POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: citāti

  • Federīka Bosko «Reiz mēs atkal tiksimies»

    by

    «Veids, kādā mēs kļūstam pieauguši, ir garumgara mēģinājumu un kļūdu virkne»

    Allaž esmu teikusi, ka neesmu cilvēku cilvēks. Alkstu vientulības jūrām peldēt pāri. Pārtapt vientuļā salā. Vai divās. Aizvērt acis un izlikties, ka šajā pasaulē bez manis (un kafijas ar pienu) neviena cita nav (nu vismaz līdz brīdim, kad aiz piedurknes sāks raustīt muti ar melnzemi notraipījis bērns, līdz sirds (un plaušu) dziļumiem izjusti izvīterojot savu «mammu, mammu, skaties, skaties…» āriju). Es neaizraujos ar draudzībām. Pārāk ilgstoša cilvēku klātbūtne izraisa alerģisku reakciju (zemesrieksti un kukaiņu kodieni pienes padzerties). Niezi zem ādas. Taču nekad agrāk neesmu šīs alkas pēc vientulības skatījusi no citas daudzskaldņa šķautnes. No tās šķautnes, kurā vientulība ir pašaizsardzības veids. Līdzīgi kā karatē paņēmieni vai piparu gāzes baloniņš, tā ap pusnakti, neapgaismotu ielu rajonā. Šis «mājas, ziepes, divi metri» gads ir bijis pateicīgs tam, lai sakārotu (un pakārtotu) sava prāta plauktus. Veiktu kosmētisko remontu apziņas gaiteņos. Sargposteņos. Pārkārtotu prioritātes. «Iztīrītu datni un iztukšotu grozu.» Pārgrieztu nabassaiti ar to – pārliecību, ka vientulību izvēlos tāpēc, ka tāda vienkārši esmu. Viena aktiera izrāde. Taču, lai arī cik neieinteresētu un nocietinātu seju es rādītu, tas nekādā veidā nespēj mainīt patiesības rūgto dvašu – liekot uz mēles klasikas meistaru vārdus – cilvēki nav vientuļas salas.

    «Gadu gaitā sirds pamazām rūdās, līdz kļūst cieta kā apdedzināts māla trauks… un tad no kāda trieciena vienā mirklī pāršķeļas uz pusēm.»

    Ar mani ir atgadījies pavasaris. Prāts nepārtraukti šķērso grāmatu varoņu stāstu robežas, patveras ziedošo koku zaros. Izšķiļas plēsīgo putnu ligzdās. Pirksti smagi kā silikāta ķieģeļi. Triecas pret kompjūtera taustiņiem, izšķīdina sakāmo (un rakstāmo) uz visām debespusēm kā balinātājs no zemākajiem veikala plauktiem. Tāpēc jāatzīstas, ka eju pret sevis pārstāvošo reliģiju, pēdējā laikā izvēloties pirksta biezuma lasāmvielu, vai tādu literatūru, kurai nav nepieciešams pieslēgt visus bioloģiski un klīniski apstiprinātos maņas orgānus. Vienā no tādām literatūras meklējumu kūrēm, uzdūros itāļu rakstnieces Federīkas Bosko (Federica Bosco) romānam «Reiz mēs atkal tiksimies» (Ci vediamo un giorno di questi). Lasot virtuālajā grāmatu plauktā (Goodreads) atstātās atsauksmes par šo romānu, roka pati neviļus sniedzas pēc dezinfekcijas līdzekļa – puņķi un asaras, kuras tur atstājuši lasītāji visā pasaulē, šodienas pasaulē šķiet mazliet antisanitāri. Liela daļa, sīkāk nepaskaidrojot, sola atsauksmju sadaļā atgriezties nedaudz vēlāk, kad viss būs izraudāts un nepieciešamais ūdens daudzums normālai ķermeņa funkcionēšanai atkal atjaunots. Ja man būtu ūsas, es tajās toreiz būtu pasmaidījusi. Pāris klikšķi un jau, cieši sagrābusi «Reiz mēs atkal tiksimies» savās plānajās plaukstās (paldies introvertu gadsimtam), atradu sevi nostājušos pašas frontes līnijas priekšā, tulkotājas Tamāras Lisekas priekšvārdā. Tajā pati tulkotāja norāda, ka pārnest latviešu valodā šo Federīkas Bosko darbu, kurš, salīdzinot ar iepriekš tulkoto («Mīlestības patiesā nozīme»), gājis kā plašumā, tā dziļumā, sagādājis patiesu baudu. Pēc pāris mirkļiem jau pati mirku puņķos un asarās, par kurām iepriekš būtu pasmaidījusi. Ja vien man būtu ūsu…

    «Vidusceļa patiesībā nav. Vidusceļš – tas ir utopisks, varētu sacīt, budisma jēdziens, jo īstenība arvien ir vai nu šāda, vai tāda: cilvēks ir vai nu uzvarētājs, vai zaudētājs, svētais vai nelietis, bara vadonis vai paklausīga aita.»

    «Reiz mēs atkal tiksimies» ir romāns, kurš lasītājiem paver iespēju sapīties divos, pilnīgi atšķirīgos – «kā baltie un krāsainie veļas gabali grozā», sieviešu draudzības pavedienos. Romāna balss pieder Ludovīkai – sievietei, kura vienmēr jutusies tā, it kā dzīvi vērotu no malas. Kā līdzjutēja tribīnēs. Turpretī viņas labākās draudzenes Katerīnas «prāta sliežu ceļi nepazīst strupceļus». Ideju vilcieniem pastāvīgi sasniedzot galastaciju, Kate traucas cauri dzīvei par spīti darvas upēm, kuras nākas šķērsot, jo, zinot, ka blakus ir tāds cilvēks kā Ludo, ir sajūta, ka neiespējami zaudēt līdzsvaru. Abu draudzība ir kā tik tikko no mikroviļņu krāsns izvilkts popkorns. Verdošs tvaiks brīdinoši ceļas no tūtas, viegli skarot sejas ādu, bet nepārvaramā vēlme just grauzdējuma garšu uz mēles, ir spēcīgāka par ilgām atturēties, nepieļaujot kļūdas. Apdedzinoties. Un tā kādu dienu abām uzbrūk vēl iepriekš neiepazītu ciešanu ēnas, kas liek draudzenēm uz brīdi nolikt uz pauzes. Dzīvi. Ludo jāatšķetina Kates pagātnes vētru plosītie notikumi. Jātiek klāt noslēpumu kodolam. Jāveic smalku aprēķinu kļūdu labojums, pirms izkrist esības eksāmenā.

    «Pārfrāzējot Darvina teoriju, – izdzīvo nevis stiprākā, bet nelietīgākā suga.»

    Rakstniecei Federīkai Bosko piemīt spēja ar vienkāršiem (cilvēciskiem (un brīžiem pat ļoti humoristiskiem)) līdzekļiem panākt lasītāja uzticību. Ieraut notikumu vērpetēs tā, lai nevienā brīdī nerastos šaubas par to, vai tas, kas šobrīd notiek, patiešām notiek. Līdztekus neviltotai draudzībai, rakstniece atklāj arī varmācīgu, psiholoģiski terorizējošu attiecību neglītos sejas vaibstus, liekot starp lasītāju un stāstu iezagties «neizturami ilgam, mokošam, spriedzes pilnam klusumam kā tad, kad gaidi sitienu; tas kavējas, bet tu tikmēr gaidi, sarāvies, gatavs to atvairīt, nezinādams, no kuras puses tas nāks.» Bērnu un vecāku attiecības. Bezgalīgo vientulību, kas iezogas, kad neprotam pateikt to, ko jūtam. Un ticības meklēšanu cilvēkos, par spīti tam, ka «dzīvniekam, kas vienreiz jau iekodis, nekad vairs negribas īsti uzticēties». Iemācāmies atvērt acis un paskatīties uz sevi no malas – «mums šķiet, ka laika ir daudz, ka varam to tērēt bez jēgas», tomēr romāna galvenās varones iznes Federīkas Bosko galveno domu – šī diena, šī pati diena, kurā lasi šo emuāra ierakstu, noskalo ar melnu tēju vai baltu kafiju, šī diena, kurā pļausi zāli, motora zuzoņai ieaijājot miegā zem upeņu krūma zvilnošo kaķi, šī diena, kad mizosi kartupeļus biešu zupai, vai stundām, dažādās neiespējamās jogas pozās, mēģināsi aizdarīt trīs izmērus par mazu džinsu bikšu pogu (bet nepūlies, tās visticamāk tā pat jau sen izgājušas no (Rīgas) modes), var būt pēdējā. Meklēt sevī vairāk labo vārdu. Vairāk labo darbu. Jo sliktā jau tā ir tik daudz.

    «Kad cilvēks reiz ir izdarījis kādu izvēli, tai seko nākamās, un tad atpakaļceļa vairs nav.»

    Reizēm mēs aizmirstam, ka dzīve nav nekāda Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula. Cilvēki nav zelts. Un sudrabs ne tik. Dzīve nav tikai bēdu ieleja, kurā esam ietriekti, lai ciestu bezdievīgas mokas. Viss ir daudz vienkāršāk. Pat vienkāršāk kā «melnbaltās neoreālisma filmās». Aiz katra stūra, meklējot sarežģījumus un pierādījumus tam, ka nav jēgas tiekties pēc sapņu piepildījuma, mēs palaižam garām pašu būtiskāko – iespēju būt šeit un tagad. Piedalīties dzīvē. Mūsu atmiņas ir īsas (bet mums tomēr pietiek drosmes smieties par zelta zivtiņām) un visticamāk brīdī, kad peles kursors nodevīgi klikšķinās uz «publicēt» pogas, arī es visu iepriekš minēto, pravietisko īstenības aktu būšu izdzēsusi no savu atmiņu cietā diska. Taču tagad gribas noticēt, ka viss ir iespējams…
    un reiz mēs atkal tiksimies…

    No itāļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka;
    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019

    «Tu man iemācīji, kas ir mīlestība, kā arī to, ka dzīve ir jādzīvo, nevis jāglabā skapī.»

  • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    by

    «Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

    Katru dienu viens un tas pats.
    Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
    .stap sat sneiv uneid urtaK

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

    «Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

    Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
    Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
    Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
    Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
    Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

    «Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

    Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
    Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

    «Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


    Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
    «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

    «Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

    No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
    Izdevējs: Atēna, 2003

    «Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

  • MARTS

    by

    Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. Un iesēžas pašizolācijas klēpja dzīlēs. Ēd tunčmaizi ar sīpoliem. Uzdzer kafiju bez cukura. Atpūta pēc atpūtas.
    Gaisā virmo vārdi. Komati. Punkti. Teikumu kalni, ezeri un upes. Pirmais saldējums. Pēdas, kuras grib izrauties no starpsezonas zābaku un zeķu ieslodzījuma. Saule, kas liek sažmiegt acis kaukāzietī. Visas ziemā nenotikušās vētras. Slinkums. Nosēdinātas baterijas. Iesāktās un neizlasītās grāmatas.
    Joprojām.
    Pavasara gaidīšanas frontē bez pārmaiņām.
    Marts paspēja būt lasāmgabaliem bagāts. Vairāki kvadrātkilometri dzejas. Un pārējās «grāmatas, līdz kurām jāizaug
    vai jāpakāpjas uz ķeblīša, lai varētu aizsniegt    ». Jaunas draudzības. Jaunas grāmatmīlestības. Šajā mēnesī izlasītas apaļas desmit grāmatas. Ar savu skatījumu uz trijām no tām jau uz savas emuāra sienas dalījos iepriekš. Tā, piemēram, pastāstīju par savu šķirstīšanas (un pāršķirstīšanas) atkarību, kuru izraisījusi teju tik tikko Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā Dītera Bēges un Bernda Melka-Tasela bilžu grāmatas «Mēs — cilvēki», igauņu izdevniecības Helios nule grāmatu veikalu plauktos nonākušo rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas satricinošo, skarbu diskusiju raisošo debijas romānu «Mana tumšā Vanesa» un izdevniecības Latvijas Mediji lolojumu, vecāku veselā saprāta pašsaglabāšanās rokasgrāmatu «Montesori mazulis», kurā Montesori pasniedzēja Simona Deivisa pavisam, pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Taču šis mēnešieraksts, kā jau ierasts, top pateicoties grāmatām, kuras līdz galvenajai sienai dažādu iemeslu (visticamāk, laika un kafijas trūkuma organismā) dēļ nav nonākušas:

    Šobrīd manā dienaskārtībā ir Emmas Hīlijas (Emma Healey) debijas romāns «Elizabete ir pazudusi» (Elizabeth is Missing), kuru 2018. gadā izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šī grāmata jau sen bija manā lasāmo grāmatu sarakstā, taču atliku to līdz pēdējam, jo jau doma vien par to lika manī atdzīvoties emocijām, kas truli belza pa pieres vietu. Tomēr pēc raidieraksta «Piedzīvot lappuses» noklausīšanās, kur vienā no jaunākajām sērijām šī grāmata tika pieminēta, sapratu, ka atlikt to ilgāk vairs nav vērts. Romānā «Elizabete ir pazudusi» viss aizmirstais lēnām tiek atšķetināts, kā mati, kurus vējš sasējis mezglos, pa vienam vien vaļā raisa maigas rokas. Tas atklāj baisas detaļas demences skarta cilvēka ikdienā. Tik smalki un precīzi, ka liek man atkal un atkal atgriezties dienās, kuras tik ļoti gribu aizmirst… bet par to pastāstīšu nākamreiz.

    Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
    TIEKAMIES APRĪLĪ!

    Katrīna Rudzīte
    «Ērti pārnēsājami spārni»

    «reizēm es domāju nez vari arī es
    kādam esmu tāds cilvēks
    (…)
    kāds par kuru aizgūtnēm sapņo»

    Pierakstos stāv rakstīts: «Rudzīte – ne mīlestība no pirmā acu uzmetiena». Un tad es atcerējos to saraukto pieri. Tās grumbas, šķita, tūlīt aprīs katru aiz melnajiem vākiem slēpto vārdu, lai tikai manām acīm tie nebūtu jāredz. Es atkal, salasījusies visas četru un piecu zvaigžņu atsauksmes, biju metusies virsū dzejas krājumam, aplam domājot, ka tas mani aizraus jau no pirmajām lapaspusēm. Atņems elpu. Liks pietvīkt vaigiem. Es tālāk nemocījos. Noliku «Ērti pārnēsājamos spārnus» un domas nost. Lai izvēdinās. Pēcāk ņēmu un darīju domas no jauna. Un dzeju. Un jūs ziniet? Pati dzejniece min, ka: «ir grāmatas līdz kurām jāizaug
    vai jāpakāpjas uz ķeblīša lai varētu aizsniegt
    spožās skarainās skumjas    ». Tā arī bija. Man vajadzēja pāris stundas, lai izaugtu un aizsniegtu to, kas iepriekš šķita neaizsniedzams.

    «ja tu lasi šo dzejoli
    es esmu apmaldījusies labirintā»

    Rudzīte ievilka mani savos dzejoļos. Pavisam lēzeni. Saldi. Kā gadatirgū, stāvot pie cukurvates aparāta, un gaidot, kad onkulis kovbojcepurē uztīs uz kociņa lipīgo mantu, es gaidīju, kā attīstīsies dzejnieces uzmācība, liekot man atķeksēt un pierakstos pārrakstīt rindkopu pēc rindkopas. Tad es atcerējos visus savus nepabeigtos dzejoļus un nokaunējos.
    Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds.
    «Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa.
    Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»

    «tev iekšā ir neglīts pušums izskatās pēc kā tāda ko spēji ietriecoties ķermenī
    varētu būt ieplēsis ass objekts
    varbūt no liela augstuma krītoša dzīve»

    (Izdevējs: Neputns, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Toms Treibergs
    «Biezoknis»

    «Gaisma aiziet kā ārsts,
    tikko pateicis sliktas ziņas.»

    Man patīk dzejas atklāšana. Un atklāšanās. Man patīk atrast jaunus pieturpunktus. Jaunus grābekļus (lāpstas un kapļus), uz kuriem uzkāpt. Un no kuriem nokāpt. Man patīk sāpes, kuras izdala dzeja. Zīžu tās negausīgi kā zīdainis krūti. Pieņemos svarā. Augu garumā. Pēc ikmēneša apskates daktere saka: «Tu esi dūšīgs bērns. Turpini ēst dzeju vismaz četras reizes dienā. Un neaizmirsti par D vitamīnu.» Un es ēdu (un par D vitamīnu neaizmirstu).
    Tā pa kumosam es tikko izēdu veselu katlu ar dzejnieka Toma Treiberga burtu zupu. Strēbu veselām karotēm to lielo laimi būt šeit un tagad, un baudīt tādu dzeju.

    «Es vēl arvien atceros tavu smaržu.
    Un tā man sāp
    kā nozāģēti pirksti
    uz šķūnītī uzkonstruēta
    lentzāģa.»

    Treiberga «Biezoknim» lavījos cauri pamazām. Dienu no dienas rausos cauri vārdu džungļiem. Zīmēju un atzīmēju. Izrakstīju. Pierakstīju. Pratos neapčurāties no prieka par «Biezokņa» vizuālo noformējumu. Tas piesēja acis katrā atšķirtajā lapaspusē, liekot uzkavēties atvērumā pāris mirkļus ilgāk. Māksliniece Evija Pintāne nozaga manu laiku, un par to es viņai dodu visas Goodreads zvaigznes.

    «Vienīgie, kuri atceras
    un saglabā
    visu cilvēku piedzīvoto,
    ir koki.»

    «Biezoknis» ir lielisks dzejas krājums. Pa puzles gabaliņiem kopā liekams. Līdz piedzimst vesela dzejoļu ģimene. Liela un laimīga. Vienā rindā stājas. Pēc augumiem. Emocionālā satricinājuma. Patiesībām un nepatiesībām. Sevis atrašanas. Un atkalpazaudēšanas. Cilvēki smaidīgi. Cilvēki skābi. Cilvēki zibenssperti. Sapnī priecīgi cilvēki. Tādi, kam iekšā sāp, cilvēki. Savādāki. Citādāki. Tādi paši.

    «Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās
    un teikt: «Šī būs tā vieta, kur neviens
    tev nedarīs pāri.»

    Lasiet Treibergu! Lasiet «Biezokni»! Lasiet un rakstiet man uz elektroniskā pasta kasti, kā jums patika! Tā arī rakstiet: «Arta, kā jums patika!»

    (Izdevējs: Neputns, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Aija Bley
    «8. b klase»

    «Manī vispār nav nekā īpaša. Ja nu vienīgi pastāvīgi gruzdošā nelaimīguma sajūta, kas pārņem kā tādas neizskaidrojamas ilgas, Piemēram, es raudu par to, ka nekad neredzēšu Parīzi, jo nekad mūžā mani uz turieni neviens nelaidīs. Par to, ka esmu nelaimīgi iemīlējusies Mārī Liepā, bet viņš ir slavens baletdejotājs un mēs nekad nesatiksimies.»

    Esmu dusmīga. Tā nopietni. Pūšu dūmus pa nāsīm kā satracināts trīsgalvu pūķis. Gruzdu no iekšienes par neizdzīvotām, aiz astes nenotvertām sajūtām. Tāds tukšums. Tāds izsalkums. Kaut ko tādu var aizpildīt tikai ar šokolādes kūkas gabalu, slīkstošu baltas kafijas okeāna.

    «Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums.»

    Dienasgrāmatas formātā veidotā «8. b klase» autore Aija Bley pasmejas par lasītāju. Raksta raiti. Raksta saistoši. Raksta tā, ka jādomā, kāpēc grāmatai pievienota grāmatzīme, ja teksts tiek apēsts (lasīt: negausīgi norīts) pāris mirkļos, neatstājot aiz sevis pat pārpalikušu pieturzīmi. Bet stāsti (dienasgrāmatas ieraksti) par izlaiduma klases gadu beidzas, šķiet, nemaz tā īsti nesākušies. Brīdī, kad vēstījums uzņem apgriezienus, palielinot jaudu pie katras pāršķirtās lapaspuses, tas pārtrūkst. Noslāpst. Izbeidzas. Kā motors, kuru pretī nav gatavi ņemt pat vīri no šrota. Noskalojams podā «8.b klases» milzu potenciāls, jo mazuma piegarša ir vienkārši neaprakstāmi kaitinoša.

    «Atpakaļceļā no Maskavas braucām ar lēno vilcienu, kas piecos no rīta pietur Salaspilī. Kamēr es guļu, Naglis meitenes pieķer guļot vienā kupejā ar puišiem. Viņš mūs visas pamodina, kaunina un liek atnes izziņu no ginekologa.»

    Noteikti gribu lasīt Aiju Bley vēl un vēl. Bet apjomīgākā formātā. Šī bija tāda pirkstu aplaizīšana. Un viss.
    Taču vizuālais noformējums ir vienkārši perfekts. Izcils atpakaļmetiens Padomju Savienībā (es gan tur neesmu bijusi, bet uz brīdi man tika uzburta sajūta, ka nāku tieši no turienes).

    P.S. Grāmatas eksemplāru aizņēmos no Kuldīgas Galvenās bibliotēkas. Un tieši tajās piecpadsmit minūtēs, kurās to atstāju uz automašīnas priekšējā paneļa, lai aizietu līdz veikalam nopirkt bērniem šokolādes pienu un cūkgaļas karbonādi bez kaula, vīrs to paspēja izlasīt. Un brīdī, kad sēdos mašīnā, vienā elpas vilcienā man izstāstīja visu «8. b klases» sižetu. Es gribēju viņu piekaut, bet man vajadzēja kādu, kurš vakariņām izklapēs karbonādi.

    (Izdevējs: On the Road, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Amanda Aizpuriete
    «Pirms izvākšanās»

    «ir tādas naktis
    kurām nekad nebūtu vajadzējis notikt»

    Dzīve ir «viena pelēka ziema ar nebūtiskiem krāsu traipiem pa vidu». Mežonīgs kliedziens. Rituāls. Pilsētas, kas pieradina baložus un sirdis. Iekausē asfaltā. Negaisa naktis iekausē. Murgus un no konteksta izrautas frāzes. Iekausē.
    Amanda Aizpuriete ir šamane. Lasot dzejnieces dzejas krājumu «Pirms izvākšanās», lasītājs piedalās pagāniskos svētkos, kuros katrs vārds dārd kā bungas. Kā zibeņi. Skaidru debesu šķelti.
    Neiztulkojamas ilgas. Iznīcinošas sāpes. Meli un patiesības. Varbūtības.

    «nerimstas tikai putni
    viņu dziesmas joprojām ir dienišķais karalauks»

    «Pirms izvākšanās» aizkustina. Tas ir pilns dzīves. Pilns nāves. Pilns spožuma, kas izbalē. Pilns sīku taciņu, kas aizved nekurienē. Atsauc atpakaļ. Atsauc citurienē, kur diemžēl (vai par laimi) neesam citi. Esam. Tie. Paši. Esam Aizpurietes izrakstīti. Uz «bezmiega šosejām» notriekti lopi. Ķieģeļi, «no kuriem uzmūrēts laiks». Esam.
    Vārdi dārd kā bungas. Kā bēgošas kājas. Dārd. Vārdi bēg uz citurieni. Citur, kur neesam citi.

    «nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai
    uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā
    ja esat pārdozējis – zvaniet
    līdz telefons izslīd no aukstajiem pirkstiem»

    Mirdzošām acīm. Remdenā balsī. Pavisam tuvu. Un tālu. Aizpuriete uzrunā. Izrunā dvēseli. Izrunā elpu. Izrunā «skumības okeānus». Sausus. Sapņus. Pieskārienus.
    Vārdi slīd kā titri pēc «oskarotas» filmas beigām.
    Pēc visa beigām.
    «Pirms izvākšanās beigām».
    Bauda maņām.

    (Izdevējs: Neputns, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Alesandro Bariko
    «Zīds»

    «…viņš bija no tiem ļaudīm, kam patīk vērot savu dzīvi, uzskatot par veltām un muļķīgām iedomas, ka to vajadzētu dzīvot.»

    Saules stari laužas iekšā pa tikko atvērtā loga arku, cenšoties noskūpstīt visu, kas nav noslīcis ēnu okeānā. Atstāj savus lūpu nospiedumus uz dīvāna roku balsta, kafijas galdiņa kājas, krāsu izbalējušām sienu mugurām, kafijas krūzes porcelāna ādas. Aizsit elpu. Aizsit vārdus. Darbības. Aritmētiski progresējošas. Skatos šo «neizskaidrojamo un gaistošo izrādi». It kā šī klusēšana, šī aizrautīgā klusēšana spētu mainīt lietu kārtību manā galvā. It kā tajā pēkšņi varētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet man vajag atbildi tikai uz vienu. «Kam tā domāta?» Kam domāta dzīve?
    Bet tie jau ir divi.

    «Tās ir tik dīvainas sāpes.
    Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»

    Pirmo reizi ar itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) daiļradi iepazinos, lasot romānu «Jaunā līgava» (La Sposa giovane). Toreiz atzinu sev, ka tā man ir ļoti īpaša grāmata, jo bija pirmā, kuru pēc ilgas lasīšanas pauzes vienā mirklī biju izrāvusi sausu. Tā bija grāmata, kura manī atgrieza lasītprieku un mīlestību. Apgāda Zvaigzne ABC paspārnē nule iznākusi jauna rakstnieka grāmata «Tūkstoš deviņsimt» (Novecento), taču, pirms ķerties klāt šī stāsta lapaspušu šķetināšanai, nolēmu ielūkoties tajā, ko vēl latviešu lasītājiem piedāvā Bariko. Tā manā grāmatu plauktā nonāca «Zīds» (Seta).

    «Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis.»

    Ir neiespējami aprakstīt to, ko Bariko dara ar lasītāju. Mēs esam trauslas būtnes rakstnieka rokās. Zīdtārpiņi. Ir sajūta, ka visi vārdi, kas plūst pār Bariko lūpām un ieaužas papīra dzīslās, izrakstot varoņu likteņus, patiesībā ir mūsu. Pārrakstīti. Izdzēsti. Uzrakstīti. Norakstīti. Likteņi. Mūsu. «Rīsa papīra» un «melnas tintes» radīti. Romāns «Zīds» vēsta par kādu tirgotāju, kurš dodas ceļā uz Japānu, lai iegādātos zīdtārpiņus, taču tur sastaptās «mēmās un mūžību tālās acis» vīrieti apbur. Tās pārņem kā sērga. Tās iekvēlina kārdinājumu atgriezties. Atkal un atkal atgriezties un noraudzīties tajā, kam nekad nebūs lemts piepildīties. «Zīds» ir apsēstība. Dzīšanās pēc nezināmā. Uzmācīgas domas par nepiedzīvoto. Neizdzīvoto. «Nepārejošs nelaimīgums». «Zīds» ir lirisks ceļojums, kuru visu lasīšanas laiku bail izlaist no pirkstiem. Un, kad aizver grāmatas vākus, šķiet, ar tevi noticis viss.
    Alesandro Bariko ir meistars visā, ko raksta. Šī ir otrā reize, kad par to pārliecinos.
    Tagad sēžu. Kūpinu jau trešo kafijas krūzi šodien un ar nepacietību gaidu nākamās. Pārliecības.

    «…viņš pievērsās tam, kas bija palicis pāri no viņa dzīves, un atsāka to rūpīgi kopt nesatricināmā ietiepībā kā dārznieks, kas pēc vētras nakts atsāk darbu izpostītā dārzā.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
    ⭐⭐⭐⭐

    Anna Gavalda
    «35 kilogrami cerības»

    «Drāmas nomaina nākamais pārbaudījums – mājasdarbi. Ja man palīdz mamma, viņa allaž izplūst asarās. Savukārt, ja palīdz paps, asarās izplūstu es.»

    Bērni esot laime. Bet, ja es aizeju gulēt četros no rīta un jau precīzi, kā pulkstenis, septiņos trīsdesmit mani modina bērns, es sāku apšaubīt šo laimes definīciju. Lēni sutinu jau piekto šīs dienas kafijas krūzi. Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit. Pa virsu uzkožu «35 kilogramus cerību», un prātoju par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Varēju atstāt vaļā bikšupriekšu un saaukstēties.

    «Daudz vieglāk ir būt nelaimīgam nekā laimīgam.»

    Līdz šim franču rakstniece Anna Gavalda man bijusi sveša. Neatpazīstu viņas rokrakstu. Neatpazīstu viņas balsi, kas pieskandina lapaspušu sienas. Ar smiekliem un klusinātām skumjām. Neatpazītu pat sejas vaibstus, ja kādreiz Elizejas laukos mēs paietu viena otrai garām. Visticamāk, arī viņa manus ne. Taču vēlējos to mainīt un bibliotēkas ķešā ieliku «35 kilogramus cerības» (35 kilos d’espoir). Tas ir stāsts par zēnu, kuram galva ir kā caurduris, «toties viņam ir liela sirds un zelta rokas». Vēl viņam ir ārsta slēdziens par apgrūtinātām koncentrēšanās spējām un Leontētis – vectēvs, kura būcenītis ir visa zēna dzīve un patvērums. Tā ir vieta, kur iederēties. Vieta, kur viss nesaprotamais un neizdarāmais kļūst saprotams un izdarāms. Tāds ir Greguārs – šīs grāmatas galvenais varonis.

    «Protams, ka ir daudz vieglāk iegalvot sev, ka esi stulbs. Tas ir lielisks aizbildinājums, lai neko nedarītu!»

    Šajā nelielajā stāstā autore iekodējusi burvīgu atziņu – proti, dzīvi neveido tikai atzīmes dienasgrāmatā, iepretim mācību priekšmetu sarakstam. Lielāka nozīme dzīvē ir motivācijai un spējai panākt lietu virzību. Mēs varam būt draņķīgi matemātiķi, bet lieliski pārvaldīt valodas. Varam apmaldīties Pasaules Atlanta lapaspusēs, bet spēt atrast pareizo virzienu Piena Ceļa galaktikā. Neiztaisīsim no sevis (un saviem bērniem) to, kas mēs neesam, bet attīstīsim talantu, kas bezdarbībā nīkst mūsos.
    «35 kilogrami cerības» ir īss stāsts ar garu atziņu sarakstu.

    «Ienākot šajā sērkociņu kastes lieluma būrītī, es paplešu nāsis un dziļi ievelku elpu. Tā smaržo mana laime – pēc vecas smēreļļas, elektriskā radiatora, metinātāja, koka līmes, tabakas un vēl daudz kā cita. Tā ir neatkārtojama smarža. Esmu pat sev nosolījies, ka viendien to destilēšu un radīšu smaržas ar nosaukumu «Būcenīša smaržūdens», lai varētu to ieelpot ik reizi, kad dzīve būs man nodarījusi pāri.»

    (No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Izdevējs: Atēna, 2008)
    ⭐⭐⭐

    Juris Kronbergs
    «Rudens mani raksta»

    «un laiks virina dienas kā durvis
    un es virinu laiku»

    Rudens un pavasaris. Divi milži, kurus šķir vasaras saldme un ziemas gausība. 28. marts. Situācija ģimenē (lasīt: bērna iemidzināšana ratos) mani izspiedusi uz balkona. Lasīt Kronbergu. Un rudeni. Ass vējš aplaiza pirkstu galus. Un iekož. Neremdināma apetīte tādam vējam. Pluina lapas uz visām pusēm. Tāpat kā «galotnes / liecas kad vēji pavēl». Izpluinīs vārdus no lappusēm ārā. Garām aizzib «niezēt», «plauksta», «auksta», «palikuši» vārdi. Tiem pa pēdām seko «kā filmā», «lēnām atbrīvojas», «labs prāts». Tagad eju rindiņām pāri, skatos, vai tie visi vēl ierindās. Ir!
    Klau, bet, ja mums nebūtu sliktu laikapstākļu, laba dzeja paliktu neuzrakstīta, pareizi? Pareizi!
    Tāpēc palīdzu vējam un smalkam lietum kausēt vārdu pēc vārda.

    «Vai dzeja var pasauli padarīt
    Par nedaudz labāku vietu?»

    Dzejnieku Juri Kronbergu un krājumu «Rudens mani raksta» atklāju kā Kolumbs Ameriku – veselu kontinentu, pilnu dzīvības, bet man nebija par to ne mazākās jausmas. Ekspektācijas par šo grāmatu audzēju lielas kopš brīža, kad to pasūtīju bibliotēkā. Audzēju lielas. Kā blokmājas. Vienu pie otras. Vienu pēc otras. Un ne brīdi nebiju vīlusies, kad vārdi, vēja mudināti, apaļiem vēderiem vēlās ārā no grāmatas vākiem. Deldēju tos ar pirkstu nospiedumiem. Un katrs no tiem pazūd «kā maizes drupača / rudens lapu paklājā». Tas, ka «Rudens mani raksta» pie manis atnāca pavasarī, tikai apstiprināja faktu, ka rudens nav atcelts nevienā gadalaikā. Dzeja nav atcelta nevienā gadalaikā. Rudens (un dzeja) ir mana iekšējā sajūta.

    «Varbūt visa dzīve
    ir traucējoša šalkoņa»

    Dzeja vienmēr kaut ko grib pateikt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties. Un redzēt. Arī caur acīm runā dzeja. Ne tikai čukst ausī «kā dziesma / mirkli pirms tā atstāj lūpas». Es iemīlējos Kronberga vārdos. Iemīlēju tukšos logus, tukšo pilsētu ielu, tukšo cilvēku mājokļos. Iemīlēju rudens nagu ielaišanu ādā. Iemīlēju rudeni, pelēku kā nagla, smagu kā zilonis. Iemīlēju īso ieelpu pirms vispārīgās rudens meklēšanas dienas, kad pirmais sniegs atņem rudenim karaļa statusu.
    Bet tas nekas. Rudens jau paliek. Un dzeja paliek. Tā ir iekšējā sajūta.

    Lasiet šo skaisto dzeju un –

    «atbrīvo mani no ziemas»

    (Izdevējs: Valters un Rapa, 2005)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

  • Simona Deivisa «Montesori mazulis»

    by

    «Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»

    Valters B. Bārbs

    Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari.
    Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju.
    Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus.
    Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.

    «Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»

    Džīna K. Millere & Marianna Vaita Danlapa
    «Apzināta vecāku lomas pildīšana»

    No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.»
    Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».

    «Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»

    Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem.
    Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.

    «Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»

    Dr. Marija Montesori
    «Absorbējošais prāts»

    Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam.
    Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»

    «Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»

    Karls Onorē
    «Lēnuma slavinājums»

    Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā.
    Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki.
    Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).

    «Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»

    Sūzena Stīvensone
    «Priecīgais bērns»

    Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju.
    Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā.
    Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā.
    Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!

    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020;
    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

    «Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»

    Marija Montesori
    «Atklājot bērnu»

  • Dīters Bēge, Bernds Melks-Tasels «Mēs — cilvēki»

    by

    «Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.»

    Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo miegu. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi. Nē. Atņirdz zobus kalendārs pie sienas. Noplēšamais. Tā dienu pēc dienas es plēšu tā ņirdzīgos zobus. Mīl, nemīl, mīl, nemīl… Īsi pirms nonākšanas papīrgrozā, septītais marts cenšas pierunāt mani uz citrona kūku. No domām par cukura upēm vien augšstilbi piebriest kā gaiļa krūtis pirms cīņas par augstāko vietu uz laktas. Piebriest un iesprūst džinsu starā. Piebriest kā upe, kas plānotājā nevainīgi atzīmējusi datumu, kad iziet no krastiem. Iziet no krastiem un aiziet uz veikalu pēc diļļu čipsiem.
    Un atkal viņi ir klāt. Visuredzošie. Ņirdzošie.
    Atņirdz zobus, tā laiks un arī cilvēki.
    «Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi.»
    Cilvēki pozitīvi. Cilvēki negatīvi. Kā elementārdaļiņas, kas ceļo pa atomu uzblīdušajām pavēderēm.
    Kā salūzušas tvaika nosūcēja instrukcijas. Baltas ķieģeļu sienas. Tostermaizes bez siera. Kaķu nagiem izraibinātas tapetes pie sienas. Tējas nosēdumiem piezīdušās krūzīšu lūpas. Vilcieni, kas aiznes ēnas milzīgās ausainēs. Izlietnes, kurās izskalo kafijas biezumus. Sniegs, kas nakts laikā pagūst izdzīt asnus uz automašīnu jumtiem. Jautājumi. Atbildes. Uz līmlapiņām. Zāles pret saaukstēšanos. Un samīlēšanos. Porcelāna servīzes, mazās baltās vietiņas, kur putekļi noparko savus lambordžini. Bruģakmeņu vaigi, kuriem pāri dragā labi koptu (mēreni barotu) dāmu pakavu asie naži. Vārdi uz noplēšamā kalendāra lapiņām. Citronkūkas receptes. Laiks un cilvēki, kuri atņirdz zobus…
    «Es domāju, ka mēs esam līdzīgi.»

    «Mūsu šūnas dzīves laikā vairākkārt atjaunojas. Bet sirds un acis gandrīz nemainās.»

    Kamēr pavasaris rausta ziemu aiz ūsām, Jāņa Rozes apgāds vienlaikus pārsteidz un lutina lasītājus, savā paspārnē izdodot vācu gleznotāja, vairāku bērnu grāmatu autora Dītera Bēges (Dieter Böge) un ilustratora Bernda Melka-Tasela (Bernd Mölck–Tassel) kopīgi radīto bilžu grāmatu. Par ko? Par mums. Cilvēkiem. Dažāda lieluma. Platuma grādu. Dzīves stāža. Statusa (karaliskajā ģimenē). Par to, kādi esam un kādi reizēm aizmirstam būt.
    Pasauli esam iegriezuši pretējā virzienā. Mašīnas brauc atpakaļgaitā. Laikrakstus tantes uz soliņiem lasa, sākot ar anekdošu un sludinājumu slejām (pērk un pārdod, maina, pateicības, līdzjūtības). Kaķi glauda pret spalvu. Satiekot kaimiņu, pār lūpām izsprāgst atvadu vārdi (līdz nākamai reizei). Saulespuķes raksta dzimtsarakstu nodaļai iesniegumu par vārda (un uzvārda) maiņu (kopš šodienas būšot Mēness Meitas). Mēnesspuķes. Pārdevēja par produktiem pircējam izmaksā naudu. Pircējs atdod atlikumu. Tapetes izlīmējas uz grīdas. Paklāji pielīp pie griestiem. Pirmklasnieks absolvē augstskolu.
    Cilvēki kāpj atpakaļ kokos.
    «Mēs — cilvēki» palīdz atgūt zudušo. Atgūt ticību cilvēkiem.
    Un iegriezt pasauli mums ierastajā virzienā.
    Pazust likumsakarībās.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    «Arī tas, kam mēs neticam, var būt pareizs.»

    «Mēs — cilvēki» (WIR MENSCHEN) ir rokasgrāmata par mums pašiem. Rokasgrāmata, kas ikviena sirdi iekaros ar vienkāršību. Un sirsnību. Pievilcību. Ilustrācijas pārsteigs ar sīku detaļu pārpilnību, teksti – kā āmurs – trāpīs pa īkšķa nagu, radot ķīmisku reakciju. Cilvēcību (un asinsizplūdumu).
    Mēs. Cilvēki. Radības ar lielākiem un mazākiem kroņiem. Sapņiem. Domām. Ilgām. Vēlmes pietuvoties tam, kas mums vienmēr paliks noslēpums. Vēlmes uzrakstīt uz papīra lidmašīnas spārniem visu, kas kādreiz palicis nepateikts. Atdot vēja raupjajām rokām, lai ceļ pretī debesīm. Pretī zvaigžņu dārziem, kas uzzied ikreiz, kad dienu sardzē nomaina nakts. Lai atdot zvaigznēm nepateikto glabāt. Glabāt līdz pat brīdim, kad burtu smagums spiedīs krist. Krist un sadegt atmosfērā. Vēlmes censties atgriezt visu, kam paiets garām. Nemanot. Nezinot. Mēs, radības kronis, reizēm aizmirstam, ka neesam vienīgie uz Zemes. Un tad pasaule piekūst no cenšanās to bezjēdzīgi atgādināt. Tā ņem un satricina. Krata un purina mūs nost no sevis. Un tad mēs, radības kronis, attopamies. Mēs paveramies ārā pa logu un redzam šodienu. Redzam atspulgu stiklā. Bāla ir tā seja, ko redzam veramies pretī. Un kroni ir nomainījusi medicīniskā maska… Tik trausla ir tā robeža. Tik trausla…
    «Mēs — cilvēki» graužas cauri mūsu vājībām. Ziņkārībai. Visa veida kārdinājumiem. Uzskatiem. Vietām. Un lietām, ar kurām paši netiekam galā. Graužas cauri dvēseles kukuržņiem. Uzar nocietinātu seju vaibstus plašam smaidam.

    «Ir lietas, ko saprotam arī bez vārdiem.»

    «Mēs — cilvēki» ir grāmata, kurā vēlētos pārziemot. Tā ir ceļojums ilustrāciju džungļos, kurā nākas baudīt katru pretī plaukstošo krāsu laukumu. Katru līnijas izliekumu. Šis ceļojums atgādina par to, lai arī cik dažādi mēs šķistu, cik sveši mēs būtu viens otram, nepiegriežot vērību uz ielas, nepaceļot acis klusam sveicienam, patiesībā esam līdzīgi. Baisa līdzība mūsu vaigos. Līdzība pirkstu galos. Matu celiņos. Soļu spērienos. Domās un darbos līdzības. Neapslāpējamas. Līdzības. Katra ilustrācija veido savu stāstu. Mazā emociju skaidrojošā vārdnīca. Tā atņirdz zobus (kā laiks un cilvēki) un teju bez vārdiem izstāsta pašsaprotamo. Neizbēgamo. Mums katram vajag kādu, par kuru rūpēties. Kādu, kuru apmīļot. Kādu, kuru reizi nedēļā apliet ar istabas temperatūras ūdeni. Mums katram vajag taisnību (vislabāk tādu, kas ir mūsu pusē). Olimpisko medaļu cilvēcībā. Līdzi jušanā. Mūziku, kuras ritmā grozīt gurnus, kamēr uz pannas (tikpat ritmiski) čurkst desu ripas. Vajag kādu, kas palīdz tikt skaidrībā. Skaidrībā ar lietām. Jūtām. Skaidrībā ar sevi.
    «Mēs — cilvēki» ir grāmata visa vecuma bērniem. Gan tiem, kas vēl tikai grasās spert savus pirmos soļus, gan tiem, kuri jau auklē savus vai savu bērnu bērnus. Tā ir grāmata, kuru negribas izlaist no rokām, jo šķirstīšana (un pāršķirstīšana) rada mazu atkarību.

    «Mūsu domas reizēm skrien ātrāk par mums.»

  • Silvija Brice «Baigās piezīmes»

    by

    «Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»

    Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas.
    Latvieši.

    «Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»

    Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra.
    Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    «Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»

    «Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.

    «Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»

    Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizēties feisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)

    Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»).
    Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.

    «Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»

    Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).

    Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)!
    Priekškars.

    «Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»

    P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu!
    Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču…
    Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai.
    Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās…
    Varbūt.
    Priekškars nr. 2

  • Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

    by

    «Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.»

    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas stingumā. Sastingumā. Mēmas kā kino. Un skaistas. Skaistas kā aktrises uz plakātiem. Platiem gurnu leņķiem plēšot iespīlēto kleitu vīles. Pušu. Spilvens ciets. Ciets kā zemes garoza. Kārtu kārtām. Pārcepta. Melna. Rīklē krājas siekalas. Siekalu ezeri un jūras. Okeāni. Pārtop upēs. Tērcēs. Urgās. Meklē vietu, kur izskalot ceļu. Izskalot tecējumu. Meklē vietu, kur radīt pasakas un teikas. Sakāmvārdus. Buramvārdus. Palags pielipis pie muguras. Rotaļīgi. Kā dadzis necaurejamā pļavā. Nepārskatāmā. Nepielūdzamā. «Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.», skandē kāds vīrs no Bībeles rindām. Virs mūsu galvām. Kancelē uzrāpies. Lūdzu, meklēju, klauvēju. Kliedzu, raugos, dauzos. Speru gaisā zemes, velku plaukstas dūrēs. Vairs nelūdzu. Pieprasu.
    Murgoju.
    Kā lai pamostos?
    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi. Pat zirgs tādiem griež muguru. Dāma pamet karali. Bandinieka dēļ. Laidnis kļūst smags kā zilonis. Nospiež torni. Uz ceļiem (un neceļiem).
    Atveru acis. Lūdzos. Meklēju. Klauvēju. Vai es joprojām murgoju?
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «…ja kas ir neizbēgams, tad ej tam pretī. Ar smaidu. Ja iespējams.»

    Šķirstīju Goodreads virtuālo grāmatu plauktus. Šķirstīju un svēru. Kā sniegpārslas plaukstās. Uzšķīru Lalitas Muižnieces vārdu. Pēdas un Melitu Rīgā. Uzšķīru interesi. Lielu kā baltmaizes šķēli. Lasītāju vērtējums rosināja apetīti. Tad pāris elektroniskas vēstules (derīgas bez pastmarkas un paraksta), svarīgas kā elpot un izelpot, un dzejnieces Lalitas Muižnieces divi pavisam atšķirīgi (un varbūt nemaz arī ne) stāsti, vienos vākos vākoti, vākoti kā trīs litru burkās gurķi uz pārziemošanu, gaidīja mani Sūru ielā 2. Ielā, kura nelolo cilvēku pārrakstīšanos. Parakstīšanos. Atrakstīšanos. Gaidīja mani pakomātā. Mīnuss piecpadsmit grādos pēc Celsija (un piecos pēc Fārenheita). Gaidīja uzticīgi. Un tik pat uzticīgi es padevos vijīgajai valodai, kas kā liānas aptvēra lappusi pēc lappuses. Īsti vārdu un domu džungļi, kas apraujas (un nē) teikuma vidū. Pusvārdā. Pusteikumā.
    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

    « ‒ Tēti. Vai Kārlis Ulmanis ir karalis?
    ‒ Viņš ir prezidents.
    ‒ Kas ir prezidents?
    ‒ Nu. Viņš valda pār zemi, un viņa ziņā ir, lai visiem iedzīvotājiem būtu taisnīga un laba dzīve.
    ‒ Tas jau ir karalis tad.
    ‒ M-m…
    (…)
    ‒ Vai viņš arī var krist?
    ‒ Viņš ‒ kas?
    ‒ Karalis Kārlis.
    ‒ Nav neviena, kas nevarētu krist, Dūdiņ.»


    Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.

    «…saule un pilsēta viņu apskāva un izslaucīja no viņas prāta visas izlikšanās drazas.»

    «Pēdas»

    Stāstu grāmatas pēcvārda autore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Baiba Krogzeme-Mosgorda raksta: «Tā ir atmiņu mozaīka, emocionāli blīvs iekšējais monologs par smagu dzīves zaudējumu.» Lalita Muižniece it kā viegli plūstošā, nesamāksloti naivā bērna valodā izstāsta vienu no sāpīgākajiem savas dzīves pavērsieniem – par 1941. gada ziemas nakti un notikumiem, kas sekoja pēc tam, kad spelgoņa aizsegā čekas bandenieki no mammas, Dūdas un Maijiņas dzīvēm uz visiem laikiem izrāva tēti, liekot palicējiem nostāties uz nezināmā priekškambara sliekšņa, draudīgi zvērot, ka katrs uz priekšu spertais solis vedīs arvien lielākas tumsas aizsegā.
    Melni auto, kas iesūc sevī cilvēkus. Dzīvokļi, kas paliek tukši no cilvēkiem. Vīri ar koka sejām. Vīri pelēkās formās ar šautenēm rokās aiz zvaigžņotu cilvēku nogurušajiem stāviem. Nāves svešā, bet tik tuvu – tepat pakausī dvesošā elpa. Atmiņas, kas aizraso kā vēsas loga rūtis, uz kurām zīmēt rūpju izvagotas sejas. Sāpes, kas kā daudzgadīgas puķes, ziemcietes, iestādītas maza bērna dvēselē. Neizskaužamas kā nezāles aug un izaug cauri laikiem. Un tikai izrakstīšana var darīt brīvu. Brīvu no nezālēm. Sāpju auklēm.

    «Mana nezināšana ir mana īstenība. Es to neesmu izvēlējusies. Es nesēžu ciet acīm. Es gribu zināt. Bet īstā īstenība līdz manim vēl nav nonākusi.»

    «Melita Rīgā»

    Radio pārstāj darboties, kad tam liek pārstāt darboties. Cilvēki apstājas pusvārdos. Pusdomās. Ilūziju karuseļi griežas. Un aizgriežas. Sagriežas. Cilvēki viltoti. Pusviltoti. Smaida savus pus un viltotos smaidus. Domā viltotas domas. Saka viltotus vārdus. Ēd viltotu zaķi brokastīs uz maizes. Pusdienās strebj viltoto zaķu zupu. Vakarā starp viltotu makaronu dakšām piekož viltotu zaķu ļipas. Laipnība aug kā sēnes pēc lietus. Aug kā stabi. Tārpainas sēnes. Tārpaini stabi. Neatšķir draugus no nedraugiem. Kādas acis kādu vienmēr vēro. Divas. Četras. Sešas. Dučiem acu. Un ausu. Būt soli priekšā acīm un ausīm. Zināt, ko runāt, kad runāt, kur iet, kad nākt. Vienkārša secība, mazo režīma robotiņ. Norij savus jautājumus, ja tādi tev ir, jo atbilžu šeit nav. Vien tukšas, pelēkas sienas. Trotuāri izbirušiem zobiem. Un pēdas, kuras iestaigātas – izstaigātas.
    Stāstā «Melita Rīgā» Lalita Muižniece stāsta par savu atgriešanos. Tā ir tik īsa. Šī atgriešanās. Tāda pavisam īsa paberzēšanās gar Latvijas izbradāto ādu. Vien tik daudz, cik paspēt nopaijāt un nomierināt. Kā Latviju. Tā Melitu. Kā nopērtus bērnus. Stāsts kultivē augsni priekšstatam par to, ko tad īsti nozīmē trimdas latvietim atgriezties mājās. Mājās, virs kurām plīvo Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas karogs.

    « ‒ Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? ‒ pēkšņi vaicāja Karga.
    Ko tu vēl prasi. Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem zvaigznēm un saulēm. Visās ielās uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varu aiziet.
    Bet viņa teica: ‒ Nē. Es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.»

    Uz vāka klusē smaidošs tramvajs. Netaisa savu trintrintrin. Nav par ko. Mirdz pāris spožas laternu bākas. Vilina pie sevis kā vientuļas nāras. «Mirtes un lilijas, mirtes un lilijas. Nāc, ak, nāc.»
    Uz ādas var just, kad dzejnieks pieskaras prozai. Un man neizsakāmi patīk, kā šī sajūta piepilda mani. Patīk saaugt ar vārdiem un sajūtām. Pārvērsties par atstarpēm starp burtiem. Domām, kas piezogas. Un aizzogas.
    Būt neaizstājamai. Lasītājai.
    Šī reize nebija izņēmums.
    Es jutos piederīga. Jutos uzaicināta izdzīvot vārdu un teikumu upes. Pretoties straumei. Un galu galā ‒ atdoties. Padoties prāta mežģiem, kurus autore veikli iepinusi starp paragrāfiem. Cilvēcības (un necilvēcības) grāfiem.
    Teju puse no gadsimta pagājusi, kopš pirmo reizi grāmatā atrodamie vārdi savienojās ar papīra ādu. Kopš pirmo reizi iegūla cilvēku lūpu mēmumā. Iekapsulējās atmiņās. Garšu kārpiņās. Un tomēr…
    Joprojām skarot šodienību.

    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi…
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
    Un atbildes?
    Atbildes ir meklēšanā.»

  • Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»

    by

    “…pa dzīvi drīkst iet bezkaunīgi kā kāpurķēde, bet pār kabačiem jākāpj uzmanīgi, kā tētis paņem mašīnā aizmigušu bērnu un ienes istabā.”

    8. janvāris. Esmu sasniegusi to vecumu, kad dzimšanas dienas kūkas svecītes maksā aptuveni tik pat daudz, cik pati kūka. Vai pat mazliet vairāk. Ar astīti. 13. februāris. Tu nezini, cik daudz ēdiena iespējams iesmērēt paklājā, kamēr tev nav bērnu. 2. marts. Cilvēkiem būtu jāaizliedz pirkt neglītas mašīnas. Tas novērš citu satiksmes dalībnieku acu skatus no ceļa. 23. jūlijs. Paņemu grāmatu, nometos uz dīvāna mīkstās mēles. Dzirdu. Pī-pī-ī-ī-ī. Veļasmašīna paziņo, ka ir gatava izspļaut žāvēšanai nule izmazgātās drēbes. Bet man tagad nav laika. Man tagad ir dīvāns un grāmata. Un es uzstādu veļasmašīnai jaunu mazgāšanas ciklu. Man tagad nav laika. Grāmata un dīvāns. 4. augusts. Mizojot kartupeļus, miza izspruka no rokām un nokrita uz grīdas. Kaķi saskrēja no malu malām, it kā uz zemes būtu nometusi karbonādi. 12. septembris. Trīsdesmit astotā grūtniecības nedēļa. Neizsakāmi ilgojos pēc gulēšanas uz vēdera. Un potītēm, kuras redzēt ar neapbruņotu aci. 14. septembris. Gaidu rindā uz asinsanalīžu nodošanu. Priekšā miljoniem cilvēku. Jūtos kā Priekuļu sporta svētkos. 14. novembris. Vakar pirmo reizi pēc ģimenes pieauguma pasēdējām divatā – vīrs pie alus kausa, es pie laktāciju veicinošas tējas krūzes. 20. novembris. Turku seriāli ir mans quilty pleasure. 1. decembris. Atbalstot latviešu lauksaimniekus, pērku leišu pienu. 16. janvāris. Meita pamodās trijos naktī. Raudādama pieprasīja nolakot viņai nagus. Esmu vāja trīsgadnieka priekšā. Redzēs, ko nesīs rītdiena. 27. janvāris. Interesanti. Vai vispār pastāv dzīve pēc gudrības zoba izraušanas? Rīt uzzināšu. 28. janvāris. Šodien uzzināju. 31. janvāris. Dēls skaita Vācieti. Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš. Kā no vidus pelēt sācis baltmaizes batons. Nodomāju.

    “Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.”

    Es ikdienā nēsāju brilles. Bet tāpat man nākas daudz ko palaist garām. Dzīvei balti, slaidi pirkstiņi. Un viņai tie raiti klabinās pa tastatūras spilventiņiem. Grūti izsekot līdzi. Neiespējami. Taču to, ka cilvēku sirdis nolaupījis (bez izpirkuma maksas un bez pievienotā vērtības nodokļa) rakstnieka, dramaturga un režisora Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc nevarēja nepamanīt. Nepamanīt. Neiespējami. Jau agrāk esmu rakstījusi, ka lieliem lasītāju pūļiem līdzi pavilkties necenšos. Necenšos uzvilkties kā pulkstenis un pukšķināt (purkšķināt) līdzi. Jo man tomēr pašai ir galva uz pleciem. Smuka galva. Tomēr. Taču šoreiz kaut kas nojuka. Un man tā kā paslīdēja bankas konts. Tā kā paslīdēja pret grāmatnīcas Globuss interneta veikala (vienīgo vietu, kur vēl neklātienē atradu iespēju iegādāties šo masu psihozes augli) leti. Un pēc nepilnām četrdesmit astoņām stundām jau pārlapoju stāstu par Oskaru. Un man tā kā derēja. Berza. Spieda. Patika. Nepatika. Un beigu beigās es vēl nezinu, kā par šo visu justies. Bet man vēl priekšā ir septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi un laiks izdomāt. Man uz brīdi iedots visas pasaules laiks, lai izdomātu. Izdomātu. Kā justies.
    (Izdevējs: Orbīta, 2020)

    “Šodien visu dienu domāju par gaismas ātrumu. Tas ir milzīgs. Nekas tam nelīdzinās. Man tas ir krietni par ātru. Ja skaistā meitene ar tādu pārvietotos, es viņu nekad nebūtu redzējis. Ļoti labi, ka cilvēki pārvietojas savā ātrumā. Ir vismaz iespēja satikties. Vai paiet garām.”

    Oskars nav parasts. Oskars neparasts ir. Oskars Kalendārs ir. Viņš zina, kad vārda dienu svin Oļģerts. Un zina, kas vārda dienu svin 20. janvārī. Taču ir lietas, kuras Oskars nezina. Un šo nezinošo lietu ir vairāk nekā zinošo. Tā ir, jo Oskars nav parasts. Oskaram trūkst zināšanu par notiekošo pasaulē, taču Oskaram netrūkst tā, kas daudziem no mums trūkst. Savā dienasgrāmatas simt sešdesmit devītajā lapaspusē (dienu pirms manas dzimšanas dienas) Oskars raksta: “Nabadzība rodas no tā, ka nav nauda. Tad cilvēks var sākt smirdēt palēnām. Daži to dara ilgi un ne pa jokam.” Arī dvēseles nabadzība. Bet ar Oskaru tā nav. Oskaram ir bagāta dvēsele. Oskars nesmird ne pret un ne pa jokam. Oskara prātā viss ir atstāts tā, it kā kāds būtu izgājis uzsmēķēt. Izgājis un iespundējies uz balkona. Bez iespējas tikt atpakaļ. Tāpēc Oskars nav parasts.

    “Karš ir piemērots maziem cilvēkiem. Jo viņiem ir grūtāk trāpīt.”

    Taču Oskaram ir veca telefona grāmata. Un telefoniem un to numuriem šajā romānā ir liela nozīme. Tie saved kopā ielas. Tie saved kopā mājas. Cilvēkus. Ielas, mājas, cilvēkus saved kopā ar Oskaru. Un tāpēc, ka Oskars ir tāds, kāds viņš ir, Oskars vislabāk saprotas ar veciem cilvēkiem. Ar veciem cilvēkiem un bērniem. Citādi Oskars nemaz nerunātu. Jo nebūtu neviena, ar ko. Un par ko. Taču Oskars raksta. Raksta daudz. Raksta katru dienu. Izraksta sevi un visu, kas apkārt. Izraksta uz papīra delnas.
    Pateicoties telefona grāmatai, telefoniem un numuriem, Oskars piedzīvo draudzību. “Cilvēks var nodzīvot lielu daļu dzīves un nezināt, ka viņam kaut kur ir draugi, ko viņš vēl nepazīst. Un tad viņi uzrodas. Visi uzreiz. Vienā dienā. Un nemaz negrib iet prom.” Tā domā drusciņ kompjūteratkarīgais Oskars, kura dienasgrāmatas lapu plaušās elpo mīlestība. Mīlestība, kuras dēļ iemācījies kalendāru no galvas. Un, ja būtu nepieciešams, iemācītos arī paplašināto.

    “22. maijs
    Emīlija un kalendāros neierakstīto vārdu diena.
    Apsveicu visus, kuru nav.”

    Man mazliet skauda. Vēlējos mazu gabaliņu no tā, kas ir Oskaram. Drusku. Drusku. Ūsainu draudzeni. Savu kabinetu vecajā slimnīcā (kurā pēc doto datu veiktajām analīzēm ir dzimis mans vīrs). Ļeņina telefona numuru. Plašu atskaņotāju ar rotējošu grupas ABBA plati uz tā.
    Piedzīvojumu kompass Oskaru tirda uz visām pusēm. Katra diena ir pārsteigums. Un pārsteigums ir Oskars (un Oskaram manā galvā ir Gustava Terzena balss). Un ir labi, ka vienmēr var aizbēgt prom. Bet no sevis aizbēgt prom ir grūtāk. Un varbūt nemaz nevajag. No sevis bēgt prom.

    “Vienreiz redzēju, ka no ligzdas ir izkritis mazs putniņš. Arī tā ir skumju tehnika. Putniņš ir domāts lidošanas priekam, nevis krišanas skumjām.”

    Mani pārsteidz, cik ļoti grāmata ar nepārāk lasīšanas apetīti veicinošu vāku spējusi apburt lasītājus. Gan tos, kas lasa desmitiem grāmatu mēnesī, gan tos, kas pēdējo reizi lasīja divpadsmitās klases obligāto literatūru. Pārlapoja.
    Visvairāk pasaka tas, kurš pasaka vismazāk. Un Oskars tādā ziņā ir pārrunājis visus mūs.
    Lasīt Kalendārs mani sauc bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk.
    Ir pagājuši septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi, un es joprojām nezinu, kā justies. Jāatzīst, ka autors mani ir sakāvis. Tā priecāties un dusmoties vienas grāmatas dēļ neesmu spējusi ilgi. Mīlēt un nīst (kā lasāms visās Šekspīra lugās un tagad lasāms arī manā emuārā).
    Kalendārs mani sauc, grāmatu ar atļukušajām ausīm, nemierīgās ekspluatēšanas dēļ, pārlasīšu vēlreiz. Sākšu 8. jūlijā.
    Skudras nepadodas.

    “…es negribu zināt skaistās meitenes vārdu. Tāpēc es iemācījos visus. Lai tas pazustu starp pārējiem. Kā skaista cilvēka balss pazūd pūlī.”