«Viss, kas ir skaists, ir bīstams.»
32. lapaspuse
«Domas ir kā sapņi. Katru rītu tu pamosties no sapņu pasaules. Tieši tāpat ir jāiemācās pamosties no domām – vajag izlīst ārā no domu mākoņainās miglas, lai iegūtu skaidrību.»
28. lapaspuse
«Reizēm, lai kaut kur nokļūtu, ir jāapstājas» (119. lpp.) – jāapstājas kaut vai pie grāmatu plaukta, jāielaiž pirksti starp grāmatu muguriņām (kā pārķemmējot matus no kreisās uz labo pusi pirms pases foto uzņemšanas Latvijas Republikas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ēkā, kuras saulē izbalējusī ārsienu krāsa ar varu raujas nost no tās fasādes miesas, protestējot pret klimata pārmaiņām un «Panorāmas» jauno raidlaiku), medījot Luīzes Pastores grāmatu «Laimes bērni», lai nokļūtu tik lielā dēku kārdinājuma varā, ka teju vai jāzaudē veselais saprāts, ļaujoties lietām un notikumiem, kurus ir grūti izprast, ja neesi piedzīvojis to, pēc kā mēs visi tik ļoti cenšamies aizsniegties; piedzīvojis to, ko izsapņojam zem acu plakstiņiem un zemapziņas slāņiem; piedzīvojis to, ko meklējam zīmēs ik uz soļa, kā apliecinājumu, ka «ilūzija» ir tikai vientuļš vārds skaidrojošajā vārdnīcā – brīnumu.
Kā dārznieks, kas uzticas zemē iedēstītai sēkliņai, gaida, kad acu priekšā no zemes garozas izsprauksies ārā pirmie paradīzes dārza asni, es sēdēju klusumā un starp vārdu sēklām un ilustrāciju pieturzīmēm redzēju sabiezējam īstu džungļu pasauli – tā vijās kā liānas ap augumu, apņēma savā skaudrajā mīlestībā un pielēja dvēseli pilnu bezbailības (beidzot varu piezvanīt uz ārsta praksi un pieteikt vizīti) – lasiet šo grāmatu priekšā bērniem, dodiet to lasīt viņiem un lasiet tikai paši priekš sevis – pieredziet to laimi kļūt par «Laimes bērniem»!
P.S. Grāmata «Laimes bērni» ir pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts, kura pamats būvēts uz leģendārā latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfijas faktiem.
«Cilvēki, kuri lasa grāmatas, nekad nevar būt vientuļi.»
42. lapaspuse
«Dažreiz vajag aizmirst visus likumus, aizmirst visu, ko jūs zināt, un vienkārši piedzīvot.»
144. lapaspuse
Ilustrējusi Evija Pintāne;
Izdvējs: liels un mazs, 2021
Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta vēdera dobumā. Pašā notikuma epicentrā. Vietā, par kuru raksta (un noklusē) rakstnieki. Kur kāda laumiņa nomirst ikreiz, kad bezcerīgi skumjš dziesminieks atskaņo dziesmu par rudeni. Par buramvārdiem, akmeņiem, kas runā, un ziemām, kuras var ēst un (ja nebaida saslimšana ar plaušu karsoni) aizbāzt aiz krekla. Astoņas ciešanu pilnas taktis, kuru laikā pulksteņa sekunžu rādītājs, nesankcionētu skriešanas sacensību laikā, bez liekas piepūles noskrien metronoma svārstu. Vietā, par kuru bez mitas ik dienas ziņu diktors diktē no televizora ekrāna (vai paspēji pierakstīt? nekas! vismaz tagad skaidri zināsi, ka šajā eksāmena daļā esi izkritis (nāks nākamās un vecās aizmirsīsies?)). Sākuma beigās un beigu sākumā, kur neviens nav spējīgs atzīties, ka pārlaidies pār dzeguzes ligzdu. (un būsim godīgi) Kur fermenti šķeļ apēsto siermaizi. Bezgalīgs stāsts. Doktora (desas) disertācija. Aizstāvēšana (un aizstāvēšanās) dienu no dienas. No sevis. Un līdzīgiem. Pogu caurumiem cepumu kastē. 
Es būtu atcerējusies par «Kas ir upe?» tikai tad, kad no sienām būtu jānorauj tapetes un lietas. Es būtu par to atcerējusies tikai tad, kad tā izdīgtu cauri grāmatu skapja plauktiem un ar saviem leknajiem pirkstiem bakstītu manu briļļu stikliņus. Es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Un tie ir fakti. Lietuviešu ilustratores un bērnu grāmatu autores Monikas Vaicenavičienes grāmata «Kas ir upe?» manās mājās nonāca jau sen. Nāca un (sargoties no zemu lidojošiem objektiem; un bērniem) nonāca pa taisno grāmatu skapja galvenē. Tur, kur dzīvo putekļu karaļi un karalienes, un, spītējot putekļu birstes uzbrukumiem, kareivīgi stājas tai pretī, nepagurstošā cīņā par palikšanu tronī. Nonāca valstībā, kur nonāk visas aizmirstās lietas. Aizmirstībā. Ja vien ne tas nodevīgi smīnošais svītru kods uz grāmatas vāka, kas pabāzis savu degunu pāri grāmatu skapja dzegai ostīja uz dzīvojamo (vai televizora, kā to sauc bērni) istabu plūstošo siltu pankūku smaržu, es par to atcerētos tikai tad, kad nezinu kad. Taču upe mani atrada. Un tagad es zinu.
«Kas ir upe?» ir izzinoša ilustrāciju grāmata. Filozofisku jautājumu (un atbilžu) krātuve. Pirmkārt jau, «Kas ir upe?» pārsteidz ar saviem izmēriem. Man visu šīs grāmatas (un iespējams savu) mūžu būs jādomā, kur likt to tajos īsajos pārlasīšanas atelpas brīžos, jo no grāmatu plauktu rāmjiem tā kāpj ārā. Kā jau upes to mēdz darīt. Kāpt ārā no tām ierādītajām vietām. Garām kājām kātot, kur pašas grib, atstājot aiz sevis dziļas grambas, kurus saucam par ezeriem. Jūrām. Okeāniem. Ielokās Zemes krunkās – «sadiedz stāstus un notikumus, savieno vietas, laikus un cilvēkus», jo «upe ir pavediens». Upe sazarojas. Kā cilvēki sazarojas. Dzimst bērni. Un mazbērni. Un, ja paveicas, mazmazbērni. Tā upe sazarojas. Un dzimst jauni pavedieni. Jaunas vietas, laiki un cilvēki apaug jauniem stāstiem un notikumiem. Upe ceļo bez koferiem, taču tai vienmēr viss ir līdzi: nīlzirgi, varavīksnes foreles, zemeņu ievārījuma burkas, ūdensmērītāji. Lieli kuģi un mazas laiviņas (pildītas kabaču ikriem). «Zem ūdens virsmas slēpjas neredzamas dzīles» (un cik tādu slēpjas zem mūsu ādas?), kuras kāds sauc par savām mājām (ja vēlējies nosūtīt Brazīlijas dižūdram vēstuli, bet šaubījies pa adresi, tad tagad tu zini droši). Sauc vārdā, jo «upe ir nosaukums». Un «aiz katra upes nosaukuma slēpjas kāds stāsts – reizēm par mīlestību un reizēm par karu.»
«Kas ir upe?» ir burvīga grāmata, kura atgādina (jo mēs patiešām to ļoti bieži aizmirstam), cik dažādi mēs esam, pat ja ģīmji mums pēc vienas līdzības. Cik dažādi uz vienām un tām pašām lietām spējam (un nespējam) skatīties. Upes ir mūsu planētas asinsvadu sistēmas. Vissvarīgākais fragments – bezgalīgais stāsts. Pavediens, kurš sākās pirms tevis un manis. Pavediens, kurš beigsies (vai nebeigsies) pēc manis un tevis. Puzles gabaliņš, bez kura mēs izsīktu. Iznīktu. Mēs esam ūdens (bet vai par ūdeni mums jāpaliek?) un mums jāzina savs stāsts. Bezgalīgais stāsts – te nu tas ir, atradis mājvietu grāmatā zem nosaukuma «Kas ir upe?». Noslēpumu pilns. Šķeļ prāta (un neprāta) straumes. Robežas. Es esmu upe. Stipra un drosmīga. Taču arī man reizēm tik un tā ir bail. Pat lielām upēm reizēm tik un tā ir bail.