POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: Dienas Grāmata

  • SEPTEMBRIS/OKTOBRIS 2020

    by

    JEB
    ELĒĢIJA DIVPADSMIT TEIKUMOS PAR TO, KĀPĒC ES NELASU GRĀMATAS

    Vieni Septembri sagaidīja savos izsēdētajos, puķaina raksta apvilktajos samta dīvānos, kas istabu piesilda ne vien ar deviņdesmito gadu dvingu, bet arī pirms nedēļām ēsto makaronu ar kečupu saldmi no pleķa, kas ieēdies samtā kā neveiksmīgi veidots (man, lūdzu, par lētām naudiņām) tetovējums uz ādas. Puķaina raksta apvilktajos samta dīvānos ar televizora pulti vienā un čipsu paku otrā rokā, ārdot televīzijas programmu sarakstu kā kultivators zemi, patētiskā cerībā uzdurties jaunajiem rudens sezonas raidījumiem (gan tiem, kuros pašmāju rietošās un uzlecošās zvaigznes gatavo jēra tartarus un zemeņu sorbertus, kamēr mēs pie televizora ekrāniem lokam iekšā desu maizes), gan tiem, kuros īstā mīlestība jāatrod vienas automašīnas degvielas bākas izbraukšanas laikā (ja attiecību veidošanas raidījumā izpaliek kopīga tapešu izlīmēšana vai vismaz vienas IKEA mēbeles saskrūvēšana, tas nav attiecību veidošanas raidījums). Citi, savukārt, gaidīja, kad Septembris aiznesīs bērnus ar divmetrīgiem gladiolu un asteru kātiem padusēs uz skolu, atsēdinās silti krāsotajos solos uz kuriem birdināt asaras, lielas kā Alda Gobzema ego, par neveikli veidotām teikumu konstrukcijām, Blaumaņa noveļu analīzēm un trigonometrisku funkciju anatomijām. Taču mūsu mājās Septembris mijās ar spēcīgām gaidām – un pašā Septembra nopūtā mūsu sirdis pielija neremdināmas mīlestības pilnas –
    mums piedzima meita.
    Lai arī Septembris reibināja un vedināja domas prom ārpus grāmatu lapaspušu robežām, šajā mēnesī izdevās ne vien izlasīt piecas:

    grāmatas, bet arī konkursa ietvaros iepriecināt divus manus Instagram sekotājus ar izdevniecības HELIOS izdoto Nika Karuzo un Dani Rabojati grāmatas Vai viņi purkšķina? eksemplāriem.

    Taču Oktobris nomainīja Septembri un uzlika mūsu ģimeni uz pauzes. Divām.
    Tieši mēnesi pēc tam, kad mikroblogošanas vietnē Twitter ironizēju, daloties ar ziņu
    “Kopš brīža, kad mūsu dzīvēs nelūgts ienāca covid-19, Jāņa Stībeļa dziesma “Esi vienmēr pozitīvs” ieguvusi pavisam citu jēgu.”,
    mēs – ģimene, kas sešus mēnešus mazgāja katru no veikala atnesto produktu, ievēroja divu metru distanci, vilka maskas tur, kur prasīja un neprasīja, nedzinās pēc piedzīvojumiem ārpus valsts kontūrkartes, izvairījās no tikšanās reizēm pat ar miesīgām vīramātēm un sievasmātēm,
    tikām pie pozitīviem Covid-19 testiem…
    Skaidrs, ka šāds pasākums dzīvē ievieš ne tikai ēšanas, bet arī lasīšanas traucējumus, tāpēc ledusskapja tukšošanas un burtu medīšanas svētkus nācās svinēt kā brienot pāri dubļu laukam ūdeni piesmeltiem gumijas zābakiem.
    Ķēpīgi.
    Tomēr vienu grāmatu starp termometru padusē un meitu pie krūts paspēju izlocīt sausu.
    Drīzumā par to (pie kādas karstas kumelīšu tējas krūzes) pastāstīšu kādā no jaunākajiem emuāra ierakstiem
    …

    Sargiet sevi, savus mīļos un apkārtējos!

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies NOVEMBRĪ!

    Samuels Bjorks.
    Pūce vienmēr medī naktī.

    Pirmo reizi ar norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) daiļradi iepazinos pirms pāris mirkļiem. Jūlijā. Toreiz manu uzmanību piesaistīja detektīvromāns Es ceļoju viena, kura epicentrā norisinājās nevaldāmi un traģiski notikumi, ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Taču izmeklētāju komandai ar Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem priekšgalā, pat necaurredzamākā migla, kura ievij noziegumu, šķiet tīrā bērnu spēle. Autors detektīvromānā Pūce vienmēr medī naktī dod jaunu iespēju lasītājiem aci pret aci satikties ar prātam netveramiem pāridarījumiem un slaveno izmeklētāju cīņai gan ar noziedznieku, gan pašu iekšējiem dēmoniem.

    Romāna apraksts neatklāj teju neko no tā, kas sagaidāms starp Pūce vienmēr medī naktī lapaspusēm, tāpēc tikšanās ar man jau iemīļotajiem izmeklētājiem bija gluži kā nejaušs randevu. Taču tā kā Es ceļoju viena mani bija aizrāvis līdz pašai dziļākajai ādas vīlītei, pilnībā ļāvos arī jaunajai Holgera Munka un Mīas Krīgeres sērijai, kurā komandai jāspēj atrisināt zvērīga jaunietes slepkavība un slepkavas motīvi pirms nežēlastībā kritis nākamais upuris.
    Mani allaž pārsteidz skandināvu detektīvromānu autoru domu plūsma. Spēja apaudzēt smeldzoši skaudrus notikumu skeletus ar vārdu miesu, kas pakļauj savai ietekmei līdz pat brīdim, kad jāaizver grāmatas vāki (vai tam īsajam acumirklim, kad jau atdzisusī un tukšā tējas krūze līdz malām jāpiepilda ar jaunu verdošu šķidrumu asinsrites stimulēšanai).
    Šis romāns nav izņēmums…

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Maija Laukmane.
    Saturies, Sibilla!

    Par to, kā Martas Mazures, meitenes no 9.b klases, stāsts nonācis uz mana rakstāmgalda starp grāmatām, kas jāpaspēj izlasīt, kamēr nav beidzies bibliotēkas izsniegto grāmatu lietošanas termiņš, man nav ne jausmas. Varētu pat izvirzīt sazvērestības teoriju, ka starp elektroniskajā bibliotēkā pasūtītajām grāmatām, kas, kā staltbrieži gaidīja mani ierodamies tām pakaļ, sakārtotas un pakārtotas uz grāmatu nama baltās plastmasas palodzes, stāstu Saturies, Sibilla! iestīvējusi pati bibliotekāre. Šādas (tīšas vai netīšas) nejaušības varētu notikt arī biežāk, ja būtu tieši tik garšīgas, kā šī.

    “Ja es prastu savas domas par Sibillu pasacīt vienā teikumā, tad nebūtu šī stāsta.”

    Jau agrāk esmu rakstījusi, ka jauniešu literatūra nav tā, kura spēj piesiet manu dūšu, taču dzejniecei, vairāku bērnu grāmatu autorei, Maijai Laukmanei bez liekas piepūles izdevās manu uzmanību savažot no stāsta pirmajām lapaspusēm līdz pēdējām, aizgaiņājot domas par novēršanos no tām. Stāsts Saturies, Sibilla! stāsta par jauniešu attiecībām. Par mācību izprast dzīvi. Izprast godīgumu un negodīgumu. Šķirt melus no patiesības, divkosību no draudzības. Spēt skatīt vaigā tos, kas draudzīgas attiecības uzskata vien par lētu spēli. Par stāšanos pretī pāridarītājiem, kaut dvēselē trako salti vēji, atgūt pašcieņu un sirdsskaidrību.

    Saturies, Sibilla! nepārsteigs ar izcilību, taču ar vienkāršību un sirsnību gan!

    (Ilustrāciju autore Dārta Stafecka; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐

  • Māris Bērziņš «Aizliegtais pianīns»

    by

    “Grieztus ziedus tu vari pieņemt bez uztraukuma, tos ieliks vāzē, un visa korupcija jau pēc dažām dienām novītīs, bet podiņos gan nevajadzētu pieņemt. Jo to tu vari aiznest uz mājām, puķes pārstādīt dārzā un tad par tām jau priecāsies ne tikai tu viena, bet arī tava ģimene, draugi un paziņas, kuriem īstenībā nekāda likumīga pamata priecāties nav.
    (…)
    Tur, augšā, sen jau zina, ka tu kopš dzimšanas esi potenciāla likumpārkāpēja.”

    Kad pār mūsu mājas (dzīvokļa) slieksni (vairāku dūšīgu kungu pavadībā) tika pārnests pianīns sarkanais oktobris (Красный Октябрь – trešā populārākā Padomju Savienības eksportprece tūlīt aiz šņabja un lamu vārdiem), es biju stingri pārliecināta, ka šis mežonīgais koka veidojums, kura muti rotāja piena balti un ogļu melni zobi, ir ieradies šeit ne tikai, lai atņemtu man dzīvojamo platību, bet arī, lai likvidētu manas vienīgā bērna tiesības uz virtuves skapīša plauktu, kurā mamma glabāja šokolādes konfektes. Taču, kad uzzināju patiesos sarkanā oktobra ierašanās iemeslus, es tam biju gatava atdot visu – gan savu gultu, lelles, laiku pie televizora, gan to nolādēto šokolādes konfekšu plauktu. Bet bija par vēlu –
    manā dzīvē bija iestājies rudens.
    Jā, es esmu viena no tām nabaga dvēselēm, kura tik tikko iemācījusies vilkt kamoliņus un atpazīt alfabēta pirmos sešus burtus pēc formas, kā dekoratīvs elements tiku novietota mūzikas skolas gaiteņu sazarojumā, starp milzu dracēnām, līdakastēm un sienām, kuras piesūkušās mezglainu pirkstu atskaņotām etīdēm un gammām, sagaidījušas brīdi, kad krāsa, pēc atpestīšanas lūdzoša, pati lec nost no vertikālajiem veidojumiem, kas atdala telpu no telpas, asaru no asaras.
    Kad manas un mana mūžīgā rudens darba attiecības bija izskanējušas, kā gaisā aprauts, atrisinājumu nesagaidījis dominantes sekundakords, pianīnu iemainīju nevis pret lielo Fazer šokolādi ar veseliem lazdu riekstiem, kā to mēdz darīt muzikālās pekles absolventi, bet ļāvu to sadalīt sīkākās frakcijās, daļai materiāla nonākot pie saimniecības ēkas iekšsienām, kur marinēt ziemā izēstās trīs litru gurķu burkas, bet daļai – uz svelošās krāsns lūpas. Pagalam nepraktiska pianīna utilizēšana – šodien es izvēlētos Fazer šokolādi.

    “Zinām mēs tādus – uz lūpām lišķīgs smaids, bet aiz muguras paslēpts revolveris un tanks.”

    Ar rakstnieka Māra Bērziņa daiļradi pirmo reizi saskāros pirms aptuveni trīs gadiem. Toreiz vēl man gauži netipiskā vietā – grāmatnīcā. Tā kā vēlējos vīram Ziemassvētkos uzdāvināt kaut ko īpašu, kaut ko tādu, kas atšķaidītu koda dzejnieka vienmulīgo slīgšanu mirstīgajam cilvēkam neizprotamu funkciju okeānā, nolēmu šķīdinātāju meklēt grāmatu veikalā, starp stīvajām iespieddarbu mugurām. Grāmatu pasaulē orientējos apšaubāmi veiksmīgi, kā tumsā, basām kājām taustot grīdas segumu, meklējot Lego kauliņus, ar kuriem sadurt pēdas līdz nāvei. Lai pēc iespējas mazāk atgādinātu ar demenci sirgstošu cilvēku, riņķojot pa grāmatnīcas ejām, nesaprotot, kam īsti piesiet acis un naudasmaku, ņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – romānu Svina garša. Pārdevējas komentārs – lieliska izvēle, manā sejā tikai vairoja pašlepnuma dzirksti, kaut pie sevis domāju – tā ir tikai iesācēja veiksme (vai kā vēl to dēvē cilvēki, kuriem drusku skauž citu nejaušie panākumi).
    Nākamā reize, kad zem deguna līdzi rakstītajam tekstam buldurēju Māra Bērziņa vēstījumu, bija reize, kad manās rokās nonāca Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta numurs, kurā bija iekļauts humoristisks fragments (Rāmis un termometrs) ar pāri pārlietu absurda mērci no rakstnieka jaunākā romāna Aizliegtais pianīns. Toreiz nebija nekādu šaubu, ka romāns, kura galvenā darbība noris bērnudārzā, nevis Kanāriju salās starp palmām un dejojošām kokosriekstu pusītēm krūšu vietās, jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam, taču, lai nonāktu līdz pilna darba baudīšanai, bija jāgaida tieši gads.
    Runā, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un es gaidīju. Kā runcis krējumu. Taču tas, ko bibliotekāre man uzservēja uz šķīvja, šķita nedaudz… ieskābis.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Mauriņš ir gluds kā galds.
    Dzīve, tā gan ir nelīdzena.”

    Romāna Aizliegtais pianīns eskalācija no vienkāršas vēlmes atbrīvot savu dzīvojamo vietu no nevēlamas (viegli uzliesmojošas) taustiņkastes, kas jau sen izskanējusi no modes, līdz pat nonākšanai ierēdņu pārvaldes sistēmas bezjēdzīgās vajāšanas valgos, neveikli tenterējot cauri nebeidzamu papīru žūksņiem, piespiežot atvadīties no veselā saprāta pat cilvēkiem, kuru ikdiena, sniedzot palīdzīgu roku mazajiem cilvēkiem, kuri sper savus pirmos soļus sabiedriskajā dzīvē, rūdīta ugunī. Jāsaka gan, ka šī romāna lasīšanu iesāku vairākkārt. Vairākkārt ne tāpēc, lai atkal un atkal izdzīvotu aplamo peripetiju uzplaukumu, bet gan tāpēc, lai mēģinātu salikt kopā krāsainos kartona gabaliņus, kuri acīmredzot nākuši katrs no sava puzles komplekta (jo kuram gan ienāktu prātā doma salikt zirga dibenu kopā ar mežmalā ziedošiem viršiem). Tikai pēc trešā mēģinājuma ielasīties tekstā, kurš kāri vērās pretī, sapratu, ka lietu kārtošanai un pakārtošanai zemo startu ieņēmu pāragri, proti, vēl bija jāļaujas kopējam plūdumam, kaut instinkts pieprasīja glābties.
    Iespējams, ka no Aizliegtā pianīna gaidīju ko vairāk, šķietama autora pienākuma un atmiņā lieki austošo sajūtu, kas pavadīja lasot iepriekšējo Māra Bērziņa darbu, dēļ. Taču, kad pievēru acis un ļāvu sev atrauties no zemes, jāsaka, ka savā ziņā izbaudīju arī Aizliegto pianīnu.
    Kopumā romāns mani gan smīdināja, gan skumdināja. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Taču smeķīgā pēcgarša, kas manu mēli joprojām nav pametusi, kaut romāna vāki jau kādu brīdi aizdarīti, liek atzīt, ka man patika, par spīti skābenajai sajūtai, kas mani nevēlējās pamest brīdī, kad mēģināju sataustīt romāna patiesos gabarītus.

    “Nekad nevar zināt, ko no vecākiem gaidīt, vēl jo vairāk, ja viņi spēlē svarīgas lomas uz politiskās skatuves.”

    Lai arī pirmajā mirklī ūsās prasīt prasās ievīt smaidu, jo šķiet, kas gan sarežģīts varētu būt romāna, kura darbība noris bērnudārzā, mākslīgajā veidojumā pieaugušo ērtībām, tapināšanā, pats autors atzīst, ka pētnieciskais darbs, studējot pedagoģisko literatūru un normatīvos aktus, kā arī intervējot bērnudārza darbiniekus, prasījis tik pat lielu atdevi, kā darbs pie romāna Svina garša, ko bezdievīgi apstiprina romānā izmantoto avotu uzskaitījums grāmatas izskaņā. Arī pati Aizliegtā pianīna vadmotīva, pianīna dāvināšana bērnudārzam un izglītības departamenta aizliegums pieņemt dāvinājumu, raucot degunu šāda žēlsirdīga soļa speršanas dēļ, attīstīta, balstot patiesu notikumu ēnu, kas, savukārt, liek atskārst, ka birokrātiskās kāpnes ir tieši tik slidenas, lai vēlētos nopaijāt galvu ikvienam, kuram gadījies nošļūkt ar pēcpusi pa tām.

    “Cerēsim, ka tas ir tikai pilnmēness.”

  • JŪLIJS 2020

    by

    Jūlija mēnesim pieder visas jāņogas un upenes krūmos. Viss ērkšķogu krūmu sadzelto roku sāpju rūgtums. Ķirši, kas krītot paukšķ pret tik tikko nopļautas zāles muguru, un zem baso kāju svara saspiestie kaukāzplūmju apaļie ķermeņi.
    Saules un vēja izžāvēto smilšu klājums un līcis, kura skaujas tik patīkami siltas kā dūnu segas pieskāriens. Negaisa debesis pilnbriedā. Un zemeņu saldējuma kokteilis.


    Jūlijam izdevies mani pārsteigt. Patīkami. Neraugoties uz to, ka šis mēnesis aizvadīts tuvāku un tālāku ceļojumu trauksmainībā, svētku noskaņu pārpilnībā, atelpas brīžos man izdevies ielūkoties aiz piecpadsmit grāmatu cietajiem un mīkstajiem vākiem, ielūkoties tajā, ko aiz katras nākamas lapaspuses izdevies no cilvēka acīm noslēpt to autoriem.
    Šajā mēnesī blogā jau dalījos ar pārdomām par piecām lieliskām grāmatām, kurām kāda neredzama spēka (un grāmatu radītāju) ietekmē izdevies ielauzties ne vien mana prāta un dvēseles labirintos, bet arī atstāt tajos neizdzēšamus nospiedumus:

    Taču, tāpat kā iepriekšējos divos mēnešos (un cerams, arī turpmāk), jūlijā piedāvāju īsu atskatu uz visiem šomēnes izlasīto grāmatu skeletiņiem, kurus apaudzēt ar miesu un ādu, nododoties to baudījumam, iesaku arī jums:

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies AUGUSTĀ!

    Serēns Sveistrups.
    Kastaņu vīrs.

    Sakiet, lūdzu, kur var novākt šādu detektīvromānu ražu? Gribu iemarinēt kā gurķus trīslitru burkā starp pipariem, ķiplokiem, upeņkrūmu lapām un marinādi, kas dzeļ mēlē sāpīgāk par vārdu. Iemarinēt un paņemt līdzi uz ziemu.
    Dāņu scenārista un rakstnieka Serēna Sveistrupa iespieddarbu Kastaņu vīrs biju noskatījusi jau sen. Augstais Goodreads vērtējums tikai tuvināja tam, lai kādā sava vājuma mirklī iegrimtu tā mīkstajās četrsimt astoņdesmit lappusēs, kas solīja hormonu, kas paātrina kā elpošanu, tā sirsdarbību, izdalīšanās pārspriegumu. Un nule bija tas mirklis.
    Dānijā aizsākas neaprakstāmi smagu noziegumu sērija, kuras vaininieks nozieguma vietās atstāj ne tikai izkropļotus upuru ķermeņus, bet arī savu parakstu – kastaņu vīru. Izmeklētāju komanda iesaistās bīstamā spēlē ar psihopātu, kurš nepazīst žēlastības. Tiem jācenšas izgrauzt slepkava no uzbrukumu ķēdes kā ļaundabīgs audzējs pirms atriebes kārē cietis vēl kāds. Kastaņu vīriņi izmeklētājus atsauc teju trīsdesmit gadu senu notikumu epicentrā. Rēbusā, kuru atrisinot, slepkava tiks iedzīts strupceļā.
    Līdz sīkākajai detaļai nostrādāts darbs, kurš ieved asinsstindzinošu notikumu labirintā. Labirintā, no kura brīvprātīgi nebiju gatava atrast izeju, ziedojot romāna lasīšanai ne tikai savu dienu, bet arī nakti. Prātam netverama nežēlība, izdomu bagātība un atrisinājums, kas liks kuņģim apmest kūleni. Man vēl tik daudz priekšā šī žanra izzināšanā, taču Kastaņu vīrs noteikti ir labākais līdz šim lasītais detektīvromāns!

    (No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Tommi Kinnunens.
    Četru ceļu krustojums.

    Reizēm grūti izšķirt, kurš no mums ir īsts, bet kurš tikai krītoša ēna, kuru uzzīmējusi gaisma. Kurš glabā noslēpumu sava ķermeņa valodā. Un aiz slēdzenēm, kuras no paguruma tiecas izkliegt visu noklusēto. Neizpausto. Kurš ir gatavs uz visu, lai paturētu to, kas sev šķietami pienākas. Lai paturētu sev ko nepieradināmu. Un kurš būtu tik drosmīgs nojaukt visas, uz apšaubāmas patiesības pamata celtās, gaisa pilis, lai dotu vietu jaunajam…
    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.

    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Samuels Bjorks.
    Es ceļoju viena.

    Nekad neesmu bijusi izteikta detektīvu cienītāja. Ja man būtu jāizvēlas lasīt romānu, kurā mīlestība un kaislības virmo kā zupa grāpī uz plīts, vai romānu, kurā bariņš apmātu, uz noziegumu atrisināšanu tendētu, policijas darboņu dzen pēdas kādam ar personības disharmoniju sirgstošam indivīdam, es, visticamāk, izvēlētos mīlestību un zupu. Taču šādu detektīvromānu dēļ noteikti varētu sākt apsvērt arī otru variantu.

    Reizēm ceļš uz gaismu ved caur aklu tumsu.
    Kad pēc vairāku sešgadīgu meiteņu pazušanas, tās tiek atrastas mirušas, Norvēģijas iedzīvotāju mitekļu sienās savas saknes ieauž sāpju caurstrāvotas bailes un nerimstoša trauksme. Pie slepkavību izmeklēšanas tiek piesaistīts izmeklētāji Holgers Munks un Mīa Krīgere. Drīz vien izmeklētāju komanda saprot, ka iesaistījušies cīņā ne tikai pret cilvēku ar divām sejām (un ir neiespējami pateikt, kura ir īstā), kurš iedomājies, ka ir tiesīgs izlemt, kurš zaudēs savu bērnu un kurš nē, bet arī saviem iekšējiem dēmoniem. Katrs izrādītais vājuma mirklis tuvina slepkavu jauna upura ievainošanai. Uzvara iespējama vien tad, ja nepieļauj kļūdu, bet kā pretinieka sakaušanu īstenot, ja noziegums kļūst personisks?
    Norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) detektīvromāns Es ceļoju viena pāris mirkļos mani ierāva straujajā un bagātīgu notikumu piesātinātajā virpulī. Nevaldāmā un traģiskā, ka man uz brīdi vajadzēja piestāt, lai ievilktu elpu ceļa turpinājumam. Ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Detektīvromāns Es ceļoju viena ir pirmā grāmatu sērija, kurā iespējams sekot līdzi Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem. Noteikti tveršu pēc stāstu turpinājuma!
    Kairinoši apburošs veikums!

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Eve Hietamies.
    Tētis uz pilnu slodzi.

    Uzreiz jāsaka, ka no romāna Tētis uz pilnu slodzi sastapšanas izvairījos, kā no nejaušas sabadīšanās ar bijušo klasesbiedru pierēm uz ielas vai aukstumpumpas uz lūpu kaktiņa, pēc bučošanās caurvējā. Veca piena pieliešanas pie karsti kūpošas kafijas, no pudeles, kas pirms pāris mirkļiem mērojusi ceļu no lielveikala ledusskapja apcirkņiem, lai kļūtu par piedevu auzu putrai vai eiforiju stimulējošam dzērienam. Grāmatas īsais raksturojums un emocionālu ietekmi spiedīgi raisošās atsauksmes neviesa manī pārliecību, ka somu rakstnieces Eves Hietamies daiļliteratūras vēstījums spēs radīt manī jebkādas cilvēkiem raksturīgās emocijas, kas norādītu, ka neesmu tikai neveikla butaforija, kas nomesta uz dzīvojamās platības dīvāna. Ar solījumu sev, ka neuzkavēšos pie Tētis uz pilnu slodzi lasīšanas pārāk ilgi (tāpēc iztempu to nepilnas dienas laikā), tomēr nolēmu tai ļaut noenkuroties savā izlasīto grāmatu sarakstā, beigu beigās pieņemot par īstenību to, ka tas mani patiesi uzrunājis.
    Nevienu nav iespējams piespiest mīlēt, un ne visi ir radīti iespējai mīlēt, pat ja šķietami mīlestībai pret savu bērnu būtu jābūt ģenētiski ieprogrammētai. Kad neilgi pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē no Anti un Pāvo dzīves pazūd sieva un māte, rūpes par mazo radījumu jāuzņemas tēvam, kura gēni par mazuļa kopšanu priekšā nesaka neko. Taču Anti neatliek nekas cits, kā piedzimt par māti un izdzīvot visu garšu un emociju buķeti, sākot ar aukstu un sakaltušu maltīšu baudīšanu, beidzot ar matu plēšanu un iziešanu ārpus saprāta ietvariem, lai saaugtu kopā ar dēlu, izveidojot tieši tik stipru savienību, ka lasītājam gribot negribot krūtīs mazliet iesmeldzas līdzpārdzīvojuma skabarga.
    Patiesi ziņkāri un smaidu raisoša lasāmviela, kuras baudīšanas laikā roka ne reizi nepastiepsies pēc grāmatzīmes.

    (No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Vladis Spāre.
    Gājiens ar klibo zirdziņu.

    Bēšas krāsas zirgs ar, visticamāk, klibu kāju, kurš uzmontēts uz melna fona, manam acu skatam garām slīdējis (klibojis) vairākkārt. Taču jautājums, proti, Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti?, kurš uzgūlis uz grāmatas aizmugurējā vāka divdimensiju virsmas, bija tas, kurš lika man ieslīgt līdz padusēm radikālisma upē un izšķirties par labu lēmumam ielikt padusē Vladi Spāri, ielikt padusē Gājienu ar klibo zirdziņu un neatskatoties doties prom no bibliotēkas telpām, kuras, grāmatu radīto oglekļa dioksīda skābeno smaržu dēļ, draudēja jau tā grāmatu aizdarītās paduses piestūķēt vēl grāmatu pilnākas. Man nav ne jausmas, kādi ir Vlada Spāres vecie stāsti, taču tas, ka jaunie solīja kilogramiem tīra blūza un smeldzes, mani drusciņ salauza.
    Stāstu krājumā Gājiens ar klibo zirdziņu viena gar otru rīvējas astoņpadsmit šķietami ikdienišķu notikumu skices, pēc kuru izlasīšanas roka pati sniedzas pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, ar kuru veldzēt gruzdošās ogles, kas iemājojušas dvēseles audos. “Starp literatūru un dzīvi nav nekādas atšķirības” – tādēļ vēl jo vairāk ticami šķiet, ka katra stāsta kodols, kas apvilkts ar piņķerīgi apcerīgu pārdomu apvalku, radīts uz neviltotu procesu bāzes. Starp melno burtu rindiņām lavierē tēli (narkomāni un ielasmeitas, šizofrēniķi, nejauši garāmgājēji, slimību un veselības nogurdinātie, pašnāvnieki, klaidoņi un citi dzīves aptaisītie), kuru likteņstāsti saindēti nežēlīgo darvas krāču līkločos. “Mūsdienās laime nav modē” – laikam tieši tāpēc autors izvēlējies laimi stāstu krājumā neiekļaut.
    Un, kā solīts, pēc Gājiena ar klibo zirdziņu izlasīšanas pārņem smalkas skumjas.

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Birks.
    Sāra un Sprogainis.

    Neviens nevēlas būt neiederīgs. Neviens nevēlas būt lieks.
    Nevēlas būt nevajadzīgs un draudzību atraidīts.
    Taču, ja kādu reizi arī pa tavām dvēseles stīgām kāds spēlējis melodiju dedzinoši nievājošā tonalitātē, tad, visticamāk, sapratīsi, kādi emociju rāceņi iestiguši mazās Sāras jūtu pasaules dārzos pēc tam, kad jaunās mājvietas pagalmā, rotaļu biedrus meklējot, meitene, gariem, melniem matiem, cirtu cirtām izcirtotiem, piedzīvo sāju atraidījumu. Lai aizdarītu tukšumu, kuram cauri auļu auļiem viens otru trenkā sveloši valdošie vēji, kamēr tur būtu jāmājo mammas nebeidzamajiem uzmanības apliecinājumiem un draugu smiekliem par niekiem, Sāra dodas uz krāmu bodi, lai piepildītu savu sapni un iegādātu sev labāko draugu – tādu, kurš neliks justies liekam, nevajadzīgam. Atraidītam. Bet pats galvenais, tādu, kurš var satilpt vienā daudzdzīvokļu mājas liftā – poniju uz četrām ķepām (poniju, kurš neticami līdzīgs sunim (taču visas līdzības ar reālām personām vai dzīvnieku sugām, protams, ir tikai sakritība)). Jans Birks, grāmatu ilustrators un, kā izrādās, arī lielisks vārdu mezglu pinējs, radījis lielisku, ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli baudāmu stāstu par meiteni, kura gatava darīt visu, lai sapņi un draudzības piepildītos.

    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gundega Repše.
    Skiču burtnīca.

    Ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad sastopos aci pret aci ar Gundegas Repšes daiļradi, es melotu. Stāstu par neparasto zēnu Jorens – kokā kāpējs lasīju, mācoties pamatskolā, jo tas bija iekļauts mācību programmas saturā. Taču tas bija teju pirms piecpadsmit gadiem, tādējādi, ja jūs man dotu iespēju, labprāt definētu, ka šim faktam iestājies noilgums, kas, savukārt, nozīmētu to, ka savu Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu – Skiču burtnīca, kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Un tieši “pirmreizībā ir viss dievišķi dotais – uztveres asums, pārdzīvojums, notēmēts skatiens, redzes asums, jutekļu spraigums”. Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas.
    Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām – mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties.
    “Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks.”
    Burvīgs veikums!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Osvalds Zebris. Māra.

    Jauniešu romāns Māra šī mēneša izlasīto grāmatu sarakstā nonāca pavisam nejauši. Tikpat nejauši, cik nejauši tā bija nonākusi manā grāmatu plauktā. Pirmkārt, pie Māras tiku pateicoties konkursam, kurš risinājās paralēli šī gada Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas gaidām un, otrkārt, aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā – iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās – upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.
    Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna Māra grāmatas slieksni? Nekā īpaši.

    (Ilustrācijas: Elīna Brasliņa; Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Ulrika Kestere.
    Nelūgtie ciemiņi.

    Iemesls, kāpēc lielā, lielā grāmata ar mazo, mazo dvēselīti piesēja manu apetīti, ir grāmatas aprakstā bez liekvārdībām paustais, ka Ulrika Kestere, Zviedrijā dzīvojošā fotogrāfe, ilustratore un grafikas māksliniece, dzimusi Latvijā – pilsētā, ar kuru piecus gadus arī es biju mijusi attiecību krustceļus – Liepājā. Brīdī, kad Zviedrijā grāmatu plauktos vietu nācās atbrīvot Nelūgto ciemiņu oriģinālajam iespieddarbam Vilda Grannar, tas iemantoja lielu vietējo lasītāju mīlestību, radot diskusijas un sacensību izdevniecību starpā arī še pat Latvijā, cīnot un izcīnot pirmtiesības uz Nelūgto ciemiņu iespiešanu tipogrāfijas ceptuves karstajā mutē. Kāpēc es to visu sīki un smalki aprakstu, ja tas jau ir izlasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka ietvara? Man arī nav ne jausmas.
    Nelūgtie ciemiņi galvenais varonis ir Trusītis, kurš par veseliem trim burkāniem nopircis vasarnīcu, kurā patverties no ikdienības, kas aizritējusi tumšajā un šaurajā alā. Tomēr liels ir Trusīša pārsteigums, kad nākas atskārst – dāčā iemetinājušies nelūgti ciemiņi, mežonīgi zvēri, kuri neko nezina par tiesiskajām attiecībām, kas stājas spēkā starp izīrētāju un īrnieku. Nu Trusītim jātiek galā ar Nelūgto ciemiņu pielabināšanu, pretējā gadījumā ciemiņu nesankcionētās vizītes draud vasarnīcas dārzu pārvērst putekļu driskās.
    Aiz Nelūgto ciemiņu vāka atrodamas acis piesienošas ilustrācijas. Bērniem, nenoliedzami, patiks!

    (No zviedru valodas tulkojis Uldis Ķesteris; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐

    Inga Gaile. Piena ceļi.

    Manas pirmās tikšanās (starp grāmatu lapaspusēm) ar rakstnieci (dzejnieci un dramaturģi) Ingu Gaili mani uzlika uz pauzes. Rakstnieces pirmais romāns Stikli paralizēja manas maņas, pēcāk liekot sašķīst miljons sīkos gabaliņos, neatstājot citas iespējas, kā vien meklēt rehabilitācijas iespējas. Savākt sevi atkal vienā palīdzēja dzejoļu krājums Migla, kuru sabaudīju, izbaudīju. Sasmaržoju, izsmaržoju. Izlaidu caur sevi vairākās kārtās. Kā buljona pīrādziņš. Taču stāstu krājums Piena ceļi man neatklājās. Es tos neuztaustīju. Tā ģeotelpiskā informācija man palika nenolasīta. Ķēros pie katra vārda kā pie aizejošo mirkļu astes, taču juceklīgā grābšana un ķeršana radīja pretēju fizikālu parādību, proti, es visu izlaidu no rokām. Un prāta (dvēselē nemaz neielaižot). Man neizsakāmi pievilcīgs šķiet Ingas Gailes rokraksts, taču šoreiz rakstu zīmju grafiskā forma man bija nesalasāma. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka zināmu sadursmi ar tekstu nepiedzīvoju (to nepārprotami pierāda pasvītrotās rindas, caur cauri krājuma līnijām), taču pēc saskaņotā protokola šķīrāmies kā iepriekš nesatikušies.
    Noslīkšana Piena ceļos gan mani neatturēs no plānotās tikšanās ar romāna Stikli turpinājumu – Skaistās…

    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2018)

    ⭐⭐

  • Dace Rukšāne «Krieva āda»

    by

    “Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.
    Taču dzīvei manos centienos nav sejas, tā vienmēr pavērš pret mani pakausi vai matiem aizklātus sānus – es nespēju saskatīt, kāda ir patiesība.”

    Jau pāris mazus brītiņus esmu aizrāvusies ar jaunas pasaules iekarošanu. Proti, izravējusi no visām mājās atrodamajām grāmatu dobēm tos iespieddarbus, kas liek klusā nesaprašanā uzacīm sakrokoties kā saburzītai avīzes strēmelei, kurā vietējās pašvaldības vadītājs sola cukurgailīšu kalnus katram uz saprāta un neprāta robežas stāvošam administratīvās vienības kadram, mazmājiņā, kas caur dēlī izrobotu sirds formas spraugu ielaiž iekšā saulesstarus un mušas, vēderiem pie muguras piekaltiem, īsi pirms satikšanās ar dibena vaigiem. Izravējusi no sava padomju laika mantojuma visas čigānu mīlas, vienkārši marijas un pārējos mūžīgas mīlestības apgarotos romānus, kuri aiz sevis atstājuši saldas sīrupa sliedes, lai dotu dzīvību jaunu, pēc tipogrāfijas mašīnas ādas smaržojošu, grāmatu stāviem. Taču tik pat ļoti, cik ļoti man patīk izbaudīt jauno grāmatu dārza dobju iekārtošanu, man patīk izbaudīt arī to burvību, kuru nākas pievilkt aiz ausīm ikreiz, kad dodu pagaidu mājas kādai no bibliotēkas kasē noguldītajām grāmatām. Klausīties stāstus, kurus tās pieredzējušas citu grāmatu gardēžu mājās. Sasmaržot, kā tās pievilkušās ar cigarešu vai biešu zupas aromātu. Brokastu desu maižu vai gurķu marinādes reibinošo smārdu. Iztaisnot ielocītos lapaspušu stūrīšus, kas attāli atgādina aptaukojušās picas šķēles. Papaijāt muguru, ja kādai nodarīts vairāk pāri. Kad vietējās bibliotēkas grāmatu krājuma pārzine deva ziņu, ka pienākusi mana kārta aptaustīt Krieva ādu, man vēl nebija ne jausmas, ka šī grāmata mani ne tikai iegriezīs kā neizsīkstoša maiguma, tā naida un nesaticības pīņu vērpetēs, bet dos iespēju atpazīt arī iepriekšējā grāmatas baudītāja šokolādē izmērcēto pirkstu nospiedumus, vai mēģināt atšķetināt pašu rūpīgāk glabāto Krieva ādas noslēpumu – vai grāmatas lapaspusēs atrodamie traipi ir šķīstošās vai pupiņu kafijas rēgi.

    “Vissliktākā ir neziņa. Tā tur mani, pakārtu gaisā, neļaujot ne piezemēties, ne uzskriet debesīs. Tā grauž mani nost – no viena stūra, pamazītiņām, lai sāpīgāk, lai ilgāk, pa kriksītim vien.
    Pašapziņa ir aizgājusi gulēt ziemas miegu, un es jūtos kaila, nepieredzējusi un bezgala atkarīga no cilvēkiem un notikumiem , kurus nekādi nevaru ietekmēt.”

    Es mazliet baidos no augsti vērtētām grāmatām, īpaši, ja tās savos klēpjos iznēsājuši un pasaulē laiduši mūsu pašu autori. Autori, kuriem iespējams uzskriet uz ielas, sabumsīties ar pierēm, atvainoties, tad pasmieties un aiziet tālāk savās ikdienas gaitās, kuras, kā pēc likuma – nedalāmas ar nulli, noslēgsies pie televizora ar uzmestām kājām uz kafijas galda un čipsu drupačām uz jau taukainā t-krekla. Autori, kurus iespējams pavērot no malas lielveikalu rindās vai starp makaronu, kuriem pārtapt sacepumos vai piena zupās, plauktiem. Autori, kuru ikdienas dzīve norit tepat starp mums – kartupeļu un speķa ēdājiem, zīļu kafijas dzērājiem.
    Es mazliet baidījos no Krieva ādas. Baidījos kā no visām grāmatām, kuras īsi pēc izlaiduma no tipogrāfijas ceptuves nonāk uz grāmatu veikalu pirktāko iespieddarbu postamenta. Jo, ja tur var nonākt Uģis Kuģis, Račko un Lapsa (un, kā teiktu mans brālis, Dace Judina), tur var nonākt jebkas, kas rada briesmas dzīvībai (vai vismaz mentālajai veselībai). Atziņa, ka reiz jau biju ieskatījusies, kas rakstniecei Dacei Rukšānei aiz ādas, lasot stāstu krājumu Mīlasstāsti, deva rīkojumu intuīcijai pārslēgties uz pilna spēka enerģijas izmantošanu, lēšot, ka vilšanās, visticamāk, man paies garām kā pelēkai pelei. Pat neatskatoties (un galu galā, kas gan var būt briesmīgāks par Uģi Ūdenstransportlīdzekli). Jāsaka, ka alojusies nebiju. Krieva āda mani pārsteidza. Neskatoties uz to, ka pēdējo dienu laikā spraiga grāmatu lasīšana ir bijusi jāuzliek uz pauzes, tvēru katru vismazāko mirkļa sprīdi, lai tiektos tuvāk Krieva ādai.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020)

    “Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.”

    Romāns Krieva āda vēsta ne tikai par divu paaudžu, mātes un meitas, frontālo sadursmi sava laika griežos, bet arī par asām izpausmēm sabiedrībā, kas šķir tautu no tautas. Vispārpieņemtiem uzskatiem, kas kā augoņi sulo un sāp pie vismazākās kustības. Padomju Latvija. Man, kā dzimušai teju deviņdesmito gadu pašā viducī, nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot aiz šīs iekārtas sliekšņa. Ar slienām uz lūpām cīnīties par savu vietu. Padoties. Pārkrist pāri emaljētai bezdibeņa bļodas malai, iekrist darvas dumbrājā līdz pazodei. Pārvarēt kautrību, kas iestrādāta teju ikkatrā ķermeņa šūnā un kārpīties ārā no netīrās zampas slazda pretī neierobežotu iespēju okeānam. Krieva āda mani atvīla teju sešdesmit gadus senā pagātnē, kuras takas man bija iespēja izstaigāt pateicoties sablietēto burtu virknēm, kuras kā upe plūda uz priekšu, jaudājot bez apstājas.
    Romānā cits caur citu mijas Emīlijas un Meldras acumirklīgie jūtu uzplaiksnījumi. Redzējumi. Lēmumi. Katra kustība un doma ir svārsts, kas var (un nevar) sajaukt ķīselī un klimpās pulsa ritmu. Atstāt bez ieelpas un izelpas. Mātes un meitas dzīves rit paralēli. Kā vilciena sliedes, praktiski bez saskares punktiem, taču brīžos, kad abu sliežu kolonnas šķērso pārmijas, ar ne pārāk vieglu sirdi pieņemtās izvēles dziļi iespaido kā Emīlijas, tā Meldras dzīvi. Taču doma par to, ka dzīve var būt arī pavisam citādāka, urda klausīt sievietes vājumam. Urda klausīt mīlestībai. Un pēc Meldras tēva zaudēšanas un cita vīrieša skavu ieņemšanas Emīlija sastop to, kas šķietami nekad nebūtu atradis ceļu uz dvēseles slēgtajiem kambariem, atraisot debesis un elli vienlaikus. Sastop kaislību. Kaislību pret krievu. Ļaušanās savas miesas un gara slīgšanai krieva juteklisko pieskārienu simfonijā, sabiedrības acīs liek vienādības zīmi starp nodevību. Pagātnes ķidas. Tas izvirst ārpus visiem tikumības principiem, liekot neviltotai laimībai slēpties aiz dzelzs vairoga, meklējot patvērumu īsajiem mīlestības uzplaiksnījuma mirkļiem. Dzīve ir mežonīgi skaista, bet tā sāp. Tā sāp Emīlijai. Un pa drusciņai iekož arī Meldrai. Tā dod, bet ņem divreiz vairāk. Divreiz dzēlīgāk. Divreiz nesaudzīgāk. Dzīve, kādu to piespēlē liktenis, ir tikai neliels mierinājums. Maza priekšrocība tam, ka tā vispār ir iespējama.

    “Esmu kļuvusi ciniska, atzīstos sev atklātības brīžos, bet pārējā laikā mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai un vienīgi reālisms – vairs nav nekādu rozā sapņu, vairs nav nevainojami zilu debesu un tālas nākotnes –
    ir vien tas, ko var pagrābt no dzīves šajā mirklī.”

    Dace Rukšāne raksta plūstoši. Neaizķeroties. Neklūpot. Ķēru katru vārdu un sēju pie saviem domu mākoņiem. Raisīju vaļā romāna tēlu iekšējo un ārējo kairinājumu sekas kā kurpju auklas, kas neapjauš mēra.
    Par Krieva ādu man gribas runāt kā par noslēpumu. Negribot atklāt neko tādu, kas mazinātu sāta sajūtu, ja tomēr šī grāmata vēl stāv lasāmo grāmatu kaudzītē. Taču varu atklāt, ka tā kā dadzītis pieķersies dvēselei. Ilgi un griezīgi nelaidīs vaļā.
    Lasiet!

    “Likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt –
    kādam tas tikai kāju aizliek priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas.”

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”

  • JŪNIJS 2020

    by

    Jūnijs (nemaz ne dīvainā kārtā) šoreiz iekārtojies uz atspirdzinošiem dzērieniem tieši zem sliņķu zvaigznāja. Tāpēc tas, ka zvilnēšanu starp burtu okeāna viļņiem nomainīju pret rēnām pastaigām meža pavēnī un auguma stutēšanu kāpu smiltīs, ļaujot kulstīt saules sakarsētiem pirkstu galiem savu ādu, šķita tik dabīgi pašsaprotami, ka nejūtu ne mazāko kripatu vainas apziņu ne par to, ka šomēnes sausas izlasītas vien sešas grāmatas, ne to, ka apēsto saldējumu uzskaites burtnīcā pārslodzes dēļ apstrādājamā informācija nobruka jau pirmajā jūnija nedēļā
    (un aukstās zupas gatavošanas reižu tāpat).

    Šomēnes blogā jau piedāvāju iepazīties ar divu autoru darbiem caur manu pārdomu prizmu – Viļa Selecka Ardievas mežam un Anetes Mīrsvas Samsona ceļojums. Vēl viena grāmata, kuras baudījumā iegrimu kā saules nokaitētās sūnās, tuvākajās dienās papildinās blogā publicēto atsauksmju sarakstu. Kas tā ir par grāmatu, lai šobrīd paliek noslēpums. Vien, runājot pusčukstus, varu atklāt, ka šim romānam izdevies (bez liekām pierunāšanās tēzēm) iekļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.

    Taču patiesais iemesls, kāpēc esmu aicinājusi jūs ielūkoties šī ieraksta pašā serdē, ir tāds pats, kāds tas bija pirmajā reizē. Reizē, kad bloga lasītājiem atklāju sadaļu Mēneša šķērsgriezumā. Arī jūnija mēnesī (tāpat kā maijā) turpinu dalīties īsās pārdomās par izlasīto, jo laiks nav saldēti dārzeņi, kurus izņemt no saldēšanas kameras atkausēšanai un izkārtošanai uz kaistošas eļļas peļķes cepešpannas dibenā, ikreiz, kad mutē saskrien siekalas.
    Laiks ir ierobežots. Laiks ir niecīgs. Bez intensīvas garšas.
    Kā cepti kartupeļi bez vegetas.

    Jūnijs manā ģimenē ir svētku mēnesis (ar visām “esmu Jāņa mazmeita, meita, sieva un māte” parādībām). Kūkas ir jāēd, jo kūkās ir laime. Un viena tāda laime ir tā, ka jūnijā pašā ieskaņā blogs AUSTRA.LV piedzīvoja savu pirmo dzimšanas dienu, kas nebūtu tik svarīgi, ja šis nebūtu ilgākais projekts, kurā esmu ņēmusi dalību, nepametot novārtā. Ilgākais, ja neskaita laulību.
    Esmu pateicīga ikvienam, kurš šī gada laikā ir bijis kopā ar mani starp manu pārdomu rindiņām. Un pateicīga ikvienam, kurš turpinās būt. Esmu pateicīga par pārciestajiem liekvārdības plūdiem. Un pats galvenais – par izdarītajām atzīmēm savā lasāmo grāmatu sarakstā, papildinot to ar kādu no manis ieteiktajām.
    Šajā reizē, par godu AUSTRAS pirmajai dzimšanas dienai, padalīšos arī ar desmit lasītākajiem bloga ierakstiem, ja nu kāds no tiem ir veikli pamanījies izslīdēt no redzamības:

    1. Hovanness Tumanjans. Pasakas. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    2. Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija. (Zvaigzne ABC, 2019)
    3. Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība. (Zvaigzne ABC, 2019)
    4. Rvīns Varde. Kas te notiek. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    5. Zane Ozoliņa. Našķoties. (satura darbnīca TAPT, 2019)
    6. Agnese Vanaga. Plastmasas huligāni. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    7. Hetere Morisa. Aušvicas tetovētājs. (Zvaigzne ABC, 2019)
    8. Silēna Edgāra, Pols Beorns. 14-14. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
    9. Māra Zālīte. Paradīzes putni. (Dienas Grāmata, 2018)
    10. Gābriels Skots. Avots. (izdevniecība u.c., 2019)

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JŪLIJĀ!

    Anti Sārs. Tā iet mūsu lietas.

    Mēs (cilvēki) katrs esam citādāks. Katrs par katru citādāks. Kā cukura graudi, kas izšķīst tējā vai plāno pankūku mīklā starp miltiem, pienu un olām. Šķipsniņu sāls. Un tieši tik pat citādāk mums katram lietas iet pa savam. Grāmatā Tā iet mūsu lietas igauņu rakstnieks Anti Sārs piecpadsmit burvīgās nodaļās apkopojis mazā Vasela un viņa ģimenes, kurā iekšā satilpst gan mamma, kurai patīk braukt ar autobusu, gan tētis, kuram patīk sautētas aknas, gan mazais brālis Jonass, kuram ir tikai pustrīs gadu un nepārvarama vēlme spēlēties ar klucīšiem. Stāsti ieved lasītāju viegli baudāmā un neapsīkstošā daudzveidībā veidotā bērna fantāziju pasaulē, kurā uzzinām, kā lietas iet Vasela ģimenē. Piemēram, no kurienes dzīvoklī nonāk kartupeļi un burkāni, adītas zeķes, elektrība un avīzes. Vai kā pirms ēšanas visi viens otram novēl labu apetīti (tikai Ampāļu vectētiņš nosaka “veseli ēduši”, it kā slimajiem nemaz nebūtu jāēd, jo “slimi ēduši” Ampāļu vectētiņš nesaka nekad). Par to, cik tomēr muļķīgi, ka draugus saviem vecākiem nevari izvēlēties pats (gluži kā pašu vecākus… tomēr, kad esi ar tiem krietni apradis, negribi mainīt ne pret vienu citu). Un aizmiršanu. Jo kuram gan nav aizmirsies izņemt karašu no krāsns, apmaksāt elektrības rēķinus un sodus par aizmirstiem un neapmaksātiem elektrības rēķiniem. Starp visiem uzmanību zogošajiem stāstiem, autors aicina līdzdarboties arī lasītāju – gan papildinot ilustrāciju mākslinieka Alvara Jāksona radītos zīmējumus ar saviem, gan beigu beigās, zīmuļu skrapstoņas pavadībā, aicinot izveidot savu attēlu sēriju, atklājot (varbūt pat nedaudz sev pašam), kā lietas iet tavās mājās.

    (No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Giliana Flinna. Neatrodamā.

    Sievas grib ticēt, ka pazīst savus vīrus. Vīri grib ticēt, ka pazīst savas sievas. Taču nereti pienāk diena, kad skatāmies spogulī un nepazīstam ne to cilvēku, kurš raugās mums pretī, ne to cilvēku, kurš stāv mums līdzās, plecu piespiedis pie pleca, ausī klusi dūdojot vārdus, kuri šķietami vairs nav tie, pēc kuriem iepriekš bezdievīgi alkts. Šāds scenārijs apvij arī Nika un Eimijas savienību, kuru, kā saules tveices pielietu laisku svētdienu, aptumšo negaisa mākoņi, līdzi nesot iznīcības vēja brāzmas, nolīdzinot līdz ar zemi skaidrā saprāta laukus. Kad kāzu gadadienas rītā pazūd Eimija, Niks kļūst par galveno aizdomās turamo sievas teju neiespējamajā pazušanā. Sākas spēle, kurā ikvienam bandiniekam ir izšķiroša nozīme. Lai cik tuvu Niks būtu stāsta atrisinājumam, katrs lāpstas cirtiens, pretī loģiskam iznākumam liek noprast, ka tur apakšā, izrādās, ir vesela šahta, par kuru neko nenojauti. Vesels tuneļu un bezdibenīgu bedru labirints. Jāsaka, ka romāna autore Giliana Flinna radījusi negaidītu apmulsumu manai centrālajai nervu sistēmai. Līdz simtajai (un kaut kādai tur) lappusei nebiju pārliecināta, ka spēšu nest šo četrsimt septiņdesmit gramus smago grāmatu sev līdzi vēl kādu brīdi – domas par to, ka šī trillerīša bezjēdzīgo nodaļu tirināšanās gar manām acīm ir jāizbeidz, kļuva arvien skaļākas. Līdz šķita atbalsojamies sienās. Tomēr viens klikšķis un biju ierauta psiholoģiskas spriedzes vējdzirnavās, tiekot ar katru šī romāna nodaļu samalta arvien sīkākās driskās. Tas mani padarīja kliedzoši mēmu! Daudzējādā ziņā oriģināls un toksiska naida piesātināts meistardarbs, kurš lieliski parāda, cik liela katastrofa iespējama, kad kāda dzīvē kļūsti vien par fona troksni, kuru nepieciešams apklusināt. Cik liela katastrofa iespējama, kad patiesība piedzīvo sadursmi ar meliem…

    (No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2014)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Merike Eime.
    Neierāmēts vārds.
    (atdzejojis Guntars Godiņš)

    Dzeja man allaž likusies dziļi intīma. Saviļņojoša. Kaut kas tāds, par ko nemēdz skaļi runāt. Ja nu vienīgi savu domu dārza svētkos, kad viedokļi, vēderus ievilkuši, sasēduši ap galdu, pie kura cienā ar piekļāvīgi maigām vārdu cukura vatēm. Dzeja, dziļi intīma un saviļņojoša, ir tā, ar kuru bieži vien var netrāpīt mērķī. Īpaši, ja viedoklim ir cukura diabēts.
    Es mīlu dzeju (un vēlos reiz izaugt līdz “dzeja mīl arī mani”), kaut lasu to nepieklājīgi reti. Taču šīs nepieklājīgi retās reizes mēdz apbalvot mani uzvarētājcienīgi. Un mana tikšanās ar igauņu dzejnieces Merikes Eimes dvēseles pulsējumu nav izņēmums.

    “Elpošana
    ir lidošana
    pa vienīgo logu
    iekšā un ārā”

    Autorei piemīt īpaši atšķirīgs pasaules redzējums, emociju krāsu piesātināta pieredze, vārdu mīlestība un tēlainība, kas palīdz atspoguļot kvēlākas vēlmes un ilgas, kas daļēji spēj līdzināties tam, pēc kā aizrautīgi tvīkst katrs dzejas baudītājs.
    Lielisks papildinājums šai dzejas izlasei – miniatūras, kurās dzejniece kavējas senāku gadu atmiņās, patiesi asprātīgās un smeldzoši kairinošās.

    “Neaudz kopā ar skumjām. Skaties, kas tev ir apkārt un blakus. Mīli radīto un esi mīlestībai atvērts. Glabā sevī dziļuma noslēpumu un atkailinošos atpazīšanas mirkļus. Raudi, kad sāp. Neesi tik atkarīgs no kāda, ka nespēj bez viņa tālāk dzīvot.”

    Dzejas grāmatas Neierāmēts vārds atdzejotājs un sastādītājs ir dzejnieks Guntars Godiņš, kas ir dziļi būtiska mērvienība. Daiļdarba noteiksmē.

    (Izdevējs: Mansards, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐