Pasaule nav plakana kā maizes šķēle ar desu vai sieru. Pasaule ir apaļa kā citrona ledene vectēva kabatā. Gluži kā to apraksta grāmatas ar lielu sirdi «Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu» autore Signe Viška. Tāpēc nemaz nav jābrīnās, ja Kates vectēvs izklausās mazliet redzēts. Vectēvu lietas vienkārši ir ļoti lipīgas un, kā rudens krekšķis …
«Izrādījās, ka nav svarīgi, vai mēs esam labi vai slikti, vai mēs esam pelnījuši izglābšanos vai ne – (…) tas, ka esam dzīvi, nav nekāda predestinācija, un mūsu veiksme ir bijusi nejaušība, rulete, pagadījusies loterijas biļete, un jebkurā brīdī to var mums atņemt.» * Atsauksmei par Janas Vagneres grāmatu «Dzīvi cilvēki» emuāra lapaspusēs bija jānonāk …
«Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē. Stāsti tevi vajā, tie kož un medī.» 45. lapaspuse Stāsts. Sens kā pasaule. Stāsts, kas redzējis tās radīšanu. Stāsts, kas zvilnējis Ēdenes dārzā. Grauzis ābolus, sārtus kā magones. Stāsts, kas kutinājis tiranozaura pēdas. Stāsts par Patiesību, kas riežas miesā, asa kā ērkšķi. Dedzina mēli kā pārsālītā ūdenī vārīti …
«Tās ir tik dīvainas sāpes. Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.» Alesandro Bariko «Zīds» Grabinu acu plakstus kā tukšas konservu bundžas un nespēju noticēt, ka šodien esmu saņēmusi drosmi, lai beidzot piesēstu pie sava baltā darba zirga (lasīt: Lenovo Yoga 510 portatīvā datora klaviatūras) un rakstītu par to, cik 2021. gads šķitis īss, bet …
«Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.» (34. lapaspuse) Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem …
«…domāju, kā otrs cilvēks redz pasauli. Tik atšķirīgi. Citas lietas – tik brīnumainas. Citas – parastas.» 88. lapaspuse Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo …
«Kas valda pār ūdeni, valda pār dzīvību. Tā ir milzīga atbildība.» Bezgalīgs stāsts. Neviens nevar pateikt, kur tas sākas. Neviens nevar pateikt, kur tas beidzas. Ir tikai zināms tas, ka viss sākās pirms tevis un manis. Un viss beigsies pēc manis un tevis. Mēs esam kaut kur pa vidu. Sākuma beigās. Beigu sākumā. Bezgalīga stāsta …
«…aizmirst tikai slikto. Varbūt tāpēc cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal…» (179. lappuse) Notraušu putekļiem piebirušos zirnekļu tīklus no datora klaviatūras. Nopietnu seju izkrikšķinu pirkstu kauliņus. Tad maigi ielaižu pirkstu galus taustiņos. Kā otu krāsu bundžā, kuras nekad nepietiek (nekad nepietiek tam vienam istabas stūrim, tāpēc tam vienmēr priekšā piegrūžam grāmatu …