POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

  • APRĪLIS

    by

    Kā caur skrūvspīlēm izvilkts. Aprīlis. Uzvilktas sniegpulkstenītes. Atpakaļgaitā. Pukst. Dienas, šķiet, velkas mēnešiem, tomēr tas neliedz man meklēt attaisnojumus tam, ka nespēju rast laiku ieniršanai burtu pļavā. Līdz elkoņiem. Esmu grāmatu parādos. Un pirmo reizi neizjūtu vainas apziņu (nedod Die’s vēl sākšu apiet peļķes vai pārstāšu ticēt Lieldienu zaķim (kaut gan pieaugšana divdesmit septiņu gadu vecumā nemaz nebūtu ļaunākais, kas varētu notikt)). Kāda no angļu rakstnieces Sāras Pinboro romāna «Viņai nemanot» varonēm apcer mums atvēlēto laiku (vai nelaiku): «Man reizēm gadās par to domāt – par skaļu pulksteņu savairošanos pasaulē un kā tie nepagurdami mēra mūsu laika trūkumu. Mums uz tiem vajadzētu skatīties ar šausmām, tomēr šī vienmuļā tikšķoņa nezin kāpēc nomierina sirdi.» Izņemu no visām pukstētājām baterijas (pirms tam svinīgi ļaujot tām izlaist savu pēdējo «tik-tak») un dienas kļūst mēnešiem garas. Caur skrūvspīlēm vilktas. Ziedpumpuri uz iekšu plaukst. Lietus līst atpakaļ mākoņos. Cilvēki pārstāj zaudēt cilvēcību.

    Lai arī aprīlis nav bijis pateicīgākais mēnesis literatūras baudīšanai, izlasīto grāmatu konts papildināts ar sešām lieliskām (un mazāk lieliskām) grāmatām. Par vienu no tām, rakstnieka Džeimsa Boldvina romānu «Džovanni istaba», jau vēstīju iepriekš, daloties ar to uz emuāra galvenās sienas. Taču šodienas ieraksts, kā ierasts, top par godu grāmatām, kuras uz tās nenonāca:

    Tie, kas aptuveni pārzina augstākminēto grāmatu saturu, varētu ieķert smaidu virslūpas ūsiņās, starp tādiem nopietniem grandiem redzot arī vienu mazu (turku pupu) bērnu dzejas grāmatiņu (ar lielu dvēseli, protams). Aprīlis, kā zināms, ir LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balvas) mēnesis, tāpēc, ķerot un grābjot pēdējā brīža iespēju izlasīt vēl kādu balvai nominētu darbu, izvēlējos tieši šo dzejas (un ilustrāciju) pērli bērniem (un ne tikai). Tieši šovakar, 30. aprīlī pulksten 21:00 Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā ikvienam grāmatmīlim būs iespēja sekot līdzi Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijai, lai grāmatu svētkus svinētu kopā. Ar visām 2021. gada nominācijām un nominantiem vari iepazīties ŠEIT, bet par mazu daļiņu no tiem esmu rakstījusi arī emuāra lapaspusēs:

    Mūža balvu saņems literatūrzinātnieks Gunārs Bībers, kā arī valodniece un rakstniece Lalita Muižniece, kuras stāstu grāmatas «Pēdas • Melita Rīgā» baudījumam esmu ļāvusies arī es.

    Šobrīd manā dienaskārtībā ir Jāņa Rozes apgāda nule izdotie franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romāns «No un es», čehu autores Terēzas Sedivas grāmata bērniem «Kurmis melni baltā alā». Tāpat mani gaida iepazīšanās ar rakstniecēm Federīku Basko, Karu Hanteri un Paulu Hokinsu, bet par visu to – nākamreiz…

    Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
    TIEKAMIES MAIJĀ!

    Emma Hīlija
    «Elizabete ir pazudusi»

    «Ja es novērsīšos, vai es aizmirsīšu, kas viņa tāda ir?»

    Smaga nopūta. Neaprakstāmi smaga. Kā svins. Un tādi svina vārdi šobrīd veļas pāri datora klaviatūras taustiņiem. Aizveļas rakstīšanas mašīnu dzīlēs. Aizrakstās līdz tavas viedierīces ekrānam un ar blīkšķi iekrīt acu kaktiņos. Aizslēpjas aiz plakstiņiem. Nomācošu pārdzīvojumu simfonija.
    Es ilgi nespēju izlemt, ko darīt ar savām sajūtām. Vai rakstīt par tām garākā emuāra ierakstā vai tomēr likt to kā komatu starp visām šajā mēnesī izlasītajām grāmatām. Komats.
    Britu jaunās rakstnieces Emmas Hīlijas (Emma Healey) romānu «Elizabete ir pazudusi» visu šo laiku (kopš tā parādīšanās manā redzeslokā) turēju no sevis drošā attālumā. Zināju, kas ir romāna viena no galvenajām vadlīnijām, tāpēc centos savu ziņkāri tajā ielūkoties noslāpēt ar sešām kafijas ar pienu krūzēm (beidzot esmu atradusi attaisnojumu savai atkarībai no kafijas) dienā. Centos izvairīties, jo zināju, ka šis ceļojums galvenās varones dzīves līkločos, aizvedīs mani atpakaļ pagātnē. Kur sāpjpilnas atmiņas, kurkstošu vēderu, gaida, kad atgriezīšos. Gaida, lai piestumtu māgu ar manām skumju asarām. Kas, kā atskabargas, uzar dvēseli kā sen atmatā aizlaistu zemi.

    «Laiks kļuvis tik staipīgs.»

    Romāna «Elizabete ir pazudusi» galvenā varone Moda meklē savu draudzeni, kaut vienīgā, kura ir pazaudējusies, ir pati Moda. Astoņdesmit divus gadus vecā Moda sirgst ar demenci. Ar katru dienu arvien vairāk izbalē Modas atmiņas. Kā pagalmā izkārta veļa. Saules un vēja izsmieta. Maldīšanās laikā un telpā ved Modu arvien tālāk prom no realitātes. Izšķīdina. Šķeļ Modas prātu arvien sīkākās driskās. Un nedomā salikt tās atpakaļ. Paralēli lasītājam ļauts piedalīties teju septiņdesmit gadus sena nozieguma atšķetināšanā. Rakstniece šos abus romāna motīvus savij kopā kā smalkus dzīparus. Rotaļa ar tekstu (lasītāja «mētāšana» dažādos laikos) ļauj labāk izprast to, kas notiek demences skarta cilvēka galvā. Un tieši šī Emmas Hīlijas spēja, likt man noticēt katram uzrakstītajam vārdam, katrai varoņu darbībai, lasot stāstu par Modu, simpatizēja visvairāk. Es zinu, ko nozīmē būt tuvumā cilvēkam, kurš sirgst ar demenci. Zinu, ko nozīmē meklēt avīzē ietītas lietas. Zinu, ko nozīmē atrunāt no «došanās mājās». Zinu, ko nozīmē atkal un atkal atgādināt par laiku, kurā dzīvojam un, ka «putniņi» uz mikroviļņu krāsns nav jābaro. Ka esam ģimene un neviens nevienu necenšas sazāļot ar kumelīšu tējas palīdzību.
    Tie bija tikai daži mēneši, bet šīs sāpīgās atmiņas nepametīs mani nekad.
    Ja ir interese ielūkoties ar demenci sirgstoša cilvēka ikdienā, sekot līdzi pagātnes notikumu ēnām, «Elizabete ir pazudusi» būs lielisks variants. Krāšņa debija. Lielisks tulkotājas darbs.
    Visas manas zvaigznes – Modai!

    «Cilvēki reizēm nodzīvo simts gadu un tā arī neuzzina, kas ir zem viņu kājām.»

    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2018)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Elizabete ir pazudusi» tapušas 7. aprīlī

    Alekss Maiklīdess
    «Klusējošā paciente»

    «…mēs visi esam savā ziņā traki, tikai katrs citādi.»

    Tikko aizvēru grāmatas vākus. Emocijas vēl nenogulsnējušās auļo. Triecas cauri ķermenim kā elektrība. Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.» Mainīgie. Nemainīgie. Vainīgie. Nevainīgie. Uz viens. Divi. Apkārt griezties.
    Sirdsapziņas pārmetumi. Un nē.
    Patiesība. Meli.
    Mīlestība, nodevība. Ļaunums. Vienā katlā vārās. Vārās savā sulā.
    Nekas nav bīstamāks par cilvēku, kuru nodod vienreiz. Bet vai esi gatavs uzzināt, uz ko ir spējīgs cilvēks, kuru nodod divreiz?
    Uzbudināts prāts. Nenoguris rēķina algebriskas izteiksmes. «Kaut kur pusceļā mēs bijām apmainījušies lomām.»

    «Mīlestība, kura nav balstīta uz godīgumu, nav pelnījusi mīlestības vārdu.»

    Ir lietas, kuras nav viegli atstāt pagātnē. Un ir lietas, kuras labāk atstāt tieši tur, tajos elles kambaros, kuros tās jau mīt. Ļaut izsāpēt un norimt, nesatricināmā noslēgtībā, ne bakstīt un uzplēst čūlainās rētas, kas kā sērga pakļaus iznīcībai ik vienu, kas tai tuvosies.
    Zinu, ka liela daļa manu domubiedru īpaši neaizraujas ar dižpārdokļu lasījumiem. Kas der visam, neder nekam. Taču reizēm man patīk (pavisam nejauši) iekrist autoru tīklos, kuri radījuši romānus, kurus lasītāji teju izķer vēl pirms tie paspējuši iznākt no drukas mašīnas. Šajā reizē ļāvos rakstnieka Aleksa Maiklīdesa (Alex Michaelides) debijas romānam «Klusējošā paciente» (The Silent Patient). Romāns var patikt. Var nepatikt. Var kaitināt vai prasīties uz tūlītēju pārlasīšanu. Cik labs tas ir. Pēdējā laikā pārliecinos, ka trillera žanru pārvaldošie autori savus pirmos kaķēnus rada tieši tādus, lai to nebūtu vēlme noslīcināt. Šis nebija izņēmums.

    «Es bailes vienmēr biju uztvērusi kā kaut ko stindzinoši aukstu, taču tā nav taisnība – bailes ir svelošas kā uguns.»

    Romāna vadmotīvs ir slepkavība un lēna tās anamnēze, lai rekonstruētu noziegumu, par kuru tās pastrādātāja (Alīša) nebilst ne vārda. Kāds ir motīvs? Ko viņa slēpj? Kuru viņa sargā?
    Pēc nozieguma pagājuši jau seši gadi, bet Alīša joprojām ir mēma. Joprojām vārdi pār viņas lūpām nekāpj, lai attaisnotu sevi. Mēģināt izdibināt patiesību, psihoneiroloģiskajā slimnīcā ierodas psihoterapeits Teo, kurš ir pārliecināts, ka spēs sievietei palīdzēt. Spēs viņu atkal atgriezt dzīvē. Taču tas kļūst par tik pat sarežģītu uzdevumu kā tvarstīt kūstošas sniegpārslas – līdz ko šķiet, ka atrisinājums jau ir pirkstu galos, straujš notikumu pavērsiens atsviež Teo uz starta līnijas.

    «Viens no grūtākajiem soļiem cilvēka dzīvē ir atzīt sev, ka neesi mīlēts tad, kad tev visvairāk bija vajadzīga mīlestība. Tā ir briesmīga sajūta – sāpes, ko izraisa mīlestības trūkums.»

    Maiklīdess radījis fantastisku spriedzes pilnu romānu, kura atrisinājums liek asinīm sastingt. Biju jau aplūkojusi citu lasītāju atsauksmes, tāpēc nojautu, ka atrisinājums būs negaidīts. Šī iemesla dēļ, lasot «Klusējošā paciente», pirmo reizi necentos aprēķināt, kurš izrādīsies vainīgais, kura rīcība tiks atzīta par nevainīgu – un tas izrādījās vislabākais lēmums.
    Lasiet un nedomājiet! Lasiet un baudiet!
    Ir tā vērts!

    «Neviens nepiedzimst ļauns.»

    (No angļu valodas tulkojusi Maija Opse; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Klusējošā paciente» tapušas 15. aprīlī

    Alesandro Bariko
    «Misters Gvins»

    «Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.»

    Kad mājās pārnesu Bariko, vīrs jau zina – būs svētki. Karbonāžu un vīna (uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu) vakars. Arī šodien, pāris stundas pēc tam, kad esmu izlasījusi kārtējo nesatricināmi valdzinošo itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) romānu par neizdibināmo Džesperu Gvinu, ļauju notikt maziem svētkiem uz savas IKEA pannas. Kamēr miltos un olā apviļātie gaļas gabali vienojas kopīgā čurkstu melodijā, atkal pārlapoju «Misteru Gvinu» (Mr Gwyn). Pārlaižu pirkstus pāri zīmuļu atstātajiem nospiedumiem ap skaistākajām (un pamestākajām) teikumu konstrukcijām. Kā nepiepildītu gaidu takām meža biezoknī, kurām līkumu met pat vispārdrošākie zvēri. Un cilvēki.

    «Mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos.»


    «…viņam patīk likt vārdus rindā citu aiz cita, iestrādāt tos teikumos – līdzīgi varētu krikšķināt pirkstu locītavas.» Bariko ir smagsvara čempions. Rakstīšanā. Noliek visus burtus un pieturzīmes uz lāpstiņām. Un lasītājus. Bez piepūles. Ierušinās to prātos (un nedod Die’s sāk labpatikā murrāt). Rekonstruē dzēstās atmiņas. Vai nebijušās uzauž no jauna. Kā zirneklis tīklu. Bezdievīgi skaistu un trauslu. Nevainojamu. Un tēli, kurus no vārdiem izgrebj Bariko, ir tik dzīvi, tik īsti, ka, lasot tos ārā pa vienam no grāmatu lapaspusēm, jābaidās neuzkāpt uz ēnām. Īstu cilvēku. Īstām ēnām. Tās slāj blakus ikvienam rūpīgi izlasītajam (vai izlaistajam) vārdam.
    Kādā citā vientulībā mēs iespējams būtu «izglābušies no kaut kā baisa.» Kaut kā, kas mūs izģērbj kailus un liek sevi iepazīt no jauna. Kaut kā, kas iegrūž rīklē trulu patiesību. Vai vienkārši no savas dzīves.

    «Mēs esam spējīgi uz visu ko. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs ejam pa dažādām takām un dažādā gaitā.»

    Radot «Misteru Gvinu», Bariko ir parūpējies par to, lai katrs lasītājs piedzīvotu nostāšanos Džespera Gvina liturģijas priekšā. Izjustu kaunu. Un saviļņojumu. Zaudējumu. Piepildījumu. Džespers Gvins ir izzūdošs lielums. Patiesība, kura sastopama reti. Bariko piemīt vārdiem neaprakstāma spēja pakļaut lasītāju sev. Manipulēt. Ievainot. Un uz autora spēju, cik plaši cilvēks spēj atvērt cilvēku, kļūst mokoši noraudzīties.
    «Misters Gvins» nenoliedzami ir meistardarbs, kuru iesaku izlasīt ikvienam, kurš lūkojas lieliskas, emociju muskuļus audzējošas literatūras virzienā. Iespējams, šis būs tas atskaites punkts, kurā iemīlēsiet Bariko. Vai bez žēlsirdības ienīdīsiet…

    «Mīlestībā melojam mēs visi.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Misters Gvins» tapušas 23. aprīlī

    Marts Pujāts
    «Ej nu ej»

    «labu apetīti
    tikai nenosmērē tapetīti»

    Iespējams, viena no «garšīgākajām» šī gada LALIGABA nominantēm! «Ej nu ej», jūs teiksiet, bet izlasījušies (un gardi izsmējušies) cauri dzejnieka Marta Pujāta un ilustratores Lāsmas Pujātes radītajam mirkosmosam, jūs piekrītoši māsiet ar galvu. Māsiet uz visām debespusēm kā, pie auto paneļa piestiprināts, saules enerģiju alkstošs, (veikalā «viss par vienu latu» pirkts) dekors (suņa, kaķa vai pērtiķa veidolā).
    «Ej nu ej» ir dzejas mozaīka, kuru, reiz iesācis, kopā salikt vēlēsies ikviens.

    «skaties, mazais,
    (…)
    lai neiziet kā caunai, kura pazaudēja visus šīferus/
    lai neiziet kā pērnajam kovārnim, kas trīs reizes ievadīja/ nepareizu durvju kodu»

    Katrā lapaspusē kaut kas no bērnības. Un pieaugšanas arī. Darbi. Nedarbi. Smaržas. Nesmaržas. Koki. Logi. Siltumnīcas. Buljons ar lociņiem. Tramvajpieturas. Nepieturas. Laikazoba sagrauztas tantes un onkuļi. Čupakabras. Gurķu mizas uz pieres. Un papīra lidmašīnas (skaita horizontam ribas).

    Arī mūsu mājās zināms tas, cik tēta miegs ir svarīgs. Un nenosmērēt paklāju. Un tapetīti arī. Neaizmirst par ūdens (un mākoņu) skaitītājiem. Un, ka baltās jāņogas ir saldākas par sarkanajām. Tāpat mūsu mājās zināms tas, cik liels ir grāmatā ieausto vārdu spēks. Un, cik droši ir sekot katram tādam vārdam līdz pat pasaules (vai lapaspuses) malai (pat, ja tur var nokrist un (drusku) sasisties) vai vismaz līdz miglā ievīstītā bākai.
    Mani itin nemaz neizbrīna, ka Marta Pujāta vārds un uzvārds atrodams LALIGABA nominantu sarakstā.
    «Ej nu ej» ir mežonīgs piedzīvojums. Nepieradināms zvērs. Īsts dzejas rokenrols cilvēkiem visos vecumos.

    «es redzēju, kā mana mazā māsa
    bezgalīgā mežā dzērvenītes lasa
    es redzēju, kā mana māsa
    meža vaivariņos lēni reibst»

    (Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par dzejas krājumu bērniem «Ej nu ej» tapušas 28. aprīlī

    Sāra Pinboro
    «Viņai nemanot»

    «Īsta mīlestība nenorit gludi.»

    Sapņi ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kura kodolam piekļūt vēl nav spējis neviens. Neizdibināmas prāta (un neprāta) rotaļas, kurās cilvēkiem vienmēr iedalīta zaudētāja loma, var tulkot kaut tūkstoš mēlēs, taču patiesu apstiprinājumu tam, kas notiek aiz mūsu skaistajam pierēm, kad aizveram plakstus, lai ļautos vizuālo tēlu saldmei (vai gluži pretēji – slēptos paši no sevis radītu dēmonu kārajam mutēm), nav iespējams. Tomēr, vai kādreiz esat aizdomājušies par to, kas notiktu, ja savus sapņus spētu kontrolēt? Pārkāpt pāri barjerām, kas šķir realitāti no miega smagās artilērijas zalvju lietus? Vai ļautu sapņiem kļūt par realitāti vai turpinātu turēt zemapziņas ieslodzījumā? Un cik bīstama patiesībā var izrādīties tāda spēle, uz kuras ir likts viss?

    «Tu nekad nevari par kādu zināt visu. Ja mēģināsi uzzināt, sajuksi prātā.»

    Angļu rakstnieces Sāras Pinboro (Sarah Pinborough) radīto romānu žanru dažādība pārsteidz, taču manā redzeslokā nonākusi, šķiet, vienīgā autores latviski tulkotā grāmata (labojiet mani, grāmatu draugi, ja alojos) «Viņai nemanot» (Behind Her Eyes). Tas ir absolūts psiholoģiskais trilleris, kurš gan nogurdina, gan, lasītāja vēlmē izzināt tālāk notiekošo, velk arvien dziļāk galveno varoņu slimajās fantāzijas un attiecību peripetijās. Mīlas trīsstūris ar 360 grādu leņķu summu. Teatrāli sižeta pavērsieni, kas reizēm liek zaudēt īstenības garšu. Un romāna atrisinājums? Tas šķiet tik netverams, ka «saskaroties ar gaismu, tas varētu sairt».
    Autore manipulē ar romāna tēliem, romāna tēli manipulē ar lasītāju. Visi kā viens kļūst pat lellēm, kuru auklas rausta neredzams spēks. Un no malas mēs izskatāmies pēc ievainotām stirnām, kuras skatās tieši mednieka bises tēmeklī. Jāsaka godīgi, ka ļoti ilgi nespēju romānu izjust. Sajust ne pirkstu galos, ne domu apcirkņos. Šķita, ka galvenie varoņi vienu un to pašu motīvu maļ uz riņķi. Kā no celiņa noskrējusi skaņu plate. Bija brīži, kad tas neizturami traucēja. Taču man patika ļauties rakstnieces neparastajām rokrakstam, ļauties mazliet sirreālajam stāstam un nokļūt tur, uz kurieni reizēm prāts nemaz nav rezervējis biļeti. Tas mani noturēja līdz pat negaidītajam romāna noslēgumam.
    Īpaši aizrauties ar «Viņai nemanot» izklāstu nevēlos – šķiet katrs vārds spētu atklāt nianses, kuras interesantāk būtu uzzināt no grāmatas lapaspusēm pašiem, ne no manas datorklaviatūras taustiņu atbalsīm.

    «Savādi, cik ļoti citādi mēs izskatāmies salīdzinājumā ar to, kādi patiesībā esam.»

    Liels uzsvars (teju vai izšķirošs) romāna likts uz sapņiem un ārpusķermeņa pieredzi (out-of-body experience). Ja šī tēma uzrunā, romāns šķitīs vēl pievilcīgāks.
    Ja ir iespēja, baudiet «Viņai nemanot» nervu kutinošo sabiedrību. Tā vai nu liks jums grāmatu iemīlēt. Vai ienīst.

    «Meli un patiesības ir tikai perspektīvas jautājums.»

    (No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐

    *Piezīmes par romānu «Viņai nemanot» tapušas 29. aprīlī

  • Džeimss Boldvins «Džovanni istaba»

    by

    «Ir vajadzīgs spēks, lai atcerētos, un vajadzīgs citāds spēks, lai aizmirstu, un tikai varonis spēj abus.»

    Katru dienu viens un tas pats.
    Cilvēki un lietas. Tie paši. Bārsta komplimentus, galvas vilnas džemperu apkaklēs ierakuši. Nemirstīgi cietām akmens sejām. Neizdevušies tēli no avīžu speciālizdevumiem. Katru dienu viens un tas pats. Neglītu ēku fasādes. Kariķētas ģīmetnes. Logi. Izbirušiem zobiem. Tukši smaida. Gaida. Ielu džungļu mežonīgo iemītnieku rēcienus. Smilkstus. Katru dienu viens un tas pats. Remdena kafija uz zoda iezīmē robežu starp tevi un mani. Pirms aizslauku to piedurknē. Neizdevušos dzīvokļa remontu aizslauku no acīm. Svaipoju pa kreisi visus tavus vispārpieņemtos uzskatus. Nestrīdos uz āru. Strīdos uz iekšu. Katru dienu viens un tas pats. Ziņu diktori plāta mutes. Rokas plāta producenti. Skatītāji pilda savus līgumā atrakstītos punktus. Gremo vakariņas. Aizvakar vārītos makaronus, šodien uz pannas saceptus ar olu. Gremo interneta komentārus. Saldajā. Krata galvu. Krata pirkstus. Epileptiķu salidojums. Katru dienu viens un tas pats. Kaili koki met spocīgas ēnas. Spocīgas ēnas met spalvu. Spalvas met kaķus. Griež kažoku uz otru pusi mākoņi. Saule žagojas. Teātra izrāde bez skatītājiem. Katru dienu viens un tas pats. Ieilgusi migrēnas lēkme. Reklāmas uz reklāmu stabiem. Muļķības. Skolēnu ekskursijas. Katru dienu viens un tas pats. Absurds pavelk uz augšu Saprāta svārkus, uzstutē uz rakstāmgalda, atpleš kājas un izdrāž. Labākajās sentēvu tradīcijās. Katru dienu viens un tas pats. Domas par to, kas slēpjas aiz līdzcilvēku sejām. Aiz vārdiem. Un darbiem. Tracina. Izved no pacietības un ieved atpakaļ. Pacietībā. Kas ir šie cilvēki, kurus turam rokas stiepiena attālumā? Sievas un vīri, un mīļākie. Cik daudz mēs par viņiem patiesībā zinām? Cik gan daudz viņi atļauj mums nezināt, lai mierīgi pārlaistu tādas naktis kā šī. Zem nepatiesības zvaigznāja. Katru dienu viens un tas pats. Atbloķēju telefona ekrānu un uzspiežu uz tā man piešķirto mobilo sakaru operatora numuru. Aizņemts. Un tā vienmēr, kad gribu piezvanīt sev un pajautāt – cik gan patiesa tu esi pati pret sevi?
    .stap sat sneiv uneid urtaK

    «Var jau būt, ka viņš ir muļķis un zaķpastala, bet gandrīz jebkurš ir vai nu viens, vai otrs, un vairums ļaužu ir abi reizē.»

    Džeimsa Boldvina vārds gar acīm pazib vairākkārt, pārlapojot apgāda Mansards internetā pieejamo grāmatu plauktu. Boldvina «Cita zeme» grāmatas vāks piesien un vienlaikus atsien dūšu. Taču pieci simti un četrdesmit četras lapaspuses ir tieši tik daudz, lai neļautu naudas makam paslīdēt un vienkārši nopirkt grāmatu putekļu krāšanas funkciju pildīšanai. Īsti nevienas noderīgas atsauksmes par to, vai grāmatu ir vērts lasīt. Kaut ko noburkšķu zem deguna. Un ļauju peles kursoram sameklēt pārlūkprogrammas ciļņu joslā krustiņu. Boldvins tiek aizmirsts. Kā podā norauts solījums «varbūt kādreiz». Atkārtoju iepriekš minētās darbības pāris reizes nedēļā. Mēnesi no mēneša. Līdz kādu dienu uzduros rakstnieka romānam «Džovanni istaba». Simt deviņdesmit trīs lapaspuses. Nav daudz. Nav arī maz. Taču mūsu pirmajai reizei pietiekami. Pasūtu grāmatu Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā. Pēc pāris dienām saņemu zvanu – grāmatas nav. Tā pazudusi sistēmas tulkojumā vai kāda lasītāja mājās starp kūku recepšu, Račko un citiem mājsaimnieču ielīksmojošiem dižpārdokļu eksemplāriem. Taču, lai kā gribētos, starpbibliotēku abonementu šajā paralizētajā laikā vīrusam nav izdevies atzīt par spēkā neesošu, tāpēc grāmata pēc pāris mirkļiem atceļo pie manis no pašas Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Jūtos tik svarīga, ka, skatoties spogulī, teju vairs sevi neatpazīstu. Uzziežu uz lūpām krāsu, pielaboju uzacu formu. Tāds rīdzinieces šarms pašā Kurzemes lauku viducī. Apleju krūzi ar kafiju. Ieņemu labāko (vienīgo) vietu lasāmdīvānā un ļaujos, bļāviens, vienam no saviem labākajiem grāmatceļojumiem. Boldvina kungs, ja jums tur uz mākoņa maliņas ir ievilkts optiskais internets vai ķer vismaz kādu bezparoles WiFi tīklu, un jūs, visticamāk, pēc atslēgas vārdiem esat iemaldījies šajā emuārā un lasāt manas pēcsajūtas pēc romāna «Džovanni istaba» izlasīšanas – Es jūs mīlu!

    «Sievietes ir kā ūdens. Viņas ir vilinošas kā ūdens, viņas var būt tikpat nodevīgas un var likties tikpat bezdibenīgas, un var izrādīties tikpat seklas.»

    Negaidīts uzbrukums. Romāns «Džovanni istaba» iecērtas nāsīs kā saindēta gaisa malks. Apreibina. Taču ne tik spēcīgi, lai noskrietu no autora radītā skrejceļa, kuru no visām pusēm ieskauj emocionāli piesātināts stāsts. Traģēdija. Apreibina. Nozog uzmanību. Postošu notikumu hronoloģija. Šajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā autors spēlējas ar homoseksuālisma tēmu kā rotaļu lācīti. Zaķīti. Kaķīti. Baksta vēderu. Rauj aiz ausīm. Paņem aiz ķepas un aizlec galopā uz virtuvi pēc silta piena. Cilvēku dažādību. Atmodinātām vēlmēm. Sevis apspiešanu. Apzināšanu. Kaunu. Sevī dzimstošu naidu. Augošo izmisumu. Brīvības alkām. Bēgšanu. Un neizbēgšanu.
    Biedējoša sinerģija. Sienas saplūst ar sienām. Logi ar logiem. Gultas ar gultām. Cilvēki ar cilvēkiem. Izmaļ cauri izmisuma centrifūgai. Mīlestībai un tās noliegšanai.
    Vai tas ir noziegums, ticēt, ka katrs no mums ir pelnījis iespēju mīlēt? Pelnījis iespēju būt mīlētam?
    Ja reiz tā – kāds sods mūs sagaida? Un kas būs tā izpildītāji?
    Varbūt šī soda izpildītāji būsim mēs paši?

    «Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks vienkārši ir kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.»

    Cik gan daudz mēs nodarām pāri sev un saviem līdzcilvēkiem klusējot. Klusējot par to, ko patiesi jūtam. Pūdējam sevi no iekšienes, mēģinot sevi pārliecināt, ka tas, ko sajūtam, ir maldi. Vājums. Mirkļa izbīlis. Apjukums. Domu juceklis un nekas vairāk. Tas pāries. Viss taču pāriet. Ar laiku. Klusēšana kā svelmes sakarsēta asfalta miesa. Dedzina. Kliedz un skrāpējas. Atstāj rētas. Pazudina. Pārvērš tukšumā.
    Svešinieka seja spogulī. Svešinieka seja blakus gultā. Un tādas sejas katru reizi šķirsti kā grāmatu lapaspuses. Un katru tādu reizi tajās atklājot ko jaunu. Ko biedējoši jaunu. Jaunas grumbas. Un nepasacītus vārdus. Jaunas šausmas. Un ceļus, pa kuriem bēgt un slēpties no patiesības smagās nastas.

    «Ne sevišķi daudz ļaužu jebkad ir nomiruši no mīlestības. Bet tik ļoti daudzi ir gājuši bojā un vēl aizvien iet bojā ik stundas no tās trūkuma.»

    Nīče ir alojies, sakot, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Iepūt, Nīče! Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs arvien mazāk rezistentus pret nākamajiem likteņa pātagas cirtieniem. Lasot «Džovanni istabu» nepamet nemitīga krišanas sajūta. Krīti un gaidi to sitienu pa pakausi. Gaidi tumsu, kas iestāsies un atvieglojumu. Bet tu krīti, krīti, krīti. Bezgalīgi krīti. Tādas dziļas mokas un ciešanas pavada sekošanu līdzi notikumiem, kas padara romāna varoņus par slīkoņiem pašu radītā purvā. Un nodevība, kas dzimst pie tādas slīkšanas, liek kuņģim apmest kūleni. Naids, kas dzimst, kad sevī jāiesloga un jāapslāpē mīlestības un kaisles liesmas, ir kā nebeidzama slepkavība.

    «Es domāju par cilvēkiem pirms manis, kas lūkojušies uz upi un raduši mūža miegu tā dzīlēs. Prātoju, kā viņi to izdarījuši – to, fizisko darbību. (…) Es vienkārši iedomājos par mirušajiem, jo viņu dienas bija beigušās un es nezināju, kā pārdzīvošu savējās.»


    Es nevēlos rekonstruēt romāna sižetu. Boldvinam izdevies to radīt tik trauslu, ka man bail ar savām lempīgajām rokām to izpļeckāt. Izsmērēt ārā no rāmjiem. Aizsmērēt prom. Apmātību.
    «Džovanni istabu» daudzi lasītāji dēvē par «grāmatu, kas pieder daiļliteratūras virsotnēm». Es piekrītoši māju galvu uz visām debespusēm. Lai nav pārpratumu. «Džovanni istaba» liek aizmaldīties domu ministrijas gaiteņu labirintos tik tālu, ka pēkšņa drošinātāju izsišana nāk kā atbrīvošana. Tāpēc šobrīd es tikai vēlos savas sajūtas atstāt šeit. Un varbūt kādu tas iedvesmos meklēt. Un atrast. Sevi. Vai «Džovanni istabu» – izbaudīt apburošu tulkotāja Gunta Valujeva darbu, kas kā medus salipina muti. Kairina aukslējas. Un pieprasa vēsa ūdens (vai remdenas kafijas) malku.

    «Cilvēki, kas tic savam gribasspēkam, un tam, ka paši ir sava likteņa lēmēji, var šo ticību uzturēt, vienīgi kļūstot pašapmāna meistari.»

    Romāns «Džovanni istaba» pirmo reizi publicēts 1956. gadā. Tā ir pasaule, kura slīgst aizspriedumu okeānā. Taču šodien (pēc sešdesmit pieciem gadiem) mēs joprojām neesam izpeldējuši šī okeāna krastā. Šī nav vienīgā reize, kad Džeimss Boldvins savā literārajā darbā skar tēmas, kuras lielākajā daļā sabiedrības rada sašutumu un neizpratni. Izpleš nāsis. Atkar žokli. Boldvins bezbailīgi raksta par visu, kas divdesmitā (un, kā izrādās, arī divdesmit pirmā) gadsimta cilvēkam uzdzen nelabumu.
    Mani sarūgtina apziņa, ka aizvien liela daļa cilvēku nenoguruši turpina potēt sevī pareizību. Trīcošām rokām sēž uz savām diennakts stereotipu devām. Un tādi, kārtīgi noēdušies savu pareizību, nāk un māca pārējiem, kā būt. Cilvēkiem.
    Kamēr vieni ir izauguši no pamperiem, otri dirš pa taisno biksēs, un ar apzelētu pirkstu rāda uz pidariem, nēģeriem un pārējiem izdzimteņiem, kurus Dievs uz Zemes nolicis kļūdas (vai sliktas humora izjūtas) pēc. Ir neizturami dzīvot starp cilvēkiem, kuri mīlestību nostata pretī savām, akurāt, dziļajām pārdomām par to, kurškuramkurācaurumākobāž. Izsmej. Nicina. Baksta kā ar dakšu kontaktligzdu un gaida uzliesmojumu. Ķircinoša spēle bez noteikumiem. Ielu cīņas, kurās izteiktie argumenti neiztur kritiku. Tā ir šaurība laikā un telpā. Un domāšanā.
    Romāns «Džovanni istaba» ir jauna cilvēka sevis atrašanas mēģinājums. Tāls ceļojums, kura galamērķis ir iznīcība, jo – ko gan var gaidīt no mīlestības, kuru barojušas tās pašas saknes, kuras naids?

    No angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs;
    Izdevējs: Atēna, 2003

    «Es biju šausmīgi apjucis. Reizēm domāju – bet tā taču ir tava dzīve. Necīnies ar to. Nepretojies. Vai iešāvās prātā – bet es taču esmu laimīgs. Un viņš mani mīl. Es esmu drošībā. Citkārt, kad viņa nebija blakus, iedomājos, ka neļaušu viņam vairs nekad sev pieskarties. Bet, kad viņš pieskārās, nodomāju, ka tam nav nozīmes, tā ir tikai miesa, tas drīz beigsies. Kad tas beidzās, es gulēju tumsā, klausījos viņa elpas vilcienos un sapņoju par viņa roku pieskārieniem – Džovanni roku, jebkuru roku, kam pietiktu spēka mani sadragāt un salikt kopā no jauna.»

  • MARTS

    by

    Ziema ar mums rotaļājas. Kā kaķis ar peli. Kā siļķe ar kažoku. Uzvelk lēni kā sniega pulksteņus un palaiž pukšķēt. Un tad mēs tādi nopukšķējušies klausāmies, kā virs galvām debesīs pavasari ieskrāpē gājputnu (nākputnu) spārnu vēdas. Izpako koferus, netīrās drēbes un saulē izbalējušos bikini. Piesprauž pie ledusskapju vēsajām lūpām magnētiņus. Vientuļus dienvidniekus. Okeāna nobružātus gliemežvākus. Un iesēžas pašizolācijas klēpja dzīlēs. Ēd tunčmaizi ar sīpoliem. Uzdzer kafiju bez cukura. Atpūta pēc atpūtas.
    Gaisā virmo vārdi. Komati. Punkti. Teikumu kalni, ezeri un upes. Pirmais saldējums. Pēdas, kuras grib izrauties no starpsezonas zābaku un zeķu ieslodzījuma. Saule, kas liek sažmiegt acis kaukāzietī. Visas ziemā nenotikušās vētras. Slinkums. Nosēdinātas baterijas. Iesāktās un neizlasītās grāmatas.
    Joprojām.
    Pavasara gaidīšanas frontē bez pārmaiņām.
    Marts paspēja būt lasāmgabaliem bagāts. Vairāki kvadrātkilometri dzejas. Un pārējās «grāmatas, līdz kurām jāizaug
    vai jāpakāpjas uz ķeblīša, lai varētu aizsniegt    ». Jaunas draudzības. Jaunas grāmatmīlestības. Šajā mēnesī izlasītas apaļas desmit grāmatas. Ar savu skatījumu uz trijām no tām jau uz savas emuāra sienas dalījos iepriekš. Tā, piemēram, pastāstīju par savu šķirstīšanas (un pāršķirstīšanas) atkarību, kuru izraisījusi teju tik tikko Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā Dītera Bēges un Bernda Melka-Tasela bilžu grāmatas «Mēs — cilvēki», igauņu izdevniecības Helios nule grāmatu veikalu plauktos nonākušo rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas satricinošo, skarbu diskusiju raisošo debijas romānu «Mana tumšā Vanesa» un izdevniecības Latvijas Mediji lolojumu, vecāku veselā saprāta pašsaglabāšanās rokasgrāmatu «Montesori mazulis», kurā Montesori pasniedzēja Simona Deivisa pavisam, pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Taču šis mēnešieraksts, kā jau ierasts, top pateicoties grāmatām, kuras līdz galvenajai sienai dažādu iemeslu (visticamāk, laika un kafijas trūkuma organismā) dēļ nav nonākušas:

    Šobrīd manā dienaskārtībā ir Emmas Hīlijas (Emma Healey) debijas romāns «Elizabete ir pazudusi» (Elizabeth is Missing), kuru 2018. gadā izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šī grāmata jau sen bija manā lasāmo grāmatu sarakstā, taču atliku to līdz pēdējam, jo jau doma vien par to lika manī atdzīvoties emocijām, kas truli belza pa pieres vietu. Tomēr pēc raidieraksta «Piedzīvot lappuses» noklausīšanās, kur vienā no jaunākajām sērijām šī grāmata tika pieminēta, sapratu, ka atlikt to ilgāk vairs nav vērts. Romānā «Elizabete ir pazudusi» viss aizmirstais lēnām tiek atšķetināts, kā mati, kurus vējš sasējis mezglos, pa vienam vien vaļā raisa maigas rokas. Tas atklāj baisas detaļas demences skarta cilvēka ikdienā. Tik smalki un precīzi, ka liek man atkal un atkal atgriezties dienās, kuras tik ļoti gribu aizmirst… bet par to pastāstīšu nākamreiz.

    Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
    TIEKAMIES APRĪLĪ!

    Katrīna Rudzīte
    «Ērti pārnēsājami spārni»

    «reizēm es domāju nez vari arī es
    kādam esmu tāds cilvēks
    (…)
    kāds par kuru aizgūtnēm sapņo»

    Pierakstos stāv rakstīts: «Rudzīte – ne mīlestība no pirmā acu uzmetiena». Un tad es atcerējos to saraukto pieri. Tās grumbas, šķita, tūlīt aprīs katru aiz melnajiem vākiem slēpto vārdu, lai tikai manām acīm tie nebūtu jāredz. Es atkal, salasījusies visas četru un piecu zvaigžņu atsauksmes, biju metusies virsū dzejas krājumam, aplam domājot, ka tas mani aizraus jau no pirmajām lapaspusēm. Atņems elpu. Liks pietvīkt vaigiem. Es tālāk nemocījos. Noliku «Ērti pārnēsājamos spārnus» un domas nost. Lai izvēdinās. Pēcāk ņēmu un darīju domas no jauna. Un dzeju. Un jūs ziniet? Pati dzejniece min, ka: «ir grāmatas līdz kurām jāizaug
    vai jāpakāpjas uz ķeblīša lai varētu aizsniegt
    spožās skarainās skumjas    ». Tā arī bija. Man vajadzēja pāris stundas, lai izaugtu un aizsniegtu to, kas iepriekš šķita neaizsniedzams.

    «ja tu lasi šo dzejoli
    es esmu apmaldījusies labirintā»

    Rudzīte ievilka mani savos dzejoļos. Pavisam lēzeni. Saldi. Kā gadatirgū, stāvot pie cukurvates aparāta, un gaidot, kad onkulis kovbojcepurē uztīs uz kociņa lipīgo mantu, es gaidīju, kā attīstīsies dzejnieces uzmācība, liekot man atķeksēt un pierakstos pārrakstīt rindkopu pēc rindkopas. Tad es atcerējos visus savus nepabeigtos dzejoļus un nokaunējos.
    Vārdi izpulsēja no krājuma lapām un uzpulsēja uz maniem pierakstiem. Aizņemot rūtiņu pēc rūtiņas. Tik spēcīgi sitas šīs dzejas sirds.
    «Ērti pārnēsājami spārni» ir pelnījuši, lai tos lasa un pārlasa.
    Taču vispirms apsolīju sev «iznest miskasti un pabeigt (vismaz vienu) dzejoli»

    «tev iekšā ir neglīts pušums izskatās pēc kā tāda ko spēji ietriecoties ķermenī
    varētu būt ieplēsis ass objekts
    varbūt no liela augstuma krītoša dzīve»

    (Izdevējs: Neputns, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Toms Treibergs
    «Biezoknis»

    «Gaisma aiziet kā ārsts,
    tikko pateicis sliktas ziņas.»

    Man patīk dzejas atklāšana. Un atklāšanās. Man patīk atrast jaunus pieturpunktus. Jaunus grābekļus (lāpstas un kapļus), uz kuriem uzkāpt. Un no kuriem nokāpt. Man patīk sāpes, kuras izdala dzeja. Zīžu tās negausīgi kā zīdainis krūti. Pieņemos svarā. Augu garumā. Pēc ikmēneša apskates daktere saka: «Tu esi dūšīgs bērns. Turpini ēst dzeju vismaz četras reizes dienā. Un neaizmirsti par D vitamīnu.» Un es ēdu (un par D vitamīnu neaizmirstu).
    Tā pa kumosam es tikko izēdu veselu katlu ar dzejnieka Toma Treiberga burtu zupu. Strēbu veselām karotēm to lielo laimi būt šeit un tagad, un baudīt tādu dzeju.

    «Es vēl arvien atceros tavu smaržu.
    Un tā man sāp
    kā nozāģēti pirksti
    uz šķūnītī uzkonstruēta
    lentzāģa.»

    Treiberga «Biezoknim» lavījos cauri pamazām. Dienu no dienas rausos cauri vārdu džungļiem. Zīmēju un atzīmēju. Izrakstīju. Pierakstīju. Pratos neapčurāties no prieka par «Biezokņa» vizuālo noformējumu. Tas piesēja acis katrā atšķirtajā lapaspusē, liekot uzkavēties atvērumā pāris mirkļus ilgāk. Māksliniece Evija Pintāne nozaga manu laiku, un par to es viņai dodu visas Goodreads zvaigznes.

    «Vienīgie, kuri atceras
    un saglabā
    visu cilvēku piedzīvoto,
    ir koki.»

    «Biezoknis» ir lielisks dzejas krājums. Pa puzles gabaliņiem kopā liekams. Līdz piedzimst vesela dzejoļu ģimene. Liela un laimīga. Vienā rindā stājas. Pēc augumiem. Emocionālā satricinājuma. Patiesībām un nepatiesībām. Sevis atrašanas. Un atkalpazaudēšanas. Cilvēki smaidīgi. Cilvēki skābi. Cilvēki zibenssperti. Sapnī priecīgi cilvēki. Tādi, kam iekšā sāp, cilvēki. Savādāki. Citādāki. Tādi paši.

    «Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās
    un teikt: «Šī būs tā vieta, kur neviens
    tev nedarīs pāri.»

    Lasiet Treibergu! Lasiet «Biezokni»! Lasiet un rakstiet man uz elektroniskā pasta kasti, kā jums patika! Tā arī rakstiet: «Arta, kā jums patika!»

    (Izdevējs: Neputns, 2019)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Aija Bley
    «8. b klase»

    «Manī vispār nav nekā īpaša. Ja nu vienīgi pastāvīgi gruzdošā nelaimīguma sajūta, kas pārņem kā tādas neizskaidrojamas ilgas, Piemēram, es raudu par to, ka nekad neredzēšu Parīzi, jo nekad mūžā mani uz turieni neviens nelaidīs. Par to, ka esmu nelaimīgi iemīlējusies Mārī Liepā, bet viņš ir slavens baletdejotājs un mēs nekad nesatiksimies.»

    Esmu dusmīga. Tā nopietni. Pūšu dūmus pa nāsīm kā satracināts trīsgalvu pūķis. Gruzdu no iekšienes par neizdzīvotām, aiz astes nenotvertām sajūtām. Tāds tukšums. Tāds izsalkums. Kaut ko tādu var aizpildīt tikai ar šokolādes kūkas gabalu, slīkstošu baltas kafijas okeāna.

    «Šodien visā Padomju Savienībā Saules aptumsums.»

    Dienasgrāmatas formātā veidotā «8. b klase» autore Aija Bley pasmejas par lasītāju. Raksta raiti. Raksta saistoši. Raksta tā, ka jādomā, kāpēc grāmatai pievienota grāmatzīme, ja teksts tiek apēsts (lasīt: negausīgi norīts) pāris mirkļos, neatstājot aiz sevis pat pārpalikušu pieturzīmi. Bet stāsti (dienasgrāmatas ieraksti) par izlaiduma klases gadu beidzas, šķiet, nemaz tā īsti nesākušies. Brīdī, kad vēstījums uzņem apgriezienus, palielinot jaudu pie katras pāršķirtās lapaspuses, tas pārtrūkst. Noslāpst. Izbeidzas. Kā motors, kuru pretī nav gatavi ņemt pat vīri no šrota. Noskalojams podā «8.b klases» milzu potenciāls, jo mazuma piegarša ir vienkārši neaprakstāmi kaitinoša.

    «Atpakaļceļā no Maskavas braucām ar lēno vilcienu, kas piecos no rīta pietur Salaspilī. Kamēr es guļu, Naglis meitenes pieķer guļot vienā kupejā ar puišiem. Viņš mūs visas pamodina, kaunina un liek atnes izziņu no ginekologa.»

    Noteikti gribu lasīt Aiju Bley vēl un vēl. Bet apjomīgākā formātā. Šī bija tāda pirkstu aplaizīšana. Un viss.
    Taču vizuālais noformējums ir vienkārši perfekts. Izcils atpakaļmetiens Padomju Savienībā (es gan tur neesmu bijusi, bet uz brīdi man tika uzburta sajūta, ka nāku tieši no turienes).

    P.S. Grāmatas eksemplāru aizņēmos no Kuldīgas Galvenās bibliotēkas. Un tieši tajās piecpadsmit minūtēs, kurās to atstāju uz automašīnas priekšējā paneļa, lai aizietu līdz veikalam nopirkt bērniem šokolādes pienu un cūkgaļas karbonādi bez kaula, vīrs to paspēja izlasīt. Un brīdī, kad sēdos mašīnā, vienā elpas vilcienā man izstāstīja visu «8. b klases» sižetu. Es gribēju viņu piekaut, bet man vajadzēja kādu, kurš vakariņām izklapēs karbonādi.

    (Izdevējs: On the Road, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Amanda Aizpuriete
    «Pirms izvākšanās»

    «ir tādas naktis
    kurām nekad nebūtu vajadzējis notikt»

    Dzīve ir «viena pelēka ziema ar nebūtiskiem krāsu traipiem pa vidu». Mežonīgs kliedziens. Rituāls. Pilsētas, kas pieradina baložus un sirdis. Iekausē asfaltā. Negaisa naktis iekausē. Murgus un no konteksta izrautas frāzes. Iekausē.
    Amanda Aizpuriete ir šamane. Lasot dzejnieces dzejas krājumu «Pirms izvākšanās», lasītājs piedalās pagāniskos svētkos, kuros katrs vārds dārd kā bungas. Kā zibeņi. Skaidru debesu šķelti.
    Neiztulkojamas ilgas. Iznīcinošas sāpes. Meli un patiesības. Varbūtības.

    «nerimstas tikai putni
    viņu dziesmas joprojām ir dienišķais karalauks»

    «Pirms izvākšanās» aizkustina. Tas ir pilns dzīves. Pilns nāves. Pilns spožuma, kas izbalē. Pilns sīku taciņu, kas aizved nekurienē. Atsauc atpakaļ. Atsauc citurienē, kur diemžēl (vai par laimi) neesam citi. Esam. Tie. Paši. Esam Aizpurietes izrakstīti. Uz «bezmiega šosejām» notriekti lopi. Ķieģeļi, «no kuriem uzmūrēts laiks». Esam.
    Vārdi dārd kā bungas. Kā bēgošas kājas. Dārd. Vārdi bēg uz citurieni. Citur, kur neesam citi.

    «nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai
    uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā
    ja esat pārdozējis – zvaniet
    līdz telefons izslīd no aukstajiem pirkstiem»

    Mirdzošām acīm. Remdenā balsī. Pavisam tuvu. Un tālu. Aizpuriete uzrunā. Izrunā dvēseli. Izrunā elpu. Izrunā «skumības okeānus». Sausus. Sapņus. Pieskārienus.
    Vārdi slīd kā titri pēc «oskarotas» filmas beigām.
    Pēc visa beigām.
    «Pirms izvākšanās beigām».
    Bauda maņām.

    (Izdevējs: Neputns, 2020)
    ⭐⭐⭐⭐

    Alesandro Bariko
    «Zīds»

    «…viņš bija no tiem ļaudīm, kam patīk vērot savu dzīvi, uzskatot par veltām un muļķīgām iedomas, ka to vajadzētu dzīvot.»

    Saules stari laužas iekšā pa tikko atvērtā loga arku, cenšoties noskūpstīt visu, kas nav noslīcis ēnu okeānā. Atstāj savus lūpu nospiedumus uz dīvāna roku balsta, kafijas galdiņa kājas, krāsu izbalējušām sienu mugurām, kafijas krūzes porcelāna ādas. Aizsit elpu. Aizsit vārdus. Darbības. Aritmētiski progresējošas. Skatos šo «neizskaidrojamo un gaistošo izrādi». It kā šī klusēšana, šī aizrautīgā klusēšana spētu mainīt lietu kārtību manā galvā. It kā tajā pēkšņi varētu atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet man vajag atbildi tikai uz vienu. «Kam tā domāta?» Kam domāta dzīve?
    Bet tie jau ir divi.

    «Tās ir tik dīvainas sāpes.
    Mirt ilgās pēc tā, ko nekad nepiedzīvošu.»

    Pirmo reizi ar itāļu rakstnieka Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) daiļradi iepazinos, lasot romānu «Jaunā līgava» (La Sposa giovane). Toreiz atzinu sev, ka tā man ir ļoti īpaša grāmata, jo bija pirmā, kuru pēc ilgas lasīšanas pauzes vienā mirklī biju izrāvusi sausu. Tā bija grāmata, kura manī atgrieza lasītprieku un mīlestību. Apgāda Zvaigzne ABC paspārnē nule iznākusi jauna rakstnieka grāmata «Tūkstoš deviņsimt» (Novecento), taču, pirms ķerties klāt šī stāsta lapaspušu šķetināšanai, nolēmu ielūkoties tajā, ko vēl latviešu lasītājiem piedāvā Bariko. Tā manā grāmatu plauktā nonāca «Zīds» (Seta).

    «Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis.»

    Ir neiespējami aprakstīt to, ko Bariko dara ar lasītāju. Mēs esam trauslas būtnes rakstnieka rokās. Zīdtārpiņi. Ir sajūta, ka visi vārdi, kas plūst pār Bariko lūpām un ieaužas papīra dzīslās, izrakstot varoņu likteņus, patiesībā ir mūsu. Pārrakstīti. Izdzēsti. Uzrakstīti. Norakstīti. Likteņi. Mūsu. «Rīsa papīra» un «melnas tintes» radīti. Romāns «Zīds» vēsta par kādu tirgotāju, kurš dodas ceļā uz Japānu, lai iegādātos zīdtārpiņus, taču tur sastaptās «mēmās un mūžību tālās acis» vīrieti apbur. Tās pārņem kā sērga. Tās iekvēlina kārdinājumu atgriezties. Atkal un atkal atgriezties un noraudzīties tajā, kam nekad nebūs lemts piepildīties. «Zīds» ir apsēstība. Dzīšanās pēc nezināmā. Uzmācīgas domas par nepiedzīvoto. Neizdzīvoto. «Nepārejošs nelaimīgums». «Zīds» ir lirisks ceļojums, kuru visu lasīšanas laiku bail izlaist no pirkstiem. Un, kad aizver grāmatas vākus, šķiet, ar tevi noticis viss.
    Alesandro Bariko ir meistars visā, ko raksta. Šī ir otrā reize, kad par to pārliecinos.
    Tagad sēžu. Kūpinu jau trešo kafijas krūzi šodien un ar nepacietību gaidu nākamās. Pārliecības.

    «…viņš pievērsās tam, kas bija palicis pāri no viņa dzīves, un atsāka to rūpīgi kopt nesatricināmā ietiepībā kā dārznieks, kas pēc vētras nakts atsāk darbu izpostītā dārzā.»

    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)
    ⭐⭐⭐⭐

    Anna Gavalda
    «35 kilogrami cerības»

    «Drāmas nomaina nākamais pārbaudījums – mājasdarbi. Ja man palīdz mamma, viņa allaž izplūst asarās. Savukārt, ja palīdz paps, asarās izplūstu es.»

    Bērni esot laime. Bet, ja es aizeju gulēt četros no rīta un jau precīzi, kā pulkstenis, septiņos trīsdesmit mani modina bērns, es sāku apšaubīt šo laimes definīciju. Lēni sutinu jau piekto šīs dienas kafijas krūzi. Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit. Pa virsu uzkožu «35 kilogramus cerību», un prātoju par to, ka varēja būt vēl ļaunāk. Varēju atstāt vaļā bikšupriekšu un saaukstēties.

    «Daudz vieglāk ir būt nelaimīgam nekā laimīgam.»

    Līdz šim franču rakstniece Anna Gavalda man bijusi sveša. Neatpazīstu viņas rokrakstu. Neatpazīstu viņas balsi, kas pieskandina lapaspušu sienas. Ar smiekliem un klusinātām skumjām. Neatpazītu pat sejas vaibstus, ja kādreiz Elizejas laukos mēs paietu viena otrai garām. Visticamāk, arī viņa manus ne. Taču vēlējos to mainīt un bibliotēkas ķešā ieliku «35 kilogramus cerības» (35 kilos d’espoir). Tas ir stāsts par zēnu, kuram galva ir kā caurduris, «toties viņam ir liela sirds un zelta rokas». Vēl viņam ir ārsta slēdziens par apgrūtinātām koncentrēšanās spējām un Leontētis – vectēvs, kura būcenītis ir visa zēna dzīve un patvērums. Tā ir vieta, kur iederēties. Vieta, kur viss nesaprotamais un neizdarāmais kļūst saprotams un izdarāms. Tāds ir Greguārs – šīs grāmatas galvenais varonis.

    «Protams, ka ir daudz vieglāk iegalvot sev, ka esi stulbs. Tas ir lielisks aizbildinājums, lai neko nedarītu!»

    Šajā nelielajā stāstā autore iekodējusi burvīgu atziņu – proti, dzīvi neveido tikai atzīmes dienasgrāmatā, iepretim mācību priekšmetu sarakstam. Lielāka nozīme dzīvē ir motivācijai un spējai panākt lietu virzību. Mēs varam būt draņķīgi matemātiķi, bet lieliski pārvaldīt valodas. Varam apmaldīties Pasaules Atlanta lapaspusēs, bet spēt atrast pareizo virzienu Piena Ceļa galaktikā. Neiztaisīsim no sevis (un saviem bērniem) to, kas mēs neesam, bet attīstīsim talantu, kas bezdarbībā nīkst mūsos.
    «35 kilogrami cerības» ir īss stāsts ar garu atziņu sarakstu.

    «Ienākot šajā sērkociņu kastes lieluma būrītī, es paplešu nāsis un dziļi ievelku elpu. Tā smaržo mana laime – pēc vecas smēreļļas, elektriskā radiatora, metinātāja, koka līmes, tabakas un vēl daudz kā cita. Tā ir neatkārtojama smarža. Esmu pat sev nosolījies, ka viendien to destilēšu un radīšu smaržas ar nosaukumu «Būcenīša smaržūdens», lai varētu to ieelpot ik reizi, kad dzīve būs man nodarījusi pāri.»

    (No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Izdevējs: Atēna, 2008)
    ⭐⭐⭐

    Juris Kronbergs
    «Rudens mani raksta»

    «un laiks virina dienas kā durvis
    un es virinu laiku»

    Rudens un pavasaris. Divi milži, kurus šķir vasaras saldme un ziemas gausība. 28. marts. Situācija ģimenē (lasīt: bērna iemidzināšana ratos) mani izspiedusi uz balkona. Lasīt Kronbergu. Un rudeni. Ass vējš aplaiza pirkstu galus. Un iekož. Neremdināma apetīte tādam vējam. Pluina lapas uz visām pusēm. Tāpat kā «galotnes / liecas kad vēji pavēl». Izpluinīs vārdus no lappusēm ārā. Garām aizzib «niezēt», «plauksta», «auksta», «palikuši» vārdi. Tiem pa pēdām seko «kā filmā», «lēnām atbrīvojas», «labs prāts». Tagad eju rindiņām pāri, skatos, vai tie visi vēl ierindās. Ir!
    Klau, bet, ja mums nebūtu sliktu laikapstākļu, laba dzeja paliktu neuzrakstīta, pareizi? Pareizi!
    Tāpēc palīdzu vējam un smalkam lietum kausēt vārdu pēc vārda.

    «Vai dzeja var pasauli padarīt
    Par nedaudz labāku vietu?»

    Dzejnieku Juri Kronbergu un krājumu «Rudens mani raksta» atklāju kā Kolumbs Ameriku – veselu kontinentu, pilnu dzīvības, bet man nebija par to ne mazākās jausmas. Ekspektācijas par šo grāmatu audzēju lielas kopš brīža, kad to pasūtīju bibliotēkā. Audzēju lielas. Kā blokmājas. Vienu pie otras. Vienu pēc otras. Un ne brīdi nebiju vīlusies, kad vārdi, vēja mudināti, apaļiem vēderiem vēlās ārā no grāmatas vākiem. Deldēju tos ar pirkstu nospiedumiem. Un katrs no tiem pazūd «kā maizes drupača / rudens lapu paklājā». Tas, ka «Rudens mani raksta» pie manis atnāca pavasarī, tikai apstiprināja faktu, ka rudens nav atcelts nevienā gadalaikā. Dzeja nav atcelta nevienā gadalaikā. Rudens (un dzeja) ir mana iekšējā sajūta.

    «Varbūt visa dzīve
    ir traucējoša šalkoņa»

    Dzeja vienmēr kaut ko grib pateikt. Tāpēc ir tik svarīgi klausīties. Un redzēt. Arī caur acīm runā dzeja. Ne tikai čukst ausī «kā dziesma / mirkli pirms tā atstāj lūpas». Es iemīlējos Kronberga vārdos. Iemīlēju tukšos logus, tukšo pilsētu ielu, tukšo cilvēku mājokļos. Iemīlēju rudens nagu ielaišanu ādā. Iemīlēju rudeni, pelēku kā nagla, smagu kā zilonis. Iemīlēju īso ieelpu pirms vispārīgās rudens meklēšanas dienas, kad pirmais sniegs atņem rudenim karaļa statusu.
    Bet tas nekas. Rudens jau paliek. Un dzeja paliek. Tā ir iekšējā sajūta.

    Lasiet šo skaisto dzeju un –

    «atbrīvo mani no ziemas»

    (Izdevējs: Valters un Rapa, 2005)
    ⭐⭐⭐⭐⭐

  • Keita Elizabete Rasela «Mana tumšā Vanesa»

    by

    «Mēs visi esam nevainīgi līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais.»

    Patiesība. Viens vārds. Četras zilbes. Deviņi burti. Meli. Viens vārds. Divas zilbes. Četri burti.
    Meli apņem patiesību. Bet tādām «melu apņemtām patiesībām» skaita nav. Tās uzglūn no stūriem. Uzbrūk bez brīdinājuma. Satver aiz rokas. Piespiež pie sienas. Elpo sejā savu sīpolu un rūgtas kafijas smaržu. Aizturi elpu. Aizturi nelabumu, kas ceļas no smaržas, kuru nejauši ieslodzīji deguna dobumā. Aizturi nelabumu, kas ceļas no saspiestās rokas. No piespiestā ķermeņa pie sienas. Aizturi nelabumu no tuvuma. Galvā sāk skanēt brīdinošs signāls. Tev ir jātiek ārā. Evakuācijas plāns ir izbalējis. Domas joņo pa piedūmotajiem «gaiteņiem». Nerod ceļu ārpus. Nolād atbildīgo par nolaidību. Nolād tevi par vājumu. Nolād par bailēm. Bezspēcību. Nolād par šaubām, kurām liec aizšķērsot ceļu. Sāpes. Viens vārds. Divas zilbes. Pieci burti. Nolāpīta matemātika. Noslāpē patiesību dūmu «burzmā». Domas pārstāj joņot. Tu ar švunku atgūsti elpu. Dzer gaisu lieliem malkiem. Un apstulbsti, jo nekas apkārt neliecina par uzbrukumu. Viss ir mierīgs un kluss. Cilvēku straumes plūst garām. Nepaceļ acis. Nodurtie deguni skrāpē trotuāra ādu. Tās ir pāris sekundes. Notiek viss un nekas. Tās bija pāris sekundes. Notika viss un nekas. Bet neviens nepamanīja. Neviens nepārtrauca. Cilvēku straumes plūst garām. Uz sejām uztetovētas vienaldzības izteiksmes. Un nevienādības. Nolāpīta matemātika. Ugunīgi sārtie pirkstu nospiedumi, kas ieēdušies rokā virs delnas, nodevīgi blenž pretī. Smejas par traģēdiju, kas tikko notika visu acu priekšā. Bet neviens nemanīja. Tukšas lelles, kas plūst kā upes straume. Plūst garām. Tu veiksmīgi tos paslēp. Nospiedumus zem džempera piedurknes. Acīmredzamu pierādījumu. Ļauj jaunām domām vaļu. Ieritini zem segām uz spilvena. Iegrūd popkorna tūtu rokās. Ieslēdz televizoru tieši brīdī, kad Džoijs Tribiāni izaicinoši pieliec galvu uz vienu pusi, nomirkšķina savas kastaņbrūnās acis, saldi vaicājot: «How you doin’?». Divpadsmit burti. Četras zilbes. Viens vārds. Attaisnojums. Tu attaisno visu un visus, kas apkārt tev notiek. Attaisno lietas. Attaisno cilvēkus. Tev visam vienmēr līdzi ir «ideāls» attaisnojums. Tikai jāieslidina roka bikšu kabatā. Un tur tas ir. Tik «ideāls», ka jau atkal tev «rauj uz augšu». Tu plivini to gar «tukšo leļļu» acīm. Plivini kā baltu karogu. Pēkšņi tevi pārņēmis nemiers un vēlme, lai ievēro. Tavas iebiedētā mežazvēra acis. Bet tās noēd vienaldzība aiz «garāmslīdošo» plakstiem. Tu meklē mierinājumu, bet no jauna atrodi viņus.
    Četri burti. Divas zilbes. Viens vārds.
    Meli.

    «Mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam, un lēmumi, ko pieņemam pa vidu, viss, par ko diendienā pārdzīvojam, – beigās nekam no tā nav nozīmes.»

    Keita Elizabete Rasela (Kate Elizabeth Russell) sevi kā rakstnieci pieteica 2020. gadā, kad grāmatu veikalu plauktos nonāca «My Dark Vanessa» – rakstnieces debijas romāns, kurš neatstāj vienaldzīgu pilnīgi nevienu lasītāju, kurš «pieskāries» šī emocijām pārsātinātā stāsta lapaspusēm, kuras sevī, kā paši tā varoņi to dēvē, glabā «tumšu romantiku». Līdz romantikai gan «stiepties un sarauties», taču tumsas tajā, nudien, ir daudz. «Nenomaksāts elektrības rēķins», «polārā nakts», nezinu, kā to sauc zinātnieki, taču izlavierēt cauri romāna «tumšajiem slāņiem» bez «ievainojumiem» ir teju neiespējami. Pirms kāda laika izdevniecība Helios apstiprināja, ka tulkotāja Krista Strode ir ķērusies klāt grāmatas pārnesei latviešu valodā, tāpēc elektroniskajā pasta kastē iekritušais ziņojums, kurš liecināja par to, ka latviešu lasītāju lūgsnas ir uzklausītas un (nē, konditorejas gigants «Staburadze» neatgriež uz savas ražošanas līnijas kūku «Kaprīze») izdevniecības paspārne izdotā, augstāk minētās rakstnieces romāna pārnese latviešu valodā – «Mana tumšā Vanesa», kuru atzinīgi novērtējis pat rakstnieks Stīvens Kings, pēc pāris mirkļiem nonāks grāmatnīcu skatlogos, lika atbrīvot grāmatai vietu uz krēsla blakus gultai. Vietā, kur teorētiski būtu jābūt nakstsskapītim, bet praksē – nav. Lai arī Stīvena Kinga vārds arvien biežāk parādās uz jauno rakstnieku grāmatu «sienām», grāmatnieku «aprindās» liekot jokot par to, ka vienīgais, ko patiesībā rakstnieks patiešām izlasījis, ir kontrakts ar izdevniecību par sava vārda un uzvārda izmantošanu, es pilnībā paļāvos uz lasītāju viedokļiem Goodreads vietnē, gatavojot savas «garšas kārpiņas» psiholoģiskiem labirintiem veidotajam romānam. Lai arī pati rakstniece noliedz jebkādu saistību ar grāmatas varones prototipu, viņa atzīst, ka grāmata tapusi balstoties uz cilvēku pieredzes stāstiem.

    «Slēpies cik gribi, – patiesība tevi tik un tā atradīs.»

    Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir galvenās varones stāsts, kurš plūst no tagadnes pagātnē, no pagātnes tagadnē, atklājot atmiņu nosēdumus, kas iegūluši dziļi upes dzelmē. Tas atklāj rūpīgi slēptu noziegumu, kas gadiem ilgi plosījis galvenās varones dzīvi. Ieslodzījis viltotu emociju vētras epicentrā, sašūpojot katru sperto soli. Uz mēles kūst katrs vārds, kuram jānāk pār lūpām, lai apturētu ļaunumu. Taču katra lieka gaisa svārstība var nonāvēt visu, kam gadiem ilgi ir ticēts. Katram glāstam. Skūpstam. Acu skatam. Mīlestībai.
    «Mana tumšā Vanesa» lapaspusēs rakstniece iekodējusi stāstu par attiecībām, kas izveidojas starp piecpadsmit gadus veco Vanesu un teju trīsdesmit gadus vecāko literatūras skolotāju Streinu. Tas, kas sākumā šķietami norāda uz nevainībā plaukstošu draudzību, galvā iesētu domu dārzu, kura augļi patiesībā ir maldu pilni, drīz vien pāraug bīstamā, stratēģiski pārdomātā spēlē, kurā katrs nākamais «līmenis» ved arvien tuvāk un tuvāk iznīcībai. Vanesai izdodas atmodināt dzīvnieku, kas iesnaudies Streina iekšienē. Tas nelaužas uz āru, kā izbadējusies plēsoņa. Nemetas pie kakla un nepārauj tā cīpslas uzreiz. Tas notiek lēnām. Pieradinot. Kā cūku pirms kaušanas. Vanesa ir apburta no tā, cik veikli Streinam izdevies mainīt pasauli ap viņu. Domas par to, ka viņu ievēro vecāks vīrietis, ne pumpām un blaugznām klātie vienaudži, liek «aizpeldēt» arvien tālāk no realitātes. Streins liek noticēt, ka Vanesa ir īpaša – «paredzēta kam vairāk». Spoža un lieliska. Taču patiesībā Streins ir atradis ideālu upuri – vājāko posmu visā elementu kopā. «Izpētīt baru un izvēlēties vājāko.»
    «Viena aktiera teātrim» uzņemot apgriezienus, Streins pārņem varu ne tikai pār jaunās meitenes domām, bet arī ķermeni. Ar viltu Streinam izdodas panākt to, ka Vanesa notic, ka patiesi to vēlas – ka vēlas tuvību. «…vesela nedēļa, kopš Streina kungs man pieskārās, uzlika plaukstu man uz kājas un atzinās, ka mēs esam līdzīgi – divi cilvēki, kam patīk tumšas lietas. (…) Tagad esmu nepacietīga, varbūt pat izmisusi. Gribu, lai vēl kaut kas notiek (…) man vienalga, kas tas varētu būt – vēl viens pieskāriens, vēl viens kompliments… Nav svarīgi, ja vien tas izskaidro, ko viņš grib, un kas ir notiekošais.»
    Ja vien viņa būtu reaģējusi pareizi – «atgrūdusi viņa roku un bēgusi prom»? Kāda izvērstos Vanesas dzīve? Vai piepildītos viņas pareģotais: «Ja es nebūtu iepazinusies ar Streinu, šaubos, ka mana dzīve veidotos citādi. Mani būtu izmantojis kāds puisis, pieņēmis par pašsaprotamu, izrāvis sirdi no krūtīm…»

    «Ja normāls vīrietis papliķē meitenei pa celi, tad tas nav nekas īpašs, bet, ja to dara pedofilijā apsūdzēts vīrietis? Cilvēki reaģē neadekvāti. Tāpēc – nē, es neesmu nikna uz viņu, bet gan uz viņiem, uz pasauli, kas padarīja viņu par briesmoni, kaut vienīgais, ko viņš izdarīja, – viņam bija tā nelaime iemīlēties manī.»

    Pagājuši vairāk kā desmit gadi. Vanesa aizvien uztur sakarus ar Streinu. Aizvien uztur pie dzīvības visu notikušo, meklējot atbildes tam, kāpēc pēc visa, kas salauzis viņas dzīvi, viņa joprojām turpina vainot sevi, bet Streinu attaisnot. Viņa visu savu dzīvi būvējusi ap viņu. Vanesa neļauj viņam «aiziet». Aizvien domu atvariem ļauj malt cauri atmiņas. Atkal un atkal atgriezties uz Streina kabineta dīvāna, uz lūpām. Flaneļa palagiem. «…es kļūstu vecāka, un katra aizejošā diena ienes pasaulē meitenes, kuras ir jaunākas par mani, kuras kādreiz varētu nonākt viņa klasē.» Kā rēgs no pagātnes uzgriež viņa numuru un padevīgi klausās balsī, kurai tik neapdomīgi ticējusi. Balsī, kas saldi dūdojusi ausī, kamēr prāts izspēlēja neskaitāmus «spēles» scenārijus. Kamēr «domāja desmit soļus uz priekšu». Domāja desmit soļus uz priekšu, lai nepieciešamības brīdī glābtu sevi. Aprēķins līdz vissīkākajai detaļai. Kāpēc brīdī, kad patiesība nāca gaisā, viņa ļāva ar sevi manipulēt, ļāva padarīt sevi par grēkāzi, ļāva pazemot vienaudžu priekšā. Kāpēc piedeva pēc tam, kad bija zaudējusi visu, bet viņš – neko. Taču kādudien pasaule ap Vanesu un Streinu sāk brukt. Kādas sievietes ziņojums kā epidēmija pāršalc plašsaziņas līdzekļus – vēl viens Streina upuris, vēl viena ievainota un sapluinīta sieviete, kuras dzīvi uz visiem laikiem mainījis «es tikai viegli pieskāros». Šī ir Vanesas iespēja beidzot ietekmēt notiekošo. Brīdis, «kad drīksti būt nevis tas, ko viņš tev izdarīja, bet beidzot tu pati.»

    «Skaļi to nesaku, bet reizēm liekas, ka tieši tā viņš dara ar mani – salauž gabalos un tad saliek atpakaļ kopā kā kaut ko jaunu.»

    Lielākā daļa romāna lapaspušu manā eksemplārā ir sašvīkātas no vienas vietas. It kā tas spētu kaut ko mainīt. Pasvītrotas psiholoģiski nospiedošas prātulas gan no Streina, gan Vanesas puses. Tā, piemēram, kādā no epizodēm, kamēr Streins turpina potēt Vanesas galvā «sievietes pašas izvēlas būt upura lomā, atbrīvot sevi no personīgās atbildības» poti, Vanesa mēģina sevi pārliecināt, ka nav «upuris, jo nekad nav gribējusi tāda būt, un, ja negrib, tātad tāda viņa nav.» Viņa turpina: «Atšķirība starp izvarošanu un seksu ir prāta stāvoklis. Nevar izvarot to, kurš pats to negrib, pareizi?». Taču vienmēr šajās nevainīgajās «seksa» epizodēs Vanesa domās «aizpeld» tālu prom: «Kamēr Streins darbojas ap mani, daļa manis pamet guļamistabu un ieklīst virtuvē, kur glāze, no kuras viņš dzēra, guļ iemesta izlietnē. Krāns pil, ledusskapis zum. Stāvot pie loga, mana atlūzusī daļa paņem klēpī kaķēnu un noraugās uz kluso ielu lejā.» Vai tas, ko viņai nodara Streins, tiešām ir tas, ko viņa patiesi vēlas, vai patiesās vēlmes izkliedz «zemapziņa»?

    Romānā autore vairākkārt atsaucas uz Vladimira Nabukova skandalozo romānu «Lolita», kas arī, kā kādā intervijā atzīst pati autore, viņas dzīvē spēlējis nozīmīgu lomu, esot svarīgu izvēļu priekšā. Tā kādā no epizodēm Vanesa min: «…es nosaucu «Lolitu» par mīlasstāstu, un profesore mani pārtrauca, sakot, sakot: « Šī romāna nodēvēšana par mīlasstāstu norāda uz kļūdainu lasīšanu no tavas puses.»» Tieši tāpat arī jāsaka par «Mana tumšā Vanesa» – tas nav mīlasstāsts, lai arī cik nepiesātināmas vēlmes pēc mierinājuma vadīta galvenā varone to cenšas tā pozicionēt. Atzīt, ka tas nav mīlasstāsts, nozīmētu atzīt to, ka viņa patiesi ir bijusi pedofila upuris. «Starp elsošanu viņš uzstājīgi nočukst: «Es gribu, lai tu beidz!» Es gribu, lai tu pārtrauc, es nodomāju, bet skaļi nesaku – es to nespēju. (…) Viņš turpina kustēties – tagad ātrāk, un tas nozīmē, ka viņš jau ir tuvu. Vēl kāda minūte. Man cauri iztriecas doma – vai tā ir izvarošana?»

    «Mana tumšā Vanesa» liek apstāties un padomāt. Padomāt par cilvēkiem, kuri neapdomīgi tikuši sāpināti. Salauzti zem spēcīgo pārdzīvojumu sloga un to pēcgrūdieniem, kuri atkal un atkal liek atsaukt atmiņā notikušo, jo atskatoties «atpakaļ», nekas cits nav redzams. Un nekas cits nav redzams, arī raugoties uz priekšu.
    Ļoti lielu lomu autore romānā likusi «spēlēt» apkārtējai sabiedrībai – gan tiem, kuri ir bijuši līdzās un nav manījuši neko, gan tiem, kuri ir manījuši, bet izlikušies, ka problēmu nav, gan tiem, kuri ir centušies iejaukties, bet nesekmīgi. Reizēm bija sajūta, ka Vanesas mammu nepieciešams iepļaukāt. «Kāpēc tu neko nedari, sieviete?!», domās kliedzu uz viņu. Taču man par atbildi nāca kārtējie attaisnojumi: «Reizēm man likās, ka tādā veidā par tevi rūpējos. Policija, advokāti, tiesa – es negribēju, lai tevi saplosa.» Tavas «rūpes», mīļo cilvēk, nesa jaunus «upurus». Klusēšana šādos gadījumos ir varmākas saldāmaize. Ievārījuma burka, kurā ieņurkot līdz viduklim.

    Romāns «Mana tumšā Vanesa» ir spēcīgs rakstnieces Keitas Elizabetes Raselas pieteikums. Tajā ir spēks, kurš var mainīt to, kā cilvēki ieraduši domāt. Ievibrēt sirdsapziņu ikvienam, kurš zinājis, bet nedarījis neko, lai to apturētu. Manu prātu joprojām vajā kāds citāts: «…jūtos uz pusēm pārplēsta, kad viņš stumjas manī iekšā. Droši vien tā jutīšos vienmēr, tomēr es to gribu. Man jāgrib.» Ne piecpadsmit, ne divdesmit divu, ne četrdesmit, ne četrdesmit piecu gadu vecumā cilvēkam (ne sievietei, ne vīrietim) tā nav jājūtas. Tas ir vājprāts, kuram nav jānotiek.
    Viena no lietām, kuru uzteic lielākā daļa lasītāju, ir rakstnieces izvēle «neromantizēt», «neizskaistināt» galveno varoni (Streinu), neatveidot tādu, kurā iemīlēties būtu gatava jebkura sieviete, bet tādu, kuram, visticamāk, uz ielas paietu garām neatskatoties. Tas liek nenomaldīties no realitātes takas.
    Patiesība vienmēr atrod ceļu, lai cik ļoti nomaldījusies tā būtu. Aizmirstiet tādas frāzes kā «nevis mēs izvēlējāmies būt bezpalīdzīgas, bet pasaule piespieda mūs tādām būt» vai «kurš gan būtu mums ticējis, kuram tas būtu rūpējis?» Mums rūp! Tikai runājiet! Neklusējiet!

    No angļu valodas tulkojusi Krista Strode;
    Izdevējs: izdevniecība Helios, 2021

    «Iztēlojos, ka viņas sēž apmācībās, piekrītoši māj ar galvu, saka – jā, tas ir svarīgi, mums jābūt šo bērnu aizstāvjiem! Bet ko viņas darīja situācijās, kad tiešām varēja paveikt kaut ko nozīmīgu? Kad dzirdēja par uzbrukumiem. (…) Tas viss izskatās pēc izrādes, jo esmu redzējusi, kā tas notiek patiesībā. (…) Atrunas, kuras viņiem sagatavojam, ir neprātīgas, tomēr nestāv ne tuvu tām, ar kādām nākam klajā sev.»

  • Simona Deivisa «Montesori mazulis»

    by

    «Ja jūs pasakāt bērnam tūkstoš reižu un bērns vēl aizvien nav iemācījies, tad tas nav bērns, kurš lēni mācās.»

    Valters B. Bārbs

    Piektdienas pēcpusdiena. Sēžu pie virtuves loga. Ar vienu aci vēroju kaimiņa cīņu ar apledojušo ielu. Kā «līst kā pa Jāņiem» lietus kausē vakardienas «snieg kā pa pareizticīgo otrajiem Ziemassvētkiem» sniegu. Ar otru – vaktēju, lai karbonāžu muguras dziļā cieņā nepieraujas pie pannas (tvirtā) dibena (pat man šāda tuvības izpausme šķiet nepiedienīga). Tāds starpsezonas galerts aiz loga. Tāds – ne cepts, ne vārīts aukstās gaļas pakaļdarinājums. Bet iekšā – iekšā pieczvaigžņu autoostas ēdnīcas smārds. Pie virtuves loga. Uz krēsla. Sēžu. Krēsla, no kura pirms pāris mirkļiem ar mitru lupatu noslaucīju «kaķpēdiņas», kuras kaķu saimnieku mājās «uzplaukst» ik pavasari.
    Par cilvēkiem domāju. Lieliem, maziem. Platiem. Šauriem. Domāju.
    Cilvēki, tāpat kā jebkura cita dzīvības forma, ir apdāvināti ar vēlmi rūpēties. Ģenētiskā programmatūras koda «robotiņi». Apdāvinātie. Kamēr vieni rūpējas par sevi, atlaižu dienās iepērkot krēmus, sejas formu veidojošus ietonētos pulverīšus, drēbes, kas vizuāli slaidina figūru vai pilnīga uztura aizstājējus, otri sēj mazdārziņus, laista (un pārlaista) telpaugus, audzina (un pāraudzina) kaķus un bērnus. Izved pastaigā suņus un, sklerozes mocīti, aizmirst aiz tiem savākt. Kas, protams, nebūtu nekas, ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kas parāda savas «ziedošās pierītes», pavasara Saulei kausējot sniega segas «tauku slāni». Ja vien šīs «suņu puķes» nebūtu pirmās, kurās bērns izvārtās «tantruma lēkmē», iznākot no veikala un saprotot, ka mamma tomēr «Ķepu patruļas» komandas glazētos smaidus uz porcelāna krūzītes «punča» ir atstājusi plauktā. Vai ceļā uz bērnudārzu, jo mamma, pieprasīto sirsniņu vietā, no desas izgrieza zvaigznītes. Tās ir lēkmes, kuru laikā es saprotu, kāpēc dzīvnieki reizēm apēd savus mazuļus.
    Karbonāde pārtrauc manu domu. Pēc smaržas jūtu, ka tai nepieciešama palīdzība, lai «apveltos uz otriem sāniem», tāpēc tiekamies nākamajos paragrāfos.

    «Nekas cits nespēj tik ātri iznīcināt iniciatīvu kā brīži, kad mēs pārtaisām kaut ko no bērna izdarītā.»

    Džīna K. Millere & Marianna Vaita Danlapa
    «Apzināta vecāku lomas pildīšana»

    No «rokasgrāmatām», kas māca, kā man būt, izvairos. Bet «bērnkopības» grāmatas vispār (laižu un) izlaižu no redzesloka. Kā spiedzošs bērns, kas tik tikko palaidis pretī kosmiskajām stacijām hēlija balonu ar Zibens Makvīnu uz tā. Esmu trīs bērnu mamma – vai maz kāda grāmata vēl spētu mani pārsteigt ar informāciju blāķiem par to, ko daru nepareizi, audzinot cilvēkus? Taču Montesori pasniedzējas Simonas Deivisas grāmatu «Montesori mazulis» nav tik viegli izlaist ne no skatu «meklētāja», ne no domām, jo labo vārdu strāvojums, kas nāk no (bērnu un bezbērnu) cilvēkiem, kuri kaut reizi ielauzušies šīs grāmatas lapaspusēs, ir valdzinošs. Tas piesien dūšu. Rada vēlmi ielūkoties tajā, ko slēpj zinātkāra un atbildīga cilvēka audzināšanas celmlauži. Rada vēlmi izzināt, pat ja skaidri zināms, ka katrs vārds var būt kā pēriens manai «audzināšanas sistēmai». Pāris «svarīgu» elektronisko vēstuļu ceļojumi pa tīmekļa biezokņiem, un es jau sēdēju ar «Montesori mazuli» vienā, kafijas krūzi otrā rokā, atkārtu muti pārsteigumā, cik ļoti iedvesmojoša un noteikti ne «noteikumus uzstādoša» vai «pieprasoša», kādas mēdz būt «es labāk zinu, kā tev būt» rokasgrāmatas, kas kā granātas iznīcina visu, kas stājas ceļā. Mēs tik daudz mācību, kuras mums piespēlē bērni, palaižam garām, domājot, ka uz Zemes šie mazie cilvēki ir «atsūtīti», lai pēc iespējas pompozāk iznīcinātu mūsu nervu šūnas. Padarītu par «sautētiem dārzeņiem», knapi dzīvību velkošiem «zombijiem». Taču patiesībā viņi vienkārši prot būt tādi, kādi viņi ir – «Viņi nešaubās par sevi. Viņi nenosoda citus. Mēs darītu pareizi, mācoties no viņiem.»
    Jāsaka, ka, lai arī iekšējā tieksme vilināja pazust šīs grāmatas «mācībās», ilgi saglabāju kritisku attieksmi pret katru vārdu, kuru uzsūcu, kā pēc mitruma «izbadējies» sūklis. Taču mani atkausēja meita, kura atvēra «Montesori mazulis» vāku un ar grafīta nosmērētu pirksta galu norādīja uz zīmējumu, sakot: «Re, mammīt, es uzzīmēju sevi!».

    «Mazuļi ir līdz galam nesaprasti cilvēki.»

    Grāmatā «Montesori mazulis» Simona Deivisa pavisam vienkāršā veidā izklāsta (un dažādos lieliskos piemēros parāda), kā doktores Marijas Montesori filozofiju īstenot ikdienā, rūpējoties un audzinot mazos cilvēkus. Šīs filozofijas pamatdoma ir pavisam vienkārša – «katrs bērns ir patstāvīgs cilvēks ar savu unikālu dzīves ceļu». Mūsu pienākums ir būt šī «ceļa» gaismai. Būt atbalstam. Būt padomdevējiem. Būt līdzās. Ieklausīties bērnā un viņa vajadzībās. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnas attiecības, pat ja šis kāds kakā autiņbiksītēs un barojams ar karotīti, strādā biržā, spekulējot ar akcijām, vai slienājas sabiedriskajā transportā, svētdienas rītā braucot uz tirgu vai kapiem.
    Par vecāku nekļūst, noklausoties divdesmit podkāsta raidījumus par «vecākošanos» vai lasot «pareizas audzināšanas svētos rakstus». Par vecāku nekļūst līdzko bērns izkļuvis no dzemdību ceļiem, dziļu elpu ievilcis svinīgam paziņojumam, ka iekarojis šīs Zemes «telpu». Kļūšana par vecākiem prasa laiku. Tā ir «mācīšanās» visas dzīves garumā. «Montesori mazulis» atklāj veidus, kā vecāku un bērnu attiecības padarīt harmoniskākas. Der atcerēties, ka Montesori pieeja nav tikai «brīvdienu pasākums». Tā ir domāšana. Tā ir darbošanās. Tas ir dzīvesveids.

    «Tas ir bērna mācīšanās veids. Tas ir ceļš, pa kuru viņš iet. Viņš visu apgūst, pat nezinot, ka mācās… vienmēr ejot pa prieka un mīlestības taku.»

    Dr. Marija Montesori
    «Absorbējošais prāts»

    Dažkārt mēs noliedzam lietas, jo mums par tām trūkst zināšanu. Mēs tveram tās virspusēji, vērtējam bez iedziļināšanās procesos. Taču ne vienmēr tas, ko mēs nezinām, ir nepareizs. Šajā grāmatā Simona Deivisa vairākkārt lauž «aizvēsturiskus nostāstus» par Montesori mācību. Tās nav tikai rotaļas ar koka sprungulīšiem vai visatļautība, kas neliedz bērnam darīt visu, kas vien ienāk prātā. Neierobežojot. Tā visupirms ir spēja paskatīties uz lietām no bērna skatupunkta. Tās ir sarunas. Un klusuma brīži. Kopīgas maltītes gatavošana. Un trauku nomazgāšana. Istabas uzkopšana. Grāmatu lasīšana. Zīmēšana. Tās ir aktivitātes dabā. Tas ir viss, kas piepilda bērna vēlmi būt līdzvērtīgam saviem vecākiem. Būt cilvēkam.
    Mums jāļauj bērnam līdzdarboties. Mums jāļauj viņam saprast, ka uzticamies. Protams, tas nozīmēs, ka mūsu ikdienas solis noritēs gausāk. Noritēs nekārtīgāk. Taču arī haosu ir iespējams organizēt. «Mieru, tikai mieru!», kā teica čalis ar propelleru uz muguras – mēs veidojam attiecības un atmiņas, kas neizzudīs mūžam. Uztveriet izbērtus cepumus uz grīdas vai izlietu tomātu sulu uz paklāja kā kārtējo aktivitāti, kurā iesaistīt bērnu. Nebubini zem deguna, bet dod bērnam lupatu un kopīgiem spēkiem pieveiciet sulas pleķi. Ja tomēr tas neizdodas, nebēdājiet, jo, godīgi sakot, tas paklājs nemaz neiederējās jūsu mājas interjerā. «Bērniem ir vajadzīgi vecāki, kuri viņiem parādīs, ka mīl savus bērnus.»

    «Esiet ātri, kad ir vērts būt ātriem, un esiet lēni, kad vajadzīgs lēnums. Mēģiniet dzīvot tempā, ko mūziķi dēvē par tempo giusto – īsto ātrumu.»

    Karls Onorē
    «Lēnuma slavinājums»

    Ja vēlaties savā ikdienas dzīvē pielietot Montesori filozofiju, bet nezināt, ar ko sākt, jo informācijas pieejamība ir lielāka nekā kodolfizikas īsajā kursā, tad «Montesori mazulis» ir īstā rokasgrāmata. Simona Deivisa ir parūpējusies par to, lai teksta blāķi negultos uz mūsu jau tā noslogotajiem pleciem. «Montesori mazulis» ir iekārtots kā vide, kurā ir viegli orientēties. Katras nodaļas noslēgumā jūs sagaidīs īss apkopojums, kas liks izvairīties no «vēdergraizēm», ļaujot uzņemto informāciju sagremot vēlreiz, taču daudz pamatīgāk. Tāpat «Montesori mazulī» ir daudz izceltu vietu, kuras palīdzēs atrast noderīgu informāciju ikreiz, kad pāršķirstīsiet grāmatu. Tās vienkārši uzdursies uz jūsu acu «iesmiem» kā medījums. Taču lielākā grāmatas «Montesori mazulis» pievienotā vērtība, manuprāt, ir grāmatas noslēgumā pievienotie pielikumi – «Tā vietā, lai sacītu tā, teiksim šādi» un «Montesori aktivitāšu saraksts mazuļiem», kurā sīki un smalki aprakstīti ne tikai aktivitātei nepieciešamie materiāli, bet arī tas, kāda loma šai aktivitātei ir bērna attīstībā.
    Tas nav mīts, ka tad, kad vecāki kļūst par vecvecākiem, viņu mīlestība uz mazbērniem bieži vien ir lielāka, nekā tā bijusi uz bērniem. Tā mazbērnu lutināšana vecvecākiem ir tikpat dabisks process, kā apzvanīt draugus un paziņas, lai tikai pārliecinātos, vai otrā galā kāds pacels klausuli. Tāpēc audzināsim savus bērnus tā, lai mūsu mazbērniem būtu lieliski vecāki.
    Pieņemsim bērnus tādus, kādi viņi ir. Dosim viņiem iespēju būt brīviem un zinātkāriem. Dosim iespēju augt cieņpilni. Augt par atbildīgiem cilvēkiem. Taču neieslīgstiet galējības un neaizmirstiet par sevi. Arī mēs, vecāki, esam cilvēki. Atvēlēsim sev laiku arī pieaugušu cilvēku attiecībām. Sazvanīsim draugus ZOOM’ā uz vienu kafiju (ar jumtiņu).

    «Jo lielāka pieredze bērnam ar īstu, mērķtiecīgu aktivitāti un problēmu risināšanu, jo noderīgāka, radošāka un iedarbīgāka kļūst viņa iztēle.»

    Sūzena Stīvensone
    «Priecīgais bērns»

    Grāmata «Montesori mazulis» noteikti nav nekāda magoņu bulciņa, kuru apēst un pēc piecām minūtēm aizmirst (ja vien sēkliņas starp zobu spraugām par to spītīgi neatgādinās). Tas ir kārtīgs, smags ēdiens. Ilgi gremojams. Tā ir grāmata, kuru «turēt pie rokas» un atšķirt jebkurā vietā (un laikā), lai uzņemtu sev interesējošo informāciju.
    Vai parādīsiet to robežu starp bērnu un pieaugušo? Aizmirsīsim par lomām. Mēs neesam aktieri. Un dzīve nav teātris. Aizmirsīsim par birkām. Mēs neesam priekšmeti. Un dzīve nav lielveikals, atlaižu nakts priekšvakarā.
    Nav vienas vienotas receptes, kā izaudzināt cilvēku, taču mūsu uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai vecumdienas nenāktos pavadīt veco ļaužu namā.
    Ameriku vai velosipēda darbības principus vēlreiz no jauna atklāt jums neizdosies. Atklājiet, ko jaunu! Atklājiet savu bērnu!

    Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020;
    No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

    «Ļaujiet bērniem būt brīviem, stimulējiet viņus, ļaujiet viņiem skraidīt pa āru lietū, ļaujiet novilkt apavus, kad viņi atrod ūdens peļķi, un, kad pļavas zāle ir rasaina, ļaujiet skraidīt pa to basām kājām, ļaujiet viņiem mierīgi atpūsties, kad koks aicina pagulēt tā ēnā, ļaujiet klaigāt un smieties, kad saule pamodina viņus no rīta tāpat kā ikvienu dzīvu būtni, kuras diena tiek iedalīta nomoda un miega posmā.»

    Marija Montesori
    «Atklājot bērnu»

  • Dīters Bēge, Bernds Melks-Tasels «Mēs — cilvēki»

    by

    «Pat ja kaut ko nesaprotam, mēs varam tam noticēt.»

    Noplēšamais kalendārs pie sienas. Atņirdzis zobus. Tā laiks un arī cilvēki. Atņirdz. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi nē. Par sevi kaut kā nav smieklīgi. Ņirdzīgi nav. Divsejaini mošķi. Laiks un cilvēki. Divsejaini mošķi, kas slēpjas zem nepaklausīgu bērnu gultiņām, medīdami aizdegunē gārdzošo, saldi ķepīgo miegu. Ņirdz viens par otru. Tikai par sevi. Nē. Atņirdz zobus kalendārs pie sienas. Noplēšamais. Tā dienu pēc dienas es plēšu tā ņirdzīgos zobus. Mīl, nemīl, mīl, nemīl… Īsi pirms nonākšanas papīrgrozā, septītais marts cenšas pierunāt mani uz citrona kūku. No domām par cukura upēm vien augšstilbi piebriest kā gaiļa krūtis pirms cīņas par augstāko vietu uz laktas. Piebriest un iesprūst džinsu starā. Piebriest kā upe, kas plānotājā nevainīgi atzīmējusi datumu, kad iziet no krastiem. Iziet no krastiem un aiziet uz veikalu pēc diļļu čipsiem.
    Un atkal viņi ir klāt. Visuredzošie. Ņirdzošie.
    Atņirdz zobus, tā laiks un arī cilvēki.
    «Mēs, cilvēki, esam ļoti dažādi.»
    Cilvēki pozitīvi. Cilvēki negatīvi. Kā elementārdaļiņas, kas ceļo pa atomu uzblīdušajām pavēderēm.
    Kā salūzušas tvaika nosūcēja instrukcijas. Baltas ķieģeļu sienas. Tostermaizes bez siera. Kaķu nagiem izraibinātas tapetes pie sienas. Tējas nosēdumiem piezīdušās krūzīšu lūpas. Vilcieni, kas aiznes ēnas milzīgās ausainēs. Izlietnes, kurās izskalo kafijas biezumus. Sniegs, kas nakts laikā pagūst izdzīt asnus uz automašīnu jumtiem. Jautājumi. Atbildes. Uz līmlapiņām. Zāles pret saaukstēšanos. Un samīlēšanos. Porcelāna servīzes, mazās baltās vietiņas, kur putekļi noparko savus lambordžini. Bruģakmeņu vaigi, kuriem pāri dragā labi koptu (mēreni barotu) dāmu pakavu asie naži. Vārdi uz noplēšamā kalendāra lapiņām. Citronkūkas receptes. Laiks un cilvēki, kuri atņirdz zobus…
    «Es domāju, ka mēs esam līdzīgi.»

    «Mūsu šūnas dzīves laikā vairākkārt atjaunojas. Bet sirds un acis gandrīz nemainās.»

    Kamēr pavasaris rausta ziemu aiz ūsām, Jāņa Rozes apgāds vienlaikus pārsteidz un lutina lasītājus, savā paspārnē izdodot vācu gleznotāja, vairāku bērnu grāmatu autora Dītera Bēges (Dieter Böge) un ilustratora Bernda Melka-Tasela (Bernd Mölck–Tassel) kopīgi radīto bilžu grāmatu. Par ko? Par mums. Cilvēkiem. Dažāda lieluma. Platuma grādu. Dzīves stāža. Statusa (karaliskajā ģimenē). Par to, kādi esam un kādi reizēm aizmirstam būt.
    Pasauli esam iegriezuši pretējā virzienā. Mašīnas brauc atpakaļgaitā. Laikrakstus tantes uz soliņiem lasa, sākot ar anekdošu un sludinājumu slejām (pērk un pārdod, maina, pateicības, līdzjūtības). Kaķi glauda pret spalvu. Satiekot kaimiņu, pār lūpām izsprāgst atvadu vārdi (līdz nākamai reizei). Saulespuķes raksta dzimtsarakstu nodaļai iesniegumu par vārda (un uzvārda) maiņu (kopš šodienas būšot Mēness Meitas). Mēnesspuķes. Pārdevēja par produktiem pircējam izmaksā naudu. Pircējs atdod atlikumu. Tapetes izlīmējas uz grīdas. Paklāji pielīp pie griestiem. Pirmklasnieks absolvē augstskolu.
    Cilvēki kāpj atpakaļ kokos.
    «Mēs — cilvēki» palīdz atgūt zudušo. Atgūt ticību cilvēkiem.
    Un iegriezt pasauli mums ierastajā virzienā.
    Pazust likumsakarībās.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    «Arī tas, kam mēs neticam, var būt pareizs.»

    «Mēs — cilvēki» (WIR MENSCHEN) ir rokasgrāmata par mums pašiem. Rokasgrāmata, kas ikviena sirdi iekaros ar vienkāršību. Un sirsnību. Pievilcību. Ilustrācijas pārsteigs ar sīku detaļu pārpilnību, teksti – kā āmurs – trāpīs pa īkšķa nagu, radot ķīmisku reakciju. Cilvēcību (un asinsizplūdumu).
    Mēs. Cilvēki. Radības ar lielākiem un mazākiem kroņiem. Sapņiem. Domām. Ilgām. Vēlmes pietuvoties tam, kas mums vienmēr paliks noslēpums. Vēlmes uzrakstīt uz papīra lidmašīnas spārniem visu, kas kādreiz palicis nepateikts. Atdot vēja raupjajām rokām, lai ceļ pretī debesīm. Pretī zvaigžņu dārziem, kas uzzied ikreiz, kad dienu sardzē nomaina nakts. Lai atdot zvaigznēm nepateikto glabāt. Glabāt līdz pat brīdim, kad burtu smagums spiedīs krist. Krist un sadegt atmosfērā. Vēlmes censties atgriezt visu, kam paiets garām. Nemanot. Nezinot. Mēs, radības kronis, reizēm aizmirstam, ka neesam vienīgie uz Zemes. Un tad pasaule piekūst no cenšanās to bezjēdzīgi atgādināt. Tā ņem un satricina. Krata un purina mūs nost no sevis. Un tad mēs, radības kronis, attopamies. Mēs paveramies ārā pa logu un redzam šodienu. Redzam atspulgu stiklā. Bāla ir tā seja, ko redzam veramies pretī. Un kroni ir nomainījusi medicīniskā maska… Tik trausla ir tā robeža. Tik trausla…
    «Mēs — cilvēki» graužas cauri mūsu vājībām. Ziņkārībai. Visa veida kārdinājumiem. Uzskatiem. Vietām. Un lietām, ar kurām paši netiekam galā. Graužas cauri dvēseles kukuržņiem. Uzar nocietinātu seju vaibstus plašam smaidam.

    «Ir lietas, ko saprotam arī bez vārdiem.»

    «Mēs — cilvēki» ir grāmata, kurā vēlētos pārziemot. Tā ir ceļojums ilustrāciju džungļos, kurā nākas baudīt katru pretī plaukstošo krāsu laukumu. Katru līnijas izliekumu. Šis ceļojums atgādina par to, lai arī cik dažādi mēs šķistu, cik sveši mēs būtu viens otram, nepiegriežot vērību uz ielas, nepaceļot acis klusam sveicienam, patiesībā esam līdzīgi. Baisa līdzība mūsu vaigos. Līdzība pirkstu galos. Matu celiņos. Soļu spērienos. Domās un darbos līdzības. Neapslāpējamas. Līdzības. Katra ilustrācija veido savu stāstu. Mazā emociju skaidrojošā vārdnīca. Tā atņirdz zobus (kā laiks un cilvēki) un teju bez vārdiem izstāsta pašsaprotamo. Neizbēgamo. Mums katram vajag kādu, par kuru rūpēties. Kādu, kuru apmīļot. Kādu, kuru reizi nedēļā apliet ar istabas temperatūras ūdeni. Mums katram vajag taisnību (vislabāk tādu, kas ir mūsu pusē). Olimpisko medaļu cilvēcībā. Līdzi jušanā. Mūziku, kuras ritmā grozīt gurnus, kamēr uz pannas (tikpat ritmiski) čurkst desu ripas. Vajag kādu, kas palīdz tikt skaidrībā. Skaidrībā ar lietām. Jūtām. Skaidrībā ar sevi.
    «Mēs — cilvēki» ir grāmata visa vecuma bērniem. Gan tiem, kas vēl tikai grasās spert savus pirmos soļus, gan tiem, kuri jau auklē savus vai savu bērnu bērnus. Tā ir grāmata, kuru negribas izlaist no rokām, jo šķirstīšana (un pāršķirstīšana) rada mazu atkarību.

    «Mūsu domas reizēm skrien ātrāk par mums.»

  • FEBRUĀRIS

    by

    Sēžu pie sukulentu izraibināta galda. Noputējuši. Izstīdzējuši. Iekaltuši. Atpletuši savas sausās rīkles aizmirstībā. (Gaidu tiesas spriedumu par telpaugu adoptēšanas aizliegumu. Uz laiku. Vismaz.) Uz galda pēc lasīšanas tvīkstošas grāmatas. Kafijas krūze ar atdzisušu substrātu, organisma funkciju pildīšanas katalizatoru. Saule svilina pakausi un kausē sieru uz maizes šķēles. Pret logu rūti nepaguruši pieres dauza no miega pāragri atmodinātie lidoņi. Mušas. Taureņi. Sirdsapziņas.
    Krīt uz palodzes.
    Un, ja paveicas – nositas…
    Blakus meita no Lego uzbūvējusi dzelzceļa staciju. Cilvēki salikti uz perona. Gaida atbraucam vilcienu. Un gaida citas lietas,
    kuras cilvēkiem labpatīk gaidīt.
    Gaida dienu bez mākoņiem. Melnās piektdienas atlaides gaida. Pieaugšanu. Gaida. Gaida beidzamies pirmdienu un mikroviļņu krāsns minūti. Gaida sākamies Džona Keidža «4’33».
    Bērnu gaida.
    Lielveikala rindā naudas izdošanu gaida.
    Nakti bez bezmiega gaida.
    Ziemu aizejot gaida.
    Un sagaida.

    Februāris bijis lasāmmateriāliem piepildīts. Ar mazu vilšanās astīti. Bet tomēr…
    Emuāra sākumlapā lasāmi trīs, spriežot pēc statistikas, šīs vietnes lasītāju iemīļoti apcerējumi par šajā mēnesī lasītajām grāmatām no mana skatupunkta. Diviem šā brīža dižpārdokļiem – Andra Kalnozola «Kalendārs mani sauc» un Silvijas Brices «Baigās piezīmes». Diviem stāstiem, saaustiem vienas grāmatas vākos – Lalitas Muižnieces «Pēdas • Melita Rīgā».
    Taču noteikti gribu pastāstīt arī par grāmatām, kuras šomēnes uz emuāra galvenās sienas nenonāca, tomēr lika man just.
    Gribot.
    Negribot.
    Tāpēc par to, kas patika, kas nepatika, cik zvaigznes dalīju vārdiem, uzvārdiem un grāmatu nosaukumiem (nemaz nerunājot par to iekšiņām), lasi zemāk:

    Lai vilinošas negulētās stundas grāmatu dēļ!
    TIEKAMIES MARTĀ!

    Oidira Ava Olafsdotira
    «Rabarberu sarkanais    »

    “Ir ļoti maz tādu, kas uzdrīkstas dzīvē pieņemt tik daudzus nozīmīgus lēmumus. Vairākums jau ir lielās sprukās, kad vajag izvēlēties konfekti no šokolādes asorti kastes. Nē, viņi vienmēr izvēlas vienu un to pašu, ko pazīst pēc folijas krāsojuma, kā laboratorijas pele būrī allaž dodas uz stūri, kur ir barība.”

    Karbonādes uz pannas čurkst eļļas simfonijas ritmā. Kā upe, spītējot ziemai, uz pavasari plūst. Upe plūst.
    Uz galda blakus klusējot guļ islandiešu rakstnieces Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir) Rabarberu sarkanais (Upphækkuð jörð) Kā vīns glāzē. Gaida sausu lūpu pieskāriena divvientulību. Klusējot, jo viss jau ir izstāstīts. Izrakstīts. Izlasīts. Trauslās papīra ādas. Iekaisušas līdz sārtumam. Rabarberu rūgtumam.
    Esmu izdzīvojusi svešu dzīvi 128 lappušu garumā. Skaistu vārdu harmoniju.

    “…kur vien viņa dzīvos, viņai vienmēr būs logi ar vienu stiklu, nevis dubulti. Citādi neveidojas leduspuķes, un garajās, tumšajās ziemas dienās kāda gan būtu dzīve bez tām?”

    Rabarberu sarkanais ir stāsts par Augustīni. Meiteni ar eņģeļa kājām. Meiteni, kas vārdus lieto taupīgi. Lieto un nelieto. (Atgādiniet, lūdzu, vēlreiz, kāda bija lietoto vārdu veikala adrese!)
    Augustīne ir pusaudze. Pusaudze, kura nemaz nav tāda, kā citi. Ne tikai eņģeļa kāju un taupīgo vārdu dēļ. Ne tikai tāpēc, ka ieņemta zem sulīgu rabarberu lapām.
    Augustīne nemaz nav tāda, kā citi. Augustīnes prāts ir augsts kā Kalns, kura virsotnē vēlētos nokļūt. Ar visām savām eņģeļa kājām.

    “Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.”

    Lai arī brāķis no sākta gala, Augustīne nepadodas. Viņa sapņo lielus sapņus. Nomodā. Viņa netiecas būt kārtējais dekoratīvais elements dzīves telpas iekārtojumā. Viņa dodas cīņā pret vētrām. Pret zemu mākoņu nestiem sniegputeņiem. Nikniem cikloniem. Nelabojamiem garastāvokļiem. Un kāpj uz pjedestāla.
    Un uzvar.

    “Neticami ir iztēloties, ka sniegots kalns var atrasties uz paša ekvatora.”

    Smeldzīgs stāsts par meiteni, kura, spītējot liktenim, neļauj sapņiem kļūt par gaistošiem miglas vāliem. Stāsts par meiteni, kuru pavada gardas vārdu gleznas. Islandes gleznas.
    Gleznas, kurās vēlētos iegleznoties.
    Bauda!

    “…laiks ir tikai smiltis.”

    (No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐



    Romana Romanišina,
    Andrijs Lesivs
    «Zvaigznes un magoņu sēkliņas    »

    “Ikvienu uzdevumu, pat vissarežģītāko, jāsāk no visvienkāršākā – no viens, divi, trīs…”

    Bilžu grāmatas stāsta par mazo meiteni Doru autori ir Romana Romanišina un Andrijs Lesivs, ukraiņu mākslinieki, grafikas dizaineri, kuru kopīgi radītās pasaules priecē bērnus abpus zemeslodei.

    Dorai patīk skaitīt. Un skaitīšanas mīlestību Dora iemācīja arī man. Cauri trīsdesmit divu lappušu biezajai grāmatiņai, izskaitīju burtus, ciparus, punktiņus, līnijas, kokus, torņu smailes, bultiņas, putnus. Mākoņu straumes. Mēneša ausmas. Un rietus. Vārdus. Trīs simtus un piecdesmit vienu.

    “…cik gan smilšu graudiņu varētu būt visos pasaules tuksnešos un pludmalēs kopā.”

    Zvaigznes un magoņu sēkliņas aiz saviem vākiem no svešām acīm slēpj neaprakstāmi burvīgas ilustrācijas. Ilustrācijas ne no zemes šīs.
    Dora ievij lasītāju (un pētītāju) savā sarežģīto formulu un vienādojumu uzdevumā. Un atrisinājums ir tik tīkams, ka neviļus jāsāk murrāt, kā no piparu graudiem veidotajam kaimiņu kaķim Borhesam.

    (No ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs; Izdevējs: liels un mazs, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐

    Inga Gaile
    «Skaistās»

    Verdošas kumelīšu tējas malks vispirms ietriecas rīkles galā un tad pazemīgi aiztek barības vada ceļos (un neceļos). Tāds ikrīta rituāls. Murgu izdzīšana no ķermeņa ar mirušu ziedu aplietu suslu. Rituāls. Un tam patiesībā nav nekāda sakara ar tēju. Kaut kur paralēlajā Visumā saņemu īsziņu no Skaistajām. “Sieviete ir skaista, ja pati tam tic.” Gribi tici, gribi netici. Pagribēs un pāries. Meklēju sinonīmu vārdnīcā vārda triekt brāļus un māsas. Tagad triecu, dzenu, trencu verdošu kumelīšu tējas malkus. Kampju kā gaisu.
    “Sieviete ir skaista, ja tam tic.”

    Par rakstnieces Ingas Gailes rokrakstu priecājos tieši pirms diviem gadiem, kad gabalu pa gabalam kopā liku Stiklus. Kārpijos ārā no emociju lamatām, kurās autore mani bija notvērusi. Romānu Skaistās var uzskatīt par Stiklu turpinājumu, tāpēc satikšanās ar jau iepriekš iepazītajiem tēliem, kuriem biju līdzpārdzīvojusi jau agrāk, bija neparasti gaiša. Kaut patiesībā Skaistās slēpj sevī biedējošu tumsu.

    “Otrajā pēršanas reizē viņa bija zaudējusi samaņu. Ārsta nebija klāt, jo drošvien bija šķitis, ka Mazā ir jauna līdz ar to spēcīga. Pēc tās reizes ārsts vienmēr pārbaudīja pulsu pēršanas vidū, vai peramā vēl izturēs. Jo mēs negribam jūs nobeigt, nē, nē, nē, jo mums vajag materiālu, kuru drāzt un kurš mums dzemdēs jaunu lielgabalgaļu.”

    Skaistās vēsta par likteņa ieslodzītajiem. Par tiem, kuri gaida nepārprotamu Dieva uzbrukumu no slēpņa. Par tiem, kurus vairs neglābs nekas. Tumsa aug augumā un lec pāri laikam. Laikiem. 1941., 1943., 1944., 1945., 1953., 1956., 1957., 1958., 1959., 1961., 1962., 1964., 1966., 1968., 1974., 1978., 1979., 1980., 1981., 1985., 1990., 1995., 2006. Lec pāri vēstures liecībā. Lec pāri cilvēkiem un viņu augumiem. Lec pāri cilvēcībai.

    “Rīts šai vietā vairs neuzausīs.”

    Kas tad īsti dzīve ir? Skaistās pakļauj lasītāja prātu domāšanai. Gaidīšana, kad kāds sniegs atvieglojumu un aizmiršanos vai vismaz uzņemsies atbildību par nepareizām izvēlēm un negodīgiem likteņiem.

    Pieķēru sevi pie domas, ka besī, ka tā raksta. Raksta tā, ka negribas lasīt tālāk. Negribas, jo tas nozīmētu, ka stāsts drīz tiks atbrīvots no grāmatas lapaspušu važām. Un to es negribēju pieļaut. Vilku un staipīju burtus. Teikumus. Par spīti tumsai.
    Meistarīgi!

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Bianka Bellova
    «Ezers»

    “Sieviešu prāts – tā ir otra sliktākā lieta pēc paģirām.”

    Tas patiesībā ir īsts brīnums, ka esmu izburtojusi caurum cauri šīs, bulgāru asinīm ritošās, čehu rakstnieces Biankas Bellovas (Bianca Bellova), ar tintes zīmuli piesmietās, grāmatas Ezers lapaspusēm.
    Nepārtraukti lūdzos, lai kāds ieslēdz gaismu. Ieslēdz gaismu vismaz vārdos, jo šajās nieka simt astoņdesmit/deviņdesmit lappusēs starp cilvēkiem valda tumsa, kas ir melnāka un drēgnāka par tumsu, kurtu slēpj mitru pagrabu kakti.

    “…šis jocīgais laiks vairāk novērtē muļķību nekā varonību.”

    Vieglāk iegrimt mēmumā nekā atzīt, ka mani šis darbs neuzrunāja. Tas mani lamāja. Pēra. Purināja ārā no panskām. Sāpīgi bakstīja. Bet tik un tā nespēja atrast ieeju uz manas dvēseles vienistabas dzīvokli, kurā tā (kā izslāpis suns) šobrīd lok bezalkoholisko vīnu no divlitru burkas.

    “…kaviārs ir veselīgākā lieta pasaulē. Tūlīt pēc žeņšeņa.”

    Nezinu, kas noticis ar cilvēkiem, kurus rakstniece atdzīvinājusi grāmatas asinsritē, taču nekā vairāk kopīga, kā vien šīs pāris dienas (patiesībā teju nedēļu), kuru laikā mocīju tos pāri savu lūpu malām, nevēlos.

    (No čehu valodas tulkojusi Halina Lapiņa; Izdevējs: Pētergailis, 2018)

    ⭐⭐⭐

    Ronalds Briedis
    «Asaru gāze»

    «Dažkārt viņa klusē dienām
    Un man nav ne jausmas,
    Kādā valodā ar viņu runāt.
    Un es meklēju, līdz trāpās īstā.»

    Paņemu dzeltenu grāmatiņu, padusē iespiežu. Dzeltenu grāmatiņu, pilnu dzeltenu līmlapiņu piestādītu. Dzeltenu grāmatiņu, kurā dzejolis par māju no dzelteniem ķieģeļiem, kurā kāds raksta vēstules uz adresēm (visticamāk, dzeltenām) bez mājām. Iespiežu padusē un nesu uz virtuvi, kur dzeltenās tapetēs atspīd dzeltena saule. Atveru grāmatu, dzelteniem pirkstiem, lasu atzīšanos mīlestībā (visticamāk, man):

    «Ar tādu pašu kaisli
    Kā pirmo reizi
    Skūpstu savu mīļoto
    Un domāju:

    Ja es kaut ko daru
    Simto reizi
    Es pirmo reizi to daru
    Simto reizi»

    Skatos, kā cilvēki sieviešu dēļ piever acis un sētnieks uzslauka sasistās plaukstas. Un skaitu, cik krītošu zvaigžņu šonakt izjauks zvaigžņu kartes. Baudu dzejnieka grāmatas ķidāšanu. Burtu un vārdu anatomiju. Kopā pasmaidām par nāvi, kura uzkāpj uz pļavā pamesta grābekļa. Un baznīcu zvanu aplaizītām lūpām.

    «Salieku savos grāmatplauktos
    šillerus gētes baironus
    šekspīrus un voltērus

    Stāv visi rindiņā
    kolektīvi muguras man
    pagriezuši»

    Bibliotēkas eksemplārs. Un mani pārsteidza lasītājs «pirms manis». Piedalījies dzejas analīzē, bet aizmirsis izdzēst aiz sevis atstātās zīmuļa pēdas. Lasu «telpa», «alūzijas», «smieklīgi», «tieši tā», «ačgārnības», «atkal ūdeņi». Pārējo nevaru salasīt, bet piekrītoši māju ar galvu. Jo…
    Pārsteidza mani šis dzejas krājums. Patīkami. Un tikai patīkami.

    (Izdevējs: Neputns, 2004)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Agnese Rutkēviča
    «Vietām cilvēki    »

    «tu manī esi tik dziļi kā rēta
    kā pietura noņemta no maršruta grafika»

    Kaut kas starp rudeni un ziemu. Ziemu un rudeni. Man palika drēgni, mērcējot savu domu slaikās kājas vārdu rindu ezeros. Jūtu, kā tie lēnām pārvelkas ar plānu ledus kārtiņu, draudot iesaldēt mani uz mūžiem (vai vismaz līdz brīdim, kad dzejniece uzrakstīs pavasari).

    «stacijas pulkstenis
    nolādēts mūžīgi
    atkārtoties    »

    Roku un šaubu pieskārieni. Noktirne par skabargām – mazajiem mirušajiem kokiem, kuru paēnā patverties. Kur nepieskarties. Vairs. Acu plaksti māj atvadas. Pilsētām. Ielām. Vietām cilvēkiem. Tuvākiem un tālākiem mērķiem. Klusumam. Robežām.

    «atkusnis vietām atkailinājis
    zemi līdz grūtsirdībai»

    Liegas, liriskas vārdu gleznas. Ainavas. Portreti.
    Sievišķīgi trausli. Lasot ir vēlme uzkrāsot lūpas un doties uz kādu āra kafejnīcu, atstāt lūpukrāsas nospiedumus uz baltā porcelāna ādas. Atstāt nospiedumus garāmgājēju zemapziņā. Parādīties sapņos kā mežs, kurā gaisma piedzīvo bojāeju.
    Ko man vēl pateikt, lai jūs zinātu, ka šis bija skaisti?

    «gaismā acis atgādina rētas
    kuras katram ir tikai divas –
    dzīvība un nāve
    viss pārējais
    tā ir nejauša saruna
    tumsā starp daudziem
    svešiniekiem»

    (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Arvis Viguls
    «5:00    »

    «manī mīt nevis viens, bet vismaz seši es»

    Precīzs kā modinātājpulkstenis uz mani iedarbojas katrs burta milimetrs. Uz samtainās papīra miesas iekodēts. Dzeja liela. Plata un smaga. Kā kafiju ar pienu piesūcies divsimt reiz divsimt palags. Modina rīta trauslumu. Zirnekļu tīklu mežģīnes. Modina vienaldzībā nevienaldzību. Modina sliktajā māsā labo (atstāsim ģimenes lietas ģimenei, labāk aprēķināsim, «cik ļoti tumsa atkarīga no gaismas ātruma»). Piecēlusies un aizgājusi līdz gāzes plītij, lai brokastīs uzsildītu aizvakardienas atmiņas (sildot uzzināšu, vai tās nav saskābušas), nedaudz skumstu pēc siltuma, kuru izstaro sega. Pēc atkušņa gultā. Atkušņa, kas atkausēt spētu pat pasaules nepatiesību.

    «es nezinu neko par trokšņiem gaitenī, es nezinu,
    kas naktīs ielavās un atstāj dzīvoklī uz grīdas
    un tavā dvielī svešus matus, kurus atradusi
    tu domā, ka pie manis bijusi cita,
    es nezinu, no kā, no kuras pasaules tie pienāk,
    kā skopas vēstis par tās eksistenci»

    Katrs dzejolis kā vesels romāns. Ierauj lasītāju notikumu atvarā. Sagriež galvu. Un tad piepeši, vismazāk gaidītajā brīdī, izmet ārā. Realitātē. Kur neviens negramstās mūžībai starp kājām vai neizpilda rekviēmu aizgājušo manekenu piemiņai. Kur rīta melus neiespiež padusē (pēc pasta kastes apmeklējuma), bet meklē starp tievēšanas un angļu valodas kursiņu reklāmām viedtālruņos.

    «es skatos uz tavu seju, rītam austot,
    kad krāsas vēl nav atgriezušās un viss ir neskaidrs, izplūdis attēls,
    un man liekas, esam divi rēgi, sastapušies svešu cerību graustā,
    ko spītīgi vēl cenšas apdzīvot tā kādreizējie iemītnieki.
    cik maz mēs zinām viens par otru, cik maz mēs zinām,»

    Esmu vairāk nekā patīkami pārsteigta. Cik vienkārši (un mazliet prasti) tas skan, kad to pasaka skaļi, tāpēc es rakstu. Rakstu, ka šī šķiet viena no skaistākajām «dzejām», kuras topogrāfiskajā kartē esmu maldījusies. Taustījusi tās kalnu virsotnes. Kritusi bezdibeņos. Pārpeldējusi upes. Stigusi purvos.
    Brīnišķa ekspedīcija piecos no rīta.

    «tagad mani biedē tavs skatiens: tavas acis ir tik savādi platas —
    kā mirušo acis, un tā ir tikai mazākā daļa no maksas
    par klusumu, uz kuru mani aizved noguris taksists.»

    (Izdevējs: Mansards, 2012)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Žozē Žorži Letrija,
    Andrē Letrija
    «Ja es būtu grāmata»

    «Ja es būtu grāmata, es lūgtu, lai cilvēki neizrotā ar mani trauku skapjus.»

    Plaukti krāj grāmatas. Grāmatas krāj putekļus. Putekļi krāj deju soļus, kurus atklāt no jauna uz grāmatu mugurām, stīvām no stāvēšanas. Aizmiršanas. Plauktiem patīk tikt atbrīvotiem no grāmatu smaguma. Sliedēm, kas ieēdas skaidu plākšņu miesās, kā rētas pēc kara. Pēc kara, kurā uzvarētājs tiek lemts ar monētas palīdzību. Vēsture aiztur elpu.
    Grāmatām patīk tikt atbrīvotām no stāstiem. No burtu ganāmpulkiem. Pieturzīmju ganiem. No stāstiem. Teikumu noteiktībām (un ne).
    Putekļiem patīk atbrīvoties no drēbēm. Mesties virpuļos, saulesstaru pielietu istabu galvvidū. Visas uzmanības ubadzes.
    Ja es būtu grāmata, es neļautu putekļiem rīkot dzīres uz manas ādas. Ja es būtu grāmata, pa mani ceļotu tikai cilvēku pirkstu gali. Aizceļotu uz Kongo džungļiem. Raustīt hotentotu aiz ūsām. Uz Galapagu salām ar pingvīniem, un frakām mērīties. Uz Lielbritāniju un pusdienas laika tēju pie Karalienes.

    «Ja es būtu grāmata, es vēlētos augt un augt, līdz es kļūstu par bibliotēku.»

    Bilžu grāmatā «Ja es būtu grāmata», kuru radījuši portugāļu dzejnieks Žozē Žorži Letrija un ilustrāciju burvis Andrē Letrija, mājvietu radušas ne vien pasakaini skaistas un pārdomātas vizualizācijas, bet arī trāpīgi teksti, kas radīti nepieradinātas dzejas formā. Vidēji 14-15 vārdi vienā grāmatas atvērumā ved lasītāju pārdomu biezokņos, no kuriem izkļuvis, ikviens varēs būt pārliecināts, ka atradis recepti, kā viegli skart jebkuras grāmatas trauslāko vietu.

    «Ja es būtu grāmata, es lūgtu – ja satiec mani uz ielas, paņem līdzi uz mājām!»

    «Ja es būtu grāmata» radīta visu vecuma bērniem – gan tiem, kas šūpulī, gan tiem, kas šūpuļkrēslā. Grāmata, kura nekad nezaudēs savu aktualitāti, revidējot katra tās baudītāja domāšanas procesus.
    Ja es būtu grāmata, es gribētu būt tieši tā.

    «Ja es būtu grāmata, es vēlētos dzirdēt par sevi: «šī grāmata tiešām pārvērta manu dzīvi.»»

    (No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Vija Laganovska
    «Pirms un pēc»

    «…nekas neved pie dievišķā pa taisnu ceļu, vien parāda tik daudzus cilvēciskas laimes meklējumu līkločus, ka bieži vien skurbumā vai neizmērojamās ilgās zīmes nepamanām.»

    Grāmatas apraksts nepārprotami vēsta, ka «Pirms un pēc» stāsti ir rakstnieces Vijas Laganovskas debija prozā, taču lasot tā nemaz nešķiet. Ir sajūta, ka tieku bezkaunīgi maldināta, un aiz rakstnieces vārda un uzvārda slēpjas vēl daudzi citi, tipogrāfijas ceham cauri gājuši, iespieddarbi. Ir neiespējami nesajust, ka autore rakstot jūtas kā zivs ūdenī. Tik organiski tiek atdzīvināts katrs nākamais vārds. Stāsti šķiet norakstīti no dzīves. Tie elpo sejā (un pakausī). Rausta aiz matiem. Min uz kāju pirkstgaliem. Un lasītājam neatliek nekas cits, kā bēgt no stāsta uz stāstu, kamēr ar tiem (un sevi pašu) ir cauri.

    «Trakuma un ļaunuma gaitu ir grūti paredzēt. Katru būtni vada dzīvības instinkts. Cilvēcība? Tas ir tikai mīts.»

    «Pirms un pēc» sevī apkopojis vienpadsmit stāstus. Traģēdijas, kas vienlaikus salauž un atpestī. Kļūdas un to sekas, kas seko no paaudzes paaudzē, kā kucēni, kas alkst pēc mīloša pieskāriena. Cenzūras kombaini, kas nepaguruši novāc ražu. Vienu pēc otras. Vienu pēc otras. Laika uz priekšu grūšana. Laika, kam labpatiktos stāvēt uz vietas, līdz satrūdētu vienpatībā. Cīņa ar pašu radītām vētrām. Triumfu. Fiasko. Autobusu, kuram galapieturas nav. Kuram pieturu nav. Un bremžu. Drāšanās pretī likteņa nežēlības izdangātajiem ceļiem. Un ar cilvēkiem.

    «Vai tiešām visa nodzīvotā dzīve ir acu, prāta un sirds apmāns? Ilūzija.»

    Lai arī «Pirms un pēc» stāstu baudīšanu pēkšņi pārtauca Silvijas Brices parādīšanās manā grāmatu kaudzē (par to sīkāk aprakstīju ŠEIT), atgriezusies pie tiem, es tos tvēru un baudīju tieši tā, kā to būtu gribējusi jau no paša sākuma. Reizēm tādi pārrāvumi ir svētīgi. Kā spēriens pa pakaļu.

    «Grāmatu lasīšana Almai gluži kā pīpēšana. Prasās.»

    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jānis Hvoinskis
    «Mūza no pilsētas N.»

    «tu biji dzīva tu elpoji uzsūci un izgaroji katru šīs pasaules vielu
    kura centās tevi noglāstīt un tevī ieiet
    vielu ar kuru cilvēki atrod viens otru un šķiras»

    Sēžu.
    Prātoju, kas ir dzeja. Kas patiešām ir? Vai kartupeļi, vāroties savā sulā, ir dzeja? Vai tējas garaiņi, kas izplūst virtuves izplatījumā, ir dzeja? Vai skaņa, ar kādu kaķu barība birst traukā, ir dzeja? Vai kaimiņa paceltā roka sveicienam, kad pieeju pie loga, lai piekārtotu aizkarus, ir dzeja? Un klusums? Vai tā ir dzeja? Nesaskatīšanās? Neaizbraukšana? Palikšana? Pieceļos.
    Saglabāju šo domu.
    Melnrakstos.

    «Tā dzīvojam mēs – līdzīgi rudenī peldošiem putniem»

    Pēdējo mēnešu laikā esmu kāri metusies uz dzeju. Kā uz medu. Lieku to klāt pie karstajiem dzērieniem. Smērēju uz mīksti smaržīgas baltmaizes šķēles. Loku pa taisno no burkas iekšā. Ar visa izmēra karotēm. Pirkstu galiem. Ja izdodas aizkacēt, arī ar mēli. Tā, kādā no vissaulainākajām februāra dienām, uzmetos dzejnieka un tulkotāja Jāņa Hvoinska dzejas krājumam «Mūza no pilsētas N.» Kādu brīdi mēs ceļojām katrs savā orbītā. Vai kā rakstīts kādā no dzejas rindām – «Mēs sēžam katrs pie sava galdiņa». Es un dzejnieks. Taču kādā brīdī sapratu, ka galdiņš pie kura sēžam ir ne tikai viens, bet arī krēslu, zem apaļajiem dibenu vaigiem, dalām vienu.

    «tavu iedomu telpā ir jānovelk robeža
    vienā tu otrā viņi»

    Esmu atzīmējusi vārdus «es viņu satiku nelielās viesībās ar smaragda tapetēm izlīmētā virtuvē». Tie atrodami grāmatas divdesmit devītajā lapaspusē. Kā tādi noziedznieki slēpjas starp vārdiem «šeit» un «zagšus». Ko es esmu domājusi ar šiem zīmuļa virpuļiem, ierobežojot šīs grafiskās zīmes, man nav ne jausmas. Bet tik skaisti tas skan. Smaragda tapetes.

    «šeit tagad es
    šeit tagad vājprātīgi smejos es»

    Pārāk ilgi es meklēju dzejas muskuļus. Meklēju līdz izrādījās, ka dzejnieki ar tiem nemaz nedalās. Nemaz neaudzē dzejas muskuļus, neieliek grāmatu skatlogos. («muskuļi paliek muskuļi – to dzejniekiem trūkst») Taču, lai kā man šķita, ka neielasīšos, es to tomēr izdarīju. Pat vairākas rindas sevī ielasīju vairākkārt.
    Ielasījos.
    Tikai žēl, ka divas zvaigznes par vēlu.

    (Izdevējs: Neputns, 2019)

    ⭐⭐⭐

  • Silvija Brice «Baigās piezīmes»

    by

    «Stulbs tu vari būt īsu brīdi, bet stūlbs tu būsi mūžīgi.»

    Izrevidēju sekcijas plauktus. Tos pašus, kuru augšējā daļā bez diža pielietojuma iespējām tup glāžu un servīžu komplekti, kāzu jubilejās sadāvināti, bet apakšā, aiz smagām durvīm iespundēti, grāmatu ķermeņi, kuri nekā citādi neder neglīti brūnajā garnitūras galvgalī, kā vien plakaniski. Un tagad guļ tādi (viens uz otra) kā princeses uz zirņa. Guļ un slienājas. Brīžam iekrācas. Iekrācas tik skaļi, ka augšstāvā krūzītēm jāpalecas no apakštasītēm. Bet glāzes, slaidās vienkājes, šādu šūpošanos izmanto filigrānu deju soļu izpildīšanai. Caurkritušās balerīnas (un citi caurkriteņi triko tērpos (tilla svārkos)). Izrevidēju sekcijas plauktus un uzdūros kartei (sodība – ne norēķinu). Atritinu kā paklāju, garu un sarkanu, pa kuru staigāt cilvēkiem no tēvē ekrāniem (vai atritinu kā paklāju (gar sienu, joprojām sarkanu vai sarkani brūnu), ģeometrisku figūru pārblīvētu, uz kura fona labākajās pozās iekāpuši «odnoklassniki» profilu turētāji). Atritinu un tupi (glupi, pupi) pētu visas pasaules vietas, kurās varēju būt, bet neesmu. Pētu Itālijas zābaku, visticamāk, Dolce & Gabbana. Paijāju Horvātijas krokodila galvu (kuru, vēlticamāk, vēlāk pārvērtīs itālijaszābakos). Slovēnijas vistai ar rādītājpirksta galu aizspiežu rīkli. Polijas lauvu pat nemēģinu rausīt aiz ūsām. Brīnos par Austrālijas pīļknābi Gruzijā. Bet Latvijā viss pa vecam – pieri saraucis kovārnis meklē, kam ieknābt. Neatrod. Beigās ieknābj pats sev. Un svētlaimē nopūšas.
    Latvieši.

    «Kad atceros viņa mērķus un aizrautību, vilšanos, zvaigžņu stundu un nāvi – man nudien liekas, ka mums visiem vēl klājas itin labi.»

    Pasaulē neiespējamas ir tikai trīs lietas: nošķaudīties ar atvērtām acīm, nolaizīt elkoni un tikt pie Silvijas Brices «Baigo piezīmju» eksemplāra. Līdz ko tika izziņots, ka pie lasītājiem nonāks lieliskās tulkotājas autordarbs, drūzmēšanos pie grāmatu veikalu ārdurvīm, visticamāk, būtu fiksējuši arī NASA astronauti, ja katrs grāmatas tīkotājs uz galvas būtu uzlicis pieres lampu pavērstu pret Debesu Tēvu un Pestītāju (ja jūs joprojām mēģināt aizkacēt ar mēli elkoni – beidziet! nebūs!). Grāmata tika izķerta kā tostermaizes bada laikā, un priekš manis (un daudziem citiem lasītmīļiem (ja man tagad būtu jāuzraksta tas cipars, cik tad mēs tur kopā palikām bešā, es to nevarētu, jo uz datora klaviatūras vienkārši fiziski nav tik daudz nuļļu)) nepalika pat tipogrāfijas ceptuves saldi rūgtā smarža. Sēdēju dažādos lietotu grāmatu tīmekļa vietnēs, cerot rast iespēju tikt pie «Baigajām piezīmēm» kaut vai pa dziesmu svētku biļešu cenām, bet velti. Acīmredzot ar «Baigajām piezīmēm» ir tāpat kā ar pēdējo košļājamo gumiju paciņā – neviens ar to negrib dalīties. Taču mazos ziemassvētkus lasītājiem februāra sākumā sagādāja izdevniecība Zvaigzne ABC, papildinot veikalu plauktus ar deficītprec, liekot, pēc «Baigajām piezīmēm» izbadušajiem, murrāt kā labi barotiem kaķiem. Arī es tiku pie savas devas (murr) baigas tulkošanas, literatūras, klejojumiem. Dīkiem niekiem, liedaga piezīmēm un maigā (ne baigā) kalendāra.
    Satura radītāju izsmēlu, un nelieciet man atvainoties par to, kas sekos tālāk (piedodiet). Lai arī šonedēļ iesāku lasīt Vijas Laganovskas «Pirms un pēc» stāstus, necik tālu netiku. Lai kā vēlējos savu medījumu pataupīt grūtākiem laikiem (vai vismaz laikiem, kad būšu izlasījusi visus savus bibliotēkas parādus), tas bija neiespējami. Smieklīgi neiespējami. Silvija Brice ar savām «Baigajām piezīmēm» ērti iekārtojusies uz grāmatu plaukta kores sauca mani. Sākumā čukstus. Tad pakāpeniski paceļot balsi. Beigu beigās jau kliedza tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm un blakus sēdošais Alesandro Bariko neizturēja un lūdza (varbūt pat pieprasīja, itāļu valoda nav mana stiprākā puse), lai pievaldu to sievieti no baltajiem vākiem. Tā kā nekas cits man neatlika, kā atvainoties (nē, es taču teicu, ka neatvainošos) Vijai, nopauzēt mūsu attiecības un ķerties klāt citai «vijai». Silvijai.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021)

    «Trakie, dzīves skrien kā bilde aiz mašīnas loga; labāk piedot nekā audzēt ļaunu.»

    «Baigās piezīmes» tomēr ir baigā štelle, ziniet. Mazliet tā kā rūgtas (kā analgīns vai dzīve, bet, zaķi, davai, sarunājam, ka nesteigsimies un neatvadīsimies), tā kā ieskābenas. Tad pēkšņi saldas kā zafte, kad jāšķaiba mute visos debesu virzienos. Bet tad (hop) pāršķir lapu un šķiet, ka ēst dzīvu sāli būtu vieglāk (atgādinājumam: šī nav nekāda kulinārijas grāmata). Vaigi raustās smieklu konvulsijās. Kafija izlīst uz tikko uzvilktajām tīrajām džinsu biksēm (neies jau Brici lasīt netīrajās). Kaķis noslēpjas zem dīvāna, bet bērni satraukumā prasa: «Mammu, kāpēc tu raudi?». Vannasistabā veļasmašīna drudžaini pīpina savu «esmu gatava izspļaut jūsu veļu, sieviete» dziesmu. Pastniece nograbina pasta kasti. Tas atbalsojas pavasarīgajā februāra gaisā. Kaimiņš, mājot kaimiņam, knapi noturas uz ledus mēles. Bet man vienalga. Es lasu un burtiski kaifoju (ko mana latviešu valodas skolotāja teiktu, redzot šito žargonismu?) no tās emociju bombas, kuras izsmalcinātā humorā savērtas grāmatas lapaspusēs kā pērles uz makšķeraukliņas. Nepārraujamas.

    «Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un tekstos. Tevi pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus. (…) Nu tulko, tulko, āksts. Būs tev labā stunda, būs tev sliktā stunda, būs tev nabadzīgas un vientuļas vecumdienas.»

    Silvija Brice kā Madonna ar ložmetēju metas virsū lasītājam. Vārdu lodes bira ātri (tra-ta-ta-ta-ta). Un ātri es tās tvēru. Tvēru (un svēru), lai neko nepalaistu garām. Nezaudētu ne grama no tā, ko autore ir gribējusi pateikt tajā īsajā brīdī, kuru pavadām kopā. Pateikt par tulkošanu. Par to, kas ir un nav okei. Par pašu autoru (un medību nacionālajām) īpatnībām. Par drosmi stāties pretī diženiem tulkotājiem, norādot uz neprecizitātēm to darbos. Stāšanos pretī un sarukšanu mazai, mazai (jo liels ir liels). Un par to, ka reizēm, neatkarīgi no Mēness fāzēm, arī tulkotājam negribas iet uz darbu. (Un par Mēness fāzēm arī, starp citu, ir viens ļoti labs stāsts, grāmatas trīsdesmit piektajā lapaspusē, kurš jau paspējis folklorizēties feisbuka «Izcilas grāmatas» grupas dalībnieku starpā. Tas ir stāsts, kuru vari lasīt no sākuma līdz beigām, no beigām līdz sākumam un nosmieties tā, ka kaķis token nelīdīs vēl vairākas dienas ārā no dīvānapakšas.)

    Tāpat, kādā no nodaļām Silvija Brice dalās ar padomiem, kā rakstīt dzeju (baigu) un ko (un kā) darīt, lai smeltu vielu ikdienas dzīvē, pārvēršot to lugā (tā tur nebija rakstīts, bet, visticamāk, arī baigā). Pievēršas atziņām, kas radušās baigo klejojumu laikā. Nozaudētām sieviņām un meitām, kas nokrīt no zila gaisa Frankfurtes itāļu bodītēs. Par piejūrā sastaptiem draugiem, ar kuriem kopīgi ir rīti un pārmīti acu skati, par spīti tam, ka «latvis jau nesveicina svešus cilvēkus un izliekas akls vai profesionāls, lai tikai nebūtu jāskatās acīs.». Mešanos auļos zirga mugurā. Parastā ķīniešu lētucī. Ar ķēdi darbināmā (un nedarbināmā). Tāpat autore dalās pārdomās par latvieša kapu kultūru. Kultūru, kuru kā traki kultivējam un nevaram izkulturēt ārā no savām miesām un asinīm, jo tāda kultūra iesakņojas dziļi. Ļoti. Kā viedtelefons iesakņojas plaukstu līnijās (kādam ir nojausma, kā lai itāļu tautības sievietes, kas tikko atgriezušās no dzimtenes mazpilsētu autoostās nolasa nākotni no plauktu līniju sazarojumiem, ja tur jau pieauguši korejiešu un ķīniešu ražotie tehnoloģiskie brīnumi?). «Nav paužu. Nelaiž uz laukuma.» ((c) Aldis Kalniņš, attēlojot hokejistu Oļegu Znaroku agrākajā humoršova pārpratumā «Savādi gan»).
    Bet nodaļā «Maigais kalendārs» Silvija Brice atzīstas mīlestībā savām saknēm (Leimaņ-saknēm). Stāsta par sev mīļiem cilvēkiem tā, ka kaut sveši, arī lasītājam tie kļūst īpaši. Tuvi. Tādi, ka tūlīt visi kopīgi ķersies pie ēdiena šmorēšanas, klās baltu galdu, kam sēsties apkārt, un liegu vārdu zuzēšanas pavadībā, ļausies īstam baudījumam.

    «Tālāk mamma — nu atkal skaista, es tagad gribētu, lai mēs abas būtu mācējušas mīlēt vienu otru vairāk, bet ko var gribēt no tāda, kurš dzīvo pirmo reizi.»

    Ziniet, man ar Silviju Brici ir ne tikai kopīgs uzvārds (uzvārda māsas – vai es varētu būt vēl lepnāka? pagaidi, bet ar šito uzmanīgi, šitā var iedzīvoties zvaigžņu slimībā), mīlestība uz Jāzepu (man uz dēlu, Silvijai uz vecotēvu), patikšana uz grāmatām (man uz lasīšanu, Silvijai uz tulkošanu un (kā izrādās) uz rakstīšanu), bet arī kaķu labturības jautājumu aktualizēšana, jo abas esam lielas kaķumīles (ja vien no kaķu spalvas neveidojas anafilaktiskais šoks vai nepārtrauktas šķavas, citu iemeslu neredzu kā attaisnojumu kaķu nemīlēšanai (nu varbūt vēl spalvas zupā, jo tas tomēr atkarīgs no garšu kārpiņām)). Citēju vīram Brices rakstīto: «Sēžam katrs pie sava datora klusumā, tikai kaķi kaut kur vemj.». Abi sākam rēkt kā negudri. Nu nevis smieties, kā cilvēki, bet tiešām rēkt. Nu zviegt. Kā zirgi. Jo tas tieši par mums. Ar pieciem kaķiem uz borta vispār savādāk nemēdz būt (bet kāpēc tieši uz paklāja, ja mājās ir vēl vismaz simt piecdesmit kvadrātmetru brīvas vietas?).

    Ko lai vēl saku par «Baigajām piezīmēm»? Nu lasiet! Lasiet, ja varēsiet kaut kur dabūt, bet, visticamāk, ka nē (pārāk bieži lietoju vārdu «visticamāk», visticamāk, būs jāatrod vietā kāds cits). Baigais joks (tra-ta-ta-ta-tā). Es jau iepriekš apbrīnoju Silviju Brici gan kā tulkotāju, gan kā cilvēku, to parasto, kad novelk tulkotāja ģīmi. Esmu starā (neviens emuāra ieraksts nav izsprucis bez matemātikas terminu pieminēšanas, neļaušu, lai tas notiek šoreiz, tāpēc ar vārdu «stars» domāju «taisnes nogriezni, kura sākums ir fiksēts noteiktā punktā», kā melns uz balta rakstīts «tēzaurā»)!
    Priekškars.

    «Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis joprojām sēd ķēķī un mielojas ar rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi? — Jā, noteikti.»

    P.S. Ja esi ticis tik tālu, še, ķer bonusa stāstu!
    Kādā jaukā ziemas dienā (aptuveni pirms gada), sakarā ar savas foto stāstu izstādes notikumu tiku uzaicināta uz kādu Kuldīgas novada pagasta bibliotēku, kur mani gaidīja grāmatu kluba biedres, bagātīgi gards galds (nepārprotiet!) un jaukas sarunas pie melnas, karsti kūpošas kafijas. Zinot, ka dodos pie grāmatu lasītājām, jau biju sagatavojusi gana asprātīgas atbildes (visai paredzamam) gadījumam, ja pār manu galvu trieksies jautājumi par to, vai gadījumā neesmu rada slavenajai tulkotājai Silvijai Bricei. Taču…
    Mūsu saruna tiešām sākās ar jautājumu par radošanos, tomēr radniecību man gribēja piešūt laika ziņu autoritātei Tomam Bricim, ne Silvijai, kas toreiz likās aplam nepareizi, jo todien pat neviens smalkākais sarunas pavediens neaizveda līdz tulkotājai.
    Tagad rakstu šo ziņu. Veros laukā pa logu. Skatos kā miglas vāli uzbrūk kailajiem kokiem (gulošos spārdīt nedrīkst, kā ir ar kailajiem?), bet simtlatnieki ar smilšu spaiņiem apledojušajai ielai (jā, jā, tai pašai uz kuras knapi noturējās kaimiņš) un domāju, bet varbūt viņas būtu mani nolinčojušas par visām tām vasaras siltajām dienām, kuras nepiepildījās…
    Varbūt.
    Priekškars nr. 2