POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: 2023

«Gudras domas zinātkāriem prātiem»

by

par grāmatu

«Ikvienam ir iespēja būt domātājam.»
61. lapaspuse

Mēs mūžīgi nebūsim bērni. Kādā brīdī mums vairs nederēs tie vecāsmātes adītie, auklā iesietie, tā lai nepazūd, dūraiņi ar auseklīti. Kājas īkšķis mēģinās izdīgt caur zābaka purngalu, bet bikšu staru gali ieaugs padusēs. Dzīves mācības sitīs skarbāk par reizrēķina tabulas vai lietvārdu deklināciju noteikšanas un locīšanas zināšanām un nezināšanām. Peļķes nebūs līdz ceļiem kā jūra. Mēs pratīsim pateikt «nē» rozīnēm kēksiņos un ķīselī (un arī pašam ķīselim (un kaut kas tur bija arī ar to glutēnu) «nē»), bet zvanīt gāzes avārijas dienestam, lai sūdzētos par kaimiņa pastiprināto gāzu izvadīšanu, vai literatūras skolotājai atkal un atkal pārprasīt, vai Viljams Šekspīrs tiešām uzdeva «būt vai nebūt» vai tomēr «pirst vai nepirst» jautājumu, vairs nebūs (tik) smieklīgi. Basām pēdām, vasaras tveicē, neskriesim cauri piķa lāmām, bēgdami no Irmas tantes siekalām, kas šķīst uz visām pusēm, aurojot mums nopakaļ, jo šodien jau sesto reizi piezvanījām pie viņas durvīm un aizskrējām prom. Mēs vairs ne…
Kādu dienu mēs attapsimies buktētās biksēs un klasiska piegriezuma svārkos vadot valsti, bet varbūt trolejbusu. Mēs būsim tur. Mēs būsim pieauguši. Mēs būsim iepazinuši sevi. Un citus. Mēs skaidri zināsim, ko gribam. Pieklājība būs mūsu dienas kārtībā (un pat nekārtībā). Mēs būsim apzinājuši savas vājības. Un izauklējuši savas stiprās puses. Slāpējuši vientulību. Un galu galā atminējuši dzīves jēgas mīklu.
Un tomēr…
«Tomēr dīvaini, cik bieži cilvēki tā maldās.» (29.lpp.)

«Izejas punkts vienmēr ir nezināšana.»
68. lapaspuse

Agrākos laikos (neilgi pēc tam, kad izmira dinozauri), kad cilvēkus mocīja fiziskas un garīgas sāpes, tie vērsās pie ārstiem un mācītājiem, bet, lai uzzinātu, kādi ir labākie materiāli piramīdu nostiprināšanai vai cikos aties vergu nestās nestuves, uzgrieza uzziņu dienesta telefona numuru. Šodien pietiek ar pāris klikšķiem interneta pārlūkā, lai uzzinātu, ka nolūzis mats varētu signalizēt – tu sirgsti ar neārstējamu slimību vai to, kā mājas apstākļos no tualetes papīra izgatavot atombumbu (es, protams, jokoju, bet katrā jokā ir daļa patiesības). Taču pasaulē aizvien ir pietiekami daudz lielumu, kurus nav iespējams ne atrast kādā tīkla šķirklī, ne izmērīt ar mērinstrumentiem. Tie ir lielumi, kurus tikai mēs paši varam iemācīties svērt un mērīt. Domāt un izdomāt. Tajā brīdī palīgā pieslēdzas filozofija. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir kāds no tiem izmirušajiem dinozauriem, kurus pieminēju paragrāfa sākumā, kaut kur starp iekavām, tomēr filozofija ir tā, kas mums palīdz rīkoties gudrāk reizēs, kad esam soļa attālumā no muļķības (vai jau tieši tajā iekšā). Principā, jo vairāk uzdodam jautājumu «kāpēc?», jo lielāki filozofi mēs esam, tāpēc bērnu grāmatu izdevniecība Droši un Koši, uzrunājot kāpēcīšus, tulkojusi un izdevusi grāmatu «Gudras domas zinātkāriem prātiem» (Big Ideas for Curious Minds), kurās brīnišķi vieglā valodā izskaidro sarežģītus un pretrunīgus jautājumus, uz kuriem cilvēki mūžīgi centušies (un centīsies) rast atbildes.

«Cilvēks neko nevar zināt, kamēr kāds viņam to nav iemācījis. Ja tu kaut ko nezini, tad tas nav tāpēc, ka tu būtu dumjš, bet gan tāpēc, ka tev vēl nav pagadījies īstais skolotājs.»
96. lapaspuse

Grāmata «Gudras domas zinātkāriem prātiem» ir filozofijas ceļvedis, kas caur divdesmit sešām gudrām pasaulē pazīstamu un atzītu filozofu domām gan mazus un vidējus, gan lielus lasītājus ievedīs domātāju (un darītāju) pasaulē.
Lielāko dzīves daļu cilvēki nodzīvo domādami, ka ir vieni savās domās un sajūtās, taču patiesībā tā nav. Ārēji mēs esam dažādi, ar savām pilnībām un nepilnībām, taču mūsu iekšējās pasaules pārklājas kā Latvijas autoceļi (ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena).
Viena no lietām, kurā mēs visi vienlīdz smagi kļūdāmies, ir tā, ka no dzīves (vai dažādām situācijām) sagaidām pārāk daudz, tādēļ bieži piedzīvojam vilšanos. Romiešu filozofs Seneka bija pārliecināts, ka laime nav atkarīga no pašiem notikumiem, bet drīzāk no mūsu gaidām, proti, jo vairāk būsim atvērti sliktākajam kādas situācijas scenārijam, jo lielāka iespēja, ka to nepiedzīvosim – vismaz ne tādā mērā, lai izjustu patiesu un dziļu vilšanos. Savukārt, japāņu filozofs Macuo Basjo uzsvēris mazo un vienkāršo lietu ietekmi uz mūsu dzīvi – pat lietainā un drūmā dienā mūsu dvēsele (un vēders) prieku var rast desmaizītē vai karstas šokolādes krūzē, bet amerikāņu filozofu Ralfu Voldo Emersonu aizrāva doma, ka visam labajam dzīvē vienlaikus ir arī savi trūkumi – tā, piemēram, tev var būt labākais darbs pasaulē… uz kuru ir jāceļas četros no rīta. Vai arī tev ir tieši tik daudz naudas, ka vari nopirkt visu, ko vēlies, bet tev nav neviena īsta drauga. Ar savu stipro pušu vājības teoriju Emersons ir pierādījis, ka nekas nevar būt ideāls.

Ikviens no mums dzīvē sastopas ar lielām un mazām grūtībām – arī tu. Pilnībā no tām izbēgt nevaram, taču varam iemācīties prasmīgāk tās pārvarēt.»
10. lapaspuse

Par šo lielo un gudro domu grāmatu varētu runāt (un rakstīt) vēl un vēl, taču pavisam noteikti ir jāatvēl laiks tās izlasīšanai. Pārlasīšanai. Gan horizontāli, gan vertikāli, gan diagonāli. «Gudras domas zinātkāriem bērniem» ir papildinātas ne vien ar skaistām ilustrācijām, bet arī ar praktiskiem uzdevumiem, kuri palīdzēs atcerēties vienkāršo lietu vērtību, rast pašpārliecību, izzināt savas stiprās un vājās puses, kā arī citiem domāt un darboties rosinošiem vingrinājumiem.
Mudiniet šo brīnišķīgo grāmatu lasīt bērniem, lasiet to kopā ar viņiem vai vienkārši ielieniet kādā klusākā vietā (ar kādu šokolādes batoniņu) un lasiet vienatnē.
Šis ceļojums filozofijas pasaulē ļauj apjaust, ka līdzīgi domājošie (un jūtošie) ir mums visapkārt.

«Filozofija ir draugs uz mūžu. Tā nav viens cilvēks, tas ir vesels cilvēku un viņu domu kopums.»
149. lapaspuse

Ilustrācijas: Anna Doherty
Tulkotāja Aija Biezaite
Izdevējs: SIA Mula / Droši un Koši , 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Ramona Indriksone «Es vedīšu tevi mājās»

by

par grāmatu

«Mīlestību ar vārdiem nevar izstāstīt.»
20. lapaspuse

Es stāvu pie viņas mājas un prātoju.
Kāpēc visas šai adresei veltītās vēstules atgriežas atpakaļ pie sūtītāja?
Gaisā švirkst gājputnu atvadas.
Dienām ilgi nav lijis.
Tik daudz kas varēja notikt, bet notika tieši nekas.
Starp mums vairs nav neviena, kas būtu ar mieru pienākt tuvāk. Pārkāpt pāri.
Apiet apkārt – tā ir tikai vēl viena no iespējām, kuru neizmantojām.
Tikai vēl viens jautājums, kuru atstājām bez atbildes.
Vairs nav neviena, kas uzzīmētu tiltu starp mums. Un pasauli, kas bija, pirms izlēmām to iznīcināt.
Arī viņas.
Vairs nav.
Ir tikai savādība. Un svešādība. Ir.

Sapnis vienmēr iesākās vienādi.
Viņi tai saka, ka tas ir labdabīgs. Tas briesmonis, kas ieperinājies viņā.
Mīlestība.

«Vai mēs novērtējam laimes mirkļus tajās stundās, kad tie mums pieder?»
143. lapaspuse

Tā jau kļuvusi teju par tradīciju – reizi divos gados tikties ar rakstnieces RAMONAS INDRIKSONES grāmatu varoņiem. Gan 2019. gadā klajā nākušais stāstu krājums «Pāris metru zem ūdens», gan 2021. gadā izdotais romāns «Es biju cita» atstājuši dziļus pārdomu nospiedumus manā atmiņā, tāpēc gaidāmā ielasīšanās rakstnieces jaunākā romāna «Es vedīšu tevi mājās» lappusēs mijās gan ar absolūtu sajūsmu, gan neizdibināmu, bet patīkamu satraukumu. Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.

«Nevar būt īstas laimes, ja to nepavada dziļas sāpes.»
192. lapaspuse

Romānam «ES VEDĪŠU TEVI MĀJĀS» ir divas balsis – to katru no sava redzes un sajūtu punkta izstāsta Adriāna un Zemgus. Viņu balsis dzīvo kā divas melodijas – katra uz sava skaņu celiņa, līdz kādā brīdī, atrodot kopīgas nošu sekvences, saplūst vienā. Tad pazaudē. Atrod. Atkal pazaudē. Un…
Katrs cilvēks uz traģēdiju lūkojas citādi – vieni grib saņemt atbildes, bet citi – aizmirst un dzīvot tālāk, pirms dzīve ir paspējusi deguna priekšā aizcirst savas durvis. Arī romāna «Es vedīšu tevi mājās» varoņu ceļš vienam pie otra vijas ap traģēdiju, kuru dažiem ir grūti, bet citiem neiespējami izskaidrot, tāpat kā mīlestību, kas «ienāk dzīvē ne prasīta, ne lūgta». (22.lpp.) Noslēpumi, kuru atklāšana spētu iznīcināt ne tikai vienu, bet vairākas dzīves, ir tikai neliela daļa no vēstījuma, ko šis romāns sevī nes. Tas liek lasītājam paskatīties uz dzīvi no malas, mēģinot saprast, kas no visa, ar ko piepildām sevi, ir īsts, kas tikai pašapmāns. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs tik ļoti mīlam sevi sāpināt, mēdzot krustu šķērsu ceļot atmiņās, labi zinot, ka tas neko nemainīs – atpakaļceļš nav iespējams.
Kāpēc mēs tik acīmredzami tiecamies pašiznīcināties?
Nākotni nav iespējams paredzēt, taču romāna varoņi uz brīdi ļauj noticēt, ka viss, par ko sapņojam, var kļūt īsts. Ja vien pratīsim sevi sadziedēt pēc visa, kas ir (un nav) noticis. Tik daudzas lietas notiek pretēji mūsu saprašanai, tāpēc ir grūti apzināties to, ka vislielākās sāpes mums parasti sagādā tie, kuri mums bijuši vistuvākie. Tie, ar kuriem esam dalījuši mātes klēpi vai laulības gultu. Tā nav raķešu zinātne – par to rakstīts pat Bībelē.
Kā atkal noticēt labajam? Kā pārstāt dzīvot puspatiesībā? Kā tikt ārā no čaulas, kurā tik ilgi dzīvots? Kā pienākt tuvu, ne attālināties? Kā piedot sev, ka līdz pat šim brīdim varbūt tā pa īstam nemaz nav dzīvots? Un kā iemācīties dzīvot uz priekšu, ne atpakaļ? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus šķetina (un atšķetina) grāmatas galvenie varoņi un arī mēs lasītāji – tie, kas palikuši grāmatas otrā pusē.

«- Oļi nodilst, viļņi – nekad.
– Beidzoties vētrai, arī viļņi norimst.»
145. lapaspuse

Grāmatas četrdesmit otrajā lapaspusē Ramona Indriksone raksta, ka «lai dzīve nekļūtu par nepanesamu slogu, jārada cita pasaule, uz kuru aizceļot» – man šī pasaule ir grāmatas. Tās ir mājas, uz kurām arī šoreiz rakstniecei ir izdevies mani aizvest.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Gusts Ābele «Pasaulē mīļākais klusums»

by

par grāmatu

Tu izliecies, ka tas ir tavs pienākums – būt daļai no visa.
Maldies priekšstatos.
Dīvainos atlokos tu loki savu dzīvi iekšā. Ar karoti pa taisno no grāpja.
Runā skaļāk. Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist rudenī.
Kad koki met lapas, tu nomet drēbes un kails skrien pretī jūrā briestošai miglai. Tad zvani ģimenes ārstei, man vajag kaut ko pret gripu, tu saki, pret vēdera vīrusu, pret mīlestību, bet varbūt vairs nevajag neko. Tikai pēdējo naglu savas vientulības paštaisnuma zārkā.
«Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis.» (36. lpp.) Tu nolem sapņus noskalot ar melnu kafiju.
Zemē nosviests laiks.
Tu turpini sapņot, pat ja dzīve vairs neattiecas uz tevi.
Sienām ir ausis. Ir acis un deguns. Un kakls, kas iekaist… Lūpas ir…
Klusums gāžas pār pulksteņa rādītājiem.
Ziemas laiks. Vasaras laiks. (Un kaut kur starp abiem) Izmisuma laiks.

«Kur beidzas viņš, kur sākas viņa izmisums?»
(Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»)

«Klusums, kurā kāds kaut ko grasās bilst, bet nespēj, ir vismokošākais klusums pasaulē.»
62. lapaspuse

Patiesībā tas, ka iegrimu pasaulē mīļākajā klusumā, ir jaušama nejaušība (nejauša jaušamība). Gusta Ābeles vārdu iepriekš biju saistījusi ar teātra režiju un aktiermākslu (protams, tikai pa gabalu, ne sagaršojot klātienē – esmu trīs bērnu mamma no laukiem un vienīgā kultūra, kas notiek ar mani, ir Tutas koncerts pilsētas svētkos (un grāmatas, piedodiet)), tāpēc biju bezgala priecīga uzzināt, ka Ābele nu pieejams taustāmā (un lasāmā) formātā. Nenoliedzami, Gusts Ābele ir saaukstējies ar jaunības maksimālismu, taču, izpaužoties mākslā(s), tas ir pat ļoti veselīgi – kad gan jūs pēdējo reizi lasījāt grāmatu jauniešiem, kuru sarakstījis jaunietis, ne laikā iestrēdzis vai Centrāltirgū vecuma marasmu noķēris rakstnieks?
Es jau agrāk esmu teikusi, ka man šausmīgi (nav precīzāka vārda) nepatīk jauniešu romāni, tagad es vairs nedrīkstu tā teikt (vai arī man jāsaka, nepatīk, bet… ar vienu izņēmumu).

«Cerēju, ka plaisas vietā pēkšņi nebūs parādījusies siena, jo ar ieskrējienu pārlēkt pāri aizai, ka man šķita, bija vieglāk, nekā pārrāpties mūrim.»
93. lapaspuse

Romāna «Pasaulē mīļākais klusums» galvenais varonis ir Svens – puisis, kuram draudzība un vēlme tikt sadzirdētam ir svarīgākās lietas uz pasaules, bet, kad kādudien attālums Svenam atņem mīļoto cilvēku, klusums gūst virsroku. Svens iekārtojas uz dzīvi mūžīgā gaidīšanā – tā kļūst par skābekli, kas sadeg vienpusējas mīlestības ķīmiskajā reakcijā. Cenšoties uz laiku aizmirst par dzīvi, Svens metas iekšā attiecībās un piedzīvojumos, ļaujot dienām nomainīt vienai otru strauji kā televizorā. Taču katrai izrādei pienāk gals un kādu dienu puisim jāstājas (skatītāju un) patiesības priekšā – nekas neliek justies brīvākām kā to liek klusums.

«Vilšanās ir vienīgā emocija, ko mēs pa īstam izjūtam. Mēs dzīvojam, viļamies, tiekam tam pāri un tad viļamies atkal.»
126. lapaspuse

Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.)
Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.

Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.

«Man šķita, ka es varētu mūžīgi dzīvot klusuma un attāluma vakuumā, kamēr vien būtu ko gaidīt.»
48. lapaspuse

P.S. Pēc «Pasaulē mīļākais klusums» izlasīšanas, es atkal un atkal pārlasīju Ingas Pizānes dzejoli, kas (ne jau aiz nejaušas jaušamības) iemaldījies grāmatas lapaspusēs un nespēju noticēt, cik labi tie viens otru papildina (dzejolis romānu un romāns dzejoli). Mani pārņēma izmisums.
Pasaulē.
Mīļākais.
Klusums.

Ilustrējusi Aribella Jauja;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Olli Jalonens «Debesu lode»

by

par grāmatu

«Lasīšana nav tikai lasīšana. Lasīšana ir saprašana: vispirms tā, ka saprot burtus, pēc tam tā, ka saprot vārdus, pēc tam, ka saprot vārdus kopā, un vēl pēc vārdiem un teikumiem tā, ka saprot būtisko. Tas ir ļoti garš ceļš.»
27. lapaspuse

Es stāvu vidū (patiesībā sēžu, taču publika pieprasa drāmu, manī drāmas ir atliku likām) – starp stāstu, kurā kāds vīrs kāpa kalnā, un ziemu (mēs vienmēr esam kaut kur starp ziemu). Ir grūti nomaldīties, ja stāvi (sēdi – vēl labāk) uz vietas. Stāvu balta kā tāfele. Tukša no iekšas un āras. (ne)Piepildāma kanna. Dieva te nav. Viņam nav laika. Kā jau mums visiem. Nav laika būt cilvēkiem. Viņš mūs radīja un izmeta no ligzdas. Tas notika tik ātri (jo viņam nebija laika), ka nepaspējām (īsti) saskatīt Viņa seju. Es negribu daudz. Es negribu zināt, kādā krāsā ir Viņa acis. Es negribu zināt, vai Viņam piemetas žagas pēc sausas maizes. Es gribu zināt, vai Viņa sejā bija prieks, vai arī skumjas manā ir no mātes. Nezināšana ir vieta, kur stāvu. Bet drīz es iešu (es celšos un iešu) pāri Dieva paredzētajam ceļam. «Vai ir kāds, kas zina visu par visu, vai vismaz kāds, kas zina visu par kaut ko, kaut tikai par vienu lietu?» (47. lpp.) Es zinu tikai to, ka no šīm debesīm mēs neaizbēgsim – virs galvas debesis vienmēr būs tās pašas.

«Debesis nav caurumaina bumba, tās nav arī griesti vai slikti aizdrīvēta siena, kam cauri pavīd gaismas. Debesis ir trauks, kurā dažādos dziļumos šūpojas zvaigznes.»
299. lapaspuse

Ir tikai divas lietas, par kurām esmu pilnībā pārliecināta: manī nekad nezudīs mīlestība pret kafiju un sieru (un vīru), un (otra) Valodu mājas izdotās grāmatas neliks man vilties. Ar interesi sekoju līdzi Valodu mājas jaunumiem un līksmoju «mazajos ziemassvētkos», kad šie jaunumi (kā kristus bērniņš) ienāk arī manā dzīvojamajā platībā. Šoreiz atbildību par manu prieku nes somu rakstnieks Olli Jalonens (Olli Jalonen) un romāns «Debesu lode» (Taivaanpallo). Jalonena uzvārds man nav svešs – bibliotēkā vairākkārt no plaukta esmu izņēmusi romānu «14 mezgli līdz Griničai», taču atgrūdusi to atpakaļ tukšajā vietā starp grāmatu dibeniem līdz nākamai reizei. Nākamībai. «Tik ļoti cilvēka liktenis var būt atkarīgs no viena mirkļa» (167. lpp.) un grāmatas liktenis tāpat. Romāns «Debesu lode» ir pirmā diloģijas daļa.

«Mēs dzīvojam divās īstenībās. Vispirms ir tā, kurā mēs esam. Pēc tam ir tā, kurā mēs iedomājamies esam.»
401. lapaspuse

Ir (vairāk vai mazāk) skaidrs, ka uz Zemes mēs neesam nolikti tāpat vien. Mēs esam Zemes dārznieki. Mēs sējam dzīvību. Mēs sējam iznīcību. Mums katram ir paredzēta sava vieta (un lieta), un katram pašam tā ir jāatrod. Arī Angum. Angus ir zēns, kurš dzīvo Svētās Helēnas salā – nelielā zemes pleķītī Atlantijas okeāna vidū – vietā, kura neatlaiž; kur «cilvēks ir piesiets pie vietas, lai gan nav nedz vergs, nedz kalps». (153. lpp.) Lai arī romānā aprakstītais laiks ieved lasītāju 17. gadsimta nogalē, aiz apkakles jūtama mūslaiku elpa. «Lielākoties vaina ir pienā, ja tas tējā saiet ziedos» (419. lpp.), lielākoties vaina ir cilvēkos, ja to ieradumi un likstas cauri gadu simtiem nemainās. Cilvēki joprojām ir tikpat paredzami kā zvaigznes pie debesīm. Strauji uzšvirkst un tikpat strauji dziest. Tā tas ir bijis no sākotnes un tā tas būs līdz sākotnes galam: šaušalīgs liktenis un skumjas sakritības. Un šādu sakritību dēļ (jo es negribu šajā lietā (un vietā) iejaukt Dievu) Angus kļūst par zinātnieka Edmonda Haleja palīgu – debesu lasītāju. Ar savu zinātkāri, centību un neatlaidību zēns pierāda, ka ir lemts kam vairāk.

«Cilvēka dienas ir smilšu pulkstenī, tie ir mūsu ēnu atmērīti mirkļi kā smalkas, sausas smiltis, kurās smilšu graudiņu ir tikai tik, cik ir.»
244. lapaspuse

Dzīve ir mācīšanās aprast ar sevi un citiem, man šķiet, mēs esam tajā mazliet izgāzušies (labi, ka tā ir tikai testa daļa). Lasot «Debesu lodi», ir iespējams aizmaldīties dziļi savās domās. Nomaldīties. Nonākt strupceļā. Taču par laimi katram strupceļam ir apvedceļš (un varbūt pat ceļš atpakaļ). Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva – gluži kā aprakstīts romāna četrsimt otrajā lapaspusē. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
«Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

«Jābūt gatavam likt kaut roku ugunī, ja vien tā iespējams apdzēst ugunsgrēku.»
311. lapaspuse

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Ilustrācijas: Inga Meldere;
Dizains: Ilze Kalnbērziņa-Prā / «Kolektīvs»

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Andris Ogriņš «par bites tiesu»

by

par grāmatu

«es atradu dievu / viņš gulēja zemē un viņam bija pilnīgi vienalga»
70. lapaspuse

Mākoņi, taisniem dibeniem, klabina debesu tastatūras. Raksta manuskriptu, kurš noslīks visu uzrakstīto, bet nenopublicēto manuskriptu okeānā. Kurš gan ņem par pilnu mākoņus (un vēl tie taisnie dibeni)? Kaimiņiene sauc savu suni. Ar rādītājpirkstu (jo, ko gan citu ar tādu pirkstu darīt?) bakstu beigtu mušu, kura nosprāgusi virtuvē uz palodzes. Mājā ir vēl vismaz simts kvadrātmetru, kur nosprāgt, bet viņa ņem un nosprāgst virtuvē uz palodzes, kur tajā brīdī piesēžu, lai izdzertu rīta kafiju (joprojām ar pienu (es taču neesmu necilvēks)). Kamēr es te sēžu un caur loga gandrīz aklo aci (sakiet, kura Mēness fāze ir vispiemērotākā logu mazgāšanai?) sagremoju notikušo, un gaidu uzservējam vēl nenotikušo, muša tiek nākamajā līmenī. Tūlīt sāks krist Svētajam Pēterim uz nerviem – laidelēsies gar Paradīzes vārtiem ar savu bzzzz-bzzzz, un kad tiks iekšā, pakakās Debesu Tētim uz desu maizes. Un ja nepaspēs atstiept savas sešas kājas vīna biķerī, tiks nosūtīta atpakaļ uz Zemes. Gatavā elle.
Manai kaimiņienei nemaz nav suņa.

Pēdējā laikā neviens nav ieteicis, kā pareizi dzīvot, tāpēc šorīt pamodos ar sajūtu, ka nezinu, kā man būt. Dīvaini, ka pēc vārdiem: «nu, dārgā, stāsti visu no sākuma, kā tad tev šitā sanāca», man nav jāatskaņo vecā: «iesākumā Dievs radīja debesis un zemi» plate. Baznīcas nodokļa maksātāji tad parasti novērš skatienu un cenšas nemanāmi pārkrustīties, bet pārējie kautri nosmej, līdzjūtīgi uzliekot roku uz pleca – skaļi jau nesaka, bet acīs rakstīts: «tik agrā rīta stundā nepieklājas dzert pat trīs bērnu mātei». Bet neko nepareizu es nepasaku. Ja Dievs nebūtu radījis debesis un zemi, man nebūtu jāskaidro, kā tad man šitā sanāca, ka ģimenes ārsts pret dvēseles sāpēm izrakstīja lasīt dzeju. Divus pantus no rīta, trīs ap pusdienlaiku, vienu vakarā. Nekādā gadījumā tukšā (kunga) dūšā. Jau pirmajā dienā es pārdozēju. Istabas stūrī kā apustulis parādījās Ogriņš, un, ar diviem pirkstiem notēmējis pret manu pieri, pravietiski sludināja: «viņa lasa kaut kur atrastu grāmatu par pasaules / radīšanu» (65.lpp.) (vēl viņš teica, ka man vajadzētu atkausēt saldētavu, bet par to sīkāk kādu citu reizi). Varbūt pienāks diena, kad es pieradīšu dzīvot pasaulē, kurā «neviens nevienu neapgrūtina ar dieva aizstāvēšanu» (29. lpp.), taču šodien es mīņājos «dzīves nogriežņa viducī» (26. lpp.), gaidot, ka kāds tomēr lūgs, lai stāstu no sākuma, kā tad man šitā sanāca, un tajā dienā man būs Google Keep’ā sagatavota atbilde: «iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, tas bija tajā «neapjaušamas bezgalības pirmsākumā / metriskajai un citām sistēmām nesaskaitāmā mirklī.»» (34.lpp.)

«mīļā rīt sāksies karš / mēs sēdēsim virtuvē / un dedzināsim sērkociņus /
cilvēki mirs / bet kaut kur atkal kāds piedzims / ar kaklā kā akmeni pakārtu nākotni
22. lapaspuse

Ja jums pie rokas nav ne kalendāra, ne kalkulatora, tad varu pačukstēt, ka ir gandrīz jūlija vidus, un divreiz pieci ir desmit. Šogad esmu izlasījusi astoņdesmit četras grāmatas, bet tikai uz vienas rokas pirkstiem (pat tad, ja strādā gaterī) var izskaitīt, cik no tām visām ir bijušas dzejas grāmatas. Pateicoties Jāņa Rozes apgādam šo ārprāta melanholiju laboju ar Andra Ogriņa jaunāko (astoto pēc kārtas) dzejas krājumu – «par bites tiesu». Mani un Ogriņa ceļi (un ceļgali) iepriekš krustojās pirms trīs gadiem, pašā kovid-pandēmijas ziedonī, kad saskarsmes tiesības bija liegtas (pēc visām epidemioloģiskās drošības mērauklām mūsu krustojums bija gaužām nelegāls). Toreiz dzejnieku iepazinu caur krājumu (sesto pēc kārtas) «Tā putna diena», solot, ka tā nebūs pēdējā reize, kad sēdēsim tā ceļgalu pret ceļgalu. Es solījumus turu – pat ja tas prasa trīs gadus no izplūduša komata, ko saucam par dzīvi (vairāk par komatiem un sievieti pūkainā cepurē meklē (un pazaudē) dzejolī «pārāk silti ģērbies»).

«jau toreiz / izspraucoties no mātes miesām / vajadzēja aizlaisties»
6. lapaspuse

Ja jums ir sajūta, ka informācijas meklēšanas platformas nesniedz pietiekamu ieskatu cilvēka esības jautājumu šķetināšanā, dzejas krājums «par bites tiesu» būs tas, kas jums patiesībā vajadzīgs. Un varbūt nedaudz konjaka pēc tam. Ieslēdzu savu soļu skaitītāju un skaitu, cik soļu aizķersies aiz vārdiem, kuri savās iespēju robežās liek censties «mīlēt ne vien kaķus / bet arī cilvēkus» (37. lpp.) Cik bieži sapīšos aiz tiem un likšos uz muti. Cilvēkbūšana ir sarežģīts darbs (varbūt tāpēc daži dzīves laikā pārkvalificējas par necilvēkiem), nebrīnītos, ja par to reiz pienāktos izdienas pensija un medālis (koka, latvju rakstu zīmēm tēsts). Ko sēsi, to pļausi, apātiski kliedz burtu pūlis, siekalām sitoties pret blakus stāvošo tipogrāfijas tintes miesu apvalkiem, bet Ogriņš pāris lappušu tālāk atcērt: «neesmu augs un nebūšu raža» (69. lpp.). «Būt cilvēkam šodien» nav vērtīgāk, kā «būt bitei vakar un rīt» – mēs esam lampiņas, kas izdeg viena pēc otras, mēs esam ielas un pilsētas, kas steidzas un aizsteidzas garām biroju logiem, aiz kuriem čab konfekškastu papīriņi (lietvedītei šodien dzimenīte). Mēs esam divkājaini kukaiņi. Mēs esam tie, kuru dēļ dzimst dzejnieki un dzeja. Vai arī tie, kuri piedzimst dzejā.
«Dievam nav acu / jo dievs redz tumsā redz gaismā redz ko cilvēkam neieraudzīt / visu redz» (14. lpp.), bet tikpat redzīgs ir arī Ogriņš, skarot cilvēka sākamības un beidzamības nenovēršamo ciklu – kad acis pierod, ir viegli redzēt cauri tums(onīb)ai.
Visums ir viss. Dievs ir viens. Dzīve ir komats. Cilvēks ir punkts.

«tu domā ka gribi uzrakstīt dzejoli / bet atliec to uz rītdienu / padomā vēlreiz un rītdienu atliec / uz parītdienu / galu galā tu atliec muguru / un skaties mākoņos kā zemei sāp
73. lapaspuse

Māksliniece Elīna Brasliņa;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023
Kadri Hinrikusa «Zilonis»

by

par grāmatu

MANI SAUC ARTA, un pieaugusi es gribu kļūt par sirdsapziņu visos tavos nenopublicētajos dzejoļos. Es gribu kļūt par Mēness pieskārienu. Gribu kļūt par skabargu acī.
Es gribu kļūt par tavas kailās dvēseles apģērbu. Es gribu kļūt par vēja balsi. Gribu kļūt par divdesmit piekto diennakts stundu.
Es gribu kļūt par visu tavu uzmanību, kad pasaulei pienāks gals. Es gribu kļūt par kafijas veikalu. Gribu kļūt par izmisuma centru.
Es gribu kļūt par pelniem, kuros tev atdzimt. Es gribu kļūt par acu kontaktu. Gribu kļūt par lietu, kuru meklē kā ar uguni.
Es gribu kļūt par stāstu, kuru nebeidz atkārtot draugiem. Es gribu kļūt par grāmatzīmi, kas atstāta uz sēdekļa autobusā. Gribu kļūt par solījumu, kuru dod sev katru rītu. Pamostoties.
Es gribu kļūt par iederību starp lietām. Vietām. Cilvēkiem. Es gribu kļūt kaut par blondu lāceni saldējuma konusā, ja pieņem manu piederību.
Gribu kļūt par…

«Kad es izaugšu, gribu rakstīt grāmatas, kurās dzīvo pavisam citādu dzīvi nekā mūsu ģimenē.»
6. lapaspuse

Pēdējā laikā jūtos kā uzlauzts malkas šķūnis, no kura iznests viss, kas nav piesiets. Kaut kur stūrī starp veciem salmiem iemitinājušās žurkas, nemitīgi skrapstinās gar veco dēļu sienu kā ap kaula gabalu, kas jāatbrīvo no gaļas. Un visu laiku snieg. Melna tumsa snieg. Mierinu sevi ar domu, ka tikai tādā melnā tumsā ir zvaigznes iespējams saskatīt, savas patētiskās skumjas skalojot grāmatu lapaspusēs. Par visu nav iespējams izstāstīt. Izrakstīt. Visu pirms jāizliek žurkas otrpus vecās dēļu sienas un jāpiepilda šķūnis no jauna ar visām jēdzībām (un nejēdzībām). Un var jau būt, ka tad mēs biežāk satiktos uz (zem un starp) pāris rindiņām. Var jau būt…
Un tomēr (starp visām būšanām un nebūšanām) esmu piekritusi Jāņa Rozes apgāda aicinājumam kļūt par «Ziloņa» krustmāti un pāris garākos vārdos pastāstīt par Igauņu rakstnieces un žurnālistes Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrukus) grāmatu bērniem.

«Man tomēr jābrīnās, kur pieaugušie ņem tās muļķīgās runas, ka bērnība ir skaista un bezrūpīga.»
14. lapaspuse

Grāmatas «Zilonis» galvenā varone ir Kerta – meitene, kuras dzīve ir kā brauciens ar velosipēdu, kura sēdeklis noregulēts pārlieku augstu – stiepies vai saraujies, zemes pievilkšanas spēks liek drusku sasisties. Kertai ir grūti iederēties – iederēties starp vienaudžiem, iederēties savā ģimenē. Kad Kerta izaugs liela, viņa būs rakstniece, taču šis viņas dzīves redzējums nesakrīt ar to, ko redz Kertas tētis, kuram vienmēr pieder taisnība. Ja Kerta nevar būt rakstniece, Kerta labāk būs nekas. Arī skolas biedriem par Kertu ir savs viedoklis – pārāk tizl(ert)a, lai pieskaitītu «mēs esam krutie» kompānijai. Kerta ir gluži viena, līdz kādu dienu iepazīstas ar Luciju – meiteni, kas sagriezīs ar kājām gaisā Kertas pasauli, ļaujot noticēt patiesai draudzībai. Un beidzot iederēties.

«Es pamazām apjautu, ka pārpratumi un vilšanās nenovēršami pieder pie dzīves tāpat kā visas labās lietas.»
48. lapaspuse

Kad pirmo reizi atver grāmatu, ir mazliet sirreāla sajūta – vāku, kuru no ārpuses rotā uz ziloņa muguras sēdoša, grāmatas lappusēs grimstoša meitene, no iekšpuses apsēdis vistu bars. Vairākkārt atvēru un aizvēru to, lai pārliecinātos, ka patiešām neesmu kļūdījusies un manās rokās joprojām guļ Kadri Hinrikusas «Zilonis» – kas gan ziloņiem ar meitenēm, sēdošām uz muguras, kopīgs ar vistām? Taču izrādās, ka kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā, un pat Zilonis var iederēties vistu barā. Vismaz Kertas stāstā noteikti.
Kadri Hinrikusa šķetina kņudīgas trauksmes, par kurām jaunieši runā nelabprāt – tās ir attiecības ar vienaudžiem un ģimenes locekļiem. «Ir diezgan daudz lietu, par ko arī es nemāku runāt», četrdesmit otrajā lapaspuse atzīst grāmatas galvenā varone, un es pieķeru sevi piekrītoši mājam ar galvu. Un domāju, arī jūs pamāsiet. Šajā stāstā Hinrikusa vērš uzmanību uz to, ka arī tiem, kas nodara pāri, tiem, kas ņirgājas, ir savas problēmas, savas vājās vietas, kuras tiek sāpīgi bakstītas. Nav jēgas sāpināties citu dēļ. Ir jāturas pie lietām, vietām un cilvēkiem, kuru dēļ mēs kā izslāpuši velkam gaisa malkus.
Un ja par kaut ko ir grūti runāt, varbūt ir vieglāk uzrakstīt – «atrast vārdus arī tam, kas līdz šim vārdus bija tikai gaidījis.» (71. lpp.)

«Skatījos uz viņiem un piepeši jutu, ka tieši viņiem esmu piederīga.»
52. lapaspuse

Ilustrējusi Kadi Kurema;
No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2023

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Anketu klade #3

by

anketu klade
Turpinot teju pirms gada aizsākto (tradīciju) rakstu sēriju, kurā īsi atbildu uz desmit jautājumiem par un ap grāmatām, šodien publicēju anketu klades trešo daļu. Ideju (un jautājumus) esmu aizguvusi no raidieraksta «Piedzīvot lappuses». Anketu klades pirmo daļu lasi ŠEIT, bet otrā daļa slēpjas ŠEIT.

Kurš ir, Tavuprāt, skaistākais, labākais, veiksmīgākais grāmatas vāks?
Katru reizi, kad man jāaizdomājas par to, kurš grāmatas vāks man šķiet visskaistākais, prātā nāk Meira Šaleva romāna «Balodis un zēns» vāks, kuru rotā mākslinieces Gitas Treices glezna «Lielais pelēkais». Šis vāks mani hipnotizē. Un tas ir vāks!

Kam Tu dod priekšroku – jaunām vai vecām grāmatām?
Ja runājam par fizisku tuvību, tad vecumam nav nozīmes – izkrakšķināt grāmatu muguriņu skriemeļus man patīk kā vecām, tā jaunām grāmatām, taču, ja runājam par grāmatām kā par lasāmmateriālu, ne masiera kvalifikācijas pārbaudi, tad priekšroku dodu jaunām grāmatām.

Kas ir Tavas bērnības mīļākās grāmatas?
Bībele… Bet ja nopietni – Bībele.

Cik daudz grāmatu Tu izlasi mēnesī?
Pagājušajā gadā izlasīju astoņdesmit trīs grāmatas, kas, ja būsim precīzi, ir 6.91666666667 grāmatu mēnesī.

Vai Tu gribētu vairāk laika grāmatu lasīšanai?
Jā un nē, jo tas nozīmē, ka man jāatņem laiks kaut kam citam, piemēram, blenšanai sienā. Man nav ne jausmas, vai esmu gatava šādai vaļībai.

Vai Tev patīk rakstīt grāmatu atsauksmes?
Es izbaudu ne tikai lasīšanas, bet arī rakstīšanas «par» procesu – ir grāmatas, pēc kuru izlasīšanas domas un sajūtas kā skabargas dzenas papēžos, tāpēc labāk tās sadzīt bloga lappusēs.

Tavuprāt, grāmatas ir labākas vai sliktākas nekā agrāk?
Neesmu vēl manījusi kādu grāmatu tupot stūrī uz zirņiem, taču noteikti ir grāmatas, kuru virzienā esmu kratījusi ar pirkstu.

Kur Tu parasti uzzini par jaunākajām grāmatām? Grāmatnīcā? Sociālajos medijos, grāmatnieku grupās?
Mans naudasmaks vairs neatbalsta iespēju par grāmatu jaunumiem uzzināt grāmatnīcā, tāpēc izmantoju sociālo tīklu atvērtās papildiespējas – grāmatizdevēju mājas/sociālo tīklu lapas, kā arī vērīgāko grāmatu apskatnieku ziņojumos.

Kāda ir Tava grāmatu kluba pieredze?
Mana grāmatu kluba pieredze ir gluži tāda pati kā mana svingeru kluba pieredze – nekāda. Es laikam neesmu grāmatu (un svingeru) klubu materiāls.

Kur Tev patīk lasīt?
Man patīk lasīt pie kafijas krūzes – ja karsti kūpoša kafijas krūze ir mežā uz celma, lasu mežā uz celma.