“Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”

Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu.
Nolādētais viedierīču laikmets!
Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes.
Mīlestību.
Aplaiza lūpas. Un saēd.
Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās.
Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes.
Liek pazemoties. Vārdiem.
Viedierīču laikmets.

(Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))

Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā.
(Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)

Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu.
Piecelties. Elpot. Dzīvot.

“…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”

Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī.
Gardai vārdu izplosīšanai no tā.
Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi.
Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz.
(No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

“Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”

Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.

“Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”

Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina.
Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt.
Palikt uz vietas.

“Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi.
Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “

Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.

“Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”

Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra.
Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.)
Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
Septiņdesmit vārdus sekundē.
Kā kolibri spārnu vēzieni.

“…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”