POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Kategorija: par grāmatu

No rīta būs labāk (virsrakstā ir kļūda)

by

par grāmatu

Tuvu un tomēr tālu.
Vasara. Vasaras. Vasarai. Vasaru. Vasarā.
Vasara. Seši locījumi par vilšanās tēmu. Uzliec plāksteri un dzīvo tālāk. Vasaras nobrāzumu (un iesnu) dēļ neviens vēl nav ~~nomiris~~ devies uz tārpu valstību (vai (pēc jaunākās modes) izkūpējis debesīs).
Tālu un tomēr tepat.
Rudens. Rudens. Rudenim. Rudeni. Rudenī.
Rudens. Seši locījumi par varbūtību t(eor)ēmu. Uzkrāso sarkanas lūpas un ielec kartupeļu laukā. Izbrien miglu. Koku lapu gubas. Uzvāri gulaša zupu – pat Jēzus trešajā dienā pēc krustā sišanas augšāmcēlās vienas tādas zupas bļodas dēļ. Arī mēs varam krustā sisties.
Un augšāmcelties pēc nobrāzumu vasaras.

Brīva vieta citātam par grāmatām, kuras nelasās.

Kad nonāku attiecībās ar grāmatu, kura acīmrdzami nelasās, jo grāmatzīme starp lapaspusēm pārvietojas ar 1458. gada interneta savienojuma ātrumu, es sev saku: «Dace, lūdzu, met mieru! Pasaulē ir vēl vismaz 129864879 grāmatu, kuras varētu lasīt, šķeļot gaisu ar lappušu švīkstiem, bet tu turpini sēdēt un skatīties cauri grāmatai, kamēr iekšlapas zaudē krāsu. Un būtību…», bet es neesmu Dace, tāpēc es turpinu sevi mocīt šajās toksiskajās «lasītājs un grāmata» attiecībās. Man, kā (nosacīta lieluma) grāmatu mīlim, vienmēr ir šķitis svarīgi izlasīt grāmatu no vāka līdz vākam, ja ne aiz cieņas pret autoru, tad vismaz aiz cieņas pret tulkotāju un visiem pārējiem grāmatas tapšanā iesaistītajiem (neaizmirstot arī par tipogrāfijas apkopēju), grāmatu radīšanas procesā cietušajiem kokiem un čuvaku, kurš izgudroja latīņu alfabētu. Tieši tāpēc nekad, cīņā par «izlasu visu, ko iesāku» lasītāja reputāciju, nebiju pārtraukusi lasīt nelasāmu grāmatu aiz cieņas pret… sevi.

Tik daudz ir lasīts un neizlasīts.

Pirms (nu jau) vairākām nedēļām «gribu izlasīt tagad, nevis pēc piecām minūtēm» grāmatu sarakstā, kuru nododu bibliotekārei, ierakstīju arī amerikāņu rakstnieka Džordža Reimonda Ričarda Mārtina (George R. R. Martin) grāmatas – «dižākās mūsu laimeta sāgas» – nosaukumu – «Troņu spēle» (Game of Thrones). Tā ir fantāzijas grāmatu sērijas «Dziesma par ledu un uguni» (A Song of Ice and Fire) pirmā grāmata. Taču man tā, visticamāk, ir arī pēdējā šajā sērijā.
Melotu, ja teiktu, ka nekad iepriekš nebūtu centusies ielauzties (TV seriāla) pasaulē, kurā saimnieko Tārgārjeni, Stārki, Lanisteri un citi (krietni mazāk atmiņā paliekoši) personāži, kuru varas spēles kāpj pāri gan ētikas, gan morāles principiem, bet tieši vienu (visai) neveiksmīgu reizi tas notika pirms pāris gadiem. Toreiz pietika ar septiņām minūtēm, lai saprastu, kas tas (vismaz dotajā brīdī) nav man. Šoreiz (grāmatas formātā) man vajadzēja četrpadsmit dienas un simt septiņdesmit un kaut kādas tur lapaspuses, lai… sāktu sevi cienīt.

Grāmatas ir kā odi – ja tu vienu ~~nosit~~ izlasi, desmit rodas vietā.

Nepārprotiet!
Šis bloga ieraksts nav tapis, lai liktu domāt (vai, nedod dies’, pārliecinātu), ka «Troņu spēle», ja nav lasāma, tad vismaz izmantojama kā datorpeles paliktnis, bet tāds nebija mans mērķis (šeit, protams, es varētu izplūst «cik garā, tik platā» monologā par to, kas šis, visticamāk, vienkārši nebija konkrētās grāmatas laiks vai citas «vaina nav tevī, vaina ir manī» pērles savai aizstāvībai, bet) – šis ieraksts ir kā publiska (atzīšanās) apņemšanās (un varbūt pat iedrošinājums citiem) cienīt sevi un visiem spēkiem necensties lauzties cauri vārdu atmosfēras frontei, meklējot teikumu vai rindkopu, kurai piesiet sirdi un dūšu.
Zinu, ka ir ļoti daudz grāmatmīļu, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem jau piekopj «prom no acīm, ārā no sirds» reliģiju, ja grāmata nešķiet saistoša, nemaz nerunājot par «pakur, pakur uguntiņu» ķeceriem, kuri gatavi pārtvaicēt marinētos gurķos katru uzticību zaudējušo grāmatu, kas nekaunīgi laupījusi kaut vai tikai minūti dārgā (lasām)laika, taču tādi, kā es, kam «ziemā bez drosmītes sirdseņģes sērīgi čīkst», šāda apņemšanās ir teju atbrīvošana no vainas apziņas par to, ko lasām, nelasām, izlasām vai neizlasām.

Vienīgie vitamīni, kurus lietoju atmiņas un smadzeņu darbības uzlabošanai, ir GRĀMATAS.

Mēdz teikt, ka lasītājs viena mūža laikā izdzīvo vairākas dzīves. Ja pieņemam, ka tā ir (un tā ir), tad es tikko palaidu garām vienu septiņsimt septiņdesmit lapaspušu garu dzīvi. Vai man ir žēl? Protams – kā par jebkuru garām palaistu iespēju, kā, piemēram, uz atlaidēm nenopirkto persiku jogurtu. Taču labā ziņa ir tā, ka kaut kur tepat (grāmatu skapī) joprojām gaida kāda bezrūpīgi nodzīvojama (vai nevērīgi garām palaižama) dzīve.
Grab vientulīgie kauli

by

par grāmatu

Vakar sapņoju, ka esmu gaiss.
Plūdu caur viņa lūpām kā vētra.
Kā mūžība.
Atskabarga. Abām rokām (kā jūra) ieķērusies mirušā (krasta) miesā.

Šonakt sapņoju, ka esmu dzejnieks.
Sveiki, uz redzēšanos.
Nesaredzēšanos.
Veselais (un slimais) saprāts.
Uz kreiso pusi izgriezts džemperis. Un domas.
Būtības pamat(akmeņ)i.

Virtuvē pil krāns. Tā aizpil (ne)mīlestība.

Rīt es sapņošu, ka esmu laiks, kas atkāpjas.
Piekāpjas. Caurspīdīgā lietū krituši karavīri.
Pelni (bet varbūt sniegs), kas atgriežas mājās.

Kailas ir ne tikai rudens izģērbtas kļavas, bet arī dzīve.
Bez jēgas.

«Varbūt bezgaisa Visumā kaut kur arī atrodama dzīvība, bet atrast mīlestību vienaldzīgu cilvēku sirdīs ir neiespējami.»
7. lapaspuse

Kamēr jūrasbraucēji šķērsoja okeānus, lai atklātu kontinentus, domātāji šķērsoja saprāta robežas, lai atklātu dzīves jēgu. Pateicoties tam, šodien mēs varam aizceļot uz Austrāliju un mirt no ķengura spēriena, vai Amerikā ar ausi noķert lodi, taču dzīves jēgas noslēpumu nespēja atrisināt ne filozofu gvarde Senajā Grieķijā un Austrumprūsijā, ne klaviatūras vergi 2006. gada Latvijā.
«Kāda jēga jēgai, ja jēgai nav jēgas?» – šādu (un tamlīdzīgus, piemēram, «tu zini manu vārdu, bet nezini manu stāstu», «mani nesauc, es pati/-s nāku») tekstu(s) bieži vien varēja lasīt zem divpadsmit gadīgu meiteņu (un puišu) profila bildēm (un īsajos biogrāfijas (haha) aprakstos) vienīgajā un neatkārtojamajā portālā draugiem(punkc)lv (man par šo atsauci uz neseno civilizācijas attīstības posmu nemaksā (bet vajadzētu)). Ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes (kā augstāk minetajā piemērā). Un ir jautājumi, uz kuriem mēs nevēlamies dzirdēt atbildes. «Cik naudas ir palicis manā bankas kontā pēc veikala apmeklēšanas kopā ar bērnu?» noteikti pieder pie otrā jautājumu modeļa. Taču (jēgas un vēl jo vairāk) dzīves jēgas meklējumi ir radījuši ne tikai tik pat daudz satricinājumu kā kari, revolūcijas, mēris un asprātības trūkums, bet arī jautājumus, kas kairina jutekļus visos ķermeņa slāņos.

Kad mani uzrunāja izdevniecība SAVA GRĀMATA, lai piedāvātu ielūkoties viņu paspārnē izdotās Aivara Dmitrijeva grāmatas «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» lapaspusēs, es zināju, ka nepiekritīšu. Pirmkārt, uzreiz sapratu, ka šī nav mana komforta literatūra. Otrkārt, manā lasīšanas dienaskārtībā (plānoti) bija iezagusies Džordža R.R. Mārtina «Troņu spēle» (redzot to lielo apjomu (jeb «resno grāmatu», kā mēdz teikt mana meita) un mazos (jeb «peļu sūda izmēra», kā mēdza teikt mana vecomāte) burtiņus, zināju, ka tas būs uz ilgāku nekā parasti). Taču notika brīvdienas, un par savu izvēli es gluži cilvēcīgi (un sievišķīgi) aizmirsu paziņot, tāpēc, kad tiku uzrunāta vēlreiz, piekritu. Vairāk gan tāpēc, ka biju dusmīga uz grāmatu, kurā nespēju ielasīties (jā, jā, to pašu «Troņu spēli», kuru tobrīd domāju, ka pabeigšu, kad bērni jau būs izgājuši pie vīriem un sievām, bet mazbērni būs pārvarējuši rāpošanas attīstības posmu), nevis izbaudītu «izkāpu no komforta zonas» atzinību.
Es nezināju, kas ir Aivars Dmitrijevs, es nezināju, kas ir dzīves jēga, toties es zināju, kas ir dienasgrāmata (reiz tajā saņēmu piezīmi, ka traucēju mācību procesu, jo slēpjos skapī), tāpēc tvēros pie šī man zināmā lieluma kā pie glābšanas riņķa.
Jo es neprotu peldēt.

«Sapņi ir kā bezmaksas pretsāpju tabletes.»
71. lapaspuse

Vai ir lieki piebilst, ka «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» paku skapī mani gaidīja tieši tajā brīdī, kad «Troņu spēle» beidzot sāka kļūt interesanta (šeit es runāju par pirmo (?) Lanisteru incesta ainu (piedodiet par maitekli)), bet es tik un tā to noliku uz pauzes, lai uzzinātu, kas urda cilvēka prātu, kurš atrodas uz dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļa?

Šajā (dienas)grāmatā apkopotas divu gadu garumā veiktās piezīmes, pārdomas, atklāsmes, sapņi, meklējumi. Ieguvumi, zaudējumi, miers, nemiers. Dzīves jēgas recepte(s).
Jāsaka, ka apbrīnoju autora drosmi jau pašā grāmatas priekšvārdā atteikties no tiesībām uz Bukera balvu vai Nobela prēmiju literatūrā, jo vienīgais, ko autors vēlas, ir aktualizēt senās, bet lielās patiesības – jautājumus, uz kuriem atbildes mēģinājuši rast cilvēki cauri laikiem (jo «atkārtošana ir visu zinību māte» (un šo frāzi visā grāmatā autors atkārto vismaz piecdesmit astoņas reizes (es, protams, jokoju, bet tuvu tam (tālu es nejokoju))). Aktualizēt senās, bet lielās patiesības no sava skatupunkta. Un tajā nav pareizības vai nepareizības.
Tā jau ir viena uzvara.

«Tikai tad, kad apzināmies nāves neizbēgamību, mēs tā pa īstam spējam novērtēt dzīvi.»
27. lapaspuse

Otra uzvara ir tā, ka (dienas)grāmata ir īsta citātu kartotēka (tāpēc grāmata būs laba dāvana kā dzimšanas, tā kāzu un izlaiduma dienā (gluži kā Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumi)). Taču… reizē to izjutu arī kā mokoši ilgu gūstu, jo milzīgajā pārpoētikas laukumā, nespēju atvairīt vārdu raidījumus, un tie sakrita manos prāta vārtos kā klimpas, atstājot vien ķepīgas mīklas sajūtu uz aukslējām.
Prātoju, vai tas, ka maldīšanās autora radītajos vārdu labirintos nav daļa no plāna – dzīves jēgas meklējumiem. Vai tomēr pie vainas tas, ka grāmatu izrāvu kā C vitamīna šotu, nevis ļāvos rēnam plūdumam, kā to acīmredzot vēlējies autors. Man (kā mūziķim) pietrūka frāzējuma.
~~Profesionālais kre~~

«Cilvēks redz pasauli tikai tik daudz, cik to atļauj zināšanas un priekšstats par to.»
131. lapaspuse

Trešā uzvara – glīts vāks.
Vīrietis mīl caur vēderu, sieviete – caur ausīm, bet grāmatmīlis – acīm.
Nav lielākas traģēdijas grāmatu lasītājam (un kolekcionāram), kā grāmata vecmammas virtuves galda vaskadrānas noskaņās.

«Mēs esam barbaru pēcteči, kuri iznīcināja senās vērtības.»
29. lapaspuse

Doma, pie kuras pieķēros šīs (dienas)grāmatas lasīšanas laikā (un arī šobrīd tā tur mani cieši savā baisi stingajā tvērienā) lieliski noformulēta 111. lapaspusē, proti – «Ja nu mēs nemaz nenojaušam, ka mums ir atļauts viss šajā pasaulē, taču dažādu stereotipu, aizspriedumu dēļ, mēs to nezinām. (..) Mēs joprojām esam tumsoņas attiecībā pret tiem, kas dzīvos pēc 500 gadiem.» Un nemaz nav jāgaida piecsimt gadu – atliek paskatīties uz mūsu bērniem, lai saprastu, ka esam pilnīgi nejēgas.
Nejēgas, kas radījuši šos divkājainos, (pretī) runājošos brīnumus.
Varbūt tā arī ir tā patiesā… dzīves jēga.

«Viss ir sen zināms un labi aizmirsts.»
165. lapaspuse

Un tomēr… Lai arī cik plats nebūtu dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļš, man ir sajūta, ka tas ir pa šauru mums abiem (vai visiem kopā). Katram ir sava dzīves jēgas definīcija. Mana dzīves jēga ir vai nu pilnīgi viss, vai nekas. Atkarībā no planētu retrogrāda kustības.

Režisoram Oskaram Rupenheitam (jā, jā – tam pašam, kurš radīja kulta filmu «Kriminālās ekselences fonds») ir īsfilma «Olimpiskie Zēni un Trenere» (būtu riktīgi smieklīgi, ja ar šo teikumu es noslēgtu bloga ierakstu (neviens neticētu, ka man (joprojām) par ŠO nemaksā), un ikreiz, kad man kāds jautā, vai es zinu, kas ir dzīves jēga, es pusjokā atbildu «Treneres» vārdiem: «BAU-DĪ-ŠA-NA! (a tas, ka plaušām slikti – muļķības!)»

Ja jums patīk filozofiski apcerīgi teksti ar mērķi sapurināt, pamodināt, iedrošināt un personiskas pārdomas, kas vedina arī uz pašu iekšējās pasaules analīzi – šī grāmata ir jums. Ja jums patīk izdomāti (?) stāsti par pūķiem un kafejnīcā sastaptām mīlestībām – arī tad šī grāmata var būt jums. Ja jums patīk lasīt grāmatas par augļkopību, pētīt sējas un ražas kalendārā, kad ir lapu, kad sakņu dienas (un cikos sāksies čika laiks) – palieciet pie tā.

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Šī nebūs mana nāves diena

by

par grāmatu

«Taisnīgums ne vienmēr ir žēlsirdīgs.»
225. lapaspuse

Cilvēki ir nogalinājuši arī nenozīmīgāku iemeslu dēļ.
Balta tumsa un troksnis, kurā atbalsojas visas pasaules klusums.
Nāvei nedrīkst palikt parādā.

Pusi dzīves mums ļauj ticēt, ka pasaku vārti ir vaļā – ļaunais vienmēr uzvar labo, prinči gandrīz vienmēr iemīlas zemnieku meitās (gandrīz vienmēr, jo pārējā laikā, protams, princeses iemīlas ubagu zēnos), bet košļājamās gumijas norīšana pavisam noteikti aizlipina dibenu; otru pusi dzīves mūsos mēģina iekvēlināt pārliecību, ka pasakām ticēt nedrīkst – jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem, ir tikai nejaušība, aizcērtot deguna priekšā vārtus, pa kuriem ciešā uzticībā ilgi staigāts iekšā un ārā (un kas man atdos tās stundas, kuras pavadīju raudot, jo nejauši noriju košļājamo gumiju?).
Vienīgā un īstā patiesība slēpjoties vēsturē. Tas gan atkarīgs, kurā vēstures pusē stāvi.
Vēsturi rakstot uzvarētāji. Man nekad nav paticis šis zvērināto spriedums. Vēsturi raksta un pārraksta tie, kuriem nav citu ieroču. «Pietiek ar vienu izmisušu paaudzi, lai mainītu vēsturi – vai pat izdzēstu to. (..) Viena paaudze, kas maina tekstu. Viena paaudze, kas izlemj šo tekstu mācīt nākamajai. Nākamā izaug un meli kļūst par vēsturi.» (458. lpp.)
Ja man jāizvēlas, kam ticēt – pasakām vai vēsturei, es izvēlos bučot vardi.

«Cerība ir gaisīga un nepastāvīga. Tā atņem tev koncentrēšanās spēju un virza to uz iespējamībām, nevis atstāj to tur, kur tai jābūt, – pie varbūtībām.»
171. lapaspuse

Tie, kas interesējas par Austrumu astroloģoiju (es nē, es vienkārši iegūglēju), noteikti zina, ka 2024. gads ir (Zaļā koka) pūķa gads, taču tie, kas interesējas par tulkoto literatūru, pūķa gadu visticamāk izjutuši ne tikai savos grāmatdraugu burbuļos, bet arī paši uz savas ādas, jo šī gada, manuprāt, karstākā grāmatu pīrādziņa tituls pienākas izdevniecības Helios paspārnē iznākušā jauniešu+ (tie, kas neierakstās kategorijā, lai paliek pie Mazā pūķa Kokosrieksta) fantāzijas romānam «Ceturtais spārns» (Fourth Wing) – amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) stāstam par pūķu jātniekiem, kuram elpu latviešu valodā dāvājusi tulkotāja Ieva Melgalve.
Ja šī bloga lapaspusēs neesi pirmo reizi, jau zini, ka no jauniešu romāniem izvairos, kā no paziņām lielveikalā, taču «Fourth Wing» vāku (pateicoties bookgram’iem un booktok’iem) biju redzējusi biežāk nekā savus vecākus pēdējā pusgada laikā, tāpēc nāktos pieņemt par patiesu faktu, ka man to būtu spējis iepārdot pat kāds telemārketinga zīdainis (pat ja tas nāktu komplektā ar uztura bagātinātājiem un bitkoiniem).

«Mācies to, ko viņi tev māca, atceries to, ko zini, bet saki to, ko viņi tev liek atstāstīt.»
93. lapaspuse

Aiz Baskiatas kara koledžas mūriem katra diena ir cīņa ar nāvi. Lai kļūtu par pūķu jātniekiem (dziedniekiem, rakstvežiem, kājiniekiem), jauniešiem jāaizmirst viss, kas viņi bija pirms parapeta pārvarēšanas un nonākšanas pasaulē, kurā vājuma izrādīšana ir tavs nāves spriedums. Šeit katrs skatiens dursta kā naža asmens, katra atvāztā mute siekalojas gaidās redzēt kādu krītam bezdibenī. «Nogalināt kādu nav vienīgais iznīcināšanas veids» (349. lpp.), taču tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Romāna galvenā varone (Vijole) visu mūžu ir sapņojusi doties tēva pēdās un kļūt par rakstvedi, taču piespiedu kārtā nonāk jātnieku kvadrantā. Nevienam nav jāpūlas saskaitīt divi plus divi, lai saprastu, ka šī nav viņas īstā vieta, jo ne tikai auguma, bet arī sava statusa dēļ draud kļūt par parējo kadetu mērķi. Baskiatas kara koledža nav bērnudārzs, tas ir kaujas lauks, kurā bailēm nav ne vietas, ne laika – tu kļūsti par jātnieku vai kārtējo kapakmenī iecirsto vārdu. Ir jāspēj vairāk nekā tikai izdzīvot.
Un jālūdz dievi, lai pūķis tevi izvēlas, pirms kāds cits no tiem paspējis tev nosvilināt uzacis…

Jo tuvāk sper soļus draugiem, jo vairāk tie attālinās. Jo vairāk attālinies no ienaidniekiem, jo tuvāki tie kļūst. «Ceturto spārnu» nepārtraukti caurvij ne tikai drūmi varmācīga, bet arī seksuāla spriedze ((ar attiecīgo kulmināciju «īstajās vietās») tāpēc šis romāns noteikti patiks arī mājsaimniecēm, kuras ikdienā savus uz dīvāna kurnošos dzīvesbiedrus vēro cauri gludināmās veļas kalniem). «Tu zaudē kauju tajā brīdī, kad ļauj tajā iesaisīties emocijām» (76. lpp), un emocijas šajā grāmatā strāvo no lapaspuses uz lapaspusi, nevis ar laiku noplokot, bet, kā straujā solī tuvojoties kraujas malai, pakāpeniskā progresijā pieaugot.

«Šis ir karš – un es jau iepriekš esmu to teicis, bet riebīgā patiesība, kuru izvēlas aizmirst tie, kas neatrodas frontē, ir tāda, ka pēc kara vienmēr paliek līķi.»
374. lapaspuse

Lasītāji «Ceturto spārnu» gan ceļ debesīs, gan sūta vārīties elles katlā. Es piederu pie pirmajiem. Cēlējiem. Man patika pūķi. Mani (īpaši) nekaitināja neviens no grāmatas varoņiem (tos, kuri sāka kļūt apnicīgi, autore (vai pūķi) laicīgi novāca). Es noticēju kaislei. Naidam. Iekārei. Greizsirdībai. Ja šo grāmatu lasītu sešpadsmitgadīgā Arta, viņa neteiktu, ka viņai ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā būs viņas bojfrenda Lexus, jo viņa gribēs bojfrendu ar tumšzilu dunčasti. Bet trīsdesmitgadīgajai Artai šī bija tā grāmata, kas bija tilts pār manu nelasīšanas purvu, kurā slīgu jau vairākas nedēļas.

Bieži dzirdu frāzi: «Vai ir dzīvēs pēc «Ceturtā spārna» izlasīšanas?». Es saku, ka IR!
Jo kurš gan cits mūsu vietā lasīs stāsta turpinājumu…

Nāvei nedrīkst palikt parādā.
Pamēģinām?

«Lai rītdiena pati par sevi domā.»
57. lapaspuse

*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Dienas un grāmatas rit. Lēnāk par laiku.

by

par grāmatu

Piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Šī nekam nederīgā ziema.
Un karš.
Es tev pārzvanīšu rīt. Kad manī būs izdīdzis sakāmais.
…
Rīt.
Kad iezvanīsies tavs dzeltenais telefons ar griežamo ripu,
es kā pupas bēršu vārdus.
Aptuveni sešdesmit procentus no cilvēka ķermeņa masas veido ūdens.
Visu pārējo – meli.
Tad es ieturēšu īsu pauzi un prasīšu. Kurā tava ķermeņa daļā tie ieperinājušies.
Kājā. Ausu ļipiņā. Pirkstu galos (labās vai kreisās rokas?). Sirds priekškambaros un kambaros.
Tu teiksi – piedod, man nav laika. Es tev pārzvanīšu rīt. Kad viss būs beidzies.
Mīlestība.
Bezcerība.
Cietsirdība.
Žēlsirdība.
…
Es jau tobrīd sapratu, ka nekad vairs nedzirdēšu tavu balsi.
Jo nekam no tā… beigu nav.

Es vienmēr atcerēšos divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada janvāri, kā mēnesi, kurā bija tā viena gadu gadiem garā nedēļa. Pat šobrīd, rakstot šos vārdus, man šķiet, ka tā vēl nav galā – tā nedēļa, kurā dzīvoju amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanya Yanagihara) slavenajā romānā «Mazliet dzīvības» (A Little Life). Šī bija viena no (divām) savdabīgākajām lasīšanas pieredzēm (iepriekšējo reizi līdzīgās sajūtās iedzīvojos, lasot Margo Fargoso autobiogrāfisko stāstu «Tīģer, tīģer…»), un es joprojām nevaru pateikt, kā es jūtos. Un vai es vispār jūtos… Un, ja tomēr jūtos, tad apmēram tā, kā citātā, grāmatas septiņi simti trīsdesmit pirmajā lapaspusē: «Tā izskaidroja visu, ko biju vēlējies zināt par viņu – to, kas un kāds viņš ir, – taču gūtās atbildes ir devušas tikai un vienīgi jaunas mokas.»

Ja kāds man teiktu, ka Hanja Janagihara brīvajā laikā tamborē segas un džemperus no zirnekļu tīkliem, man nebūtu pamata neticēt. Tāpat man arī nebūtu pamata neticēt, ja kāds teiktu, ka Hanja Janagihara ir vampīrs, kurš barojas no dziļām lasītāju skumjām un veltām cerībām. «Mazliet dzīvības» ir smalkām niansēm caurvīts darbs, kurš liek domāt par ļoti smagām tēmām – vardarbību, depresiju, fiziskām un garīgām traumām (un arī par pašas grāmatas svaru, jo varu derēt, jūs nespēsiet noliegt, ka 1+ kilograms grāmatas nav (viegla) joka lieta), taču, visticamāk, lai lasītāji nepadomātu, ka autorei ir bezjūtīga kartupeļa sirds, kas to vien liek darīt, kā nodarīt pāri saviem grāmatas varoņiem, šis neparasti skarbais dzīvesstāsts atšķaidīts ar teju tikpat daudz mīlestības, draudzības, iejūtības, labestības.
Taču pat ar to ir par maz, lai iedvestu… mazliet dzīvības.

Vai es ieteiktu lasīt šo grāmatu? Nē.
Tā sāpinās. Liks pārciest dusmas. Naidu. Tā saraudinās. Izsitīs sirdi no ritma. Un loģiku no prāta.
Tas būs vairāk nekā septiņsimt lappušu garš ceļojums cauri netaisnībai. Pārestībai. Neaptverami nepanesamam ļaunumam, kuru nav iespējams vienkārši ņemt un nokratīt no ādas.

P.S. Un par visām tām reizēm, kurās (jo neklausot manam ieteikumam to nelasīt, tu tik un tā to lasīsi, mēs abi to zinām) nepatikā novērsīsies vai aplaizīsi sāļo, asarās izmirkušo augšlūpu, es atbildību neuzņemos.

/Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže,
Zvaigzne ABC, 2021/
32405 lappuses 365 dienās

by

par grāmatu

Janvāra pirmā nedēļa ir visdepresīvākā gada nedēļa. Mēs kā (pieci) muļķi (muļķi muļķo) ceram, ka līdz ar gadu miju mūsu dzīvēs kaut kas būtiski mainīsies. Uz Jauno gadu liktās cerības neattaisnojas ne gada pirmajās stundās, lokot iekšā šampānieša glāzes un rasola bļodas, ne pirmajās dienās, apraudot nezināmas izcelsmes pleķus uz balles kleitām un blūzēm. Ja jāslīkst banalitāšu okeānā, tad jāsaka, ka nekas jau nevar mainīties, ja nemaināmies paši. Ja būsim kretīni, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi kretīni. Ja būsim sārt-un-apaļvaigu eņģelīši, tad arī mums apkārt būs vieni vienīgi… kretīni.
Tāda ir šīs pasaules kārtība. Mēs to varam pieņemt vai arī izkāpt.

Vienīgais labums no janvāra pirmās nedēļas ir tas, ka nav jāgatavo ēst.

2023. gads man ir spēris vissāpīgāk. Un to es saku pēc savas (tūlīt, tūlīt) trīsdesmit gadu pieredzes uz šīs apaļās bumbas, kuru mīļi dēvējam par savām mājām, bet mierīgi varētu arī par desmito elles loku. Ir sajūta, ka visu gadu esmu skrējusi ar šķērēm rokās. Un tikko apstājos, lai atvilktu elpu.
Es varētu gausties stundām, taču alfabētā nav tik daudz grafisko zīmju, lai aprakstītu visu to emociju šļuru, kas gāzusies pāri. Taču grāmatas var.
2023. gadā esmu izlasījusi 145 grāmatas jeb 32405 lappuses, kas vienam šķiet brīnišķīgi, bet otram, t.i. man, līdz, atvainojiet, vēmienam slikti. Un tomēr… Grāmatas ir bijis mans glābiņš no visa un visiem, manas piepūšamās peldēšanas piedurknes, tāpēc esmu pateicīga visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu draugiem (un visiem pārējiem, kurus vienmēr aizmirst atcerēties) par draudzībām (nu jau) pagājušā (un visu iepriekšējo) gada garumā (un platumā).

Pirms dodos tālāk, lai atklātu tās desmit grāmatas, kuras noteikti ieteiktu izlasīt 2024(5.;6. vai jebkurā citā) gadā, vēlos atzīties, ka mans 2023. gada pārsteigums bija nevis grāmata, bet žanrs. Pateicoties dažu grāmatu draugu dedzīgai aizrautībai, esmu atklājusi sevī mīlestību pret kriminālromāniem. Ja agrāk tiem metu tik lielu līkumu kā dārzeņu nodaļai lielveikalā, tad tagad tīši skrēju virsū. Jā, nenoliedzami, nobrāzos, sasitos, vīlos, bet neko nenožēloju – tas viss ir bijis tā vērts. Visvairāk esmu iemīļojusi vācu autores Romijas Felkas un zviedru autores Emēlijas Šepas darbus. Sekot līdzi jaunās policijas izmeklētājas Frīdas (Nāves jūdze; Rēgu nams; Sprostā) un prokurores Jānas (Iezīmēti uz mūžu; Prioritāte Nr.1; Dēla vārdā; Nāriņas; Deviņas dzīvības) gaitām bija aizraujošs piedzīvojums, kuru iesaku izbaudīt ikvienam, kurš jau ir vai tikai plāno kļūt par kriminālromānu lasītāju.

Dziļa ieelpa PIRMS (nu jau ilgi gaidītā) desmitnieka un (ļoti iespējams) lielām pārmaiņām bloga struktūrā. Šobrīd man (tāpat, kā jums) nav ne jausmas, ko līdzi sev nesīs 2024. gads, taču vienu es zinu skaidri – pašlaik es vēlos koncentrēties uz pasauli ārpus grāmatu lapaspusēm. Nepārprotiet mani! Es joprojām lasīšu un joprojām rakstīšu, taču to «otru» darīšu mazāk. Vismaz par grāmatām. Šīs nav atvadas! Es joprojām aicinu apmeklēt bloga Post Scriptum lappuses un būt kopā ar mani domās un pārdomās, cik vien bieži man un jums tas būs nepieciešams. Ne vairāk. Un ne mazāk.
Paldies, ka bijāt, esat un būsiet kopā ar mani dzīvē un internetos!
Lai brīnišķīgs 2024. gads!

GRĀMATU (TOP) DESMITNIEKS

bez vietu iedalījuma

Inga Pizāne «Tas pats izmisums, tikai ar puķēm»

«Tas pats izmisums, tikai ar puķēm» šķita visintīmākais no Ingas dzejas krājumiem. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka brīžiem jutos, kā iekāpusi nepazīstamā naktsskapīša atvilktnē un rakņātos pa dzīvēm, kuras uz mani neattiecas (bet, ja mani aicina, kāpēc neiekāpt?), bet brīžiem, kā ielīmējusies senā ģimenes albumā, kas ož pēc ieskābušām atmiņām, tāpēc (ka) reti to vēdina.

Absolūti lieliski un trāpīgi par būtisko un mazāk (bet) būtisko!

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022

Dēlija Ouensa «Kur vēži dzied»

Šī ir viena no tām grāmatām, kuras dēļ es cīnījos ar bezmiegu. Un arī tagad, teju gadu pēc tās izlasīšanas, prāts joprojām aizpeld tālu… kaut kur, kur vēži dzied.

Elpu (un domas) aizraujoša.

P.S. Iesaku noskatīties arī filmu!

No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023

Jā Džasi «Mājupiešana»

Virtuālajā grāmatu plauktā Goodreads pie šīs grāmatas esmu atstājusi piezīmi – «Raudāju. Ļoti.» Jā, jo tuvāk nāca grāmatas beigas, jo lielākas pupas bira pār maniem vaigiem.
Šis ir ceļojums cauri laiku laikiem. Tie ir likteņstāsti astoņās paaudzēs, kuri sākas 18. gadsimta Ganā.
Ja šo grāmatu lasot neietrīsas sirds, tad varu droši apgalvot, ka krūtīs jums pukst kartupelis.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022

Viktorije Hanišova «Sēņotāja»

Viena no patiesi labākajām 2023. gada grāmatām. Un ne tikai manā, bet arī grāmatnīcu plauktos.
Skaudrs pieaugšanas stāsts. Par salauztiem likteņiem. Vienaldzību. Vientulību.

Un arī par sēnēm tur kaut kas bija…

Noteikti iesaku šo sirdi (vai kartupeli) pušu raujošo grāmatu!

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš;
Izdevējs: Pētergailis, 2023

Olli Jalonens «Debesu lode»

Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
«Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Izdevējs: Valodu māja, 2023

Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

Šis ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

Izdevējs: ASTRO MUSIC, 2023

Medlina Millere «Kirke»

«Kirke» ir pārpasaulīgs romāns, kurš lasītāju savos tīklos ievelk pavisam lēni un piesardzīgi, bet brīdis, kurā saproti, ka esi neatgriezeniski sapinies šajā maģiskajā audeklā, ir triumfējošs – kurš gan nevēlētos just gandarījumu apziņā, ka dieviete Kirke izvēlējusies tavu vaigu, kuram pieglausties, izčukstot noslēpumus, kurus glabā tās labā, taču nesaprastā sirds.

Noteikti patiks arī tiem, kas, izdzirdot vārdus «sengrieķu» un «mitoloģija», rauc degunu, tāpat kā sajūtot gaisā siļķes kažokā aromātu.

No angļu valodas tulkojusi Anete Kona, 2023

Dace Rukšāne «Džikī»

Laiku aizraujošs stāsts. Ja jums kādreiz kāds jautā, kas ir bauda, sakiet, ka tā ir «Džikī».

Ja esat lasījuši «Krieva ādu», tad šī ir obligātā literatūra.

Izdevējs: Dienas Grāmata, 2023

Ešlija Odrēna «Krustojums»

Šī grāmata uzdzen zosādu. Visās zosādas nozīmēs. Tās lasīšanas laikā vairs nespēsiet noticēt nekam – pat ne tam, vai pirksts, kuru velkat līdzi burtu līnijām, patiešām pieder jums.

Ja kādreiz pasmīnam par vārdiem «es neesmu radīts vecāka lomai» vai «es nejūtu saikni ar savu bērnu», tad izlasot šo grāmatu vairs smiekli nenāks.

No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu;
Izdevējs: Latvijas Mediji, 2023

Jevgēņija Ņekrasova «Katja un Kikimora»

Šis ir viens no neparastākajiem romāniem, kuru man nācies lasīt. Un tas viss pateicoties apbrīnojamajam tulkotājas veikumam – mana vārdu gardēža sirds izkusa, bet zīmulis pavisam izdila, velkot rimbuļus ap un svītriņas zem skanīgākajiem vārdiem un to savienojumiem!

Stāsts par «izaugušo» nesaprastu «neizaugušo» un ceļa meklējumiem prom no vienaldzības un nemīlestības.

No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana;
Izdevējs: Pētergailis, 2021
«Gudras domas zinātkāriem prātiem»

by

par grāmatu

«Ikvienam ir iespēja būt domātājam.»
61. lapaspuse

Mēs mūžīgi nebūsim bērni. Kādā brīdī mums vairs nederēs tie vecāsmātes adītie, auklā iesietie, tā lai nepazūd, dūraiņi ar auseklīti. Kājas īkšķis mēģinās izdīgt caur zābaka purngalu, bet bikšu staru gali ieaugs padusēs. Dzīves mācības sitīs skarbāk par reizrēķina tabulas vai lietvārdu deklināciju noteikšanas un locīšanas zināšanām un nezināšanām. Peļķes nebūs līdz ceļiem kā jūra. Mēs pratīsim pateikt «nē» rozīnēm kēksiņos un ķīselī (un arī pašam ķīselim (un kaut kas tur bija arī ar to glutēnu) «nē»), bet zvanīt gāzes avārijas dienestam, lai sūdzētos par kaimiņa pastiprināto gāzu izvadīšanu, vai literatūras skolotājai atkal un atkal pārprasīt, vai Viljams Šekspīrs tiešām uzdeva «būt vai nebūt» vai tomēr «pirst vai nepirst» jautājumu, vairs nebūs (tik) smieklīgi. Basām pēdām, vasaras tveicē, neskriesim cauri piķa lāmām, bēgdami no Irmas tantes siekalām, kas šķīst uz visām pusēm, aurojot mums nopakaļ, jo šodien jau sesto reizi piezvanījām pie viņas durvīm un aizskrējām prom. Mēs vairs ne…
Kādu dienu mēs attapsimies buktētās biksēs un klasiska piegriezuma svārkos vadot valsti, bet varbūt trolejbusu. Mēs būsim tur. Mēs būsim pieauguši. Mēs būsim iepazinuši sevi. Un citus. Mēs skaidri zināsim, ko gribam. Pieklājība būs mūsu dienas kārtībā (un pat nekārtībā). Mēs būsim apzinājuši savas vājības. Un izauklējuši savas stiprās puses. Slāpējuši vientulību. Un galu galā atminējuši dzīves jēgas mīklu.
Un tomēr…
«Tomēr dīvaini, cik bieži cilvēki tā maldās.» (29.lpp.)

«Izejas punkts vienmēr ir nezināšana.»
68. lapaspuse

Agrākos laikos (neilgi pēc tam, kad izmira dinozauri), kad cilvēkus mocīja fiziskas un garīgas sāpes, tie vērsās pie ārstiem un mācītājiem, bet, lai uzzinātu, kādi ir labākie materiāli piramīdu nostiprināšanai vai cikos aties vergu nestās nestuves, uzgrieza uzziņu dienesta telefona numuru. Šodien pietiek ar pāris klikšķiem interneta pārlūkā, lai uzzinātu, ka nolūzis mats varētu signalizēt – tu sirgsti ar neārstējamu slimību vai to, kā mājas apstākļos no tualetes papīra izgatavot atombumbu (es, protams, jokoju, bet katrā jokā ir daļa patiesības). Taču pasaulē aizvien ir pietiekami daudz lielumu, kurus nav iespējams ne atrast kādā tīkla šķirklī, ne izmērīt ar mērinstrumentiem. Tie ir lielumi, kurus tikai mēs paši varam iemācīties svērt un mērīt. Domāt un izdomāt. Tajā brīdī palīgā pieslēdzas filozofija. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka tas ir kāds no tiem izmirušajiem dinozauriem, kurus pieminēju paragrāfa sākumā, kaut kur starp iekavām, tomēr filozofija ir tā, kas mums palīdz rīkoties gudrāk reizēs, kad esam soļa attālumā no muļķības (vai jau tieši tajā iekšā). Principā, jo vairāk uzdodam jautājumu «kāpēc?», jo lielāki filozofi mēs esam, tāpēc bērnu grāmatu izdevniecība Droši un Koši, uzrunājot kāpēcīšus, tulkojusi un izdevusi grāmatu «Gudras domas zinātkāriem prātiem» (Big Ideas for Curious Minds), kurās brīnišķi vieglā valodā izskaidro sarežģītus un pretrunīgus jautājumus, uz kuriem cilvēki mūžīgi centušies (un centīsies) rast atbildes.

«Cilvēks neko nevar zināt, kamēr kāds viņam to nav iemācījis. Ja tu kaut ko nezini, tad tas nav tāpēc, ka tu būtu dumjš, bet gan tāpēc, ka tev vēl nav pagadījies īstais skolotājs.»
96. lapaspuse

Grāmata «Gudras domas zinātkāriem prātiem» ir filozofijas ceļvedis, kas caur divdesmit sešām gudrām pasaulē pazīstamu un atzītu filozofu domām gan mazus un vidējus, gan lielus lasītājus ievedīs domātāju (un darītāju) pasaulē.
Lielāko dzīves daļu cilvēki nodzīvo domādami, ka ir vieni savās domās un sajūtās, taču patiesībā tā nav. Ārēji mēs esam dažādi, ar savām pilnībām un nepilnībām, taču mūsu iekšējās pasaules pārklājas kā Latvijas autoceļi (ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena).
Viena no lietām, kurā mēs visi vienlīdz smagi kļūdāmies, ir tā, ka no dzīves (vai dažādām situācijām) sagaidām pārāk daudz, tādēļ bieži piedzīvojam vilšanos. Romiešu filozofs Seneka bija pārliecināts, ka laime nav atkarīga no pašiem notikumiem, bet drīzāk no mūsu gaidām, proti, jo vairāk būsim atvērti sliktākajam kādas situācijas scenārijam, jo lielāka iespēja, ka to nepiedzīvosim – vismaz ne tādā mērā, lai izjustu patiesu un dziļu vilšanos. Savukārt, japāņu filozofs Macuo Basjo uzsvēris mazo un vienkāršo lietu ietekmi uz mūsu dzīvi – pat lietainā un drūmā dienā mūsu dvēsele (un vēders) prieku var rast desmaizītē vai karstas šokolādes krūzē, bet amerikāņu filozofu Ralfu Voldo Emersonu aizrāva doma, ka visam labajam dzīvē vienlaikus ir arī savi trūkumi – tā, piemēram, tev var būt labākais darbs pasaulē… uz kuru ir jāceļas četros no rīta. Vai arī tev ir tieši tik daudz naudas, ka vari nopirkt visu, ko vēlies, bet tev nav neviena īsta drauga. Ar savu stipro pušu vājības teoriju Emersons ir pierādījis, ka nekas nevar būt ideāls.

Ikviens no mums dzīvē sastopas ar lielām un mazām grūtībām – arī tu. Pilnībā no tām izbēgt nevaram, taču varam iemācīties prasmīgāk tās pārvarēt.»
10. lapaspuse

Par šo lielo un gudro domu grāmatu varētu runāt (un rakstīt) vēl un vēl, taču pavisam noteikti ir jāatvēl laiks tās izlasīšanai. Pārlasīšanai. Gan horizontāli, gan vertikāli, gan diagonāli. «Gudras domas zinātkāriem bērniem» ir papildinātas ne vien ar skaistām ilustrācijām, bet arī ar praktiskiem uzdevumiem, kuri palīdzēs atcerēties vienkāršo lietu vērtību, rast pašpārliecību, izzināt savas stiprās un vājās puses, kā arī citiem domāt un darboties rosinošiem vingrinājumiem.
Mudiniet šo brīnišķīgo grāmatu lasīt bērniem, lasiet to kopā ar viņiem vai vienkārši ielieniet kādā klusākā vietā (ar kādu šokolādes batoniņu) un lasiet vienatnē.
Šis ceļojums filozofijas pasaulē ļauj apjaust, ka līdzīgi domājošie (un jūtošie) ir mums visapkārt.

«Filozofija ir draugs uz mūžu. Tā nav viens cilvēks, tas ir vesels cilvēku un viņu domu kopums.»
149. lapaspuse

Ilustrācijas: Anna Doherty
Tulkotāja Aija Biezaite
Izdevējs: SIA Mula / Droši un Koši , 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Ramona Indriksone «Es vedīšu tevi mājās»

by

par grāmatu

«Mīlestību ar vārdiem nevar izstāstīt.»
20. lapaspuse

Es stāvu pie viņas mājas un prātoju.
Kāpēc visas šai adresei veltītās vēstules atgriežas atpakaļ pie sūtītāja?
Gaisā švirkst gājputnu atvadas.
Dienām ilgi nav lijis.
Tik daudz kas varēja notikt, bet notika tieši nekas.
Starp mums vairs nav neviena, kas būtu ar mieru pienākt tuvāk. Pārkāpt pāri.
Apiet apkārt – tā ir tikai vēl viena no iespējām, kuru neizmantojām.
Tikai vēl viens jautājums, kuru atstājām bez atbildes.
Vairs nav neviena, kas uzzīmētu tiltu starp mums. Un pasauli, kas bija, pirms izlēmām to iznīcināt.
Arī viņas.
Vairs nav.
Ir tikai savādība. Un svešādība. Ir.

Sapnis vienmēr iesākās vienādi.
Viņi tai saka, ka tas ir labdabīgs. Tas briesmonis, kas ieperinājies viņā.
Mīlestība.

«Vai mēs novērtējam laimes mirkļus tajās stundās, kad tie mums pieder?»
143. lapaspuse

Tā jau kļuvusi teju par tradīciju – reizi divos gados tikties ar rakstnieces RAMONAS INDRIKSONES grāmatu varoņiem. Gan 2019. gadā klajā nākušais stāstu krājums «Pāris metru zem ūdens», gan 2021. gadā izdotais romāns «Es biju cita» atstājuši dziļus pārdomu nospiedumus manā atmiņā, tāpēc gaidāmā ielasīšanās rakstnieces jaunākā romāna «Es vedīšu tevi mājās» lappusēs mijās gan ar absolūtu sajūsmu, gan neizdibināmu, bet patīkamu satraukumu. Ramonas Indriksones rokraksts man vienmēr saistījies ar lietu neizskaistināšanu – dzīves aprakstīšanu tā, kā tā izskatās tieši šeit un tieši tagad. Tas ir smags, bet mums visiem ļoti nepieciešams rokraksts – tāds, kas atsauc atpakaļ no sapņu valstības, kurā varde pārvēršas par princi, bet ķirbis par karieti.

«Nevar būt īstas laimes, ja to nepavada dziļas sāpes.»
192. lapaspuse

Romānam «ES VEDĪŠU TEVI MĀJĀS» ir divas balsis – to katru no sava redzes un sajūtu punkta izstāsta Adriāna un Zemgus. Viņu balsis dzīvo kā divas melodijas – katra uz sava skaņu celiņa, līdz kādā brīdī, atrodot kopīgas nošu sekvences, saplūst vienā. Tad pazaudē. Atrod. Atkal pazaudē. Un…
Katrs cilvēks uz traģēdiju lūkojas citādi – vieni grib saņemt atbildes, bet citi – aizmirst un dzīvot tālāk, pirms dzīve ir paspējusi deguna priekšā aizcirst savas durvis. Arī romāna «Es vedīšu tevi mājās» varoņu ceļš vienam pie otra vijas ap traģēdiju, kuru dažiem ir grūti, bet citiem neiespējami izskaidrot, tāpat kā mīlestību, kas «ienāk dzīvē ne prasīta, ne lūgta». (22.lpp.) Noslēpumi, kuru atklāšana spētu iznīcināt ne tikai vienu, bet vairākas dzīves, ir tikai neliela daļa no vēstījuma, ko šis romāns sevī nes. Tas liek lasītājam paskatīties uz dzīvi no malas, mēģinot saprast, kas no visa, ar ko piepildām sevi, ir īsts, kas tikai pašapmāns. Atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs tik ļoti mīlam sevi sāpināt, mēdzot krustu šķērsu ceļot atmiņās, labi zinot, ka tas neko nemainīs – atpakaļceļš nav iespējams.
Kāpēc mēs tik acīmredzami tiecamies pašiznīcināties?
Nākotni nav iespējams paredzēt, taču romāna varoņi uz brīdi ļauj noticēt, ka viss, par ko sapņojam, var kļūt īsts. Ja vien pratīsim sevi sadziedēt pēc visa, kas ir (un nav) noticis. Tik daudzas lietas notiek pretēji mūsu saprašanai, tāpēc ir grūti apzināties to, ka vislielākās sāpes mums parasti sagādā tie, kuri mums bijuši vistuvākie. Tie, ar kuriem esam dalījuši mātes klēpi vai laulības gultu. Tā nav raķešu zinātne – par to rakstīts pat Bībelē.
Kā atkal noticēt labajam? Kā pārstāt dzīvot puspatiesībā? Kā tikt ārā no čaulas, kurā tik ilgi dzīvots? Kā pienākt tuvu, ne attālināties? Kā piedot sev, ka līdz pat šim brīdim varbūt tā pa īstam nemaz nav dzīvots? Un kā iemācīties dzīvot uz priekšu, ne atpakaļ? – tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus šķetina (un atšķetina) grāmatas galvenie varoņi un arī mēs lasītāji – tie, kas palikuši grāmatas otrā pusē.

«- Oļi nodilst, viļņi – nekad.
– Beidzoties vētrai, arī viļņi norimst.»
145. lapaspuse

Grāmatas četrdesmit otrajā lapaspusē Ramona Indriksone raksta, ka «lai dzīve nekļūtu par nepanesamu slogu, jārada cita pasaule, uz kuru aizceļot» – man šī pasaule ir grāmatas. Tās ir mājas, uz kurām arī šoreiz rakstniecei ir izdevies mani aizvest.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2023
Māra Upmane-Holšteine «Piezīmes uz šaubu malām»

by

par grāmatu

«Varbūt visi šaubu un neizdošanās scenāriji galvā tiek izspēlēti nevis tāpēc, ka mums bail palikt mīnusos, bet tāpēc, ka mums bail, ka var arī izdoties…»
214. lapaspuse

Viņas ir klāt. Autobuss pienāca vien sev zināmā laikā.
Bet tur viņas ir. Un viņu ēnas. Tās zvārojas uz perona kā tievā diegā iekārtas porcelāna lelles. Bīstami trauslas. Nekaunīgi skaistas.
Saule mijas ar mākoņiem. Ēnas te kūst kā piparmētru ledenes uz mēles, te atkal uzrodas kā tā neglītā pumpa uz deguna skolas fotografēšanās dienas rītā.
Tām patīk spoguļoties. Un sēdēt autobusā pie loga. Pirms laika ierakstīt parādnieku sarakstā visus vēl nepiepildītos sapņus. Es viņas redzu. Viņas mani arī. Bet vairāk.
Vai es drīkstu tā justies?
Vai es drīkstu nepagūt?
Vai es drīkstu tik viegli būt?
…
Un dejot trakāk?
Domu satiksme uz laiku ir apturēta – kā luksofors apstādina pie sarkanās gaismas. Tā ir gaisma, kas nepāriet. Un nelīdz ne plāksteri, ne ceļmallapas. Ne iedvesmojoši citāti uz noplēšamā kalendāra lapiņām.
Kad lietas novalkājas, tām vajadzīga tehniskā apkope. Ar slapju lupatu, sentimentu notraucot.
Es zinu.
Šodien man nekas nesanāks. Viņas ir klāt.
Rīt.
Rīt es celšos un mana pirmā doma būs par tevi (un kafiju ar pienu, mazliet), otrā – par to, ka nekas mani vairs nesatrauc.
Šaubas.
Ja vien viņas atkal nebūs klāt. Ja vien tas autobuss, kas pienāk vien sev zināmā laikā…

«Tas ir tik cilvēcīgi gribēt zināt, ka par šo mums visiem beigās kaut kas būs.»
122. lapaspuse

Man bija nepilni divpadsmit gadi, kad pirmo reizi redzēju latviešu tautasdzies…tpfū, grupas Astro’n’out dziesmas Daļa Rīgas videoklipu. Tolaik biju Rīgā bijusi četras ar pusi reizes (uz šodienu nav gluži vairāk), bet toreiz tai meitenei, kuru redzēju televizora ekrānā, izdevās mani pārliecināt par to, ka manā sirdī ir vieta ne tikai pirmajai mīlestībai, bet arī Rīgai. Jāatzīst, ka neesmu no tiem ventilatoriem (lasīt: faniem), kas zina visu grupas Astro’n’out dziesmu vārdus un albumu piedzimšanas svētku gadadienas no galvas, taču šo gadu laikā manā mūzikas atskaņošanas sarakstā uz palikšanu iedzīvojušās tieši tik daudz grupas dziesmu, lai varētu sevi nosaukt par mazu Astro’n’out ventilatoriņu (lasīt: fans saprāta robežās). Zinu, ka mums katram ir sava mūzikas gaume – izsapņota ideālā festivāla skatuve, uz kuras pulcējas mīļākie (šoreiz domāju tikai par pašmāju) mākslinieki. Uz manas skatuves to nav daudz, taču, pārstāvot plašu žanru diapazonu, maniem sapņu festivāla māksliniekiem (kuru starpā ir arī Astro’n’out) ir kāda kopīga iezīme – spēja būt autentiskiem, nepazaudējot dabiskumu… un cilvēcību – lai arī esmu cilvēks, kurš mīl ar ausīm, ir lietas, kuras manā uztverē stāv pāri visam. Un šodien, teju divdesmit gadus vēlāk, lasot Māras piezīmes, saprotu, ka mans čujs toreiz bija pilnībā pareizs – šī ir viena no krutākajām meitenēm uz latviešu mūzikas skatuves.

«Pieņemt lēmumus ir bailīgi. Uzņemties atbildību ir bailīgi. Iziet pirmajā rindā ir bailīgi.
Bet palikt malā un skatīties, kā dzīve paslīd garām, ir vēl biedējošāk…»
214. lapaspuse

Īsti nevar uzminēt, ko no grāmatas sagaida tās topošais lasītājs (un ko sagaidījis jau izlasītājs), taču uzreiz varu pateikt, ka «Piezīmes uz šaubu malām» nav ideālo formulu grāmata (jo, «ideālas formulas» nepastāv (pat 2+2=5)) – šajā grāmata nav apkopoti galvenie darbību likumu kopumi, lai izveidotu veiksmīgu un daudzsološu karjeru, dibinātu klausītāju iemīlētu mūzikas grupu vai sarakstītu dziesmu, kas folklorizējoties iedzīs latviešu mūzikas ārēs saknes tik dziļi, lai pēc gadu desmitiem Mežaparka estrādē to dziedātu tūkstošiem tautastērpos tērptu dziedātāju, nemaz nerunājot par perfektu laulību un bērniem, kas ēd dārzeņus un vakaros laicīgi dodas pie miera. «Piezīmes uz šaubu malām» ir pieredzes stāsts, kurš joprojām tiek rakstīts – tā ir grāmata/komats Māras Upmanes-Holšteines radošās izaugsmes stāstā. Tā ir personīga pieredze ar visām pareizībām un nepareizībām. Kāpumiem un kritumiem. Uzvarām un zaudējumiem. Un šaubu viļņiem, kas nepāriet.

Man ir sajūta, ka ar šo grāmatas formāta atkāpi, Māra ir vēlējusies ko vairāk, kā pierādīt, ka spēj uzrunāt ne tikai klausītājus, bet arī lasītājus. Māras piezīmes es uztvēru kā uzsaucienu tiem, kas iztēlojas skatuves māksliniekus kā izredzētos – kā tos, kas saņem aplausus pie katras mazākās kustības. Un nopūtas. Taču patiesībā tas ir smags darbs visos slāņos. Būt māksliniekam ne vienmēr nozīmē būt veiksmīgam, mīlētam, atzītam. Līdz tam ir jāizaug. Savs šaubu okeāns jāpārpeld. Un ar to arī vēl nav gana.
«Piezīmes uz šaubu malām» izgaismo daudz personīgu pārdzīvojumu, atklājot to, kas slēpjas dziļi aiz populāras mūziķes ādas. Tur ir sieva, tur ir mamma, tur ir meita. Māsa un draudzene. Taču galvenokārt tur ir sieviete, kas zina, ka vajadzības gadījumā apkārt būs īstie cilvēki, kuri nedomājot sadosies rokās, lai palīdzētu. Lai nosargātu.

«Šaubas nekad nepāries, bet pieaugs drosme mēģināt un riskēt, neskatoties uz tām.»
54. lapaspuse

Šo dienu laikā, kopš «Piezīmes uz šaubu malām» nonākušas pie lasītājiem, acis uz pāris teikumiem ieslīdējušas arī citu atstātajās atsauksmēs, kurās bieži tiek pieminēta vēlme samīļot Māru, samīļot grāmatu, samīļot bērnu, ģitāru, klavieru taustiņus. Nopirkt multivitamīnu multipaku.
Pārlasīt Ziedoni, kā uzmācīga melodija manī skan šie divi vārdi. Pārlasīt Ziedoni. Bet vispirms samīļot Māru. Un patiesi – pēc grāmatas izlasīšanas ir sajūta, ka gribas samīļoties. Atnāca sen neredzēta draudzene un izstāstīja, kā viņai iet. Kā viņai patiešām iet. Esmu ļāvusi viņas šaubu mākonim izlīt. Līdz nākamam mākonim. Kad tas būs, to rādīs laiks.
Ja vien mēs zinātu, kur paliek laiks.

Šodien Māra man šķiet līdzīga taurenim, kurš varbūt nemaz īsti neapzinās savu skaistumu un devumu pasaulei.
Bet mēs to ļoti labi saredzam.
Sajūtam.

«Dzīves upe tevi nes. Un dažreiz viss, ko vari, ir ticēt, ka straume iznesīs pareizajā vietā.»
122. lapaspuse

P.S. Es varētu arī izstāstīt par visām tām reizēm, kad, lasot «Piezīmes uz šaubu malām», apraudājos, taču tas ir tieši tik nepieklājīgi daudz, lai beigu beigās pastāstītu tikai par to vienu – pašu pēdējo, kad aizvērusi grāmatas vākus mēģināju aptvert visu, ko tikko izlasīju. Aizgāju pie vīra, kurš tobrīd bija blakus istabā, un teicu, ka tikko izlasīju Māras piezīmes. Vīrs nopētīja mani un jautāja, kā bija. Un vienīgais, kā tobrīd spēju atbildēt – norādot ar pirkstu uz asarām piemirkušo t-krekla priekšpusi.

Izdevējs: SIA «ASTRO MUSIC», 2023
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!