Birka: Gābriels Skots

  • «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.
    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • Jūnijs (nemaz ne dīvainā kārtā) šoreiz iekārtojies uz atspirdzinošiem dzērieniem tieši zem sliņķu zvaigznāja. Tāpēc tas, ka zvilnēšanu starp burtu okeāna viļņiem nomainīju pret rēnām pastaigām meža pavēnī un auguma stutēšanu kāpu smiltīs, ļaujot kulstīt saules sakarsētiem pirkstu galiem savu ādu, šķita tik dabīgi pašsaprotami, ka nejūtu ne mazāko kripatu vainas apziņu ne par to, ka šomēnes sausas izlasītas vien sešas grāmatas, ne to, ka apēsto saldējumu uzskaites burtnīcā pārslodzes dēļ apstrādājamā informācija nobruka jau pirmajā jūnija nedēļā
    (un aukstās zupas gatavošanas reižu tāpat).

    Šomēnes blogā jau piedāvāju iepazīties ar divu autoru darbiem caur manu pārdomu prizmuViļa Selecka Ardievas mežam un Anetes Mīrsvas Samsona ceļojums. Vēl viena grāmata, kuras baudījumā iegrimu kā saules nokaitētās sūnās, tuvākajās dienās papildinās blogā publicēto atsauksmju sarakstu. Kas tā ir par grāmatu, lai šobrīd paliek noslēpums. Vien, runājot pusčukstus, varu atklāt, ka šim romānam izdevies (bez liekām pierunāšanās tēzēm) iekļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.

    Taču patiesais iemesls, kāpēc esmu aicinājusi jūs ielūkoties šī ieraksta pašā serdē, ir tāds pats, kāds tas bija pirmajā reizē. Reizē, kad bloga lasītājiem atklāju sadaļu Mēneša šķērsgriezumā. Arī jūnija mēnesī (tāpat kā maijā) turpinu dalīties īsās pārdomās par izlasīto, jo laiks nav saldēti dārzeņi, kurus izņemt no saldēšanas kameras atkausēšanai un izkārtošanai uz kaistošas eļļas peļķes cepešpannas dibenā, ikreiz, kad mutē saskrien siekalas.
    Laiks ir ierobežots. Laiks ir niecīgs. Bez intensīvas garšas.
    Kā cepti kartupeļi bez vegetas.

    Jūnijs manā ģimenē ir svētku mēnesis (ar visām “esmu Jāņa mazmeita, meita, sieva un māte” parādībām). Kūkas ir jāēd, jo kūkās ir laime. Un viena tāda laime ir tā, ka jūnijā pašā ieskaņā blogs AUSTRA.LV piedzīvoja savu pirmo dzimšanas dienu, kas nebūtu tik svarīgi, ja šis nebūtu ilgākais projekts, kurā esmu ņēmusi dalību, nepametot novārtā. Ilgākais, ja neskaita laulību.
    Esmu pateicīga ikvienam, kurš šī gada laikā ir bijis kopā ar mani starp manu pārdomu rindiņām. Un pateicīga ikvienam, kurš turpinās būt. Esmu pateicīga par pārciestajiem liekvārdības plūdiem. Un pats galvenais – par izdarītajām atzīmēm savā lasāmo grāmatu sarakstā, papildinot to ar kādu no manis ieteiktajām.
    Šajā reizē, par godu AUSTRAS pirmajai dzimšanas dienai, padalīšos arī ar desmit lasītākajiem bloga ierakstiem, ja nu kāds no tiem ir veikli pamanījies izslīdēt no redzamības:

    1. Hovanness Tumanjans. Pasakas. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    2. Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija. (Zvaigzne ABC, 2019)
    3. Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība. (Zvaigzne ABC, 2019)
    4. Rvīns Varde. Kas te notiek. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    5. Zane Ozoliņa. Našķoties. (satura darbnīca TAPT, 2019)
    6. Agnese Vanaga. Plastmasas huligāni. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    7. Hetere Morisa. Aušvicas tetovētājs. (Zvaigzne ABC, 2019)
    8. Silēna Edgāra, Pols Beorns. 14-14. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
    9. Māra Zālīte. Paradīzes putni. (Dienas Grāmata, 2018)
    10. Gābriels Skots. Avots. (izdevniecība u.c., 2019)

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JŪLIJĀ!

    Anti Sārs. Tā iet mūsu lietas.

    Mēs (cilvēki) katrs esam citādāks. Katrs par katru citādāks. Kā cukura graudi, kas izšķīst tējā vai plāno pankūku mīklā starp miltiem, pienu un olām. Šķipsniņu sāls. Un tieši tik pat citādāk mums katram lietas iet pa savam. Grāmatā Tā iet mūsu lietas igauņu rakstnieks Anti Sārs piecpadsmit burvīgās nodaļās apkopojis mazā Vasela un viņa ģimenes, kurā iekšā satilpst gan mamma, kurai patīk braukt ar autobusu, gan tētis, kuram patīk sautētas aknas, gan mazais brālis Jonass, kuram ir tikai pustrīs gadu un nepārvarama vēlme spēlēties ar klucīšiem. Stāsti ieved lasītāju viegli baudāmā un neapsīkstošā daudzveidībā veidotā bērna fantāziju pasaulē, kurā uzzinām, kā lietas iet Vasela ģimenē. Piemēram, no kurienes dzīvoklī nonāk kartupeļi un burkāni, adītas zeķes, elektrība un avīzes. Vai kā pirms ēšanas visi viens otram novēl labu apetīti (tikai Ampāļu vectētiņš nosaka “veseli ēduši”, it kā slimajiem nemaz nebūtu jāēd, jo “slimi ēduši” Ampāļu vectētiņš nesaka nekad). Par to, cik tomēr muļķīgi, ka draugus saviem vecākiem nevari izvēlēties pats (gluži kā pašu vecākus… tomēr, kad esi ar tiem krietni apradis, negribi mainīt ne pret vienu citu). Un aizmiršanu. Jo kuram gan nav aizmirsies izņemt karašu no krāsns, apmaksāt elektrības rēķinus un sodus par aizmirstiem un neapmaksātiem elektrības rēķiniem. Starp visiem uzmanību zogošajiem stāstiem, autors aicina līdzdarboties arī lasītāju – gan papildinot ilustrāciju mākslinieka Alvara Jāksona radītos zīmējumus ar saviem, gan beigu beigās, zīmuļu skrapstoņas pavadībā, aicinot izveidot savu attēlu sēriju, atklājot (varbūt pat nedaudz sev pašam), kā lietas iet tavās mājās.

    (No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Giliana Flinna. Neatrodamā.

    Sievas grib ticēt, ka pazīst savus vīrus. Vīri grib ticēt, ka pazīst savas sievas. Taču nereti pienāk diena, kad skatāmies spogulī un nepazīstam ne to cilvēku, kurš raugās mums pretī, ne to cilvēku, kurš stāv mums līdzās, plecu piespiedis pie pleca, ausī klusi dūdojot vārdus, kuri šķietami vairs nav tie, pēc kuriem iepriekš bezdievīgi alkts. Šāds scenārijs apvij arī Nika un Eimijas savienību, kuru, kā saules tveices pielietu laisku svētdienu, aptumšo negaisa mākoņi, līdzi nesot iznīcības vēja brāzmas, nolīdzinot līdz ar zemi skaidrā saprāta laukus. Kad kāzu gadadienas rītā pazūd Eimija, Niks kļūst par galveno aizdomās turamo sievas teju neiespējamajā pazušanā. Sākas spēle, kurā ikvienam bandiniekam ir izšķiroša nozīme. Lai cik tuvu Niks būtu stāsta atrisinājumam, katrs lāpstas cirtiens, pretī loģiskam iznākumam liek noprast, ka tur apakšā, izrādās, ir vesela šahta, par kuru neko nenojauti. Vesels tuneļu un bezdibenīgu bedru labirints. Jāsaka, ka romāna autore Giliana Flinna radījusi negaidītu apmulsumu manai centrālajai nervu sistēmai. Līdz simtajai (un kaut kādai tur) lappusei nebiju pārliecināta, ka spēšu nest šo četrsimt septiņdesmit gramus smago grāmatu sev līdzi vēl kādu brīdi – domas par to, ka šī trillerīša bezjēdzīgo nodaļu tirināšanās gar manām acīm ir jāizbeidz, kļuva arvien skaļākas. Līdz šķita atbalsojamies sienās. Tomēr viens klikšķis un biju ierauta psiholoģiskas spriedzes vējdzirnavās, tiekot ar katru šī romāna nodaļu samalta arvien sīkākās driskās. Tas mani padarīja kliedzoši mēmu! Daudzējādā ziņā oriģināls un toksiska naida piesātināts meistardarbs, kurš lieliski parāda, cik liela katastrofa iespējama, kad kāda dzīvē kļūsti vien par fona troksni, kuru nepieciešams apklusināt. Cik liela katastrofa iespējama, kad patiesība piedzīvo sadursmi ar meliem…

    (No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2014)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Merike Eime.
    Neierāmēts vārds.
    (atdzejojis Guntars Godiņš)

    Dzeja man allaž likusies dziļi intīma. Saviļņojoša. Kaut kas tāds, par ko nemēdz skaļi runāt. Ja nu vienīgi savu domu dārza svētkos, kad viedokļi, vēderus ievilkuši, sasēduši ap galdu, pie kura cienā ar piekļāvīgi maigām vārdu cukura vatēm. Dzeja, dziļi intīma un saviļņojoša, ir tā, ar kuru bieži vien var netrāpīt mērķī. Īpaši, ja viedoklim ir cukura diabēts.
    Es mīlu dzeju (un vēlos reiz izaugt līdz “dzeja mīl arī mani”), kaut lasu to nepieklājīgi reti. Taču šīs nepieklājīgi retās reizes mēdz apbalvot mani uzvarētājcienīgi. Un mana tikšanās ar igauņu dzejnieces Merikes Eimes dvēseles pulsējumu nav izņēmums.

    “Elpošana
    ir lidošana
    pa vienīgo logu
    iekšā un ārā”


    Autorei piemīt īpaši atšķirīgs pasaules redzējums, emociju krāsu piesātināta pieredze, vārdu mīlestība un tēlainība, kas palīdz atspoguļot kvēlākas vēlmes un ilgas, kas daļēji spēj līdzināties tam, pēc kā aizrautīgi tvīkst katrs dzejas baudītājs.
    Lielisks papildinājums šai dzejas izlasei – miniatūras, kurās dzejniece kavējas senāku gadu atmiņās, patiesi asprātīgās un smeldzoši kairinošās.

    “Neaudz kopā ar skumjām. Skaties, kas tev ir apkārt un blakus. Mīli radīto un esi mīlestībai atvērts. Glabā sevī dziļuma noslēpumu un atkailinošos atpazīšanas mirkļus. Raudi, kad sāp. Neesi tik atkarīgs no kāda, ka nespēj bez viņa tālāk dzīvot.”

    Dzejas grāmatas Neierāmēts vārds atdzejotājs un sastādītājs ir dzejnieks Guntars Godiņš, kas ir dziļi būtiska mērvienība. Daiļdarba noteiksmē.

    (Izdevējs: Mansards, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

  • “Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?”

    Biju jau aizmirsusi lielisko datora klaviatūras taustiņu simfoniju, kuru rada pār tiem slīdošie pirksti, kas reizēm tik ļoti steidzas, ka, šķiet, grib aizsteigties paši sev pa priekšu. Un mazliet rītdienai. Varbūt. Un patiešām! Ja laikrāži nemelo, tad pēdējais bloga ieraksts tika publicēts pirms pusotra mēneša. Pārāk nekaunīgi sen. Pārāk nekaunīgi sen, lai tagad mēģinātu atrast attaisnojumu priekš sevis. Un varbūt mazliet vairāk attaisnojumu priekš jums. Taču tie lai paliek citai reizei. Ne mazāk interesantai.

    Pašā gada izskaņā, kad jau domas no grāmatām un bloga rakstīšanas bija aiztraukušās pie rasola un karbonāžu bļodas satura, un domām par to iztukšošanas veidiem, mani uzrunāja izdevniecība u.c., kas man bija pilnīgs atklājums. Pilnīgs atklājums, kā tā pēc skata smukā, pelēkās peles tipa meitene, kas sēž no visiem atstatus un kuru būtu grūti pamanīt pat tad, kad ar to mēģinātu iebakstīt acī. Es, protams, esmu tikai cilvēks. Un skaidrs, ka mani vilina sadarbības (īpaši sadarbības ar saldumu ražotājiem, bet viņiem ar mani nē. un varbūt pat labi, ka tā), tāpēc grūti teikt, kas mani vairāk vilināja teikt (!) – sadarbības veidošana vai tomēr tas, kas slēpās nezināmajā aiz rakstnieka Gābriela Skota vārda un Avota.

    “Bet kāpēc cilvēkam jāsamierinās ar rupjmaizi, ja citi var nemitīgi ēst kūkas…”

    Vidējam latvietim (lasītājam) norvēģu rakstnieka Gābriela Skota vārds ir teju vai pavisam svešs. Ja man personīgi ar kaut ko šis svešums jāsalīdzina, tad es to salīdzinātu Kotdivuāru. Nojausma, ka tāda ir, pastāv, bet uz kartes tās īsto atrašanās vietu parādīt spēj tikai Latvijas Erudītu līgas biedri. Romāns Avots pirmo reizi publicēts 1918. gadā. Romānam piemīt pavisam savdabīga vēstījuma struktūra. Dodot Avotam apakšnosaukumu Vēstule par zvejnieku Markusu, Gābriels Skots pasaka priekšā – autors romānu ietērpis vēstules žanra formā, kas savukārt norāda uz to, ka šis noteikti nebūs romāns, kādus ierasts redzēt jūsu grāmatu plauktos vai uz naktsskapīša (starp šokolādes tāfelītēm un nomierinošiem preparātiem) pie gultas. Literatūrzinātniece Maija Burima Avotu dēvē par romānu – aforismu krātuvi. Un tas iespējams ir visprecīzākais šīs grāmatas identifikators. Tādēļ, ja tomēr vēlaties ļauties romānam, kurš lasītāju ierauj smalki savītā un straujā notikumu virpulī, šis romāns varētu būt vilšanās. Taču, ja atvērsiet savas sirdis galvenā varoņa iekšējo monologu vadošajai līnijai, kas kā nepāraujama stīga viscaur apvij un caurvij romānu jau no pirmajām lapaspusēm, būsiet uzvarētāji. (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Izdevniecība u.c., 2019)

    “Esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma un prieks, pateicība un cerība.”

    Romāna galvenais varonis ir vīrs vārdā Markuss. Turība jau pasaulē nav viss, arī kārtība un čaklums ir vērtības, nemaz nerunājot par pieticību – šis ir viens no iemesliem, kāpēc gados vecais vīrietis ir apmierināts ar savām mājām, kas jau pēc skata vien noteikti nespētu novērotāju pārliecināt, ka aiz bēdīgi mazā mitekļa, sienu ieskauta, slēptos turība un pārticība. Taču turību un pārticību Markuss glabā sirdī. Un tieši tas piešķir dzīvei jēgu pāri visām ārišķīgajām lietām. Lai arī zeme visiem griežas vienādi un nebūt nav tā, ka kāds aizceļotu kādam pa priekšu vai iepaliktu nopakaļ, Markuss saprot, ka Dievs viņam ierādījis daudz vienkāršāku vietu nekā pārējiem. Taču tas nenozīmē, ka Kungs viņam liegtu redzēt mazāk zvaigžņu virs savas galvas kā citiem – tas tikai nozīmē to, ka Markusam ir mazāk kustamas un nekustamas mantas – bet kāds gan tam bija svars pret zvaigznēm? Galu galā viss reiz beidzas. Arī cilvēks (tieši tik neizbēgami sāpīgi). Un nekam no tā vairs nav nozīmes.

    “Kāda gan vajadzība runāt? Runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…”

    Markuss ir zvejnieks. Tam, kurš raugās no malas, zvejnieka dzīve var šķist vienveidīga. Taču zvejniecība nav tikai tā, kas rada prieku ne tikai Markusa vēderam un dvēselei, tā ir cenšanās izdzīvot. Un nekā cita jau vairāk šim nabaga zvejniekam nav. Nav ne ģimenes, ne īpaši gudras galvas. Taču nemaz tik īpaši gudru galvu nevajag, lai uztvertu apkārtējo nievas un izsmieklu. Nemaz tik īpaši gudru galvu nevajag, lai saprastu, ka esi citiem par uzjautrinājumu. Taču vecā vīra prāts ir mierīgs, jo tā jau nebūs mūžam – reiz viņi gulēs uz muguras, klusēs un nespēs izdvest ne skaņas, lai cik asprātīgi būtu bijuši. Markuss mīl dabu. Un vislabprātāk ir kopā ar to nekā starp cilvēkiem, kuri to vien dara, kā sacenšas par to, kuram kas ir vairāk. Markuss mīl palikt nomaļus un ar acīm (un sirdi) atkal un atkal sastapt debesis un jūru. Tik niecīgs ir šis zvejnieks Markuss un tik niecīgas ir viņa prasības (un tiesības) uz laimi. Jo nekas tā neielīksmo vecā vīra sirdi, kā iespēja dzīvot. Iespēja dzīvot uz brīnišķas zemes. Un savos priekos dalīties tieši ar to. Laime ir dvēseles prasme. Markuss to prot.

    “Mēs nesaprotam radītāju, neapjaušam viņa nodomu, bet vai tāpēc noliegt, ka viņš pastāv? Vai kurpi var izskaidrot bez kurpnieka?”

    Markuss ik dienas ved sarunas ar sevi par Dievu un ik dienas sevī viņš vēršas pie tā. Markuss tic, ka tieši ticībā cilvēks ir spējīgs rast ne tikai mieru, bet arī iespēju glābt dvēseli. Taču tajā pašā laikā Markuss ir skarbs pret ticības imitēšanu – tam ko pauž baznīca. Vēršanās pie Dieva ir dziļi intīma, ne publiska norise. Un nekam nevajadzētu nostāties starp cilvēku un Dievu, lai ieņemtu starpnieka lomu. Nekas nav nejaušības auglis. Viss ir Dieva kaprīze. Gan krāšņais tauriņš, kas teju nemanāmi nozib gar acīm, gan zieds, kura reibinošā smarža apdullina pat putnus augstu pie debess velves, gan Markusa pieticīgais liktenis un tas kāpēc tik pēkšņi Dievs izdomāja Markusu ņemt pie sevis.

    “Tā iedzen cilvēku bailēs un māca tam visādas tumšas lietas. Cilvēks kļūst par bailīgu vergu, kas uz visām četrām lien pretī Dievam ar šaudīgu skatienu kā bailīgs suns. Tā iemāca turēt savu miesu par atbalstu, iemāca visādus salkanus faktus, kam jānoslēpj tās patiesā daba. Bet galvenām kārtām tā iemāca tirgoties ar Dievu, darīt labu atalgojuma dēļ vai pat tikai, lai atpirktos. It kā labais prasītu algas…” (Markuss par Bībeli)

    Avota lasīšanas laikā vairākkārt centos mākslīgi apstādināt lasīšanas procesu, lai ilgi un skaisti. Manuprāt, šo grāmatu nemaz nav iespējams tā ņemt un vienā knipī izlasīt sausu. Vai, pareizāk sakot, to nemaz nedrīkstētu darīt. Šī ir grāmata, kura pieprasa, lai to baudītu lēni, neskrienot pāri priekšā esošajiem teikumiem, it kā cenšoties aizbēgt no iepriekšējiem. Tāpēc noteikti varu apgalvot, ka šis romāns derēs brīžiem, kad negribas savu galvu piesārņot ar vieglu romānu piemaisījumiem, bet izbaudīt īstu valodas maģiju, kuru sagādājusi tulkotāja Dace Deniņa. Jāatzīst, ka pirms grāmatas atvēršanas biju skeptiski noskaņota, jo šķita tik neiespējami, ka pirms simts gadiem uzrakstīta romāna pārnese latviešu valodā būs tik veiksmīga, lai piesaistītu tai šodienas lasītāju. Taču mana skepse bija nepamatota. Tulkotāja paveikusi īstu meistardarbu. Lasot, atkal un atkal sevi pieķēru pie domas, ka es tā nespētu (varbūt tāpēc es neesmu tulkotāja). Milzu pievienotā vērtība ir literatūrzinātnieces Maijas Burimas pēcvārds. Tas ne tikai atklāj Gābriela Skota personības visspēcīgākās un visvājākās šķautnes, bet sniedz atbildes uz jautājumiem, uz kuriem romāna lasīšanas laikā nav prasts atbildēt.

    Vēstule par zvejnieku Markusu daudz liek domāt par prioritātēm šodien un vakar. Un atklāsme, kas klauvē pie pieres daļas, kairina pāris centimetrus zemāk. Un nekairina jau tāpēc, ka nav apēsta brokastu putra vai pusdienu fritētais kartupelis. Kairina jau tāpēc, ka taisnība. Jūra nošķeļ krastu no krasta, bet cilvēki nošķeļ cilvēkus vienu no otra. Un kā vārdā tas ir? Šodien mēs dzenamies pēc tā, ko nevarēsim paņemt līdzi ne uz debesīm, ne elli. Vakar cilvēki bija priecīgi par to vien, ka tiem ir iespēja iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, saplūst ar dabu un piedzīvot to, kā ziedi to priekšā kautrīgi noliec galviņas, vēja ierosinātas. Šodienas cilvēki pārāk daudz priecājas par ārišķīgām lietām, kas tāpat ar laiku maina formas vai vērtību. Vakardienas cilvēkiem prieks nozīmē jebkuru šodienas cilvēkam nenozīmīgo lietu – kaut vai tāds sīkums kā prieks par to, ka zeme nekad nav tik skaista kā laikā, kad to rotā ziedoši virši. Un man tik ļoti skauž…

    “Tā aizrit dienas un naktis, tā aizrit laiks. Tāda ir dienišķā dzīve.”