POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: decembris

  • Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»

    by

    Brienu cauri sniegiem. Iespiedusi grāmatu padusē kā laika zoba apgrauztu avīzi, kurā ar acīm pārskrienu pāri tikai līdzjūtību slejām (mierīgi, neaizķeries aiz burtu (un kapakmeņu) kupenām, domāju (iedomāju)). Balta sniegpārslu vilna ieskauj mani. Kā sakrokojusies seģene slīgst uz pleciem balta patiesība un (tās ir tikai) iedomas. Dzirdu, kā uz ielas stūra kā vecs pulkstenis pie sienas (ar dzeguzi) pukst un sten vīrs, mēģinot atbrīvot automašīnu no sniegputeņa skavām. Ku-kū. Mazliet tālāk sieviete, visticamāk, telefona klausulē, bet varbūt pārāk skaļās domās, mēģina izskaidrot priekšniekam darbinieka nezūdamības likumu – piedodiet, šodien nevarēšu ierasties, zuzītei akumulators nosēdies, kam, zuzītei, nu mašīnai, manai mašīnai, ko jūs sakāt, briesmīgs laiks, jā, jā, briesmīgs gan, sazvanīsimies iekš zoom, jā, jā. «Nenoklausies svešu cilvēku sarunas (vai domas (vai lasīt dzeju nav noklausīties dzejnieka domas?))», rāju sevi (domās) un mēģinu saskatīt vientuļu kafejnīcu skatlogos, lai sarātu arī ar skatienu (varbūt, ja izdotos, arī ar svešu). Pilsēta elpo savādāk, kad tās mute piebirusi pilna sniega pārslu. Skatlogi tāpat. Cilvēki maldās meridiānos un paralēlēs arī tad, kad nesnieg. Iedomu tonalitātēs maldās melodija – mēs sīkās, melnās (dažreiz tukšās) nošu galviņas meklējam pareizos augstumus (nekāp tik augstu, kritiens būs ilgs), kāpjam pa nošu līnijām, meklējot to īsto, uz kuras (vai starp kurām) iesakņoties. Visi grib doties mājās (vai kaut kur), bet es… piedodiet, es šodien nevarēšu ierasties, uzkāpu uz pauzes, jā, jā.

    «Dzīve ir kā adata vai cimds – nošķirta pati no sevis,
    ar jēgu, kas kļūst pašsaprotama,
    kad to pieliek pie ādas. Un vai tas nav tevis meklētais?
    Kāds pret kuru atstaroties?»

    Nedabiskā pasaule

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Valodu māja klusi pieradinājusi mani pie savā paspārnē izdotajām grāmatām – kā redzu grāmatu ceptuvē svaigi tapušu Valodu mājas grāmatu kukulīti, tā roka automātiski stiepjas grāmatu skapja virzienā, atbrīvojot mājvietu izdevniecības jaunākajiem lolojumiem, jo nav šaubu – šīs grāmatas manā grāmatu ģimenē (un sirdī) ienāk uz palikšanu. Tā, teju pašā gada izskaņā, Valodu māja īstiem dzejas gardēžiem dāvā iespēju ielūkoties amerikāņu-latviešu dzejnieka Raiena Dzelzkalna (Ryan Dzelzkalns) debijas dzejas krājuma «Iedomu ģeogrāfijas» (Imaginary Geographies), kuru latviešu mēlē izlocījis dzejnieks Ivars Šteinbergs.

    «Zemei ir septiņi slāņi, bet neviens no tiem neesi tu.»

    Iedomu ģeogrāfijas

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    «Iedomu ģeogrāfijas» sajutu kā tiltu starp ģeolokācijām, kuras dzejniekam ir tikpat svarīgas, cik kaķim kartona kaste vai celofāna maisiņš (vaig?). Šis iedomu ceļojums dzejas rindās ļāva man sajusties kā nelielā bezalgas atvaļinājumā (pat atļāvos kafijai pielikt par vienu cukura karoti vairāk). «Es mazgāju matus. Es skatos filmu klusējot. / Cik līdzīgs cilvēkam esmu kļuvis.» dzejolī Amerikāniska domestikācija raksta Dzelzkalns, tomēr daļā dzejoļu atklājas tieši dzejnieka latviskā dzīsla – viegla apsēstība ar kapsētām ir viena no tām. Miniatūras mirušo pilsētas plešas zem kājām, kamēr skatītāji (apjaušami arī, kā kvēli dzejasrindu apjūsmotāji) piekrītoši māj ar galvu – «Nav nekā / apbruņojošāka par kartupeļu salātiem un smaidu» (12. lpp.) (pēdējais gan īsti nepiedien latvietībai, bet rasoliņš? krāmējiet tik uz šķīvja!). Tāpat Dzelzkalns uzrota piedurknes un kā ķirurgs veikli pašmauc zem pacienta (apjaušama arī kā kvēla dzejasrindu apjūsmotāja) smalkās čaulas, runājot par lietām (un vietām), par kurām «Neviens nav bijis tik izmisis, cik es.» (12. lpp.)

    «Kad atnāk vasara un triecas pret
    logu, es vairs
    netriecos pretim,»

    Amerikāniskā domestikācija

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Pagātne, tagadne un nākotne ir pretnostatītas. «Salas varbūt dreifē tālāk cita no citas» (39. lpp.), bet dilles krējumā, muzeju naktis un iekāre, kuru neviens neiztēlojas bīstamu, pārakmeņojas kā anekdote, kuru neviens nekad nevar izstāstīt līdz galam (nevis tāpēc, ka smieklīgi, bet tāpēc, ka bēdīgi). Man gribētos teikt, ka «Iedomu ģeogrāfijas» ir reizē raupjas un trauslas. It kā smilšpapīrs censtos kļūt par kristāla vāzi. Dzelzkalns nevairās skart tēmas, kuras īpaši apdāvinātiem cilvēkiem (piemēram, tiem, kuri pirms pāris dienām nolēma darbu pie Civilās savienības likuma neturpināt) liek sarkt un bālēt, un taustīties pēc ūdens glāzes, jo «Dzīvošanai ir sava ētika, un bet tu esi atpalicis.» (7. lpp.)

    «Kā tev šķiet, vai mākoņi panāca savu?»

    Ainava pie Tamas upes

    Raiens Dzelzkalns «Iedomu ģeogrāfijas»
    Dzejas krājumu «Iedomu ģeogrāfijas» papildina mākslinieces Elīnas Rukas fotogrāfijas, veidojot neparasti pievilcīgu tekstuāl-vizuālu sinerģiju (starp citu, Elīnu Ruku un Raienu Dzelzkalnu saista radniecīgas saites, par kurām vairāk vari uzzināt, lasot dzejrindas krājuma trīsdesmit sestajā lapaspusē).

    Valodu māja sola pievērst sabiedrības uzmanību sociāli un politiski nozīmīgiem jautājumiem, tulkojot to dzejnieku darbus, kuri atspoguļo mūsdienu aktuālo tēmu daudzpusīgumu. Ja Raiens Dzelzkalns un «Iedomu ģeogrāfijas» ir pirmais no aplūkotajiem dzejniekiem un dzejas krājumiem šajā (nosacīti) sērijā, tad ar nepacietību gaidu, ar ko vēl Valodu māja mūs būs gatava pārsteigt.

  • Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»

    by

    Šķiet, ka tas bija tikai aizaizvakar, kad izdevniecības Helios paspārnē savu pirmo elpu latviešu valodā ievilka kulta grāmata visa vecuma bērniem (arī tiem, kam pāri četrdesmit) – «Vai viņi purkšķina?» . Šī šķietami nevainīgā grāmatiņa ar gāzu laidošu zirgu uz vāka sacēla īstu komentāru vētru māmiņu šķīstītav…, tfū, diskusiju vietnēs, šķietami, atdzīvinot seno, klusi snaudošo, mītu par to, ka sievietes nepirž, tāpēc bērniem šāda ķecerību piesātināta literatūra nebūt nav vajadzīga – bērniem jālasa tādi stāsti, kā piemēram, «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši», jo, kas gan varētu būt šķīstāks un tikumīgāks, kā stāsts par meiteni, kas dzīvo kopā ar septiņiem pusmūžu sasniegušiem vīriešiem. (Pagaidi, ko?!)
    Ja pēdējo nedēļu laikā esi bijis aptiekā, stāvot rindā aiz māmiņas, kurai rokā iekāries viens, bet pupā otrs bērns (vai māmiņa ar bērniem jebkurā cita kombinācijā), un kura ar bezpalīdzīgu vaidu reaģē uz farmaceita «piedodiet, bet validola krājumi ir beigušies arī noliktavās» paziņojumu, tad tas, visticamāk, ir ne vien tāpēc, ka bērni mājās sasituši vāzi, kas atvesta no Francijas ceļojuma vai svaigi izlīmētās tapetes viesu istabā izdekorējuši ar makaroniem un kečupu, bet arī tāpēc, ka izdevniecība Helios jaunajiem (un ne tik jaunajiem) lasītājiem un dabas norišu pētniekiem piedāvā ienirt sūdos līdz ausīm Endija Sīda (Andy Seed) grāmatā «Kakas, takas un smakas (un ko tās tev saka?)» (The Clue is in the Poo and Other Stuff Too)

    Pēc šīs grāmatas pārlapošanas, neviens vien apstiprinās, ka kakas patiešām ir kā Rafaello – tās var izteikt tūkstošiem vārdu.

    «Lāči, kas dzīvo mežā, tu arī kakā. Atrodot lāča izkārnījumus, vari būt drošs, ka autors turpat vien dzīvo – KAKA IR PIERĀDĪJUMS!»

    12. lapaspuse

    Pat tad, kad tev šķiet, ka esi viens – tu neesi viens. Nekad. Apkārt vienmēr ir kāds, kurš tevi slepenībā vēro un ir gatavs aptaisīties uz līdzenas vietas, ja tu to pamanītu (atsevišķos gadījumos, visticamāk, arī tu). Dažreiz tas ir kaut kas tik sīks, ka to pat īsti nevar saskatīt (un tagad godīgi pasaki, kad tu pēdēji reizi biji pie oftalmologa?), bet dažreiz tik liels, ka to tāpat ir neiespējami pamanīt (piemēram, kā baļķi acī), tāpēc noteikti būsi pateicīgs, ja pie rokas būs gadījies šis fantastiski izzinošais ceļvedis kaku, taku, smaku parādību kopumā, jo, nonākot meža biezoknī, ir taču vērtīgi zināt, ka atrasta apgrauzta antilopes vai žirafes kāja ir signāls tam, ka ļoti iespējams, paslēpies aiz egles (vai zem bērzu lapām), tevi vēro lauva.


    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    «Kakas, takas un smakas» ļauj kļūt par dabas detektīviem ne tikai tiem, kuriem jau noklusējumā iekodētā sirgšana ar mīlestību pret dabu ir viena no galvenajām dzīvības uzturēšanas nepieciešamībām – bet arī tiem, kuri labprātāk purkšķina silti izsēdētos dīvānos, ritinot uz priekšu un atpakaļu savu ziņu plūsmas. Šis brīnišķi asprātīgais orientieris dabas norišu pasaulē ļauj atsvaidzināt jau iepriekš, kaut kur pa ausu galam dzirdētus faktus, piemēram – daži dzīvnieki staigā uz pilnas pēdas, daži uz pirkstgaliem (kā es, naktī lavoties pie ledusskapja), bet pasaulē ir vairāk nekā 3500 veidu čūsku (viens no veidiem noteikti ir vīramāte), vai arī uzzināt pilnīgi, ko jaunu – vai zināji, ka Kanādas zosis nokārtojas ik pēc divdesmit minūtēm (Delfi komentētājs komentāru sadaļā nokārtojas biežāk)? Vai to, ka pie jūras atrastais «ārprāc, cik smuks» akmentiņš varētu būt koprolīts jeb dinozauru sūdakmens? Tāpat «Kakas, takas un smakas» atklās, kur dzīvo lielākie kakātāji un mazāko pēdu atstājēji – kur labāk nebāzt pirkstus, kur nebāzt galvu, bet kam piestādīt rēķinu tava mājokļa ērtību izmantošanu; kāpēc nav veselīgi sekot leduslācim vai atrasties tuvā rādiusā nīlzirgam brīdī, kad tas nolēmis iztukšot zarnu traktu.

    «Lielākā ķirzaka pasaulē ir trīs metrus gara un var norīt pat kazu. Šo ķirzaku sauc par Komodo varānu, un tā dzīvo tikai četrās Indonēzijas salās. Ja vēlies tam sekot, uzvelc bruņas…»

    47. lapaspuse

    Endijs Sīds «Kakas, takas un smakas»
    Grāmata ir papildināta ar Klēras Elmonas (Claire Almon) ilustrācijām, kas palīdz gūt ne tikai tekstuālu, bet arī vizuālu priekšstatu par pēdām, kurām ne vienmēr vajadzētu sekot – jo var taču gadīties atrast alu (ne Mežpils vai Valmiermuižas, vecāki sapratīs) un vienā mirklī attapties mēslos līdz matu saknēm.
    Nebaidieties šo grāmatu iegādāt savu bērnu (vai personīgajiem) grāmatu plauktiem – baidieties atrast uz takas kakas un smakas un nesaprast, uz kuru pusi bēgt.

    No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve;
    Izdevējs: izdevniecība Helios, 2022

  • NOVEMBRIS/DECEMBRIS 2020

    by

    Ierasti, rudens un ziemas mēneši velkas lēni. Kā viena mikroviļņu krāsns minūte. Vismaz. Taču šogad novembrim un decembrim izdevies apsteigt mani zemajā startā. Un, knapi elpu ievilkdama, saprotu, ka jau šovakar jākāpj jaunam gadam pāri. Šajos divos mēnešos izlasītas 11 grāmatas, kuras bijušas gan milzīgi atklājumi, gan sāpīgas vilšanās. Bijušas prieki un asaras. Gan laimes. Gan skumju. Par dažām no tām esmu jau paspējusi runāt emuāra lappusēs:

    Un dažām esmu pataupījusi pāris vārdus šeit:

    Taču par vienu no visskaistākajām šogad lasītajām grāmatām runāšu… nākamgad.
    Tāpat, īsi pēc Jaunā gada mijas, neatkāpjoties no iepriekšējā gadā ieviestās tradīcijas, dalīšos ar savu 2020. gada grāmatu TOP 10!
    Esiet tepat netālu!

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JAUNAJĀ GADĀ!

    Džeroms K. Džeroms
    Trīs vīri laivā
    (nerunājot nemaz     par suni)

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!

    “Visam ir savas ēnas puses, teica kāds vīrs, kad viņam piesūtīja rēķinu par sievasmātes apbedīšanu.”

    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Roberts Zētālers
    Viss mūžs

    Vai viena cilvēka mūžu ir iespējams ietilpināt simt divpadsmit lapaspusēs? Austriešu rakstniekam, Bukera balvas nominantam, Robertam Zētāleram (Robert Seethaler) tas ir izdevies.
    Visu mūžu ilgi medīju bibliotēkā, taču nomedīju starp Zvaigznes ABC grāmatu veikala plauktiem, un nevilcinoties (jau teju ceļā uz kasi) ķēros tam klāt. Grāmata Viss mūžs nepārprotami (un neapstrīdami) saka priekšā, ka tās iekšienē meklējams (un atrodams) vienkāršs un dziļi aizkustinošs stāsts. Tas atklāj kāda vīra (Andreasa Egnera) dzīvesstāstu, gan vēju plosīto, gan cilvēku pelto, gan mīlestības caurstrāvoto. Tas kā vēss un dzidrs gaiss ieplūst lasītāja ķermenī, ietin pārpasaulīgā mierā kā miglas plīvurā, kas neizkūst pat aiz stāsta robežām, kas atklāj, cik spēcīgs var būt viena cilvēka stāvs, stājoties pretī likteņa pērienam. Tas, kā šim stāstam izdevās iedarboties uz visām manām maņām, sajūtu ziņā atgādināja to, ko ar mani jau pirms laika izdarīja Džona Viljamsa romāns Stouners un Gābriela Skota Avots – tieši tāpat, kā Viss mūžs, vēstot par cilvēka iekšējām un ārējām emociju un notikumu vētrām rēnā un neuzbāzīgā gaisotnē. Ja esi iepazinies ar kādu no šiem darbiem un tie bijuši sirdij tuvi, visticamāk arī Viss mūžs,
    pārsteidzoši rimtais un reizē neparasti saviļņojošais stāsts, šķitīs kā kreptīgs kūkas gabals pie tases labas kafijas.

    “Cilvēkam var atpirkt viņa stundas, nozagt dienas vai nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli.”

    (No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Ikes
    12

    Nepārstāšu atkārtot, ka dzeja priekš manis ir kaut kas intīms. Tā atstāj dziļus pēdu nospiedumus uz iekšējās pasaules paklāja, tāpēc, cenšoties izvairīties no tehniskiem tā bojājumiem, dzeju, kuru izvēlos baudīt, izvēlos tik rūpīgi, cik apakšveļu – lai tā nebūtu par lielu, nebūtu par mazu, vīles negrauztu vai neizvagotu miesu, uz laiku apturot asinsritējumu. Tai ir jābūt perfektai.
    Šī gada oktobrī manā feisbuka vēstuļu kastē iekrita ziņa, kas aicināja uz neparastu sadarbību. Dzejnieks Jans Ikes Covid-19 pandēmijas laikā izveidoja projektu, kurā aicināja (un joprojām aicina) Latvijā vairāk un mazāk zināmus cilvēkus video formātā ierunāt dzeju no krājuma 12, radot #12soļumaratons. Arī man bija tas gods tapt uzrunātai, tāpēc manu versiju par 12. martu varat apskatīt ŠEIT.
    Dzejas krājums 12 aiz saviem vākiem slēpj gada garumā uzkrāto emociju, pārdzīvojumu, izjūtu, iekšēju un ārēju kairinājumu radītu pieredzes vēstījumu, pārtulkojot to dzejas valodā. Tā nav sarežģīta, bet ļoti tieša. Tik tieša, lai brīžiem aizskartu kaut ko dziļi sevī noslēptu. Un tas mazliet pat kaitina. Kaitina doma, ka dzejnieks atradis ceļu uz vietu, kas jau ilgi bijusi noslēpta no citu acīm.
    Pēc krājuma izlasīšanas jau Janam minēju, ka šī dzeja šķiet ārkārtīgi melodiska – mana muzikālā izglītība to vien prasīja, kā ietērpt šos vārdus nošu bezgalīgajā varā. Tad arī Jans atklāja, ka tas jau ir noticis, proti, daudzi no dzejoļiem jau ir atraduši savu skaņu celiņu, kas nomierina, jo gribētos ticēt, ka pie mūsu zvaigžņotās debess beidzot parādījies spīdeklis, kas spēs atšķaidīt Guntara Rača dzejas koncentrāciju latviešu mūzikā.
    Šī noteikti nav perfektā dzeja, kuru meklēju, taču tajā ir kaut kas tāds, ko ieteiktu ieraudzīt arī jums! Kā saka pats dzejnieks: Ko nevar uzrakstīt vārdiem, to uzgleznot var sirds… Un sirds šajā dzejas krājumā ir ievērojami ieguldījusi…

    (Izdevējs: Ezerrozes grāmatas, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Edgars Valters
    Kaķītis un Ūpītis

    Par igauņu rakstnieka un mākslinieka paša ilustrētā un sarakstītā stāsta parādīšanos mūsu mājas grāmatu plauktā jāpateicas Ziemassvētku vecītim. Šī noteikti nebūtu mana pirmā izvēle, stāvot pie grāmatu veikala vitrīnām, izvēloties grāmatas bērniem, taču patiess prieks, ka šis uzjautrinošais stāsts par kaķīti un ūpīti, kuri bezgalīgas garlaicības mākti sāka darīt dumības, proti, mainīties ar ķermeņa daļām, tomēr nonācis manā redzeslokā. Un izlasīto grāmatu sarakstā. Šī būs ļoti viegla un interesanta lasāmviela ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Tā lieku reizi atgādinās, kāpēc ir labi būt tādam, kāds esi.

    (No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Cepu, cepu kukulīti

    Latviešu tautas pasakas ir nedaudz… labu veselību nomācošas. Šis klasikas darinājums, kurš sagatavots pēc 1988. gada izdevuma un kuram īpaši redzamā vietā būtu jāgozējas ikviena etnisku orģiju entuziasta mājoklī, manās mājās nonāca pavisam nejauši. Pašizolācijas laikā. Pavisam nejauši, lai pavisam jauši atgādinātu, ka esmu pateicīga mūsdienu rakstniekiem, kuri rada brīnumainus stāstus bērniem, un pasakas par to, ka kāds kādam dara pāri, apēd vai nokauj, varu aizstāt ar paijājamiem un bužināmiem mīļstāstiem. Grāmatā apkopoti skaitāmpanti, tautasdziesmas un pasakas. Mana vecuma bērniem tas var radīt zināmu nostalģiju pēc dienām, kad mammas un tēti, uz maziem ķebļiem satupuši kā klimpas, lasīja šos pastāstus, lai mēs ātrāk iemigtu un viņi pēc iespējas ātrāk varētu nodoties saviem priekiem – no paslēptuvēm izvilkt čipsus un šokolādes un skatīties Renegāta vai Nikita jaunākās sērijas. Taču, ar šodienas prātu tos atkārtojot atkal un atkal, es sliecos domāt, ka tie patiesībā domāti bezkaunīgiem bērniem kā soda materiāls. Un pat ļoti iespējams, ka šajā sakārtojumā šūpuļdziesmas liktas ievadā kā viegls trankvilizators.
    Taču ilustrācijas gan (mmm) kā krēmīgas putiņas rīta kafijai. Gardas.

    (Sakārtojusi Anna Kauce; māksliniece Ilona Ceipe; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)

    ⭐⭐⭐