēreni barotu) dāmu pakavu asie naži. Vārdi uz noplēšamā kalendāra lapiņām. Citronkūkas receptes. Laiks un cilvēki, kuri atņirdz zobus…
    «Es domāju, ka mēs esam līdzīgi.»

    «Mūsu šūnas dzīves laikā vairākkārt atjaunojas. Bet sirds un acis gandrīz nemainās.»

    Kamēr pavasaris rausta ziemu aiz ūsām, Jāņa Rozes apgāds vienlaikus pārsteidz un lutina lasītājus, savā paspārnē izdodot vācu gleznotāja, vairāku bērnu grāmatu autora Dītera Bēges (Dieter Böge) un ilustratora Bernda Melka-Tasela (Bernd MölckTassel) kopīgi radīto bilžu grāmatu. Par ko? Par mums. Cilvēkiem. Dažāda lieluma. Platuma grādu. Dzīves stāža. Statusa (karaliskajā ģimenē). Par to, kādi esam un kādi reizēm aizmirstam būt.
    Pasauli esam iegriezuši pretējā virzienā. Mašīnas brauc atpakaļgaitā. Laikrakstus tantes uz soliņiem lasa, sākot ar anekdošu un sludinājumu slejām (pērk un pārdod, maina, pateicības, līdzjūtības). Kaķi glauda pret spalvu. Satiekot kaimiņu, pār lūpām izsprāgst atvadu vārdi (līdz nākamai reizei). Saulespuķes raksta dzimtsarakstu nodaļai iesniegumu par vārda (un uzvārda) maiņu (kopš šodienas būšot Mēness Meitas). Mēnesspuķes. Pārdevēja par produktiem pircējam izmaksā naudu. Pircējs atdod atlikumu. Tapetes izlīmējas uz grīdas. Paklāji pielīp pie griestiem. Pirmklasnieks absolvē augstskolu.
    Cilvēki kāpj atpakaļ kokos.
    «Mēs — cilvēki» palīdz atgūt zudušo. Atgūt ticību cilvēkiem.
    Un iegriezt pasauli mums ierastajā virzienā.
    Pazust likumsakarībās.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    «Arī tas, kam mēs neticam, var būt pareizs.»

    «Mēs — cilvēki» (WIR MENSCHEN) ir rokasgrāmata par mums pašiem. Rokasgrāmata, kas ikviena sirdi iekaros ar vienkāršību. Un sirsnību. Pievilcību. Ilustrācijas pārsteigs ar sīku detaļu pārpilnību, teksti – kā āmurs – trāpīs pa īkšķa nagu, radot ķīmisku reakciju. Cilvēcību (un asinsizplūdumu).
    Mēs. Cilvēki. Radības ar lielākiem un mazākiem kroņiem. Sapņiem. Domām. Ilgām. Vēlmes pietuvoties tam, kas mums vienmēr paliks noslēpums. Vēlmes uzrakstīt uz papīra lidmašīnas spārniem visu, kas kādreiz palicis nepateikts. Atdot vēja raupjajām rokām, lai ceļ pretī debesīm. Pretī zvaigžņu dārziem, kas uzzied ikreiz, kad dienu sardzē nomaina nakts. Lai atdot zvaigznēm nepateikto glabāt. Glabāt līdz pat brīdim, kad burtu smagums spiedīs krist. Krist un sadegt atmosfērā. Vēlmes censties atgriezt visu, kam paiets garām. Nemanot. Nezinot. Mēs, radības kronis, reizēm aizmirstam, ka neesam vienīgie uz Zemes. Un tad pasaule piekūst no cenšanās to bezjēdzīgi atgādināt. Tā ņem un satricina. Krata un purina mūs nost no sevis. Un tad mēs, radības kronis, attopamies. Mēs paveramies ārā pa logu un redzam šodienu. Redzam atspulgu stiklā. Bāla ir tā seja, ko redzam veramies pretī. Un kroni ir nomainījusi medicīniskā maska… Tik trausla ir tā robeža. Tik trausla…
    «Mēs — cilvēki» graužas cauri mūsu vājībām. Ziņkārībai. Visa veida kārdinājumiem. Uzskatiem. Vietām. Un lietām, ar kurām paši netiekam galā. Graužas cauri dvēseles kukuržņiem. Uzar nocietinātu seju vaibstus plašam smaidam.

    «Ir lietas, ko saprotam arī bez vārdiem.»

    «Mēs — cilvēki» ir grāmata, kurā vēlētos pārziemot. Tā ir ceļojums ilustrāciju džungļos, kurā nākas baudīt katru pretī plaukstošo krāsu laukumu. Katru līnijas izliekumu. Šis ceļojums atgādina par to, lai arī cik dažādi mēs šķistu, cik sveši mēs būtu viens otram, nepiegriežot vērību uz ielas, nepaceļot acis klusam sveicienam, patiesībā esam līdzīgi. Baisa līdzība mūsu vaigos. Līdzība pirkstu galos. Matu celiņos. Soļu spērienos. Domās un darbos līdzības. Neapslāpējamas. Līdzības. Katra ilustrācija veido savu stāstu. Mazā emociju skaidrojošā vārdnīca. Tā atņirdz zobus (kā laiks un cilvēki) un teju bez vārdiem izstāsta pašsaprotamo. Neizbēgamo. Mums katram vajag kādu, par kuru rūpēties. Kādu, kuru apmīļot. Kādu, kuru reizi nedēļā apliet ar istabas temperatūras ūdeni. Mums katram vajag taisnību (vislabāk tādu, kas ir mūsu pusē). Olimpisko medaļu cilvēcībā. Līdzi jušanā. Mūziku, kuras ritmā grozīt gurnus, kamēr uz pannas (tikpat ritmiski) čurkst desu ripas. Vajag kādu, kas palīdz tikt skaidrībā. Skaidrībā ar lietām. Jūtām. Skaidrībā ar sevi.
    «Mēs — cilvēki» ir grāmata visa vecuma bērniem. Gan tiem, kas vēl tikai grasās spert savus pirmos soļus, gan tiem, kuri jau auklē savus vai savu bērnu bērnus. Tā ir grāmata, kuru negribas izlaist no rokām, jo šķirstīšana (un pāršķirstīšana) rada mazu atkarību.

    «Mūsu domas reizēm skrien ātrāk par mums.»