Katram savu ūdenstorni – vietu, kur spert kāju pāri slieksnim, taisni iekšā atmiņu tīklos, kur domu zirnekļi ēd bezē kūkas ar zemesriekstiem un kakao krēmu, un dzer kafiju no tasītēm, kas pirktas no rokas stacijas laukumā, pelēkā pilsētā, kuras bibliotēkā notiek izstāde par putniem, kas smejas – uz to atnāk tikai daži bērni, «bet netīšām, jo patiesībā gribēja pie datoriem» (30. lpp.); vietu, kur laiks staipās kā košļene, kuru bērnībā dalīji ar draudzeni, to pašu meiteni, kura dažas dienas pirms izlaiduma tev nogrieza pasaulē šķībākos matus. Starp burvīgām ilustrācijām, starp šaurām līnijām un trekniem punktiem ielauzušās īsas teikumu konstrukcijas, no kurām būvēt atmiņu par pusaudzību pilis, kuru augstajos troņos sēdēt un pieķert sevi pie sajūtas, ka vairs pat neizšķir, kuras atmiņas ir tavas (savas), kuras vien autores iztēles augļi (banāni, bumbieri, mandarīni).
«Ņemot vērā to, ko esmu lasījusi grāmatās, es katru dienu domāju – kad tas viss sāksies?! Kur ir tas stūris, aiz kura mani gaida visas šīs šausmīgās un brīnišķīgās vētras? Asais pagrieziens, aiz kura kā satriecoša ainava beidzot sāksies mana dzīve.»
«…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…»
(179. lappuse)
Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu skapi). Piespiežu (tik). Piespiežu vēl vienu (tik). Un vēl (tik, tik, tik). Pēc brīža tāda tikšķēšana gāžas pāri klaviatūrai kā neapstādināma sniega lavīna (bet pulkstenis nosit precīzi «rudeni»– nežēlīga pretestība).Vārdi veļas kā sniega bumbas. Iestrēgst deniņos. Kā mierinājums iestrēgst. Uzdzen patīkami netīkamu zosādu. Bet tad no jauna uzsāk bīstamo skrējienu pāri melni baltajiem (glābšanas) spilventiņiem, kas rada zīmes, kuras šobrīd (pār)lasi(u). Četras sienas piepilda tikšķu simfonija (tik, tiktik, tik, tiktiktiktik, prātoju, vai no manis iznāktu Rahmaņinovs vai vismaz lādzīgs Delfi komentētājs, tik, tik). Dieva (tonalitāšu) zīmes (bet «Dievs ir miris» (atvainojos par priekšā teikšanu (sēdies, divi, klaviatūras bandubērn!))). Trīs mēnešu (ar komatu) klusēšanai pienācis gals (ak, ja vien tā būtu patiesība). Es (domās) skaļi kliedzu uz taustiņiem, it kā viņi (mazie latīņu alfabēta kalpi) būtu manas klusēšanas iemesls, bet (godīgas taisnības labad (un tas nekad nenes vēlamo rezultātu, neticiet viņiem!)) patiesībā tā biji tu.
Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad sēdi man pretī pie pusdienu galda un saki, ka jaunās virtuves tapetes ir kļūda, jo nepiestāv manai acu krāsai? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad pēdējo piena lāsi no pakas iepilini sauso brokastu pārslu bļodā, atstājot mani kailu melnas kafijas priekšā? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad zvani man piecos trīsdesmit no rīta, lai pateiktu, ka laika ziņās brīdināja par ceturto, īpaši nelabvēlīgo laika tipu. Mēs jau tā «tik reti dabūjām priecāties par dzīvi vai, kad dabūjām, tad ļoti klusi, slēgti, tikai sev. Nevis tā kā cilvēki parasti mēdz priecāties par dzīvi.»(47.lpp) Varētu būt, ka tas mums ir asinīs. Kluss prieks par nelaimi un neizdošanos. Manu domu līķu maisi no slimnīcas korpusa uz morgu skrien kā beigu titri mazbudžeta filmās – kadri slīd lēni, pat teiktu, ka slinki, vārdi vietām dublējas, atbalstītāji – vietējā pagasta pārvalde. Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad, sūcot ābolu sulu caur salmiņu, mēģini man pateikt, ka paliksim šeit, jo «laika vecis» sola vietām mākoņainu, daļēji mākoņainu laiku. Vietām virs tevis. Vietām virs manis. Mākoņainu. Laiku.
«Vārdi dažkārt ir mānīgi, bet domas, kas atspoguļojas sejā – nekad.»
(55. lappuse)
Septembra pašā ieskaņā Valodu māja Facebook lapā pamanīju kaut ko tik skaistu, kā dēļ manas acis no telefona ekrāna nespēja atrauties vēl pāris minūtes (iepriekš tā bija atgadījies tikai tad, kad nejauši uzgāju Eštona Kučera jaunības dienu fotogrāfijas) – grāmatas vāku, kurš vienkārši atstāj mēmu, cik (sāpīgi) skaists tas ir. Autores Elīnas Kokarevičas vārds, jāatzīst, man bija svešs, taču pāris svarīgi klikšķi interneta pārlūkprogrammas meklētāja logā un top skaidrs, ka nevainīgas rotaļas ar «Rēgiem» īsā laikā var pārtapt bīstamā spēlē (ar augsti paceltu nūju), kā jau tas mēdz notikt, kad literatūrkritiķi (un zinātnieki) paši kļūst par kritikas upuriem. Pašnāvība sabiedrības labā. Tā kā mana grāmatu emuārista (cik aristokrātiski tas skan (it kā man mugurā būtu kleita, kas (tuvu un tālu) atgādinātu kāzu torti)) neizlasīto grāmatu parādu kaudze ir piecstāvu mājas augstumā (nesaskaņoti ar būvvaldi), nolēmu neskriet bankas kartei pa priekšu un nedaudz nogaidīt (lai gan apetīte bija nežēlīga). Taču pēc pāris dienām manā elektronisko vēstuļu pasta kastē pienāca ziņa no Valodu mājas burvīgās fejas ar kārdinošu piedāvājumu (nē, Hesburger atlaižu kuponi gan tienebija (par laimi vai nelaimi)), kuram es nespēju nepiekrist. Pāris stundu (vismaz divdesmit četrām) vēlāk, es stāvēju dzīvojamās istabas vidū, turot rokās «Rēgus». Es (goda vārds) pagriezos pret to (sasodīto piecstāvu mājas augstuma) grāmatu kaudzi un novaidēju kaut ko līdzīgu vārdam «piedodiet». Man bija sajūta, ka šī ir tā grāmata, kurai būtu jābūt tai, kas pārtrauc klusumu. Šeit. Joprojām domāju, ka šī sajūta nebija mānīga.
«Cik bieži jūs varat būt paši? Ceru, bieži, visu laiku, katru dienu bez izņēmuma, ceru, ka visa šī pasaule ir radīta jums. Ka to kāds ir sacerējis jums par godu.»
(146. lappuse)
«Rēgi» ir stāstu cikls, ko savas (teju plaukstas izmēra formāta) grāmatas lapaspusēs ieaudusi Elīna Kokareviča (plaša profila speciāliste literatūrā). Deviņi stāsti. Stāsti, kuri berzējas viens gar otru. Noberž drēbes. Noberž ādu nost. Izurbina kaulos caurumus. Sadēj oliņas. Gaida pavasari. Ir skaidrs, ka autorei «patīk kosmosa mēroga metaforas» (23. lpp.), tāpēc jau ar pirmajiem elpas vilcieniem, kas atdala vārdu no vārda, ceļ (Berlīnes un Ķīnas mūrus) un gāž robežas, ir skaidrs, ka šī grāmata būs liela. Iekaros veselu plauktu grāmatu skapī. Atņems telpu (un elpu) citām grāmatām. Tām, kas nekad netaps lielas. Acīmredzot Kokareviča «Rēgus» radījusi, «lai iekšā kaut kas pārplīstu un viss līdz šim zināmais zaudētu nozīmi». (35. lpp.) Šie ir stāsti, kuros notikumu virknēm, kas seko citu citai, nav īpašas nozīmes. Nozīme ir emocijām, kas slēpjas zem katra tipogrāfijas mašīnas iešķaidītā burta grāmatas lapaspusē. Sausais atlikums. Jo «dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums». (131. lpp.) Nozīme ir tam, ka šie deviņi stāsti mūsos atraisa (sa)jūtas, kuras iepriekš esam slēpuši. Vai par kuru eksistenci nemaz nezinājām…
«Pirms es satiku viņu, es vispār nezināju, kā tas ir – dzīvot nebaidoties. Bet viņa laikam nezināja, kas tas ir – bailes.»
(153. lappuse)
Tas, ko mēs meklējam, vienmēr atrodas tepat acu priekšā. Mums tikai vajag kādu, kas piebiksta ar pirkstu un pasaka, ka tie «rēgi» (jā, jā, tie paši, kas uz vāka (un iekšpus)) esam mēs paši. Mēs esam tie, kas staigā pa pasauli, kā vājas cilvēku atblāzmas, mēs esam hannas. Mēs esam murgi, no kuriem paši nespējam atmosties. Mēs esam tie, kas nesaka ne vārda. Gaidām pienākam īsto brīdi, īstos vārdus, bet beigu beigās izmisumā palaižam visu garām. Autobusa pieturas, starpsezonu izpārdošanas. Dzīves. Mēs atliekam vārdus. Atņemam iespējas. Mēs esam viņas. Mēs slīkstam eksistenciālu pārdomu okeānos, bet patiesībā esam vien cilvēciskas niecības, kas pie gaļas stenda nespēj izvēlēties pareizo desu sviestmaizei. Un tad tu, niecība, ļauj izvēlēties pārdevējai: «Man, lūdzu, vienu. Pēc jūsu ieskatiem.» Un pārdevēja pēc saviem ieskatiem izvēlas pašu dārgāko. Taču «kāda gan nozīme, kur kā un kāpēc? Tāpat agrāk vai vēlāk visi nosprāgsim.»(31. lpp.) Mēs esam alīdas. Mēs esam dienas, kuras mums jādzīvo un kuras mēs nedzīvojam. Esam tie, kuri mēģina atvērt durvis, kuras nav domātas mums. Sist un spārdīt ar cerību, ka «kādā brīdī durvis vienkārši padosies, it kā nekad nebūtu pretojušās.» (239. lpp.) Mēs esam eiprilas. Mēs esam tie, kas padodas brīžos, kad beidzot saņemam drosmi (cilvēciskas niecības). Mēs baidāmies no brīža, «kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot.» (203. lpp.)
«Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām.»
(203. lappuse)
Manī līdz kaulam ieēdusies Elīnas Kokarevičas valoda. Tā ir apbrīnojami smalka. Trāpīga kā adatas (ar pērli) spicais gals. Reiz sākusi savu darbu, tā nodursta līdz nāvei. Es ar saviļņojumu krūtīs vēroju, cik pamatīgi autorei izdevies izrakstīt no manis ārā visu, ko pati sevī domāju. Par sevi. Par līdzcilvēkiem. Par pasauli, kuru radu (vai neradu, jo…) Cilvēkiem šķiet, ka tie ir tik dažādi. Kā krāsu spektrs. Taču patiesībā mēs visi esam balti. Tukšas rindkopas starp svarīgām domām. Jūtām. Mūsu vārdi (un darbi) paliek komentāru sadaļās. Privātās sarakstēs. Atdzisušās kafijas krūzēs… Šie stāsti nav seriāli ar nebeidzami garu sēriju (un sezonu) skaitu, kur varoņi mirst, kad tiem apnīk pakļauties scenārija autora prāta aptumsumiem. Kad beidzas līgums (bet, kad jāparaksta jauns, pildspalvai pēkšņi beigusies tinte). Šie deviņi stāsti ir stāsti «par to, ka esmu sevī iekšā, par to, kas esmu savās domās.» (34. lpp) Sevī iekšā es esmu trausla. Kā viens zirnekļa tīkla pavediens. Tik vientuļa. Tik trausla. Teju acīm nesaredzama. Bet pietiekami stipra, lai saaugtu ar šiem deviņiem stāstiem. Izaugtu par citu. Kaut uz brīdi. Man patika tas, ko lasīju un tā nav tikai neizskaidrojama izlikšanās. Es kāri tvēru visu, ko abas autores – gan teksta, gan ilustrāciju – sniedz katram lasītājam, taču kāri tvēru to pa savam. Un, ja man ir sajūta, ka autors raksta man(i), nevar būt baudas lielākas. «Rēgi» nenoliedzami pie lasītājiem nonākuši īstajā laikā – tie būs lielisks rudens blakusefekts. Mākslinieces Līvas Pakalnes-Fanelli maģiskā ilustrāciju mikropasaule atdzīvojas Elīnas Kokarevičas tekstos. Savijas. Sapiņķerējas. Reizinās un dalās. Izvelk kvadrātsaknes un kāpina. Atrod (un aizmirst) iksus un igrekus. Man ir ļoti grūti saprast, vai maz šajā grāmatā ir kaut kas tāds, kas man nepatiktu. Kaut kas, ko bakstīt ar kakainu puļķi un tīksmināties par savu neatkārtojamo gaumes izjūtu. Tā bija lieliska atkāpe no visa, kas pēdējo mēnešu laikā lasīts. Tie bija svētki. Ar neviltotu interesi vērošu, kā «Rēgi» pārņems grāmatmīļu prātus un sirdis (un lasāmo grāmatu kaudzes).
«Lai gan – kurš var droši un pilnībā pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko, ko pat nav iespējams iedomāties.»
“…pa dzīvi drīkst iet bezkaunīgi kā kāpurķēde, bet pār kabačiem jākāpj uzmanīgi, kā tētis paņem mašīnā aizmigušu bērnu un ienes istabā.”
8. janvāris. Esmu sasniegusi to vecumu, kad dzimšanas dienas kūkas svecītes maksā aptuveni tik pat daudz, cik pati kūka. Vai pat mazliet vairāk. Ar astīti. 13. februāris. Tu nezini, cik daudz ēdiena iespējams iesmērēt paklājā, kamēr tev nav bērnu. 2. marts. Cilvēkiem būtu jāaizliedz pirkt neglītas mašīnas. Tas novērš citu satiksmes dalībnieku acu skatus no ceļa. 23. jūlijs. Paņemu grāmatu, nometos uz dīvāna mīkstās mēles. Dzirdu. Pī-pī-ī-ī-ī. Veļasmašīna paziņo, ka ir gatava izspļaut žāvēšanai nule izmazgātās drēbes. Bet man tagad nav laika. Man tagad ir dīvāns un grāmata. Un es uzstādu veļasmašīnai jaunu mazgāšanas ciklu. Man tagad nav laika. Grāmata un dīvāns. 4. augusts. Mizojot kartupeļus, miza izspruka no rokām un nokrita uz grīdas. Kaķi saskrēja no malu malām, it kā uz zemes būtu nometusi karbonādi. 12. septembris. Trīsdesmit astotā grūtniecības nedēļa. Neizsakāmi ilgojos pēc gulēšanas uz vēdera. Un potītēm, kuras redzēt ar neapbruņotu aci. 14. septembris. Gaidu rindā uz asinsanalīžu nodošanu. Priekšā miljoniem cilvēku. Jūtos kā Priekuļu sporta svētkos. 14. novembris. Vakar pirmo reizi pēc ģimenes pieauguma pasēdējām divatā – vīrs pie alus kausa, es pie laktāciju veicinošas tējas krūzes. 20. novembris. Turku seriāli ir mans quilty pleasure. 1. decembris. Atbalstot latviešu lauksaimniekus, pērku leišu pienu. 16. janvāris. Meita pamodās trijos naktī. Raudādama pieprasīja nolakot viņai nagus. Esmu vāja trīsgadnieka priekšā. Redzēs, ko nesīs rītdiena. 27. janvāris. Interesanti. Vai vispār pastāv dzīve pēc gudrības zoba izraušanas? Rīt uzzināšu. 28. janvāris. Šodien uzzināju. 31. janvāris. Dēls skaita Vācieti. Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš. Kā no vidus pelēt sācis baltmaizes batons. Nodomāju.
“Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.”
Es ikdienā nēsāju brilles. Bet tāpat man nākas daudz ko palaist garām. Dzīvei balti, slaidi pirkstiņi. Un viņai tie raiti klabinās pa tastatūras spilventiņiem. Grūti izsekot līdzi. Neiespējami. Taču to, ka cilvēku sirdis nolaupījis (bez izpirkuma maksasun bez pievienotā vērtības nodokļa) rakstnieka, dramaturga un režisora Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc nevarēja nepamanīt. Nepamanīt. Neiespējami. Jau agrāk esmu rakstījusi, ka lieliem lasītāju pūļiem līdzi pavilkties necenšos. Necenšos uzvilkties kā pulkstenis un pukšķināt (purkšķināt) līdzi. Jo man tomēr pašai ir galva uz pleciem. Smuka galva. Tomēr. Taču šoreiz kaut kas nojuka. Un man tā kā paslīdēja bankas konts. Tā kā paslīdēja pret grāmatnīcas Globuss interneta veikala (vienīgo vietu, kur vēl neklātienē atradu iespēju iegādāties šo masu psihozes augli) leti. Un pēc nepilnām četrdesmit astoņām stundām jau pārlapoju stāstu par Oskaru. Un man tā kā derēja. Berza. Spieda. Patika. Nepatika. Un beigu beigās es vēl nezinu, kā par šo visu justies. Bet man vēl priekšā ir septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi un laiks izdomāt. Man uz brīdi iedots visas pasaules laiks, lai izdomātu. Izdomātu. Kā justies. (Izdevējs: Orbīta, 2020)
“Šodien visu dienu domāju par gaismas ātrumu. Tas ir milzīgs. Nekas tam nelīdzinās. Man tas ir krietni par ātru. Ja skaistā meitene ar tādu pārvietotos, es viņu nekad nebūtu redzējis. Ļoti labi, ka cilvēki pārvietojas savā ātrumā. Ir vismaz iespēja satikties. Vai paiet garām.”
Oskars nav parasts. Oskars neparasts ir. Oskars Kalendārs ir. Viņš zina, kad vārda dienu svin Oļģerts. Un zina, kas vārda dienu svin 20. janvārī. Taču ir lietas, kuras Oskars nezina. Un šo nezinošo lietu ir vairāk nekā zinošo. Tā ir, jo Oskars nav parasts. Oskaram trūkst zināšanu par notiekošo pasaulē, taču Oskaram netrūkst tā, kas daudziem no mums trūkst. Savā dienasgrāmatas simt sešdesmit devītajā lapaspusē (dienu pirms manas dzimšanas dienas) Oskars raksta: “Nabadzība rodas no tā, ka nav nauda. Tad cilvēks var sākt smirdēt palēnām. Daži to dara ilgi un ne pa jokam.” Arī dvēseles nabadzība. Bet ar Oskaru tā nav. Oskaram ir bagāta dvēsele. Oskars nesmird ne pret un ne pa jokam. Oskara prātā viss ir atstāts tā, it kā kāds būtu izgājis uzsmēķēt. Izgājis un iespundējies uz balkona. Bez iespējas tikt atpakaļ. Tāpēc Oskars nav parasts.
“Karš ir piemērots maziem cilvēkiem. Jo viņiem ir grūtāk trāpīt.”
Taču Oskaram ir veca telefona grāmata. Un telefoniem un to numuriem šajā romānā ir liela nozīme. Tie saved kopā ielas. Tie saved kopā mājas. Cilvēkus. Ielas, mājas, cilvēkus saved kopā ar Oskaru. Un tāpēc, ka Oskars ir tāds, kāds viņš ir, Oskars vislabāk saprotas ar veciem cilvēkiem. Ar veciem cilvēkiem un bērniem. Citādi Oskars nemaz nerunātu. Jo nebūtu neviena, ar ko. Un par ko. Taču Oskars raksta. Raksta daudz. Raksta katru dienu. Izraksta sevi un visu, kas apkārt. Izraksta uz papīra delnas. Pateicoties telefona grāmatai, telefoniem un numuriem, Oskars piedzīvo draudzību. “Cilvēks var nodzīvot lielu daļu dzīves un nezināt, ka viņam kaut kur ir draugi, ko viņš vēl nepazīst. Un tad viņi uzrodas. Visi uzreiz. Vienā dienā. Un nemaz negrib iet prom.” Tā domā drusciņ kompjūteratkarīgais Oskars, kura dienasgrāmatas lapu plaušās elpo mīlestība. Mīlestība, kuras dēļ iemācījies kalendāru no galvas. Un, ja būtu nepieciešams, iemācītos arī paplašināto.
“22. maijs Emīlija un kalendāros neierakstīto vārdu diena. Apsveicu visus, kuru nav.”
Man mazliet skauda. Vēlējos mazu gabaliņu no tā, kas ir Oskaram. Drusku. Drusku. Ūsainu draudzeni. Savu kabinetu vecajā slimnīcā (kurā pēc doto datu veiktajām analīzēm ir dzimis mans vīrs). Ļeņina telefona numuru. Plašu atskaņotāju ar rotējošu grupas ABBA plati uz tā. Piedzīvojumu kompass Oskaru tirda uz visām pusēm. Katra diena ir pārsteigums. Un pārsteigums ir Oskars (un Oskaram manā galvā ir Gustava Terzena balss). Un ir labi, ka vienmēr var aizbēgt prom. Bet no sevis aizbēgt prom ir grūtāk. Un varbūt nemaz nevajag. No sevis bēgt prom.
“Vienreiz redzēju, ka no ligzdas ir izkritis mazs putniņš. Arī tā ir skumju tehnika. Putniņš ir domāts lidošanas priekam, nevis krišanas skumjām.”
Mani pārsteidz, cik ļoti grāmata ar nepārāk lasīšanas apetīti veicinošu vāku spējusi apburt lasītājus. Gan tos, kas lasa desmitiem grāmatu mēnesī, gan tos, kas pēdējo reizi lasīja divpadsmitās klases obligāto literatūru. Pārlapoja. Visvairāk pasaka tas, kurš pasaka vismazāk. Un Oskars tādā ziņā ir pārrunājis visus mūs. Lasīt Kalendārs mani sauc bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk. Ir pagājuši septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi, un es joprojām nezinu, kā justies. Jāatzīst, ka autors mani ir sakāvis. Tā priecāties un dusmoties vienas grāmatas dēļ neesmu spējusi ilgi. Mīlēt un nīst (kā lasāms visās Šekspīra lugāsun tagad lasāms arī manā emuārā). Kalendārs mani sauc, grāmatu ar atļukušajām ausīm, nemierīgās ekspluatēšanas dēļ, pārlasīšu vēlreiz. Sākšu 8. jūlijā. Skudras nepadodas.
“…es negribu zināt skaistās meitenes vārdu. Tāpēc es iemācījos visus. Lai tas pazustu starp pārējiem. Kā skaista cilvēka balss pazūd pūlī.”
es varēju būt jebkura šajā pasaulē bet es gribēju būt viņējā
Tu mani vēlies iztukšot. Kā vīna glāzi, kuru nemaz nebiji pasūtījusi. Lēni un mokoši. Mokoši un lēni. Un tad Tu ņem un paskaties uz mani taureņa vieglumā. Liec man izvilināt no sevis dvēseli ārā. Izraut grīdas un nograut sienas (un cik labi, ka dzīvoju bez griestiem), kaut vēl tik tikko te bija eiroremonts. Uzadīt no tās Tev džemperi un siltas zeķes. Un pārpalikumu iemērkt karstā ūdens krūzē kā tējas maisiņu no lielveikala zemākajiem plauktiem. Bet es bez pārpalikuma apģērbšu Tevi. Lēni un mokoši. Mokoši un… Ļaušu Tev uzplaukt krāšņi. Ļaušu Tev uzplaukt visās luksofora, kas reizē mūs laiž un nelaiž pāri krustojumam, krāsās. Un dienās, tādās kā šī (lēnās un mokošās), es skatīšos uz Tevi kā uz saulē izbalējušu fotogrāfiju. Likšu pie krūtīm kā plāksteri visiem saviem raižu pilnajiem sirdspukstiem. Un, ja saņemšu drosmi, kautri jautāšu, vai Tu par mani domā tā, kā es domāju par Tevi? Vai arī Tu naktīs pamosties no sapņa par mani, nosvīdušu pieri un sarkaniem vaigiem? Tava klusēšana būs atbilde. Tava klusēšana piespiedīs mani saprast, ka vienlīdz drosmīgi ir gan palikt, gan aiziet, gan salūzt, gan atkal salaboties. Taču pati Tu atļausies vairāk. Tu vienmēr atļaujies vairāk. Atļaujies, jo esi mūžīgāka nekā citi. Tu esi vārdi. Tu esi dzeja. Lēni un mokoši.
vientulības ironija: mēs visi to izjūtam vienlaikus
Lasot dzeju, es atkailinos pati sev. Atklājos. Kautrējos. Un mēģinu sakārtot vārdu drumslas pareizā secībā, lai saprastu, kā par to visu patiesībā jūtos. Lai saprastu, cik tukša vai pilna es esmu priekš sevis. Dzeju salīdzinu ar bitēm. Mazliet baidos, jo tās dzēliens var izrādīties nežēlīgs. Un kas zina, varbūt alerģisku reakciju izraisošs (iedomājies, kā es to paskaidrotu slimnīcas uzņemšanā – mani sadzēla dzeja… tā taču var nonākt reanimācijā vai psihoneiroloģiskajā dispanserā). Tāpēc es glābju sevi un tevi, un par dzejas izraisītajām blakusparādībām nerunāju ne emuāra ietveros, ne ārpus tā, tāpat kā es nelūdzu nevienam iekāpt manās apakšbiksēs. Taču šoreiz es lūgšu. Pirmo reizi indiešu izcelsmes kanādiešu stāstnieces un dzejnieces Rupi Kaura (Rupi Kaur) vārdu manīju tīmekļa vietnes Pinterest plašajās ārēs, kurās tā lietotāji dalās ar dažādām vizuālām un tekstuālām baudām. Īsas, teju aprautas vārdu rindas, kas kā asi skrūvgrieži atrod tevī īsto skrūvi un griež līdz aprauj vītni. Liels bija mans pārsteigums, kad apgāds Zvaigzne ABC saviem lasītājiem dāvāja Rupi Kauras pirmo dzejas krājumu Piens un medus (MILK AND HONEY) atdzejojumu latviešu valodā. Tas, ko pati biju fragmentāri baudījusi internetos, lika man saprast, ka, ja nepievienošu pienu un medu saviem dzejas krājumiem, kādā brīdī man nāksies sev atzīties, ka šādu neizdarību rūgti nožēloju. Un patiesi. Ceļojums Rupi Kauras pasaulē mani lauza un dziedēja, knieba un skrāpēja, glaudīja un mīlēja. Un šķita, katrs vārds atstāj arvien dziļākas brūces manā ādā. Izpeldot cauri sāpināšanai, samīlēšanai, pārlaušanai un dziedēšanai, es vēlējos, lai Rupi Kaura ar mani turpina darīt vēl. Un apgāds Zvaigzne ABC, izdodot dzejnieces otro dzejas krājumu Saule un viņas puķes, ļāva šīm vēlmēm piepildīties. (No angļu valodas atdzejojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)
pasaki viņiem, ka biju siltākā tev zināmā vieta un tu sasaldēji mani
Saule un viņas puķes (The Sun and Her Flowers) uztveru kā mazu autobiogrāfiju. Savu. Domāju, katrs var parakstīties kaut zem pāris grāmatā iegravētajiem vārdiem, pasakot priekšā par sevi. Tik daudz. Par atbildēm, kuras meklējam, par atteikšanos no sevis, par viņu (kas atstāj tevi bez elpas), par saknēm (kuras izravējam) par vārdiem (kurus vēlamies dzirdēt) un par to, ko vārdi nepateiks. Rupi Kaurai piemīt spēja ar vienkāršību panākt pakļāvību. Lasītāja pieradināšanu, vienlaikus stāstot par pasauli ap sevi un stāstot par pasauli ap mums. Tik pazīstamu. Ierastu. It kā mēs dienu no dienas kopā ēstu pie viena galda kartupeļu biezputru un strēbtu dzērveņu ķīseli. Caur vienu logu skatītos kā uzaust Mēness un kokiem lapas atņem vējš. It kā mati, kas bezkaunīgi savijušies kanalizācijas notekā, nāktu no mūsu visu galvām. Rutīnu. Saruna ar dzejnieci prasa fizisku sagatavošanos, jo Rupi Kaura atklāti un bez godbijības runā par salauztu mīlestību, zaudējumiem (un kā atraudāt kādu atpakaļ), greizsirdību, savas zemes pamešanu, jaunu pasauļu atklāšanu. Par okeāniem, kas šķir cilvēku no cilvēka, un izvēlēm, kas šķir vēl sāpīgāk. Tāpat dzejniece daudz runā par sevis iemīlēšanu, sievišķību un par to, cik daudzas no mums no tās atteikušās, ieguldot sevi nepareizajos cilvēkos, un drosmi, kuru šodienā varam atļauties, bet neizmantojam, kaut zinām, tās, kuras bija ilgi pirms mums, to nevarēja. Atļauties. Milzu izšķērdība.
ne jau tas, ko atstājām aiz sevis mani salauž bet tas, ko būtu varējuši uzcelt paliekot
Kad vēl nebiju iepazinusies ar Rupi Kauras biogrāfiju un lasīju Piens un medus, biju pārliecināta, ka aiz šiem vārdiem nomaskējusies sieviete pilnbriedā, taču, kad uzzināju, ka izcilā māksliniece dzimusi 1992. gadā (esot vien divus gadus vecāka par mani), biju vairāk kā pārsteigta. Arī šodien, lasot Saule un viņas puķes, mani nepamet sajūta, ka šajos vārdos ieausta neparasta un neizsīkstošu emociju pārpilna pieredze, kura, lai to sasniegtu, prasa mūžību. Mani vairs neizbrīna fakts, ka Rupi Kauras burvestībā pītie vārdi, kuri ietērpti grāmatas lapaspusēs, kuras papildinātas ar pašas dzejnieces trāpīgām ilustrācijām, kļuvuši par starptautisku fenomenu. Rupi Kauru lasa un apbrīno visā pasaulē. Un varbūt pat ārpus pasaules robežām (arī tas mani neizbrīnītu). Saule un viņas puķes ir mazā terapija. Mūsu visu. Atliek vien ļauties. Tai. Līdz vairs nav it nekā par ko raizēties.
taurenis kožu bara vidū nespējot saskatīt sevi arvien centīsies kļūt par kodi
“Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”
Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas. Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.
“- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.“
Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru. Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem. Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums. (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)
“- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis. Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”
“Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.
Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.
“Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”
Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.
“- Nāve nemaz nav melna. Tā ir balta – balta kā sniegs.”
Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis. Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.
Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.
“Dzimšana – atnākšana no mīlestības, nāve – atgriešanās mīlestībā,
pa vidu – mūsu dzīve, kas dāvāta, lai šo mīlestību atklātu dvēselē.“
Par kādu tieši izdzīvošanas instinktu ir runa, kad sēdi man pretī pie pusdienu galda un saki, ka jaunās virtuves tapetes ir kļūda, jo nepiestāv manai acu krāsai? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad pēdējo piena lāsi no pakas iepilini sauso brokastu pārslu bļodā, atstājot mani kailu melnas kafijas priekšā? Par kādu izdzīvošanas instinktu ir runa, kad zvani man piecos trīsdesmit no rīta, lai pateiktu, ka laika ziņās brīdināja par ceturto, īpaši nelabvēlīgo laika tipu. Mēs jau tā «tik reti dabūjām priecāties par dzīvi vai, kad dabūjām, tad ļoti klusi, slēgti, tikai sev. Nevis tā kā cilvēki parasti mēdz priecāties par dzīvi.» (47.lpp) Varētu būt, ka tas mums ir asinīs. Kluss prieks par nelaimi un neizdošanos. Manu domu līķu maisi no slimnīcas korpusa uz morgu skrien kā beigu titri mazbudžeta filmās – kadri slīd lēni, pat teiktu, ka slinki, vārdi vietām dublējas, atbalstītāji – vietējā pagasta pārvalde.
Septembra pašā ieskaņā 
«Rēgi» ir stāstu cikls, ko savas (teju plaukstas izmēra formāta) grāmatas lapaspusēs ieaudusi Elīna Kokareviča (plaša profila speciāliste literatūrā). Deviņi stāsti. Stāsti, kuri berzējas viens gar otru. Noberž drēbes. Noberž ādu nost. Izurbina kaulos caurumus. Sadēj oliņas. Gaida pavasari. Ir skaidrs, ka autorei «patīk kosmosa mēroga metaforas» (23. lpp.), tāpēc jau ar pirmajiem elpas vilcieniem, kas atdala vārdu no vārda, ceļ (Berlīnes un Ķīnas mūrus) un gāž robežas, ir skaidrs, ka šī grāmata būs liela. Iekaros veselu plauktu grāmatu skapī. Atņems telpu (un elpu) citām grāmatām. Tām, kas nekad netaps lielas. Acīmredzot Kokareviča «Rēgus» radījusi, «lai iekšā kaut kas pārplīstu un viss līdz šim zināmais zaudētu nozīmi». (35. lpp.) Šie ir stāsti, kuros notikumu virknēm, kas seko citu citai, nav īpašas nozīmes. Nozīme ir emocijām, kas slēpjas zem katra tipogrāfijas mašīnas iešķaidītā burta grāmatas lapaspusē. Sausais atlikums. Jo «dažreiz nekas cits nepaliek pāri kā tikai klusums». (131. lpp.) Nozīme ir tam, ka šie deviņi stāsti mūsos atraisa (sa)jūtas, kuras iepriekš esam slēpuši. Vai par kuru eksistenci nemaz nezinājām…
Manī līdz kaulam ieēdusies Elīnas Kokarevičas valoda. Tā ir apbrīnojami smalka. Trāpīga kā adatas (ar pērli) spicais gals. Reiz sākusi savu darbu, tā nodursta līdz nāvei. Es ar saviļņojumu krūtīs vēroju, cik pamatīgi autorei izdevies izrakstīt no manis ārā visu, ko pati sevī domāju. Par sevi. Par līdzcilvēkiem. Par pasauli, kuru radu (vai neradu, jo…) Cilvēkiem šķiet, ka tie ir tik dažādi. Kā krāsu spektrs. Taču patiesībā mēs visi esam balti. Tukšas rindkopas starp svarīgām domām. Jūtām. Mūsu vārdi (un darbi) paliek komentāru sadaļās. Privātās sarakstēs. Atdzisušās kafijas krūzēs…