POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: ģimene

  • Stīvens Hokings «Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem»

    by

    “Šodienas zinātniskā fantastika bieži ir rītdienas zinātnes fakts.”

    Cilvēki ik dienas nepaguruši pavada laiku meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Vai tie aprobežotos ar mēģinājumiem uzzināt, cik olu nepieciešams pievienot ābolu pīrāga mīklai vai kāpēc kaķis kustina asti, esot neapmierināts ar sava cilvēka īpatnējo uzvedību, kas neatbilst kaķa pieņemtajiem standartiem (piemēram, nelaiza sev kājstarpi vai necenšas uzzināt, ko otrs ir ēdis, ostot dibenu), bet suns gluži pretēji – izrādot nesatricināmu prieku, no laimes teju neapčurājoties. Taču reizēm mūsu jautājumu atbildes sniedzas tādās prātam neiespējami uztveramos Visuma augstumos, kurus ir grūti aizsniegt, izmantojot tikai Google meklētāju (kas tāpat pēc pāris minūtēm noslēgtos ar smieklīgu kaķu video skatīšanos). Piemēram, vai tas spētu atbildēt uz jautājumu : Vai Dievs ir? Kas ir melnā cauruma iekšienē? Vai ir iespējams ceļot laikā? Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā (mani visticamāk jau ir)? Noteikti ne ar tik izsmeļošu atbildi, kādu vēlētos sagaidīt (toties tagad es zinu, ka ir ābolu pīrāgu receptes, kurām pietiek arī ar vienu pievienotu olu). Taču manās rokās nonākusi grāmata, kura un kuras autors sniedz atbildes uz visiem manis tik tikko nosauktajiem jautājumiem un daudziem citiem ne mazāk interesantiem. Autors, kurš ir tik pat populārs, kā pagājušā gadsimta rokzvaigznes vai astoņdesmitajos gados tik populārās dziesmas Never Gonna Give You Up izpildītājs Riks Estlijs. (Jau iepriekš atvainojos tiem, kuri no visa iepriekšminētā noprata, ka runa būs par Džastinu Bīberu) Tas ir neviens cits, kā zinātnieks, fiziķis un matemātiķis – Stīvens Hokings.

    “Ja tāds Dievs tiešām būtu, es labprāt pajautātu, kā viņš spēja izdomāt kaut ko tik sarežģītu kā M-teorija vienpadsmit dimensijās?”

    Kad apgāda Jāņa Rozes izdotajos grāmatu jaunumos pamanīju Stīvena Hokinga Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem, uzreiz zināju, ka šī būs tā grāmata, ar kuras palīdzību izkāpšu no sevis iestaigātajām kurpēm, lai iekāptu jaunās (par spīti tulznām un noberzumiem) un beidzot izbaudītu grāmatu, kuras nebeidzamie burtu vīteņi neaizvijas līdz laimīgām stāsta beigām (kāzām meža ieplakā vai aļģu pieskalotā jūras krastā) vai neatduras tukšumā, liekot katram lasītājam pašam izlemt tās turpinājumu (vai mokoši gaidīt līdz to nolems izdarīt pats autors). Taču brīdī, kad pirmo reizi pāršķirstīju Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem un sastopot savā ceļā satura rādītāju, sapratu, ka atbildes nemaz nebūs tik īsas, kā šķietami liek domāt grāmatas nosaukumā atrodamais apzīmētājs, kas savukārt teju ar pirkstu norāda uz garuma mērvienību, kura noteikti ir īsāka par to, kas sastopama grāmatas iekšpusē. Kādu laiku nespēju saņemties grāmatas lasīšanai, jo šķita, ka esmu iekāpusi kurpēs, kuras nevis tikai mazliet jāievalkā, lai derētu perfekti, bet kuras man ir krietni par lielu, un katrs nākamais solis tuvinās manu degunu asfaltam. Taču es kļūdījos. Līdz ko grāmatu tiku atvērusi, bija grūti to nolikt malā. Tā mani iesūca sevī kā melnais caurums. Un man nebija iebildumu.
    (No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Ja uz Centaura Alfas šodien mīt kādas dzīvas būtnes, tās joprojām atrodas laimīgā neziņā par Donalda Trampa nākšanu pie varas.”

    Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem Jāņa Rozes grāmatnīcas pārdotāko grāmatu TOP 10 līderu pozīcijā turas jau ļoti ilgu laiku. Tas, godīgi sakot, man ir milzu pārsteigums, jo līdz šim man nebija ne jausmas, ka cilvēkus tik ļoti urda vēlme izzināt zinātnei uzdoto jautājumu atbildes un skaidrojumus (tomēr, lai Hokings piedod, Lielo Latvijas sēņu grāmatu viņam neizkonkurēt). Taču varbūt cilvēkus uzrunā tieši personība, kas slēpjas aiz Stīvena Hokinga vārda un uzvārda. Lai arī šī ir grāmata, kurā meklēt zinātniski pamatotas atbildes uz jautājumiem, uz kuriem parasts ierindas pilsonis (kā tu un es) nevarētu rast, kaplējot bietes vai stādot kartupeļus, šajās atbildēs Hokings atklāj ļoti daudz savas personības iedīgļus, kas izauguši par vareniem augiem, kurus, muti pavērušai, apbrīnot visai pasaulei. Aktieris Edijs Redmeins (kurš filmā “Teorija par visu” (The Theory of Everything) atveido Stīvenu Hokingu) grāmatas priekšvārdā atklāj, ka, pirmoreiz satiekot slaveno zinātnieku, viņu pārsteidzis tā neparastais spēks, par spīti bezpalīdzībai. Jā, šajā grāmatā Hokings piemin arī savu neārstējamo slimību (amiotrofo laterālo sklerozi), kura salauza viņa vien divdesmit vienu gadu veco ķermeni, bet ne garu – tieši šī ir viena no būtiskākajām lietām, kas spēcīgi caurstrāvo zinātniskiem terminiem bagāto grāmatu. Viņa spēcīgais gars. Tieši tāpēc nevienā brīdī rakstītajā nav manāms rūgtums vai dusmas uz sev piešķirto likteni, kurā tam atvēlētais laiks, Hokinga vārdiem sakot, tikai aizdots. Apjaušot, ka nāve var iestāties visai drīz, cilvēks pēkšņi saprot, cik daudz vēl grib paveikt līdz mūža galam.

    ” – Kāpēc visi tā raizējas par mākslīgo intelektu? Cilvēki taču vienmēr var to izslēgt?
    – Cilvēki jautāja datoram: “Vai Dievs ir?” Un dators atbildēja: “Tagad ir,” un bloķēja izslēgšanas slēdzi.”

    Tāpat neapstrīdams ir fakts, ka Hokingam piemitusi fantastiska humora izjūta, kuru nepaguris prata izmantot pat visnopietnāko jautājumu iztirzāšanai. Tā, piemēram, uz jautājumu, ja kaut kur citur ārpus Zemes pastāv saprātīgas dzīvības formas, vai tās būtu līdzīgas mums zināmajām vai atšķirīgas, Hokings atbild ar retorisku pretjautājumu – vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvas būtnes? Savukārt uz jautājumu par iespēju ceļot laikā, zinātnieks ironizē – ja jau nākotnē būs iespējams ceļot laikā, kāpēc tad neviens nav ieradies pie mums, lai pastāstītu, kā to darīt? Taču humors mijas arī ar piesardzību un bažām. Tā, piemēram, Hokings ļoti piesardzīgi vērtē mākslīgā intelekta radīšanu, vienlaikus norādot, ka sekmīga tā izveide būtu pats dižākais notikums cilvēces vēsturē, taču kad mākslīgais intelekts iemācīsies atkārtoti uzlabot sevi bez cilvēku palīdzības, tā intelekts varētu pārspēt mūsējo vairāk, nekā mēs pārspējam gliemežus.

    “Visi pierādījumi liecina, ka Dievs ir nelabojams azartspēlmanis, kas met kauliņus katrā izdevīgā brīdī.”

    Neatkarīgi no tā, ka Stīvens Hokings guvis plašu atpazīstamību pasaulē ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī darbiem, šī slava ļoti mulsinājusi pārsteidzoši pieticīgo zinātnieku. Kā grāmatas pēcvārdā atklāj Lūsija Hokinga (Stīvena Hokinga meita), kāda frāze šajā grāmatā viņai šķitusi īpaši zīmīga, jo tā apkopojusi zinātnieka attieksmi pašam pret sevi: “(..) ja esmu devis kādu ieguldījumu”. Viņa piebilst, ka tēvs noteikti ir vienīgais pasaulē, kurš šim teikumam pievienotu vārdiņu “ja”.
    Varbūt ne viss, kas šajā grāmatā izlasāms, ir līdz galam saprotams, jo galu galā, tajā pārklājas tēmas, par kurām ikdienā netiek skaļi runāts ne pie pusdienu, ne vakariņu galda (izņēmumu izdarot pie svinību galda, kad pret paša gribu cilvēkā ieslēdzas iekšējais Heraklīts vai Sokrāts) (tomēr vajadzētu). Taču aiz neskaitāmiem blāķiem zinātnisko terminu slēpjas pavisam vienkārši saprotama patiesība – mums ir tikai šī viena dzīve, lai apbrīnotu Visuma varenību, kuru tikai ar zinātnes palīdzību varam atklāt un izprast. Jāsaka godīgi, ka arī man ļoti daudz uzņemtās informācijas ne līdz galam nosēdās uz smadzeņu garozas, tomēr mani pārsteidza tas, cik viegla un patīkama bija Stīvena Hokinga klātbūtne visu grāmatas lasīšanas laiku. Brīžiem nepameta sajūta, ka tulkotāja tekstu būtu tulkojusi nevis no angļu uz latviešu, bet no angļu uz ķīniešu valodu. Taču tas neapturēja mani no tālākas atbilžu izzināšanas un atziņu iegrāmatošanas savā cietajā diskā. Jo, patiesi, šajā grāmatā Stīvens Hokings dalījies ar ļoti daudzām vērtīgām atziņām, kuras notvert aiz bizēm, lai pievilktu sev klāt. Uz palikšanu.

    “Kāpēc mums būtu jādodas kosmosā? Vai tepat uz Zemes nav svarīgāku mērķu? (..) Savā ziņā situācija ir līdzīga kā Eiropā pirms 1492. gada. Droši vien arī tad daudzi iebilda, ka Kolumba sūtīšana tik apšaubāmā misijā ir naudas izšķiešana. Tomēr Jaunās pasaules atklāšana atnesa Vecajai pasaulei daudz jaunu pārmaiņu. Padomājiet tikai, kā būtu, ja mums nebūtu Big Mac vai KFC.”


  • Kolīna Hūvere «Veritija»

    by

    “Ir mulsinoši iemīlēties rakstnieces vārdos, iekams esi saticis pašu rakstnieci. Dažiem ir sarežģīti nošķirt tēlus no personas, kura tos radījusi.”

    Vai kādreiz esat domājuši par to, kura ir tā vieta, kur rakstnieki uz baltām, ne reizi vārdu straumju nepieredzējušām lapām, ar ātriem rokas vēzieniem triec tintes traipos ieķepinātas domas, kā pieguļā zirgus? Kāds noteikti sēdējis savā kabinetā pie milzīga galda, pie kura paēdināt varētu veselas sākumskolas izsalkušos vēderus, kamēr pats pie tā barojis sava romāna nākamas nodaļas lappuses ar vārdiem, piebriedušiem kā pārvārītiem makaroniem. Kāds sēdējis pļavā, nemaz nenojauzdams, kāda veiksme tam gadījusies, nosēsties vietā, kur skudras nelodā kā izsalkušas pēc cilvēka miesas, un pļāvis domas kā sienu, kārtojot zārdā tās uz līniju burtnīcas lapām, kuras visticamāk nesastaps citu acu pāri. Kāds sēdējis kafejnīcā un sodījies par pārlieku krāsainajām salvetēm, uz kurām vārds noslīkst nebūtībā vēl pirms tas ir iespraucies biezajos domu mākoņos, bet kāds cits nepieklājīgi ilgi vērojis pie blakus galdiņa sēdošās sievietes neprātīgi īso kleitu, kurā pēc mirkļa ietērps sava daiļdarba galveno varoni. Es, savukārt, kā ierasts sēžu savā virtuvē uz IKEA krēsla (kurš kopš veikala atvēršanas brīža Latvijā, ir biežāks viesis līdzcilvēku mājās nekā sezonālie vīrusi) pie galda (uz kura virsmas meita teju tik tikko uzzīmēja smaidošu saulīti ar tomātu mērcē iemērktu cīsiņu), ietinusies rabarberu pīrāga smaržā, kas izlauzusies pa plīts durvju šķirbām, aicinot garšas kārpiņām sagatavoties zemajam startam. Kā ierasts sēžu un prātoju par to, kā būtu iesēsties kāda rakstnieka vietā – pie milzīgā galda, pļavā vai kafejnīcā, kafijas automātu murrājošajā sabiedrībā. Ļauties rakstnieka pārdrošajam tintes vilciena ceļojumam, nezinot neko par galapieturu – vai tas pietuvinātu mani rakstnieka mērķim vai gluži pretēji – tikai attālinātu?

    “Rakstīšanas procesā es nekad nejūtos sasniegusi visu iecerēto un ne uz mirkli neļaujos ticībai, ka esmu radījusi kaut ko tādu, kas citiem būtu jālasa.”

    Par to, ka pienāks brīdis, kad vēlme stiepties pēc spriedzes romāniem būs spēcīgāka par vēlmi pēc šokolādes, man nebija ne jausmas (ne tuvas, ne tālas, ne horizontālas, ne vertikālas). Tomēr mans pašreizējais emocionālais un fiziskais stāvoklis (sauksim to par “pregnancy brain”) kliegtin kliedz pēc šķietami nesavienojamām kombinācijām (līdz siļķēm ar zemeņu ievārījumu vēl neesmu tikusi), kāda, piemēram, esmu es un spriedzes romāni. Taču teju tieši pirms brīža izlasītais A. Dž. Finna trilleris Sieviete logā lika man, kā pēc ūdens malka izslāpušai, taustīties nezināmajā, cerot uzdurties kam līdzvērtīgam. Un es uzdūros Veritijai.

    Tiem, kas savā grāmatu plauktā atbrīvojuši vietu romantiskai literatūrai, amerikāņu rakstnieces Kolīnas Hūveres (Colleen Hoover) vārds noteikti būs pazīstams. Man, kā šādu iespieddarbu nepatērētājai ikdienā, tas bija svešs. Tomēr es ļāvos šim aklajam randiņam ar rakstnieci, ļaujot turpināt apgāzt manus uzskatus par literatūru, kuru, manuprāt, patērē tikai vecmāmiņas. Pati Kolīna Hūvere atklāj, ka romāns Veritija nav tāds, kādus pieraduši baudīt rakstnieces emocionālo mīlas romānu piekritēji. Tas ir izmēģinājums ielauzties trillera žanra apritē. Un tas, pēc manām domām, izrādījies pat ļoti veiksmīgs.
    (No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens; Izdevējs: Kontinents, 2019)

    “Rūpes par ķermeni ir pielīdzināmas rūpēm par bērnu. (…) Gadījumā ar manu māti tā ir pilnīga taisnība.Viņa par mani rūpējās tāpat kā par savu ķermeni. Ļoti maz. Nereti es aizdomājos par to, vai viņa joprojām ir resna.”

    Romāns sākas ar galvaskausa krakšķi (un principā ar to brīdi es ieslēdzu savus vēdera muskuļus sasprindzinājuma režīmā). Ļoti labs ierocis lasītāja piekalšanai pie trīssimt sešdesmit astoņām, vākos iestiprinātām, no vienas vietas norakstītām, lappusēm. Nezinot, ko gaidīt turpinājumā, esi gatavs sekot jebkuram notikumu pavērsienam. Tas ir gluži kā uz skatuves uzvest bērnus vai dzīvniekus. Visu acu skati nenogurdināmi pievērsti tiem, gaidās, ko nesīs šis gājiens ar zirdziņu.
    Louena Ešlija ir rakstniece, kura pirms desmit gadiem pārcēlusies uz Manhetenu tikai viena iemesla dēļ – lai kļūtu neredzama. Šāda izmēra pilsētas aprij ikvienu. Nešķirojot. Vien padarot katru indivīdu par neitrālu putekli lielajā gružu kaudzē. Taču tas, kas tevi padara neredzamu, nepadara necaurredzamu. Nonākusi finansiālās grūtībās, Louena atsaucas sava aģenta aicinājumam ierasties uz pārrunām, kurās jaunajai rakstniecei tiek piedāvāts darbs, no kura nav iespējams atteikties, kaut intuīcija saka pretējo. Pēc smagas autoavārijas slavenā rakstniece Veritija Kroforda nonākusi veģetatīvā stāvoklī, atstājot nepabeigtu veiksmīgi iesāktu romānu sēriju. Un tieši Louena Ešlija ir tā, kurai tiek piedāvāta šī iespēja – pabeigt Veritijas nepabeigtos stāstus. Taču, lai to izdarītu, Louenai jāpamet Manhetena un jādodas uz Vermontas štatu. Krofordu ģimenes māju, kurā mīt ne tikai bezpalīdzīgajā stāvoklī esošā Veritija, viņas vīrs un piecus gadus vecais dēls, bet arī sataustāmās skumjas un asinsstindzinošie noslēpumi, kuru atklāšana tuvinātu jaunai traģēdijai, kura, šķietami aizkavējusies, jau ir ceļā.

    Mitinoties slavenās rakstnieces namā, Louenai ir tikai viens uzdevums – savākt pietiekami daudz materiāla Veritijas romānu sērijas pabeigšanai. Taču šo darbu apgrūtina ne tikai viņas nepārprotamā un acumirklīgā saikne ar vīrieti, kurš spiests palikt ieslodzīts savā namā pie sievas, kura neuztver ne sevi, ne ārpasauli, sāniem, bet arī kāds atradums. Veritijas autobiogrāfijas manuskripts. Nespējā pretoties ziņkārības mašinērijai, kas iedarbināta pilnā jaudā, Veritijas patiesā būtība nāk gaismā. Sevis pašas rakstītajos vārdos, nostādot sevi teju zem rentgena aparāta stariem, atklājot prātam neaptveramus, vārdiem neizpaustus noslēpumus, kas liek Louenai aizdomāties par to, kas īsti noticis slavenās rakstnieces prātā īsi pirms avārijas. Cik ļoti cilvēku no iekšpuses var saēst naids? Cik daudz tas ir spējīgs ziedot, lai uzturētu nomodā savu apmātību? Cik auksta un cietsirdīga var būt mātes mīlestība pret bērnu? Un bērniem? Un šodien. Ārpus autobiogrāfijas manuskripta lapām – vai tiešām Veritijas stāvoklis ir tik bezpalīdzīgs? Vai tā ir tikai kārtējā spēle, kurā par trofeju izvēlēts pašas vīrs un viņa neatgriezeniski izzūdošā mīlestība, prasot arvien jaunus upurus? Vai arī viss ir tikai Louenas Ešlijas iedomas?

    “Es aizveru acis un spēju domāt vien par to, ka Veritija ir pelnījusi tumsu, nekustīgumu un klusumu. Un tomēr… Par spīti psihopātijai, viņa vēl aizvien šajā mājā visus pakļauj savai ietekmei.“

    Kolīna Hūvere radījusi romantisku trilleri, par kuru nav iespējams nedomāt pat īsajās starplasīšanas pauzēs, kuras jāietur, lai atjaunotu cilvēka eksistēšanai nepieciešamo funkciju rezerves. Un pat tagad. Pāris brīžus pēc romāna izlasīšanas. Es agrāk esmu teikusi, ka man nepatīk, ja autors mani vazā aiz deguna. Bet, ja tas tiek darīts tik meistarīgi, esmu ar mieru aizdot savu degunu šādām epizodēm. Kolīna Hūvere ar lasītājiem manipulē gluži kā Veritija ar grāmatas varoņiem. Nezinu, vai tāds sākotnēji ir bijis autores mērķis, vai tas dzimis, rakstot darbu teikumiem uz priekšu, sienot noslēpumu pie noslēpuma, ciešos mezglos kā matu pīnes, nostiepjot pieri nedabiskā stīvumā, tomēr šāda iespēja lasītājam ir dota – ļaut, kā bezdievīgai skaitļu mašīnai, uzģenerēt savu romāna atrisinājumu – no daudzām patiesībām izvēloties vienu. Savējo.

    “Lielākoties es ienīstu autobiogrāfijas, jo gandrīz no katra teikuma dveš liekulība. (…) Vārdiem ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, jāizlaužas cauri miesai un kaulam. Tiem jābūt neglītiem un godīgiem, nežēlīgiem un mazliet biedējošiem. Autobiogrāfija, kas pamudina lasītāju iemīlēt autoru, nav īsta autobiogrāfija.”

  • Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    by

    “”Dzīvē nekas nav godīgi,” ir arguments, pēc kura vairs necenšos, tāpēc, ka mamma neredz – lai ko es viņai teiktu, viņa tāpat uzvarēs “dzīvē-nekas-nav-godīgi” spēli.”

    Kad vēl biju bērns, man patika kāda spēle. Tā bija pavisam vienkārša (ne tā, kā tās citas dumjās spēles, kuru instrukciju izlasīšana (it kā skaidrā) latviešu valodā, vienalga pieprasa vēlreiz “pāriet tai pāri” ar google translate). Lai to spēlētu, vajadzēja divus. Mani un mammu. Mēs izgājām (deviņdesmito gadu beigu) ielās, sadevāmies rokās un (tad nāca pati gaidītākā spēles daļa) es aizvēru acis. Manā priekšā bija tikai tumsa. Es sekoju mammas vadītajai rokai kā pīļu bērns seko mammas smaržai. Lai arī aiz maniem acu plakstiņiem bija iemājojusi tumsa, šī sajūta bija viena no drošākajām, kuru jebkad biju jutusi. Tā mēs šo spēli spēlējām ilgi (es to būtu gribējusi spēlēt ne tikai līdz brīdim, kad tumsa beidzot radusi aiz manu acu plakstiem drošu ostu, kurā pietauvoties, bet pat līdz tam, kad tā jau aijātu nakts miegā ielu laternu gaismu un draudīgās, melnās ēnas, kuras tā met). Mēs gājām un es klausījos putnu dziesmās, suņu rejās. Kaut kur tālumā pēc konfektes dīcošo bērnu (un cik labi, ka šoreiz tā nebiju es). Mēģināju sasmaržot koku lapas un puķu galviņas. Ļāvu, lai vējš ķemmē man matus un paijā vaigus, nepretodamās. Būt tumsā, būt pie mammas rokas šķita visdrošākā vieta pasaulē. Kas mani šajā spēlē vilināja visvairāk? Tas, ka man šķita, ka varu iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Un man vienmēr ir šķitis, ka tieši tā var redzēt pasauli visskaistāk. Es zināju, ka lai arī cik soļus es spertu, nekad nepakritīšu, mani mati nekur neieķersies, mana piere netiks saskrāpēta pret aplauztiem koku zariem. Jo man blakus bija mamma un mana roka bija viņas rokā. Zināju, ka neizskriešu uz ielas pretī automašīnai, kura (it kā nezinādama) pārkāpj apdzīvotās vietās paredzēto braukšanas ātrumu, vai to, ka ar jaunajām kurpēm neiekāpšu peļķē, apšļakstot ar tās saturu mammas pārpasaulīgi dusmīgo rājienu. Taču tagad es zinu arī to, ka tas nekad nav bijis iespējams. Iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Neredzīgam cilvēkam blakus nav roka, kurā, ieliekot savējo, varētu justies drošībā.

    “Sapņi vispār ir interesanta lieta, tāpēc ka tā, manuprāt, visus cilvēkus padara vienlīdzīgus – kurš gan nesapņo…”

    To, ka tad, kad beidzot būšu izlasījusi Puiku, kurš redzēja tumsā, es īsti nezināšu, ko šeit rakstīt, apjautu jau sen. Un ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt (manu pirkstu deju pa datora klabošajiem taustiņiem ir diezgan neiespējami neiekustināt), bet tāpēc, ka teju vienlaicīgi ar iepriekšminēto apjautu, sapratu, ka to pirms manis jau visi ir izlasījuši. Kuru gan interesētu velosipēda konstruēšanas vēsture, ja visi jau ar to sen prot braukt… Taču te nu es esmu, mirguļojošā, pikseļu pikseļiem izgaismotā datora ekrāna priekšā, ļaujot pirkstiem mest līkumu līkumus pār burtu (uzbrukuma) virknējumiem, liekot no nekurienes ekrānā iznirt šādiem te teikumiem.

    “Ja mamma smaida manis dēļ, tad sanāk, ka esmu pierādījums tam, ka par spīti visam un visiem, mammas dzīve tomēr ir izdevusies.”

    Grāmatas Puika, kurš redzēja tumsā autori Rasu Bugavičuti-Pēci zinu jau sen. Jāsaka gan, diemžēl ne personīgi. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu dzīves tomēr dienas lielāko daļu plūst pa interneta kabeļu dzīslām, atduroties pret mūsu sociālo tīklu profiliem, Rasu visu pirms iepazinu kā cilvēku (sievieti), mammu un tikai tad dramaturģi (joprojām ļoti labi atceros to dienu, kad mucā, kurā dzīvoju, iespīdēja gaisma un es uzzināju, ka lieliskā divu bērnu māmiņa, kuras ikdienai instagramā sekoju teju no pašiem tā pirmsākumiem, ir Latvijā pazīstama dramaturģe, kuras izrādes ir redzējuši teju visi, protams, tikai ne es, jo “man uz teātri nekad nav ko vilkt”). Šis noteikti ir galvenais iemesls, kāpēc, jau pirms grāmatas izlasīšanas, tā man šķita tik tuva, it kā to būtu sarakstījusi nevis kāda tāla un nesasniedzama rakstniece, bet draudzene (un tad es iedomājos, cik lieliski būtu bijis dzīvot vienā laikā ar Andreju Pumpuru, būt “draugos” visos iespējamajos sociālajos tīklos, Lāčplēša lasīšanu uztverot kā draudzības apliecinājumu, ne ik vakara miega rituāla sastāvdaļu). Otrs galvenais iemesls, kāpēc pieķēru sevi tai pieķeramies, ir tas, ka viss, kas tajā rakstīts, man šķiet bezgala īsts. Tā, it kā es to būtu redzējusi notiekam tepat sētā. Aiz savas istabas logiem. Vai šaipus. Ar to, ka bāzei, kuru apaudzēt ar stāstiem, caurvītiem dažādām pieredzēm, tik bagātīgi atainotām, ka gribot negribot nākas sajust kamolu kaklā, gan no sāpīga līdzpārdzīvojuma, gan smiekliem, kurus ar grūtībām jānotur sevī, autore izvēlējusies atspoguļot sava vīra neparasti savdabīgo stāstu, piedzimstot ģimenē, kurā ir vienīgais, kurš spēj redzēt tumsā, ir satriekusi manu sirdi (un prātu) lupatu lēveros (un tā kā ar to, saprotams, ir par maz, Rasa lika man (kā mazam bērnam, kuram nupat, nupat atņemta iespēja doties uz Disnejlendu, jo… karantīna) apraudāties jau pie pirmās lapaspuses, kuru rotā viens vienīgs citāts – “If a writer falls in love with you, you can never die”). (Ilustrāciju autore Zane Veldre; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)

    “Kad es uzzināju, ka gaidu Jēkabu, es biju laimīga. Laime it kā burtiski izpletās uz visām pusēm no nabas… Es to tā nevaru izskaidrot! Bet es zinu, ka tā bija laime.”

    Jēkabs ir īpašs bērns (ja vien par īpašu tevi padara tas, ka piedzimsti jau “pieaudzis”). To, vai mūsu rokās ir spēja ietekmēt un lemt, kādā ģimenē mēs nonāksim, pēc nākšanas pasaulē, man nav ne jausmas (vai drīzāk – es to neatceros). Taču, ja tā patiešām ir, tad Jēkabs ir izvēlējies ienākt ģimenē, kurā cilvēki dzīvo tumsā (un ne jau tāpēc, ka būtu aizmirsuši nomaksāt elektrības rēķinu vai izdegušas un laikus nenomainītas spuldzes dēļ). Abi Jēkaba vecāki ir neredzīgi. Jēkabs ir mammas izlolotais sapnis. Ideālais bērns. Savukārt tētim – sievas mūža projekts, un, kā saka pats Jēkabs, ne līdz galam saprotams lielums. Tāpēc atbildība uz Jēkaba pleciem jau kopš pirmā elpas vilciena ir daudz lielāka, nekā viens bērns, kura vecāki dzīvo tumsā, spēj celt un nest. Baudāmi nenoliedzami ir tas, ka grāmatā uz notikumiem ļauts paraudzīties no abu, gan Jēkaba, gan Jēkaba mammas skatu punkta, līdz ar to pieļaujama (tumša, tomēr apveidus atsedzoša) attēla izkristalizēšanās, dodot iespēju netraucēti ielūkoties sajūtās, kuras pavada cilvēkus no tumsas, un sajūtās, kuras katru dienu no jauna izdzīvo vienīgie gaismas nesēji visā šajā dzīvē-nekas-nav-godīgi spēlē.

    “Reizēm pasaule, kurā tevi redz, ir sūdīgāka par to, kurā tevi neredz.”

    Lai arī šķiet, ka stāsts par Jēkabu būs traģikas pārpilns, jāatceras, ka tomēr šī (primāri) ir grāmata bērniem (taču, kā jau visām bērnu grāmatām labpatīk, tās vienmēr kaut kā vairāk pamanās iekrist tieši pieaugušo lasītāju prātos un sirdīs), tāpēc tomēr lielākoties autore ir pacentusies visas traģiski drūmās notis atšķaidīt ar lielu devu rotaļīga pizzicato, kas kopsummā dāvā vieglu, humoristiskās noskaņās veidotu stāstījumu, kuru negribas apraut nevienā brīdī – vien doties tālāk un tālāk kopā ar Jēkabu viņa dienās un nedienās. Tā, piemēram, smaids no lūpām man nenodzisa stāstījuma laikā, kuru Jēkabs veltīja omei (tēta mammai) – pārdomas par to, kāpēc ome visu laiku viņu pie kaut kā vaino, kaut vai, piemēram, pie tā, ka viņam ir šķībi zobi. Vai, piemēram, par to, kādus šausmu stāstus ome mēdz stāstīt vakaru pasaku vietā. Un galu galā par to, ka šī sieviete viņu nemaz nemīl, jo nevar mīlēt un dot ēst tik drausmīgu putru vienlaikus – nevar (un, jā, omes, kuras nav mīļas, rozā un pūkainas, pankūku cepošas un zemeņu ievārījumu vārošas, ir reālas). Savukārt to, ka Jēkabam vajadzētu kļūt par deputātu vai ātro kredītu augļotāju, lieliski pierāda viņa shēmotāja prasmes stāstā, kurā Jēkabam no nekurienes vajadzēja izķert, izvilkt, uzburt, izsūkt un izsist divdesmit astoņus latus un septiņdesmit četrus santīmus, kuri iztērēti īsziņās sarakstoties ar Lieni – meiteni, kura laupījusi Jēkaba sirdi ar savām īsajām džinsenēm un krāsainajām zeķēm (un tikai pateicoties augstākajiem spēkiem, Jēkabs šajā mēnesī nav pasūtījis nevienu polifonisko melodiju. āmen). Tie ir tikai daži no stāstiem, kuriem cauri peras Jēkabs, tomēr visu gan atklāt būtu grēks, ja nu tomēr šeit ir iemaldījies kāds, kuram Puika, kurš redzēja tumsā ir jaunatklājums.

    “Reizēm saka, ka var dzirdēt, kā klusums skan, pareizi? Nu tad saprotiet – katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi.”

    Visspēcīgāko līdzpārdzīvojumu tomēr piedzīvoju nevis tam, ka Jēkaba vecāki, likteņa lemti, pavada dzīvi mūžīgā tumsā, bet tam, ka viņi ir spiesti neredzot noraudzīties tajā, ka viņu mazais bērns, apsolījums, ka viņiem viss būs labi, pieaug. Un tieši nevēlēšanās viņu palaist visvairāk nodara pāri. Visiem. Jēkabs ir kā glābšanas riņķis, kura zaudēšana vairs neļaus noturēties virs ūdens. Nekad. Jau kopš dzimšanas Jēkabs to vien dara, kā rūpējas. Rūpējas par sevi. Rūpējas par saviem vecākiem. Taču viņi, šķiet, par to ir aizmirsuši. Vai pieraduši, kā pie pašsaprotamas lietas. Piemēram, kā pie elpošanas. Taču Jēkabs šajā ģimenē smok. Viņš tik ļoti grib būt parasts puika, ar parastu puiku problēmām, tomēr viņa problēmas izrādās esam no citas kategorijas. Jēkabs ir noguris būt īpašs, savukārt Jēkaba mamma ir nogurusi censties nepalaist Jēkabu vaļā, un visa šī situācija viņus nevis satuvina, bet gluži vienkārši (un pat pārāk pašsaprotami) attālina vienu no otra – kāds starp mums ir izracis Daugavu, ar rokām, ar nagiem, ar spārniem, ragiem, zobiem… Un smok jau Jēkabs arī ne tikai no tā, visa iepriekš minētā, bet arī no tā, ka daudz kas palicis nepateikts, jo turpināt klusēt – tā pieklājas labiem bērniem. Un Jēkabs patiešām ir labs puika.

    “Sēžu tur tāds, pētu viņus un esmu vienīgais, kurš redz tumsā, joprojām un joprojām mēģinādams pierast pie domas, ka neesmu izdomāts, bet gan īsts…Vai tad es vispār esmu, ja mani nevarētu redzēt?”

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.

    “”Gribi, es tev pastāstīšu pasaku par puiku, kurš redzēja tumsā?”
    “Gribu.” viņa saka un, man liekas, smaida, jo saprot, ka pasaka būs par mani.”

  • Ērlenns Lū «Mulejs»

    by

    “Cilvēki domā, ka dievs ir briesmīgi gudrs un īpašs, bet man šķiet, ka viņš ir tāds pats, kā visi pārējie.”

    Es nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Gribētu ticēt, ka tikai un vienīgi tāpēc, ka man nepatīk skriet. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne pa dzīvnieku iemītām meža takām, kas kā artērijas sazarojas sīkos kapilāros, sazarojas līdz izgaist ne reizi neaizskartos sūnu laukumos, ne pa jūras izrobotām vagām, kur atpūtnieki saules staru apskatei izliek savus puskailos ķermeņus. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne domās, ne sapņos. Ne uz papīra lapām, kuras labsajūtā gurkst kā smiltis ik reiz, kad pildspalvas lodīte pieskaras tās celulozes ādai, lai uz mūžiem saplūstu kopā ar to kodētos tintes traipos, kas citiem neizsaka neko. Skriešana ir pārvērtēta. Tāpat, kā pārvērtēta ir kafija ar pienu rīta skurbumā, šokolādes saldējums. Un nāve. Tāpat, kā pārvērtēts ir viss, bez kā mēs, šķietami vērtīgie dabas veidojumi, varētu iztikt.

    “Cilvēki, kas skrien, no kaut kā bēg. Viņiem ir problēmas. Un cilvēkiem, kuri skrien daudz, problēmas acīmredzot ir lielākas nekā tiem, kuri skrien maz.”

    Par to, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuras ražošanas procesā iesaistījies arī otrreizējās pārstrādes papīrs, kas izgatavots, ievērojot visus labas ražošanas prakses nosacījumus, bet uz vāka attēlota krītoša, visticamāk, kādas Āfrikas lidsabiedrības pasažieru lidmašīna (un varbūtība, ka lidmašīna veic savu pēdējo lidojumu virs Sahāras tuksneša, lai pēcāk nosēstos metāllūžņu pieņemšanas punkta laukuma pašā vidū, ir diezgan augsta), man nebija šaubu, jo kopš brīža, kad maldoties pa datortīklu okeāna dziļvagām, biju uzzinājusi par šādas grāmatas eksistenci, mani pārņēma vēlme mesties iekšā šīs grāmatas meklējumos. Tomēr reizēm mūsu rokas ir tieši tik garas, cik tās ir. Un reizēm (lielākoties) tās nesniedzas tik tālu, cik tālas ir mūsu vēlmes. Apziņa, ka Mulejs nav pieejams ne vietējā bibliotēkā, ne grāmatu veikalos, uzspieda mūsu attiecību statusam tiksimies, kad tiksimies zīmogu. Kad pagājušā gada izskaņā mani uzrunāja izdevniecība u.c., biju patīkamu gaidu saviļņota, jo e-pastā, kurš vēstīja, ka Gābriela Skota romāns Avots ir ceļā, lai šķērsotu teju pusi Kurzemes un nonāktu ne tikai manās rokās, bet arī šī bloga lappusēs, bija melns uz balta rakstīts, ka kopā ar Avotu pie manis ceļo vēl divas citas grāmatas, kuru šūpulis kārts citas izdevniecības paspārnē, tomēr ar daļu izdevniecības u.c. komandas darba. Kad atvēru sūtījumu un sapratu, ka manā priekšā ir Mulejs, mazliet noziedzīgi iedomājos, ka nekad mūžā neesmu bijusi tik priecīga ieraudzīt krītošu lidmašīnu.

    “Cilvēkiem nevajadzētu iegādāties mājdzīvniekus. Un ģimeni ne tik. Ir pārlieku sāpīgi, kad tās vairs nav.”

    Ērlenns Lū (Erlend Loe) ir norvēģu rakstnieks, tulkotājs un scenārists. Tie, kuri iepriekš bijuši pazīstami ar Ērlenna Lū latviski tulkotajiem darbiem (Naivi. Super.; Doplers; Kurts četrās grāmatās), pārlapojuši tos lapu pa lapai pirms gulētiešanas, starp vilcienu pieturpunktiem vai pie vakariņu galda, atjaucot izlasīto ar kartupeļiem un mērci, zinās, ka rakstniekam piemīt stils, kuru būtu grūti sajaukt ar kaut ko citu (piemēram, viskiju). Tāpat ir ļoti grūti nevilkt paralēles starp viņa ironisko un provokatīvo varoņu redzējumu, notikumu virzību un to, ka pats rakstnieks reiz strādājis par slimnieku kopēju psihiatriskajā slimnīcā – vietā, kur rakstāmais materiāls pats lec uz papīra, lai to iegrāmatotu. Jāteic, ka šī ir pirmā reize, kad tiekos ar Ērlennu Lū kādā no viņa darbiem, tāpēc mani pārsteidzis viss, taču visvairāk – rakstnieka spēja iemiesoties astoņpadsmit gadus vecas meitenes ādā, radot dienasgrāmatu, kuras lasīšanas laikā mēs – lasītāji, tiekam izvesti cauri neticami skaudriem, taču zobgalīgiem notikumiem, kuri, kā veļas mašīnas centrifūga, liek meitenes dzīvei atkal un atkal kūleņot. Un līdztekus arī mums. (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Nordisk, 2012)

    “Vēlēšanās atņemt sev dzīvību rodas, kad sāpes, kas pārņēmušas cilvēku, šķiet nesamērojami lielākas par resursiem, kas pieejami, lai tiktu ar tām galā. Lielākā daļa no tiem, kas apsver iespēju izdarīt pašnāvību, ilgojas atbrīvoties no sāpēm un izjust atvieglojumu, bet atvieglojums ir sajūta. Ja cilvēks atņem sev dzīvību, viņš vairs nevar izjust nekādu atvieglojumu.”

    Grāmatas (dienasgrāmatas) Mulejs galvenā varone ir tik tikko astoņpadsmit gadus sasniegusī Jūlije. Meitene, kura vienā dienā zaudē trīs ceturtdaļas savas ģimenes – tēvu, māti un brāli, teju visneiespējamākajā veidā – triecienā pret Āfrikas kontinentu. (Aviokatastrofā). Diena, kad Jūlije savā telefonā saņem īsziņu ar tekstu – Mēs krītam. Mīlu tevi. Dari, ko vēlies. Tētis., kļūst par atskaites punktu neizbēgamajam – meitenes neremdināmajai vēlmei mirt. Pēc pašas Jūlijes aprēķiniem nāve viņu apciemos vien pēc astoņdesmit gadiem, taču tik daudz laika, lai gaidītu kaulainās pieskārienu, meitenei nav. Tāpēc drošākais veids, kā pēc iespējas ātrāk satikt starp cilvēkiem milzu respektu ieguvušo [nāvi], ir doties tai pretī. Taču Jūlije vēl nenojauš, ka nāve nepieņem nelūgtus viesus, un katrs mēģinājums izdarīt pašnāvību ne tikai cietīs neveiksmi, bet arvien vairāk attālinās no tās.

    Lai arī Jūlije ir pilna apņēmības mirt, viņa apzinās, ka neatkarīgi no tā, ka kuru katru brīdi var atņemt sev dzīvību, viņai katru dienu ir jāceļas no gultas, jāuzvelk tīras drēbes un jātver diena tāda, kāda tā ir. Un vēl vairāk. Tas, ka cilvēks prāto par pašnāvības izdarīšanu, nav nekāds attaisnojums nevīžīgai ārienei vai ilgai gulēšanai. Un pat tad, ja tā ir tikai maska. Jūlije joprojām (savtīgu iemeslu vadīta) savā tuvumā patur cilvēkus – gan draudzeni Konstansi, kuras pareizība ir tik uzkrītoši nepanesama, ka ilgāka uzturēšanās viņas sabiedrībā dedzina acis spēcīgāk nekā saule (vismaz man), gan Kšištofu – poļu viesstrādnieku, flīžu līkšanas speciālistu (ar šķietami nesliktu ārieni) un psihoterapeitu Geiru (psihogeiru) – likteņa ironiju jeb cilvēku, kurš pelna iztiku ar citu cilvēku analizēšanu, taču tajā pat laikā sirgst ar apbrīnojamu fantāzijas un iekšējās dzīves nabadzību. Visus šos (un arī citus) kolorītos Muleja personāžus lasītājs iepazīst tikai no skata punkta, no kura tos redz pati Jūlije, tāpēc bieži vien ir grūti saprast, kurā brīdī raksta meitenes prāts un kurā neprāts. Taču Jūlije raksta. Un šķiet, ka tieši rakstīšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc katrs solis pretī nāvei tikai attālina.

    “Veselie nespēj saprast, kā ir būt slimam, un cilvēki, kuri grib dzīvot, nespēj aptvert, kāpēc kāds grib mirt. Tā vienkārši ir.”

    Kādu dienu Jūlije nolemj bēgt. Lai arī pati meitene apgalvo, ka lielākajai daļai sabiedrības ir romantizēta attieksme pret nāvi, it kā tā būtu kas varens, it kā nāve būtu sākums kam lielam, Jūlije, esot prom no zemes, lidojot nezināmā virzienā (ar cerību, ka iespējams tieši pretī nāvei), nolemj, ka mirt vēlas tieši tāpat, kā viņas ģimene – metāla putnam (lidmašīnai) ietriecoties Centrālās Āfrikas miesā, sadegot un sajaucoties ar tuksneša smiltīm. Taču cilvēki, kuriem ir lemts kaut uz mirkli pāršķērsot meitenes dzīvi, tai esot ceļā, kura galamērķis ir satikšanās aci pret aci ar nāvi, to arī pagarina. Tas, ka cilvēkiem bez teikšanas jāsaprot, ko citi jūt vai domā, ir sarežģīti un nejēdzīgi – un to, ka ir tieši tā un ne savādāk, Jūlije izmanto savā labā – gan to, ka neviens pat nenojauš Jūlijes plānus, gan to, ka zem savas sirds jau kādu laiku nēsā mazuli.

    Ja šķietami mātes jūtām būtu jāieslēdz visi pašsaglabāšanās instinkti, tas nenotiek, jo kaut ko tik sīku kā augli, kurš mīt mātes klēpī, Jūlijei ir grūti uztvert nopietni. Man, savukārt, kā lasītājai (un mātei) ir grūti uztvert pašsaprotami faktu, ka kaut kas tik brīnumains (kā mātes miesās briestošais mazulis) nespēj iedarbināt mehānismu, kas spētu apturēt nenovēršami tuvojošos bezjēdzību. Taču, lai cik ironiski tas nebūtu, tieši tas, ka nenovēršamais tuvojas, liek Jūlijei pārdomāt un no visas sirds vēlēties, kaut šī diena nekad nebūtu pienākusi.

    “Es gribēju mirt, taču man tas neizdevās, un tagad, kad es beidzot gribu dzīvot, es miršu.”

    Kad cilvēks grib mirt, viņš jūtas stiprs un neuzveicams, taču, kad šis brīdis pienāk, kad pienāk brīdis mirt, vēlme dzīvot aizēno visu, kas iepriekš šķitis tik ļoti nepieciešams. Nenoliegšu, ka lielāko daļu šīs dienasgrāmatas nodaļu, es dusmojos uz galveno varoni (iespējams, ka pat pirmo reizi mūžā kāds grāmatas varonis mani reizē gan saniknojis, gan licis dziļās līdzi jušanas sāpēs piemiegt acis) par tādu absurda dramaturģijas izvešanu uz grāmatas lapaspušu skatuves. Taču saprotot, ka katram ir tiesības izjust un izdzīvot sēras ar individuālu attieksmi pret īstenības formām un bezformām, manas dusmas konvertējās žēlumā, pakāpeniski pāraugot vienā vienīgā vēlmē – aizpaijāt visas Jūlijes sāpes prom.

    Romāns Mulejs kā puzle, pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien kopā liekama. Un, kad beigu beigās tie būs salikti, galā vienalga iznāks kaut kāda sūda bilde…

    “Šis viss acīmredzami ir man pašai adresēta vēstule.”

  • Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    by

    “Lai arī kāds būtu mans dzīvošanas galamērķis, pilnīgi noteikti nepiemērota ir gaisma, kurā es gaidu tā iepazīšanu, un tikpat absurda ir ainava, kurā ļauju šim galamērķim tuvoties, un vājprātīgi stulbs ir tas sastingums, kurā to gaidu.”

    Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esam ķīlnieki paši sev. Ķīlnieki sev un sienām, kuras spītīgi aplīmētas tapetēm, šķietami gadsimtiem izgājušām no modes. Sienām, kuras ar katru dienu cenšas iekarot arvien vairāk dzīvojamo kvadrātmilimetru, ielaužoties cilvēka privātajā telpā un saspiežot zem gadu gadiem neizgarojušajiem tapešu līmes tvaikiem, visu, kas cilvēkam dārgs. Atstājot dzīvu tikai pašu veiklāko. Domas. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā esmu ne tikai mamma un sieva, kura mazgā no drēbēm ārā šokolādes un tomātu mērces traipus, kura berž no katlu dibeniem nost piededzinātos pelmeņu ķermenīšus, kura notrauš no putekļiem un zirnekļu tīkliem senaizmirstos hobijus, kura izlaiž pirkstus cauri biezajiem vīra matiem, bet arī sākumskolas skolotāja, kurai jāapgūst pacietības definīcija ne tikai teorijā, bet arī praksē, jāpiemirst par alerģiju pret matemātiskām darbībām un jāļauj ienākt dzīvē skaitļu virknējumiem, kas disonējošu skaņu caurvīti, aizzib gar acīm. Jo viss ir pārejošs. Arī šķietami nepārejošais. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā no cilvēkiem kļūstam par statistiku. Kļūstam par statistiku kliedzošos ziņu virsrakstos. Un uz kapakmeņiem, kuri apaugs ar sūnām un aizmirstību. Jo viss ir pārejošs. Sirreāla sajūta dienu no dienas mosties pasaulē, kurā viss tiek atcelts, bet, paldies Dievam, grāmatas nē.

    “Es, tā teikt, cenšos sakārtot pasauli. Protams, ne jau visu pasauli, bet to nelielo pasaules daļu, kas ir iedalīta tieši man.”

    Ar Alesandro Bariko Jauno Līgavu man ir īpašas attiecības. Manā grāmatu plauktā tā nonāca jau pagājušā gada novembrī. Un līdz šai dienai manās rokās tā bija nonākusi vairākkārt. Nonākusi, lai to iesāktu un noliktu plauktā vairs neaizskartu. Līdz nākamajai iesākšanas un vairs neaizskaršanas reizei. Acīmredzot grāmatas pirmajās astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs bija kaut kas tāds, kas lika man dezertēt atkal un atkal, ļaujot, lai, grāmatas vāku rotājošo, kailo sievietes torsu silda nevis manas plaukstas, bet citu grāmatu muguras. Taču marta izskaņā, kad pēc vārdu un teikumu lavīnām izslāpusi tvēru pēc pirmās grāmatas, kura padevās manam rokas stiepienam, tā izrādījās tā pati nolādētā Jaunā Līgava, kuras astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēm centos tikt pāri jau vairākus mēnešus. Skaidrs, ka šo nejaušību es nespēju uztvert savādāk, kā vien izaicinājumu no tās pašas kailās (un izspūrušās) sievietes, kura, skatienu no lasītāja novērsusi, stāv iespiesta grāmatas vākos. Un skaidrs, ka beigu beigās ne jau viņa, bet es izrādījos muļķe, iesprūstot astoņpadsmit (ar pusi) lapaspusēs, nemaz nenojaušot, cik patiesi brīnumainu stāstu atkal un atkal palaižu garām, piepeši uzradušos no neesamības.

    “Neviens nekad nenomirst pavisam, jo asinis turpinās, mūžīgi nesdamas līdzi visu labāko un ļaunāko, kas mūsos ir.”

    Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) ir itāļu rakstnieks, kura literārie bērni tulkoti un izdoti visā pasaulē. Un visā pasaulē Latvija nav izņēmums. Lai arī Jaunā Līgava ir mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar autoru, kurš lasītāju vidū ir ne tikai mīlēts un dievināts, bet arī pelts un nievāts, citi Bariko darbi manā lasāmo grāmatu saraksta ir jau sen. Taču fakta, ka izdevniecība Zvaigzne ABC nu pat no tipogrāfijas krāsns izcēlusi svaigi tulkotu Alesandro Bariko (pēc manām aplēsēm) meistardarbu, dēļ roka nevienu brīdi nenodrebēja, ceļot pie sava grāmatu plaukta lūpām šo itāļu desertu. (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ir ļoti pamācoši saredzēt, ka lietas neglabā sevī ne druskas no tās jēgas, ko mēs tām piešķiram.”

    Romāna Jaunā Līgava divsimt divdesmit četrās lapaspusēs (saprotu, ka šī bloga ieraksta ietvaros pieminēto skaitļu daudzuma dēļ radu nepareizu priekšstatu par savām attiecībām ar tiem, taču skaidrībai – es tos joprojām ienīstu) ieausti noslēpumaini īpaša likteņa iemītnieku dzīvesstāsti, kuri patvērumu raduši zem viena Nama jumta, kur melno tēju necieš, bet kumelīšu tēja ir domāta tikai slimajiem. Zem nama jumta, kur dienu secība ir vienaldzīga. Zem Nama jumta, kur grāmatas uztver kā paliatīvos līdzekļus. Taču kādu dienu šī paša Nama durvju zvans satricina ekstravagantās Ģimenes dzīvi, liekot tās noslēpumu vulkānam pamosties no dziļā ziemas miega, draudot izvirst un pazudināt ikvienu, kurš stātos tam pretī. Un tur jau viņa bija, šīs Ģimenes noslēpumu atšķetinātāja – Jaunā Līgava.

    Atgriezusies no tālienes, lai beidzot kļūtu par Dēla (sauksim viņu par Dēlu, jo viņu tā patiešām sauc) sievu, Līgava atskārš, ka Dēla Namā nemaz nav. Dēla vietā Jauno Līgavu sagaida Ģimene: Tēvs, Māte, Meita, Tēvocis (sauksim viņus par Tēvu, Māti, Meitu un Tēvoci, jo viņus tā patiešām sauc), Modesto (Nama ierasto ritmu pārvaldnieks), pāris sulaiņu un mantojumā nodotās bailes, kuras ikviens Nama iemītnieks izjūt uz savas ādas, naktij iestājoties. Lai arī to, kad Namā atgriezīsies Dēls, nezina pat Ģimene, Līgava nolemj neatkāpties no vēlmes iekasēt prieku un baudu no tā, kas ticis apsolīts, gaidīt un sagaidīt mīļoto, neapzinoties, ka šis laiks būs bīstams ne tikai Ģimenei, bet arī Jaunajai Līgavai. Šis laiks pieliks lūpas pie Ģimenes noslēpumu kausa un, acis nepamirkšķinot, izsūks to sausu, liekot uz visiem laikiem mainīties ne tikai Ģimenes, bet arī pašas Līgavas dzīvei, vienlaicīgi savijot varoņu likteņa cilpas ciešākos mezglos un atsvabinot tās uz mūžīgiem laikiem. Taču, neraugoties uz to, ka Līgava pametīs Namu, kura sienas nu piesūcinātas ar žēli rūgtajiem noslēpumu pilieniem, Līgavas un Ģimenes ceļi atkal krustosies (jo mūžīgi laiki patiesībā ir vien vairāki gadi). Pienāks diena, kad Dēls atgriezīsies.

    Romānu caurstrāvo erotiskas ainas, kuras atmodinās ikvienu, kurš jau teju ieslīdzis snaudā, ceļojot cauri sarežģītajām burtu virknēm, kurām būtu jāatšifrē vēl neizzināmo, taču gluži pretēji, samudžina visu vēl vairāk. Šāda savstarpējā iedarbība tikai pastiprina vēlmi arvien ātrāk un ātrāk pievarēt ikvienu grāmatas lapaspusi, lai nonāktu pašā grāmatas kulminācijā. Taču, lai pavisam sarežģītu lasītāja dzīvi, autors vairākkārt strauji nomaina stāstītāja balsi, lai ne tikai censtos demonstrēt virtuozitāti, bet arī tādējādi radot efektu, ka šie noslēpumainie stāsti patiesībā nemaz nav atšķetināmi.

    “Atkārtojot vienas un tās pašas kustības, mēs noturam pasauli: tas ir līdzīgi kā turēt aiz rokas bērnu, lai tas nenomaldītos.”

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.

    “Viss, ko mēs rakstām, dabiski, ir saistīts ar to, kas mēs esam vai esam bijuši.”

  • Lūks Alnats «Mums pieder debesis»

    by

    “Gaismu nav iespējams iepriekš paredzēt.”

    Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas esmu domājusi, ko ar šo ierakstu gribu jums pateikt. Nezinu. Bet gribu. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pēc grāmatas izlasīšanas galvā, sāpīgi dunot, mainās kadri. Mainās, gluži kā automašīnu straumes ķemmē asfalta segu, pa un pret spalvu: mammas, tēti, bērni, smiekli, čuksti, glāsti. Mainās kadri: slimības, dusmas, asaras, nezināšana, pakļaušanās. Mainās kadri: sāpes, roku rokā sadotas plaukstas izslīd viena no otras, pēdējiem spēkiem vēl skarot viena otras pirkstu galus. Un nāvi. Nevaru iemigt. Stundām ilgi. Stundām ilgi nevaru atsaukt atmiņā kādu stāstu no pašas dzīves, kas plāniem diegiem, tomēr sašūts kopā ar grāmatu, kuras nosaukums minēts virsrakstā. Nevaru iemigt. Dvēseli smagums spiež. Smagums apmeties uz palikšanu un īres nemaksāšanu. Spiež un skrāpē, un ik pa laikam iedur ar papēdi. Varu derēt – rētas par tādām pašām nelūgtām īrniecēm kļūs. Nevaru iemigt. Stundām ilgi pateicos, ka nav neviena stāsta, kuru atsaukt atmiņā.

    “Dažreiz mīlestība pie mums atnāk visneiedomājamākos veidos. Cilvēki pat nenojauš, cik ļoti viņi spēj aizkustināt citus ar savu rīcību.”

    Ja man būtu jāizlemj lasīt grāmatu vai nē tikai pēc tās vāciņa, es zinu, ka ļoti daudz grāmatu man paliktu neizlasītas. Paliktu neiepazītas. Neizzinātas. Un ik reizi, kad tomēr šāda grāmata atrod ceļu pie manis, mainot par to jebkādu iepriekš pieņemtu un ieņemtu priekšstatu un nostāju (arī pret vāciņu), esmu bezgala pateicīga. Bezgala pateicīga tam, ka starp visām interneta memēm, kaķu un puķu bildēm, anekdotēm, dusmīgajiem un sarkastiskiem ierakstiem un komentāriem par valdību un Kiviču, cilvēki neaizmirst dalīties arī savās sajūtās par izlasītajām grāmatām. Tikai tā Mums pieder debesis nonāca pie manis (un, protams, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC), ne pateicoties Rozamundes Pilčeres romāna cienīga vāciņa dēļ, kurš šķietami sola saldu mīlestības stāstu ar ciešamām, bet laimīgām beigām, kuru iespējams kāds režisors jau pārvērtis romantiskā otrdienas vakara kino, pie kura uzkost sieru un noskalot to ar kārtīgu malku vīna (gan sieru, gan filmu). (Vēl gribētu piebilst: kādā atsauksmē lasīju, ka grāmatas vāks atgādinot vaskadrānu, uz kuras deviņdesmitajos pasniegtas ēdienreizes, kamēr zem tās stīvi stāvējis virtuves galds, baidoties izkustēties un saulespuķes nobiedēt. Ja zilais saulespuķu fons būtu sadalīts horizontālās un vertikālās līnijās, es varētu pat piekrist, jo šķiet, ka tieši tāda vaskadrāna kādu laiku (tajos pašos deviņdesmitajos) klāja arī mūsu pastētmaizēm noklāto brokastu un vārīto kartupeļu vakariņu galdu). Pēc skata nav iespējams pateikt, ka aiz šiem skaistajiem, saules pielietajiem ziediem slēpjas melna, melna tumsa.

    “Mani nepameta sajūta, it kā šis laiks nepiederētu mums, it kā mēs būtu to aizņēmušies.”

    Mums pieder debesis ir angļu rakstnieka un žurnālista Lūka Alnata (Luke Allnutt. We Own the Sky.) debijas romāns, kurš stāsta par mīlestību, cerībām, izmisumu. Zaudējuma sāpēm, ceļu prom un atkal atpakaļ uz dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām saļodzījās. Dzīvi, kura notika, pirms pamats zem kājām pazuda. Dzīvi, kura notika pirms. Dzīvi starp debesīm un zemi. Kā ierasts, pirms ķēros klāt romāna lasīšanai, meklēju informāciju par pašu autoru. Tas lielākoties palīdz izprast neizprotamo. Palīdz ieraudzīt neredzamo. Šī reize nebija izņēmums. Pirms grāmatas atvēršanas un tās nelielas nobaudīšanas jau zināju, ka Mums pieder debesis būs īpaša grāmata. Zināju, ka autors reiz baltās lapas savā priekšā padarījis par emociju pārbagātu burtu un teikumu virknējumu kodu, radot romānu, kuru nu atkodē (un par izcilu dēvē) lasītāji vairāk nekā trīsdesmit valstīs visā pasaulē. Un, pateicoties apgādam Zvaigzne ABC, tāda iespēja ir arī mums. Laikā, kad Lūks Alnats sāka strādāt pie Mums pieder debesis, autoram tika diagnosticēts vēzis. Iespējams, tieši šīs spēcīgās emocijas ir tās, kuras runā visa romāna garumā. Runā par drosmi. Par neizsīkstošu mīlestību. Par spēku dzīvot tālāk. Par spēku atzīt kļūdas. Spēku piedot. Runā par pasauli, kuru var ielikt plaukstās – tieši tik sīki mēs esam pretnostatīti šīs bargās diagnozes priekšā. (No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ikdienā mēs nepievēršam uzmanību dzīvei, kura kūsā mums visapkārt, – tā ir tikai neskaidra duna, sanoņa kaut kur fonā. Mēs nemanām apkārt notiekošo, izslēdzam to no savām domām. Un tad pēkšņi šādā brīdī viss kļūst tik uzmācīgs un spalgs, it kā kāds būtu iesvilpies pie pašas auss.”

    Romāns Mums pieder debesis ļauj mums iepazīt Koutsu ģimeni – Robu, Annu un viņu dzīvespriecīgo, nekad nenogurdināmo sešus gadus veco dēlu Džeku. Roba un Annas dzīve reiz jau mijusies ar neizsakāmām sāpēm un asaru jūrām, vēl nedzimušo, bet jau zaudēto bērniņu dēļ. Tieši tas ir iemesls, kāpēc skats pa logu uz ģimenes dārzu atduras pret divām saulespuķēm (un grāmatas vāks pēkšņi vairs nešķiet tik banāls un nepiemērots, vai ne?) – piemiņu mazajām dvēselītēm, no kurām atlicis vien tukšums klēpī un mūžīgas atmiņas sirdī. Taču dvēseles sāpes un klusumu mājās pārtrauc mazā Džeka ienākšana ģimenē. Ģimene bauda laimību un teju idilli. Nekas. Pilnīgi nekas neliecina par to, ka kāda bezrūpības un smieklu pielieta diena bērnu rotaļlaukumā, mainīs Koutsu ģimenes dzīvi uz visiem laikiem. Tā ir pirmā reize, kad Džeks zaudē samaņu.

    Sabiezējums smadzenēs, kas tiek izoperēts, bet atgriežas ar jaunu sparu, kļūstot par agresīvu audzēju, kurš nogalina sešu gadus veco zēnu, ir tas, kas Robam un Annai liek pieņemt šķietami atšķirīgus lēmumus. Liek iet pilnīgi atšķirīgus ceļus, kļūstot par diviem vienādi lādētiem magnētiem, kas atgrūžas viens no otra. Anna ir tā, kas saglabā vēsu prātu pēc tam, kad mediķi ir teikuši savus pēdējos vārdus attiecībā uz mazā Džeka ārstēšanu – glābjams vairs nav nekas un vienīgais, ko vecāki var darīt sava bērna labā – nodrošināt labu paliatīvo aprūpi un pieņemt, ka abu bērnam nu ir tikai atlikušais laiks un ceļš uz mūžību. Taču, dzirdot šādu spriedumu, Robs zaudē jebkādas saprāta robežas, un (gluži kā jau manis augstāk pieminētās automašīnas) sāk virzīties pret spalvu. Robs nespēj pieņemt, ka viņa bērns, kurš tik tikko ir pieskāries dzīvei, to zaudēs. Robs nespēj pieņemt to, ka zaudēs Džeku. Tāpēc izmisīgi cenšas atrast risinājumu tam, lai dēlu pēc iespējas ilgāk paturētu savā tuvumā. Paturētu dzīvē. Un varbūt (un varbūt par ļoti iespējams) uz visiem laikiem.

    Ja proti pareizi ieguglēt, pat visparastākās iesnas pēkšņi var izrādīties nāvējošas (varu derēt, ka ik vienam vismaz reizi dzīvē tā ir gadījies). Taču vēl ļaunāk ir nonākt vietnēs, kuras sākumā šķiet pavisam nekaitīgas, pat savā veidā dziedinošas. Piemēram, vietne, kuru atrod Robs. Tas ir forums, kurā ar saviem dzīvesstāstiem dalās vecāki, kuru bērniem atklāts audzējs. Tie lūdz padomus, dalās ar savām pieredzēm. Un reizēm no šī foruma pazūd. Pazūd uz neatgriešanos. Ja jūs tagad pie sevis man jautājat, kas gan tur slikts, ja cilvēki viens otram, daloties sāpēs, palīdz tās, ja ne pārvarēt, tad vismaz nepadoties – atbildēšu, ka sliktais varētu būt tas, ka šādus forumus bieži izmanto cilvēki, kuri šos izmisušos, palīdzību lūdzošos cilvēkus, piedāvājot reālas iespējas, ārstēšanās metodes, kuras strādā un palīdz izārstēt tūkstošiem cilvēku gadā, izmanto peļņas gūšanai. Arī Robs, kurš vienmēr ir bijis tas, kas smejas par pseidozinātni, smejas par homeopātiju un visām pārējām muļķībām, jo, būdams programmētājs, dzīvo balstoties uz faktiem, izmisuma vadīts, kļūst par vienu no šīs krāpniecības upuriem. Kļūst par upuri, baidoties zaudēt laiku, bet tieši laiks ir tas, kuru viņš ziedo un zaudē. Taču pienāk diena, kad Robam šie pārsteidzīgie lēmumi ir jānožēlo. Pienāk diena, kad Robam ir jāpiedod ne tikai pāri darītājiem, bet jāmēģina piedot arī sev. Un pienāk diena, kad Anna pagalmā blakus divām saulespuķēm, iesēj trešo.

    “Laika paliek arvien mazāk. Redzu to Džeka acīs. Ir tā, it kā mēs drudžaini kustinātu kājas, pūloties noturēties virs ūdens, lai gan skaidri zinām, ka noslīksim.”

    Lūks Alnats ir radījis lielisku stāstu, pēc kura negribas neko vairāk kā tikai klusēt. Apskaut bērnus. Un klusēt. Tas, ka autors šo romānu ir rakstījis, balstoties uz savām pieredzēm, savu redzējumu, ir skaidri sajūtams. Pat sataustāms. Šķita, ka visas romānā izjustās sāpes ir tik brutāli īstas, ka tās var pat aptaustīt. Tik ļoti, ka gribējās tās noglaudīt kā suni, iedot kārumu, kā pēc labi padarīta darba, un sūtīt prom. Lai vairs nesāp. Un lai vairs sataustāmas nav. Skaidrs, ka autors šo romānu nav rakstījis, nobruņojies ar pildspalvām, lai tinte neizbeigtos līdz pēdējai lappusei, bet bruņojies ar veselu lērumu jūtu un sajūtām. Lērumu emocijām. Autors iznesis šo stāstu caur sevi tik meistarīgi, ka visi vārdi, kurus rakstīju iepriekš, vienkārši var izplēnēt gaisā. Nekam no tā nav nozīmes. Vien tam, ka Mums pieder debesis.

    “Džeks turpināja izjautāt mani: kā ir ar dārzu, kam pieder tas, un es atbildēju, ka arī dārzs pieder mums, tāpat kā māja, iekšpagalms un viss, ko viņš redz sev apkārt. (…) Džeks pacēla skatienu pret debesīm, tad atkal pievērsās man. “Tēt,” viņš piepeši sacīja, norādīdams uz sārto rietošo sauli, jau uzlēkušo mēnesi un lidmašīnas atstāto balto svītru, “vai mums pieder arī debesis?””

  • Saša Stanišičs «Kā zaldāts labo gramofonu»

    by

    “Vasaras kļūst par rudeņiem, mājas tiek nojauktas un cilvēki kļūst par bildēm uz kapakmeņiem. Tik daudz kas nedrīkstētu beigties – ne svētdienas, lai nevarētu pienākt pirmdienas, ne aizsprosti, lai neviens nevarētu aizkavēt upes.”

    Šī gada 1. janvārī uzstādīju sev mērķi – izlasīt piecdesmit grāmatas (visās iespējamajās nokrāsās) šī gada laikā. Man mazliet pašai paspruka smiekliņš, jo, kā zināms, visas apņemšanās, kuras tiek apņemtas 1. janvārī, parasti apraujas kaut kur 2. janvāra pēcpusdienā (īpaši apzinoties, ka iepriekš esmu bijis cilvēks, kurš grāmatas lasījis tieši tik daudz, cik grāmatu virsrakstus). Taču šī apņemšanās laikam tika apņemta tik ļoti stipri, ka no manām važām tā vienkārši tehniski nespēja izrauties. Pēc trīs mēnešiem izlasīju savu 2019. gada piecdesmito grāmatu un sapratu, ka esmu bezcerīgi iemīlējusies ne tikai grāmatu smaržā, bet arī katra latviešu alfabētā atrodamā burta formā un liekumā. Šodien ir jau nedaudz oktobris, un sārtās koku lapas tēlo mazas sniegpārsliņas, griezdamās dejā, Čaikovska mūzikas skaņu virpulī, un simtā izlasītā grāmata mazliet kautrīgi dus man klēpī, gribēdama par mazu oktobra sniegpārsliņu pārvērsties, ar kļavu un bērzu lapām rokās sadoties un virpuļot klavieru taustiņu izraisīto skaņu melanholijā, kamēr Čaikovskim izbeigtos nošu.

    “Pasaule ir tikai ļoti īsa laipa un nedrīkst baidīties no dzelmes, kas plešas zem tās.”

    Kad pirmo reizi pamanīju Kā zaldāts labo gramofonu, izlasot tās nelielo aprakstu, tas man uzreiz sasaucās ar kādu citu Jāņa Rozes apgāda izdotu grāmatu, proti, igauņu rakstnieka Pašas Matsinova Gogoļa disko, kura viens eksemplārs rodams ne tikai manā grāmatu plauktā, bet arī jau izlasīto grāmatu sarakstā. Šis groteskais stāsts par Gogoļa augšāmcelšanos, kurš apaudzē sevi ar citiem tik pat neparastiem un pārspīlētiem notikumiem, mani tomēr ne līdz galam uzrunāja, tāpēc ar lielām bažām skatījos arī uz Kā zaldāts labo gramofonu. Taču zināt, kas šo grāmatu izglāba? Tās vāciņš! Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu glābēji. Grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori. Ja nebūtu šī vāciņa, kurš man iztālēm atgādinātu vecvecāku viesistabas eiroremonta galaproduktu, liekot man kļūt (mazliet vairāk nekā gribētos) sentimentālai un grābt to kamolu, kas rīklē, pašu pie rīkles, lai nedomā kāpt augstāk, radīt asaru un puņķu lavīnas, ļoti iespējams būtu palaidusi garām izdevību Kā zaldāts labo gramofonu piepulcināt savai nelielajai grāmatu ģimenei. Skaidrs, ka zaudētājs būtu tikai viens. Un tā noteikti nebūtu grāmata.

    “Kamēr mēs viens otru nepazaudējam, mēs nevaram viens otru aizmirst.”

    Saša Stanišiča vārds manā vārdu krājumā ienāk pirmo reizi. Lai arī jaunā rakstnieka debijas romāns (Kā zaldāts labo gramofonu) tiek izdots jau 2006. gadā, līdz manām dzirdīgajām ausīm šis vārds un uzvārds nonāk tikai dienā, kad Jāņa Rozes apgāds šo grāmatu ieliek grāmatnīcu plauktos jau ar tulkojumu mūsu brīnišķīgajā latviešu valodā. Saša Stanišičs dzimis Višegradā (vietā, kurā arī lielākoties notiek šī romāna darbība), taču kopš četrpadsmit gadu vecuma dzīvo Vācijā (kur notiek pārējā romāna darbība, kad tā nenotiek “lielākoties”). Kā zaldāts labo gramofonu nav vienīgais rakstnieka romāns. Pēc tā debijas tam piepulcējās vēl divi. Un tam pa virsu (kā mazliet sacukurojies zemeņu ievārījums) arī stāstu krājums. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Autors raksta sīki un smalki. Niansēti. It kā mēģinādams sev izskaitīt matus uz galvas. Pa vienam vien. Pa vienam. Taču lielo plusa zīmi grāmatai piešķir trāpīgais un sulīgais tulkojums. To atceroties, man mutē saskrien siekalas. Kā domājot par āboliem, kuri pēc pirmajām rudens salnām, knapi koku zaros turoties, gaida, kad tajos iecirtīsies siltie cilvēka zobi, šķaidot sulu uz visām debespusēm. Stāsts par Aleksandaru, puiku, kurš ir mazs Minhauzens, ir ne vien aizkustinošs, bet arī komisks. Traģiski komisks. Un jāsaka godīgi, lasot Kā zaldāts labo gramofonu, es raudāju šo abu iemeslu dēļ. (No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    “Es apņemos rūpīgi izpētīt, ko nozīmē izteicieni provokācija, smadzeņu skalošana ģimenē un politiskās ideoloģijas nomaiņa, respektīvi, apvērsums. Ko nozīmē ironija, tas man jau ir skaidrs. Ironija ir jautājums, uz kuru saņem nevis atbildi, bet nepatikšanas.”

    Aleksandars ir zēns, kurš uzaug Višegradā. Aleksandars ir zēns, kurš zīmē nepabeigtus zīmējumus: grāmatas bez putekļiem, Gagarinu bez Ārmstronga, Johana Sebastiana Baha parūku bez Johana Sebastiana Baha, sieru bez caurumiem. Aleksandars ir zēns, kurš sava stāstnieka spējas mantojis no sava vecpapa. Ne tāpēc, ka viņa tēvs nevēlētos dalīties ar dēlu šajā brīnišķajā talantā, bet tāpēc, ka dažkārt vienā paaudzē tas izpaliek. Tāpēc vienīgais, ko vecpaps Aleksandaram atstāj mantojumā pēc savas pēkšņās nāves, ir nevis Nescafé kafijas bundža pilna ar sarūsējušām naglām un skrūvēm, kuras reiz jau pildījušas savu funkciju, bet talantu stāstīt stāstus un padarīt tos dzīvākus nekā pati dzīve ir. Aleksandaram vecpapa nāve ir smags pārbaudījums, taču to izturēt palīdz tieši stāsti un atmiņas. Tie palīdz Aleksandara apziņā vecpapa ķermenī iedvest dzīvību atkal un atkal no jauna. Reizēm stāsti top tik dzīvi, ka vairs nevar atšķirt, kas notiek pa īstam, bet kas ir tikai iztēles auglis. Par šādu mīklu top arī meitene ar vārdu, kura nozīme ir miera dibinātāja. Reiz šī meitene, kas notikusi pa īstam vai bijusi tikai iztēles auglis, kļūst par Aleksandara nemiera cēlāju. Meitene, kuras sejas panti uz papīra lapas tik pat nepabeigti, cik nepabeigti ir pārējie nepabeigtie Aleksandara zīmējumi. Asija. Bailes, ja par tām nerunā, kļūst lielākas. Tāpēc Aleksandars runā daudz. Runā, kamēr izrunā muti sausu un vēl krietnu laiku pēc tam. Taču kādu dienu šiem stāstiem nākas piegriezt skābekli. Kādu dienu par Aleksandara patvērumu kļūst vecmammas daudzdzīvokļu nama pagrabs. Kādu dienu sākas karš, kuru neviens nesauc par karu. Tā ir draņķība, kuru visi sauc par tūlītjaubūscauri. Taču cauri nekas nav un kādu citu dienu, kad tā draņķība vairs nav izturama, Aleksandars ar ģimeni attopas Vācijā. Attopas Vācijā brīdī, kad Aleksandars ir vienu metru un piecdesmit trīs centimetrus garš. Un nākamajā reizē, kad Aleksandaram būs lemts ieraudzīt mīļās Drinas upes sievišķīgos apveidus vai vecmāmiņas dzīvoklī sajust silta piena smaržu, būs tad, kad Aleksandars būs vienu metru un astoņdesmit centimetrus garš. Tieši desmit gadus vēlāk. Aleksandars atgriezīsies, lai pabeigtu visus nepabeigtos zīmējumus. Lai atrastu meiteni ar miera dibinātājas vārdu.

    “Kad man jautā, no kurienes es esmu, saku, ka tas ir grūts jautājums, jo esmu no valsts, kuras tur, kur es dzīvoju, vairs nav.”

    Dažreiz ir lietas, kuras nākas aizmirst (pat piespiedu kārtā), taču pienāk laiks, kad tās atkal jāatceras (pat piespiedu kārtā). Jāsauc atpakaļ mājās = kā no ganībām lopi. Tad labākais veids, kā to darīt, ir caur humora prizmu un paralelogramu (skolotāja vienmēr brīdināja, ka matemātika dzīvē noderēs – rēķināt nerēķinu, bet termini man noder lieti). Kā zaldāts labo gramofonu ir patiesi izjustu atmiņu stāsts par bērnību. Par salauztajiem sapņiem. Par atkal atgriešanos. Nerūpīgākam lasītājam varētu būt grūti atšķetināt stāstus, kas viens otru pārklāj kā kacenu pārklāj kāpostu lapas. Arī man vairākkārt nācās aizvērt un atkal atvērt grāmatas vākus. Citu iemeslu dēļ. Nācās mazliet iepauzēt (jo lielāks mākslinieks, jo lielāka grāmatas aizvēršanas un atkal atvēršanas pauze), lai pārliecinātos – tiešām esmu samīlējusies šajā grāmatā, vai arī tās šokolādes konfektes, kas pazuda manā mutē un starp rindkopām, dod uz centrālo nervu sistēmu. Tā spieda mani sevi izlasīt ārā lēni. Lēni kā, taustoties pa tumsu, virzīties uz priekšu, izbaudot katru tumsas pieskārienu manai miesai kā mīļotā. Brīžiem gribēju sajusties tā, kā parasti sajūtas, kad lasa jāņogas – lai tas nekad nebeigtos. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet šī grāmata noteikti ir manu mīļāko grāmatu topā augšgalā. Es nezinu, cik skaļi tas būs, bet tagad mani labākie joki šļūks ar zaldāta, kurš labo gramofonu, zābakiem.

    P.S. Cik labi, ka grāmatu vāciņi ir reāli grāmatu defibrilatori.

    “Viss drīkst būt sapnis, ja publika beigās tā nolemj.”