POST SCRIPTUM

“Ja tev ir paveicies būt atšķirīgai, nekad necenties to mainīt.” – Khudija Diopa (modele)

Jūs taču arī zināt to bezpalīdzīgo stāvokli, kad redzat – lasāmo grāmatu saraksts papildinās ik brīdi. Pa vienai, divām, trim grāmatām – taisni ģeometriskajā progresijā iekšā, radot īstu vētru ūdens glāzē. Ar mani tā notiek visu laiku. Tikko tieku līdz pusei vienā grāmatā, tā lasāmo grāmatu saraksts jau papildinās, labi, ja ne pa četrām grāmatām. Grāmatu ir tieši tik daudz, lai mums nepietiktu mūžu izlasīt visu, kam mēs labprāt atlicinātu kaut nedaudz laika (kaut uz pāris lapaspusēm), ļaujoties reibumam, kuru sniedz burtu rēbusi no vāka līdz vākam. Tāpat kā starp ēdienreizēm iezogas pa kādam našķu brīdim, kad desu maizes, kartupeļi un karsti kūpošas zupas bļodas, tiek iemainītas pret pāris gabaliņiem (veselas tāfelītes un vēl mazliet) gardas šokolādes (vai jebkā cita, kas uztura piramīdā atrodas pašā spicītē), arī starp grāmatām, kuras, stingri iekrampējušās sarakstā (gaida, kad tiks sapaijātas, saostītas un pats galvenais – burtu pa burtam ielasīts iekšā dvēselē tās vēstījums), iezogas pa kādai, kuru kā našķi gribas notiesāt vispirms. Tas, savukārt, nozīmē, ka kārtīgam ēdienam (saraksta grāmatām) ir nedaudz jāuzgaida. Šādā gaidīšanas režīmā jau kādu laiku ir grāmata ar nosaukumu Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm (šīs pasaciņu sērijas pirmā grāmata).

“Tu dzīvē saņem to, ko tev pietiek drosmes paprasīt.” – Ofra Vinfrija (TV raidījumu vadītāja, aktrise, uzņēmēja)

Atceros, kad pirmo reizi pamanīju šo grāmatu, izlasot tās nosaukumu (un neizlasot to, kas tajā slēpjas), sapratu – tā nav priekš manis (viena no lielākajām kļūdām, kuru pieļauj lasītāji – vērtēt grāmatu pēc “vāciņa”). Taču jāsaka paldies visiem grāmatu dieviem, ka tā atkal nonāca manā redzes lokā, taču šoreiz, beidzot, izlasot grāmatas aprakstu, sapratu – man tā IR jāizlasa. Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata joprojām gaida savu kārtu, lai iekārtotos manās rokās vismaz uz pāris stundām, kamēr es ar kafijas krūzi – dīvānā. Kamēr tas viss notiek, Jāņa Rozes apgāds ir paspējis izdot pavisam, pavisam svaigu grāmatas turpinājumu (taču to mierīgi var lasīt arī bez pirmās grāmatas), kurš pavisam negaidīti nonāca ne tikai manā redzes lokā, bet arī rokās. Un tās burtu rēbusi bija īsta baudīšana.

“Liktenis man bija lēmis vienmēr būt cīnītājai.” – Andrē Pēla (franču pretošanās kustības kaujiniece)

Katra maza meitene reiz bērnībā ir sapņojusi kļūt par princesi. Nokļūt starp pasaku lapām kopā ar citiem prinčiem un princesēm. Nobučot krupi, iekosties sārtā, sulīgā ābolā vai mirkli pirms pusnakts pazaudēt kristāla kurpīti. Tā reiz noteikti sapņojušas arī Itālijā dzimušās un augušās rakstnieces un uzņēmējas Frančeska Kavallo (Francesca Cavallo) un Elēna Favilli (Elena Favilli), kurām nu Amerikā pieder mediju uzņēmums Timbuktu. Tā darbība vērsta uz satura un produktu veidošanu, kurš ir ne tikai lieliski pārdomāts un inovatīvs, bet arī bezgalīgs iedvesmas avots lieliem un maziem cilvēkiem visā pasaulē. Šajā teju kilogramu smagajā grāmatā autores apkopojušas simts iedvesmas stāstus (pasakas) par fantastiskām un apbrīnojamām sievietēm, kuras ir pierādījums tam, ka, lai arī cik trauslas mūs (sievietes) nepadarītu sabiedrība, mūsos ir īstens spēks, kurš ļauj ne tikai izsapņot ilgotākos sapņus, bet tos arī piepildīt. Stāsti papildināti ar izciliem galveno varoņu portretiem, kurus nav uzbūrusi viena krāsu un otu pavēlniece, bet tādas ir veselas piecdesmit – mākslinieces no visas pasaules, kuras pielikušas savu zīmuļu, otu vai datorprogrammu vilcienus, lai jau otro reizi mazos un lielos lasītājus iedvesmotu savu sapņu piepildīšanai. Pat ja mazliet jāsadumpojas… (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)

“Kad kļūsti vecāks, saproti, ka tev ir divas rokas: viena, lai palīdzētu sev, otra, lai palīdzētu citiem.” – Odrija Hepberna (aktrise)

Šī grāmata ir īsts dārgakmens. Sievietes, kuru dzīves stāsti saspiesti un sakoncentrēti šajā burvīgajā pasaku grāmatā, nav tikai dāmas no TV ekrāniem vai modes žurnāliem. Šajā grāmatā sakoncentrēti stāsti arī par šķietami parastām sievietēm, kuras nav baidījušas sekot savām vēlmēm, sekot saviem sapņiem. Vai pat atteikties no tiem. Cēlāka mērķa vārdā. Šajā grāmatā atrodami arī stāsti par politisko, sabiedrisko un cilvēktiesību aktīvistēm, revolucionārēm. Kvantu fiziķi – balerīnu, ķīmiķi – rentgenstaru kristalogrāfi. Ultramaratonisti, pulksteņmeistari un pat mājsaimnieci – dēkaini. Vārdi un uzvārdi, kurus lielākā daļa no mums nav pat dzirdējuši, kuri mums neizsaka neko. Bet tik pat lielai daļai tas var izteikt visu. Arī šīs sievietes ir bijušas mazas meitenes, kas sapņojušas kļūt par princesēm. Pieķērušās šim sapnim. Taču, kā jau īstiem sapņiem patīk būt, tie apaug ar jauniem un jauniem maziem sapnīšiem, sniedzas pāri savām robežām. Un tad jau šīs meitenes, varbūt nedaudz vēlāk, varbūt jau pusaudžu gados, saprata, ka tomēr vēlas kļūt par vingrotājām, gleznotājām, neiroķirurģēm. Taču daudzām no sievietēm šie sapņi bija jāatmet, jāpieņem tas, ka neremdināmā dzīves upe tās nes ne plānotajā virzienā, kļūstot par karotājām, aktīvistēm, ne tikai savā, bet arī citu labā. Lai kļūtu par piemēru. Un kā vārdā? – Brīvības! Visas šīs sievietes ir lolojušas sapņus. Lielus un mazus. Saskārušās ar dažādiem ārējiem kairinātājiem – cilvēkiem, kuri ir centušies tās apspiest, apsmiet, apturēt tālāku mērķu sasniegšanu. Nospiest uz ceļiem savā priekšā. Pat pazemot. Taču šīs sievietes ir bijušas tik drosmīgas, lai stātos pretī ikvienam. Pat, ja tas maksā dzīvību.

“Vai gan ir nozīme tam, ka es mirstu, ja mūsu rīcība pamudina rīkoties tūkstošiem cilvēku?” – Sofija Šolla (politiskā aktīviste)

Daudzi no šiem stāstiem ir tik aizkustinoši, ka mani atraut no aizrautīgās būšanas līdz kaulam iekšā šajās pasakās, spēja vien tas, ka nācās nolocīt piedurknes, lai tajās noslēptu savus sakarsušos, asaru samitrinātos vaigus. Viens no šādiem stāstiem bija par paukotāju Beatriči Vio, kurai pēc smagas slimības amputēja gan kājas, gan roku apakšdelmus. Lai arī apkārtējie centās meitenei iegalvot, ka tas nav iespējams, Beatriče nepadevās, turējās pie sava sapņa – lai ko viņai tas prasīs, viņa būs paukotāja. Beatričei no jauna bija jāiemācās staigāt (ar mākslīgajiem locekļiem), mazgāties dušā, atvērt logu, vai pat iztīrīt zobus… “Lai cilvēks būtu īpašs, viņam jāpārvērš savi trūkumi par iemeslu lepnumam”, teikusi Beatriče. 2016. gadā, Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs Beatriče ieguva zelta medaļu. Taču kāds cits stāsts man iespiedies atmiņā, jo esmu liela kafijas mīle. Tas ir stāsts par astronauti Samantu Kristoforeti. Pirmais jautājums noteikti būtu sekojošs: kāds astronautikai sakars ar kafiju? Samanta universitātē studēja inženierzinātnes un astronautiku, taču pēc studijām iestājās lidotāju skolā. Samanta kļuva par Itālijas Gaisa spēku kaujas lidotāju. Taču, padod drosmīgai sievietei mazo pirkstiņu – viņa paņems visu roku – Samanta gribēja lidot vēl augstāk. Samantas sapnis piepildījās – viņa devās kosmosā. Viens no, nu jau Starptautiskās kosmosa stacijas kapteines Kristoforeti veicamajiem darbiem, atrodoties 360 km virs mūsu galvām, bija eksperimentēt ar dažādiem pārtikas produktiem. “Kurš gan gribēs dzīvot uz Marsa, ja tur varēs ēst tikai no tūbiņas izspiestu ēdienu?” Samanta ir pirmā sieviete, kura kosmosā pagatavojusi kafiju.

“Lai radītu savu pasauli, ir vajadzīga drosme.” – Džordžija O’Kīfa (gleznotāja)

Es nespētu jums izstāstīt visus šos neiedomājami iedvesmojošos sieviešu stāstus, pat ja gribētu. Tos vajag baudīt lēnām, pa mazumiņam vien. Izgaršot un izsapņot tos līdzi pašām varonēm, lai kaut kas no tā visa spēka un drosmes paliek arī pašos. Manuprāt, šī grāmata nav tikai mūsu mazajām meitām vai dēliem. Šī grāmata ir arī mums – sievietēm, vīriešiem, mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, krustmātēm, krusttēviem. Visiem, visiem. Nav svarīgi, kādu dzimumu pārstāv cilvēks, kurš tevi iedvesmo. Svarīgākais ir tas, ka šī cilvēka stāsts spēj izmainīt tavu pasauli. Mūsu pasauli. Neapmaldīties cerībās, neapmaldīties bailēs! Sekot saviem sapņiem, sekot savai sirdij – tie vienmēr atradīs pareizo ceļu uz piepildījumu!

“Nestāstiet man, ka sievietes nevar kļūt par varonēm.” – Cju Dzjiņa (revolucionāre)

“Es vēlētos te palikt. Būt kopā ar mežu un eglēm. Klusumā. Manā dzīvē ir tik maz rāmu brīžu. Ap mani gandrīz vienmēr ir skaņu pasaule un cilvēki, kuriem mani nemitīgi vajag.” (Vēl tikai augusts)

Lielākoties cilvēkiem patīk pārsteigumi (nerunājot par tiem, kuri sagādā vilšanos un asaru tērces), taču dažreiz tie ir tik negaidīti, ka, lai savāktu savas domas (un sevi) atkal kopā, vajag mazliet uzspiest uz pauzes, apstādināt savu personīgo Zemeslodi, ieelpot un izelpot, izvest pastaigā suni, atnākt atpakaļ, iedzert tēju, lai īstajā brīdī atkal nostātos starta pozīcijā, tieši rokas stiepiena attālumā no play pogas. Pirmo reizi šādu pārsteigumu piedzīvoju pirms piecpadsmit (sešpadsmit (varbūt pat septiņpadsmit)) gadiem. Astoņu (deviņu) gadu vecumā, kad rudens gadatirgus loterijā laimēju divas meža pīles. Dzīvas, protams, ne uz cepamā papīra. Skaidrs, ka piedalīšanās loterijā palielina iespēju laimēt (smieklīgi, ne?), taču tajā vecumā tāds laimests man bija pamatīgs pārsteigums (un arīdzan pārdzīvojums – es taču gaidīju, ka laimēšu flomāsteru komplektu, vai labākajā gadījumā lietussargu). Tā mēs sēdējām uz soliņa, teju paša tirgus plača vidū, un nesapratām – kas mums tagad vienam ar otru jādara. Bijām uz pauzes. (Skaidrs, ka vēlāk pīles es nosaucu par Ansīti un Grietiņu (bez jebkādiem zemtekstiem, jo kā gan savādāk?) un tās nodzīvoja laimīgu dzīvi vecmammas lopu kūtī līdz pat sirmam vecumam. Pasakas beigas.) Pēdējo reizi šādu pārsteigumu piedzīvoju trešdienas vakarā, kad savā priekšā aizveru nule kā izlasīto Ramonas Indriksones Pāris metru zem ūdens.

“Augusta pēcpusdienā gaiss smaržoja pēc ērkšķogu lapām un kaut kā sērīga. Varbūt vasaras gala.” (Vēstule)

Ramonas Indriksones vārdu pirmo reizi ievēroju (iespējams tāpēc, ka iepriekš autore publicējusies zem pseidonīma), kad pētīju, kādus jaunus un gardus labumus piedāvā apgāds Zvaigzne ABC. Košais grāmatas vāks piesaistīja manu uzmanību, viens peles klikšķis un jau sastingusi lasīju, kas ir tas, kas slēpjas aiz šī vārda, aiz šī provokatīvā grāmatas vāka. Skaidrs bija viens – šī grāmata būs lielisks papildinājums ne tikai manai personīgajai bibliotēkai, bet arī manām lasītāja garšas kārpiņām, kuras ir tieši tik izlepušas, ka grib baudīt teju tikai to repertuāru, ko piedāvā biedri no Izcilo grāmatu grupas feisbukā. Ramonas Indriksones vārdu noteikti ir dzirdējuši tie, kuri, piemēram, savā pasta kastē katru mēnesi saņem laikrakstu konTEKSTS (es šomēnes nesaņēmu, “savu” eksemplāru nācās saņemt grāmatnīcā, pie kases, nopīkstinot savu gudro maksājumu karti, bet, Latvijas Pasts, gaidiet manu indīgo vēstuli savā elektroniskajā pasta kastē). Rakstnieces stāsti publicēti ne tikai manis jau pieminētajā laikrakstā konTEKSTS, bet arī laikrakstā Domuzīme, kā arī interneta vietnēs ¼ Satori un Punctum Magazine. Šī ir pirmā reize, kad visi iepriekš publicētie (un arī citi) stāsti raduši kopīgas mājas zem vieniem un tiem pašiem vāciņiem. Un šī ir pirmā reize, kad blogā rakstu atsauksmi par stāstu krājumu.

“”Rīt agri no rīta tētis pārnāks”. Nemanīju, ka istabā bija ienākusi mamma. Balss skanēja vienaldzīgi, pavisam gurdi, viņa apsēdās uz dīvāna un atbalstīja galvu pret spilvenu. Acis šauras kā mazas svītriņas nekustīgi vērās mūsu virzienā. Viņa man šķita ļoti savāda. Kā sastingusi glezna, no kuras nekad neizkāps.” (Pāris metru zem ūdens)

Ramona Indriksone ir rīdziniece, kura talantu, atstāt stāstus uzdrukātus uz papīra lapām, pamanījusi jau jaunībā, tomēr šo stāstu liktenis bija palikt tur, kur tie dzimuši – prom no visu acīm (un sirdīm). Vēlāk, strādājot bērnu krīzes centrā, uzkrātā pieredze pārtapusi stāstos, kurus nu bija lemts izlasīt ne tikai vienam vien acu un lūpu pārim. Un cik labi, ka tā! Grāmatā Pāris metru zem ūdens apkopoti 12 viens par otru lieliskāki stāsti, kuru darbs, acīmredzot, ir aizķert jebkura cilvēka dziļi (zem dvēseles māju kājslauķiem) noslēptās jūtas, tā, lai tās uzbango un norimst reizē. Visiem šiem stāstiem ir tik reālistiska aura, ka es, manuprāt, nekad nenoticētu, ka šie stāsti ir izdomāti. Ja nu tā tomēr ir, tad autorei mani izdevies meistarīgi aptīt ap pirkstu. Un varu derēt, ka tas notiks ar ikvienu, kurš atvērs grāmatas vākus, lai ienirtu pāris metru zem ūdens. (Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Bērnībā māte nereti mēdza teikt: “Galīgi aplam, nekas tev nesanāks, kāds neveikls bērns!” Tādās reizēs gribēju būt cita.” (Es gribēju būt cita)

Kad prātā domāju, kā pierakstīt visu tā, lai ieskicētu (un pakārdinātu topošos lasītājus) nedaudz to, kas slēpjas pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošajās grāmatas lappusēs, sapratu – lai ielūkotos katrā stāstā, vienkārši nepietiks stundu (un virtuālās tintes), tāpēc, lai viss būtu pavisam godīgi, un es nevadītos tikai pēc sajūtām, izlozēju trīs stāstus no krājuma (paskatieties, cik nopietni es uztveru grāmatblogošanu, ha), kuru radītajos iespaidos padalīšos arī ar jums. Skaidrs ir viens – visiem stāstiem ir kaut kas kopīgs – to galvenie varoņi ir likteņa pabērni, cilvēki – kuriem dzīvē ir veicies mazāk nekā citiem, cilvēki, kuru ikdiena ir noraudzīties uz šādiem likteņa izmēģinājuma trusīšiem, uz šādiem pārbaudīsim, cik viens tāds nabaga cilvēks var nest uz saviem pleciem skumjas, sāpes, traģēdijas. Pats galvenais, kas iezīmējas visos stāstos – nekas nešķiet samākslots vai pārspīlēts. Tā patiešām notiek. Tikai mēs vairāmies to redzēt, vairāmies par to runāt. Bet šeit manā priekšā ir grāmata, kuras autore nepaliek vienaldzīga, gan caur mājieniem, gan tiešā konkrētā tekstā, ka pat viss nepateikties šķiet izstāstīts līdz pašam sīkumam.

“Laid Back dziesma “Sunshine reggae”spēji apraujas. Ilze mikrofonā siltā balsī stāsta par nākamo deju, kuras laikā ir jāmainās partneriem, jāatvadās, jāsastopas ar siltiem smaidiem, jāpateicas partnerim par īso deju un jāmeklē sev cits dejas biedrs. Tāpat kā dzīvē. “Viss ir kustībā. Viss ir mainīgs.””

Stāsts Baltais zilonis ir ar konkrētu mazuma piegaršu (labā nozīmē). Šis stāsts ir pelnījis tikt pārvērsts romānā (kā lielākā daļa no krājumā iekļautajiem darbiem). Stāstu caurvij ļoti sāpīga un nervu sistēmu paralizējoša tēma, kura parādoties sabiedrības redzeslokā, proti, kad mediji to izceļ dienasgaismā, šķiet, ka skar ikvienu dziļi personīgi, jo vienīgie komentāri, kuri atraduši mājvietu komentāru sadaļā zem šādiem rakstiem – aicinājumi uz linča tiesu. Autore ar šo stāstu izspēlē futbola maču, kurā spēle visu laiku norisinās starp vārtiem – uz viena no tiem ir uzraksts īstenība, uz otriem – galvenās varones iztēle (vai varbūt mana?). Bumba ir tuvu te vieniem, te otriem vārtiem, taču vārtu līniju nešķērso, bet varbūt tomēr? Ļoti psiholoģiski smags stāsts, kurš spiež galvu dziļāk plecos iekšā, uzmet zosādu uz rokām, kaut sēdi divos džemperos, grāmatu vienā, tējas krūzi otrā rokā. Interesanta šķiet arī stāsta nosaukuma izvēle. Zinot baltā ziloņa definīciju, neviļus gribas domāt, ka vai nu apzināt, vai neapzināti tas ir kļuvis par simbolu, kuru katrs nolasa pēc savām sajūtām. Ja tā tas patiešām ir, tad zosāda uz manām rokām ir atpakaļ.

Nākamā stāsta nosaukumus, par kura esību ļaušu jums apjaust, ir teju kā no Ziedoņa Krāsainajām pasakām iznācis. Oranžā. Sākotnēji šis stāsts publicēts laikrakstā Punctum Magazine ar nosaukumu Danaīda. Ja kādreiz kulturoloģijas stundās ir ne tikai gulēts vai skaitītas minūtes līdz šī pasākuma beigām, tad noteikti ir kaut kas dzirdēts par sengrieķu mitoloģiju un Danaīda meitām. Gari neizplūdīšu – ja ir vēlme, droši iegūglējiet, taču varu pateikt priekšā, ka šī mīta atšifrējums ir atkal un atkal darīt nekam nevajadzīgu darbu, kurš nenes pilnīgi nekādus “augļus”. Stāsta galvenā varone vairākkārt piedzīvo to, no kā cilvēka visvairāk baidās tajā laika posmā starp iemigšanu un pamošanos – miega paralīzi. Taču tam, kāpēc galvenās varones ķermeni laikā, kad jāsapņo vissaldākie sapņi, pārņem šis dēmons, kurš uzlādējas no bailēm, ir lielisks izskaidrojums – alkohols. Šis stāsts ir lielisks piemērs tam, ka ne vienmēr mēs varam atpazīt alkoholiķi tikai tīri vizuāli. Cilvēks var būt labi (pat ļoti izsmalcināti) ģērbies, ar izkoptu valodu, manierēm, taču brīdī, kad šī cilvēka lūpas savienojas ar alkohola molekulām, tiek atbrīvots tas dēmons, kurš caurām naktīm tur aizžņaugtu rīkli, tā, lai cilvēks vairs nespētu valdīt ne pār savu ķermeni, ne garu.

Trešais stāsts, kuram gribu pārskriet pāri, paņemot jūs aiz rokas, ir stāsts ar tādu pašu nosaukumu, kāds rotā grāmatas vāku – Pāris metru zem ūdens. Toreiz un Tagad. Šis atkal ir viens no stāstiem, kura turpinājumu es gribētu lasīt. Gribētu, lai autore apaudzē šo stāstu un izauklē kā romānu. Šis stāsts man personīgi šķita vistuvākais (negribu teikt vislabākais, jo tāda šajā grāmatā nav – visi ir vienlīdz lieliski), jo es kaut kā pēc pirmajiem pilsētas aprakstiem sapratu, kura ir tā pilsēta, kuras autoostā no autobusa tik tikko izkāpusi galvenā varone (un galveno varoni sauc Ulla, tāpat kā manu kaķi. Tā kā šeit vispār visi iepriekšējie komentāri ir lieki, ha). Es gadiem no autobusa izkāpu šajā autoostā, gadiem devos tajā pašā virzienā, gan ar kājām, gan tramvaju. Izkāpu tajā pašā pieturā, stāvēju tā paša tirgus laukuma vidū, apmeklēju to pašu baznīcu, iespējams, ka pat runāju ar to pašu mācītāju… autore šo stāstu (Tagad) ļāva tik labi vizualizēt, ka man pat uz brīdi šķita, ka es esmu galvenā varone, ne Ulla. Taču atpakaļmetiens uz Toreiz lika man saprast, ka stāsts joprojām ir par viņu – meiteni, ar salauztu bērnību.

“Tev nevajag daudz meklēt – tas, ko meklēsi, pats pienāks klāt…” (Kāpnes)

“Man ir sajūta, ka esmu piesiets, jo nevaru pakustēties,”- šie ir vārdi no stāsta Kāpnes, taču šķiet, ka par mani – no tā brīža, kad paņēmu rokās grāmatu, līdz brīdim, kad noliku to nost jau izlasītu sausu. Ramonas Indriksones stāsti ir ļoti niansēti, trāpīgi, tādi, kas pilnīgi noteikti sasniedz savu mērķi. Rakstniecei piemīt absolūta spēja tēlaini un vilinoši ietērpt savas domas vārdos. Lasītājs vienkārši nav spējīgs atrauties no šīs burvīgās vārdu simfonijas, kas sevī slēpj gan sāpes un vilšanos, gan cerības uz gaišāku nākotni.

“”Ko līdz tuvums, ja tas nav gūstams.” Bet skaisti izklausās. Kā noslēpums. Kā skaistā granītsarkanā broša apaļajā koka kastītē, uz kuras iededzināts zīmējums – koku ieskauta divstāvu māja ar ieslīpu jumtu.” (Uz citu vietu)

“Notikums tā uzreiz nekad neiesākas. Kaut kas vienmēr ir bijis pirms tam.”

14. septembris. Svētdiena. Dīvāns, silts džemperis un sega pāri. Silta tējas krūze, vilnas zeķes. Šķiet, ka oktobris jau, bet zaļie koku pirksti aiz loga nodevīgi sit pa neaizsargātajām rūtīm. Grib iespraukties gar aizkara malu istabā. Pēc siltas tējas un džempera iespraukties. Vējš bezkaunīgi dzenā padevīgās koku stīgas. Lietus noskalo vēja nedarbus. Tikko aizvēru pasakaini skaistas grāmatas vāku un samīļoju. Katrs ir pelnījis, lai tādā lielā rudens dienā apmīļo. Nav svarīgi, vai statisks stāvi muguru pagriezis plauktā starp daudziem citiem tādiem vai tevī kūsā dzīvības sulas eritrocīti. Ik viens ir pelnījis, lai apmīļo. Šodien ir svētdiena, bet šo ierakstu publicēšu pirmdien. Šodien. Tas būs reizē gan manas nedēļas noslēgums, gan jaunas sākums. Kāpēc es šo visu rakstu? Jo es gribu lai zināt, kas ir bijis pirms tam.

“Pelēks sniegputenis un vētra no norvēģu fjella puses ir kā slota. Noslauka ezeru un mežu. Pēc tam vairs nav pēdu no slēpēm vai motorollera, no ķepām vai putnu kājām, nav šņaucamās tabakas kušķīšu ap bļitkošanas caurumiem, nav tārpiņu un nav asiņu. Viss balts, tīrs un līdzens.”

Grāmatu Suns mežā pie ūdeņiem pirmo reizi pamanīju (kā man patīk teikt) virtuālā grāmatu plaukta vietnē Goodreads. Cilvēki, kuri uzskata, ka mīlestība no pirmā acu skatiena nepastāv, nekad nav ieraudzījuši grāmatu, kuras vāks liek pat vissīkākajām spalviņām uz ķermeņa sacelties stāvām kā telefona stabiem. Man nebija ne jausmas, ko slēpj šis grāmatas vāks, taču es zināju, kādu dienu es lasīšu rindas no tās un atkārtošu teikumu pēc teikuma kā savas mīļākās dziesmas piedziedājumu. Es vienmēr mazliet baidos no tādām pirmoacuskatu iemīlēšanām, jo grāmatas taču tāpat kā cilvēki var ņemt un sasāpināt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tad vienīgais, ko vari darīt, ir ņemt nākamo, lai noskalotu rūgtumu lejā ar citām vārdu un domu rindiņām. Taču šis noteikti nav tas gadījums. Šis ir tas gadījums, kad gribas novilkt biezo džemperi un ietīties tikai grāmatas siltajos teikumos. Ietīties uz palikšanu. Līdz pavasarim. Pārziemot.

“Tas, ko gaidīja, nebija attēlojams, un tam nebija vārdu. Bet viņš to atpazītu, kad izdzirdētu vai kad uztvertu tā labi pazīstamo smaržu. Savās gaidās viņš dzīvoja kā akmentiņš turas aiz aukstuma duļķainā, mazkustīgā strauta ūdenī zem ledus garoziņu viļņojuma.”

Kšerstina Ēkmane (Kerstin Ekman) ir slavena zviedru rakstniece. Kā rakstnieci Kšerstinu Ēkmani lasītāji iepazina, pateicoties viņas pirmajiem kriminālromāniem, taču par vienu no ievērojamākajām 20. gadsimta zviedru rakstniecēm Ēkmani padarīja tieši tie romāni, kuri iesakņojās dziļi cilvēku filozofijas slāņos, atspoguļojot to jūtas bagātīgos stāstījumos. Suns mežā pie ūdeņiem ir mana pirmā sastapšanās ar rakstnieci, kuras saknes dzītas pie tās pašas jūras, pie kuras sakņu mozaīkas ieauduši esam arī mēs, taču latviešu lasītājiem Kšerstinu Ēkmani bijusi iespēja iepazīt jau agrāk – kriminālromānā Notikumi pie ūdeņiem (2007). Rakstniece ir arī daudzu literāro godalgu laureāte, to starpā gan Ziemeļvalstu Ministru padomes, gan Augusta balvas. (No zviedru valodas tulkojusi Solveiga Elsberga; Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, 2019)

“Bet agri atausa gaisma. Pirms vēl saules bumba savos sarkanajos apvalkos bija augšā pāri meža malai, viss mežs jau elpoja gaismu. Ūdens un gaisma cēlās asinsvados un stiebros, dzīslās, nervos un sakņu pavedienos.”

Nereti tiek smiets, ka dzīvniekus un bērnus mākslinieki savos darbos izmanto tad, kad jāķeras pie pēdējā salmiņa. Gluži kā kāršu spēlē. Ja rokās gadījušās sliktas kārtis, no piedurknes tiek izvilkti visi spēcīgākie trumpji. Lai arī grāmatas galvenā vadlīnija ir Suns, šķiet, ka tas vairāk nobīdīts otrajā plānā. Grāmatā galveno lomu spēlē krāšņie dabas norišu apraksti. Ja gaidāt no grāmatas spraigus situācijas pavērsienus vai bagātīgi piesātinātus dialogus, šī nebūs tā grāmata, kurā tos meklēt. Grāmatas sižets jau teju tiek izstāstīts pāris teikumos uz tās aizmugurējā vāciņa, pie kuras pārtrūkst apburošais stāsts par Suni, kurš, esot vēl pavisam mazs kucēns, negaidītu sakritību rezultātā, nomaldās no sava saimnieka un nomaldās no tās, kas nolaiza no kažoka svešo smaku smagumu, maigi iekožoties skaustā, nomaldās no tās, kas dzeltenām acīm spīdot uzlūkoja to, kamēr tas viņu zīda. Nomaldās no mātes. Sākas suņa izdzīvošanas stāsts, kuru rakstniece ir uzrakstījusi ar tādu mīlestības ieguldījumu, ka lasītājs nerimstoši tiek ierauts uzburtajās ainās. Lasītājs kļūst klātesošs.

“Purvs uzblīdis no ūdens. Ūdens plūda pāri un pa divām strautu vadziņām meklēja sev ceļu lejā uz ezeru, kur mutuļo un dzied starp akmeņiem. Pie meža un purva krastmalā, kur bērzi un alkšņi panākuši gaismā priekšā egļu meža biezoknim, uz garā zemesraga lejup pret straumi iekšā seklajā līcī, kas aizsargāts no norvēģu fjella, tur visur ik dienas bija saklausāmi jaunu balsu mākoņi.”

Šo grāmatu es tvēru kā gleznu. Vārdu krāsas šķita tik dzīvas, ka uz brīdi pat likās, es pati esmu tās uzgleznojusi. Aprakstītās smaržas un skaņas. Aprakstītās ainavas nešķita samākslotas. Gluži pretēji. Tās bija dzīvas. Dzīvākas par dzīvu. Tās elpoja ar mani. Elpoja ar mani vienā ritmā, šīs gleznas smaržas un skaņas. Caur sevi izdzīvoju un izjutu visu to emociju gammu, kuru izdzīvoja Suns. Autore meistarīgi padarīja mani par otrā plāna aktieri savā stāstā, vienīgais, ko varēju darīt – ļauties stāsta plūdumam, klīst starp atmiņām un aizmiršanu. Aizmirst saikni ar cilvēku, aizmirst saikni ar māti, pārspēt viltībā lapsu, būt stiprākam par čaboņām un ēnām, kas tvirtajās miesās liek iezagties viegliem baiļu drebuļiem. Doties ceļā, nezinot kurp. Taču zinot, ka skrējiens pretī nezināmajam aizvedīs tur, kur pievelk visspēcīgāk. Tur, kur reiz kaut kas noticis starp viņu un kādu vīru, kura balss spēj sajūsmināt, kura svilpiens vilina.

“Viss notiekošais ir viņā iekšā. Tas jau ir noticis. Viss notiekošais ir saspēlē ar viņu. Viņš zina. Tas atdzīvojas, nodreb kā spārniņš nakts tumsā un tad atkal mierīgi guļ tālāk. Tas pieslēdzas reiz jau dzīvotai dzīvei.”

Suns mežā pie ūdeņiem liks pakrūtē iedejoties taureņiem tiem lasītājiem, kuri izbauda vārdu gleznas – gan tās, kas uzburtas no notikumu pārpilnības, gan tās, kas uzburtas no nekā. Kšerstina Ēkmane ir radījusi īsti mākslinieciski augstvērtīgu darbu, kurš sevī ietver cilvēkam tik ļoti pazīstamās emocijas: mīlestību, vientulību, izdzīvošanas alkas, izvedot cauri pārsteidzošajiem dabas likumu labirintiem. Vēl šo grāmatu īpašu padara arī tās tulkojums, par ko pateicību lasītājs ir parādā tulkotājai Solveigai Elsbergai. Fantastiski izvēlēti vārdi, kuri teikumus savij kopā kā pīnes, kuras reiz savītas kopā, vairs nav iespējams atraisīt. Kārtējo reizi pārliecinos, mūsu valoda ir tik intensīvi spēcīga, ka ir šīs grāmatas punkts uz i. Grāmatas Suns mežā pie ūdeņiem sajūtas man ir pieķērušās kā dadzis, kurš pieķeras pie apģērba, skrējienā cauri mežam. Vai kā smiltis pie jūras, kuras, ja reiz sabirušas kurpēs, jūtamas līdz pat brīdim, kad tiek noglabātas skapja visdziļākajā stūrī. Uz mūžiem. Tomēr, ja šādi literārie darbi netiek pievienoti jūsu lasāmo grāmatu sarakstiem, aicinu izdarīt izņēmumu un nobaudīt šo sirsnīgo stāstu. Grāmata lasās raiti – pietiks ar divām tējas vai kafijas krūzēm, lai to pārlapotu.

“Suns vienmēr sargāja. (…) Viņš sekoja tam, kas notiek tālumā. (…) Bieži vien viņiem šķita, ka suns it kā sēž un ieklausās, un sadzird kaut ko svešu. (…) Neviens nezina, ko viņš gribēja sadzirdēt un ko bija piedzīvojis tur ārā. Neviens pat nezina, vai ir kāds vārds tam, ko suns gaida.”

“Klāvs atviegloti nopūtās, ielika pa apelsīnam katrā kabatā, divus kapucē, vēl divus paņēma rokās un palūkojās uz plastmasas maisiņu rulli. Tur, lūk, tur, mierīgi dusēja plastmasas nezvēri, garlaikotie huligāni, gatavi darīt nekrietnības.”

Leģendas par latviešiem vēsta ne tikai to, ka katrs kārtīgs latvietis sākas no simts kilogramiem, pārtiek tikai no kartupeļiem un ir par diviem kāju pirkstiem bagātāks par jebkuru citu cilvēkveidīgo pasaules iedzīvotāju, bet arī to, ka katram godīgam, kārtīgam un tikumīgam latvietim mājās ir plastmasas maisiņš. Plastmasas maisiņš citiem plastmasas maisiņiem. Maisiņu maisiņš. Iespējams to pat Livonijas hronikā būtu pieminējis Indriķis no Rubenes, taču, izmaļot cauri hronikas manuskriptu skarbajai cenzūras gaļasmašīnai, šīs rindiņas no hronikas tika dzēstas uz neatgriešanos. Gatavie viduslaiki! Taču šodien, deviņsimt gadus vēlāk (šajā laikā posmā viens plastmasas maisiņš būtu paspējis sadalīties vien aptuveni sešdesmit reižu), aizvien vairāk cilvēku plastmasas maisiņiem saka nē. Cenzūra. Rādīt kulaku ik vienam, kurš lielveikala džungļos iemaldījies, saliek un pakārto getliņu gurķus un tomātus celofāna kulītēs kā vārdus teikumā starp komatiem un punktiem, ir jaunais melnais. Gada laikā, godīgais, kārtīgais, tikumīgais latvietis, kurš uzkāpjot uz svariem tajos redz trīsciparu skaitli un katrai pēdai pieaugušus sešu pirkstus, tas pats latvietis, kurš pagultē slēpj maisiņu maisiņu, vidēji rada vairāk nekā četrus simtus kilogramu atkritumu. Gadā, mīļie! Aptuveni tik pat, cik sver viens mazliet pabadināts zirgs. Ja tā padomā… paliek baisi. No uguns var paglābt ūdens, no ūdens – peldriņķis. Bet kas mūs visus paglābs no atkritumu okeāna, kuru paši apkārt sev esam radījuši? Kamēr konfekšu papīri un plastmasas salmiņi nesmeļas mutē, esam kā uz drošības salas. Bet cik ilgi vēl mūsu Māte Zeme ļaus mums cūkoties pie savas dāsnās krūts kā sivēniem pie siles?

“Maisiņiem, ziniet, nav pārāk daudz uzdevumu dzīvē. Tu piedzimsti kopā ar miljoniem tādu pašu maisiņu, izpildi savu misiju – pārnes no lielveikala vai tirgus mājās vienu vai, ja paveicas, vairākas lietas, un tad tevi izmet. Kāda tam jēga?”

Grāmatas Plastmasas huligāni autore ir rakstniece Agnese Vanaga. Kā māmiņai un zaļā dzīvesveida entuziastei, autorei ir lieliski izdevies iejusties bērnu – gan kā blēņdaru, gan dabas aizstāvju, ādā. Manuprāt, grāmatas autore ir izvilkusi lielo lozi, radot tik ļoti nozīmīgu darbu laikā, kad ir neizsakāmi svarīgi runāt teju no rīta līdz vakaram šo spocīgo mantru par to, ka ir drastiski jāsamazina atkritumu ražošana. Un tas, ka arī latviešu bērniem ir radīta nesarežģīta, viegli uztverama grāmata, kurā smelties ideju tam, kā samazināt šo huligānisko plastmasas izstrādājumu izplatību dabā, radot daudz tīkamāku vidi, kurā uzaugt gan pašiem, gan nākotnes bērniem, ir lieliski. Tā ir vienreizēja iespēja arī mazajiem cilvēkiem iesaistīties lielos procesos, jūtoties ne mazāk nozīmīgiem, kā pārējiem. Šī grāmatā nebūt nav vienīgā rakstnieces daiļdarbu kontā. Agnese Vanaga ir arī fantastiskās bilžu grāmatiņas Mazo latvju pirmie vārdi un mīklu mozaīkas Minam? autore. Savukārt, par māksliniecisko papildinājumu grāmatas lapaspusēm, jāpateicas burvīgu pasteļzīmuļu ilustrāciju pavēlniecei Līvai Ozolai. Arī darbs pie grāmatas Plastmasas huligāni izdaiļošanas, māksliniecei nav vienīgais. Šā gada pavasarī klajā nāca arī pašas ilustrāciju burves sastādīta un ilustrēta bilžu grāmata Eju meklēt! Grāmata Plastmasas huligāni nav vienkārši grāmata. Plastmasas huligāni ir grāmata ar pievienoto vērtību, jo tās pēdējās lapas pusēs ir atrodama maisiņu locīšanas instrukcija, kas, ja tomēr esi izlēmis turpināt izmantot šos mazos huligānus, palīdzēs tiem savas dzīves laikā izpildīt vairāk par vienu misiju. (Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Klāvs mammai stāstīja: viņš bažījoties par piesārņotiem mežiem, bet mamma atsmēja, ka Klāvs varētu sākt cīņu ar piesārņojumu vispirms pats savā istabā un to pārmaiņas pēc sakārtot.”

Klāvs un Intars ir brāļi, kuri dzīvo kādā Rīgas apkaimē. Abi zēni vada bezrūpīgas dienas. Tādas, kādas parasti vada bērni, kuri vēl nav pusaudži, bet arī vairs nekādi mazuļi. Taču tā jau nebūtu īsta bērnība, ja ikdienas bezrūpībā negadītos arī pa kādam blēņu darbam. Ierasti klusums visiem asociējas ar mieru, ne velti ir teiciens par to, ka klusēšana ir visas pasaules zelts. Taču, ja mājās ir bērni, klusums signalizē par tuvojošos katastrofu (šāds klusums mūsu mājās reiz noslēdzās ar kārtīgi iztīrītu tualetes podu – viss, protams, būtu labi, ja vien tas nebūtu ticis tīrīts ar visām mājās pieejamajām zobu birstēm). Tā, piemēram, kādā rudens dienā, puikas noķerti pie rokas brīdī, kad apmētājuši kādu pieturā saldi dusošu tramvaju, sacenšoties, kurš iemetīs vairāk kastaņu, plaši atvērtajās logu rīklēs. Savukārt ideja, izveidot kaimiņienes pagalmā klaiņojošo kaķu viesnīcu, izmitinot tajā padsmit kaķus, ir tik pat cēla, cik peļama. Abu brāļu ikdienu pēkšņi maina nejauši sastapts plastmasas maisiņš, kurš spēj kļūt par ko vien vēlas: ezi, peli, čūsku vai zivi. Brāļi satiek Dusmukuli.

“Cilvēki nerūpējas par lietām, kas maz maksā, kur nu vēl, ja tās neko nemaksā.”

Dusmukule iepazīstina puikas ar plastmasas maisiņu dzīvi. No piedzimšanas brīža līdz pat brīdim, kad tie tiek izmesti atkritumu konteineros vai nodoti visu četru vēju nežēlīgajos nagos. Dusmukule izstāta, ka plastmasas maisiņi kļūst par huligāniem, kuri piņķerējas koku trauslajos zaros un cilvēku garajos kāju stumbros, peld ezeros un upēs, dodas sēņot kā mežmalās, tā dziļi biezokņos, ne jau aiz savas gribas. Par plastmasas huligāniem tos padara paši cilvēki. Dusmukules stāsts tik dziļi aizskar un aizkustina Klāvu un Intaru, ka abi zēni nekavējoties vēlas šo netaisnību, kuru cilvēks veic gan pret nevainīgajiem plastmasas maisiņiem, gan dabu, vērst par labu. Pieaugušie bieži vien nedomā, ko dara, un, ja kāds iedomājas nedomāt, ko dara, tas parasti noved pie bēdīgām sekām. Taču bieži vien šādas sekas var likvidēt, ja par tām pienācīgi parūpējas, tāpēc zēnu izvirzītais uzdevums būs divreiz, ja ne trīsreiz grūtāks. Vai zēniem pietiks spēka cīnīties par taisnību, atbrīvot visus situācijas ķīlniekus no gūsta, piespiest pieaugušos izkustēties no stingri ieņemtās man nav laika par to domāt pozas, padarot plastmasas maisiņu dzīvi ilgāku, to jums nāksies uzzināt pašiem. Varu garantēt – garlaicīgi nebūs.

” – Tu zini, opi, cik okeānā peld plastmasas maisiņu? Maisiņu ir vairāk nekā zivju! Tie visi ir bez darba, tāpēc okeānā tēlo zivis un medūzas.”

Šī skaistā, apaļā bumba uz kuras mēs dzīvojam, kāpēc mēs tai tik ļoti darām pāri? Domāju (gribētu domāt), ka neviens savās mājās neapēd konfekti vai neizdzer pudeli ar burbuļūdeni, kurš dramatiski paaugstina cukura līmeni asinīs, un nenomet papīru vai pudeli tur pat uz tepiķa dzīvojamās istabas vidū. Šī skaistā, apaļā bumba uz kuras mēs dzīvojam arī ir mūsu mājās. Kaut kad taču tas būs jāsaprot. Tad kāpēc cilvēki atļaujas izmest atkritumus uz ielām, mežos, jūras krastā… Saprotams, ka laiks mūsdienās rit daudz straujāk nekā tas, piemēram, bija Indriķa no Rubenes laikā, taču gribētos zināt, cik daudz sava ārkārtīgi dārgā laika cilvēks ieekonomē, atstājot vai izmetot atkritumus dabā, nevis paņemot tos līdzi, lai izmestu tos tam paredzētajās vietās. Rūpēties par to, lai atkritumi nekļūtu par situācijas ķīlniekiem, patiesībā taču ir tikai un vienīgi mūsu pašu interesēs. Tas ir ļoti labs sākums tam, lai saudzētu ne tikai dabu, bet arī sevi un savus mīļos. Tāpēc vien ir lieliski apzināties, ka ir arī šādi bērnu grāmatu autori, kuri palīdz bērnus ieprogrammēt dabas saudzēšanas režīmā. Ja bērni to spēj, arī pieaugušajiem būtu jābeidz izlikties esam akliem. Mīlēt (visu pirms jau sevi) dabu un nepārvērsties mazos un lielos plastmasas huligānos!

“Nav svarīgi, vai esi maisiņš vai skapis. Svarīgi, lai par tevi rūpējas.”

B.N. Jau tūlīt, tūlīt (19. septembrī) Kaņepes Kultūras centrā pirmizrādi piedzīvos izrāde bērniem Plastmasas huligāni, kas, protams, veidota pēc Agneses Vanagas grāmatas motīviem. Ja kādu tas ir ieinteresējis, vairāk informācija meklējam spiežot ŠEIT!

“Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc spējam izciest mums atvēlēto laika sprīdi šajā zili zaļajā bēdu lejā, ir iespēja, ka agri vai vēlu viss var mainīties.”

Eleanoru Olifantu ievēroju laikā, kad tikko biju sākusi savu šī gada apņemšanos, proti, biju uzstādījusi sev teju neiespējamu uzdevumu – izlasīt piecdesmit grāmatas 2019. gadā. Par mani noteikti pasmietos mani draugi dižlasītāji, piemēram, Agris. Čalis, kurš, manuprāt, grāmatas ēd brokastīs baltmaizes vietā, noziežot tās ar pamatīgu kārtu sviesta, beigās pārmetot pāri tām desas un siera šķēļu krustus. Piecdesmit grāmatas man (tajā laikā) kā man nav laika lasīt grāmatas cilvēkam šķita neiespējami. Tomēr jau agrāk cilvēce ir pieredzējusi to, ka brīnumi patiešām mēdz notikt – piramīdas, Jēzus augšāmcelšanās, zeķes sandalēs, lielveikalu atlaides bez mārketinga speciālistu izliktajiem zemūdens akmeņiem, (un tā varētu turpināt līdz bezgalībai, bet būsim reāli, alfabētā nav tik daudz rakstu zīmju) tāpēc brīnums, ka es (kā hronisks grāmatu lasītājs) uz šo brīdi jau esmu uz lāpstiņām nolikusi deviņdesmit četras grāmatas, šķiet pat pilnīgi iespējami. Mani no Eleanoras Olifantas satikšanas šķīra astoņi mēneši. Tieši tik ilga bija mana gaidīšana bibliotēkas rindā. Pēdējoreiz kaut ko tik ilgi gaidīju pirms aptuveni trīs gadiem – no brīža, kad uzzināju, ka esmu gaidībās, līdz brīdim, kad meita nāca pasaulē. Ja to pārkonvertē šādā mērīšanas sistēmā, tā šķiet vesela, nejēdzīga mūžība. Taču brīdī, kad grāmata beidzot bija nonākusi manās rokās, šoreiz gaidīšanas režīmā nostādīta bija pati Eleanora Olifanta, nolikta plauktā starp visām iemīļotajām un mazāk iemīļotajām grāmatu muguriņām, tā gaidīja brīdi, kad beidzot būšu pabeigusi gatavošanos savai pirmajai foto izstādei, laižot to gaisā, lai beidzot, pievēršoties tai, uzzinātu, kādu apbrīnojamu stāstu slēpj apdedzināto sērkociņu galviņas uz grāmatas vāka. Taču – kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

“Apjautājoties, kā man klājas, visi gaida atbildi “labi”. Neviens negrib dzirdēt, ka vakar iemigu raudot, jo divas dienas nebiju ne ar vienu runājusi. Un es tā arī saku: “Paldies, labi.””

Geila Hanimena (Gail Honeyman) ir skotu rakstniece, kura pierāda, to, ka dzimšanas gadu skaitļiem pasē nav pilnīgi nekādas nozīmes. Debijas romāns dienasgaismu var pieredzēt ne tikai tiem rakstniekiem, kuri tik tikko izrausušies no mātes miesām, bet arī tiem, kuri līdz šim procesam tiekušies ilgāku laiku, kā piebrieduši, sulīgi nogatavojušies āboli, rudens salti sārtajos saules staru apskāvienos. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc romāns par Eleanoru Olifantu saņēmis atzinību, esot vēl manuskripta autiņos. Un, zinot to, ka patiesību stāsta ne tikai grāmatu iekšiņas, bet arī āriņas, tad kādu dienu stāstu par Eleanoru Olifantu varēsim baudīt arī ekrānos. Piebildīšu arī to, ka pirms kāda laika, sociālajā platformā Instagram, tika pacelts jautājums par labāko debijas grāmatu, kura lasīta pēdējo gadu laikā. Toreiz mazliet apstulbu, jo pēkšņi uz doto brīdi pilnīgi nekas neienāca prātā. Taču tagad droši varu teikt, ka uz labāko debijas romānu pjedestāla lieku Geilas Hanimenas Eleanorai Olifantai viss kārtībā. (No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga; Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2018)

“Manu sirdi bija sakropļojušas tikpat dziļas rētas kā seju, tomēr cerēju, ka ir palikusi kāda neskarta vieta, kāds divvirzienu ceļš mīlestībai.”

Iepazīstoties ar trīsdesmit gadus veco Eleanoru Olifantu, šķiet, ka viņa nav no šīs pasaules. Eleanoras tēls tiek uzburts tik garlaicīgs, ka uz brīdi pat noticu, ka notikusi kļūda, Eleanorai ir jābūt ja ne trīs reizes vecākai, tad noteikti vismaz uz pusi, nekā norādīts. Rutīnas pavadā iesieta, Eleanora jau gadiem, ejot uz darbu, ģērbjas vienādi, ik dienu lenčā bauda vienu un to pašu maltīti, reizi nedēļā, noteiktā laikā, sarunājas ar savu māti pa telefonu, kas sarunas biedrenes savieno ar telefona vada starpniecību, taču nedēļas nogales pieder pašai Eleanorai. Eleanorai, atkausētai picai un degvīnam, kurš sadalīts tieši tādās proporcijās, lai pietiktu visai nedēļas nogalei. Katrai nedēļas nogales dienai – tieši tik daudz, lai pirmdienā būtu grūti sevi atkal no jauna savākt kopā. Jo, padomājiet loģiski, kam tad citam pirmdienas īsti ir domātas? Taču vienā punktā Eleanoras dīvainības jāatzīmē ar plusa zīmi, jo tas, kas vēl Eleanoru atšķir no pārējiem, ir tā īpašība, kuru parasti aizmirst ielikt pūrā, proti, viņa nebaidās būt tieša, vienmēr sakot, ko domā, nospļaujoties uz to, kāds ir sabiedrības viedoklis, darba vides politika vai jebkurš cits, Eleanorasprāt, stulbums, kurš šķiet svarīgs citiem. Šī īpašība ļauj Eleanorai dzīvot saskaņā ar sevi, saviem uzskatiem un domām, ka īsti nav nevienam vajadzīga, notušējot to aiz un tas nemaz nav nepieciešams vienaldzības plīvuriem. Bet vai tā patiešām ir? Cik ilgi iespējams turēt sevī emociju kamolu, kuram, tāpat kā kaķa nesagremotajiem spalvu kumšķiem, būs lemts izvirt uz āru? Viss mainās dienā, kad Eleanora kopā ar darba kolēģi Reimondu izglābj kāda sirmgalvja dzīvību. Šī šķietami dabiskā palīdzīgas rokas sniegšana atvērs durvis uz pasauli, kuru Eleanorai nekad nav bijis ļauts izbaudīt – ģimenes siltumu, draudzību, rūpes, un pat beznosacījuma mīlestību. Nevienam cilvēkam nevar pietrūkt tā, kas tam nekad nav piederējis, tomēr tas var izrādīties trūkstošais puzles gabaliņš lielajā dzīves mozaīkā, kuras attēlotajā ģīmetnē šoreiz saskatāmi Eleanoras Olifantas sejas panti.

“Kad cilvēks visiem spēkiem cenšas novaldīt savas emocijas, ir vēl grūtāk noskatīties svešās.”

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka stāsts par Eleanoru Olifantu ir vien parasts dāmu romāns. Tomēr es tā vis neteiktu. Lai saprastu, ka ar Eleanoru patiešām viss ir kārtībā, autore izved lasītāju cauri, man gribētos teikt, trīs mis Olifantas dvēseles stāvokļiem: labajām dienām, sliktajām dienām, labākajām dienām, taču visiem šiem stāvokļiem ir arī savs pirmavots – kāds notikums Eleanoras bērnībā, kurš ir apglabāts dziļi zemapziņā. Apglabāts tik dziļi, ka pat nevienam pieredzes bagātākajam kapracim nebūtu pa spēkam atrakt šo briesmīgās traģēdijas kapu. Tas pa spēkam ir tikai un vienīgi Eleanorai. Taču, lai to paveiktu, vispirms no tā ir jānoveļ smagais kapakmens, kas spiež uz katra sīkāka nerva galiņa, liekot kuņģa saturam traukties uz augšu pa barības vadu, ikreiz, kad tiek izdzirdēta tā balss. Mātes balss.

“Reizēm šķiet, ka manis nemaz nav, esmu tikai savas iztēles fantoms. Ka mana saikne ar šo planētu ir vārīga kā tīmeklis vai cukurvates šķiedras. Stiprāka vēja brāzma varētu viegli atraut mani no zemes, es paceltos gaisā un aizlidotu prom kā pieneņpūka.”

Eleanoras mātes tēlam šajā romānā ir teju galvenā loma. Tas ir virzītājspēks, kas dzen uz priekšu Eleanoru, lai sasniegtu visus savus mērķus, neatkarīgi no tā, vai tas ir tas, ko patiesi vēlas Eleanora, vai tas, uz ko izaicina viņas māte. Dzenoties pēc mātes atzinības, Eleanorai ir jāzaudē daļēji arī sevi. Jāzaudē skaidrais prāts. Reizi nedēļā, dzirdot mātes balsi stacionārā telefona klausulē, vienīgā informācija, kura Eleanorai ir jāsagremo: pārmetumi, dzēlīgas piezīmes. Taču katra saruna beidzas ar frāzi, kas skan aptuveni kā: tu esi pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts ģenētiskais materiāls. Tas jaunajai sievietei katru reizi ir kā sitiens pa saules pinumu. Sajust naidu no mātes uz savu bērnu, kas izvijas cauri visām telefona līnijām, ir smags pārdzīvojums. Tik smags, ka Eleanora pat apsvērusi iespēju sevi nepaturpināt, tādējādi nenododot no paaudzes paaudzē ne tikai varikozas vēnas, sirds slimības, bet arī ļaunumu. Kādā liktenīgā brīdī Eleanora tomēr atver savas dvēseles durvis, lai saņemtu palīdzību cīņā pret pagātnes dēmoniem, kas tik ilgi plosījuši jaunās sievietes dzīvi.

“Lai cik stipri mēs kādu mīlētu, reizēm ar to ir par maz. Mūsu mīlestība nespēj pasargāt no visa…”

Ja reiz esi paņēmis rokā grāmatu Eleanorai Olifantai viss kārtībā uz lasīšanu, tad tas ir uz izlasīšanu. Ir ļoti grūti apstāties, lai ievilktu elpu vai atrautu acis no melnbaltajām grāmatas lappusēm, kuras slēpj gan mazliet prieka, skumju, humora un traģēdijas, kas atņem cilvēkam iespēju piedzīvot dzīvi, liekot censties izdzīvot dienu. Izdzīvot dienu no dienas teju divdesmit gadus, nepadarot sev galu, pārgriežot vēnas ar maizes nazi, vai iedzerot kanalizācijas tīrīšanas līdzekli. Rakstniece Geila Hanimena, runājot par romānu, atklāj, ka Eleanora Olifanta nav viņa, vai kāds, kuru viņa pazīst, taču katrs no mums pazīst to, ko pazīst arī Eleanora – vientulību. Un neviens cilvēks, lai kā viņš censtos pierādīt pretējo, negrib būt vientuļš. Šeit pat varētu minēt citātu no kādas citas apgāda Zvaigzne ABC izdotas grāmatas, kuru, tāpat kā šo, tulkojusi Karīna Tillberga, un es runāju par Lindas Malelijas Hantas Zivs kokā – Reizēm cilvēks pat grib būt viens. (…) Bet cilvēks nekad negrib būt vientuļš. Vientulība nav saistīta ar to, vai ar tevi kāds ir. Tu vari justies vientuļš, kad esi viens pats, bet daudz sliktāk ir tad, ja tu jūties viens telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem.” Un tieši tā jūtas Eleanora Olifanta. Tomēr pačukstēšu, ka ar Eleanoru Olifantu beigu beigās tik tiešām viss būs kārtībā.

“Lai arī pagātne slēpās no manis (vai es no tās), tā tepat vien bija, slapstījās pa tumsu. Nu man bija jāielaiž šajā mijkrēslī mazliet gaismas…”

“Kur atrodas bezgalība? (vaicā Tomā, 8 gadi) – Bezgalība atrodas mūsos. Tā ir mūsu domu un to dzemdināto sapņu dzīves telpa. Bezgalība spēj pakļaut pat tukšumu un nebūtību.”

Bērnība ir tas mazais un niecīgais dzīves posms, kurā cilvēks ir vispatiesākais. Ne tikai lietās, kuras dara, bet arī domās, kuras domā, vārdos, kurus izsaka. Bērns divreiz nedomā, bērns dara. Un tāpat viņš arī saka. Saka visu, kas ir uz mēles, kamēr mēs pieaugušie, tik daudz domājam, ko teikt, kamēr pārdomājam jēgu un beigu beigās paliek tikai klusēšana. Kad pati biju šajā vēlos visu izzināt un uzzināt posmā, bieži uzdevu jautājumus, uz kuriem ne mani vecāki, ne vecvecāki nespēja rast atbildes. Neguvusi atbildes, reizēm tās izdomāju pati. Reizēm tās izdomāja lelles vai plīša dzīvnieki no manas mantu kastes. Un mums visiem bija taisnība. Taču laikam ejot, pāraugot šo robežu, šo domu un vārdu vaļību, sapratu, ka taisnība nebija nevienam. Un atbildes uz daudziem jautājumiem, neesmu guvusi vēl šodien.

“Vai varētu būt tā, ka es savu dzīvi tikai nosapņoju? (vaicā Ada, 6 gadi) – Kāpēc ne!? Šādā gadījumā sapnis būtu īstenība un pamostoties mēs iemigtu. Sapnis – tā ir iespēja ceļot bez maksas. Mēs ļaujam vaļu iztēlei un lidināmies virs realitātes.”

Šobrīd esmu tajā dzīves posmā, kad jautātāja un visa izzinātāja esmu nevis es, bet abi mani bērni – sešus gadus vecais dēls un tik tikko divu gadu robežai pāri pārkāpusī meita. Mans uzdevums ir meklēt atbildes. Tas, kas man ir skaidrs, bērni negaida līdz perfektumam precīzas atbildes kā pa taisno no enciklopēdijām vai vikipēdijas. Bērni no saviem jautājumiem sagaida interesantus stāstus, kas ne tikai mazliet attālinās no patiesības, bet aizved domu lidojumā kaut kur tālu izplatījumā, liekot mazā cilvēka iztēlei darbināt tādus apziņas skečus, kas nav pat pa spēkam mums. Pieaugušajiem. Un mēs taču esam pieredzējuši tik daudz. Taču dažreiz klausoties bērnos, klausoties viņu jautājumos (un to jūs pamanīsiet arī lasot Kāpēc es neesmu tu?), šķiet, ka bērni īstenībā zina vairāk, nekā izliekas zinām. Sajūta, ka viņi zina atbildes uz visiem saviem jautājumiem, tikai vēlas pārliecināties, vai tās zinām arī mēs. Beigu beigās mēs attopamies pie atziņas, ka nezinām nevienu atbildi. Vai varbūt vienkārši esam to piemirsuši?

“Kas ir laiks? (vaicā Samuels, 4 gadi) – Laikam nav pirmsākuma, tas ir mūžības daļa. (…) Sekundes apskauž stundas, nedēļas ir greizsirdīgas uz gadiem, savukārt gadsimti nožēlo izdarīto. Pakāpeniski laiks tika apaudzēts ar aprēķiniem un iespīlēts mērīšanas sistēmā, par kuru tam pašam viens pīpis.”

Šobrīd manās rokās ir nonākusi pavisam, pavisam svaiga, vēl tipogrāfijas ceptuves smaržu nezaudējusi, Jāņa Rozes apgāda izdota grāmata, kuras āriņu rotā tik pat filozofisks jautājums, cik filozofisku jautājumu virkne seko arī iekšiņā – Kāpēc es neesmu tu? Grāmatas autors ir mākslinieks Tomijs Ungerers. Ungerers ieguvis pasaules slavu pateicoties nenogurdināmai apņēmībai un darbam, kurš nesis tikai un vienīgi augļus. Sava mūža laikā Ungerers izdevis vairāk nekā 140 bērnu grāmatu, kuras bagātinātas ar paša ilustrācijām, paudis krasi atšķirīgus uzskatus par politiku un mākslu gan dažādās karikatūrās, gan plakātos. Darbojies arī tēlniecības un arhitektūras jomā. Pieminēšanas vērts, manuprāt, ir arī fakts, ka Ungerers ir vienīgais mākslinieks Francijā, kuram par godu atklāts muzejs, vēl dzīvam esot. Tas jau vien nenoliedzami pierāda to, ka Tomija Ungerera atstātais mantojums (baidos apmaldīties, tāpēc nesaukšu skaitļos, jo matemātika nav mana stiprākā puse) ir nenovērtējami bagātīgs un vērtīgs. Grāmatā Kāpēc es neesmu tu? apkopotas interesantākās slejas no žurnāla Philosophie Magazin. Šajās slejās Ungerers atbild uz bērnu iesūtītajiem jautājumiem, dodot tiem ne tikai atbildes, bet arī sagatavojot augsni daudziem citiem jautājumiem, kuru atbildes nu paliek vecāku un vecvecāku ziņā. Grāmatu skaisti papildina arī ilustrācijas, kuras tapušas pateicoties paša Tomija Ungerera roku pieskārienu maģijai. (No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Kā var zināt, ka mūs kāds mīl? (vaicā Emma, 6 gadi) – Kā zināt, ka Tevi mīl? To jūt instinktīvi. Un, ja nejūt neko, ir jāmeklē citviet. Mīlestība ir vai nu tepat, vai arī gaida tevi kaut kur citur.”

Pirmais, ko ievēroju, lasot Kāpēc es neesmu tu?, ir tas, cik gan trāpīgus un, no pirmā burta līdz pēdējam, īstus jautājumus spēj uzdot bērni. Piemēram, Vai cilvēks var domāt arī pēc nāves? Ko jūs atbildētu sešu gadus vecam bērnam, kurš jums uzdotu šādu jautājumu, tā, lai izsprūkot no viena jautājuma, nerastos veselas čupas jaunu jautājumu? Vai, piemēram, Vai akmeņiem sāp? Arī mani bērnībā nomocīja šis jautājums, kuram joprojām neesmu guvusi atbildi. Pat internets nesniedz pilnīgu atbildi, jo ierakstot šo jautājumu Google, vienīgais, ko meklētājs atgriež, ir 101 veids kā diagnosticēt nierakmeņus mājas apstākļos (joks, protams). Vai, Kāpēc aizverot acis, es redzu bildītes? Aizverot acis, kas ir tas, ko redzam mēs? Tumsa. Pilnīga vai nepilnīga tumsa. Taču, ja pieslēdzam plakstiņiem kabeļtelevīziju (iztēli)? Kas to zina, ko ar mums tad izspēlēs zemapziņas teātris…

“Man nepatīk zaudēt – vai tas ir slikti? (vaicā Kamijs, 12 gadu) – Ja nepatīk zaudēt, nav vērts spēlēt.”

Dažās no atbildēm Tomijs Ungerers izplūst gari, atbildot ne tikai uz jautājumiem, bet daloties arī savā pieredzē, ne tikai piedzīvotajā bērnu dienās, bet esot arī sirmā vecumā. Izplūst tik ļoti, ka ir nepieciešamas pat veselas divas lappuses, tieši tam jau arī domas brīvība ir domāta, vai ne? Taču dažiem jautājumiem Ungerers rod vienkāršu atbildi, kura ietilpst vienkāršā paplašinātā teikumā. Un vairāk nemaz nav nepieciešams.

“Ja cilvēks nakti pavada nomodā, kur paliek viņa sapņi? (vaicā Simons, 5 gadi) – Šie sapņi ir kā emigranti – tie rod patvērumu mūsu iztēlē.”

Grāmata Kāpēc es neesmu tu? ir ļoti sevišķa. Ļoti neparasta. Nevarētu teikt, ka piekrītu visām Tomija Ungerera atbildēm, taču ne jau tas šajā grāmatā ir svarīgākais. Šajā grāmatā autors ir ne tikai smalki asprātīgs, dziļi godīgs, bet arī neizsakāmi drosmīgs. Skaidrs, ka grāmatā Kāpēc es neesmu tu? pareizās un nepareizās atbildes vienkārši nav, mēs varam tikai piekrist vai nepiekrist Ungerera domāšanas veidam, kas, galvenokārt, ved caur humora prizmu. Īstas un akadēmiskas atbildes būs jāmeklē kaut kur citur. Šī grāmata piedāvā smalkus akrobātikas gājienus uz virves, gan no jautājumu uzdevēju, gan atbildētāja puses, kur naivums un bērnišķība mijas ar realitāti un briedumu. Un tā patiesi ir māksla.

“Atbilde ne vienmēr atbrīvo mūs no jautājuma.”

“Un te pēkšņi pāri tai visai ellei pārlaidās balodis.”

Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt. Tieši tā iemesla pēc, ka reizēm jau paši grāmatu apraksti mēdz būt tik skaisti un sāpīgi, ka pat nemanot, no acs kaktiņiem, kā krātiņā turētas, izsalkušas lauvas, izlaužas mazas asaru tērcītes un pakrūtē nedaudz iesmeldzas. Grāmatu anotācijas grāmatnīcās vai citās publiskās vietās baidos lasīt tieši tā iemesla pēc, ka tādos brīžos, augstāk minētajos, ir jāizdomā, kur likt savas piesarkušās acis un stīvais ķermenis, kuru pārņēmis īsais, bet smeldzošais grāmatas vēstījums. Šo publisko raudāšanu ierasti es aizstāju ar apraudāšanos pie datora ekrāna, kad tās pašas pāris rindiņas grāmatas apraksta, kuras kā bites dzēliens, atradīs visjūtīgāko vietu, kurā iedēstīt savu nomiršanu, izlasu grāmatnīcu mājaslapās. Viena no tādām pēdējām reizēm bija tad, kad lasīju anotāciju Jāņa Rozes grāmatnīcas mājaslapā par grāmatu Balodis un zēns. Jau tajā brīdī sapratu, ka mūsu sastapšanās būs neizbēgama, mana un šīs grāmatas. Taču, pateicoties Jāņa Rozes apgādam, tas notika ātrāk, nekā biju iedomājusies. Un nākamā reize, kad šīs grāmatas dēļ apraudājos, bija automašīnā, kad tajā atgriezos tik tikko no grāmatnīcas, taču jau kopā ar savu Balodis un zēns eksemplāru. Bet tādas mazas apraudāšanās šīs grāmatas dēļ būs vēl daudz. Tikai to es vēl nezināju. Tikai iztālēm nojautu.

“Viņa acis skatījušas to, ko manas nav redzējušas. Viņa ausis dzirdējušas, manas saklausīja vien atbalsis. Viņa smadzenes bija atmiņu krātuve, bet manas spēja tikai iztēloties.”

Meirs Šalevs ir ievērojams Izraēlas rakstnieks. Rakstniecībai pievērsies vien četrdesmit gadu vecumā, bet tas nav liedzis sarakstīt ne tikai daudzas augsti novērtētas bērnu grāmatas, reliģiska rakstura darbus, bet arī astoņus romānus, no kuriem viens saņēmis arī augstāko Izraēlas literāro apbalvojumu – Brennera balvu – tieši tas, kura muguru nu vēroju savā grāmatu plauktā. Meirs Šalevs ir viens no Izraēlas veiksmīgākajiem rakstniekiem, taču diemžēl ne pazīstamākais ārpus savas valsts robežām. Šajā ziņā Šalevu apsteidz paša tautietis Dāvids Grosmans, kurš ir slavenā romāna Bārā ienāk zirgs (Jāņa Rozes apgāds) autors.

“Tagad es vairs īsti nezināju, kāds bija šo atmiņu uzplūda īstais iemesls: visi šie vārdi, dzēriens, es pats, tēli no viņa atmiņām. Kas noticis patiesībā un kas bija viņa atmiņu augļi?”

Pirms beidzot ķeros klāt tam, ko sevī slēpj šīs grāmatas 384 lappuses, vēlos mazliet pieskarties (atkal) tam, ko slēpj pats grāmatas vāks. Nezinu īsti, kā nosaukt to sentimentu, kas mani pēkšņi ķer un tur kā trieka, ikreiz, kad paņemu grāmatu rokā, bet man neizsakāmi patīk tas, kas redzams uz tās. Vairākas reizes pieķēru sevi vienkārši sēžam dīvānā, glāstot balodi, kas iegravēts uz grāmatas vāka, it kā vēlēdamās izglāstīt no tā ārā visu, ko tas slēpj aiz savas muguras. Izglāstīt to, ko tas slēpj iesprostotu zem šīs grāmatas vāka. Izglāstīt to, ko slēpj šis Lielais pelēkais. (No ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, mākslinieciskais noformējums: Gita Treice, Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

“Tā ir cilvēka patiesā vērtība – nevis nauda, bet laiks.”

Romāns Balodis un zēns ietver un glabā sevī divus mīlestības stāstus. Tos šķir pieci gadu desmiti, un vienīgais, kas tos šķietami vieno, ir kaisle, ilgas, nezūdošā mīlestība. Taču patiesībā tos vieno, kas vairāk. Kaut kas prātam neaptverams. Kaut kas, kas pirmajā brīdī pēc izlasītā liek apstāties. Padomāt. Padomāt. Atgriezties un pārlasīt visu vēlreiz. Lai nosēžas. Lai iesakņojas visās saprāta šūniņās. Jo tas, ko mūsu acu priekšā uzbur autors, tas, kā viņš meistarīgi sasaistījis tos vienā veselumā, ir īsts brīnums.

“Viņš ir pietiekami pieaudzis, lai justu mīlestību, bet par jaunu, lai piedzīvotu vilšanos.”

Pirmā stāsta galvenie varoņi ir baložu kopēji. Zēns un meitene. Un pasta baloži, protams. Šis stāsts pierāda, ka ikviens var patiesi mīlēt, neatkarīgi no vecuma. Un vēl jo vairāk – justies mīlēts un spēt to novērtēt. Spēt novērtēt pat mazumiņu, ko viens var otram dot. Šis stāsts neaprobežojas tikai ar mīlestību un ilgām. Šis stāsts arī daudz pastāsta, palīdz izzināt un pierāda, ka pasta baložu nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Tie visos laikos ir nesuši ziņas, pat neapzinoties, cik lielu postu, vai gluži pretēji, savu spārnu nestās ziņas slēpj. Patiesībā baloži ir tādi paši kā mēs. Tie kaujas savā starpā, tie ir spējīgi viens otru nodot, tos pat spēj ķert sirdstrieka, taču pats svarīgākais, kas cilvēkus vieno ar baložiem, ir ilgas pēc mājām. Tieši tāpat kā cilvēki, baloži vienmēr atgriežas mājās.

” – Nenovērs no tā savu skatienu, jo tas pazudīs aiz apvāršņa ātri vien, daudz ātrāk, nekā vari iedomāties. – Tas pazudīs skatam mirklī, kad to ieraudzīs tas, kurš to gaida.”

Šim mīlas stāstam punktu (patiesībā komatu) pieliek tieši balodis, kurš atnes ziņu. Ziņu, kurā nebūs ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, ne silts, ne auksts. Ziņu, kas saraus gabalos, ziņu, kas atkal visu saliks pa gabaliņam kopā. Ziņu, kas vēstīs par zēna likteni. Likteni, kuram patika spēlēties. Likteni, kurš nevēlējās zēnu nodot nāvei ne tad, kad māte to pameta, nepaņemdama līdzi uz savu dzimto zemi, kur kļuva par koncentrācijas nometnes upuri, ne dienā, kad pamāte gāja bojā nelaimes gadījumā. Liktenis vēlējās nāves rokās zēnu atdot brīdī, kad jaunais putnu kopējs nosūtīs savu pēdējo balodi.

“Kas vispār cilvēkam ir vajadzīgs? Nekas daudz – kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz kuru lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt.”

Otrs stāsts, kurš norisinās pēc piecdesmit gadiem, varētu pat teikt, ka ir vairāk savas vietas meklēšanas stāsts, nekā mīlas. Mīlestība, aizraušanās un kaisle šeit ir atliku likām, tomēr galvenā varoņa centienos atrast savu vietu, atrast savas mājas, šķiet, ir vairāk kaisles un degsmes, nekā varoņu attiecībās. Iespējams, ka šī, varētu pat teikt, apsēstība no varoņa puses ir tādēļ, ka jau kopš dzimšanas viņš nav spējis iederēties nekur. Pat ne savā ģimenē. Justies pilnīgam svešiniekam savā ģimenē, neatrast viņu atblāzmu ne savos sejas pantos, ne kustībās, ne runas veidā, tas lauž. Un uzreiz ir grūti pateikt, kurā virzienā. To parāda tikai laiks.

“Tā ir liela laime, ka ar gadiem zaudējam krietnu daļu atmiņu, citādi vecumā, kad vairs daudz ko nevar panest, plecos būtu pārāk liela nasta.”

Šos abus mīlestības stāstus autors ir salicis pa slāņiem, tie nevis seko viens otram kā lietus lāse lietus lāsei, bet viens otru pārklāj kā bezdievīgi gards rupjmaizes kārtojums. Lai arī reizēm tas ir traucēklis, šis romāns no tā tikai iegūst, jo ar nepacietību gribas doties tajā tālāk iekšā, lai drīzāk nonāktu pie atrisinājuma, kas liek asinīm uz brīdi apstāties, un tad atsākt riņķot arvien straujāk un straujāk ar jaunu jaudu. Šis romāns parāda, ka ikvienu dvēseli ir iespējams sadziedēt, neatkarīgi no tā, cik daudz un cik dziļi ir ievainojumi. Tomēr tas maina ikvienu. Maina uz neatgriešanos. Mēs varam būt tik stipri, cik vien iedomājamies, sevi esam, tomēr ir vētras, pēc kurām lūzt arī visstiprākie koki. Un tas arī ir. Uz neatgriešanos.

“Atrast savas mājas – ir kas līdzīgs gravitācijas likumam, kam esam pakļauti mēs visi. Gluži kā upes plūst uz jūru, nepazīdamas kartes, un gaisā uzmestam akmenim nav vajadzīgs kompass, lai atgrieztos uz zemes.”

” – Re kā, es te sēdēju un jutos tik vientuļš, bet tad ierodies tu.”

Starp visām nopietnajām un mazliet mazāk nopietnajām grāmatām, kuras ikdienā lasu – gan tās, ar kurām dalos savā blogā, gan tās, kuras izlasu klusībā – tā, lai neviens neredz (kā parasti paslepus no bērniem vecāki mēdz notiesāt pa kādai šokolādes tāfelītei..vai divām), jo reizēm gribas un pat vajag, lai grāmata paliek tikai man vienai (reizēm vienkārši tā notiek, tāpat kā ar tām šokolādes tāfelītēm, goda vārds), cauri manām lūpām un domām izsoļo arī pa kādai mazajiem cilvēkiem domātai grāmata. It kā nekas neparasts, zinot, ka esmu divu bērnu mamma, un bērnu grāmatām caur manām rokām vajadzētu rotēt kā sviestmaizēm pie brokastu galda, taču ne katrs no šiem stāstiem šķiet tik īpašs, lai ar to dalītos. Stāsts par Berru, Ulfu un Nilsonkuli ir dalīšanās vērts.

“” – Tur tu atradīsi sev vectēvu. Tur ir pilns ar večukiem.” Es pamāju veco ļaužu aprūpes nama virzienā.”

Ulfs Starks (Ulf Stark) zviedru rakstnieks, kurš rakstījis visu, sākot ar bilžu grāmatām pavisam mazākajiem, līdz pat romāniem pusaudžiem un pat pieaugušajiem. Sava mūža laikā Ulafs Starks sarakstījis teju 30 grāmatu, no kurām vairums pārtapušas ne tikai filmu scenārijos, bet arī televīzijas seriālos un pat mūziklā. Lasot publikācijas par Ulafu Starku, daudzviet piemin, ka rakstnieks grāmatās centies ieaust savas bērnības iespaidus, un šķiet, šī grāmata nebūs izņēmums, jo tieši vienu no grāmatas Proti svilpot, Juhanna? galvenajiem varoņiem sauc Ulfs. (Māklsiniece Anna Hēlgunda (Anna Höglund), no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane, Izdevējs: liels un mazs)

” – O, cik jūs esat līdzīgi, Nils! – Jā, mums abiem uz zoda ir plāksteris.”

Berra un Ulfs ir draugi. Viņiem ir kopīgi piedzīvojumi, prieki un smiekli, kā arī pa kādam kārtīgam nedarbam, kā jau nopietniem septiņus gadus veciem zēniem pieklājas. Taču Berru no Ulfa atšķirīgu dara tas, ka Berram nav vectēva. Nav un viss. Bez vienkārša iemesla. Tikmēr Ulfs par savu vectēvu ir sajūsmā. Pie vectēva nevar tik vienkārši tikt, tas abiem zēniem ir skaidrs, tomēr Ulfam ir kas padomā. Tikai atceries, ja dosies abiem zēniem līdzi šajā piedzīvojumā, būs jāiet garām kapličai!

” – Es gandrīz nodomāju, ka Tu biji tikai sapnis.”

Berra un Ulfs nonāk veco ļaužu aprūpes namā, kurā mitinās daudz tādu onkuļu, kuri varētu būt Berras vectēvs, tomēr kāds pavisam tumšs gaitenis, kurš zēnus aizved pie puspavērtām durvīm, saved kopā abus zēnus ar Nilsonkuli, vectēvu, ar vislabāko sirdi pasaulē. Šīs neparastās sastapšanās brīdī top draudzība, kura ir tik ļoti nepieciešama ne tikai Berram un Ulfam, bet arī vecajam Nilsonkulim.

” – Vai jūs dzirdat putnus? – onkulītis vaicā. – Jā, – mēs apstiprinām. – Vai jūs sajūtat arī smaržas? – viņš tincina. – Nu saprotams! – Berra atbild. – Neaizmirstiet to nekad! – onkulītis piekodina.”

Lasiet šo grāmatu sev. Lasiet šo grāmatu bērniem. Lasiet un padomājiet. Lasiet un lūdziet padomāt bērniem. Šis īsais, mazliet humoristiskais, tomēr ļoti aizkustinošais Ulfa Starka stāsts, kuru lieliski papildina Annas Hēglundas ilustrācijas, aiz kurām acis aizķeras un pielīp tām tik ļoti, ka ir teju neiespējami tikt pie nākamajām lapas pusēm, šķiet ļoti vienkāršs, taču būtībā, šī stāsta ideja slēpjas kaut kur dziļāk. Kaut kur mūsos. Mūsu bērnībā. Mūsu vecumdienās. Caur bērna acīm var ieraudzīt tik daudz patiesu lietu, kuras mēs vienkārši neievērojam, par kurām piemirstam atcerēties, vai vienkārši uzskatām, ka tās nav mūsu prioritātes. Tomēr veci cilvēki ir. Gan tie, kuriem esam piederīgi, gan tie, kuriem neesam, un kuriem pat šādā gadījumā neviena cita nav. Veci cilvēki ir kā bērni. Tiem vajag rūpes un uzmanību, un lai apmīļo. Taisīt pūķus, gaidīt vēju, svinēt dzimšanas dienu, kad tās nemaz nav. Ēst kūkas, kāpt ķiršu kokos, izpīpēt cigāru, kamēr debesīs kā baltas vizbulītes uzplaukst zvaigznes. Nosvilpot dziesmiņu par Juhannu…

” – Kas to būtu domājis, ka man reiz būs tāds mazdēls kā tu, – viņš beidzot nosaka. – Jā. Un ka man reiz būs tāds vectēvs kā tu, – Berra piebilst.”