POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

Serhijs Žadans «Internāts»

by

par grāmatu

«Kad jāizvēlas starp nāvi un birokrātiju, dažreiz labāk izvēlēties nāvi.»
14. lapaspuse

viens,
divi,
trīs,
četri,
pieci,
seši,
septiņi,
astoņi,
deviņi,
desmit un
nemanot piezadzies rudens, plaukstām kaulainām un nepiekāpīgām, «ar tādām rokām veci skolotāji sliktās skolās rauj aiz ausīm divnieku karaļus». (64. lpp.) Kāpēc miers nepiezogas nemanot? Neiekāpj virtuvē pa logu un neapsēžas pie galda, uzspīlēti draudzīgu skatienu nepārliecas pār silti murrājošu boršča šķīvi. It kā nekas nebūtu noticis. It kā mēs nebūtu sadzīti uz kuģa bez glābšanas vestēm un laivām, dreifēt tuksneša vidū. «It kā dzīve sastāvētu tikai no gaismas, it kā šajā gaismā nāvei vispār nav vietas.» (244. lpp.) Varbūt miers vēl nav izvēlējies, kurā pusē nostāties? Varbūt miers dara tāpat, kā dara tie, kuri nav neviena pusē – «novērš acis, ietinas segās, ierokas savās drēbēs kā zivis, kas paslēpjas dūņās»? (56. lpp.) Varbūt miers cenšas mums iestāstīt, ka pirms divsimt četrdesmit piecām dienām mēs labprātīgi nokāpām ellē pa kāpurķēžu uzartām sliedēm
un desmit,
deviņi,
astoņi,
septiņi,
seši,
pieci,
četri,
trīs,
divi,
viens.

«Šimbrīžam pasaule atgādina sniega kaudzīti siltās rokās: kūst, iztek, bet delnas ar katru brīdi kļūst arvien aukstākas, arvien mazāk tajās paliek siltu žestu, arvien vairāk ledaina stinguma.»
8. lapaspuse

Vai kāds atceras, cik precīzu laiku rādīja pulkstenis, kad cilvēks saslima ar bailēm no iznīcības? Tas bija pirms seniem laikiem. Senākiem par šodienu. Un rītdienu jau nu noteikti. Albērs Kamī reiz rakstīja: «Nu esam nostādīti jaunu baiļu priekšā, kas iespējams ieradušās šeit uz palikšanu», šodien par šīm bailēm raksta ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Serhijs Žadans (Сергій Жадан). Vārdi ir kā ierocis «un tu nezini, kurš būs tas cilvēks, pret kuru to vajadzēs pavērst» (32. lpp.), tāpēc vārdu lodes Žadana jaunākajā latviski izdotajā romānā «Internāts» (Інтэрнат) nesaudzīgi lido visos iespējamajos virzienos. Žadans acu priekšā uzbur pasauli, līdzīgu televizoram bez kineskopa – tu redzi to it kā starp rindiņām, it kā attālināti, it kā palēnināti, bet sajūti uz ādas. Vari pieskarties sāpēm un bailēm. Saod dvakojošu un izbiedētu cilvēkpūzni. Slapja suņa smaku. Kara smaku.
Latvijas grāmatmīļi Serhija Žadana vārdu atpazīst pēc romāniem «Džezs pār Donbasu» (2016) un «Mezopotāmija» (2019), taču romāns «Internāts» to padarīs neaizmirstamu.

«Nāve ir kaut kur tuvumā, tā tikai nogaida.»
113. lapaspuse

Romāns «Internāts» vēsta par jaunu ukraiņu valodas skolotāju, kurš, nenojaušot, ka patiesībā nāksies šķērsot īstu nāves ieleju no viena gala līdz otram (un atpakaļ), dodas uz internātu pēc sava māsasdēla. Pasaule ir mainījusies. Neviens neko nezina. Neviens nevienam neuzticas. Pat savā atspulgā, ja ļoti vērīgi ieskatās, iespējams saskatīt nesakritības. Nesaderības. Ir sācies karš, kurā neiespējami atrast piemērotu aritmētisko vienādojumu, kurš palīdzētu aprēķināt mūsējo un jūsējo. Atšķirt labo no ļaunā. Vai izšķirt labāko no ļaunumiem. Zeme rīb zem kājām. Dun gaiss. Putni ir zaudējuši balsi. Debesis ir pametušas Zemi. Trīs no četriem «apokalipses jātniekiem» ir devušies medībās, un nav iespējams paredzēt, kurš pēc tevis ieradīsies pirmais. Karš. Bads.
Vai nāve.

Serhija Žadana balss ir spēcīga. Tā satricina ar savu tiešumu. Iedzen slazdā. It kā lasītājs būtu tas, kuram jācenšas apmuļķot nāvi. Ik pa laikam gribas apstāties. Atvilkt elpu. Taču bailes neatpaliek. Tās dzen vārdus uz priekšu. Dzen izmisumā. Puika notrauš neredzamas asaras no vaigiem. Un tad vienā brīdī tu saproti, ka puika esi tu pats. Un tu jau sen esi izvēlējies, kurā pusē stāvēt. Par kuru pusi krist, ja nāve uzmīs uz pirkstgaliem. Ja karš iepūtīs sejā savu iznīcības dvaku. Kaut kādā brīdī cilvēkiem apnīk baidīties. Varbūt pie bailēm vienkārši pierod? Ja miers nepiezogas nemanot, varbūt pie visa var pierast? Pie automāta stobra, kas ņirdzīgi veras pretī pierei. Pie uzšķērstiem cilvēku ķermeņiem kā brētliņām konservu bundžā. Pie suņiem, kas vēlas iekosties dzīvā miesā. Un cilvēkiem, kas vēlas to pašu.
Kad «Internāta» vāki tiek aizvērti un, šķietami, aiz muguras paliek šausmu ainas, nemanāmi piezogas (kāpēc gan tas nevarēja būt miers?) sāpīga atskārsme, ka mūsu pašu televizori vai sprāgst pušu no ziņu gūzmas, un grāmatā aprakstītais nav tikai samaitātas iztēles augļi, bet dzīva patiesība. Skaiti līdz desmit vai neskaiti. Skaiti no desmit atpakaļ vai neskaiti. Nekas nemainās. «Kāds norāvis pārsegus, noplēsis tapetes un atkailinājis vecas sienas, un tagad redzama katra dzīsliņa, katrs lūzums un plaisa» (226. lpp.) dvēselē –
viens,
divi,
trīs,
četri,
pieci,
seši,
septiņi,
astoņi,
deviņi,
desmit,
deviņi,
astoņi,
septiņi,
seši,
pieci,
četri,
trīs,
divi,
viens.

«Vajadzēja nonākt šeit, pašā elles viducī, lai sajustu, cik daudz tev ir bijis un cik daudz esi zaudējis.»
231. lapaspuse

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Marta Hola Kellija «Ceriņu meitenes»

by

par grāmatu

«Lasīt avīzēs par karu un atzīmēt notikuma vietas ar kniepadatām kartē nav gluži tas pats, kas redzēt savām acīm.»
232. lapaspuse

«Tev būtu vajadzējis redzēt zvaigznes tajā naktī – tās izskatījās kā uzmestas debesīs lielos kūļos. Šķita, ka tās vēro, noraugoties lejup uz notiekošo, un skumst, ka neko nespēj līdzēt.»
351. lapaspuse

«Skumjām piemīt dīvaina īpašība: praktizējoties tās kļūst vieglāk panesamas» (406. lpp.), laikam tieši tāpēc, lasot vēsturiskos romānus, kuros atklājas kara noziegumi pret cilvēci, brīžiem šķiet, ka vairs nav iespējams atšķirt «mani nekas vairs nespēj pārsteigt» sajūtu no «visas manas līdzjūtības maņas ir notrulinājušās» sajūtas. Taču amerikāņu rakstnieces Martas Holas Kellijas (Martha Hall Kelly) «Ceriņu meitenēm» (Lilac Girls) izdevās atdzīvināt, krūtīs tumši briestošo, naidu, tāpēc, ja vēlies ieraudzīt cilvēkus tādus, kādi tie ir patiesībā, pietiks, ja izlasīsi šo grāmatu.
Lasot atmiņu stāstus, kuri dziļi iesakņojušies koncentrācijas nometņu sienās, bieži tajos pavīd vārdi kā «es izdzīvoju, lai pavēstītu pasaulei, kas ar mums notika» un «es stāstu šo stāstu, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos», taču šodien, lasot ziņas un tiešsaistē sekojot līdzi karam, kurš notiek tepat, teju mūsu māju pagalmos, esmu bieži sev pliķējusi pa vaigiem, lai nāktu pie samaņas pēc visām tām smagajām domām par to, ka patiesībā šie cilvēki izgājuši cauri ellei veltīgi, jo uz šīs samaitātās Zemes neviens nav gatavs mācīties no cilvēku pieļautajām kļūdām.
Vārdi ir pārāk sāpīgi, lai pie tiem aizkavētos. Tie dzēlīgi kņudina ādu un liek pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu to gūzmā, jo, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, «pievēršanās citu cilvēku nelaimēm ir labākais veids, kā tikt galā ar savām bēdām.» (398. lpp.)
«Ceriņu meitenes» ir uz patiesiem notikumiem balstīts romāns, kurā autore meistarīgi savijusi kopā trīs sieviešu stāstus, lai lasītājiem atklātu ne tikai noslēpumus, kurus slēpj Rāvensbrikas nometnes sienas, bet arī to, ko nozīmē atgriezties dzīvē pēc «nāves».

«Es biju izdzīvojusi Rāvensbrikā. Vai tad parasta dzīve varēja būt smagāka par to?»
421. lapaspuse

No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Luīze Pastore «Laimes bērni»

by

par grāmatu

«Viss, kas ir skaists, ir bīstams.»
32. lapaspuse

«Domas ir kā sapņi. Katru rītu tu pamosties no sapņu pasaules. Tieši tāpat ir jāiemācās pamosties no domām – vajag izlīst ārā no domu mākoņainās miglas, lai iegūtu skaidrību.»
28. lapaspuse

«Reizēm, lai kaut kur nokļūtu, ir jāapstājas» (119. lpp.) – jāapstājas kaut vai pie grāmatu plaukta, jāielaiž pirksti starp grāmatu muguriņām (kā pārķemmējot matus no kreisās uz labo pusi pirms pases foto uzņemšanas Latvijas Republikas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ēkā, kuras saulē izbalējusī ārsienu krāsa ar varu raujas nost no tās fasādes miesas, protestējot pret klimata pārmaiņām un «Panorāmas» jauno raidlaiku), medījot Luīzes Pastores grāmatu «Laimes bērni», lai nokļūtu tik lielā dēku kārdinājuma varā, ka teju vai jāzaudē veselais saprāts, ļaujoties lietām un notikumiem, kurus ir grūti izprast, ja neesi piedzīvojis to, pēc kā mēs visi tik ļoti cenšamies aizsniegties; piedzīvojis to, ko izsapņojam zem acu plakstiņiem un zemapziņas slāņiem; piedzīvojis to, ko meklējam zīmēs ik uz soļa, kā apliecinājumu, ka «ilūzija» ir tikai vientuļš vārds skaidrojošajā vārdnīcā – brīnumu.
Kā dārznieks, kas uzticas zemē iedēstītai sēkliņai, gaida, kad acu priekšā no zemes garozas izsprauksies ārā pirmie paradīzes dārza asni, es sēdēju klusumā un starp vārdu sēklām un ilustrāciju pieturzīmēm redzēju sabiezējam īstu džungļu pasauli – tā vijās kā liānas ap augumu, apņēma savā skaudrajā mīlestībā un pielēja dvēseli pilnu bezbailības (beidzot varu piezvanīt uz ārsta praksi un pieteikt vizīti) – lasiet šo grāmatu priekšā bērniem, dodiet to lasīt viņiem un lasiet tikai paši priekš sevis – pieredziet to laimi kļūt par «Laimes bērniem»!

P.S. Grāmata «Laimes bērni» ir pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts, kura pamats būvēts uz leģendārā latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes biogrāfijas faktiem.

«Cilvēki, kuri lasa grāmatas, nekad nevar būt vientuļi.»
42. lapaspuse

«Dažreiz vajag aizmirst visus likumus, aizmirst visu, ko jūs zināt, un vienkārši piedzīvot.»
144. lapaspuse

Ilustrējusi Evija Pintāne;
Izdvējs: liels un mazs, 2021
Tommi Kinnunens «Stikla upe»

by

par grāmatu

« (..) tieši pašlaik notiek lielas lietas, tieši pašlaik pasaule mainās.»
181. lapaspuse

«Reizēm cilvēks izaug par sevi nevis pagātnes dēļ, bet par spīti tai. Nevis tāpēc, ka, bet gan tomēr.»
266. lapaspuse

«Līkumi ir radīti, lai tos iztaisnotu, un ceļi – lai pa tiem ietu» (264. lpp.), tāpēc nav šaubu, ka somu rakstnieks Tommi Kinnunens (Tommi Kinnunen) izcilajā romanā «Stikla upe» (Pintti) apzināti iztaisno jebkuru nepārredzamo līkumu, lai vestu lasītājus pa sava debijas romāna «Četru ceļu krustojums» iestaigātajiem ceļiem, atkal ierakstot vienas salauztas dzimtas likteņu (kuri mainās līdzi gadalaikiem – apsnieg no skaidrām debesīm, uzplaukst no neauglīgas zemes, izdeg zem saules staru dejām, pamirst adatainu vēju auļos) lauskas grāmatas lapaspusēs, iesprostojot mūžīgā sevis kopā salikšanas procesā, ļaujot romānu caurvīt vienatnīgi skaistām skumjām, kurās jaušamas pazīstamas notis, kas, saplūstot vienā, veido melodiju, kuru iespējams, bietes kaplējot, dungojusi vecvecmamma, vai smaržas, kuras uz pirkstu galiem atstājusi piebriedusi meža zeme un sūna, kura to sedz. Kā melni baltām vārdu stigām acis cauri brien; brien cauri pulsējošām ilgām, kas sitas kā nātru pātagas gar stilbiem ne tikai Kinnunena radītajiem tēliem, bet arī katram, kurš bijis drosmīgs ievilkt elpu zem «Stikla upes» nesaudzīgajiem ūdeņiem.

«Cilvēks mirst nevis tad, kad beidzas elpa un atdziest miesa, bet tikai tad, kad viņu vairs neatceras.»
254. lapaspuse

«Daudz lielākas pūles prasa kaut ko darīt, nevis nedarīt. Ir vieglāk palikt nekā aiziet, vienkāršāk klusēt nekā runāt.»
213. lapaspuse

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Pols Kalaniti «Kad elpa pārtop par gaisu»

by

par grāmatu

«Nāve piemeklē mūs visus – gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis.»
98. lapaspuse

«Nāvi ļauj izzināt tikai tieša pieredze», piecdesmit sestajā grāmatas «Kad elpa pārtop par gaisu» lapaspusē rakstījis tās autors Pols Kalaniti (Paul Kalanithi), kurš bija ne tikai tēvs, vīrs, dēls, brālis un draugs, bet arī daudzsološs neiroķirurgs, kura elpai trīsdesmit septiņu gadu vecumā lika apslāpt plaušu vēzis. Emocionālo kāpumu un kritumu koncentrāta pārsātinātā grāmata «Kad elpa pārtop par gaisu» (When Breath Becomes Air) ir Kalaniti memuāri, kuros, rakstot gan kā ārsts, gan kā pacients, neierasti smeldzīgā, taču brīnišķā vēstījumā atklāj spilgtas atziņas par dzīvību un nāvi, liekot katram (lasītājam) kaut uz brīdi aizdomāties par to, kas ir tas, kas padara mūsu pašu dzīvi dzīvošanas vērtu, un kā saaugt ar samierināšanos, neļaujot izplēnēt cerību vēsmām, jo cerība ir vienmēr – reizēm tā pat ir vienīgā, kas mums vēl ir…

«Es jau pirms laba laika biju sapratis: gan Darvins, gan Nīče uzskatīja, ka dzīvu būtņu esības raksturīgākā iezīme ir nerimtīga cīņa; attēlot dzīvi bez ciešanām būtu tāpat kā zīmēt tīģeri bez svītrām.»
119. lapaspuse

« (..) apkārtējie kalni nav pasaules robeža un apvārsni atrodas tālu aiz tiem.»
40. lapaspuse

« (..) man bija jāiemācās dzīvot, uzlūkojot nāvi kā nelūgtu un neatvairāmu viesi, tomēr skaidri apzinoties: ja arī es mirstu, mana dzīve turpinās līdz pat nāves brīdim.»
124. lapaspuse

No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga;
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2022
Inga Ābele «Balta kleita»

by

par grāmatu

«Pienāk diena, kad sirds trauksmaini sit, bet debesis ir aizslēgtas ciet kā milzīgs putnu būris.»
60. lapaspuse

Dievs ir vīrietis – ja jums par to bija šaubas, izlasiet Ingas Ābeles stāstu krājumu «Balta kleita» – deviņas sievietes, deviņos stāstos, studē cilvēcības bezgalīgās tuvināšanās un attālināšanās maršrutu un kustību sarakstus, kuri tiecas uz visām pasaules malām, taču «sakarā ar valsts budžeta samazinājumu pasažieru pārvadājumiem no 5. septembra ir slēgti reisi uz pasaules malu» (72. lpp.), un tā saraut pa gabaliņiem sievietes nākotnes pagātni, un kā netīras zeķes izmētāt pa visiem istabas kaktiem, var tikai Dievs, kura testosterona līmenis ir tik augsts, ka rīvējas gar Visuma griestiem.
Ingas Ābeles valoda – apburošs acumirklīgums, kas negrib izbalēt no prāta, bet stāsti – postošas nākamības, nenovēršamības priekšvēstneši, kas, saaugot cits ar citu, pārtop brīnišķi izjustā sāpju kliedzienā.

«Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz… Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme.»
90. lapaspuse

Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
Tamāra Horiha Zerņa «Meitiņa»

by

par grāmatu

«Lai izdzīvotu, tev vajadzēs nomirt.»
10. lapaspuse

«Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle – tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus – pie jums, visticamāk, būs karš.»
67. lapaspuse

«Ja pasaule pēkšņi neatbilst taviem priekšstatiem, nomaini priekšstatus, nevis pasauli.»
165. lapaspuse

Visa veida emociju nokrišņi krīt kā no skaidrām debesīm, piesārņo prātu kā radiācija – «tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu» (10. lpp.) – bēgt no šīs grāmatas lapaspusēm, kamēr neesi nonācis tajā grāmatas (un dzīves) nodaļā, kurā tev zem kājām «zeme saplaisā, un tu paliec špagatā virs bezdibeņa. Un visi apkārtējie pagriežas un gaida – nez uz kuru pusi tad lēksi?» (243. lpp.), vai arī uzlasīt katru vārdu kā cerību graudu, no kuriem drīz uzdīgs par uzvaru vēstošs ziedu lauks. Ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas romāns «Meitiņa» šodien (Ukrainas neatkarības dienā) ieber sāli pirms pusgada uzplēstajās brūcēs, kuras pussadzijušas sulojušas jau astoņus gadus – šis ir stāsts, kurš ļauj izdzīvot mīlestību un drosmi, kas pavada ukraiņus, sargājot savu dzimto zemi; šis ir stāsts, kurš atklāj prātam netveramu nežēlību un tautas nodevību; šis ir stāsts par krievijas uzsākto karu Ukrainā 2014. gadā – stāsts, kurš nedrīkstēja palikt neizstāstīts; šis ir stāsts, kurš nepārprotami vēsta – nekas un neviens nespēs salauzt ukraiņu garu.

«Karš ir slēgts vīriešu klubs, tikai nezin kāpēc rikošetā trāpa sievietēm.»
191. lapaspuse

«Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.»
71. lapaspuse

«Lai Dievs jums nedod dzīvot satricinājumu laikos. Taču kaut ikkatrs zinātu, kā tas ir – atrast atbalstu vislielākā izmisuma brīdī.»
75. lapaspuse

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova;
Izdevējs: Dienas Grāmata, 2020
Adams Kejs «Mazliet sāpēs»

by

par grāmatu

«Dzemdības var saplēst sievietes apakšgalu vienās driskās, un no tā gandrīz nav iespējams izvairīties, jo īpaši pirmajās dzemdībās. Durex varētu smelties iedvesmu no cigarešu ražotājiem un uz prezervatīvu iepakojumiem likt starpenes pēcdzemdību attēlus – neviena sieviete, kas tos būs aplūkojusi, nekad negribēs riskēt ar palikšanu stāvoklī.»
106. lapaspuse

Manas zināšanas par medicīnu līdz šim balstījušās uz «Doktora Hausa» un «Grejas anatomijas» scenārija autoru un «Atsaucīgo māmiņu foruma» dalībnieku zināšanām un pieredzes, bet nekad jau nenāk par sliktu uzzināt arī vēl kāda – «ceturtā» speciālista viedokli, īpaši, ja šis speciālists atrodas otrpus ekrāniem vai «Ko ārsti tev nestāsta» glancētajām žurnāla lapaspusēm; īpaši, ja tas skar virkni parādību, kas saistītas ar dzīvībai svarīgu funkciju nodrošināšanu. Adams Kejs, bijušais dzemdību (un ginekoloģijas) nodaļas ārsts, grāmatā «Mazliet sāpēs» apkopojis ierakstus no savas slepenās «jaunā ārsta dienasgrāmatas», kurā kā Dons Kihots atklāj savu cīņu ne tikai ar birokrātijas vējdzirnavām, bet arī ar prātā neapdāvinātiem pacientiem – tās ir īsas etīdes ar traģikomēdijas elementiem, kas paver iespēju palūkoties uz ārsta profesiju no ne pārāk glaimojošās puses (un, ļoti iespējams, dot stimulu pamest medicīnas studijas, kamēr nav daudz par vēlu pievērsties kaut kam pateicīgākam, piemēram, matu kondicioniera vai gaisa atsvaidzinātāja testētāja profesijai) – piemēram, no tās puses, kurā tava dibena noslaucīšanas laiks (labākajā gadījumā pēc tualetes apmeklējuma) ir ekvivalents tam ātrumam, ar kuru tobrīd mirst tavs pacients.
*Tikai lasītājiem ar stabilu humora izjūtu!

«(..) es neviļus aizdomājos, vai viņi šo sindromu nosauks manā vārdā. Vienmēr biju cerējis, ka Keja sindroms būs kāds spožāks atklājums par šo, kad paciente, kurai tiek izraisītas dzemdības, izkakā savas iekšas, bet varbūt tā ir cena, kuru ir vērts maksāt par sevis iemūžināšanu mācību grāmatās.»
65. lapaspuse

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021