Birka: filozofija

  • Vakar sapņoju, ka esmu gaiss.
    Plūdu caur viņa lūpām kā vētra.
    Kā mūžība.
    Atskabarga. Abām rokām (kā jūra) ieķērusies mirušā (krasta) miesā.

    Šonakt sapņoju, ka esmu dzejnieks.
    Sveiki, uz redzēšanos.
    Nesaredzēšanos.
    Veselais (un slimais) saprāts.
    Uz kreiso pusi izgriezts džemperis. Un domas.
    Būtības pamat(akmeņ)i.


    Virtuvē pil krāns. Tā aizpil (ne)mīlestība.


    Rīt es sapņošu, ka esmu laiks, kas atkāpjas.
    Piekāpjas. Caurspīdīgā lietū krituši karavīri.
    Pelni (bet varbūt sniegs), kas atgriežas mājās.


    Kailas ir ne tikai rudens izģērbtas kļavas, bet arī dzīve.
    Bez jēgas.

    «Varbūt bezgaisa Visumā kaut kur arī atrodama dzīvība, bet atrast mīlestību vienaldzīgu cilvēku sirdīs ir neiespējami.»

    7. lapaspuse


    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Kamēr jūrasbraucēji šķērsoja okeānus, lai atklātu kontinentus, domātāji šķērsoja saprāta robežas, lai atklātu dzīves jēgu. Pateicoties tam, šodien mēs varam aizceļot uz Austrāliju un mirt no ķengura spēriena, vai Amerikā ar ausi noķert lodi, taču dzīves jēgas noslēpumu nespēja atrisināt ne filozofu gvarde Senajā Grieķijā un Austrumprūsijā, ne klaviatūras vergi 2006. gada Latvijā.
    «Kāda jēga jēgai, ja jēgai nav jēgas?» – šādu (un tamlīdzīgus, piemēram, «tu zini manu vārdu, bet nezini manu stāstu», «mani nesauc, es pati/-s nāku») tekstu(s) bieži vien varēja lasīt zem divpadsmit gadīgu meiteņu (un puišu) profila bildēm (un īsajos biogrāfijas (haha) aprakstos) vienīgajā un neatkārtojamajā portālā draugiem(punkc)lv (man par šo atsauci uz neseno civilizācijas attīstības posmu nemaksā (bet vajadzētu)). Ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes (kā augstāk minetajā piemērā). Un ir jautājumi, uz kuriem mēs nevēlamies dzirdēt atbildes. «Cik naudas ir palicis manā bankas kontā pēc veikala apmeklēšanas kopā ar bērnu?» noteikti pieder pie otrā jautājumu modeļa. Taču (jēgas un vēl jo vairāk) dzīves jēgas meklējumi ir radījuši ne tikai tik pat daudz satricinājumu kā kari, revolūcijas, mēris un asprātības trūkums, bet arī jautājumus, kas kairina jutekļus visos ķermeņa slāņos.

    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Kad mani uzrunāja izdevniecība SAVA GRĀMATA, lai piedāvātu ielūkoties viņu paspārnē izdotās Aivara Dmitrijeva grāmatas «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» lapaspusēs, es zināju, ka nepiekritīšu. Pirmkārt, uzreiz sapratu, ka šī nav mana komforta literatūra. Otrkārt, manā lasīšanas dienaskārtībā (plānoti) bija iezagusies Džordža R.R. Mārtina «Troņu spēle» (redzot to lielo apjomu (jeb «resno grāmatu», kā mēdz teikt mana meita) un mazos (jeb «peļu sūda izmēra», kā mēdza teikt mana vecomāte) burtiņus, zināju, ka tas būs uz ilgāku nekā parasti). Taču notika brīvdienas, un par savu izvēli es gluži cilvēcīgi (un sievišķīgi) aizmirsu paziņot, tāpēc, kad tiku uzrunāta vēlreiz, piekritu. Vairāk gan tāpēc, ka biju dusmīga uz grāmatu, kurā nespēju ielasīties (jā, jā, to pašu «Troņu spēli», kuru tobrīd domāju, ka pabeigšu, kad bērni jau būs izgājuši pie vīriem un sievām, bet mazbērni būs pārvarējuši rāpošanas attīstības posmu), nevis izbaudītu «izkāpu no komforta zonas» atzinību.
    Es nezināju, kas ir Aivars Dmitrijevs, es nezināju, kas ir dzīves jēga, toties es zināju, kas ir dienasgrāmata (reiz tajā saņēmu piezīmi, ka traucēju mācību procesu, jo slēpjos skapī), tāpēc tvēros pie šī man zināmā lieluma kā pie glābšanas riņķa.
    Jo es neprotu peldēt.

    «Sapņi ir kā bezmaksas pretsāpju tabletes.»

    71. lapaspuse

    Vai ir lieki piebilst, ka «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» paku skapī mani gaidīja tieši tajā brīdī, kad «Troņu spēle» beidzot sāka kļūt interesanta (šeit es runāju par pirmo (?) Lanisteru incesta ainu (piedodiet par maitekli)), bet es tik un tā to noliku uz pauzes, lai uzzinātu, kas urda cilvēka prātu, kurš atrodas uz dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļa?

    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Šajā (dienas)grāmatā apkopotas divu gadu garumā veiktās piezīmes, pārdomas, atklāsmes, sapņi, meklējumi. Ieguvumi, zaudējumi, miers, nemiers. Dzīves jēgas recepte(s).
    Jāsaka, ka apbrīnoju autora drosmi jau pašā grāmatas priekšvārdā atteikties no tiesībām uz Bukera balvu vai Nobela prēmiju literatūrā, jo vienīgais, ko autors vēlas, ir aktualizēt senās, bet lielās patiesības – jautājumus, uz kuriem atbildes mēģinājuši rast cilvēki cauri laikiem (jo «atkārtošana ir visu zinību māte» (un šo frāzi visā grāmatā autors atkārto vismaz piecdesmit astoņas reizes (es, protams, jokoju, bet tuvu tam (tālu es nejokoju))). Aktualizēt senās, bet lielās patiesības no sava skatupunkta. Un tajā nav pareizības vai nepareizības.
    Tā jau ir viena uzvara.

    «Tikai tad, kad apzināmies nāves neizbēgamību, mēs tā pa īstam spējam novērtēt dzīvi.»

    27. lapaspuse

    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Otra uzvara ir tā, ka (dienas)grāmata ir īsta citātu kartotēka (tāpēc grāmata būs laba dāvana kā dzimšanas, tā kāzu un izlaiduma dienā (gluži kā Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumi)). Taču… reizē to izjutu arī kā mokoši ilgu gūstu, jo milzīgajā pārpoētikas laukumā, nespēju atvairīt vārdu raidījumus, un tie sakrita manos prāta vārtos kā klimpas, atstājot vien ķepīgas mīklas sajūtu uz aukslējām.
    Prātoju, vai tas, ka maldīšanās autora radītajos vārdu labirintos nav daļa no plāna – dzīves jēgas meklējumiem. Vai tomēr pie vainas tas, ka grāmatu izrāvu kā C vitamīna šotu, nevis ļāvos rēnam plūdumam, kā to acīmredzot vēlējies autors. Man (kā mūziķim) pietrūka frāzējuma.
    Profesionālais kre

    «Cilvēks redz pasauli tikai tik daudz, cik to atļauj zināšanas un priekšstats par to.»

    131. lapaspuse

    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Trešā uzvara – glīts vāks.
    Vīrietis mīl caur vēderu, sieviete – caur ausīm, bet grāmatmīlis – acīm.
    Nav lielākas traģēdijas grāmatu lasītājam (un kolekcionāram), kā grāmata vecmammas virtuves galda vaskadrānas noskaņās.

    «Mēs esam barbaru pēcteči, kuri iznīcināja senās vērtības.»

    29. lapaspuse

    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Doma, pie kuras pieķēros šīs (dienas)grāmatas lasīšanas laikā (un arī šobrīd tā tur mani cieši savā baisi stingajā tvērienā) lieliski noformulēta 111. lapaspusē, proti – «Ja nu mēs nemaz nenojaušam, ka mums ir atļauts viss šajā pasaulē, taču dažādu stereotipu, aizspriedumu dēļ, mēs to nezinām. (..) Mēs joprojām esam tumsoņas attiecībā pret tiem, kas dzīvos pēc 500 gadiem.» Un nemaz nav jāgaida piecsimt gadu – atliek paskatīties uz mūsu bērniem, lai saprastu, ka esam pilnīgi nejēgas.
    Nejēgas, kas radījuši šos divkājainos, (pretī) runājošos brīnumus.
    Varbūt tā arī ir tā patiesā… dzīves jēga.

    «Viss ir sen zināms un labi aizmirsts.»

    165. lapaspuse


    Un tomēr… Lai arī cik plats nebūtu dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļš, man ir sajūta, ka tas ir pa šauru mums abiem (vai visiem kopā). Katram ir sava dzīves jēgas definīcija. Mana dzīves jēga ir vai nu pilnīgi viss, vai nekas. Atkarībā no planētu retrogrāda kustības.


    Režisoram Oskaram Rupenheitam (jā, jā – tam pašam, kurš radīja kulta filmu «Kriminālās ekselences fonds») ir īsfilma «Olimpiskie Zēni un Trenere» (būtu riktīgi smieklīgi, ja ar šo teikumu es noslēgtu bloga ierakstu (neviens neticētu, ka man (joprojām) par ŠO nemaksā), un ikreiz, kad man kāds jautā, vai es zinu, kas ir dzīves jēga, es pusjokā atbildu «Treneres» vārdiem: «BAU-DĪ-ŠA-NA! (a tas, ka plaušām slikti – muļķības!)»

    Aivars Dmitrijevs «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata»
    Ja jums patīk filozofiski apcerīgi teksti ar mērķi sapurināt, pamodināt, iedrošināt un personiskas pārdomas, kas vedina arī uz pašu iekšējās pasaules analīzi – šī grāmata ir jums. Ja jums patīk izdomāti (?) stāsti par pūķiem un kafejnīcā sastaptām mīlestībām – arī tad šī grāmata var būt jums. Ja jums patīk lasīt grāmatas par augļkopību, pētīt sējas un ražas kalendārā, kad ir lapu, kad sakņu dienas (un cikos sāksies čika laiks) – palieciet pie tā.

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • «Ikvienam ir iespēja būt domātājam.»

    61. lapaspuse

    Mēs mūžīgi nebūsim bērni. Kādā brīdī mums vairs nederēs tie vecāsmātes adītie, auklā iesietie, tā lai nepazūd, dūraiņi ar auseklīti. Kājas īkšķis mēģinās izdīgt caur zābaka purngalu, bet bikšu staru gali ieaugs padusēs. Dzīves mācības sitīs skarbāk par reizrēķina tabulas vai lietvārdu deklināciju noteikšanas un locīšanas zināšanām un nezināšanām. Peļķes nebūs līdz ceļiem kā jūra. Mēs pratīsim pateikt «nē» rozīnēm kēksiņos un ķīselī (un arī pašam ķīselim (un kaut kas tur bija arī ar to glutēnu) «nē»), bet zvanīt gāzes avārijas dienestam, lai sūdzētos par kaimiņa pastiprināto gāzu izvadīšanu, vai literatūras skolotājai atkal un atkal pārprasīt, vai Viljams Šekspīrs tiešām uzdeva «būt vai nebūt» vai tomēr «pirst vai nepirst» jautājumu, vairs nebūs (tik) smieklīgi. Basām pēdām, vasaras tveicē, neskriesim cauri piķa lāmām, bēgdami no Irmas tantes siekalām, kas šķīst uz visām pusēm, aurojot mums nopakaļ, jo šodien jau sesto reizi piezvanījām pie viņas durvīm un aizskrējām prom. Mēs vairs ne…
    Kādu dienu mēs attapsimies buktētās biksēs un klasiska piegriezuma svārkos vadot valsti, bet varbūt trolejbusu. Mēs būsim tur. Mēs būsim pieauguši. Mēs būsim iepazinuši sevi. Un citus. Mēs skaidri zināsim, ko gribam. Pieklājība būs mūsu dienas kārtībā (un pat nekārtībā). Mēs būsim apzinājuši savas vājības. Un izauklējuši savas stiprās puses. Slāpējuši vientulību. Un galu galā atminējuši dzīves jēgas mīklu.
    Un tomēr…
    «Tomēr dīvaini, cik bieži cilvēki tā maldās.» (29.lpp.)

    «Izejas punkts vienmēr ir nezināšana.»

    68. lapaspuse

    «Gudras domas zinātkāriem prātiem»
    Agrākos laikos (neilgi pēc tam, kad izmira dinozauri), kad cilvēkus mocīja fiziskas un garīgas sāpes, tie vērsās pie ārstiem un mācītājiem, bet, lai uzzinātu, kādi ir labākie materiāli piramīdu nostiprināšanai vai cikos aties vergu nestās nestuves, uzgrieza uzziņu dienesta telefona numuru. Šodien pietiek ar pāris klikšķiem interneta pārlūkā, lai uzzinātu, ka nolūzis mats varētu signalizēt – tu sirgsti ar neārstējamu slimību vai to, kā mājas apstākļos no tualetes papīra izgatavot atombumbu (es, protams, jokoju, bet katrā jokā ir daļa patiesības). Taču pasaulē aizvien ir pietiekami daudz lielumu, kurus nav iespējams ne atrast kādā tīkla šķirklī, ne izmērīt ar mērinstrumentiem. Tie ir lielumi, kurus tikai mēs paši varam iemācīties svērt un mērīt. Domāt un izdomāt. Tajā brīdī palīgā pieslēdzas filozofija. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir kāds no tiem izmirušajiem dinozauriem, kurus pieminēju paragrāfa sākumā, kaut kur starp iekavām, tomēr filozofija ir tā, kas mums palīdz rīkoties gudrāk reizēs, kad esam soļa attālumā no muļķības (vai jau tieši tajā iekšā). Principā, jo vairāk uzdodam jautājumu «kāpēc?», jo lielāki filozofi mēs esam, tāpēc bērnu grāmatu izdevniecība Droši un Koši, uzrunājot kāpēcīšus, tulkojusi un izdevusi grāmatu «Gudras domas zinātkāriem prātiem» (Big Ideas for Curious Minds), kurās brīnišķi vieglā valodā izskaidro sarežģītus un pretrunīgus jautājumus, uz kuriem cilvēki mūžīgi centušies (un centīsies) rast atbildes.

    «Cilvēks neko nevar zināt, kamēr kāds viņam to nav iemācījis. Ja tu kaut ko nezini, tad tas nav tāpēc, ka tu būtu dumjš, bet gan tāpēc, ka tev vēl nav pagadījies īstais skolotājs.»

    96. lapaspuse

    «Gudras domas zinātkāriem prātiem»
    Grāmata «Gudras domas zinātkāriem prātiem» ir filozofijas ceļvedis, kas caur divdesmit sešām gudrām pasaulē pazīstamu un atzītu filozofu domām gan mazus un vidējus, gan lielus lasītājus ievedīs domātāju (un darītāju) pasaulē.
    Lielāko dzīves daļu cilvēki nodzīvo domādami, ka ir vieni savās domās un sajūtās, taču patiesībā tā nav. Ārēji mēs esam dažādi, ar savām pilnībām un nepilnībām, taču mūsu iekšējās pasaules pārklājas kā Latvijas autoceļi (ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena).
    Viena no lietām, kurā mēs visi vienlīdz smagi kļūdāmies, ir tā, ka no dzīves (vai dažādām situācijām) sagaidām pārāk daudz, tādēļ bieži piedzīvojam vilšanos. Romiešu filozofs Seneka bija pārliecināts, ka laime nav atkarīga no pašiem notikumiem, bet drīzāk no mūsu gaidām, proti, jo vairāk būsim atvērti sliktākajam kādas situācijas scenārijam, jo lielāka iespēja, ka to nepiedzīvosim – vismaz ne tādā mērā, lai izjustu patiesu un dziļu vilšanos. Savukārt, japāņu filozofs Macuo Basjo uzsvēris mazo un vienkāršo lietu ietekmi uz mūsu dzīvi – pat lietainā un drūmā dienā mūsu dvēsele (un vēders) prieku var rast desmaizītē vai karstas šokolādes krūzē, bet amerikāņu filozofu Ralfu Voldo Emersonu aizrāva doma, ka visam labajam dzīvē vienlaikus ir arī savi trūkumi – tā, piemēram, tev var būt labākais darbs pasaulē… uz kuru ir jāceļas četros no rīta. Vai arī tev ir tieši tik daudz naudas, ka vari nopirkt visu, ko vēlies, bet tev nav neviena īsta drauga. Ar savu stipro pušu vājības teoriju Emersons ir pierādījis, ka nekas nevar būt ideāls.

    Ikviens no mums dzīvē sastopas ar lielām un mazām grūtībām – arī tu. Pilnībā no tām izbēgt nevaram, taču varam iemācīties prasmīgāk tās pārvarēt.»

    10. lapaspuse

    «Gudras domas zinātkāriem prātiem»
    Par šo lielo un gudro domu grāmatu varētu runāt (un rakstīt) vēl un vēl, taču pavisam noteikti ir jāatvēl laiks tās izlasīšanai. Pārlasīšanai. Gan horizontāli, gan vertikāli, gan diagonāli. «Gudras domas zinātkāriem bērniem» ir papildinātas ne vien ar skaistām ilustrācijām, bet arī ar praktiskiem uzdevumiem, kuri palīdzēs atcerēties vienkāršo lietu vērtību, rast pašpārliecību, izzināt savas stiprās un vājās puses, kā arī citiem domāt un darboties rosinošiem vingrinājumiem.
    Mudiniet šo brīnišķīgo grāmatu lasīt bērniem, lasiet to kopā ar viņiem vai vienkārši ielieniet kādā klusākā vietā (ar kādu šokolādes batoniņu) un lasiet vienatnē.
    Šis ceļojums filozofijas pasaulē ļauj apjaust, ka līdzīgi domājošie (un jūtošie) ir mums visapkārt.

    «Filozofija ir draugs uz mūžu. Tā nav viens cilvēks, tas ir vesels cilvēku un viņu domu kopums.»

    149. lapaspuse

    Ilustrācijas: Anna Doherty
    Tulkotāja Aija Biezaite
    Izdevējs: SIA Mula / Droši un Koši , 2023
    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!