Birka: ceļojums

  • «Kad jāizvēlas starp nāvi un birokrātiju, dažreiz labāk izvēlēties nāvi.»

    14. lapaspuse

    viens,
    divi,
    trīs,
    četri,
    pieci,
    seši,
    septiņi,
    astoņi,
    deviņi,
    desmit un
    nemanot piezadzies rudens, plaukstām kaulainām un nepiekāpīgām, «ar tādām rokām veci skolotāji sliktās skolās rauj aiz ausīm divnieku karaļus». (64. lpp.) Kāpēc miers nepiezogas nemanot? Neiekāpj virtuvē pa logu un neapsēžas pie galda, uzspīlēti draudzīgu skatienu nepārliecas pār silti murrājošu boršča šķīvi. It kā nekas nebūtu noticis. It kā mēs nebūtu sadzīti uz kuģa bez glābšanas vestēm un laivām, dreifēt tuksneša vidū. «It kā dzīve sastāvētu tikai no gaismas, it kā šajā gaismā nāvei vispār nav vietas.» (244. lpp.) Varbūt miers vēl nav izvēlējies, kurā pusē nostāties? Varbūt miers dara tāpat, kā dara tie, kuri nav neviena pusē – «novērš acis, ietinas segās, ierokas savās drēbēs kā zivis, kas paslēpjas dūņās»? (56. lpp.) Varbūt miers cenšas mums iestāstīt, ka pirms divsimt četrdesmit piecām dienām mēs labprātīgi nokāpām ellē pa kāpurķēžu uzartām sliedēm
    un desmit,
    deviņi,
    astoņi,
    septiņi,
    seši,
    pieci,
    četri,
    trīs,
    divi,
    viens.

    «Šimbrīžam pasaule atgādina sniega kaudzīti siltās rokās: kūst, iztek, bet delnas ar katru brīdi kļūst arvien aukstākas, arvien mazāk tajās paliek siltu žestu, arvien vairāk ledaina stinguma.»

    8. lapaspuse

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Vai kāds atceras, cik precīzu laiku rādīja pulkstenis, kad cilvēks saslima ar bailēm no iznīcības? Tas bija pirms seniem laikiem. Senākiem par šodienu. Un rītdienu jau nu noteikti. Albērs Kamī reiz rakstīja: «Nu esam nostādīti jaunu baiļu priekšā, kas iespējams ieradušās šeit uz palikšanu», šodien par šīm bailēm raksta ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Serhijs Žadans (Сергій Жадан). Vārdi ir kā ierocis «un tu nezini, kurš būs tas cilvēks, pret kuru to vajadzēs pavērst» (32. lpp.), tāpēc vārdu lodes Žadana jaunākajā latviski izdotajā romānā «Internāts» (Інтэрнат) nesaudzīgi lido visos iespējamajos virzienos. Žadans acu priekšā uzbur pasauli, līdzīgu televizoram bez kineskopa – tu redzi to it kā starp rindiņām, it kā attālināti, it kā palēnināti, bet sajūti uz ādas. Vari pieskarties sāpēm un bailēm. Saod dvakojošu un izbiedētu cilvēkpūzni. Slapja suņa smaku. Kara smaku.
    Latvijas grāmatmīļi Serhija Žadana vārdu atpazīst pēc romāniem «Džezs pār Donbasu» (2016) un «Mezopotāmija» (2019), taču romāns «Internāts» to padarīs neaizmirstamu.

    «Nāve ir kaut kur tuvumā, tā tikai nogaida.»

    113. lapaspuse

    Serhijs Žadans «Internāts»
    Romāns «Internāts» vēsta par jaunu ukraiņu valodas skolotāju, kurš, nenojaušot, ka patiesībā nāksies šķērsot īstu nāves ieleju no viena gala līdz otram (un atpakaļ), dodas uz internātu pēc sava māsasdēla. Pasaule ir mainījusies. Neviens neko nezina. Neviens nevienam neuzticas. Pat savā atspulgā, ja ļoti vērīgi ieskatās, iespējams saskatīt nesakritības. Nesaderības. Ir sācies karš, kurā neiespējami atrast piemērotu aritmētisko vienādojumu, kurš palīdzētu aprēķināt mūsējo un jūsējo. Atšķirt labo no ļaunā. Vai izšķirt labāko no ļaunumiem. Zeme rīb zem kājām. Dun gaiss. Putni ir zaudējuši balsi. Debesis ir pametušas Zemi. Trīs no četriem «apokalipses jātniekiem» ir devušies medībās, un nav iespējams paredzēt, kurš pēc tevis ieradīsies pirmais. Karš. Bads.
    Vai nāve.

    Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
    Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē –
    viens,
    divi,
    trīs,
    četri,
    pieci,
    seši,
    septiņi,
    astoņi,
    deviņi,
    desmit,
    deviņi,
    astoņi,
    septiņi,
    seši,
    pieci,
    četri,
    trīs,
    divi,
    viens.

    «Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.»

    231. lapaspuse

    No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
    Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

  • «Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.»

    (34. lapaspuse)

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
    Sāksim visu no gala. Meklēsim sākumu vai ļausim, lai «sākums mūs atrod pats»

    «Cik gan dažādi mēs katrs izbaudām mirkli! Mēs varam tam izskriet, pat izlidot cauri un varam apstāties, ļaujot mirklim uzkavēties. Labā ziņa ir tāda, ka mēs tā arī neuzzināsim, kā mēs varam iegūt vairāk.»

    222. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus.

    «Man jādomā, vai arī mani šībrīža lēmumi maina to, kādas robežas un piederība ieskaus mūs pēc pāris gadsimtiem. Kā mainīsimies, kā pielāgosimies, ko pieņemsim par savu.»

    201. lapaspuse

    2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts – notikums «ne tikai mums pašiem, bet arī cilvēkiem, kurus sastapsim ceļā vai vēlāk ar televizoru ekrānu starpniecību.» (18. lpp)

    «Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»

    297. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām.

    «Vai robeža starp sapni un realitāti ir elastīga? Tik ļoti gribas ticēt, ka ir.»

    247. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.

    «Šejienieši ir mazliet manējie. Es zinu, ja mums būtu laiks iepazīties, mēs atvērtu savas durvis cits citam vēl plašāk.»

    248. lapaspuse

    Kārlis Kazāks «Sākums mūs atrod pats»Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.
    Kazāks raksta, ka ar laiku pie visa pierod (tas ir arī mana vīra mīļākais teiciens, bet to viņš laikam attiecina uz manu nevīžīgo copi pakausī un zilajiem riņķiem zem acīm), arī pie Velomūzikas. Un es atkal nevaru nepiekrist. Apskaidrība, ka ceļojums ir galā, ir asa, kā zobu sāpes, taču apziņa, ka tās noteikti nav beigas – saviļņo. Man ir sajūta, ka jāšķiras no tuviem draugiem, taču zinu, ka viņus vēl satikšu. Tas būs grāmatas lapaspusēs vai kāda tik tikko svaigi nogreiderēta grants ceļa jūtīs, kad «gaiss ir pilns ar jūnija beigām» (102. lpp), taču tā noteikti būs.

    «Cik gan svarīgi ir iemācīties stāstīt stāstus! Nepaļauties, ka tas, ko zinām mēs paši, ir automātiski zināms arī citiem. Un nepaļauties, ka tavu stāstu katrs gribēs uzmeklēt un atšķetināt pats.»

    107. lapaspuse

    Paldies visiem debess ķermeņiem, kas sastāv no karstas gāzes un izstaro gaismu (un Vikipēdijai), kas ļāva lietām notikt un piedzīvot šo satikšanos.
    Tuvojas Ziemassvētki. Katru dienu kāds svin dzimšanas dienu, vārda dienu. Starptautiskā putukrējuma vai popkorna dienu. «Sākums mūs atrod pats» noteikti ir grāmata, kuru var likt potenciālo dāvanu saraksta pašā augšgalā. Tā noteikti patiks gan grāmatmīļiem, gan tiem, kuri ikdienā aprobežojas ar tualetes atsvaidzinātāja instrukcijas pārlasīšanu. Gan tiem, kuri mīl dabu, gan tiem, kuriem mušas nolaišanās uz rokas izraisa vēdera krampjus. Šī grāmata ir kaut kas brīnumains. Tas ir jāpiedzīvo ikvienam. Gribas pateikt lielu paldies katram, kurš pielicis savu artavu tam, lai šī grāmata beigu beigās taptu un nonāktu līdz mums. Līdz mūsu grāmatu plauktiem un dāvanu papīriem (un citiem iesaiņojumiem). Paldies par atgādinājumu, ka mēs esam skaisti. Un viss ap mums ir skaists. Tikai reizēm mēs par to aizmirstam atcerēties…
    Varbūt mums jāsāk no sākuma. Vai jāgaida, kad «sākums mūs atradīs pats».

    «Es sāku mācīties pamanīt. Var jau būt, ka redzēšanu var iemācīties tikai skatoties.»

    45. lapaspuse

    Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021

  • “…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”

    Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
    Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
    Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.

    “Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”

    Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
    “Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
    Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
    2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
    Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”

    Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.

    Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.

    Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.

    “…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”

    Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
    (Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)

    Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
    Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
    Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.

    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
    Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…

    “- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
    – Par grāmatām?
    – Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”

  • “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.

    Urzula Paula

  • “Cilvēki domā, ka dievs ir briesmīgi gudrs un īpašs, bet man šķiet, ka viņš ir tāds pats, kā visi pārējie.”

    Es nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Gribētu ticēt, ka tikai un vienīgi tāpēc, ka man nepatīk skriet. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne pa dzīvnieku iemītām meža takām, kas kā artērijas sazarojas sīkos kapilāros, sazarojas līdz izgaist ne reizi neaizskartos sūnu laukumos, ne pa jūras izrobotām vagām, kur atpūtnieki saules staru apskatei izliek savus puskailos ķermeņus. Jā. Man nepatīk. Nepatīk skriet ne domās, ne sapņos. Ne uz papīra lapām, kuras labsajūtā gurkst kā smiltis ik reiz, kad pildspalvas lodīte pieskaras tās celulozes ādai, lai uz mūžiem saplūstu kopā ar to kodētos tintes traipos, kas citiem neizsaka neko. Skriešana ir pārvērtēta. Tāpat, kā pārvērtēta ir kafija ar pienu rīta skurbumā, šokolādes saldējums. Un nāve. Tāpat, kā pārvērtēts ir viss, bez kā mēs, šķietami vērtīgie dabas veidojumi, varētu iztikt.

    “Cilvēki, kas skrien, no kaut kā bēg. Viņiem ir problēmas. Un cilvēkiem, kuri skrien daudz, problēmas acīmredzot ir lielākas nekā tiem, kuri skrien maz.”

    Par to, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuras ražošanas procesā iesaistījies arī otrreizējās pārstrādes papīrs, kas izgatavots, ievērojot visus labas ražošanas prakses nosacījumus, bet uz vāka attēlota krītoša, visticamāk, kādas Āfrikas lidsabiedrības pasažieru lidmašīna (un varbūtība, ka lidmašīna veic savu pēdējo lidojumu virs Sahāras tuksneša, lai pēcāk nosēstos metāllūžņu pieņemšanas punkta laukuma pašā vidū, ir diezgan augsta), man nebija šaubu, jo kopš brīža, kad maldoties pa datortīklu okeāna dziļvagām, biju uzzinājusi par šādas grāmatas eksistenci, mani pārņēma vēlme mesties iekšā šīs grāmatas meklējumos. Tomēr reizēm mūsu rokas ir tieši tik garas, cik tās ir. Un reizēm (lielākoties) tās nesniedzas tik tālu, cik tālas ir mūsu vēlmes. Apziņa, ka Mulejs nav pieejams ne vietējā bibliotēkā, ne grāmatu veikalos, uzspieda mūsu attiecību statusam tiksimies, kad tiksimies zīmogu. Kad pagājušā gada izskaņā mani uzrunāja izdevniecība u.c., biju patīkamu gaidu saviļņota, jo e-pastā, kurš vēstīja, ka Gābriela Skota romāns Avots ir ceļā, lai šķērsotu teju pusi Kurzemes un nonāktu ne tikai manās rokās, bet arī šī bloga lappusēs, bija melns uz balta rakstīts, ka kopā ar Avotu pie manis ceļo vēl divas citas grāmatas, kuru šūpulis kārts citas izdevniecības paspārnē, tomēr ar daļu izdevniecības u.c. komandas darba. Kad atvēru sūtījumu un sapratu, ka manā priekšā ir Mulejs, mazliet noziedzīgi iedomājos, ka nekad mūžā neesmu bijusi tik priecīga ieraudzīt krītošu lidmašīnu.

    “Cilvēkiem nevajadzētu iegādāties mājdzīvniekus. Un ģimeni ne tik. Ir pārlieku sāpīgi, kad tās vairs nav.”

    Ērlenns Lū (Erlend Loe) ir norvēģu rakstnieks, tulkotājs un scenārists. Tie, kuri iepriekš bijuši pazīstami ar Ērlenna Lū latviski tulkotajiem darbiem (Naivi. Super.; Doplers; Kurts četrās grāmatās), pārlapojuši tos lapu pa lapai pirms gulētiešanas, starp vilcienu pieturpunktiem vai pie vakariņu galda, atjaucot izlasīto ar kartupeļiem un mērci, zinās, ka rakstniekam piemīt stils, kuru būtu grūti sajaukt ar kaut ko citu (piemēram, viskiju). Tāpat ir ļoti grūti nevilkt paralēles starp viņa ironisko un provokatīvo varoņu redzējumu, notikumu virzību un to, ka pats rakstnieks reiz strādājis par slimnieku kopēju psihiatriskajā slimnīcā – vietā, kur rakstāmais materiāls pats lec uz papīra, lai to iegrāmatotu. Jāteic, ka šī ir pirmā reize, kad tiekos ar Ērlennu Lū kādā no viņa darbiem, tāpēc mani pārsteidzis viss, taču visvairāk – rakstnieka spēja iemiesoties astoņpadsmit gadus vecas meitenes ādā, radot dienasgrāmatu, kuras lasīšanas laikā mēs – lasītāji, tiekam izvesti cauri neticami skaudriem, taču zobgalīgiem notikumiem, kuri, kā veļas mašīnas centrifūga, liek meitenes dzīvei atkal un atkal kūleņot. Un līdztekus arī mums. (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Nordisk, 2012)

    “Vēlēšanās atņemt sev dzīvību rodas, kad sāpes, kas pārņēmušas cilvēku, šķiet nesamērojami lielākas par resursiem, kas pieejami, lai tiktu ar tām galā. Lielākā daļa no tiem, kas apsver iespēju izdarīt pašnāvību, ilgojas atbrīvoties no sāpēm un izjust atvieglojumu, bet atvieglojums ir sajūta. Ja cilvēks atņem sev dzīvību, viņš vairs nevar izjust nekādu atvieglojumu.”

    Grāmatas (dienasgrāmatas) Mulejs galvenā varone ir tik tikko astoņpadsmit gadus sasniegusī Jūlije. Meitene, kura vienā dienā zaudē trīs ceturtdaļas savas ģimenes – tēvu, māti un brāli, teju visneiespējamākajā veidā – triecienā pret Āfrikas kontinentu. (Aviokatastrofā). Diena, kad Jūlije savā telefonā saņem īsziņu ar tekstu – Mēs krītam. Mīlu tevi. Dari, ko vēlies. Tētis., kļūst par atskaites punktu neizbēgamajam – meitenes neremdināmajai vēlmei mirt. Pēc pašas Jūlijes aprēķiniem nāve viņu apciemos vien pēc astoņdesmit gadiem, taču tik daudz laika, lai gaidītu kaulainās pieskārienu, meitenei nav. Tāpēc drošākais veids, kā pēc iespējas ātrāk satikt starp cilvēkiem milzu respektu ieguvušo [nāvi], ir doties tai pretī. Taču Jūlije vēl nenojauš, ka nāve nepieņem nelūgtus viesus, un katrs mēģinājums izdarīt pašnāvību ne tikai cietīs neveiksmi, bet arvien vairāk attālinās no tās.

    Lai arī Jūlije ir pilna apņēmības mirt, viņa apzinās, ka neatkarīgi no tā, ka kuru katru brīdi var atņemt sev dzīvību, viņai katru dienu ir jāceļas no gultas, jāuzvelk tīras drēbes un jātver diena tāda, kāda tā ir. Un vēl vairāk. Tas, ka cilvēks prāto par pašnāvības izdarīšanu, nav nekāds attaisnojums nevīžīgai ārienei vai ilgai gulēšanai. Un pat tad, ja tā ir tikai maska. Jūlije joprojām (savtīgu iemeslu vadīta) savā tuvumā patur cilvēkus – gan draudzeni Konstansi, kuras pareizība ir tik uzkrītoši nepanesama, ka ilgāka uzturēšanās viņas sabiedrībā dedzina acis spēcīgāk nekā saule (vismaz man), gan Kšištofu – poļu viesstrādnieku, flīžu līkšanas speciālistu (ar šķietami nesliktu ārieni) un psihoterapeitu Geiru (psihogeiru) – likteņa ironiju jeb cilvēku, kurš pelna iztiku ar citu cilvēku analizēšanu, taču tajā pat laikā sirgst ar apbrīnojamu fantāzijas un iekšējās dzīves nabadzību. Visus šos (un arī citus) kolorītos Muleja personāžus lasītājs iepazīst tikai no skata punkta, no kura tos redz pati Jūlije, tāpēc bieži vien ir grūti saprast, kurā brīdī raksta meitenes prāts un kurā neprāts. Taču Jūlije raksta. Un šķiet, ka tieši rakstīšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc katrs solis pretī nāvei tikai attālina.

    “Veselie nespēj saprast, kā ir būt slimam, un cilvēki, kuri grib dzīvot, nespēj aptvert, kāpēc kāds grib mirt. Tā vienkārši ir.”

    Kādu dienu Jūlije nolemj bēgt. Lai arī pati meitene apgalvo, ka lielākajai daļai sabiedrības ir romantizēta attieksme pret nāvi, it kā tā būtu kas varens, it kā nāve būtu sākums kam lielam, Jūlije, esot prom no zemes, lidojot nezināmā virzienā (ar cerību, ka iespējams tieši pretī nāvei), nolemj, ka mirt vēlas tieši tāpat, kā viņas ģimene – metāla putnam (lidmašīnai) ietriecoties Centrālās Āfrikas miesā, sadegot un sajaucoties ar tuksneša smiltīm. Taču cilvēki, kuriem ir lemts kaut uz mirkli pāršķērsot meitenes dzīvi, tai esot ceļā, kura galamērķis ir satikšanās aci pret aci ar nāvi, to arī pagarina. Tas, ka cilvēkiem bez teikšanas jāsaprot, ko citi jūt vai domā, ir sarežģīti un nejēdzīgi – un to, ka ir tieši tā un ne savādāk, Jūlije izmanto savā labā – gan to, ka neviens pat nenojauš Jūlijes plānus, gan to, ka zem savas sirds jau kādu laiku nēsā mazuli.

    Ja šķietami mātes jūtām būtu jāieslēdz visi pašsaglabāšanās instinkti, tas nenotiek, jo kaut ko tik sīku kā augli, kurš mīt mātes klēpī, Jūlijei ir grūti uztvert nopietni. Man, savukārt, kā lasītājai (un mātei) ir grūti uztvert pašsaprotami faktu, ka kaut kas tik brīnumains (kā mātes miesās briestošais mazulis) nespēj iedarbināt mehānismu, kas spētu apturēt nenovēršami tuvojošos bezjēdzību. Taču, lai cik ironiski tas nebūtu, tieši tas, ka nenovēršamais tuvojas, liek Jūlijei pārdomāt un no visas sirds vēlēties, kaut šī diena nekad nebūtu pienākusi.

    “Es gribēju mirt, taču man tas neizdevās, un tagad, kad es beidzot gribu dzīvot, es miršu.”

    Kad cilvēks grib mirt, viņš jūtas stiprs un neuzveicams, taču, kad šis brīdis pienāk, kad pienāk brīdis mirt, vēlme dzīvot aizēno visu, kas iepriekš šķitis tik ļoti nepieciešams. Nenoliegšu, ka lielāko daļu šīs dienasgrāmatas nodaļu, es dusmojos uz galveno varoni (iespējams, ka pat pirmo reizi mūžā kāds grāmatas varonis mani reizē gan saniknojis, gan licis dziļās līdzi jušanas sāpēs piemiegt acis) par tādu absurda dramaturģijas izvešanu uz grāmatas lapaspušu skatuves. Taču saprotot, ka katram ir tiesības izjust un izdzīvot sēras ar individuālu attieksmi pret īstenības formām un bezformām, manas dusmas konvertējās žēlumā, pakāpeniski pāraugot vienā vienīgā vēlmē – aizpaijāt visas Jūlijes sāpes prom.

    Romāns Mulejs kā puzle, pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien kopā liekama. Un, kad beigu beigās tie būs salikti, galā vienalga iznāks kaut kāda sūda bilde

    “Šis viss acīmredzami ir man pašai adresēta vēstule.”