POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: attiecības

  • Jana Egle «Dzimšanas diena»

    by

    “Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”
    (dačuks un dvīņi)

    Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.

    “Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.”
    (runaway train)

    Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs.
    Sen? Varbūt pat nekad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    “Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.”
    (dzimšanas diena)

    Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi.
    Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.

    “Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.”
    (runaway train)

    Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanas diena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem.
    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.

    “Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.”
    (baltā māja kalna galā)

  • Kolīna Hūvere «Veritija»

    by

    “Ir mulsinoši iemīlēties rakstnieces vārdos, iekams esi saticis pašu rakstnieci. Dažiem ir sarežģīti nošķirt tēlus no personas, kura tos radījusi.”

    Vai kādreiz esat domājuši par to, kura ir tā vieta, kur rakstnieki uz baltām, ne reizi vārdu straumju nepieredzējušām lapām, ar ātriem rokas vēzieniem triec tintes traipos ieķepinātas domas, kā pieguļā zirgus? Kāds noteikti sēdējis savā kabinetā pie milzīga galda, pie kura paēdināt varētu veselas sākumskolas izsalkušos vēderus, kamēr pats pie tā barojis sava romāna nākamas nodaļas lappuses ar vārdiem, piebriedušiem kā pārvārītiem makaroniem. Kāds sēdējis pļavā, nemaz nenojauzdams, kāda veiksme tam gadījusies, nosēsties vietā, kur skudras nelodā kā izsalkušas pēc cilvēka miesas, un pļāvis domas kā sienu, kārtojot zārdā tās uz līniju burtnīcas lapām, kuras visticamāk nesastaps citu acu pāri. Kāds sēdējis kafejnīcā un sodījies par pārlieku krāsainajām salvetēm, uz kurām vārds noslīkst nebūtībā vēl pirms tas ir iespraucies biezajos domu mākoņos, bet kāds cits nepieklājīgi ilgi vērojis pie blakus galdiņa sēdošās sievietes neprātīgi īso kleitu, kurā pēc mirkļa ietērps sava daiļdarba galveno varoni. Es, savukārt, kā ierasts sēžu savā virtuvē uz IKEA krēsla (kurš kopš veikala atvēršanas brīža Latvijā, ir biežāks viesis līdzcilvēku mājās nekā sezonālie vīrusi) pie galda (uz kura virsmas meita teju tik tikko uzzīmēja smaidošu saulīti ar tomātu mērcē iemērktu cīsiņu), ietinusies rabarberu pīrāga smaržā, kas izlauzusies pa plīts durvju šķirbām, aicinot garšas kārpiņām sagatavoties zemajam startam. Kā ierasts sēžu un prātoju par to, kā būtu iesēsties kāda rakstnieka vietā – pie milzīgā galda, pļavā vai kafejnīcā, kafijas automātu murrājošajā sabiedrībā. Ļauties rakstnieka pārdrošajam tintes vilciena ceļojumam, nezinot neko par galapieturu – vai tas pietuvinātu mani rakstnieka mērķim vai gluži pretēji – tikai attālinātu?

    “Rakstīšanas procesā es nekad nejūtos sasniegusi visu iecerēto un ne uz mirkli neļaujos ticībai, ka esmu radījusi kaut ko tādu, kas citiem būtu jālasa.”

    Par to, ka pienāks brīdis, kad vēlme stiepties pēc spriedzes romāniem būs spēcīgāka par vēlmi pēc šokolādes, man nebija ne jausmas (ne tuvas, ne tālas, ne horizontālas, ne vertikālas). Tomēr mans pašreizējais emocionālais un fiziskais stāvoklis (sauksim to par “pregnancy brain”) kliegtin kliedz pēc šķietami nesavienojamām kombinācijām (līdz siļķēm ar zemeņu ievārījumu vēl neesmu tikusi), kāda, piemēram, esmu es un spriedzes romāni. Taču teju tieši pirms brīža izlasītais A. Dž. Finna trilleris Sieviete logā lika man, kā pēc ūdens malka izslāpušai, taustīties nezināmajā, cerot uzdurties kam līdzvērtīgam. Un es uzdūros Veritijai.

    Tiem, kas savā grāmatu plauktā atbrīvojuši vietu romantiskai literatūrai, amerikāņu rakstnieces Kolīnas Hūveres (Colleen Hoover) vārds noteikti būs pazīstams. Man, kā šādu iespieddarbu nepatērētājai ikdienā, tas bija svešs. Tomēr es ļāvos šim aklajam randiņam ar rakstnieci, ļaujot turpināt apgāzt manus uzskatus par literatūru, kuru, manuprāt, patērē tikai vecmāmiņas. Pati Kolīna Hūvere atklāj, ka romāns Veritija nav tāds, kādus pieraduši baudīt rakstnieces emocionālo mīlas romānu piekritēji. Tas ir izmēģinājums ielauzties trillera žanra apritē. Un tas, pēc manām domām, izrādījies pat ļoti veiksmīgs.
    (No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens; Izdevējs: Kontinents, 2019)

    “Rūpes par ķermeni ir pielīdzināmas rūpēm par bērnu. (…) Gadījumā ar manu māti tā ir pilnīga taisnība.Viņa par mani rūpējās tāpat kā par savu ķermeni. Ļoti maz. Nereti es aizdomājos par to, vai viņa joprojām ir resna.”

    Romāns sākas ar galvaskausa krakšķi (un principā ar to brīdi es ieslēdzu savus vēdera muskuļus sasprindzinājuma režīmā). Ļoti labs ierocis lasītāja piekalšanai pie trīssimt sešdesmit astoņām, vākos iestiprinātām, no vienas vietas norakstītām, lappusēm. Nezinot, ko gaidīt turpinājumā, esi gatavs sekot jebkuram notikumu pavērsienam. Tas ir gluži kā uz skatuves uzvest bērnus vai dzīvniekus. Visu acu skati nenogurdināmi pievērsti tiem, gaidās, ko nesīs šis gājiens ar zirdziņu.
    Louena Ešlija ir rakstniece, kura pirms desmit gadiem pārcēlusies uz Manhetenu tikai viena iemesla dēļ – lai kļūtu neredzama. Šāda izmēra pilsētas aprij ikvienu. Nešķirojot. Vien padarot katru indivīdu par neitrālu putekli lielajā gružu kaudzē. Taču tas, kas tevi padara neredzamu, nepadara necaurredzamu. Nonākusi finansiālās grūtībās, Louena atsaucas sava aģenta aicinājumam ierasties uz pārrunām, kurās jaunajai rakstniecei tiek piedāvāts darbs, no kura nav iespējams atteikties, kaut intuīcija saka pretējo. Pēc smagas autoavārijas slavenā rakstniece Veritija Kroforda nonākusi veģetatīvā stāvoklī, atstājot nepabeigtu veiksmīgi iesāktu romānu sēriju. Un tieši Louena Ešlija ir tā, kurai tiek piedāvāta šī iespēja – pabeigt Veritijas nepabeigtos stāstus. Taču, lai to izdarītu, Louenai jāpamet Manhetena un jādodas uz Vermontas štatu. Krofordu ģimenes māju, kurā mīt ne tikai bezpalīdzīgajā stāvoklī esošā Veritija, viņas vīrs un piecus gadus vecais dēls, bet arī sataustāmās skumjas un asinsstindzinošie noslēpumi, kuru atklāšana tuvinātu jaunai traģēdijai, kura, šķietami aizkavējusies, jau ir ceļā.

    Mitinoties slavenās rakstnieces namā, Louenai ir tikai viens uzdevums – savākt pietiekami daudz materiāla Veritijas romānu sērijas pabeigšanai. Taču šo darbu apgrūtina ne tikai viņas nepārprotamā un acumirklīgā saikne ar vīrieti, kurš spiests palikt ieslodzīts savā namā pie sievas, kura neuztver ne sevi, ne ārpasauli, sāniem, bet arī kāds atradums. Veritijas autobiogrāfijas manuskripts. Nespējā pretoties ziņkārības mašinērijai, kas iedarbināta pilnā jaudā, Veritijas patiesā būtība nāk gaismā. Sevis pašas rakstītajos vārdos, nostādot sevi teju zem rentgena aparāta stariem, atklājot prātam neaptveramus, vārdiem neizpaustus noslēpumus, kas liek Louenai aizdomāties par to, kas īsti noticis slavenās rakstnieces prātā īsi pirms avārijas. Cik ļoti cilvēku no iekšpuses var saēst naids? Cik daudz tas ir spējīgs ziedot, lai uzturētu nomodā savu apmātību? Cik auksta un cietsirdīga var būt mātes mīlestība pret bērnu? Un bērniem? Un šodien. Ārpus autobiogrāfijas manuskripta lapām – vai tiešām Veritijas stāvoklis ir tik bezpalīdzīgs? Vai tā ir tikai kārtējā spēle, kurā par trofeju izvēlēts pašas vīrs un viņa neatgriezeniski izzūdošā mīlestība, prasot arvien jaunus upurus? Vai arī viss ir tikai Louenas Ešlijas iedomas?

    “Es aizveru acis un spēju domāt vien par to, ka Veritija ir pelnījusi tumsu, nekustīgumu un klusumu. Un tomēr… Par spīti psihopātijai, viņa vēl aizvien šajā mājā visus pakļauj savai ietekmei.“

    Kolīna Hūvere radījusi romantisku trilleri, par kuru nav iespējams nedomāt pat īsajās starplasīšanas pauzēs, kuras jāietur, lai atjaunotu cilvēka eksistēšanai nepieciešamo funkciju rezerves. Un pat tagad. Pāris brīžus pēc romāna izlasīšanas. Es agrāk esmu teikusi, ka man nepatīk, ja autors mani vazā aiz deguna. Bet, ja tas tiek darīts tik meistarīgi, esmu ar mieru aizdot savu degunu šādām epizodēm. Kolīna Hūvere ar lasītājiem manipulē gluži kā Veritija ar grāmatas varoņiem. Nezinu, vai tāds sākotnēji ir bijis autores mērķis, vai tas dzimis, rakstot darbu teikumiem uz priekšu, sienot noslēpumu pie noslēpuma, ciešos mezglos kā matu pīnes, nostiepjot pieri nedabiskā stīvumā, tomēr šāda iespēja lasītājam ir dota – ļaut, kā bezdievīgai skaitļu mašīnai, uzģenerēt savu romāna atrisinājumu – no daudzām patiesībām izvēloties vienu. Savējo.

    “Lielākoties es ienīstu autobiogrāfijas, jo gandrīz no katra teikuma dveš liekulība. (…) Vārdiem ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, jāizlaužas cauri miesai un kaulam. Tiem jābūt neglītiem un godīgiem, nežēlīgiem un mazliet biedējošiem. Autobiogrāfija, kas pamudina lasītāju iemīlēt autoru, nav īsta autobiogrāfija.”

  • Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    by

    “”Dzīvē nekas nav godīgi,” ir arguments, pēc kura vairs necenšos, tāpēc, ka mamma neredz – lai ko es viņai teiktu, viņa tāpat uzvarēs “dzīvē-nekas-nav-godīgi” spēli.”

    Kad vēl biju bērns, man patika kāda spēle. Tā bija pavisam vienkārša (ne tā, kā tās citas dumjās spēles, kuru instrukciju izlasīšana (it kā skaidrā) latviešu valodā, vienalga pieprasa vēlreiz “pāriet tai pāri” ar google translate). Lai to spēlētu, vajadzēja divus. Mani un mammu. Mēs izgājām (deviņdesmito gadu beigu) ielās, sadevāmies rokās un (tad nāca pati gaidītākā spēles daļa) es aizvēru acis. Manā priekšā bija tikai tumsa. Es sekoju mammas vadītajai rokai kā pīļu bērns seko mammas smaržai. Lai arī aiz maniem acu plakstiņiem bija iemājojusi tumsa, šī sajūta bija viena no drošākajām, kuru jebkad biju jutusi. Tā mēs šo spēli spēlējām ilgi (es to būtu gribējusi spēlēt ne tikai līdz brīdim, kad tumsa beidzot radusi aiz manu acu plakstiem drošu ostu, kurā pietauvoties, bet pat līdz tam, kad tā jau aijātu nakts miegā ielu laternu gaismu un draudīgās, melnās ēnas, kuras tā met). Mēs gājām un es klausījos putnu dziesmās, suņu rejās. Kaut kur tālumā pēc konfektes dīcošo bērnu (un cik labi, ka šoreiz tā nebiju es). Mēģināju sasmaržot koku lapas un puķu galviņas. Ļāvu, lai vējš ķemmē man matus un paijā vaigus, nepretodamās. Būt tumsā, būt pie mammas rokas šķita visdrošākā vieta pasaulē. Kas mani šajā spēlē vilināja visvairāk? Tas, ka man šķita, ka varu iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Un man vienmēr ir šķitis, ka tieši tā var redzēt pasauli visskaistāk. Es zināju, ka lai arī cik soļus es spertu, nekad nepakritīšu, mani mati nekur neieķersies, mana piere netiks saskrāpēta pret aplauztiem koku zariem. Jo man blakus bija mamma un mana roka bija viņas rokā. Zināju, ka neizskriešu uz ielas pretī automašīnai, kura (it kā nezinādama) pārkāpj apdzīvotās vietās paredzēto braukšanas ātrumu, vai to, ka ar jaunajām kurpēm neiekāpšu peļķē, apšļakstot ar tās saturu mammas pārpasaulīgi dusmīgo rājienu. Taču tagad es zinu arī to, ka tas nekad nav bijis iespējams. Iejusties neredzīga cilvēka sajūtās. Neredzīgam cilvēkam blakus nav roka, kurā, ieliekot savējo, varētu justies drošībā.

    “Sapņi vispār ir interesanta lieta, tāpēc ka tā, manuprāt, visus cilvēkus padara vienlīdzīgus – kurš gan nesapņo…”

    To, ka tad, kad beidzot būšu izlasījusi Puiku, kurš redzēja tumsā, es īsti nezināšu, ko šeit rakstīt, apjautu jau sen. Un ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt (manu pirkstu deju pa datora klabošajiem taustiņiem ir diezgan neiespējami neiekustināt), bet tāpēc, ka teju vienlaicīgi ar iepriekšminēto apjautu, sapratu, ka to pirms manis jau visi ir izlasījuši. Kuru gan interesētu velosipēda konstruēšanas vēsture, ja visi jau ar to sen prot braukt… Taču te nu es esmu, mirguļojošā, pikseļu pikseļiem izgaismotā datora ekrāna priekšā, ļaujot pirkstiem mest līkumu līkumus pār burtu (uzbrukuma) virknējumiem, liekot no nekurienes ekrānā iznirt šādiem te teikumiem.

    “Ja mamma smaida manis dēļ, tad sanāk, ka esmu pierādījums tam, ka par spīti visam un visiem, mammas dzīve tomēr ir izdevusies.”

    Grāmatas Puika, kurš redzēja tumsā autori Rasu Bugavičuti-Pēci zinu jau sen. Jāsaka gan, diemžēl ne personīgi. Tomēr, pateicoties tam, ka mūsu dzīves tomēr dienas lielāko daļu plūst pa interneta kabeļu dzīslām, atduroties pret mūsu sociālo tīklu profiliem, Rasu visu pirms iepazinu kā cilvēku (sievieti), mammu un tikai tad dramaturģi (joprojām ļoti labi atceros to dienu, kad mucā, kurā dzīvoju, iespīdēja gaisma un es uzzināju, ka lieliskā divu bērnu māmiņa, kuras ikdienai instagramā sekoju teju no pašiem tā pirmsākumiem, ir Latvijā pazīstama dramaturģe, kuras izrādes ir redzējuši teju visi, protams, tikai ne es, jo “man uz teātri nekad nav ko vilkt”). Šis noteikti ir galvenais iemesls, kāpēc, jau pirms grāmatas izlasīšanas, tā man šķita tik tuva, it kā to būtu sarakstījusi nevis kāda tāla un nesasniedzama rakstniece, bet draudzene (un tad es iedomājos, cik lieliski būtu bijis dzīvot vienā laikā ar Andreju Pumpuru, būt “draugos” visos iespējamajos sociālajos tīklos, Lāčplēša lasīšanu uztverot kā draudzības apliecinājumu, ne ik vakara miega rituāla sastāvdaļu). Otrs galvenais iemesls, kāpēc pieķēru sevi tai pieķeramies, ir tas, ka viss, kas tajā rakstīts, man šķiet bezgala īsts. Tā, it kā es to būtu redzējusi notiekam tepat sētā. Aiz savas istabas logiem. Vai šaipus. Ar to, ka bāzei, kuru apaudzēt ar stāstiem, caurvītiem dažādām pieredzēm, tik bagātīgi atainotām, ka gribot negribot nākas sajust kamolu kaklā, gan no sāpīga līdzpārdzīvojuma, gan smiekliem, kurus ar grūtībām jānotur sevī, autore izvēlējusies atspoguļot sava vīra neparasti savdabīgo stāstu, piedzimstot ģimenē, kurā ir vienīgais, kurš spēj redzēt tumsā, ir satriekusi manu sirdi (un prātu) lupatu lēveros (un tā kā ar to, saprotams, ir par maz, Rasa lika man (kā mazam bērnam, kuram nupat, nupat atņemta iespēja doties uz Disnejlendu, jo… karantīna) apraudāties jau pie pirmās lapaspuses, kuru rotā viens vienīgs citāts – “If a writer falls in love with you, you can never die”). (Ilustrāciju autore Zane Veldre; Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)

    “Kad es uzzināju, ka gaidu Jēkabu, es biju laimīga. Laime it kā burtiski izpletās uz visām pusēm no nabas… Es to tā nevaru izskaidrot! Bet es zinu, ka tā bija laime.”

    Jēkabs ir īpašs bērns (ja vien par īpašu tevi padara tas, ka piedzimsti jau “pieaudzis”). To, vai mūsu rokās ir spēja ietekmēt un lemt, kādā ģimenē mēs nonāksim, pēc nākšanas pasaulē, man nav ne jausmas (vai drīzāk – es to neatceros). Taču, ja tā patiešām ir, tad Jēkabs ir izvēlējies ienākt ģimenē, kurā cilvēki dzīvo tumsā (un ne jau tāpēc, ka būtu aizmirsuši nomaksāt elektrības rēķinu vai izdegušas un laikus nenomainītas spuldzes dēļ). Abi Jēkaba vecāki ir neredzīgi. Jēkabs ir mammas izlolotais sapnis. Ideālais bērns. Savukārt tētim – sievas mūža projekts, un, kā saka pats Jēkabs, ne līdz galam saprotams lielums. Tāpēc atbildība uz Jēkaba pleciem jau kopš pirmā elpas vilciena ir daudz lielāka, nekā viens bērns, kura vecāki dzīvo tumsā, spēj celt un nest. Baudāmi nenoliedzami ir tas, ka grāmatā uz notikumiem ļauts paraudzīties no abu, gan Jēkaba, gan Jēkaba mammas skatu punkta, līdz ar to pieļaujama (tumša, tomēr apveidus atsedzoša) attēla izkristalizēšanās, dodot iespēju netraucēti ielūkoties sajūtās, kuras pavada cilvēkus no tumsas, un sajūtās, kuras katru dienu no jauna izdzīvo vienīgie gaismas nesēji visā šajā dzīvē-nekas-nav-godīgi spēlē.

    “Reizēm pasaule, kurā tevi redz, ir sūdīgāka par to, kurā tevi neredz.”

    Lai arī šķiet, ka stāsts par Jēkabu būs traģikas pārpilns, jāatceras, ka tomēr šī (primāri) ir grāmata bērniem (taču, kā jau visām bērnu grāmatām labpatīk, tās vienmēr kaut kā vairāk pamanās iekrist tieši pieaugušo lasītāju prātos un sirdīs), tāpēc tomēr lielākoties autore ir pacentusies visas traģiski drūmās notis atšķaidīt ar lielu devu rotaļīga pizzicato, kas kopsummā dāvā vieglu, humoristiskās noskaņās veidotu stāstījumu, kuru negribas apraut nevienā brīdī – vien doties tālāk un tālāk kopā ar Jēkabu viņa dienās un nedienās. Tā, piemēram, smaids no lūpām man nenodzisa stāstījuma laikā, kuru Jēkabs veltīja omei (tēta mammai) – pārdomas par to, kāpēc ome visu laiku viņu pie kaut kā vaino, kaut vai, piemēram, pie tā, ka viņam ir šķībi zobi. Vai, piemēram, par to, kādus šausmu stāstus ome mēdz stāstīt vakaru pasaku vietā. Un galu galā par to, ka šī sieviete viņu nemaz nemīl, jo nevar mīlēt un dot ēst tik drausmīgu putru vienlaikus – nevar (un, jā, omes, kuras nav mīļas, rozā un pūkainas, pankūku cepošas un zemeņu ievārījumu vārošas, ir reālas). Savukārt to, ka Jēkabam vajadzētu kļūt par deputātu vai ātro kredītu augļotāju, lieliski pierāda viņa shēmotāja prasmes stāstā, kurā Jēkabam no nekurienes vajadzēja izķert, izvilkt, uzburt, izsūkt un izsist divdesmit astoņus latus un septiņdesmit četrus santīmus, kuri iztērēti īsziņās sarakstoties ar Lieni – meiteni, kura laupījusi Jēkaba sirdi ar savām īsajām džinsenēm un krāsainajām zeķēm (un tikai pateicoties augstākajiem spēkiem, Jēkabs šajā mēnesī nav pasūtījis nevienu polifonisko melodiju. āmen). Tie ir tikai daži no stāstiem, kuriem cauri peras Jēkabs, tomēr visu gan atklāt būtu grēks, ja nu tomēr šeit ir iemaldījies kāds, kuram Puika, kurš redzēja tumsā ir jaunatklājums.

    “Reizēm saka, ka var dzirdēt, kā klusums skan, pareizi? Nu tad saprotiet – katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi.”

    Visspēcīgāko līdzpārdzīvojumu tomēr piedzīvoju nevis tam, ka Jēkaba vecāki, likteņa lemti, pavada dzīvi mūžīgā tumsā, bet tam, ka viņi ir spiesti neredzot noraudzīties tajā, ka viņu mazais bērns, apsolījums, ka viņiem viss būs labi, pieaug. Un tieši nevēlēšanās viņu palaist visvairāk nodara pāri. Visiem. Jēkabs ir kā glābšanas riņķis, kura zaudēšana vairs neļaus noturēties virs ūdens. Nekad. Jau kopš dzimšanas Jēkabs to vien dara, kā rūpējas. Rūpējas par sevi. Rūpējas par saviem vecākiem. Taču viņi, šķiet, par to ir aizmirsuši. Vai pieraduši, kā pie pašsaprotamas lietas. Piemēram, kā pie elpošanas. Taču Jēkabs šajā ģimenē smok. Viņš tik ļoti grib būt parasts puika, ar parastu puiku problēmām, tomēr viņa problēmas izrādās esam no citas kategorijas. Jēkabs ir noguris būt īpašs, savukārt Jēkaba mamma ir nogurusi censties nepalaist Jēkabu vaļā, un visa šī situācija viņus nevis satuvina, bet gluži vienkārši (un pat pārāk pašsaprotami) attālina vienu no otra – kāds starp mums ir izracis Daugavu, ar rokām, ar nagiem, ar spārniem, ragiem, zobiem… Un smok jau Jēkabs arī ne tikai no tā, visa iepriekš minētā, bet arī no tā, ka daudz kas palicis nepateikts, jo turpināt klusēt – tā pieklājas labiem bērniem. Un Jēkabs patiešām ir labs puika.

    “Sēžu tur tāds, pētu viņus un esmu vienīgais, kurš redz tumsā, joprojām un joprojām mēģinādams pierast pie domas, ka neesmu izdomāts, bet gan īsts…Vai tad es vispār esmu, ja mani nevarētu redzēt?”

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.

    “”Gribi, es tev pastāstīšu pasaku par puiku, kurš redzēja tumsā?”
    “Gribu.” viņa saka un, man liekas, smaida, jo saprot, ka pasaka būs par mani.”

  • Deils Kārnegijs «Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus»

    by

    “Salīdzinājumā ar to, kādiem mums vajadzētu būt, mēs atrodamies pusnomodā. Mēs izmantojam tikai niecīgu daļu no saviem fiziskajiem un garīgajiem resursiem. Lielās līnijās runājot, cilvēks ne tuvu nesasniedz savas robežas. Viņā mīt dažādas spējas, ko viņš lielākoties neprot izmantot.”

    Katrs trešais (ceturtais vai piektais), apmeklējot koncertus, izrādes un cita (liela un maza) formāta pasākumus, noteikti ir uzdūries viņiem – bukletiņu izdalīšanas performances māksliniekiem, uz kuriem uzduras tieši pēc tādas pašas shēmas kā uz ielas var uzdurties mormoņu jaunskungiem – ieskatoties acīs un tik pat kā nemanāmi pasmaidot. Un itin nemaz nevajag riskēt ar savu sejas un zobu veselību, ejot klāt svešiem cilvēkiem un vienkārši uzdodot jautājumus – Vai jūs zināt, kas ir pārdotākā grāmata pasaulē? Un kādas ir jūsu attiecības ar Dievu? Jūs viņu darbu izdarāt paši. Acis un smaids. Bukletiņu dalītāji izpildās pēc līdzīgas taktikas. Taču, ja tas nenostrādā, viņiem ir trumpis, par kuru mormoņu puikām tikai sapņot – iespēja laimēt ceļojumu divatā. Uz Malagu, Maroku un citiem populāriem tūristu galamērķiem (un, ja savā galamērķī piestrādāsiet vietējā kafūzī vai ēstuvē, iespējams varēsiet sakrāt arī atpakaļbiļetei), kas nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ka nododat viņiem savus kontaktus – vārdu, uzvārdu, telefona numuru, deklarēto dzīvesvietas adresi (gandrīz teju pilnīgi visu, lai tiem būtu iespēja paņemt ātro kredītu uz jūsu vārda. Un varbūt pat uzvārda, ja ļoti gribētos).

    “Zem plašās debesu velves ir tikai viens veids, kā likt kādam kaut ko darīt. Un tas ir – likt otram cilvēkam pašam gribēt to darīt. Ielāgojiet – cita veida patiešām nav!”

    Taču par to, vai kādreiz maz ir bijusi iespēja redzēt vaigā pašus konkursa uzvarētājus, vēsture klusē (iespējams aizvien pelna biļetei atpakaļceļam). Tā vietā jūs saņemat zvanu ar tekstu – Kārli? Apsveicam? Esat laimējis unikālu iespēju! Tikai jūs un neviens cits esat laimējis sev un vēl trijiem saviem ģimenes locekļiem, draugiem vai darba kolēģiem gardas vakariņas, kuras uzsauc kaut kāda tur firma (par kuru dzirdat pirmo reizi un vēlāk vēlēsieties, lai tā būtu arī pēdējā). Tā ir aisberga redzamā daļa. Tas, ko mēs neredzam jeb tas, kas slēpjas aiz vārītiem ceptiem kartupeļiem un karbonādēm ar sēnēm un sieru, ir tas, ka pirms līdznācējiem apsolītas maltītes, tiksiet tik ļoti pārpildīti ar informācijas uzkodām, ka katrs kartupeļa un karbonādes kumoss pēcāk sprūdīs kaklā. Skaidrs, ka no šīs it kā nevainīgās vakariņošanas prom neaiziesiet tukšām rokām (un ne jau tāpēc, ka līdzņemšanai tiktu iepakoti karbonāžu pārpalikumi). Visticamāk, ka nebūsiet spējis pateikt nē nedz īstas aitas vilnas spilveniem un segām, pannām un katliņiem, maizes cepamajiem aparātiņiem un matu fēnam (kaut ciešat no bezmiega, mājās gatavojat tikai ar ūdeni aplejamās zupas, esat alerģisks pret glutēnu un plikgalvība jums ir tik pat iedzimta, kā varikozas vēnas un sunim blusas). Tas viss slēpjas runāšanas (un pierunāšanas) mākslā. Kā vispār šis garais ievads, kura laikā ne tikai varētu paspēt noskatīties kanāla TV3 reklāmas pauzi, uzvārīt kafiju un auzu putru, kā arī iebarot kaķim prettārpu tableti, ir saistīts ar Deila Kārnegija Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus? Pirmkārt, tāpēc, ka arī šo grāmatu lasot, nepamet sajūta, ka esi ierauts kādā neaprakstāmi milzīga informācijas burbuļa epicentrā, no kura ārā varēsi tikt tikai vienīgi tad, ja apņemsieties pildīt grāmatā atrunātos punktus (kas ne pa visam nav slikti, bet par to turpinājumā). Otrkārt, pabeidzot lasīt šo bloga ierakstu, arī jums būs iespēja piedalīties un laimēt konkursā (šoreiz gan bez iespējas fiziski izceļot no valsts). Treškārt, kāpēc ne?

    “Katrs muļķis var kritizēt, nopelt un sūdzēties – un lielākā daļa muļķu tā arī dara.”

    Ja pieņemam, ka grāmatas Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus aizmugures vāciņš nemelo (un tas noteikti nemelo), pasaulē pārdoti vairāk nekā 15 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Kā tas nākas, ka par šo grāmatu es (un iespējams arī jūs) dzirdu pirmo reizi? Pavisam vienkārši. Grāmatas, kuras cieši saistītas ar pašizaugsmi un padomiem, kā dzīvot tā, lai nedzīvotu tā, kā esi dzīvojis pirms tam, esmu laidusi secen tāpat kā pamatskolā rudens un pavasara krosu. Taču kādā drēgnā rudens dienā, kad uz dienvidiem jau bija devušies ne tikai visi gājputni, bet arī koku lapas un biezie, mani uzrunāja izdevniecība Helios, piedāvājot ielūkoties Deila Kārnegija (kura pirmo reizi izdota jau 1936. gadā) grāmatas rindiņās, lai saprastu, kas īsti tajā slēpjas. Un kas atslēdzams ar atslēgu (manis uzņemtajā fotogrāfijā jūs atslēgu neredzat, jo tai virsū esmu uzmetusi kafijas tasīti), kas rotā grāmatu ar tik provokatīvu nosaukumu. Skaidrs, ka šāda piedāvājuma priekšā es mazliet saplīsu. Tā kā šis gads man ir pagājis vienos vienīgos izaicinājumos, katru dienu kāpjot arvien augstāk, kāpjot pāri sev un saviem principiem, pēdējā brīdī nolēmu pārkāpt arī šim – pieņemt izaicinājumu un pirmo reizi savā teju divdesmit sešus gadus garajā mūžā izlasīt grāmatu, kura man (cilvēkam, kurš pilnīgi noteikti nav cilvēku cilvēks) palīdzētu iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus (vēlāk sapratīsiet, kāpēc vārds “ietekmēt” uzrakstījies slīprakstā). Galu galā, skatoties no pozitīvās puses, ja man tas neizdosies, nodomāju, tās tomēr ir 140 lapas (280 lapaspuses) plīts iekuram. (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība Helios, 2019)

    “Ja daži ir tik izbadējušies pēc nozīmīguma sajūtas, ka pat pazaudē prātu, lai to izcīnītu, tad iztēlojieties, kādus brīnumus jūs un es varam panākt, sniedzot cilvēkiem godīgu atzinību vēl šaipus vājprātam!”

    Grāmata Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus sastāv no četrām daļām, katru no tām sadalot mazākos pieturpunktos. Deils Kārnegijs, rūpīgi izstrādājot šos padomus, kas ļauj cilvēkiem virzīties ne tikai pa karjeras kāpnēm, bet uzplaukt arī ģimenē un draugu sabiedrībā, nav balstījies vien uz saviem novērojumiem. Sešus veidus, kā iepatikties cilvēkiem, divpadsmit veidus, kā pārliecināt cilvēkus, lai viņi būtu ar jums vienisprātis un deviņus veidus, kā izmainīt cilvēkus, neizraisot viņos nepatiku, apstrādājis un tālākai iztirzāšanai nodevis mums. Tas noticis pateicoties daudziem gan mazāk zināmiem, gan, bez šaubām, atpazīstamiem dažādu profesiju pārstāvju novērojumiem un pieredzēm, kas sevi pierādījušas arī praksē. Pētot ne tikai to, kā darbojušies šo dižo cilvēku prāti, bet arī to, kā attiecības tie veidojuši ar saviem līdzgaitniekiem un apkopojot šo informāciju, kā mazs bērns augusi pati grāmata. Tā attīstījusies. Tā nobriedusi. Tā nogatavojusies. Un nonākusi pie cilvēkiem, kuri to, kā burvestību grāmatu, burtojuši cauri, aiz sevis neatstādami ne burta. Un tā jau gadu desmitiem. Principā, Deils Kārnegijs neko nav izrāvis no zila gaisa vai izzīdis no labās rokas rādītājpirksta – šīs mācības jau gadu simtiem sevi ir pierādījušas.

    “Ja vispār ir tāds viens panākumu noslēpums, tas rodams prasmē palūkoties no otra cilvēka skatupunkta un redzēt lietas ar viņa acīm, ne tikai savām.”

    Lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus jāatceras, ka Deils Kārnegijs to rakstot noteikti nav domājis par mūsdienu latviešu lasītāju un viņa īpatnībām. Jāatceras, kādā laika posmā šī grāmata tapusi un kas galvenokārt bijusi šīs grāmatas pamata mērķauditorija. Skaidrs, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi un piemēri mūsdienās nav aktuāli (tie tik un tā ir intereses saistoši, piemēram, tik daudz faktu par Amerikas Savienoto valstu prezidentiem iepriekš nebiju lasījusi nekur), taču tas neliedz mums šos padomus, kas lēni un rūpīgi austi, kā vistrauslākie zirnekļu tīklu pavedieni, pielāgot pēc saviem ieskatiem. Savām šā brīža sajūtām. Norisēm sev apkārt. Tieši tā, kā to darīju es. Neteiktu, ka šī grāmata pilnīgi noteikti ir kā āmurs naglai uz galvas vai zivij ēsma uz āķa, jo grāmatas kopējais vēstījums tomēr ne krasi, bet atšķiras no tā, kāds tas ir bijis Amerikas Savienotajās valstīs 30. gados, laikā, kad šī grāmata radīja īstu rezonansi sabiedrībā. Ir jūtams, ka tā zaudējusi savu sākotnējo spozmi. Tomēr, ārprāts, cik gana daudz tajā pašā laikā no tās var mācīties un iedvesmoties!

    “Cilvēka visdziļākais princips ir urdoša tieksme pēc atzinības.”

    Kad pirmo reizi interesējos par šo grāmatu, lasot un filtrējot cilvēku atsauksmes, skaidrs bija viens – vienaldzīgo nav. Un kāpēc gan, lai būtu, ja pretī veras tik skaists, taču divdomīgi piesātināts un provokatīvs grāmatas nosaukums kā – Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Ļoti liela daļa cilvēku nespēj atrast skaidrojumu tam, kā vārdi draugi un ietekmēt var veidot kopēju savienību. Veidot ģimeni zem viena jumta, siltumnīcā audzēt gurķus un tomātus, puķudobēs vasaras dālijas un ēst skābeņu zupu pie viena galda, metot sulīgus kaulus Duksim zem tā. Cilvēki, kuri nav lasījuši šo grāmatu, tik ļoti baidās no vārda ietekmēt, it kā tam būtu divi ragi, līks deguns un astes kauls beidzot pildītu savu funkciju. Vārdā ietekmēt, šīs grāmatas sakarā, nav negatīvas noskaņas. Ietekmēties. Tas varētu būt pareizāks atslēgas vārds. Ik dienas mēs ietekmējamies no cilvēkiem, kuriem sekojam sociālajos tīklos, cilvēkiem, kurus redzam savos televīzijas ekrānos un uz glancētajām žurnālu lapām. Ietekmējamies no tā, kas pastāv mums līdzās. Šī grāmata lūgtin lūdz, lai padomus, kurus tajā atrodat, ieviešat arī savā dzīvē, kļūstot par tiem, no kuriem cilvēki vēlas ietekmēties. Tāpat daudzi cilvēki uzsver, ka pats Deils Kārnegijs ir miris vientulībā, bez draugu un tuvinieku atbalsta, atsakoties no ļoti daudzām sevis sludinātajām mācībām. Mīļie, neviens jums nepateiks priekšā īsto dzīves recepti. Lai kas arī būtu rakstīts šajā grāmatā, tas nav jāuztver par vienīgo un pilnīgo taisnību un patiesību. Nav.

    “Netieša uzmanības pievēršana kļūdām dara brīnumus saskarsmē ar jūtīgiem cilvēkiem, kas tieši izteiktu kritiku uztver ar rūgtu aizvainojumu.”

    Visvairāk mani pašu piesaistīja nodaļas, kurās tika ķidāta kritikas anatomija. Skaidrs, ka mūsdienu pasaule bez kritikas nav iedomājama. Jo vairāk mēs atklājamies, jo vairāk tiekam kritizēti. Un otrādi. Taču šādas kritikas lavīnas var cilvēku un tā jūtas smacēt tik ļoti, ka jauns emociju izvirdums ir tikai pašsaprotams iznākums, pat vairs ne laika jautājums. Kā savaldīt savu iekšējo dīdekli, kas par visām varītēm tiecas norādīt uz citu kļūdām, izteikt dzēlīgas piezīmes un varbūt pat pazemot apkārtējo acīs? Pirms kritizē kādu, atceries, ka pats neesi ne tuvu ideālam. Un tieši tas, ka tāds neesi, var kļūt par panākumu atslēgu, norādot uz citu kļūdām. Daudz vieglāk uzklausīt savas kļūdas, ja kritizētājs jau sākumā vaļsirdīgi atzīst, ka ir tālu no ideāla. Pierakstiet to savās plānu kladēs vai domu mākoņos un atcerieties, kad nākamreiz gribēsies piekasīties pie citu kļūdām, pat tad, ja jums ir taisnība. Manuprāt, šis padoms tiešām var darīt brīnums savstarpējās attiecībās.

    “Naids nekad nav iznīdējams ar naidu, bet tikai ar mīlestību.”

    Kā jau autors bija pareģojis, lasot Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus, man atkal un atkal nācās nodaļas pārlasīt, katru reizi atrodot jaunus un jaunus vārdus un teikumus, kuriem pieķerties, ar kuriem saāķēties, kurus iesakņot savā apziņā un paņemt līdzi uz laiku, kurš robežojās ar grāmatas vākiem. Runā, ka tikai 10% cilvēku, kuriem ir klepus, apmeklē ārstu. Pārējie dodas uz teātri. Es ceru, ka tie, kuri lasīs šo grāmatu, spēs no tās paņemt maksimāli daudz, lai pielietotu to savā ikdienā. Dzīve tāpat reiz visus triec pret savām realitātes klintīm. Kāpēc gan mēs nevarētu būt soli priekšā?

    Konkurss:

    Decembris ir īsts gaismas mēnesis, neraugoties uz to, kas notiek aiz loga. Mēs gaismu saņemam no līdzcilvēkiem un vēlamies to līdzcilvēkiem arī dot. Tikai tā mēs varēsim pārziemot… Tāpēc sadarbībā ar izdevniecību Helios vēlamies visus mīļi sveikt svētkos, kuru gaidas jau virmo gaisā un diviem mūsu sekotājiem uzdāvināt Deila Kārnegija grāmatu Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Konkurss norisinās manā Instagram profilā ! Konkursa noteikumi ŠEIT!