“Kāpēc īsti pastāv cilvēks, un kas tam jādara še, uz zemes? Tas ienāk pa vienām durvīm un iziet pa citām – kāpēc, uz kurieni?”
Biju jau aizmirsusi lielisko datora klaviatūras taustiņu simfoniju, kuru rada pār tiem slīdošie pirksti, kas reizēm tik ļoti steidzas, ka, šķiet, grib aizsteigties paši sev pa priekšu. Un mazliet rītdienai. Varbūt. Un patiešām! Ja laikrāži nemelo, tad pēdējais bloga ieraksts tika publicēts pirms pusotra mēneša. Pārāk nekaunīgi sen. Pārāk nekaunīgi sen, lai tagad mēģinātu atrast attaisnojumu priekš sevis. Un varbūt mazliet vairāk attaisnojumu priekš jums. Taču tie lai paliek citai reizei. Ne mazāk interesantai.
Pašā gada izskaņā, kad jau domas no grāmatām un bloga rakstīšanas bija aiztraukušās pie rasola un karbonāžu bļodas satura, un domām par to iztukšošanas veidiem, mani uzrunāja izdevniecība u.c., kas man bija pilnīgs atklājums. Pilnīgs atklājums, kā tā pēc skata smukā, pelēkās peles tipa meitene, kas sēž no visiem atstatus un kuru būtu grūti pamanīt pat tad, kad ar to mēģinātu iebakstīt acī. Es, protams, esmu tikai cilvēks. Un skaidrs, ka mani vilina sadarbības (īpaši sadarbības ar saldumu ražotājiem, bet viņiem ar mani nē. un varbūt pat labi, ka tā), tāpēc grūti teikt, kas mani vairāk vilināja teikt JĀ(!) – sadarbības veidošana vai tomēr tas, kas slēpās nezināmajā aiz rakstnieka Gābriela Skota vārda un Avota.
“Bet kāpēc cilvēkam jāsamierinās ar rupjmaizi, ja citi var nemitīgi ēst kūkas…”
Vidējam latvietim (lasītājam) norvēģu rakstnieka Gābriela Skota vārds ir teju vai pavisam svešs. Ja man personīgi ar kaut ko šis svešums jāsalīdzina, tad es to salīdzinātu Kotdivuāru. Nojausma, ka tāda ir, pastāv, bet uz kartes tās īsto atrašanās vietu parādīt spēj tikai Latvijas Erudītu līgas biedri. Romāns Avots pirmo reizi publicēts 1918. gadā. Romānam piemīt pavisam savdabīga vēstījuma struktūra. Dodot Avotam apakšnosaukumu Vēstule par zvejnieku Markusu, Gābriels Skots pasaka priekšā – autors romānu ietērpis vēstules žanra formā, kas savukārt norāda uz to, ka šis noteikti nebūs romāns, kādus ierasts redzēt jūsu grāmatu plauktos vai uz naktsskapīša (starp šokolādes tāfelītēm un nomierinošiem preparātiem) pie gultas. Literatūrzinātniece Maija Burima Avotu dēvē par romānu – aforismu krātuvi. Un tas iespējams ir visprecīzākais šīs grāmatas identifikators. Tādēļ, ja tomēr vēlaties ļauties romānam, kurš lasītāju ierauj smalki savītā un straujā notikumu virpulī, šis romāns varētu būt vilšanās. Taču, ja atvērsiet savas sirdis galvenā varoņa iekšējo monologu vadošajai līnijai, kas kā nepāraujama stīga viscaur apvij un caurvij romānu jau no pirmajām lapaspusēm, būsiet uzvarētāji. (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Izdevniecība u.c., 2019)
“Esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma un prieks, pateicība un cerība.”
Romāna galvenais varonis ir vīrs vārdā Markuss. Turība jau pasaulē nav viss, arī kārtība un čaklums ir vērtības, nemaz nerunājot par pieticību – šis ir viens no iemesliem, kāpēc gados vecais vīrietis ir apmierināts ar savām mājām, kas jau pēc skata vien noteikti nespētu novērotāju pārliecināt, ka aiz bēdīgi mazā mitekļa, sienu ieskauta, slēptos turība un pārticība. Taču turību un pārticību Markuss glabā sirdī. Un tieši tas piešķir dzīvei jēgu pāri visām ārišķīgajām lietām. Lai arī zeme visiem griežas vienādi un nebūt nav tā, ka kāds aizceļotu kādam pa priekšu vai iepaliktu nopakaļ, Markuss saprot, ka Dievs viņam ierādījis daudz vienkāršāku vietu nekā pārējiem. Taču tas nenozīmē, ka Kungs viņam liegtu redzēt mazāk zvaigžņu virs savas galvas kā citiem – tas tikai nozīmē to, ka Markusam ir mazāk kustamas un nekustamas mantas – bet kāds gan tam bija svars pret zvaigznēm? Galu galā viss reiz beidzas. Arī cilvēks (tieši tik neizbēgami sāpīgi). Un nekam no tā vairs nav nozīmes.
“Kāda gan vajadzība runāt? Runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…”
Markuss ir zvejnieks. Tam, kurš raugās no malas, zvejnieka dzīve var šķist vienveidīga. Taču zvejniecība nav tikai tā, kas rada prieku ne tikai Markusa vēderam un dvēselei, tā ir cenšanās izdzīvot. Un nekā cita jau vairāk šim nabaga zvejniekam nav. Nav ne ģimenes, ne īpaši gudras galvas. Taču nemaz tik īpaši gudru galvu nevajag, lai uztvertu apkārtējo nievas un izsmieklu. Nemaz tik īpaši gudru galvu nevajag, lai saprastu, ka esi citiem par uzjautrinājumu. Taču vecā vīra prāts ir mierīgs, jo tā jau nebūs mūžam – reiz viņi gulēs uz muguras, klusēs un nespēs izdvest ne skaņas, lai cik asprātīgi būtu bijuši. Markuss mīl dabu. Un vislabprātāk ir kopā ar to nekā starp cilvēkiem, kuri to vien dara, kā sacenšas par to, kuram kas ir vairāk. Markuss mīl palikt nomaļus un ar acīm (un sirdi) atkal un atkal sastapt debesis un jūru. Tik niecīgs ir šis zvejnieks Markuss un tik niecīgas ir viņa prasības (un tiesības) uz laimi. Jo nekas tā neielīksmo vecā vīra sirdi, kā iespēja dzīvot. Iespēja dzīvot uz brīnišķas zemes. Un savos priekos dalīties tieši ar to. Laime ir dvēseles prasme. Markuss to prot.
“Mēs nesaprotam radītāju, neapjaušam viņa nodomu, bet vai tāpēc noliegt, ka viņš pastāv? Vai kurpi var izskaidrot bez kurpnieka?”
Markuss ik dienas ved sarunas ar sevi par Dievu un ik dienas sevī viņš vēršas pie tā. Markuss tic, ka tieši ticībā cilvēks ir spējīgs rast ne tikai mieru, bet arī iespēju glābt dvēseli. Taču tajā pašā laikā Markuss ir skarbs pret ticības imitēšanu – tam ko pauž baznīca. Vēršanās pie Dieva ir dziļi intīma, ne publiska norise. Un nekam nevajadzētu nostāties starp cilvēku un Dievu, lai ieņemtu starpnieka lomu. Nekas nav nejaušības auglis. Viss ir Dieva kaprīze. Gan krāšņais tauriņš, kas teju nemanāmi nozib gar acīm, gan zieds, kura reibinošā smarža apdullina pat putnus augstu pie debess velves, gan Markusa pieticīgais liktenis un tas kāpēc tik pēkšņi Dievs izdomāja Markusu ņemt pie sevis.
“Tā iedzen cilvēku bailēs un māca tam visādas tumšas lietas. Cilvēks kļūst par bailīgu vergu, kas uz visām četrām lien pretī Dievam ar šaudīgu skatienu kā bailīgs suns. Tā iemāca turēt savu miesu par atbalstu, iemāca visādus salkanus faktus, kam jānoslēpj tās patiesā daba. Bet galvenām kārtām tā iemāca tirgoties ar Dievu, darīt labu atalgojuma dēļ vai pat tikai, lai atpirktos. It kā labais prasītu algas…” (Markuss par Bībeli)
Avota lasīšanas laikā vairākkārt centos mākslīgi apstādināt lasīšanas procesu, lai ilgi un skaisti. Manuprāt, šo grāmatu nemaz nav iespējams tā ņemt un vienā knipī izlasīt sausu. Vai, pareizāk sakot, to nemaz nedrīkstētu darīt. Šī ir grāmata, kura pieprasa, lai to baudītu lēni, neskrienot pāri priekšā esošajiem teikumiem, it kā cenšoties aizbēgt no iepriekšējiem. Tāpēc noteikti varu apgalvot, ka šis romāns derēs brīžiem, kad negribas savu galvu piesārņot ar vieglu romānu piemaisījumiem, bet izbaudīt īstu valodas maģiju, kuru sagādājusi tulkotāja Dace Deniņa. Jāatzīst, ka pirms grāmatas atvēršanas biju skeptiski noskaņota, jo šķita tik neiespējami, ka pirms simts gadiem uzrakstīta romāna pārnese latviešu valodā būs tik veiksmīga, lai piesaistītu tai šodienas lasītāju. Taču mana skepse bija nepamatota. Tulkotāja paveikusi īstu meistardarbu. Lasot, atkal un atkal sevi pieķēru pie domas, ka es tā nespētu (varbūt tāpēc es neesmu tulkotāja). Milzu pievienotā vērtība ir literatūrzinātnieces Maijas Burimas pēcvārds. Tas ne tikai atklāj Gābriela Skota personības visspēcīgākās un visvājākās šķautnes, bet sniedz atbildes uz jautājumiem, uz kuriem romāna lasīšanas laikā nav prasts atbildēt.
Vēstule par zvejnieku Markusu daudz liek domāt par prioritātēm šodien un vakar. Un atklāsme, kas klauvē pie pieres daļas, kairina pāris centimetrus zemāk. Un nekairina jau tāpēc, ka nav apēsta brokastu putra vai pusdienu fritētais kartupelis. Kairina jau tāpēc, ka taisnība. Jūra nošķeļ krastu no krasta, bet cilvēki nošķeļ cilvēkus vienu no otra. Un kā vārdā tas ir? Šodien mēs dzenamies pēc tā, ko nevarēsim paņemt līdzi ne uz debesīm, ne elli. Vakar cilvēki bija priecīgi par to vien, ka tiem ir iespēja iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, saplūst ar dabu un piedzīvot to, kā ziedi to priekšā kautrīgi noliec galviņas, vēja ierosinātas. Šodienas cilvēki pārāk daudz priecājas par ārišķīgām lietām, kas tāpat ar laiku maina formas vai vērtību. Vakardienas cilvēkiem prieks nozīmē jebkuru šodienas cilvēkam nenozīmīgo lietu – kaut vai tāds sīkums kā prieks par to, ka zeme nekad nav tik skaista kā laikā, kad to rotā ziedoši virši. Un man tik ļoti skauž…
“Tā aizrit dienas un naktis, tā aizrit laiks. Tāda ir dienišķā dzīve.”
