Birka: bērni

  • “Grieztus ziedus tu vari pieņemt bez uztraukuma, tos ieliks vāzē, un visa korupcija jau pēc dažām dienām novītīs, bet podiņos gan nevajadzētu pieņemt. Jo to tu vari aiznest uz mājām, puķes pārstādīt dārzā un tad par tām jau priecāsies ne tikai tu viena, bet arī tava ģimene, draugi un paziņas, kuriem īstenībā nekāda likumīga pamata priecāties nav.
    (…)
    Tur, augšā, sen jau zina, ka tu kopš dzimšanas esi potenciāla likumpārkāpēja.”

    Kad pār mūsu mājas (dzīvokļa) slieksni (vairāku dūšīgu kungu pavadībā) tika pārnests pianīns sarkanais oktobris (Красный Октябрь – trešā populārākā Padomju Savienības eksportprece tūlīt aiz šņabja un lamu vārdiem), es biju stingri pārliecināta, ka šis mežonīgais koka veidojums, kura muti rotāja piena balti un ogļu melni zobi, ir ieradies šeit ne tikai, lai atņemtu man dzīvojamo platību, bet arī, lai likvidētu manas vienīgā bērna tiesības uz virtuves skapīša plauktu, kurā mamma glabāja šokolādes konfektes. Taču, kad uzzināju patiesos sarkanā oktobra ierašanās iemeslus, es tam biju gatava atdot visu – gan savu gultu, lelles, laiku pie televizora, gan to nolādēto šokolādes konfekšu plauktu. Bet bija par vēlu –
    manā dzīvē bija iestājies rudens.
    Jā, es esmu viena no tām nabaga dvēselēm, kura tik tikko iemācījusies vilkt kamoliņus un atpazīt alfabēta pirmos sešus burtus pēc formas, kā dekoratīvs elements tiku novietota mūzikas skolas gaiteņu sazarojumā, starp milzu dracēnām, līdakastēm un sienām, kuras piesūkušās mezglainu pirkstu atskaņotām etīdēm un gammām, sagaidījušas brīdi, kad krāsa, pēc atpestīšanas lūdzoša, pati lec nost no vertikālajiem veidojumiem, kas atdala telpu no telpas, asaru no asaras.
    Kad manas un mana mūžīgā rudens darba attiecības bija izskanējušas, kā gaisā aprauts, atrisinājumu nesagaidījis dominantes sekundakords, pianīnu iemainīju nevis pret lielo Fazer šokolādi ar veseliem lazdu riekstiem, kā to mēdz darīt muzikālās pekles absolventi, bet ļāvu to sadalīt sīkākās frakcijās, daļai materiāla nonākot pie saimniecības ēkas iekšsienām, kur marinēt ziemā izēstās trīs litru gurķu burkas, bet daļai – uz svelošās krāsns lūpas. Pagalam nepraktiska pianīna utilizēšana – šodien es izvēlētos Fazer šokolādi.

    “Zinām mēs tādus – uz lūpām lišķīgs smaids, bet aiz muguras paslēpts revolveris un tanks.”

    Ar rakstnieka Māra Bērziņa daiļradi pirmo reizi saskāros pirms aptuveni trīs gadiem. Toreiz vēl man gauži netipiskā vietā – grāmatnīcā. Tā kā vēlējos vīram Ziemassvētkos uzdāvināt kaut ko īpašu, kaut ko tādu, kas atšķaidītu koda dzejnieka vienmulīgo slīgšanu mirstīgajam cilvēkam neizprotamu funkciju okeānā, nolēmu šķīdinātāju meklēt grāmatu veikalā, starp stīvajām iespieddarbu mugurām. Grāmatu pasaulē orientējos apšaubāmi veiksmīgi, kā tumsā, basām kājām taustot grīdas segumu, meklējot Lego kauliņus, ar kuriem sadurt pēdas līdz nāvei. Lai pēc iespējas mazāk atgādinātu ar demenci sirgstošu cilvēku, riņķojot pa grāmatnīcas ejām, nesaprotot, kam īsti piesiet acis un naudasmaku, ņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – romānu Svina garša. Pārdevējas komentārs – lieliska izvēle, manā sejā tikai vairoja pašlepnuma dzirksti, kaut pie sevis domāju – tā ir tikai iesācēja veiksme (vai kā vēl to dēvē cilvēki, kuriem drusku skauž citu nejaušie panākumi).
    Nākamā reize, kad zem deguna līdzi rakstītajam tekstam buldurēju Māra Bērziņa vēstījumu, bija reize, kad manās rokās nonāca Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta numurs, kurā bija iekļauts humoristisks fragments (Rāmis un termometrs) ar pāri pārlietu absurda mērci no rakstnieka jaunākā romāna Aizliegtais pianīns. Toreiz nebija nekādu šaubu, ka romāns, kura galvenā darbība noris bērnudārzā, nevis Kanāriju salās starp palmām un dejojošām kokosriekstu pusītēm krūšu vietās, jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam, taču, lai nonāktu līdz pilna darba baudīšanai, bija jāgaida tieši gads.
    Runā, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un es gaidīju. Kā runcis krējumu. Taču tas, ko bibliotekāre man uzservēja uz šķīvja, šķita nedaudz… ieskābis.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Mauriņš ir gluds kā galds.
    Dzīve, tā gan ir nelīdzena.”

    Romāna Aizliegtais pianīns eskalācija no vienkāršas vēlmes atbrīvot savu dzīvojamo vietu no nevēlamas (viegli uzliesmojošas) taustiņkastes, kas jau sen izskanējusi no modes, līdz pat nonākšanai ierēdņu pārvaldes sistēmas bezjēdzīgās vajāšanas valgos, neveikli tenterējot cauri nebeidzamu papīru žūksņiem, piespiežot atvadīties no veselā saprāta pat cilvēkiem, kuru ikdiena, sniedzot palīdzīgu roku mazajiem cilvēkiem, kuri sper savus pirmos soļus sabiedriskajā dzīvē, rūdīta ugunī. Jāsaka gan, ka šī romāna lasīšanu iesāku vairākkārt. Vairākkārt ne tāpēc, lai atkal un atkal izdzīvotu aplamo peripetiju uzplaukumu, bet gan tāpēc, lai mēģinātu salikt kopā krāsainos kartona gabaliņus, kuri acīmredzot nākuši katrs no sava puzles komplekta (jo kuram gan ienāktu prātā doma salikt zirga dibenu kopā ar mežmalā ziedošiem viršiem). Tikai pēc trešā mēģinājuma ielasīties tekstā, kurš kāri vērās pretī, sapratu, ka lietu kārtošanai un pakārtošanai zemo startu ieņēmu pāragri, proti, vēl bija jāļaujas kopējam plūdumam, kaut instinkts pieprasīja glābties.
    Iespējams, ka no Aizliegtā pianīna gaidīju ko vairāk, šķietama autora pienākuma un atmiņā lieki austošo sajūtu, kas pavadīja lasot iepriekšējo Māra Bērziņa darbu, dēļ. Taču, kad pievēru acis un ļāvu sev atrauties no zemes, jāsaka, ka savā ziņā izbaudīju arī Aizliegto pianīnu.
    Kopumā romāns mani gan smīdināja, gan skumdināja. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Taču smeķīgā pēcgarša, kas manu mēli joprojām nav pametusi, kaut romāna vāki jau kādu brīdi aizdarīti, liek atzīt, ka man patika, par spīti skābenajai sajūtai, kas mani nevēlējās pamest brīdī, kad mēģināju sataustīt romāna patiesos gabarītus.

    “Nekad nevar zināt, ko no vecākiem gaidīt, vēl jo vairāk, ja viņi spēlē svarīgas lomas uz politiskās skatuves.”

    Lai arī pirmajā mirklī ūsās prasīt prasās ievīt smaidu, jo šķiet, kas gan sarežģīts varētu būt romāna, kura darbība noris bērnudārzā, mākslīgajā veidojumā pieaugušo ērtībām, tapināšanā, pats autors atzīst, ka pētnieciskais darbs, studējot pedagoģisko literatūru un normatīvos aktus, kā arī intervējot bērnudārza darbiniekus, prasījis tik pat lielu atdevi, kā darbs pie romāna Svina garša, ko bezdievīgi apstiprina romānā izmantoto avotu uzskaitījums grāmatas izskaņā. Arī pati Aizliegtā pianīna vadmotīva, pianīna dāvināšana bērnudārzam un izglītības departamenta aizliegums pieņemt dāvinājumu, raucot degunu šāda žēlsirdīga soļa speršanas dēļ, attīstīta, balstot patiesu notikumu ēnu, kas, savukārt, liek atskārst, ka birokrātiskās kāpnes ir tieši tik slidenas, lai vēlētos nopaijāt galvu ikvienam, kuram gadījies nošļūkt ar pēcpusi pa tām.

    “Cerēsim, ka tas ir tikai pilnmēness.”

  • *KONKURSS

    “Šī ir grāmata par purkšķiem.
    Tā gan!
    Par purkšķiem. Tie zināmi arī kā pirdieni.
    Bezdeļi. Smirdbumbas. Gāzes.”

    Es nāku no tiem laikiem, kad sārti kaistošiem vaigiem nācās gaidīt ģeogrāfijas skolotājas papēžkurpju radīto spalgoņu skolas gaiteņu labirintos, kas pārtrauktu nule pasaulē nākušo smagnējo klusumu, kas iepotēts astoņpadsmit nenobriedušu prātu kuluāros, jo kāds pirms īsa brīža spalgā un izzobotā balsī pārkliedzis divdesmit piecus kvadrātmetrus lielo klases telpu, lai mums, zaļajiem nakteņu dzimtas augļiem, kas aizmetušies vien pateicoties ģenētiski modificētai pārtikai, pavēstītu, ka Pasaules ģeogrāfijas atlants jāatver kādā attiecīgā lapaspusē, kur taisni pretī lūkojas ne tikai brūnās etiopiešu pamatiedzīvotāju acis, bet arī kaili krūšu gali.
    Nāku no tiem laikiem, kad pieliecoties tupus, bija jālūdz visi svētie, lai gar iespīlēto otro roku bikšu augšmalu skatam nepavērtos apakšbikšu robežjosla, kas nodevīgi ziņotu, ka šodien bruņurupuču nindzju apeņu diena. Vai labākajā gadījumā jāatdod divdesmit santīmi no kabatas naudas vecākajam brālim par klusēšanu. Klusēšanu un nebilšanu ne vārda par to, ka joprojām, gulēt ejot, līdzi ņem savu veco rotaļu lāci ar nozelēto ausi.
    No tiem laikiem, kad meitenes nepurkšķināja.

    “Gepardu perdeļi ir ļoti, ļoti, ļoti –
    nu ļoti smirdīgi.
    Varbūt tāpēc gepardi ir ātrākie dzīvnieki pasaulē –
    viņi vienkārši cenšas aizbēgt no smakas!”

    Šķiet, ka šodienas pasaulē, kamēr esmu bijusi ārpus uztveršanas zonas (lasīt: bērnu kopšanas atvaļinājumā), nekas nav mainījies. Cilvēki joprojām sarkst un bālē atkailinātu ķermeņu daļu vai teju pavisam nejauši nevietā izmesta, ne pārāk piedienīga joka dēļ. Taču tas, kas mani pārsteidz visvairāk – cilvēki joprojām baidās no pirdieniem kā no kodolfizikas, Jehovas liecinieku parādīšanās ārdurvju aplodā vai Guntara Rača dzejas rindu citēšanas vecātēva deviņdesmit gadu jubilejas svinību pašā spicē. Sabiedrības drošības labad, bezdeļus prātīgāk būtu atstāt ieslodzītus zem segas vai nevīžīgi izflīzēto dabisko vajadzību nokārtošanas telpās – šādas pārdomas, kā viegla rudens brīze, mani skāra brīdī, kad kādā no visu varenā globālā datoru tīkla atzariem pamanīju asas diskusijas par šo nule kā Latvijas grāmatu tirgū popularitāti ieguvušo rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm. Kamēr vieni sajūsmā laiž gāzes par zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieka Nika Karuzo un zooloģes Dani Rabojati kopīgi radīto smieklīgi informatīvo grāmatu, kas pilna faktiem, purkšķiem un smiekliem, tikmēr otri piedzīvo īstu reaktīvo hormonu caureju, nespējot rast mierinājuma atbildes uz jautājumu, kāpēc mūsu bērniem būtu jāpiedzīvo šāds smags degradācijas uzplaiksnījums. Jo pirdieni izraisa nomācošu pagrimumu, ziniet.
    Vai viņi purkšķina? ir grāmata, kura nenoliedzami piesaista uzmanību ar savu dzeltenās preses aprakstīto notikumu virsrakstiem līdzvērtīgo nosaukumu, kurš meties rotaļā ar acu skatieniem, tūlīt pat aizceļo arī uz patērētāju rokām, ieslīdot un pieplokot arī pie grāmatu veikala groziņa dibena.
    Ja kāds man būtu teicis, ka šāda nevainīga (vien deviņpadsmit centimetrus plata, divdesmit vienu centimetru gara un trīssimt sešdesmit gramus smaga) bērnu grāmatiņa par dzīvniekiem, kuri mēdz palaist gāzes (un kuri ne), kļūs par nepārejošu sāpi, tik daudzu cilvēku prātos, izraisot smadzeņu stumbru vēdergraizes, es nebūtu ticējusi. Nebūtu ticējusi, ka mums ir tik bēdīgi ar humora izjūtu. Bet ir.
    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Helios Kirjastus Oü, 2020)

    “Reiz kāda lidmašīna, kas veda divtūkstoš kazu, bija spiesta nolaisties, jo purkšķināšana lidaparātā iedarbināja ugunsgrēka trauksmes signālu.”

    Rokasgrāmatas Vai viņi purkšķina? četrdesmit četrās lapaspusēs iespējams uzzināt ne vien to, kā rodas bezdeļi, kas liek steigā vēdināt telpas vai aveņu piecdesmit nokrāsu vaigiem tēlot klepus lēkmi, bet atklāt arī to, kuri dzīvnieki ir purkšķinātāji, kuri nav, un kuri varētu būt. Bet nav.
    Tā, piemēram, zinātnieki joprojām strīdas par to, vai zirnekļi pieder pie purkšķinātājiem vai tomēr nē, jo neviens tos līdz pat šim brīdim nav pieķēris ne pie vienas no astoņām kājām, atklājot šo baisi smirdīgo noslēpumu. Taču, ja eksistētu vienradži, visticamāk mūsu meteorologiem bieži nāktos ziņot par to, ka, izejot no mājām, nedrīkst aizmirst par lietussargu (šķīvi un dakšiņu), jo virs mūsu galvām iespējams ne tikai spīgulīšu, bet arī kēksiņu un kūciņu lietus, jo tie laistu gāzes tik pat bieži, cik bieži to dara zirgi, bet zirgi (pačukstēšu) ir dzīvnieku valsts daudzpurkšķinātāji. Taču grāmatā Vai viņi purkšķina? starp smirdīgiem un mazāk smirdīgiem bezdētājiem sastopami arī viskautrīgākie purkšķinātāji – tie staigā uz divām kājām, brokastīs aplej pārslas ar pienu, bet kafiju ar verdošu ūdeni, strādā astoņas stundas dienā (un tik pat daudz virsstundu), saņemot tik pat smieklīgu algu, cik smieklīgi ir viņu pirdieni. Jā, tie esam mēs – cilvēki.

    “Siļķes no ūdens virsmas ierij daudz gaisa, kādu laiku saglabā ķermenī un tad izgrūž to zem ūdens ar skaņu.
    (..)
    Tā kā šīs skaņas ir pārāk augstas un lielākā daļa plēsēju tās nedzird, var teikt, ka siļķēm ir slepens pirdienu kods.”

    Esmu piecu kaķu un viena suņa mamma, tāpēc varu teikt, ka dzīvnieku purkšķi manām plaušām ir tik pat pazīstami kā svaigs gaiss vai dārzeņu zupas ar sieru smaržu buķete. Taču acīmredzami par dižpārdokli topošā purkšķu grāmata arī man paplašināja apvārsni bezdeļu un smirdbumbu pasaulē. Grāmatiņa papildināta ar lieliskām Aleksa G. Grifitsa ilustrācijām, kuras atsvaidzina, dodot atslodzi no uzņemtā informācijas un purkšķu kopuma.

    Vai viņi purkšķina? noteikti nav grāmata, kura pelnījusi vārdu kaujas ar putām uz lūpām un deviņos līkumos sarauktām pieres vietām.
    Esiet vairāk bērni (un zirgi) – ņemiet visu vieglāk un purkšķiniet uz nebēdu!

    “Šis ir dinozaurs.
    Vai viņš purkšķina?
    Vairs ne!”

    *KONKURSS!

    Sadarbībā ar izdevniecību Helios manā Instagram kontā (@iamaustra)
    visu šo nedēļu (07. 09. – 14. 09.) norisināsies konkurss, kurā DIVIEM no mūsu sekotājiem būs iespēja savai grāmatu kolekcijai pievienot arī Nika Karuzo un Dani Rabajoti rokasgrāmatu bērniem par dzīvnieku palaistajām gāzēm
    VAI VIŅI PURKŠĶINA?!
    Piedalies un laimē!
    Veiksmi!

  • “Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.”

    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un pankūkām. Tā mēs vienmēr, kad patiesībā pārkārtot (un sakārtot) vajadzētu mūsu pašu domas (un iedomas), ķeram, grābjam un kārtojam visu. Tikai ne sevi. Beržam lazanjas traipu iekaltušās pannas. Kārtojam drēbes gadalaikos. Un pēc vēderiņa (un augšstilbu) proporcijām. Zaudējam cīņā ar kafijas traipu tetovējumiem, kas, saules staru iegrāmatoti, uz palikšanu iekārtojušies galda virsmas ādā. Izskaužam kaļķi no tējkannas gremošanas sistēmas. Mazgājam logus no plaukstu nospiedumiem, kas iepriekš klusi mājušas atvadas. Izsūcam no paklāja brokastu pārslu drumslas un dvēseli. Atbrīvojam plauktu plecus no putekļu kārtas (atrodam zem tās šokolādes tāfelīti, iztīrām iepakojumu no šokolādes). Atsvabinām ledusskapi no smaržām, kurām tur nevajadzētu būt. Sakaltuša siera un aizvakardienas zupas, kas nu izliekas nezinām no kurienes nākusi. Spodrinām atspulgus spogulī un uz glāžu muguriņām. Izkasām no dušas klausules tur iekaltušos dziesmu vārdus. Aizskalojam prom piedziedājumu saldsērīgo garšu, kas mēz iesprūst kaklā kā maltīte bez sāls. Pārvietojam priekšmetus (laikā un) telpā, rodot tiem jaunas mājvietas vēl neatklātos starpsienu krustpunktos. Izdzēšam cilvēku vārdus un uzvārdus no telefona numuru kataloga, Un no dzīves. Iztukšojam vakardien neiztukšoto vīna pudeli. Visas iepriekš minētās darbības atkārtojam.
    Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un tiku arī pie pankūkām.

    “Ja nebūtu laika plānotāja, kurā viņš katru vakaru rūpīgi noplēš perforēto lappuses stūrīti, viņš pats apšaubītu, vai to ir nodzīvojis.”

    Man ļoti grauž tas, ka nespēju lasīt pašus svaigākos grāmatizdevēju jaunumus. Grauž kā birka, kas neatlaidīgi turas pie krekla apkakles kā pie peldriņķa. Nespēju, jo sajūta, ka visi grāmatu gardēži un apskatnieki kā izbaduši uzmetušies virsū vienam nabaga, vākos iestiprinātam, rakstāmpapīra iespieddarbam, liek ieturēt distanci. Tā notika arī ar franču rakstnieces, psiholoģisko romānu meistares, Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) daiļdarbu Lojalitātes. Vienu vienīgu reizi, kad mēģināju pārkāpt pāri saviem kilometru garajiem principiem un uz Jāņa Rozes apgāda piedāvājumu atsaukties, izvēloties lasīt tieši šo romānu, mana vēlme tai mesties virsū tūlīt un tagad izčabēja kā ziedi vāzē uz ēdamistabas galda. Proti, kad nule biju saņēmusi savu jauno grāmatplaukta papildinājumu, sociālo tīklu lietotnes dienu no dienu pāršalca arvien jauni romāna apskati un novērtējumi, ka šķita, mans vārds šo atsauksmju jūrā nomaldīsies pat nepaspējis pamērcēt tā viļņos kājas mazo pirkstiņu. Devu laiku Lojalitātēm nostāvēties plauktā kā marinētu gurķu burkai pagrabā pirms vāka izšaušanas. Devu laiku, ievērojot lojalitāti arī pret citiem, kuriem bijis kas sakāms vientulības un bezcerības cauraustā romāna nesaraujamajā saiknē.
    (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Kādu vakaru televīzijas ziņās raidīja reportāžu par naftas noplūdi, ko izraisījusi tankkuģa avārija. Mēs sēdējām pie galda. Es skatījos uz naftā ieķepušajiem putniem un uzreiz iedomājos par mums, par mums visiem; šie kadri izteica daudz vairāk nekā jebkāda ģimenes fotogrāfija. Tie bijām mēs, tie bija mūsu melnie un eļļainie ķermeņi, kas vairs nespēj pakustēties, apdulluši un saindēti.”

    Romāna Lojalitātes apraksts pārliecinoši vēsta, ka tas izlasāms vienā elpas vilcienā. Vienā elpas vilcienā izlasāms četrbalsīgais vēstījums, kas nepārprotami vēsta par savstarpējo attiecību sadursmēm. Sadursmēm starp vājumu un nedrošību. Asu jūtu izpausmēm. Starp bravūru un aprobežotību. Par neizgaistošu vēlmi pasargāt tos, kuri vismazāk pelnījuši žēlastības.
    Lojalitātes priekšplānā izvirzīti (teju) trīspadsmitgadīgie draugi Teo un Matiss, viena no vienaudžu mātēm (Matisa) Sesila un skolotāja Elēna. Katra personāža balss iznes savu īstenības atspoguļojumu. Tīru, nesamaitātu. Kroplu. Attāli radniecīgu sabiedrības pieņemto normu kopsummai. Griezīgi. Strīdīgi. Taču lasītāju sevī dziļi ievelkoši.

    Teo stāv uz robežšķirtnes starp māti un tēvu. Kā rotaļlieta, mētājoties te nedēļu viena, te nedēļu otra pasaulē, kurā jau kādu laiku neeksistē vērtība, aiz kuras vienādojuma zīmes pierakstīt ģimenes vārdu. Bezjēdzīgas naida vētras gūsteknis. Visu lietu grēkāzis. Izdzīts nežēlīga un pārpasaulīga tuksneša vidū. Izdzīts, lai iemācītos izdzīvot. Vienatnē. Iemācīties tēlot lomu, ko no viņa sagaida. Viņš, rūgtuma pilnais neatmaksājamo parādu un alimentu bērns, klīst pa smalki aprēķinātas dzīves ceļiem. Klīst. Un noklīst. Pazaudēt ierastā ceļa norādes šķiet vieglāk, nekā meklēt ceļu atpakaļ. Aizmirsties. Tas ir vienīgais, ko vēlas šis bērns. Vai tas maz ir godīgi?

    Matiss apbrīno Teo. Savu labāko draugu, ar kuru saprasties bez vārdiem. Tā klusēšanu. Pietāti. Taču arī Matisa dvēseles stīgas noskaņotas grūtsirdības skaņkārtā. Tā ādā iemājojusi vainas sajūta, kura iepriekš notverta mātes acu skatienā. Zēns vēlas turēties līdzās savam draugam, taču šī līdzāspastāvēšana draud pašu pazudināt. Matiss vēlas apstāties galvu reibinošajā piedzīvojumā, kurš tik ļoti palīdz Teo aizmirst visu, ko tik jaunam zēnam nenāktos piedzīvot, taču nespēj pamest draugu. Īpaši pēc tam, kad uzzina, kādos apstākļos ikdienas pavada apbrīnas vērtais draugs.

    Sesila jūt, ka no viņas rokām izslīd dēls. Slīd līdzi Teo, kuru tuvumu viņa nespēj paciest. Nespēj, jo jūt, ka tas ir īstais, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc sava bērna vaigā vairs neatpazīst Matisu. Rūpes un cīņa par to, lai abu vienaudžu draudzība tiktu nocirsta kā ar nazi, mijas ar nemitīgiem jautājumiem, kuru atbildes skan kā tukšums. Dzēlīgs. Raupjš. Kā tas iespējams, ka neko nemanīju jau agrāk? Kad Sesila nejauši uzzina, kas patiesībā slēpjas zem viņas vīra ārējā apvalka, smagā noslēpuma nasta teju sabrūk zem sievietes pleciem. Cenšoties mainīt sevi, savu ģimenes saišu ritējumu, pieslīpējoties vīram kā olis olim, Sesila zaudējusi pārāk daudz. Taču vissāpīgāk kož tas, ka viņa nav spējusi saskatīt īstenību. To ļaunumu, kuram laulības gultā sildījusi muguru.

    Elēna pamana Teo ko pazīstamu. Līdz mielēm sāpīgi pazīstamu. Vecāku vienaldzību. Atsvešinātību. Lielas un mazas pārestības. Atmiņas, kas kā usnes dzeļ pēdās un stilbos. Elēna ir vienīgā, kura ne tikai pamana Teo problēmas, bet arī cenšas ko mainīt. Cenšas bez uzaicinājuma. Un tieši tas, ar katru mēģinājumu atvieglot Teo ciešanas, noved pie neveiksmes. Teju fiziskas sāpes izraisoša fiasko. Uzņēmusies zēna aizstāvības lomu, Elēna saprot, ka nekad agrāk nav jutusi tādu niknumu. Neapvaldāmu niknumu, kas naktīs neļauj plakstiņiem pārkrist pāri acu dobumiem. Dziļo līdzjūtību pret bērnu, kurš vienaldzīgi klīst skolas gaiteņos un nedēļās starp mātes un tēva kara frontēm, rosina mīlestība, kura atlicināta pašas bērniem. Bērniem, kuru nekad nebūs.

    “Reizēm man šķiet, ka kļūt pieaugušam nozīmē tikai to, ka tad iespējams vērst par labu zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīti sākumā. Un turēt solījumu, ko devis bērns, kāds esi bijis.”

    Man gribētos ticēt, ka par vienā elpas vilcienā lasāmu romānu Lojalitātes nodēvētas ne lappušu skaita, bet spējas ievilkt lasītāju psiholoģiskas spriedzes un līdzpārdzīvojuma vērpetēs dēļ. Kaut ko pazīstamu noteikti katrs izjutis uz savas ādas vai vismaz bijis liecinieks, kā uz ķermeņa audu apvalka to izjutis kāds cits. Lojalitātes it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.
    Noteikti gribu izteikt komplimentu tulkotājai Intai Šmitei par kairinoši plūstošo romāna pārnesi latviešu valodā. Rimti un nepārsātināti.

    “Māte skatās grīdā, bet sacītais ir domāts tēvam:
    – Tu man riebies.
    (…)
    Tajā brīdī ne māte, ne tēvs nevar iedomāties, ka četrus gadus un dažus mēnešus vecais dēls būs atcerējies tikai vienu ainu, kur abi bijuši kopā, un ka tā būs tieši šī.”

  • “Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums tevi aizved pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriskā progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika.”

    Vakar no rīta, vedot bērnu uz skolu (un tie ir teju apaļi piecdesmit kilometri “turpunatpakaļ” kopā ņemti (tik daudz manas matemātikas spējas man ļauj sarēķiņāt)), domāju, kā iesākt šo bloga ierakstu. Skaidrs, ka tā vienkārši ņemt aiz rokas un vest taisni iekšā svešos cilvēkos (un dažos draugos un radiniekos, kuri šo ierakstu lasīs tīras pieklājības vai nepāraujamu ģimenes saišu dēļ) nebūtu ne ētiski, ne pieklājīgi (un ne raksturīgi man). “Uzvilkšu jauno kleitu un ēdīšu kā vilks”, tā kādā no vēstulēm raksta grāmatas galvenā varone. Ar šādām sajūtām arī es pati ņēmu rokā šo grāmatu (uzvilku kleitu, kuru bērni vēl nebija paspējuši nosmērēt ar kartupeļu sacepumu, uzkrāsoju lūpas koši sarkanas, gluži kā brīdinājuma signālu, aplēju ar ūdeni tējas maisiņu, kas vientulīgi gulēja krūzes dibenā (vienvārdsakot – sataisījosuzgadsimtalasīšanu)), taču īstais lasīšanas brīdis tā arī nepienāca. Tā vietā pie manis ieradās slinkums (garā par mani mazliet vājākie cilvēki to sauc par rudens depresiju), pieprasīja likt galdā dažādus šokolādes un cepumveidīgos izstrādājumus, ēšanas pauzēs vārtīties dīvānā ar televizora pulti rokā, atkārtojot kaut ko līdzīgu krievu (tv kanālu) ruletei vai spēlēt galda tenisu kopā ar vīru. Taču visas attiecības reiz beidzas – gan tās, kas laimīgas mūžīgi mūžos līdz nāve šķirs, gan tās, kurām lemts beigties, pat pirmajam randiņam īsti nesākoties. Un beidzās arī šīs – uz saldu un sāļu našķu un dīvānā laiskošanos balstītās attiecības.

    “Humors ir labākais paņēmiens, kā padarīt nepanesamo panesamu.”

    Ja nu reiz jūsu dzīvē pienāk brīdis, kad visas manis ieteiktās (un Prusta “Zudušo laiku meklējot”) grāmatas ir izlasītas un nav ne mazākās jausmas, kuru grāmatu, kā nākamo ielaist savā dzīvē, iesaku izmēģināt feisbuka grāmatu diskusiju grupu – Izcilas grāmatas (jau kādas simtu trīs reizes esmu šo grupu pieminējusi un kā izrādās vēl nav gana). Tur arī pamanīju šo – apgāda Zvaigzne ABC izdoto grāmatu (kuru man vairāk gribas saukt par dārgumu) – Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība . Ir diezgan grūti nepamanīt grāmatu ar šādu nosaukumu. Pat tad, ja abas acis ir cieši aizvērtas. Otra lieta, ko noteikti nevar nepamanīt, ja tas uzrakstīts uz grāmatas – tulkotājas Silvijas Brices vārds. Ja pirms grāmatas nosaukuma izlasīšanas visupirms izlasāt šo vārdu un uzvārdu, skaidrs ir viens – bez ierunām grāmata jāliek padusē (un nav svarīgi, kur tobrīd atrodaties – grāmatnīcā vai bibliotēkā, vai pie drauga grāmatu skapja), jāiet mājās un jānododas gardai tās baudīšanai. Vismaz tā līdz šim esmu darījusi es, atstiepjot mājās Silvijas Brices tulkotās grāmatas (Jūras sāļums, Starp pelēkiem toņiem, Un kalni atbalsoja un daudzas, daudzas citas, kuru uzskaitījumam kā vienmēr iekš iekavām nepietiek vietas) no visām augstāk minētajām vietām. Tas, ko tulkotājai ir izdevies atdzīvināt šīs grāmatas tekstā, ir kaut kas neaprakstāms. Latviešu valodas tekstā ieaust tik daudz pavedienu mierīgajā angļu stilā un manierē – ja tas nav talants, tad es nezinu, kas ir. (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Ja kāds sajūt dziļas simpātijas pret iepriekš nepazītu cilvēku vai parādību, tad raida pasaulē īpaša veida enerģiju, kura “nes augļus”.”

    Tie, kas šo grāmatu jau reiz ir lasījuši, taču tik un tā iemaldījušies šai manā grāmatu pārdomu mudžeklī, zinās, ka šīs grāmatas latviskais tulkojums pirmo reizi pie lasītājiem nonāca jau 2012. gadā, taču šogad, pateicoties tam, ka šis stāsts nu baudāms arī vizuāli (The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society), ne vairs tikai tekstuāli, Zvaigzne ABC šai grāmatai ļāvusi piedzimt otro reizi. Un līdz ar šo otro reizi, viens no grāmatas eksemplāriem iekritis arī manā klēpī (un sirdī). Grāmatas lapas no abām pusēm apņēmuši ne ierastie cietie, bet gan mīkstie vāki, savukārt pašu vāku rotā filmas galvenie varoņi – Džuljeta (ne tā no Šekspīra) un Dosijs (Lily James; Michiel Huisman). Grāmatas autores gan joprojām nemainīgas – rakstnieces Mērija Anna Šafere (Mary Ann Shaffer), kuras mūža sapnis bijis uzrakstīt grāmatu, kura kādam patiktu tik ļoti, ka viņš vēlētos to publicēt un Annija Barouza (Annie Barrows), kura, palīdzot pabeigt Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, palīdzējusi arī īstenot savas mātes māsas sapni par grāmatu. Tagad mēs varam būt pateicīgi ne tikai par to, ka kādam šī grāmata patikusi tik ļoti, ka tā tikusi ne tikai publicēta, bet arī tulkota latviešu valodā.

    “Atbildību var dalīt tikai līdz zināmai robežai.”

    Londona. 1946. gads. Jauna rakstniece Džuljeta Aštone, kura slavu ieguvusi, slēpjoties zem Izija Bikerstafa vārda. Izijs kļūst par sava veida Otrā Pasaules kara literatūras ikonu Apvienotajā Karalistē. Izijs raksta viegli un smalka humora caurstrāvoti, zobgalīgi pasniedzot daudzus kara notikumus kā pretindi londoniešu kara saindētajās dzīvēs. Karam un nepieciešamībai zoboties par drūmajām dienām pienāk gals, tāpēc Džuljeta nolemj Iziju Bikerstafu aprakt sešas pēdas zem zemes un atrast jaunu, rakstīšanas vērtu materiālu, kas izrādās grūtāks uzdevums nekā sākumā varētu šķist. Taču kādu dienu Džuljeta savā pasta kastē saņem vēstuli no Gērnsijas, kas uz mūžīgiem laikiem izmainīs ne tikai Džuljetas kā rakstnieces likteni, bet liks arī atteikties no visas iepriekšējās dzīves, atdodot savu dzīvi (un sirdi) Gērsnijai un tās iedzīvotājiem.

    Sākas mēnešiem gara vēstuļu sarakste, kurā Džuljeta lēnām iepazīst Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības biedrus. Uzzina, kā un kāpēc radusies šī biedrība, kāpēc tās rašanās iemesli ir tik cieši saistīti ar Gērnsijas okupāciju. Uzzina, ko īsti biedrības biedriem nozīmē sāpīgās atmiņas par šo laiku. Uzzina, ko viņiem devusi atdošanās grāmatām. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt līdzcilvēks. Kā smagā laikā palīdzību spēj sniegt grāmatas. Džuljeta vienu pēc otras saņem vēstules no Gērnsijas, kurās izklāstīti gan ticami, gan mazāk ticami stāsti par to, kas noticis okupācijas laikā, gan to, kā cilvēki cenšas pārdzīvot un aizmirst to, ko viņiem nodarījis karš. Džuljetai kļūst skaidrs, ka, lai uzrakstītu grāmatu par okupāciju Gērnsijā, nepietiek ar sēdēšanu bibliotēkā un statistikas ievākšanu par labības ražas datiem Gērnsijā. Džuljeta saprot, ka viņai ir jādodas turp. Jādodas turp un jāļauj nevis vēstulēm un kartotēkām izstāstīt Gērnsijas stāstu, bet jāļauj to izdarīt pašiem salas ļaudīm.

    “Karš, kā zināms, saved kopā visnesaderīgākos ļaudis.”

    Ar romāna tēliem lasītājs tiek iepazīstināts pamazām. Tikai ar laiku atklājas katras personas būtība. Stāsti ir emocionāli, aizkustinoši. Stāsti ir dzīvi. Tēli ir tik patiesi un sirsnīgi. Vēlējos, lai viņi ne tikai būtu īsti sava laika liecinieki, bet arī to, lai būtu pazinusi viņus pati. Ne brīdi nepameta sajūta, ka grāmatas varoņi ir patiesi eksistējuši. Īstāki par desu maizēm un tēju, kas lēnā garā pazuda, kamēr saruka arī lasāmo lappušu skaits. Taču ieraksts grāmatā, ka jebkura līdzība ar reālām personām ir pilnīgi nejauša, lika atkrist atpakaļ realitāte un saprast, ka vienīgais, kas šeit ir pavisam īsts, ir grāmatas eksemplārs un tas, ka tēja un desu maizes ir beigušās.

    “Sešus gadus biju runājusi par karu, izdzīvojusi karu un ilgojusies veltīt savu uzmanību kaut kam citam. Bet tas ir tāpat kā vēlēties, lai es būtu kāds cits cilvēks. Karš tagad ir daļa no mūsu dzīvesstāsta un nav no tā izsvītrojams.”

    Lai arī kādi nebūtu Gērnsijas ļaužu stāsti, gan tie ar humora pieskaņu, gan tie, kurus lasot jāķer pēc mutautiņa – visi stāsti kā viens nonāk pie Elizabetes Makennas – sievietes, kura palīdzējusi visiem Gērnsijas iedzīvotājiem, bet neviens nespēja palīdzēt viņai. Vienīgais, ko Elizabete pēc sevis ir atstājusi – meita, par kuras ģimeni kļuvusi tupeņmizu pīrāga biedrība. Džuljetai kļūst skaidrs, ka stāstu ir pārāk daudz, tie ir tik sīki sadrumstaloti kā drupaču kūka, un vienai grāmatai tas būs par daudz. Tāpēc jaunā rakstniece nolemj rakstīt par to, kur ved visu Gērnsijas ļaužu stāsti – Elizabeti.

    “Karš vēl arvien turpinās, vai nav tiesa?”

    Sākumā šķita, ka apjukšu bezgalīgajā vēstuļu okeānā un vārdu straumēs, kas plūst zem tā (romāns sastāv tikai un vienīgi no vēstulēm), taču, lēnām ielasoties tajā, sapratu, ka sarežģīta joprojām ir tikai matemātika un fizika. Sapratu, ka esmu iemīlējusies Gērnsijas ļaudīs. Gluži kā Džuljeta. Gribu viņus adoptēt. Un gribu viņu adoptēta būt. Un šie bezgalīgie dialogi vēstuļu formātā – vai maz kas skaistāks un romantiskāks ir izdomāts, ja runājam par rakstīto vārdu (pat ja lielākajā daļā vēstuļu līdz romantikai bija tik tālu, cik kāpurķēžu traktoram līdz vidusskolas balles karaļa titulam).

    Lasot, vairākkārt centos valdīt asaras, bet no tā nebija jēgas. Tās bira viena pēc otras. Lauzās ārā ne tikai no acīm, bet arī no dvēseles (tieši tāpat, kā tas notiek, kad griež sīpolu). Un ne vienmēr šīs asaras bija ar sāļu un skumju piegaršu. Brīžiem nobira arī pa kādai saldai un humora pilnai asarai. Angļu stilā (tikai nepadomājiet, ka man pār vaigiem krita eklēri). Romānā aprakstītais laiks nav bijis mierīgs nevienam Eiropas zemes pleķītim. Tomēr šis ir stāsts par zvērībām, kuras tika pastrādātas uz Gērnsijas salas zemes. Šis ir stāsts par drosmi, mīlestību, ciešanām un izciešanu. Šis ir stāsts par grāmatām. Stāsts par visu, ko nedrīkst aizmirst un nedrīkst piedot.

    Rētas izgaist, bet tas prasa mūžību…

    “Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība.”