POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Kategorija: lasu

  • Laimīgi līdz mūža galam?

    by

    Labdien! (tagad nospied divus enterus)

    Rakstu Jums saistībā ar plaisām Mūsu attiecībās! (kāpēc tu raksti «mūsu» ar lielo burtu, it kā Mēs būtu kaut kas īpašs – kā sarkanvīns pie ātri vārāmajām nūdelēm) Jūsu vienaldzība (kā viņa pretblaugznu šampūna smarža iesūkusies spilvendrānā) dziļi aizskar. Ievaino(– jums ir nāvējošs, un to saka nevis tava iekšējā drāmas karaliene, bet diploms par astoņu Doktora Hausa un divdesmit Grejas Anatomijas sezonu noskatīšanos). Man nebija ne jausmas (tu patiesībā zināji to pirms laikiem (un dislaikiem)), ka reiz Mums piederēs pagātne, kuru Jūs nevēlēsieties atgūt (tāpat, kā to ķīniešu vāzi, pasūtītu no kādas tiešsaistes iepirkšanās platformas (tev nemaksā par reklāmu, nomierinies), kas tagad stāv nobāzta sekcijas viņā galā – aiz vodkas (un tonika) glāzēm, vai herpes vīrusu). Kur lai es tagad lieku tās ēnas? (patiesībā nekādu ēnu nav (un nevar būt), šajā bēdu ielejā saule nav spīdējusi jau deviņsimt astoņdesmit sešas dienas (nolādēts, tu joprojām tās skaiti)) Vai tās beigs krist pašas no sevis? (tev izbeigušies plāksteri, šoreiz tu nevarēsi sevi izārstēt). Un ja nē – vai pienāks diena, kad man tās būs jānožmiedz? (man vajag, lai viņš pasaka, ka man jānopērk paklājs, zem kura paslaucīt savas bēdas) Es (jau iepriekš (vēl pirms bijām dzimuši)) ļoti atvainojos, ka Mums tā (ne)sanāca. (tu gribēji redzēt, kā viņš noveco; kā gadu no gada mainās tapešu raksts uz dzīvojamās istabas sienām)
    Mēs gribējām ticēt tam, ko redzējām, bet noticējām visam, ko neredzējām. (tad kāpēc viņš negrib ticēt pagātnei (tu labāk pajautā, vai viņam pakausī ir acis))

    Paldies par klausīšanos! (nē, nē, nē, dzēs nost)

    Pielikumā nosūtu Jums savu salauzto sirdi! (neaizmirsti pievienot pielikumu, visi, kuri to aizmirst izdarīt, izskatās drusku pēc muļķiem (vai līkročiem))

    «Cilvēka balss ir tas pavediens, kas saista dvēseles. (..) Tā ir tikpat būtiska kā pati dzīve, jo tā mums palīdz mīlēt un tikt mīlētiem.»

    257. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Kāds gudrs cilvēks (tā laikam būšu es) ir teicis: «Sviniet grāmatas, ne gadus!», tāpēc es tikko nosvinēju savu šī gada simto (izlasīto) grāmatu. (vainojiet mani, taču) Ļoti iespējams, esmu atklājusi ilgas dzīvošanas recepti (tā mazliet smaržo pēc tipogrāfijas krāsas, ziniet)!
    Ja līdz šim es domāju, ka labākais veids, kā izdzīvot svētkus (un dienu), ir līdz padusēm (ar kūkas dakšiņu) ierakties Cielaviņā, tad tagad – ka nav nekā labāka, kā svinēt, lasot grāmatu par… grāmatām.
    Šoreiz par tiešu trāpījumu (sirdī un) simtniekā varu teikt paldies izdevniecībai Evita, kura lutina latviešu lasītājus, novācot (un lasītājiem piedāvājot) augstvērtīgu un izsmalcinātu (pilnīgi bez sarkasma) romantiskās daiļliteratūras ražu. Ja būtu turpinājusi (pirms gadiem aizsākto) tradīciju, rakstīt par katru izlasīto grāmatu, starp bloga lapaspusēm, noteikti būtu pamanījuši arī manas izrakstītās sajūtas par Emīlijas Henrijas «Pludmales romānu» (kas bija lielisks (manas piecas Goodreads zvaigznes neļaus samelot)!).
    Ja iepriekš romantisko literatūru lasīju pusslepus (ar plaukstu aizsedzot vāciņu), tad tagad šķiet, ka Evita ir pacēlusi šo žanru citā – augstākā līmenī, un no grāmatu kules publiskā vietā izvilkt grāmatu par mīlestību vairs nešķiet neglaimojoši vai «izmeklētas literatūras lasītāja» statusu demoralizējoši, bet gluži pretēji – pašpārliecināti (un seksīgi).
    Tāds ir arī Džūlijas Vīlenas (Julia Whelan) romāns «Paldies par klausīšanos» (Thank You for Listening), kuru no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa.

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Tas, ko varu atklāt bez apkārt(vārdu)ceļiem – romāns «Paldies par klausīšanos» īpaši uzrunās tos, kas grāmatas mīl lasīt ne tikai ar acīm, bet arī ausīm, jo tā pamatā ir stāsts, kas atklāj ne tikai audiogrāmatu ierunāšanas burvību, bet arī līdzi nesošās grūtības, kuras Džūlija Vīlena, būdama (ne tikai aktrise (grāmatā atspoguļojot arī kino industrijas dzelmes un virsotnes) un rakstniece, bet arī) audiogrāmatu ierunātāja, nav izdomājusi Mēness fāžu ietekmē.

    «Mēs nevaram nodzīvot vairākas dzīves un beigās izvēlēties to, kuru gribam. Diemžēl.»

    418. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Viņa – dzīves apbružāta («satriecoši viduvēja sieviete ar acs apsēju») izbijusi aktrise, kura pievērsusies audiogrāmatu ierunāšanai. Viņš – romantisko audiogrāmātu ierunātājs, kura balss dēļ sievietes (un, bez šaubām, daļa vīriešu) pamestu savus partnerus, lai turpmāko mūžu pārtiktu no balss saišu simfonijām. Taču, ja ir kāds, kurš vislabāk zina, «kāda ir sajūta, kad pasaule izklājusies tev pie kājām un tu pār to paklūpi» (215. lpp.), tad tā ir Viņa. Un tas ir Viņš.
    Viņa gaida, kad kāds pametīs glābšanas riņķi (jo negrib mācīties peldēt). Viņš – ka no okeāna atkal pārtaps par smiltīm.
    Viņi abi vienlaikus ilgojas un baidās atgūt to, kas tiem agrāk piederējis. Un to, kas tie agrāk bijuši. Taču, vai viņi būs pietiekami drosmīgi, lai spertu soli pretī viens otram, pieredzot to, ko nozīmē dzīvot pa īstam, neizraisot katastrofu?

    «Mēs lūstam tik daudzos dažādos veidos. Bet tas nenozīmē, ka esam salauzti.»

    392. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    «Paldies par klausīšanos» man (par citiem atbildību neuzņemos) šķita, kā ne tikai straujš, aizraujošs, nerimstoši asprātīgs un, protams, (veselīgi) romantisks skrējiens cauri dažādu formu un satura attiecībām – gan tuvām un tālām draudzībām, (izstaipītām) ģimenes saitēm un to, kas liek sirdij izpukstēt ārpus ritma – bet arī dziļu pārdomu un klusuma caurvīts motīvs, caur kuru saprast, kam (kuram un kāpēc) mūsu dzīvēs ir iedalīta titulloma.
    Bet galvenokārt šajā romānā es dzirdēju tiešo runu par sevis pieņemšanu. Un skaistumu, kuru patiesi varam saskatīt, ja vien protam ielūkoties savas dvēseles spogulī.
    Mums katram ir tiesības justies tā, kā mēs jūtamies. Mēs esam parādā tikai un vienīgi sev, taču tas nenozīmē, ka mums jāpaliek parādniekiem.

    «Ja vēlaties citiem kaut ko dot, tad dodiet viņiem patiesību.»

    45. lapaspuse

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    (sentimentāla atkāpe) Romāns «Paldies par klausīšanos» mani uzrunāja ne tikai visa augstāk minētā, bet arī dziļi personīgu paralēļu dēļ.

    Kamēr Vieni romāna varoņi cer aizmirst pagātni, Otri no pagātnes aizmiršanas nespēj izvairīties. Tas rosināja domāt par to, kā tad īsti ir – «pirms dzīves beigām aizmirst visu, kas padarījis dzīvošanas vērtu, ir nežēlība vai žēlsirdība»? (193. lpp.) Arī mana (tāpat, kā Viņas) vecmāmiņa sirga ar demenci, tomēr tikai līdz ar šī romāna lapaspusēm, es spēju rast (nelielu) mierinājumu sev – ka (ļoti), iespējams, tā nebija nežēlīga sindroma izpausme, bet augstāko spēku labvēlība.

    Tāpat (teju uz ādas) līdzizdzīvoju Viņas apjukumu, izjūtot tik spēcīgu saikni ar kādu, kuru nekad neesi redzējis.
    Manā (mūsu) stāstā – mūs kopā saveda viena elektroniskā pasta vēstule, kurai sekoja vairākus mēnešus gara sarakste. Tās laikā tā arī neapmainījāmies ar saviem (Mārītes foto kompanijas) portreta foto. Mēs nezinājām, kādā krāsā ir mūsu balsis, vai kā garšo mūsu smiekli, bet jau bijām izsapņojuši savus bērnus un hipotekāro kredītu. Tas bija pirms četrpadsmit gadiem. Divpadsmit no tiem esam precējušies.

    Esmu pārliecināta, ka Džūlija Vīlena spējusi iedvest cerību ne tikai sava romāna varoņos, bet arī lasītājos (paceļu roku (varbūt pat abas)) – ikviens, zaudējis savu sapņus, var atkal iemācīties tiem noticēt!

    Džūlija Vīlena «Paldies par klausīšanos»

    Ja arī jūs mirstat badā (uztaisiet taču sviestmaizi ar desu!) pēc romantikas (kuru nemaz nav tik neiespējami piedzīvot, kā rāda arī mana pieredze) bez liekām pārgudrībām, bet lielu devu humora, «Paldies par klausīšanos» būs lielisks papildinājums «izlasāmo» un «izlasīto» grāmatu sarakstam!

    Un neaizmirstiet būt LLMG!

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!

  • Pirmā ābolkūka uz Mēness

    by

    Mūžībai, tavās acīs, ir visas Mēness nokrāsas. Ar mīlestību radīts tu un Visuma bardaks (kurā tu vienu dienu ņēmi un pazudi). Pirkstu galos, kā daudzdzīvokļu namos, iemājojušas rūpes, ar kurām tu noslauki asaru puteklīšus no maniem vaigiem. Tavā bārdā (kuru tu nodzen reizi mēnesī – pensijas dienā) mūždien cieši iekrampējušās cepumu drupatas (saldumi ir tava vājība (tāpat kā traktori (un Viņa))). Cauri tavu lūpu tūtiņai vijas melodija, kuru tu nosvilpo pēc tāltālām atmiņā(lakatiņš zilais)m (jo tā bija Viņas mīļākā dziesma).
    Un tavi joki – tā ir valoda, kurā runājam tikai mēs abi. Manas dzīves nodaļu, kuru saucu par bērnību, tu piepildi ar lipīgiem (un staipīgiem) smiekliem, saldiem kā liepziedu medus.
    Tu glāb mani no lietiem un pērkoniem. Tu glāb mani no pērieniem. Tu sargā visus, bet visiem būtu jāsargā tevi – iespējams, tad tev nebūtu jāpazūd Visuma bardakā, starp kosmosa gružiem un, Piena ceļā izkaisītiem, četrsimt miljardiem tādiem, kā tu – saulēm, kas slāpst pēc sava mēness.

    «Senos laikos cilvēki meklēja vietu, kur dzīvo mūsu ilgas, un domāja, ka ir to atraduši. Ilgas, tā viņi apgalvoja, dzīvojot mūsu sirdīs, bet (..) vienā pašā sirdī tik lielām ilgām nebūtu vietas.»

    8. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Jūs jau (noteikti) zināt to sajūtu, kad, ieejot pa vecvecāku mājas durvīm, degunā ieskrien cukurīga ābolu kūkas vai kanēļmaizīšu smarža, liekot siekalu dziedzeriem strādāt (ēdien)trauksmes režīmā, bet vēderam iedūkties kā dīzeļmotoram aukstā rudens rītā, gatavībā apēst pat švammi ar krējuma+cukura cepurīti (labu apetīti!), ja dzīves scenārijā tā būs ierakstīts. Līdzīgas sajūtas mani pārņem, kad redzu grāmatu ar smuku vārdu vai bildi uz tās – ja tie sniedz acij un ausij tīkamu baudījumu, mājās no grāmatu veikala varu pārnākt pat ar centrālās apkures katlu iekārtu un to ekspluatācijas rokasgrāmatu.

    Ja man tūlīt būtu jānosauc smuko nosaukumu grāmatu saraksts, «Ja mans mēness būtu tava saule» noteikti ierindotos top divi. Šī neapšaubāmi poētiskā frāze par diviem debesu ķermeņiem, kuriem, par spīti tam, ka tie atrodas vienā laikā un telpā, nekad nebūs lemts satikties (kā tev un man), jau no pirmā skaļi izrunātā vārda, iekrita manā ausī (un vairs nav izkratāma ārā).

    «Mēnesi ne vienmēr var redzēt. Bet tu zini, ka tas vienmēr tur ir.»

    57. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Tilts, pa kuru lasītājam dota iespēja nonākt pie fantastiskā TRIO – vācu rakstnieka Andreasa Šteinhēfela (Andreas Steinhöfel), ilustratores Neles Palmtāgas (Nele Palmtag) un tulkotājas Signes Viškas kopdarba «Ja mans mēness būtu tava saule» (WENN MEIN MOND DEINE SONNE WÄRE), ir JĀŅA ROZES apgāds.
    Šis ir tilts, kuru vienmēr šķērsoju bez bažām, jo esmu pārliecināta, ka tilta otrā galā mani sagaidīs literārs piedzīvojums, kurš neliks vilties.
    Un šī reize nav izņēmums.

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Iedomājies vismazāko mazpilsētiņu, kurā esi bijis! Un tagad iztēlojies to… divreiz mazāku! Tā ir vieta, kurā dzīvo kāds zēns, kurš pēc kaut kā ļoti ilgojas. Tie nav cepumi ar šokolādes glazūru vai maizes zupas jogurts ar plūmēm (ak, kaut tā būtu!) – zēns ilgojas pēc sava vectēva, kurš jau kādu laiku atrodas vietā, kurā mīt tie, kam «vairs nav visas krellītes biķerītī», taču zēnam ir plāns, kā vectēvu atgūt. Un apstādināt visu pasaules laiku, lai tumsa uz brīdi aizmirst, ka ir radīta, lai atņemtu mums gaismu. Ir tikai nepieciešama kripatiņa veiksmes un kundze, smalkiem zirnekļtīklmatiem, kura nedaudz atgādina… trompeti.

    «Un, kamēr tu stāsti, vasaru no vasaras, gadu no gada, tavas mazās, jaunās plaukstas guļ lielajās, vecajās plaukstās, un, kamēr tu klusē, tavas acis pēta vēnas un cīpslas uz šīm plankumainajām rokām, kas par tevi rūpējušās, kas tevi sargājušas un mierinājušas, vasaru no vasaras, gadu no gada – kopš sevi atceries.»

    42. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Trīs steidzīgi cilvēkpunktiņi un Lielā Aizmiršana – bubulis, kas liek izbalēt lietām, vietām, cilvēku vārdiem un sejām – dodas uz maģisko vietu, kur «pareizās domas plūst cauri galvai kā vēss, spirdzinošs sudrabs, nepareizās domas sadeg kā kaistoša rūsa».

    Vai jau paspēji aizdomāties, kura ir tava maģiskā vieta, kurā ļauj domām noskaidroties?
    Mana atrodas aiz grāmatu vākiem.
    Tās ir manas bruņas. Mans cietoksnis. Mana Drošā pils.

    «Ja mans mēness būtu tava saule» atgādina par to, ka cilvēki nav radīti, lai būtu vientuļas (peldošās) salas (jo neviens cilvēks taču nav radīts, lai būtu deserts). Cilvēkam vajag cilvēku (un suni, piebilstu Regīna Ezera). Dienas (un dzīves) beigās mēs tāpat saprotam, ka vienīgā patiesā vērtība ir tas, ka mēs esam viens otram. Un nekam citam nav nozīmes – mans mēness var būt tava saule – mēs varam spoguļot(ies) mīlestīb(ā)u.
    Ja esi izslāpis pēc (svarā un teikumos neliela) neviltotu jūtu un emocionāli (sa)viļņojoša stāsta par par draudzību, mīlestību (tumsu un gaismu, aizmiršanu un atcerēšanos) un ģimeniskajām saitēm, kuras notur mūs visus vienā Orbītā, šeit ir slāpes remdējošs stāsts, kā bērniem, tā pieaugušajiem!

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Un pavisam īpašu grāmatu padara tas, ka tai pat ir savs skaņu celiņš (vai esat gatavi manabalss.lv iniciatīvai par skaņu celiņu KATRAI grāmatai (pat centrālapkures katlu rokasgrāmata tādu ir pelnījusi, vai ne?)), kuru ir iespējams klausīties gan vienlaikus lasot aizkustinošo (vēl vairāk aizkustinoties) stāstu, gan ikdienā – mizojot kartupeļus, izžaujot veļu vai slaukot putekļus no «oho, man nebija ne jausmas, ka putekļi var saaugt arī šeit» stūriem un virsmām.

    «No priekšējā sēdekļa atskanēja Šneideres jaunkundzes čiepstošā balss. “Varu saderēt, ka jūs lieliski skūpstāties!”
    “Ja es jūs nobučošu,” vectēvs teica, “jūs dzirdēsiet eņģeļus dziedam!”»

    36. lapaspuse

    Andreass Šteinhēfels, Nele Palmtāga, Signe Viška «Ja mans mēness būtu tava saule»

    Reiz kādā senākā bloga ierakstā minēju, ka: «Stāsti par vectēviem mani allaž gāž no kātiem. Jau no mazām dienām es apbrīnoju vectēvus par katru nieku. Par katru vectēva lietu. Un ar neviltotu prieku tvēru viņu neparastos stāstus, kurus nespēju vien atklausīties, kā atdzerties ūdeni saules sakarsētā dienā.» Šie vārdi bija veltīti ierakstam par «Ja mans mēness būtu tava saule» grāmatas tulkotājas Signes Viškas bilžu grāmatu «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu».
    Mēdz teikt, ka trumpja gājiens ir mazu bērnu vai dzīvnieku parādīšanās uz skatuves. Priekš manis (trīs bērnu, piecu kaķu un suņa mammu ar iepriekšminēto trumpja gājienu nav iespējams izsist no emocionālās līdzsvara, jo es tajā neesmu bijusi jau vienpadsmit gadus) trumpja gājiens ir ierakstīt vectēvus (un vecmammas) lapaspusēs – tad es esmu Kartupeļu kauju grimstošais kuģis.

    TRĀPĪTS!
    GRIMST!

    *Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!