POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: dzīvība

  • Elīna Kokareviča «Rēgi»

    by

    «…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…»

    (179. lappuse)

    Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu skapi). Piespiežu (tik). Piespiežu vēl vienu (tik). Un vēl (tik, tik, tik). Pēc brīža tāda tikšķēšana gāžas pāri klaviatūrai kā neapstādināma sniega lavīna (bet pulkstenis nosit precīzi «rudeni» – nežēlīga pretestība). Vārdi veļas kā sniega bumbas. Iestrēgst deniņos. Kā mierinājums iestrēgst. Uzdzen patīkami netīkamu zosādu. Bet tad no jauna uzsāk bīstamo skrējienu pāri melni baltajiem (glābšanas) spilventiņiem, kas rada zīmes, kuras šobrīd (pār)lasi(u). Četras sienas piepilda tikšķu simfonija (tik, tiktik, tik, tiktiktiktik, prātoju, vai no manis iznāktu Rahmaņinovs vai vismaz lādzīgs Delfi komentētājs, tik, tik). Dieva (tonalitāšu) zīmes (bet «Dievs ir miris» (atvainojos par priekšā teikšanu (sēdies, divi, klaviatūras bandubērn!))). Trīs mēnešu (ar komatu) klusēšanai pienācis gals (ak, ja vien tā būtu patiesība). Es (domās) skaļi kliedzu uz taustiņiem, it kā viņi (mazie latīņu alfabēta kalpi) būtu manas klusēšanas iemesls, bet (godīgas taisnības labad (un tas nekad nenes vēlamo rezultātu, neticiet viņiem!)) patiesībā tā biji tu.

    Elīna Kokareviča  «Rēgi»Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad sēdi man pretī pie pusdienu galda un saki, ka jaunās virtuves tapetes ir kļūda, jo nepiestāv manai acu krāsai? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad pēdējo piena lāsi no pakas iepilini sauso brokastu pārslu bļodā, atstājot mani kailu melnas kafijas priekšā? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad zvani man piecos trīsdesmit no rīta, lai pateiktu, ka laika ziņās brīdināja par ceturto, īpaši nelabvēlīgo laika tipu. Mēs jau tā «tik reti dabūjām priecāties par dzīvi vai, kad dabūjām, tad ļoti klusi, slēgti, tikai sev. Nevis tā kā cilvēki parasti mēdz priecāties par dzīvi.» (47.lpp) Varētu būt, ka tas mums ir asinīs. Kluss prieks par nelaimi un neizdošanos. Manu domu līķu maisi no slimnīcas korpusa uz morgu skrien kā beigu titri mazbudžeta filmās – kadri slīd lēni, pat teiktu, ka slinki, vārdi vietām dublējas, atbalstītāji – vietējā pagasta pārvalde.
    Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad, sūcot ābolu sulu caur salmiņu, mēģini man pateikt, ka paliksim šeit, jo «laika vecis» sola vietām mākoņainu, daļēji mākoņainu laiku. Vietām virs tevis. Vietām virs manis. Mākoņainu. Laiku.

    «Vārdi dažkārt ir mānīgi, bet domas, kas atspoguļojas sejā – nekad.»

    (55. lappuse)

    Septembra pašā ieskaņā Valodu māja Facebook lapā pamanīju kaut ko tik skaistu, kā dēļ manas acis no telefona ekrāna nespēja atrauties vēl pāris minūtes (iepriekš tā bija atgadījies tikai tad, kad nejauši uzgāju Eštona Kučera jaunības dienu fotogrāfijas) – grāmatas vāku, kurš vienkārši atstāj mēmu, cik (sāpīgi) skaists tas ir. Autores Elīnas Kokarevičas vārds, jāatzīst, man bija svešs, taču pāris svarīgi klikšķi interneta pārlūkprogrammas meklētāja logā un top skaidrs, ka nevainīgas rotaļas ar «Rēgiem» īsā laikā var pārtapt bīstamā spēlē (ar augsti paceltu nūju), kā jau tas mēdz notikt, kad literatūrkritiķi (un zinātnieki) paši kļūst par kritikas upuriem. Pašnāvība sabiedrības labā. Tā kā mana grāmatu emuārista (cik aristokrātiski tas skan (it kā man mugurā būtu kleita, kas (tuvu un tālu) atgādinātu kāzu torti)) neizlasīto grāmatu parādu kaudze ir piecstāvu mājas augstumā (nesaskaņoti ar būvvaldi), nolēmu neskriet bankas kartei pa priekšu un nedaudz nogaidīt (lai gan apetīte bija nežēlīga). Taču pēc pāris dienām manā elektronisko vēstuļu pasta kastē pienāca ziņa no Valodu mājas burvīgās fejas ar kārdinošu piedāvājumu (nē, Hesburger atlaižu kuponi gan tie nebija (par laimi vai nelaimi)), kuram es nespēju nepiekrist. Pāris stundu (vismaz divdesmit četrām) vēlāk, es stāvēju dzīvojamās istabas vidū, turot rokās «Rēgus». Es (goda vārds) pagriezos pret to (sasodīto piecstāvu mājas augstuma) grāmatu kaudzi un novaidēju kaut ko līdzīgu vārdam «piedodiet». Man bija sajūta, ka šī ir tā grāmata, kurai būtu jābūt tai, kas pārtrauc klusumu. Šeit. Joprojām domāju, ka šī sajūta nebija mānīga.

    «Cik bieži jūs varat būt paši? Ceru, bieži, visu laiku, katru dienu bez izņēmuma, ceru, ka visa šī pasaule ir radīta jums. Ka to kāds ir sacerējis jums par godu.»

    (146. lappuse)

    «Rēgi» ir stāstu cikls, ko savas (teju plaukstas izmēra formāta) grāmatas lapaspusēs ieaudusi Elīna Kokareviča (plaša profila speciāliste literatūrā). Deviņi stāsti. Stāsti, kuri berzējas viens gar otru. Noberž drēbes. Noberž ādu nost. Izurbina kaulos caurumus. Sadēj oliņas. Gaida pavasari. Ir skaidrs, ka autorei «patīk kosmosa mēroga metaforas» (23. lpp.), tāpēc jau ar pirmajiem elpas vilcieniem, kas atdala vārdu no vārda, ceļ (Berlīnes un Ķīnas mūrus) un gāž robežas, ir skaidrs, ka šī grāmata būs liela. Iekaros veselu plauktu grāmatu skapī. Atņems telpu (un elpu) citām grāmatām. Tām, kas nekad netaps lielas. Acīmredzot Kokareviča «Rēgus» radījusi, «lai iekšā kaut kas pārplīstu un viss līdz šim zināmais zaudētu nozīmi». (35. lpp.) Šie ir stāsti, kuros notikumu virknēm, kas seko citu citai, nav īpašas nozīmes. Nozīme ir emocijām, kas slēpjas zem katra tipogrāfijas mašīnas iešķaidītā burta grāmatas lapaspusē. Sausais atlikums. Jo «dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums». (131. lpp.) Nozīme ir tam, ka šie deviņi stāsti mūsos atraisa (sa)jūtas, kuras iepriekš esam slēpuši. Vai par kuru eksistenci nemaz nezinājām…

    «Pirms es satiku viņu, es vispār nezināju, kā tas ir – dzīvot nebaidoties. Bet viņa laikam nezināja, kas tas ir – bailes.»

    (153. lappuse)

    Tas, ko mēs meklējam, vienmēr atrodas tepat acu priekšā. Mums tikai vajag kādu, kas piebiksta ar pirkstu un pasaka, ka tie «rēgi» (jā, jā, tie paši, kas uz vāka (un iekšpus)) esam mēs paši. Mēs esam tie, kas staigā pa pasauli, kā vājas cilvēku atblāzmas, mēs esam hannas. Mēs esam murgi, no kuriem paši nespējam atmosties. Mēs esam tie, kas nesaka ne vārda. Gaidām pienākam īsto brīdi, īstos vārdus, bet beigu beigās izmisumā palaižam visu garām. Autobusa pieturas, starpsezonu izpārdošanas. Dzīves. Mēs atliekam vārdus. Atņemam iespējas. Mēs esam viņas. Mēs slīkstam eksistenciālu pārdomu okeānos, bet patiesībā esam vien cilvēciskas niecības, kas pie gaļas stenda nespēj izvēlēties pareizo desu sviestmaizei. Un tad tu, niecība, ļauj izvēlēties pārdevējai: «Man, lūdzu, vienu. Pēc jūsu ieskatiem.» Un pārdevēja pēc saviem ieskatiem izvēlas pašu dārgāko. Taču «kāda gan nozīme, kur kā un kāpēc? Tāpat agrāk vai vēlāk visi nosprāgsim.» (31. lpp.) Mēs esam alīdas. Mēs esam dienas, kuras mums jādzīvo un kuras mēs nedzīvojam. Esam tie, kuri mēģina atvērt durvis, kuras nav domātas mums. Sist un spārdīt ar cerību, ka «kādā brīdī durvis vienkārši padosies, it kā nekad nebūtu pretojušās.» (239. lpp.) Mēs esam eiprilas. Mēs esam tie, kas padodas brīžos, kad beidzot saņemam drosmi (cilvēciskas niecības). Mēs baidāmies no brīža, «kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot.» (203. lpp.)

    «Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām.»

    (203. lappuse)

    Manī līdz kaulam ieēdusies Elīnas Kokarevičas valoda. Tā ir apbrīnojami smalka. Trāpīga kā adatas (ar pērli) spicais gals. Reiz sākusi savu darbu, tā nodursta līdz nāvei. Es ar saviļņojumu krūtīs vēroju, cik pamatīgi autorei izdevies izrakstīt no manis ārā visu, ko pati sevī domāju. Par sevi. Par līdzcilvēkiem. Par pasauli, kuru radu (vai neradu, jo…) Cilvēkiem šķiet, ka tie ir tik dažādi. Kā krāsu spektrs. Taču patiesībā mēs visi esam balti. Tukšas rindkopas starp svarīgām domām. Jūtām. Mūsu vārdi (un darbi) paliek komentāru sadaļās. Privātās sarakstēs. Atdzisušās kafijas krūzēs…
    Šie stāsti nav seriāli ar nebeidzami garu sēriju (un sezonu) skaitu, kur varoņi mirst, kad tiem apnīk pakļauties scenārija autora prāta aptumsumiem. Kad beidzas līgums (bet, kad jāparaksta jauns, pildspalvai pēkšņi beigusies tinte). Šie deviņi stāsti ir stāsti «par to, ka esmu sevī iekšā, par to, kas esmu savās domās.» (34. lpp) Sevī iekšā es esmu trausla. Kā viens zirnekļa tīkla pavediens. Tik vientuļa. Tik trausla. Teju acīm nesaredzama. Bet pietiekami stipra, lai saaugtu ar šiem deviņiem stāstiem. Izaugtu par citu. Kaut uz brīdi.
    Man patika tas, ko lasīju un tā nav tikai neizskaidrojama izlikšanās. Es kāri tvēru visu, ko abas autores – gan teksta, gan ilustrāciju – sniedz katram lasītājam, taču kāri tvēru to pa savam. Un, ja man ir sajūta, ka autors raksta man(i), nevar būt baudas lielākas.
    «Rēgi» nenoliedzami pie lasītājiem nonākuši īstajā laikā – tie būs lielisks rudens blakusefekts. Mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli maģiskā ilustrāciju mikropasaule atdzīvojas Elīnas Kokarevičas tekstos. Savijas. Sapiņķerējas. Reizinās un dalās. Izvelk kvadrātsaknes un kāpina. Atrod (un aizmirst) iksus un igrekus. Man ir ļoti grūti saprast, vai maz šajā grāmatā ir kaut kas tāds, kas man nepatiktu. Kaut kas, ko bakstīt ar kakainu puļķi un tīksmināties par savu neatkārtojamo gaumes izjūtu. Tā bija lieliska atkāpe no visa, kas pēdējo mēnešu laikā lasīts. Tie bija svētki.
    Ar neviltotu interesi vērošu, kā «Rēgi» pārņems grāmatmīļu prātus un sirdis (un lasāmo grāmatu kaudzes).

    «Lai gan – kurš var droši un pilnībā pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko, ko pat nav iespējams iedomāties.»

    (200. lappuse)

    Izdevējs: Valodu māja, 2021

    LAI BRĪNUMAINA PAZAUDĒŠANĀS GRĀMATU LAPASPUSĒS!

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”