” – Kāda tur drosme! Kāds tur prāts! Kādas tur spējas! – tas viss ir tīrie nieki. Visu izšķir veiksme. Ja tev paveicies, svini un priecājies!” (Nāzars Drošsirdis)
… ar šādiem vārdiem noslēdzas viena no populārākajām armēņu pasaku tēva Hovannesa Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, taču noteikti veiksme nav tā, kas caurstrāvo šajā grāmatā apkopotās pasakās. Tā drīzāk ir lētticība – tieši tas, kas spilgti parādās pasakās, kuras nekur tālu nav jāmeklē. Pasakās, kurām vien jānotrauc putekļi pirms izņemšanas no grāmatu plaukta. Šī īpašība, kas noved līdz dažādiem pārpratumiem, galvu reibinošiem piedzīvojumiem un pārsātinātām emociju buķetēm (man uz brīdi pat šķita, ka aprakstu domino spēli), bieži sastopama arī mūsu tik ļoti mīļajās un dārgajās latviešu tautas pasakās, kas, savukārt, norāda vien to, ka neatkarīgi no tā, kurā debespusē vai zemes malā cilvēki atrastos, vai neatkarīgi no tā, kādas tautas mūs šķir, mēs esam līdz bezgalībai (un atpakaļ) līdzīgi. Taču par visu pēc kārtas.
“Tāda nu reiz ir pasaules kārtība, kas tajā ienācis, tam no tās arī jāaiziet.” (Kikosa nāve)
Manā bērnībā pasaku stāstnieks bija mans vectēvs. Atceros, kā apbrīnoju viņu. Atšķirība no mammas un tēta, viņš pasakas nevis lasīja, velkot kopā burtus un teikumus par ķēniņa dēliem un uz dejošanu kāriem velniem, bet izdomāja tās pats (vai no senaizmirstām bērnu dienu atmiņām, kas atvilktnītēs kā kartotēkā sakārtotas tieši tā, lai vajadzības gadījumā ķertu un grābtu no aizmirstības tieši to īsto, paša bērnībā dzirdēto pasaku, lai uzburtu no jauna to arī man). Reizēm bija pasakas, kuras es dzirdēju vairākkārtīgi, taču katru reizi viņš tās spēja pasniegt pilnīgi savādāk, it kā man tikai šķistu, ka šo pasaku par garo pupu, kas kāpj debesīs, vai trim tēva dēliem, no kuriem tikai viens beigu beigās izrādās gudrs esam, dzirdu jau otro un trešo reizi. Pats Tumanjans ir teicis, ka prasme ir pašā stāstīšanā, jāzina, ko mainīt, ko atmest, ko paturēt, kādā valodā, stilā un kā stāstīt, lai iznāktu skaisti un nezaudētu tautisko garšu un smaržu. Manuprāt, šādā veidā ne tikai interesanti, bet arī bezkaunīgi saistoši varētu pat izstāstīt no instrukcijas ārā tostera lietošanas pamācību. Taču tagad, lasot šos armēņu pasaku tēva vārdus, šķiet, ka reiz tos lasījis arī mans vectēvs, jo tieši tas ir formāts, kurā es, kā švamme uzsūc ūdeni, uzsūcu pasakas.
“Kur notek asinis, tur sazeļ ērkšķi un vārpata. Kur notek asaras, tur rodas ezers.” (Bezrocīte)
Kad pamanīju starp Jāņa Rozes apgāda jaunumiem Hovannesa Tumanjana Pasakas, sapratu, ka šis ne tikai būs lielisks papildinājums mūsu mazajai ģimenes bibliotēkai, bet tas būs arī mans. Mans, jo Armēnija. Pirms tam Armēniju iepazinu caur armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas acīm un atspulgu tajās – ārkārtīgi skaisto grāmatu ar pravietisko nosaukumu No debesīm nokrita trīs āboli. Stāstu, kurš pats par sevi līdzinās pasakai, latviešu valodā atdzīvinājusi tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana (vairāk par šo grāmatu un manām pārdomām par to var uzzināt kādā no mana bloga senākiem ierakstiem). Interesanti, ka Armēnija (caur šo grāmatu) piesaistīja ne tikai mani, bet tas noticis arī ar citiem maniem draugiem un bloga lasītājiem, kuri, vadoties pēc maniem ieteikumiem, vai vienkārši uzticoties paši savai gaumei, labas literatūras meklējumos, atdūrušies tieši pret šo Abgarjanas romānu (un kad jūs pēdējo reizi tik ļoti ietekmējusi izlasīta grāmata, ka esat bijuši gatavi mesties piedzīvojumos un kā ceļojuma galamērķi atzīmēt romānā aprakstītu valsti?).
Pateicoties grāmatas tulkotājai Valdai Salmiņai, kurai pieder arī šīs grāmatas priekšvārds, informācija par Hovannesu Tumanjanu papildus nav jāmeklē, kas, protams, ir ne tikai interesanti, bet arī ārkārtīgi vērtīgi. Lasīt kāda rakstnieka domas, kas ar neredzamu tinti visupirms pieskrāpējušas autoram pilnu galvu, bet pēcāk ne tikai papīru, bet arī visus rītus un vakarus, ir mazliet bezatbildīgi. Esmu agrāk jau rakstījusi, ka reizēm tieši šīs personīgās dzīves nianses ir tās, kas atbild uz visiem jautājumiem, ja tādi grāmatas lasīšanas laikā rodas. Tā, piemēram, var uzzināt tieši tik svarīgu faktu, ka Hovanness Tumanjans gluži nav šo pasaku autors. Tumanjans ir paņēmis armēņu un citu tautu pasaku skeletus un apaudzējis tās ar savu miesu un ādu, radot savas versijas, proti – izstāstījis tās tikai sev raksturīgā veidā. Svarīgi arī tas, ka Tumanjana pasakas latviešu valodā tulkotas un izdotas pirmo reizi – tas vien jau ir lielisks iemesls, lai viens grāmatas eksemplārs atpūstos (pēc tā izlasīšanas) arī jūsu mājās atrodamajā grāmatu izlasē.
Par grāmatas vizuālo baudījumu parūpējusies armēņu māksliniece Naira Muradjana. Ja tulkotāja ir parūpējusies par to, lai šo skaisto pasaku apkopojumu varētu izbaudīt gan mūsu latviskā dvēsele, gan prāts (gan ausis), tad Naira Muradjana ir parūpējusies par to, lai šāds pats baudījums būtu gūstams arī mūsu acīm. Un patiesi – ilustrācijas ir neapnīkoši fantastiskas. Tās raksturo ne tikai katru pasaku atsevišķi, bet pilnīgi noteikti ieved burvīgā ceļojumā cauri armēņu folkloras aizmetņiem un Tumanjana neizsīkstošo māku tās atdzīvināt sev raksturīgajā manierē. (No armēņu valodas tulkojusi Valda Salmiņa; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)
“Pasaulē nekas nav neiespējams.”
Šajā grāmatā apkopotas divdesmit Hovannesa Tumanjana pasakas. Mazliet pat šķiet neticami, ka starp daudzajām ilustrācijām, 128 grāmatas lapaspusēs iespējams satilpināt arī divdesmit pasakas, vienu par otru garākas. Kā jau augstāk minēju, grāmatā atrodama arī populārākā no Tumanjana pasakām Nāzars Drošsirdis, kura noteikti ierindojas arī manā Tumanjana pasaku topa pašā augšgalā. Tā stāsta par kādu nožēlojamu vīru, kurš bijis ne tikai nepraša un sliņķis, bet arī bailīgs bez gala. Tikai veiksme, apstākļu sakritība un apkārtējo ļaužu lētticība ļauj Nāzaram tapt par brašu varoni, no kura bīstas pat visspēcīgākie karaspēki, tīģeri un milži, kas, jau ieraugot Nāzaru Drošsirdi (nenojaušot par viņa patieso būtību), kož pirkstos un stāv kā zemē iemieti, taču mātes jaundzimušajiem dod tieši Nāzara vārdu. Reizēm, lai tiktu virsotnē, ir jābūt nedaudz nekaunīgam. Tas pierādījies cauri laikiem – jo nekaunīgāks, katru iespēju tverošāks būsi, jo vairāk iespēju durvis pavērsies uz kāpnēm, kuras ved arvien augstāk un augstāk…
Tāpat pieminēšanas vērtas (uz lasīšanu rosinošas) ir pasakas Kikosa nāve, Zelta pods, Dzīrotājam dzīres nebeidzas (un tikai tāpēc, ka visas viena bloga ieraksta garumā nav iespējams pieminēt, tam vajadzīgs kārtīgs zinātniski pētnieciskais darbs (bet par to es domāšu rīt)). Pasaka Kikosa nāve vērš cilvēku prātus uz pārdomām. Pārdomām par to, cik daudz cilvēks ir spējīgs noticēt savai fantāzijai, izdomātiem notikumiem un ar tiem saistītiem tēliem. Un kas notiek brīdī, kad šīs iedomas kļūst tik īstas, ka tām sāk ticēt arī apkārtējie. Cik tālu cilvēks ir gatavs iet un vai maz no turienes ir ceļš arī atpakaļ. Zelta pods ir ļoti īsa, bet tik sevišķi lielu un dziļu zemtekstu paslēpusi pasaka, ka tai tik pat labi būtu pieticis arī ar vienu teikumu, un tā jau būtu izdevusies. Tā stāsta par to, ka īstos dārgumus spēj atrast un ieraudzīt tikai tas, kurš nav mantas kārs. Tikai to cilvēku acu priekšā, kuri padevīgi turas pie laipnības un tikumīgas dzīvošanas, ir spējīgs uzziedēt patiesa brīnuma mirklis. Dzīrotājam dzīres nekad nebeidzas. Kad tiek izlasīts šīs pasakas nosaukums, krēslos nemierīgi sāk dīdīties tie, kuri stundu pirms gulētiešanas pēta, cik skaisti glāzes dibenā dus simtiem vīna lāsīšu, pēkšņi iztraucējot to saldo dusu ar vienu (vai diviem) kārtīgu malku. Vai tie, kuri bērniem saldumus dod arī pēc pulksten sešiem vakarā (par abiem gadījumiem neko nezinu… draudzene teica). Šī pasaka stāsta par kādu namatēvu, kura mājā katru vakaru notiek dzīres, kurās ielavās par nabagu pārģērbies valdnieks, kuram nekādi netop skaidrs, kā parasts kurpnieks var tādas dzīres dzert. Skaidrs, ka valdniekam tāda darīšana nav pa prātam, tāpēc cenšas vīra dzīvi sarežģīt, atstājot to atkal un atkal bez ienākumiem. Taču katru vakaru, klejojot pa Bagdādes ielām, valdnieks no jauna un jauna iemaldās vīra mājās, kurās joprojām tiek dzīrots. Lai kādi būtu valdnieka centieni vīru pazudināt, šis plāns izgāžas – taču šāda neatlaidīga rīcība noved tikai pie viena secinājuma – lai dzīvotu tā, it kā katra diena būtu svētku sajūtu piepildīta, nav svarīgs naudas trūkums vai pretēji – tās esamība. Lielākā bagātība ir dzīvesprieks un spēja dot savu sirds siltumu citiem.
“Arī plānu riecienu var priecīgi baudīt.” (Dzīrotājam dzīres nebeidzas)
Ārkārtīgi priecājos, ka Hovannesa Tumanjana pasaku kamols ir atripojis arī manā virzienā. Bez gala un malas esmu pateicīga par iespēju ielūkoties vēl kāda armēņu rakstnieka daiļrades galaproduktā. Skaidrs, ka bez pasakām nav uzaudzis neviens cilvēkbērns. Un ir tik lieliski, ka laiku pa laikam uzrodas rakstnieki, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumus un ar savu talantu atdzīvina pasakas, kurām tautas atmiņās ir tik nozīmīga vieta. Ir tik lieliski, ka ir rakstnieki, kuri pieņem izaicinājumus un izveido jau labi zināmajām pasakām jaunas kontūras un pievieno tām arvien košākas krāsas, lai vēstījumu padarītu ne tikai interesantāku, bet arī piesātinātāku, raisot lielāku interesi ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū. Uz bērniem Tumanjana pasakas testējusi vēl neesmu, tāpēc nezinu, kādu reakciju tās izraisīs uz mazo cilvēku ādas. Taču jau tagad esmu atlasījusi pasakas, kuras noteikti nelasīšu bērniem pirms gulētiešanas. Un galu galā nezinu, vai kāda no tām vispār būtu tīri piemērota maziem bērniem (vismaz tik maziem, cik mazi ir manējie) tik vēlā vakara stundā. Tam tomēr joprojām lieliski noder arī mūsu pasaku tēva Anša Lerha Puškaiša folkloras krājumos atrodamie dārgumi. Vai arī tās pasakas, ar kurām pirms miega mani cienāja vectēvs. Taču būtu grēks, ja ar Hovannesa Tumanjana pasakām es bērnus neiepazīstinātu nemaz. Un to, kas notiek ar tiem, kuri grēko, to jums pastāstīs kāda no tām. Pasakām.
“Ko otram dari, to dari pats sev.” (Kungs un kalps)