Kolīna Hūvere
«Mana laimes lauskas»
«Visas cilvēciskās būtnes pieļauj kļūdas. Cilvēka raksturu nenosaka mūsu pieļautās kļūdas. Visu izšķir tas, kā mēs uztveram šīs kļūdas un pārvēršam tās mācībās, nevis attaisnojumos.»
Domāju, ka ne viens vien cilvēks vismaz reizi mūžā (vai divus) ir aizdomājies par to, kāpēc vardarbīgās attiecībās mītošie atkal un atkal turpina viens pie otra atgriezties. Upuri pie pāridarītājiem. Pāridarītāji pie upuriem. Mēs domājam – «muļķes» un «muļķi», taču cilvēkiem, kuri Visuma dārzos pārvietojas ārpus fiziskas un morālas vardarbības draudu orbītām, nekad nesapratīs to, ko nozīmē piedot par spīti piedzīvotajām sāpēm un kaunam, un turpināt mīlēt. Turpināt atdot sevi visu, līdz nākamajai pārestībai. Līdz nākamajam «piedod».
«Reiz kāds man teica, ka sliktu cilvēku neesot. Mēs visi esam tikai cilvēku, kuri dažreiz rīkojas slikti.»
Ar amerikāņu rakstnieci Kolīnu Hūveri (Colleen Hoover) tiekos otro reizi. Pirmo reizi tas notika pagājušā gada maijā, kad manā grāmatu interneta veikala grozā iekrita Hūveres romantiskais trilleris «Veritija». Toreiz, par spīti smīkņāšanai no kolēģu (grāmatmīļu) puses par to, ka esmu noreibusi labsajūtā, lasot apgāda Kontinents (kas grāmatu ļaužu valodās kļuvusi par mākslinieciski nevērtīgu darbu izdevēju) izdotu grāmatu, apņēmos reiz pārlapot vēl kādu no autores literārajiem veikumiem. Kolīna Hūvere tiek uzskatīta teju par mūsdienu rozamundi pilčeri, tāpēc skaidrs, ka vieglas literatūras nīdējiem, šāda sajūsma izraisa netīkamu zosādu. Taču jāatzīst, ka Hūverei izdodas piesaistīt lasītāju, runājot par globāli svarīgām tēmām. Iztirzāt tās līdz vissīkākajai niansei. Sāpīgi izķidāt psiholoģiski pieblīvētu materiālu līdz tas kļūst par caurspīdīgu papīra strēmeli.
«Tas vien, ka mēs neiekļuvām vienā vilnī, nenozīmē – mēs vēl aizvien neesam daļa no viena un tā paša okeāna.»
Romāns «Manas laimes lauskas» vēsta par sievieti vārdā Lilija un viņas sāpīgajām atmiņām par bērnības gadiem – tēva vardarbību pret māti un mātes nebeidzamajiem attaisnojumiem, lai paliktu. Lilija savā dzīvē dara visu iespējamo, lai neatkārtotu savas mātes kļūdas – nekļūtu par upuri cilvēkam, kurš lemts viņas mīlestībai. Kādu dienu Lilijas dzīvi uz visiem laikiem maina liktenīga iepazīšanās. Neprātīga iekāre mijas ar dziļu mīlestību. Viss ir tik skaisti un saldi (šķiet, lubeņu nīdejiem šajā brīdī varētu sāk raut uz augšu) un tad Lilijas seju šķērso mīļota dūre. Lilija nonāk tajā pašā vietā, kur pirms vairākiem gadiem nonākusi viņas māte – viņai jāizdara izvēle – palikt un meklēt 101 attaisnojumu, lai rastu ceļu uz piedošanu vai aiziet, apcērtot pavedienus, kas saista vienu ar otru.
«Iztēlojies visus cilvēkus, kurus satiec savā mūžā. Viņu ir tik daudz. Viņi ienāk tavā dzīvē kā viļņi, kurus dzenā paisums un bēgums. Daži viļņi ir daudz lielāki un atstāj lielāku iespaidu nekā citi. Dažreiz viļņi atnes sev līdzi kaut ko no jūras dzīlēm un atstāj to izmestu krastā. Nospiedums smiltīs, kas pierāda, ka vilnis te reiz bijis, vēl ilgi pēc bēguma iestāšanās.»
«Manas laimes lauskas» sevī ietver arī personiskas atmiņu atblāzmas no pašas Kolīnas Hūveres bērnības. Autores piezīmes, kuras lasāmas grāmatas beigās, liek sirdij sažņaugties (un ne tikai – pēdējās (vismaz) piecdesmit lapaspuses, pavadīju šņukstu un asaru simfonijā). Tiem, kuru dzīvi nenomāc nežēlība, ir grūti saprast attiecības (un ģimenes), kuras turas kopā par spīti vardarbībai. Taču, kad saņem mīļotā pirkstu kauliņu nospiedumus uz saviem vaigu kauliem, ir viegli sev iestāstīt, ka tas ir tikai pārpratums. Un piedot. Tad nāk otrā un trešā pārpratuma reize. Ceturtā. Piektā. Un tad jau tas sāk šķist pavisam dabiski. Un, ja ir izturēts tika daudz, var taču pamēģināt izturēt vēl. Varbūt kaut kas mainīsies… Varbūt vēl ir iespēja kaut ko glābt… Taču nav. Katra palikšana tikai «padara aiziešanu daudz grūtāku nākamajā reizē.»
«Augi ir pareizi jāmīl, lai viņi izdzīvotu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Kopš dzimšanas mēs paļaujamies uz vecākiem, ka viņi mīlēs mūs pietiekoši, lai mēs izdzīvotu. Un, ja mūsu vecāki izrāda mums pareizo mīlestību, mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem. Bet ja mēs tiekam pamesti novārtā…»
Šis ir vieglās literatūras gala romāns, kuru noteikti iesaku izlasīt – uz kādu laiku viela pārdomām būs nodrošināta.
(No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: apgāds Kontinents, 2018)
⭐⭐⭐⭐⭐
*Piezīmes par romānu «Manas laimes lauskas» tapušas 14. jūnijā
