POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Birka: 1941. gads

  • Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

    by

    «Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.»

    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas stingumā. Sastingumā. Mēmas kā kino. Un skaistas. Skaistas kā aktrises uz plakātiem. Platiem gurnu leņķiem plēšot iespīlēto kleitu vīles. Pušu. Spilvens ciets. Ciets kā zemes garoza. Kārtu kārtām. Pārcepta. Melna. Rīklē krājas siekalas. Siekalu ezeri un jūras. Okeāni. Pārtop upēs. Tērcēs. Urgās. Meklē vietu, kur izskalot ceļu. Izskalot tecējumu. Meklē vietu, kur radīt pasakas un teikas. Sakāmvārdus. Buramvārdus. Palags pielipis pie muguras. Rotaļīgi. Kā dadzis necaurejamā pļavā. Nepārskatāmā. Nepielūdzamā. «Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.», skandē kāds vīrs no Bībeles rindām. Virs mūsu galvām. Kancelē uzrāpies. Lūdzu, meklēju, klauvēju. Kliedzu, raugos, dauzos. Speru gaisā zemes, velku plaukstas dūrēs. Vairs nelūdzu. Pieprasu.
    Murgoju.
    Kā lai pamostos?
    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi. Pat zirgs tādiem griež muguru. Dāma pamet karali. Bandinieka dēļ. Laidnis kļūst smags kā zilonis. Nospiež torni. Uz ceļiem (un neceļiem).
    Atveru acis. Lūdzos. Meklēju. Klauvēju. Vai es joprojām murgoju?
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «…ja kas ir neizbēgams, tad ej tam pretī. Ar smaidu. Ja iespējams.»

    Šķirstīju Goodreads virtuālo grāmatu plauktus. Šķirstīju un svēru. Kā sniegpārslas plaukstās. Uzšķīru Lalitas Muižnieces vārdu. Pēdas un Melitu Rīgā. Uzšķīru interesi. Lielu kā baltmaizes šķēli. Lasītāju vērtējums rosināja apetīti. Tad pāris elektroniskas vēstules (derīgas bez pastmarkas un paraksta), svarīgas kā elpot un izelpot, un dzejnieces Lalitas Muižnieces divi pavisam atšķirīgi (un varbūt nemaz arī ne) stāsti, vienos vākos vākoti, vākoti kā trīs litru burkās gurķi uz pārziemošanu, gaidīja mani Sūru ielā 2. Ielā, kura nelolo cilvēku pārrakstīšanos. Parakstīšanos. Atrakstīšanos. Gaidīja mani pakomātā. Mīnuss piecpadsmit grādos pēc Celsija (un piecos pēc Fārenheita). Gaidīja uzticīgi. Un tik pat uzticīgi es padevos vijīgajai valodai, kas kā liānas aptvēra lappusi pēc lappuses. Īsti vārdu un domu džungļi, kas apraujas (un nē) teikuma vidū. Pusvārdā. Pusteikumā.
    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

    « ‒ Tēti. Vai Kārlis Ulmanis ir karalis?
    ‒ Viņš ir prezidents.
    ‒ Kas ir prezidents?
    ‒ Nu. Viņš valda pār zemi, un viņa ziņā ir, lai visiem iedzīvotājiem būtu taisnīga un laba dzīve.
    ‒ Tas jau ir karalis tad.
    ‒ M-m…
    (…)
    ‒ Vai viņš arī var krist?
    ‒ Viņš ‒ kas?
    ‒ Karalis Kārlis.
    ‒ Nav neviena, kas nevarētu krist, Dūdiņ.»


    Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.

    «…saule un pilsēta viņu apskāva un izslaucīja no viņas prāta visas izlikšanās drazas.»

    «Pēdas»

    Stāstu grāmatas pēcvārda autore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Baiba Krogzeme-Mosgorda raksta: «Tā ir atmiņu mozaīka, emocionāli blīvs iekšējais monologs par smagu dzīves zaudējumu.» Lalita Muižniece it kā viegli plūstošā, nesamāksloti naivā bērna valodā izstāsta vienu no sāpīgākajiem savas dzīves pavērsieniem – par 1941. gada ziemas nakti un notikumiem, kas sekoja pēc tam, kad spelgoņa aizsegā čekas bandenieki no mammas, Dūdas un Maijiņas dzīvēm uz visiem laikiem izrāva tēti, liekot palicējiem nostāties uz nezināmā priekškambara sliekšņa, draudīgi zvērot, ka katrs uz priekšu spertais solis vedīs arvien lielākas tumsas aizsegā.
    Melni auto, kas iesūc sevī cilvēkus. Dzīvokļi, kas paliek tukši no cilvēkiem. Vīri ar koka sejām. Vīri pelēkās formās ar šautenēm rokās aiz zvaigžņotu cilvēku nogurušajiem stāviem. Nāves svešā, bet tik tuvu – tepat pakausī dvesošā elpa. Atmiņas, kas aizraso kā vēsas loga rūtis, uz kurām zīmēt rūpju izvagotas sejas. Sāpes, kas kā daudzgadīgas puķes, ziemcietes, iestādītas maza bērna dvēselē. Neizskaužamas kā nezāles aug un izaug cauri laikiem. Un tikai izrakstīšana var darīt brīvu. Brīvu no nezālēm. Sāpju auklēm.

    «Mana nezināšana ir mana īstenība. Es to neesmu izvēlējusies. Es nesēžu ciet acīm. Es gribu zināt. Bet īstā īstenība līdz manim vēl nav nonākusi.»

    «Melita Rīgā»

    Radio pārstāj darboties, kad tam liek pārstāt darboties. Cilvēki apstājas pusvārdos. Pusdomās. Ilūziju karuseļi griežas. Un aizgriežas. Sagriežas. Cilvēki viltoti. Pusviltoti. Smaida savus pus un viltotos smaidus. Domā viltotas domas. Saka viltotus vārdus. Ēd viltotu zaķi brokastīs uz maizes. Pusdienās strebj viltoto zaķu zupu. Vakarā starp viltotu makaronu dakšām piekož viltotu zaķu ļipas. Laipnība aug kā sēnes pēc lietus. Aug kā stabi. Tārpainas sēnes. Tārpaini stabi. Neatšķir draugus no nedraugiem. Kādas acis kādu vienmēr vēro. Divas. Četras. Sešas. Dučiem acu. Un ausu. Būt soli priekšā acīm un ausīm. Zināt, ko runāt, kad runāt, kur iet, kad nākt. Vienkārša secība, mazo režīma robotiņ. Norij savus jautājumus, ja tādi tev ir, jo atbilžu šeit nav. Vien tukšas, pelēkas sienas. Trotuāri izbirušiem zobiem. Un pēdas, kuras iestaigātas – izstaigātas.
    Stāstā «Melita Rīgā» Lalita Muižniece stāsta par savu atgriešanos. Tā ir tik īsa. Šī atgriešanās. Tāda pavisam īsa paberzēšanās gar Latvijas izbradāto ādu. Vien tik daudz, cik paspēt nopaijāt un nomierināt. Kā Latviju. Tā Melitu. Kā nopērtus bērnus. Stāsts kultivē augsni priekšstatam par to, ko tad īsti nozīmē trimdas latvietim atgriezties mājās. Mājās, virs kurām plīvo Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas karogs.

    « ‒ Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? ‒ pēkšņi vaicāja Karga.
    Ko tu vēl prasi. Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem zvaigznēm un saulēm. Visās ielās uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varu aiziet.
    Bet viņa teica: ‒ Nē. Es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.»

    Uz vāka klusē smaidošs tramvajs. Netaisa savu trintrintrin. Nav par ko. Mirdz pāris spožas laternu bākas. Vilina pie sevis kā vientuļas nāras. «Mirtes un lilijas, mirtes un lilijas. Nāc, ak, nāc.»
    Uz ādas var just, kad dzejnieks pieskaras prozai. Un man neizsakāmi patīk, kā šī sajūta piepilda mani. Patīk saaugt ar vārdiem un sajūtām. Pārvērsties par atstarpēm starp burtiem. Domām, kas piezogas. Un aizzogas.
    Būt neaizstājamai. Lasītājai.
    Šī reize nebija izņēmums.
    Es jutos piederīga. Jutos uzaicināta izdzīvot vārdu un teikumu upes. Pretoties straumei. Un galu galā ‒ atdoties. Padoties prāta mežģiem, kurus autore veikli iepinusi starp paragrāfiem. Cilvēcības (un necilvēcības) grāfiem.
    Teju puse no gadsimta pagājusi, kopš pirmo reizi grāmatā atrodamie vārdi savienojās ar papīra ādu. Kopš pirmo reizi iegūla cilvēku lūpu mēmumā. Iekapsulējās atmiņās. Garšu kārpiņās. Un tomēr…
    Joprojām skarot šodienību.

    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi…
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
    Un atbildes?
    Atbildes ir meklēšanā.»

  • Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    by

    “Ļaudis ratos sačukstējās, sprieda, uz kurieni mūs vedīs.
    Vieni teica, ka uz Viļņu, citi – ka uz Sibīriju. Bet tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest…
    Ja nu vienīgi uz Mēnesi.”

    Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad uzrauj no saldāko sapņu tīksmes, draudīgi grūžot pieres vietā ieroča cauro aci? Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad visa dzīve jāsabāž vienā kuļķenē? Jāsaliec dziļas ilgas deviņos līkumos un jāmēģina aizbāzt aiz vilnas zeķu kodīgās muguras, ja nu kādreiz noder. Kaut vai nemiera un skumju atjaukšanai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāsaka ardievas mājām? Siltajai gultas iedobei, kas dzimusi no valšķīga un lipīga kā medus miega smaguma, grīdai, kas padevīgi nospēlē čīkstīgu soļu simfoniju pēc katra pēdas pieskāriena, sienām, kurām atdoti skanīgākie smiekli un sirsnīgākās sarunas, kas no pusdienu un vakariņu galda aizceļojušas, meklējot jaunu patvērumu. Ardievas gaismai un glaimīgi sveicieni tumsai. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jāaizmirst radinieku un draugu sejas pantu rindiņas? Jāaizmirst dzidrie acu okeāni, kas slēpjas zem uzacu mūžamežiem, jāaizmirst deguna paugurs un tā tumšie atvari, caur kuriem onkuļi un tantes izpūš tabakas dūmus, bet bērni ieelpo rūgtās šokolādes aromātu. Jāaizmirst lūpu krokas, kuras kā jūras viļņi sitas viena pret otru, skalojot vārdus krastā. Vai spējat iztēloties, kā tas ir, kad jādodas vienvirziena ceļojumā, kura laikā jātiecas nokratīt no ādas nost nolemtības un bezcerības glāstu atstātie nospiedumi… Es noteikti nespēju.
    Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā ir aizmirst pankūku kūsāšanu uz pannas sakarsētā vēdera un smaržas maldīšanos gar tapešu pirkstu galiem, mēģinot notvert svētdienas rīta miglaino skatienu. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, kad jāatstāj pagalmā dzelteno plūmju vainags vientulīgām atvadām, kas šķir skābā koka zarus no zāles zaļā dūnu palaga virs zemē ieausto sakņu tīklojuma. Man nav pa spēkam iztēloties pat to, kā tas ir, vienā dienā no cilvēka kļūt par ēnu, kas lēnām izbalē.

    “Kā ir adīt skaistas domas?
    Vispirms sagudro desmit skaistus vārdus.
    Tad domas pašas tos apskaus.”

    Grafiskais un vēsturiskais stāsts Sibīrijas haiku lasītāju rokās un grāmatu plauktos (uz palikšanu) nonāca šī gada sākumā (nosacīti), taču mana laika sajūta aplam iedomājusies, ka grāmatas vāks, uz kura, plecu pie pleca stāvot Aļģim un Veronikai, pār ciemu krīt pavasara lietavu asās lodes, pakšķot cerību plaukstās un papīra dzērves virs koku galotnēm šķeļ brīvības audeklu, jauši un nejauši acīm priekšā vīdējis jau krietni pirms.
    Sibīrijas haiku ir lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles (Jurga Vilė) atmiņu mozaīku vēstījums, kuru no Sibīrijas, mājās atgriežoties, līdzi atveduši autores tēvs un vecmāmiņa, savukārt, acīm baudāmu – krāšņu bilžu drānās, autores tēvam veltīto stāstu, ietērpusi māksliniece Lina Itagaki. Lietuvā tik ļoti iemīļotā grāmata kļuvusi mīļa un tuva lasītājiem arī ārpus tās robežām. Tā galvastiesu sniedzas pāri līnijām, kas šķir valstis no valstīm, nonākot pie lasītājiem ne tikai tepat kaimiņos – Latvijā, bet arī Francijā, Itālijā, Beļģijā, Vācijā un pat Indijā (un, kas zina, iespējams, kamēr rakstu šo ierakstu, tā lauzusi un atkal no jauna kopā salikusi sirdi vēl kādas nepieminētas valsts grāmatu baudītājiem). Tāpat Sibīrijas haiku saņēmusi dažnedažādas literatūras un mākslas balvas, nule Latvijā kļūstot par Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2020. gadā.
    Kad Sibīrijas haiku nonāca manās rokās, bija skaidrs, ka mani sagaida sāpīgi skaudra, bet līdz mielēm patiesa tikšanās ar likteņiem, kuri skaldīti zem skarbu vīru dūrēm, kuras bez sirdsapziņas mokām, pie kāda nevainīgā krūtīm, jebkurā brīdī var piespraust asiņainu rozi, kas paņem dzīvību. Ar dziļu interesi metos iekšā šī stāsta krustcelēs, jo arī mans lietuviešu vectēvs bija viens no tiem bērniem, kurš devās ceļojumā uz Sibīriju. Jo tālāk par Sibīriju nemaz nevar aizvest… Ja nu vienīgi uz Mēnesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)

    “Dziesma var dot spārnus.
    Un ar tādiem spārniem varam lidot,
    kur vien vēlamies.”

    Sibīrijas haiku ir stāsts par agra 1941. gada jūnija rīta notikumiem, kuri padarīja par nebijušām veselas paaudzes, atņemot ģimenēm piederību, izdzēšot kā pēdējos liecību krikumus. Stāsts par izsūtījumu no bērna skatupunkta – sūrstoša smeldze, kas pārklāta ar gaismas viegluma glazūru.
    Kamēr apkārt valdīja savādi nesatricināms klusums, vien ratu dārdoņai un grabēšanai aizpildot skaņu tukšumu, spējā pārpratuma atrisinājumu gaidīja ratos sēdošie, tostarp Aļģa ģimene. Labākais draugs Mārtiņš, zosu tēvs, kurš izglābts no nonākšanas lapsas pusdienu piedāvājumā, Aļģa vecākā māsa Daļa, puikskuķis ačgārnu smaidu, kurš veltīts debesīm, tētis Romualds, kurš bites glāsta kā pavasara pūpolus un māca visā ikdienišķajā pamanīt brīnumu, mamma Uršule, kuras balsi atņēmušas griezīgas bēdas un Romīte, Aļģa mazās māsiņas dvēselīte (mammas griezīgo bēdu negaisa smaguma centrs), kura lēkā mīksto mākoņu dūnās un neviena nemanīta virpina pirkstus tēta ūsās. Un Petronēles tante, no kuras mutes Aļģis pirmo reizi izdzird īstu buramvārdu – haiku.
    Neviens no ratos sēdošajiem vēl nenojauš, ka ģimene tiks šķirta no tēta, sūtot katru savā virzienā – tēti tieši nāves izsalkušajā rīklē, bet pārējos uz vietu, kur sāpīgi badās bads, kur odi milzīgi kā dinozauri, kur laiks te saraujas, te izstiepjas – kur viena diena var būt gara kā gads, bet viens gads paskriet kā viena diena. Uz vietu, kura novārdzina un spēcina. Uz vietu, kurā neaug āboli.

    “Rietumsibīrija,
    Altaja novads atgādina Lietuvu.
    Līdzenumus bez kokiem te dēvē par stepēm.
    Izklausās kā grāmatās par tālām zemēm, taču šīs nav prērijas, un nekādi indiāņi neatjās mūs izglābt.”

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.

    “Reiz kādā ciemā dzīvoja japānis. Viņš nebija nekāds smalkais kungs, tikai parasts dzejnieks.
    Ik dienas viņš apēda trīs rīsu graudus un uzrakstīja trīsrindi.
    Dažos vārdos satilpa visuma dziļums.”