POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

  • Jana Egle «Dzimšanas diena»

    by

    “Vakarā visas bēdas izskatās lielas un nepārvaramas, bet no rīta sarūk mazītiņas un dažreiz pazūd pavisam.”
    (dačuks un dvīņi)

    Naktī kaut ko stipri murgoju. Par puikām, kas aku piekakājuši. Par kapsētām, kurās teltis saslietas. Par balsīm galvā un telefona klausulē. Par bezdarbnieku pabalstiem un cilvēkiem, kas bezvēsts pazuduši no dzīves asinsrites sistēmas. Pamodos. Galvā skanēja frāze, kuru, cenšoties neizmest no domu apcirkņiem, ķerot pēc mobilās viedierīces, pierakstīju virtuālajā piezīmju lapiņā. Aizmigu. Kaut ko stipri murgoju. Par sirdsapziņu un neiepazītiem lūpu nospiedumiem. Par aizvainojumu un meliem, kuri pāri mutes kaktiņiem slīd tik pat viegli kā ieelpa un izelpa. Pamodos no lietus pakšķu simfonijas pret šīfera plāksnēm un iekšējas tieksmes uzzināt, ko esmu fiksējusi ar skārieniem vadāmajā ierīcē. “Vēja šalkoņa sirdī izplēš daudz lielāku caurumu, kurā…”. Teikums apraujas bez izteiktas atziņas. Laikam miegs to izbiedējis. Saskābu. Uzvilku uz miesas zilās treniņbikses un plato, melno īspiedurkņu kreklu (otro ērtāko apģērbu tūlīt aiz vasaras kleitām, bet vasaras jau nav…), kājas ieāvu siltajās kokvilnas sēklapvalku šķiedru zeķēs un devos uz virtuvi izbiedētā palīgteikuma meklējumos. Apsēdos pie galda, kas pirms pusotra gada iepirkts IKEA, ar pirkstu galiem baudot tekstūru uz ēdienu dibenu nospiedumu nogurdinātās virsmas. Pa logu vēroju, kā kaimiņš visdziļākajā rūpībā apcērt dzīvžogu. Ja mirt, tad tikai tieši tik maigā nāvē (no dārznieka dzirkļu asās mutes). Domās apleju šķīstošo kafiju ar verdošu ūdeni. Un aizmirstu pielikt trīs karotes cukura. Nomizoju un sagriežu kabaci. Pret bļodas malu iznīcinu piecu olu čaumalas, saturam ļaujot ieslīgt trauka pamatnē. Tik laiski, kā atvaļinājumā. No plaukta izņemu miltus. Kad paka pacelta jau solīdā augstumā, bet darbvirsmas pamatu vēl nesasniegusi, papīra dibens neiztur un atsprāgst vaļā kā pārgatavojusies zirņu pāksts. Nometos uz ceļiem kviešu pulvera mākonī un smoku pēc vēlmes cept kabačus. Domās. Jo patiesībā joprojām sēžu pie galda, pirkstu galiem ļaujot rotaļāties uz tā virsmas. Joprojām vēroju kaimiņu un pieļauju iespēju, ka palīgteikumu aizbiedēja nevis miegs, bet kāds to nošņāpis ar dārznieka dzirklēm.

    “Gribu citu dzīvi, tādu, kurā svarīgs ir tas, kas ir, nevis tas, kā vairs nav.”
    (runaway train)

    Ar Janu Egli (pašas rakstnieces radītajos darbos) satikos jau sen. Nosacīti. Pirms pusotra gada, kad tik tikko biju atklājusi rakstīto vārdu pārdabiskumu un ienirusi grāmatmīlestības okeānā, devos uz bibliotēku, lai savam izlasīto grāmatu sarakstam varētu pievienot Svešie jeb miļeņkij ti moi. Tomēr ar rūgtumu nācās norīt bibliotekāres izteiktos vārdus, kuri liecināja par to, ka ar svešajiem tieši šajā pašā mirklī savās mājās mielojas kāds cits grāmatu gardēdis. Pirms paspēju uzgriezt muguru grāmatu mājai un tās atslēgu glabātajai, sūrstošu sāpju urdīta, manas ausis panāca mazliet juceklīgu zilbju virkne, kuru atšifrēju kā – bet ir pieejama kāda cita Janas Egles grāmata. Gaismā. Toreiz vēl nenojautu, kādu tumsu var celt gaismā vien divsimt sešdesmit gramus vieglā grāmatiņa, tomēr smagums, kuru tā atstāja dvēselē, liek par sevi manīt vēl šodien. Pēc pusotra gada. Kad kuluāros sāka baumot, ka drīz savu dzimšanas dienu piedzīvos rakstnieces jaunākais veikums, jau zināju, ka tūlīt tam nemetīšos virsū, kā pēc svaigas maltītes izbadusi. Zināju, ka ļaušu tam nākt pie manis ilgāk, nekā organismam patiesībā gribētos. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, kad esmu sagaidījusi dzimšanas dienu (kaut dzimšanas diena man ir janvārī), varu teikt, ka tā ir bijusi katras minūtes, stundas, dienas un mēneša gaidīšanas vērta. Uz mani sen neviena izlasītā grāmata nav atstājusi tik dvēseli svelošu iespaidu, ka tās tēli nāktu pie manis sapņos. Nāktu sapņos un diktētu vārdus, kurus īsā nomoda reibuma mirkļos pierakstīt virtuālās piezīmēs.
    Sen? Varbūt pat nekad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)

    “Ir sievietes liktenis mīlēt un ciest, bet viņa tagad ir cieti nolēmusi to likteni piekāst.”
    (dzimšanas diena)

    Janas Egles stāstu krājumā Dzimšanas diena uz divsimt četrdesmit piecām lappusēm ērti iekārtojušies astoņi stāsti. Iekārtojušies tur lasītāju baudījumam. Grāmatas īsais raksturojums gan dara zināmu, kā krustvārdu mīkla, kurā kāds ar zīmuli vāji sarakstījis priekšā atbildes, ka vienkopus, muguru pie muguras pieglauduši, savirknēti stāsti, kuri vēstī par dažādām sievietēm, dažādos vecumos, kuras nokļuvušas dzīves spiediena izraisītās krustugunīs. Krustugunīs, kuras kļūst par iemeslu virzienrādītāju karuseļiem, izmetot katru, savu iekšējo un ārējo cīņu nogurdinātām, jauna ceļa sākumā. Tā kādā no stāstiem ievīti kādas sievietes ratiņkrēslā dzīves motīvi. Skaistas sievietes, kuras eksistenci nelabojami iedragājis dzērājšofera smagās, noreibušās pēdas spiediens uz gāzes pedāļa, padarot tik tikko universitāti beigušas meitenes ikdienību piekaltu diviem riteņiem, kas nepārprotami norāda uz sievietes kustību ierobežojumiem, izsijājot no cilvēkiem kā pelavas no graudiem, atstājot vientulībā. Vēl kādā citā stāstā ieaustas attiecību peripetijas. Attiecības, kurām daudzreiz dotas jaunas pirmās iespējas, sagaidot pasaku cienīgu sižeta izklāstu, bet nē. Kā rondo formā uzrakstīts skaņdarbs, kurā galvenā tēma atkal un atkal atkārtojas, stāsta galvenā varone atkal un atkal no jauna piedzīvo attiecību kritienu no stāvas kraujas. Bezdibenī. Ir cilvēki ar kuriem nevajag iepazīties, jo var gadīties, ka ar šiem cilvēkiem nav lemts iet vienā ritmā. Tomēr reizēm, lai to noskaidrotu, galvu cilpā nākas bāzt vairākkārt. Savukārt, kāds cits stāsts uzbur ainas ar sievieti, kura bezspēkā maldās starp rēgiem un īstenību. Bez ticības cilvēkiem un nepārvaramu vēlmi bēgt. Bēgt, īsti nezinot, kur mājo tas, no kā jābēg. Vai tas mājo nomoda mokošajos sapņos, vai tur, zem ādas, kur pa dzīslu plūst asinis. Bēgt, jo paliekot, bojā ies visi.
    Katrs no šiem stāstiem, gan manis pieminētajiem, gan tiem, kuru saknes būs jāuzar pašiem, sevī uzlādējis pavisam citu enerģiju. Tā neatkārtojas. Vienādi neiedarbojas. Neatbalsojas. Katrs stāsts ir unikāls. Līdzīgu tam nav. Tomēr domās sevi visvairāk pieķeru kavējamies pie viena no tiem. Stāsta, kurš kā melna, staipīga masa mutuļo kaklā – ne norīt, ne izspļaut. Stāsts, kuru vārdu bagātību resursā iespējams atrast zem nosaukuma Runaway train. Cilvēki allaž tiecas uz mājām. Kā sakņaugi tiecas arvien dziļāk zemes dzīlēs. Taču reizēm vienīgā iespēja būt, ir tiekties prom. Tiekties prom no mājām. Prom no pazemojumiem. Prom no sitieniem. Fiziskiem. Dvēseliskiem. Prom no nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Prom no prātulām, kā būtu, ja būtu paredzējuši vai nojautuši. Kad trīspadsmit gadus vecais dēls un brālis pazūd bezvēsts, ģimenes ikdiena tiek izrauta no sapņa un ievilkta īstenībā, liekot katram nest savas sodības krustu. Vienam par zēna pasaules satricināšanu, otram par izlikšanos neredzam, trešajam un ceturtajam – par pliku neko. Kā pabarot savu mūžīgo vainas sajūtu, tagad jāizlemj katram pašam.

    “Mūžīgā aizejošā vilciena sajūta. Tā nekad nepāriet.”
    (runaway train)

    Iepriekš jau minēju, ka Janas Egles Dzimšanas diena vēstī par sievietēm. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis daiļdarbs būtu lasāms tikai cilvēkiem, kuru fizioloģiskās īpašības piemērotas bērnu dzemdēšanai. Šie stāsti ir tikpat atbilstoši arī vīriešiem.
    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.

    “Dažkārt ir mazliet bail, ja nu Dievs tomēr ir, un kā tad tas būs, kad viņā stundā būs jāstājas tā priekšā un jāatbild par visiem saviem grēkiem un kļūdām, par lūgšanām, kas piepildītas, bet sagādājušas tikai sāpes un vilšanos.”
    (baltā māja kalna galā)

  • Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    by

    “Mīlestībā pietiek, ja viens mīl un otrs ļauj sevi mīlēt…”

    Nonākt abpusēji sarežģītā situācijā. Nonākt bezizejā. Nonākt bezizejā, kurai cauri vīta ķecerīgu atbalsu kakofonija, kurā iegrimt kā mīkstā sūnā, kļūstot par medījumu skudru, slaido vēderu pavēlnieču, aso ilkņu pavedieniem, mutes dobuma rotājumiem. Nonākt dziļu jūtu akropolē, pret kuru dauzīt pieres vietu, ļaujot birt nodeldētu dogmu sēnalām no ausīm ārā kā jūras smiltīm no lakādas kurpju zoļu vagām, kas likušas zaudēt nevainību viļņu nogludinātam irdeno nogulumiežu paklājam. Nonākt pārdabiski dievišķā ainavā, kļūstot par idejas uzmetumu kāda pasaulslavena mākslinieka performancē, kas pēcāk rotās sienu kādā iestādījumā, kurā bez vakarkleitām, siksniņkurpēm un žaketēm ar pagarinātu, dziļi plēstu muguras daļu, ieeja aizliegta. Nonākt dzīvē. Maldīties Dieva radītā nedēļas izkārtojumā vai mēneša skatā, jaucot dienas un datumus piena kokteiļos, atveldzējot uzkarsušo kuņģa sulu, kas uz tā sieniņām sākusi vīt sāpīgu čūlu ligzdu, no kuras dzeguzei izgrūst svešus mazuļus. Nonākt dzīves jēgas epicentrā un kutināt pēdas tiem, bez jēgas jēdzīgajiem. Un skatīties, neparasti izplestiem acu plakstiem, kas no tā visa sanāks. Un nesanāks. Nonākt dabas mežonīgajās rokās, kas pastāv ārpus visiem prāta un saprāta likumiem. Un kā bārenim gaidīt, kad tā piekļaus mūsu lūpas savai izriestajai, kuplajai krūtij, kas no leknuma draud zaudēt formu. Nonākt kāda kvēlākajās vēlēšanās un bez steigas tās piepildīt. Kā rotaļājoties. Ar dzīvību un nāvi. Nonākt vadošajā. Nonākt iedzinēja. Lomā. Skrējienā vāveres ritenī, kamēr pati vāvere pavada atvaļinājuma dienas Bahamu salās, malkojot sulu no psihoterapijas seansos cietušas kokosrieksta galvas. Nonākt labdienas un ardievu sveiciena krustugunīs.
    Nonākt abpusējā bezizejā.
    Nonākt mīlestībā…

    “Dvēselei ir divi spārni.
    Neatkarība un bezkaislīgums.
    Ikreiz, kad dvēsele savā ceļā sastop bezdibeni, tā paceļas uz šiem diviem spārniem un netraucēti pārlido pāri bezdibenim.“

    Starp blāvajām grāmatu muguriņām, kas sagulušas viena pie otras kā sērkociņi kastītē, ir teju neiespējami (pat ar aizdarītām acu vērtnēm) nepamanīt acis kairinoši sarkano grāmatu, kuru iezīmējis ne vien dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, literatūrkritiķa Leona Brieža vārds, bet arī spēcīgas ķepas reljefs, kas nepārprotami pieder canis lupus ekstremitātei. Un kā uz burvju mājiena liek iztēloties epizodi, kuru notvert uz grāmatas vāka. Vilks un briedis. Mednieks un medījums. Vai nu otrādi. Vai nu arī nē.
    Ar dzejnieka Leona Brieža radīto vārdu struktūrām, ticies ikviens no mums, kā dušā, dziedot Muļķe sirds, kamēr ūdens migla aizskalo no ādas prom dienā uzkrāto bezrūpības (un rūpības) putekļu smārdu, tā sastrēgumā, sēžot automašīnu rēgu dunošajā ierindā un griežot skaļāk radioviļņu uztvērēju, kad caur skaļruņu sistēmu sev ceļu vēlas izlauzt Ūsainā puķe. Leona Brieža dzejoļu krājuma saraksts ir gana plašs, lai tajā ienirstot, bez aparāta ģeogrāfiskā vai magnētiskā meridiāna virziena noteikšanai, apmaldītos, taču proza (uz dzejas krājumu fona) šķiet neskarta kā Jaunava Marija. Kad pamanīju, ka izdevniecība Dienas Grāmata laidusi klajā Vilceni un atraitni, man nebija šaubu, ka tas ir kārtējais dzejnieka ģenialitātes pierādījums dzejas baudītājiem, taču alojos. Un, kā izrādās, pārsteigums par šāda prozas darba radībām, nākšanu pasaulē, kurā noteicējs te pamīšus ir gan autors, gan autora darba augļu degustētāji, piemeklējis un satricinājis ne tikai mūsu – lasītāju, bet arī paša autora pasauli.
    Romānu Vilcene un atraitnis var uzskatīt par daļēji autobiogrāfisku. Informācija, kuru centrālā nervu sistēma atgriezusi no atmiņu dzīlēm, atveidojot domas vārdu straumēs, un kuru iegrožo romāna sarkanā drēbe, veltīta Leona Brieža mūžībā aizsauktajai sievai un bērnu mātei. Nu mūžības pērlēs kopā ar Mariju rotājas arī pats dzejnieks. Taču dzejnieka atstātais mantojums ir nenovērtējams. Gluži kā romāns Vilcene un atraitnis. Pasaka, kura lasītājam liek sastingt kaut kur starp nomodu un sapni.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Pēc pirmās nāves citu nāvju nav. Nav arī augšāmcelšanās…
    Nāve ir tā pati dzīve, bet cita.
    Tu noteikti esi lasījis Viljamu Bleiku. To angli, kurš teica, ka nomirt nozīmē aiziet uz citu istabu. Pārnākt atpakaļ no šīs istabas iepriekšējā vairs nav iespējams, bet arī šajā istabā var dzīvot.”

    Romāns Vilcene un atraitnis kā kūka izliets maģijas veidnē, kuru likt krāsns rīklē, lai top krēmīgi gaisīga. Sātīga. Pievilcīga. Nepārtraukti uzdod jautājumus, uz kuriem man (un visticamāk nevienam) nav atbilžu.
    Romāna galvenais varonis pēc sievas nāves apmaldās sēru radīto emociju tornādo izmešos. Zaudējot orientēšanās spējas īstenības telpā, bez saudzības un žēlības pastāvošas sagadīšanās rezultātā, atraitnis attopas Rumānijas kalnos. Nevar sadziedēt acu vainu, ja nesaved kārtībā galvu. Nevar sadziedēt galvas kaites, ja nesaved kārtībā miesu. Bet miesu nav pa spēkam atveseļot, ja tiek atstāta novārtā dvēsele. Un tieši šo apstākļu sakritību un nesakritību mijiedarbība kļūst par miesas un dvēseles dziednieci.
    Dabas reibinātu, atraitni gaida vēl kāda tikšanās. Tikšanās ne tikai ar atmiņām, nomoda sapņiem un murgiem, no kuriem pamosties ar caurslapju miesu. Atraitni gaida tikšanās ar paša miesas un dvēseles dziedināšanas liecinieci – vilceni.

    “Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.”

    Vilcene kļūst par atraitņa līdzgaitnieci ceļojumā pa atmiņu laukiem, nokļūstot uz šaurām taciņām, kuras aizved arvien dziļāku un intīmāku attiecību preparācijā. Par mīlestību un draudzību. Par ģimeniskām saitēm. Par nāvi. Tās uzšķiļ dzirksti arī lasītāja atziņu kartotēkā, šķietami jautājot, kāpēc tieši šie atmiņu fragmenti tik ļoti iedūrušies pašu ādas porās.
    Tāpat romānā autors kā uz audekla triepj svaigas un nepieradinātas dabas peizāžas, kas liek labsajūtā noelsties. Tajās nolasāma kaislība pret visu dzīvo. Un tieši nāve un dzīvība ir tā, kas romānā balansē uz šauras, pāri divsimt sešpadsmit lapaspusēm novilktas, virves. Un, protams, mīlestība. Mīlestība, bez kuras zemes virsū nekas nenotiek.
    Šis ceļojums uz dziedināšanu virzās lēnām. Bez spraiguma. Intensitātes. Taču tieši tas man šķiet vispievilcīgākais. Izstieptas līdzi jušanas sāpes reizēm var būt nešķīsti skaistas.
    Nāve – tas ir mūžīgs bezmiegs. Un šis bezmiegs ir šķērslis, kuram šajā romānā gan tā autors, gan galvenais varonis cenšas tikt pāri.

    “Šobrīd man, kā nekad līdz šim, vajadzīgs padoms, bet padomu var dot tikai vientulība.”

    Piekļūt romāna kodolam nemaz nav viegli. Līdzīgi, kā grūtības sagādā piekļūšana dīķim. Reizēm nākas taustīties cauri bieziem, dzeloņainiem čūkslājiem, kupliem zālājiem, mitrām, līganām līkšņām, tomēr, kad tas notiek, skatam paveras brīnumaina pasaule, kas ar pilnīgu un īstenībai neatbilstošu sitienu pa krūšu rajonu, aizsit elpu līdz reibonim. Romāns ir daudzslāņains. Bez pastāvošām robežām, kas nošķirtu nomodu no sapņa. Patiesību no nepatiesības, tādējādi radot sadrumstalotības iespaidu. Kādā intervijā Leons Briedis atklāj, ka, lai arī Vilcene un atraitnis tapis īsā laika mirklī – pusgada laikā, tas tomēr nav noticis vienā elpas vilcienā. Savukārt, tieši vienā elpas vilcienā romāna plūstošā forma pieprasīja izlasīt to sausu. No pirmajiem ārā valdīja dziļa jūnijnakts līdz pēdējiem iegrimis vieglā pussnaudā, klausījās, kā augstu gaisā lidojumā vītaro zirgupuisis, cīrulis, vārdiem.
    Pēc šī pasaku kamola atritināšanas pārņem dvēseliski piepildīta sajūta. Kaut kas ir saremontējies pats no sevis. Saremontējies no vārdiem, kurus dzejnieks ietērpis poētiskos teikumos.
    Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā Vilcene un atraitnis, es teiktu – pārpilnība…

    ” – Es tevi mīlu. Tu manis dēļ dari visu.
    – Vai visu? Viss ir tas pats, kas nekas.
    Viss ir nekas otrais vārds.”

  • Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    by

    “…tuksnesī mitinās vēl neskaitāmi tūkstoši izsūtīto. Dažreiz žandarmi nogādā viņus Alepo, citreiz viņi tiek dzīti tālāk uz austrumiem gar Eifratas krastiem un pavada ceļā nedēļu ilgāk, līdz sasniedz nometnes, —
    kaut arī viņš uzsver, ka vārds “nometne” ir eifēmisms.
    – Esmu dzirdējis, ka “kautuve” ir daudz precīzāks apzīmējums.    “

    Neviens cilvēks nepiedzimst ar tuksnesi sirdī. Sausu, irstošu zemi dvēseles vietā, kuru, cik vien spēdams, klāj un iegrožo trūdošas neauglības apvalks. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iznīcināt. Vēlmi, kas rūgst kā bez pieskatīšanas atstāts raugs, pāri emaljētas bļodas malām un cilvēcīgām saprašanām. Neviens nepiedzimst, lai kādas tautas vēstures lapas, kurās ievīstīti cilvēku stāvi un Visums, kā gleznotājs, kurš nejūt skopuma un sāta, radītu tās izteiksmīgi un elpojoši asinssārtas. Un ar vienu knipja kustību šķērsot ceļu asinsrites sistēmā, liedzot veikt skābeklim un barības vielām ierasto ceļu, pārraujot jebkuras saites, kas nodrošina esību.
    Neviens cilvēks nepiedzimst, lai liktu kādam pazemībā slīgt uz ceļiem. Lūgt pēc drīzākas nāves, lai sāpes un pazemojums visbeidzot būtu galā.
    Taču to, ka cilvēka bioķīmijā kaut kas mēdz pārstāt funkcionēt, liekot cilvēcības sulai izgarot, pieredzējis ikviens no mums. Uz savas vai tuvinieku, vai grāmatu lapaspušu ādas, kas mēmi stāsta mums savu patiesību. Vienīgu un īstu. Vai nesaka neko. Izliekas par iekaisušām balss saitēm, no kurām nav iespējams izvilināt pat pīkstienu. Smilkstienu. Klusu čīkstienu. Tā klusēt prot tikai vainas apziņa. Vainas apziņa, kas cenšas nemanāmi aizlavīties no nozieguma vietas. Atbildības nasta ir smaga. Un to nevēlas nest neviens. Ne vainīgie. Ne nevainīgie. Ne no malas vērotāji. Taču beigu beigās šis smagums tiek uzkrauts uz vienu – nevainīgo pleciem. Ja vainīgie aizsedz acis plaukstām, nevainīgo asinīm notraipītām, bet no malas vērotāji izliekas neko nedzirdam, aizdarot ausis ar cukurvatu simfonijām, tas nenozīmē, ka pārestības nav notikušas. Tās turpina sakņoties nevainīgo miesās kā pātagu cirtienu izvagotas brūču tranšejas. Laiks brūces dziedējot (un ceļmallapas tāpat), taču ir ievainotas audu daļas, kuras nespēj dziedēt pat tas. Ir pāridarījumi, kurus nav iespējams ne piedot, ne aizmirst. Un šis būs stāsts par vienu no tiem.

    “…es izmantoju savu vecvecāku smagos pārbaudījumus, lai pastāstītu citu — būtiskāku — stāstu:
    par slaktiņu, par ko mēs nezinām gandrīz neko.”

    Es nezinu, cik daudz brīnišķu grāmatu man vēl paies garām un cik daudzas mani atradīs īstajā brīdī, taču esmu pateicīga savām ne vienmēr manīgajām acīm (kuras, lai arī četras, mēdz nepamanīt pat to, kas šķietami deguna galā kairina nervu receptorus), ka īstajā brīdī man garām nepaslīdēja tulkotājas Ilzes Paegles-Mkrtcjanas ieraksts uz feisbuka sienas, kurā kāda lasītāja dalījās ar savām sajūtām pēc Tuksneša meiteņu izlasīšanas. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk šī grāmata būtu vēl tālā ceļa jūtīs uz sastapšanos ar maniem pirkstu galu un acu skata pieskārieniem.
    Armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana (Chris Bohjalian) vārds man ir pavisam svešs. Tāpat kā šausminošie notikumi, kuri caurvij romāna Tuksneša meitenes vadmotīvu – mīlestības stāstu, kuram nevajadzēja piepildīties. Nevajadzēja, jo tā pamati būvēti uz sagrautiem sapņiem, sagrautiem cilvēkiem un pasaulēm. Zaudējuma sāpēm un noklusētām patiesībām. Kriss Bodžaljans ir vairāku augsti novērtētu romānu autors, taču romāns Tuksneša meitenes ir daudz dziļāks un dvēseli pluinošāks, nekā pirmajā acu mirklī varētu šķist. Romāna daudzbalsībā skan zvērības – cilvēces vēsturē noklusētas, noglabātas aizmirstībai – genocīds pret armēņu tautu un īstenības atspoguļojums mūsdienās, kas liek vēdera muskuļiem saraukties čokurā. Jo patiesība, kad to beidzot atļaujas izrunāt skaļi, var dzelt tik nesamērīgi sāpīgi, ka vienīgais, ko cilvēks varētu vēlēties, lai morfijs būtu pieejams bez receptes.
    Romāns Tuksneša meitenes mani ieveda pasaulē, par kuru man nebija ne jausmas. Pasaulē, kas pilna stindzinošu šausmu. Stīvens Kings varētu mierīgi pensionēties pēc šāda traģēdiju piesūcināta briesmu un baiļu stāsta, jo kaut ko tādu būtu grūti pārspēt pat īstam šausmu literatūras patronam.
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)

    “— Mēs gribējām zināt, cik armēņu var nošaut ar vienu lodi, — žandarms ietur pauzi.
    — Pareizā atbilde? Ja viņas izģērbj un nostāda rindā tā, lai viena sievišķa pupi pieskaras citas mugurai, tad var nošaut veselas desmit.
    Bet vajadzīgs labs šaujamais.”

    Romāna izklāstīšanā un veselas tautas traģēdijas aprakstīšanā tās autors Kriss Bodžaljans izvēlējies sievietes, rakstnieces Loras Petrosjanas, balsi. Lora nolemj rakstīt romānu, kas balstīts uz viņas vecvecāku – amerikānietes Elizabetes un armēņa Armena likteņstāstiem, kuri savijas vienā kopīgā 1915. gadā, kad Elizabete kā brīvprātīgā, ierodas Alepo, lai sniegtu palīdzību tiem, kas cietuši no Osmāņu impērijas noziedzīgajiem nodarījumiem ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt tos, kas stājas to interešu ceļā. Ar mērķi iznīcināt armēņu tautu. Tas, ko Elizabetei nākas piedzīvot pirmajos mirkļos, nonākot uz zemes, kas sevī uzsūkusi tik daudz spēcīgu krapmjveida kliedzienu un asaru, kuras jau zaudējušas sāļu koncentrāciju, līstot pār bezspēcīgo vaigiem, kuriem liktenis uzgriezis muguru, liek sirdij un prātam pamirt. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna un, demonstrējot nepadevīgu drosmi un stingros nodomus, turpina iesākto – sniedz palīdzīgu roku uz traģēdijas sliekšņa nonākušajiem.
    Kādu dienu Elizabetes ceļi krustojas ar Armenu, vīrieti, kurš piedzīvotas nodevības dēļ zaudējis gan sievu, gan nepilnu gadu veco meitu, kurām bija jāizcieš tas, ko daudzi vēlāk centīsies padarīt par nebijušu. Taču ir tik aplami domāt, ka kāds spēs aizmirst pāridarījumu, kas teju iznīcinājis veselu tautu. Abi zaudē prātu viens otra dēļ, taču Armena atriebības alkas izrādās stiprākas par mīlestību pret jauno amerikāņu daiļavu. Viņš dodas bezmērķīgā cīņā pret tiem, kas laupīja viņa ģimenes laimi un godu. Elizabetes un Armena ceļiem atkal būs lemts krustoties. Tomēr cena, kas noteikta, lai mīlestība plauktu, būs pati dārgākā. Un tikai vienam no viņiem būs lemts to zināt. Tikai vienam no viņiem būs lemts zināt patiesību.

    “Neviens nezina, cik daudz armēņu kristieši attiecās no ticības, tādējādi cerēdami izdzīvot lielajā slaktiņā. Taču pieaugušie reti izmantoja šādu iespēju — gan tāpēc, ka turku musulmaņi ne sevišķi bieži piedāvāja viņiem iespēju izdzīvot, gan tāpēc, ka armēņi ir tikpat stūrgalvīgi kā visi citi.
    (..)
    Viņi labāk ļāvās, lai viņus per ar pletnēm, izģērbj kailus, dedzina, šauj, nosmacē, mērdē badā, nodur ar durkļiem, nocērt galvu, noslīcina, sit krustā, uzšķērž, sacērt ar cirvjiem, pakar (..) Viņi labāk mira no dizentērijas, tīfa, malārijas, holēras, plaušu karsoņa, no kādas infekcijas, asinssaindēšanās vai gripas.
    Tie visi ir veidi, kā Pirmajā pasaules karā gāja bojā armēņu civiliedzīvotāji — vismaz veidi, kas minēti aculiecinieku liecībās. Nav ne mazāko šaubu, ka nāves veidu bija krietni vairāk.”

    Mūsdienās šo mīlestības stāstu, par kuru vecvecāki klusējuši, un pārestības, ko viena tauta var nodarīt otrai, šķetina Lora. Viņa noteikusi sev par mērķi atklāt savas tautas un dzimtas vēsturi. Šis ceļš uz patiesību nebūs viegls. Tas atklās iepriekš redzēto un dzirdēto, bet nesaprasto. Tas liks līdzjūtības ziediem plaukt un dvēselē uzplēst rētas, kuras, kā izrādīsies, ir spējīgas pārdzimt no paaudzes paaudzē. Un atklās, cik svarīgi ir noturēt savas trauslās asinsradniecības saites, lai tās nepārtrūktu, nozūdot nebūtībā, laužot stereotipus par strādīgo tautiņu, kas prot darināt glītus paklājus. Laužot stereotipus, atsedzot aisberga neredzamo daļu – armēņu nesalaužamo dzīvotgribas garu. Spēju caur sāpēm ielūkoties pāridarītāja acīs, saprotot, ka šeit un tagad ir spēles uz dzīvību un nāvi figūriņas, kuru liktenis jau ir izlemts pirms spēle izgājusi uz starta līnijas. Patiesība satricinās Loru. Un ikvienu lasītāju.

    “Lai būtu kā būdams, īsa un lakoniska atbilde uz pirmo jautājumu, proti: “Kā lai izskaidro faktu, ka pusotra miljona cilvēku iet bojā un nevienam par to nav ne jausmas?” patiesība ir ļoti vienkārša.
    Viņi jānogalina nevienam nepieejamā vietā.”

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Genocīdu visā pilnībā nav iespējams iespiest vienā teikumā, tāpēc Tuksneša meitenes dod nelielu, bet iespēju ikvienam lasītājam iepazīties ar vēsturi cerību un neizmērojamu sāpju pilnu. Vēsturi, kura joprojām ir spējīga atspēlēties.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!

    “— Ja tavās acīs tuksnesis ir ienaidnieks, tad tu esi zaudējis cīņu.
    Neviens nevar uzvarēt tuksnesi.”

  • JŪNIJS 2020

    by

    Jūnijs (nemaz ne dīvainā kārtā) šoreiz iekārtojies uz atspirdzinošiem dzērieniem tieši zem sliņķu zvaigznāja. Tāpēc tas, ka zvilnēšanu starp burtu okeāna viļņiem nomainīju pret rēnām pastaigām meža pavēnī un auguma stutēšanu kāpu smiltīs, ļaujot kulstīt saules sakarsētiem pirkstu galiem savu ādu, šķita tik dabīgi pašsaprotami, ka nejūtu ne mazāko kripatu vainas apziņu ne par to, ka šomēnes sausas izlasītas vien sešas grāmatas, ne to, ka apēsto saldējumu uzskaites burtnīcā pārslodzes dēļ apstrādājamā informācija nobruka jau pirmajā jūnija nedēļā
    (un aukstās zupas gatavošanas reižu tāpat).

    Šomēnes blogā jau piedāvāju iepazīties ar divu autoru darbiem caur manu pārdomu prizmu – Viļa Selecka Ardievas mežam un Anetes Mīrsvas Samsona ceļojums. Vēl viena grāmata, kuras baudījumā iegrimu kā saules nokaitētās sūnās, tuvākajās dienās papildinās blogā publicēto atsauksmju sarakstu. Kas tā ir par grāmatu, lai šobrīd paliek noslēpums. Vien, runājot pusčukstus, varu atklāt, ka šim romānam izdevies (bez liekām pierunāšanās tēzēm) iekļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.

    Taču patiesais iemesls, kāpēc esmu aicinājusi jūs ielūkoties šī ieraksta pašā serdē, ir tāds pats, kāds tas bija pirmajā reizē. Reizē, kad bloga lasītājiem atklāju sadaļu Mēneša šķērsgriezumā. Arī jūnija mēnesī (tāpat kā maijā) turpinu dalīties īsās pārdomās par izlasīto, jo laiks nav saldēti dārzeņi, kurus izņemt no saldēšanas kameras atkausēšanai un izkārtošanai uz kaistošas eļļas peļķes cepešpannas dibenā, ikreiz, kad mutē saskrien siekalas.
    Laiks ir ierobežots. Laiks ir niecīgs. Bez intensīvas garšas.
    Kā cepti kartupeļi bez vegetas.

    Jūnijs manā ģimenē ir svētku mēnesis (ar visām “esmu Jāņa mazmeita, meita, sieva un māte” parādībām). Kūkas ir jāēd, jo kūkās ir laime. Un viena tāda laime ir tā, ka jūnijā pašā ieskaņā blogs AUSTRA.LV piedzīvoja savu pirmo dzimšanas dienu, kas nebūtu tik svarīgi, ja šis nebūtu ilgākais projekts, kurā esmu ņēmusi dalību, nepametot novārtā. Ilgākais, ja neskaita laulību.
    Esmu pateicīga ikvienam, kurš šī gada laikā ir bijis kopā ar mani starp manu pārdomu rindiņām. Un pateicīga ikvienam, kurš turpinās būt. Esmu pateicīga par pārciestajiem liekvārdības plūdiem. Un pats galvenais – par izdarītajām atzīmēm savā lasāmo grāmatu sarakstā, papildinot to ar kādu no manis ieteiktajām.
    Šajā reizē, par godu AUSTRAS pirmajai dzimšanas dienai, padalīšos arī ar desmit lasītākajiem bloga ierakstiem, ja nu kāds no tiem ir veikli pamanījies izslīdēt no redzamības:

    1. Hovanness Tumanjans. Pasakas. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    2. Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija. (Zvaigzne ABC, 2019)
    3. Mērija Anna Šafere, Annija Barouza. Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība. (Zvaigzne ABC, 2019)
    4. Rvīns Varde. Kas te notiek. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    5. Zane Ozoliņa. Našķoties. (satura darbnīca TAPT, 2019)
    6. Agnese Vanaga. Plastmasas huligāni. (Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    7. Hetere Morisa. Aušvicas tetovētājs. (Zvaigzne ABC, 2019)
    8. Silēna Edgāra, Pols Beorns. 14-14. (Jāņa Rozes apgāds, 2017)
    9. Māra Zālīte. Paradīzes putni. (Dienas Grāmata, 2018)
    10. Gābriels Skots. Avots. (izdevniecība u.c., 2019)

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JŪLIJĀ!

    Anti Sārs. Tā iet mūsu lietas.

    Mēs (cilvēki) katrs esam citādāks. Katrs par katru citādāks. Kā cukura graudi, kas izšķīst tējā vai plāno pankūku mīklā starp miltiem, pienu un olām. Šķipsniņu sāls. Un tieši tik pat citādāk mums katram lietas iet pa savam. Grāmatā Tā iet mūsu lietas igauņu rakstnieks Anti Sārs piecpadsmit burvīgās nodaļās apkopojis mazā Vasela un viņa ģimenes, kurā iekšā satilpst gan mamma, kurai patīk braukt ar autobusu, gan tētis, kuram patīk sautētas aknas, gan mazais brālis Jonass, kuram ir tikai pustrīs gadu un nepārvarama vēlme spēlēties ar klucīšiem. Stāsti ieved lasītāju viegli baudāmā un neapsīkstošā daudzveidībā veidotā bērna fantāziju pasaulē, kurā uzzinām, kā lietas iet Vasela ģimenē. Piemēram, no kurienes dzīvoklī nonāk kartupeļi un burkāni, adītas zeķes, elektrība un avīzes. Vai kā pirms ēšanas visi viens otram novēl labu apetīti (tikai Ampāļu vectētiņš nosaka “veseli ēduši”, it kā slimajiem nemaz nebūtu jāēd, jo “slimi ēduši” Ampāļu vectētiņš nesaka nekad). Par to, cik tomēr muļķīgi, ka draugus saviem vecākiem nevari izvēlēties pats (gluži kā pašu vecākus… tomēr, kad esi ar tiem krietni apradis, negribi mainīt ne pret vienu citu). Un aizmiršanu. Jo kuram gan nav aizmirsies izņemt karašu no krāsns, apmaksāt elektrības rēķinus un sodus par aizmirstiem un neapmaksātiem elektrības rēķiniem. Starp visiem uzmanību zogošajiem stāstiem, autors aicina līdzdarboties arī lasītāju – gan papildinot ilustrāciju mākslinieka Alvara Jāksona radītos zīmējumus ar saviem, gan beigu beigās, zīmuļu skrapstoņas pavadībā, aicinot izveidot savu attēlu sēriju, atklājot (varbūt pat nedaudz sev pašam), kā lietas iet tavās mājās.

    (No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Izdevējs: liels un mazs, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Giliana Flinna. Neatrodamā.

    Sievas grib ticēt, ka pazīst savus vīrus. Vīri grib ticēt, ka pazīst savas sievas. Taču nereti pienāk diena, kad skatāmies spogulī un nepazīstam ne to cilvēku, kurš raugās mums pretī, ne to cilvēku, kurš stāv mums līdzās, plecu piespiedis pie pleca, ausī klusi dūdojot vārdus, kuri šķietami vairs nav tie, pēc kuriem iepriekš bezdievīgi alkts. Šāds scenārijs apvij arī Nika un Eimijas savienību, kuru, kā saules tveices pielietu laisku svētdienu, aptumšo negaisa mākoņi, līdzi nesot iznīcības vēja brāzmas, nolīdzinot līdz ar zemi skaidrā saprāta laukus. Kad kāzu gadadienas rītā pazūd Eimija, Niks kļūst par galveno aizdomās turamo sievas teju neiespējamajā pazušanā. Sākas spēle, kurā ikvienam bandiniekam ir izšķiroša nozīme. Lai cik tuvu Niks būtu stāsta atrisinājumam, katrs lāpstas cirtiens, pretī loģiskam iznākumam liek noprast, ka tur apakšā, izrādās, ir vesela šahta, par kuru neko nenojauti. Vesels tuneļu un bezdibenīgu bedru labirints. Jāsaka, ka romāna autore Giliana Flinna radījusi negaidītu apmulsumu manai centrālajai nervu sistēmai. Līdz simtajai (un kaut kādai tur) lappusei nebiju pārliecināta, ka spēšu nest šo četrsimt septiņdesmit gramus smago grāmatu sev līdzi vēl kādu brīdi – domas par to, ka šī trillerīša bezjēdzīgo nodaļu tirināšanās gar manām acīm ir jāizbeidz, kļuva arvien skaļākas. Līdz šķita atbalsojamies sienās. Tomēr viens klikšķis un biju ierauta psiholoģiskas spriedzes vējdzirnavās, tiekot ar katru šī romāna nodaļu samalta arvien sīkākās driskās. Tas mani padarīja kliedzoši mēmu! Daudzējādā ziņā oriģināls un toksiska naida piesātināts meistardarbs, kurš lieliski parāda, cik liela katastrofa iespējama, kad kāda dzīvē kļūsti vien par fona troksni, kuru nepieciešams apklusināt. Cik liela katastrofa iespējama, kad patiesība piedzīvo sadursmi ar meliem…

    (No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2014)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Merike Eime.
    Neierāmēts vārds.
    (atdzejojis Guntars Godiņš)

    Dzeja man allaž likusies dziļi intīma. Saviļņojoša. Kaut kas tāds, par ko nemēdz skaļi runāt. Ja nu vienīgi savu domu dārza svētkos, kad viedokļi, vēderus ievilkuši, sasēduši ap galdu, pie kura cienā ar piekļāvīgi maigām vārdu cukura vatēm. Dzeja, dziļi intīma un saviļņojoša, ir tā, ar kuru bieži vien var netrāpīt mērķī. Īpaši, ja viedoklim ir cukura diabēts.
    Es mīlu dzeju (un vēlos reiz izaugt līdz “dzeja mīl arī mani”), kaut lasu to nepieklājīgi reti. Taču šīs nepieklājīgi retās reizes mēdz apbalvot mani uzvarētājcienīgi. Un mana tikšanās ar igauņu dzejnieces Merikes Eimes dvēseles pulsējumu nav izņēmums.

    “Elpošana
    ir lidošana
    pa vienīgo logu
    iekšā un ārā”

    Autorei piemīt īpaši atšķirīgs pasaules redzējums, emociju krāsu piesātināta pieredze, vārdu mīlestība un tēlainība, kas palīdz atspoguļot kvēlākas vēlmes un ilgas, kas daļēji spēj līdzināties tam, pēc kā aizrautīgi tvīkst katrs dzejas baudītājs.
    Lielisks papildinājums šai dzejas izlasei – miniatūras, kurās dzejniece kavējas senāku gadu atmiņās, patiesi asprātīgās un smeldzoši kairinošās.

    “Neaudz kopā ar skumjām. Skaties, kas tev ir apkārt un blakus. Mīli radīto un esi mīlestībai atvērts. Glabā sevī dziļuma noslēpumu un atkailinošos atpazīšanas mirkļus. Raudi, kad sāp. Neesi tik atkarīgs no kāda, ka nespēj bez viņa tālāk dzīvot.”

    Dzejas grāmatas Neierāmēts vārds atdzejotājs un sastādītājs ir dzejnieks Guntars Godiņš, kas ir dziļi būtiska mērvienība. Daiļdarba noteiksmē.

    (Izdevējs: Mansards, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

  • Anete Mīrsva «Samsona ceļojums»

    by

    “Tagad arī Samsons ir aizgājis. Sajūta gaužām dīvaina, tāds kā tukšums krūtīs, it kā es būtu šokolādes Ziemassvētku vecītis – ar trauslu, viegli ielaužamu čauliņu apkārt.”

    Mēs visi esam peldējušies kāda mīlestības okeānā. Tik saldā un mīkstā kā īriss. Tik zīdaini liegā kā piens. Brīvi elpojošā, visaptverošā kā jūras viļņu skāviens. Privātīpašnieciski sargājošā kā vārdu birums pār līniju burtnīcas celulozes šķiedru caurausto ādu. Un tik mierinoši siltā kā automašīnas dzinēja murrāšana. Neatkarīgi no tā, vai atbalsojas tajā mātes un tēva pašaizliedzīgi gādājošā, vai vecāsmātes zemeņu ievārījuma un plāno pankūku smaržas caurvijošā mīlestība. Vai tā būtu aizlienēta no pirmās saskarsmes ar dziļi noturīgām jūtu ķīmijas molekulām vai pasmelta no laipnajām suņa dzintarkrāsas acīm, kas raugās uz vaigu tavu, izvēlētu par mērķi, kur atstāt slapju mēles nospiedumu maģistrāli tā, ka sirds no laimes kūleņo. Un no tādām laimības brīžu sēklām, kas iedēstītas cilvēka dvēseles struktūras šūnās, adītām mežģīņrakstā, ierasti asno jaunas, rūpju gādības neskartas un nenobružātas, laimes, kuras rast ne tikai četrlapu āboliņa vai pieclapu ceriņu ziedā, bet arī zemeņu saldējumā un lietus pakšķu burbuļošanā uz skārda jumta. Kanēļmaizīšu smaržā un ēnu teātrī bez priekškara aktierus no skatītājiem nodalīšanas.
    Taču vai kaut kas spētu būt vienkāršs un iespējams? Vienkārši iespējami un iespējami vienkārši? Mēs nespējam ietekmēt ne minūšu, ne stundu ritējumu. Kur nu vēl dienu. Kur nu vēl dzīves. Viss, kam mēs varam ļauties, lai neizzināmās konsistences upe mūs nes savā nepārtrauktajā plūdumā, un censties pieķerties laimei pie, vidukli cieši savilkušās, svārku malas, skaidri zinot, ka, dienu dienai šķetinot, pienāks brīdis, kad svārku mala padosies mūsu svaram un nu upes tecējumam pakļausies divi. Jo neticiet māņiem un tanšu runām – arī mūžībai ir derīguma termiņš.

    “- Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības.“

    Bērnu grāmatu autores Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa) garstāsts Samsona ceļojums manam acu skatam garām slīdējis vairākkārt. Nepieklājīgi. Vairākkārt. Taču šoreiz, manot, ka grāmata jau kārtējo reizi gatavojas šķērsot mana redzeslauka robežu, sapratu, ka šajā reizē tā vienkārši bez liekām iepazīšanās ceremonijām to palaist vaļā nevaru.
    Joprojām bieži mēdzu prātot par to, kurš ir tas, kuram pieder tiesības izvēlēties – lasītājam grāmatu vai grāmatai lasītāju. Ja pieveru acis, pieļaujot vien otro variantu, Samsona ceļojums mani izvēlējies ļoti zīmīgā brīdī – tieši četrus gadus pēc tam, kad pēdējā ceļojumā devās mūsu ģimenes mīlule. Suņu meitene, kurā cilvēcības bija vairāk nekā piešķirts pašiem cilvēkiem.
    Vācu rakstniece Anete Mīrsva rakstot aizskar tēmas, kuras mazajiem cilvēkiem svarīgas, taču bieži vien paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas, liekot daudziem vērtīgiem jautājumiem palikt karājamies gaisā, laika ritējuma izbalinātiem un nozīmīgumu zaudējušiem. Attiecības ģimenē. Draudzība. Zaudējuma sāpes un ticības gaisma labajam, ko iespējams ieraudzīt arī caur skumju kairinātu, aizplīvurotu skatienu acu plakstiņu rāmī. Visas tēmas, kuras skar rakstnieces pievilcīgā rakstāmlietu iedarbība, likušas pierakstīt pašas iekšējās sajūtas. Un pieredze, no kuras nav iespējams noslēpties nevienam no mums. Arī garstāsts Samsona ceļojums pie lasītājiem nonācis caur pašas autores pieredzi. Kādā intervijā Anete Mīrsva atzīst, ka, lai arī uzaugusi esot kopā ar suņiem, dzīvnieka aiziešanu, pateicoties vecāku rūpēm, pieredzējusi nav. Taču rakstot Samsona ceļojumu, stāstu par desmit gadus vecu zēnu, kuram jāpavada savs labākais draugs, neārstējami slimais suns Samsons, pēdējā ceļojumā, izdzīvoja un apraudāja pašas izdomāto suni, kurš šķita īstāks par ikvienu no mums.
    (No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2016)

    “- Tā notiek, ja ģimeni skar viesulis.
    Dažs ar dažu sapinas kopā, citi paliek vienatnē, un nekas vairs nav tā, kā bijis.”

    “Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.” Ar šādiem vārdiem iesākas stāsts par desmit gadus veco zēnu vārdā Matss. Ja nebūtu Samsona, viņa mazā saule, kura kažoks bija tik pat pazīstams kā paša āda, zēns būtu gluži viens. Mamma dzīvo uz citas planētas, no Zemes ar roku neaizsniedzamas, dēlu apciemojot reti. Tētis jau vairākus gadus devies savā pēdējā ceļojumā. Taču vectēvs (tēta tētis), lai arī dzīvo uz vienas planētas ar Matsu un Samsonu, šķiet tik pat netverams un ārpus uztveršanas zonas, kā mammas uzmanība. Pēc tam, kad Matss uzzina, ka viņa mīļotais, septiņdesmit suņa gadus sasniegušais draugs Samsons, kurš, kā izrādās, neapstrīdami, laikam ritot, kļuvis par suņu opīti, ir smagi slims, Matsam tiek dota izvēle – palaist draugu, kurš piepeši šķitis daudz dārgāks nekā iepriekš, viņa pēdējā ceļojumā pretī vēl neatklātām galaktikām vai par spīti likteņa lēmējiem turēt aiz astes un ausīm cieši pieplakušu pie Zemes, neatdodot Samsonu tiem mūžības skartajiem, kuri jau paņēmuši visdārgāko Matsa cilvēku. Tēti. Pasaulei nepieciešams vairāk neprātību, tāpēc Matss izvēlas dot iespēju Samsonam doties viņa pēdējā ceļojumā, taču ar vienu nosacījumu – Matss būs drauga uzticamais ceļvedis uz visapburtāko vietu uz četrdesmit devītā platuma grāda – vectētiņa namiņu meža vidū. Pat ja zēnam īsti nav nojausmas, kur šī vieta jāmeklē. Taču šai mazajai neprātībai spiests piekrist arī Samsons.

    Sākas nešķiramo draugu pēdējais kopīgais ceļojums, kas abus ieved vēl nebijušu piedzīvojumu virpulī. Tiem nākas stāties pretī vilciena Hamburga – Frankfurte negaidīti satraucošo notikumu likumsakarībām, kas šķietami liks nojaukt lolotā ceļojuma plānus, taču, pateicoties nejaušu apstākļu sakritībām, ne tikai zēns, kura neķemmētie mati kā mežonīgas zemeņu stādu stīgas atrod vietas, kur izspraukties no cepures un galvas saķeres vietām, bet arī suns, kurš kļuvis aizdomīgi rāms, ka tā saimniekam teju vai jāilgojas pēc tā nepastrādātajām blēņām, kuras neaprobežojas vien ar pieticīgi piečurātu paklāju, ne tikai varēs turpināt savu ceļojumu, bet beigu beigās iegūs arī draugu, ar kuru ceļiem turpmāk krustoties.

    “Tu pat nespēj iedomāties, kādu haosu mēs ar valodu, ar saviem vārdiem spējam sataisīt.”

    Piedzīvojumi abiem seko pa pēdām, it kā tie savam mērķim būtu nosprauduši tieši Matsu un Samsonu. Un, lai arī ceļojuma galapunktā iesakņojušās gaidāmās, nenovēršamās atvadas, tas ļaus satuvināties Matsam ar mammu – tas liks zēna mammai atgriezties uz planētas, kuru apdzīvo ne tikai dēls, bet arī vīratēvs, esot blakus, esot klātesošai, ne zīmītes rakstošai un izgaistošai ikreiz, kad iezvanās mobilais telefons. Katrā nelaimē un katrās skumjās prast atrast laimes asnu, neļaut nevienam to izmīdīt, gaidot brīdi, kad ienāksies tās auglis. Matsam tas izdosies.

    “- Nāve nemaz nav melna.
    Tā ir balta – balta kā sniegs.”

    Rakstniecei Anetei Mīrsvai patiesi izdevies radīt stāstu, kas ne tikai spēj uzrunāt, bet arī aizraut gan mazus, gan vidējus, gan jau lielus lasītājus, dažādu leņķu un platuma grādos. Produktiem (arī tipogrāfijas galaproduktiem) nedrīkstot piedēvēt ārstnieciskas īpašības, tomēr man šķiet, ka Samsona ceļojums manā dvēselē kaut ko ir salabojis. Sadakterējis.
    Mani apbūra galvenā varoņa domu ceļi un neremdināmā vēlme, spītējot šķēršļiem, sagādāt draugam laimīgus pēdējos dzīves mirkļus. Mēs visi dažkārt esam drusku neiespējami, un lietas, kuras gribam paveikt, tāpat. Taču šeit, bērna vienkāršībā, pateikts viss, ko citkārt mēs, pieaugušie, baidāmies pateikt, atklājot to, ko būs neiespējami padarīt par nebijušu.

    Savos divdesmit sešos gados joprojām mēdzu prātot, kāpēc mūsu mīļdzīvniekiem nākas atstāt tukšumu uz dīvāna mums blakus vai pie kājām virtuvē, kamēr tiek mizoti kartupeļi vakariņām, tik ātri. Teju skrējienā. Par to prāto arī Matss – varbūt tāpēc, ka tie ātrāk piedzīvo visu, kas piederas suņa dzīvei? Ja Matsam taisnība, tā būtu mierinājuma limonāde dvēselei.

    “Dzimšana – atnākšana no mīlestības,
    nāve – atgriešanās mīlestībā,

    pa vidu –
    mūsu dzīve,
    kas dāvāta,
    lai šo mīlestību
    atklātu dvēselē.    “

    Urzula Paula

  • MAIJS 2020

    by

    Pavasaris šogad meta neskaitāmus izaicinājumus – sākot jau ar to, ka tā atnākšana bija jāgaida ilgāk nekā ierasti pieklātos. Ķiršu ziedpumpuru sprāgšanas pretī saules stariem, pieneņpūku un debesmannu mākoņu dzimšanas zilgajā debesu velvē, pirmā negaisa basām kājām kāpšanas varavīksnes kalnā kavēšanās, ļāva iekrampēties grāmatu vākos.
    Ilgāk un vairāk nekā ierasti pieklātos.

    Šajā sadaļā (Mēneša šķērsgriezumā) šodien un turpmāk dalīšos ne tikai ar katra mēneša izlasīto grāmatu sarakstu, bet arī īsu to aprakstu.
    Maija mēnesī manas garšu kārpiņas reiba no burtu baudīšanas šādu autoru (un viņu darbu) dēļ:

    Lai garda baudīšana arī jums!

    Tiekamies JŪNIJĀ!

    Džons Viljamss. Stouners.

    Dodiet man laiku mazai liekvārdībai! Pēc šādas grāmatas izlasīšanas ir teju neiespējami savākt izkaisīto domu drumslas atkal kopā noteiktā veselumā, ieslodzītas vienu pie otras kā zirņu zaļās (un nolemtās (muļķa)) galviņas starp sulīgi kraukšķīgajam sēklu laiviņām. Tās joprojām klīst pa Misūri universitātes aizdomīgi nebeidzamajiem eju labirintiem kā no lekciju saraksta (tīši vai netīši) nomaldījušies studenti. Šī grāmata ir īsta laika mašīna. Lai arī jebkuru izlasīto grāmatu mēs – grāmatu gardēži – teorētiski uzskatām par neierobežotu karti ceļošanai laikā un telpā, tam izmantojot tikai burtu ģeometrisko līniju zīmējumus, tomēr tas ir un paliek tikai varbūtēji. Taču šis, pirms pirms piecām desmitgadēm, meistarīgi veidotais mākslas darbs mani burtiski aizveda uz pagājušā gadsimta pirmo pusi. Sajutu šī laika smaržu, ne tikai spēlējoties ar mana deguna smaržu receptoriem, bet pat uz mēles un pirkstu galiem, radot impulsu, nervu šķiedru ceļā uz centrālo nervu sistēmu, sastrēgumu. Amerikāņu rakstnieks Džons Viljamss (John Williams) grāmatu vākos ietērpis stāstu par Viljamu Stouneru – vienkāršas lauku saimniecības vienīgo mantinieku, kurš apņēmies studēt lauksaimniecību. Taču pēkšņā neapvaldāmā tieksme pēc literatūras padziļinātas izzināšanas liek Stouneram mainīt savus plānus – starp aramzemes laukiem un universitātes aukstajiem akmens mūriem izvēlēties otro. Šis eleganti izsmalcinātais stāsts par universitātes profesoru izved lasītāju cauri četrdesmit sešu gadu ilgam laika posmam (1910.-1956.) – no brīža, kad Viljams Stouners kļūst par studentu universitātē, kuras sienās paies viņa turpmākie dzīves gadi, gan vientulības, gan kvēlas mīlestības pilnie, līdz pat tā pēdējam elpas vilcienam. Džons Viljamss Stounera stāstu izstāsta lēnām. It kā vēl kavējoties iepriekšējos teikumos. Iestrēgstot maznozīmīgos procesos. Vilcināšanās un smalkais izklāsts liek lasītājam daudz skaudrāk līdzjust klusajai traģēdijai, kas caurvij Stounera personīgās un profesionālās dzīves izvēles. Guvumus. Zaudējumus. Bezcerību. Negaidītu piepildījumu. Tas atkal un atkal liek uzdot jautājumu – vai bēgšana no vientulības mūs neieved vēl dziļākā un noturīgākā vientulībā? Kas gan īsti ir tas, ko gaidām no dzīves? Un kāpēc vieglāk samierināties ar vientulību, nekā pakļauties sirds liriskajai balsij, zaudējot daļu no savas esības? Stouners ir absolūti neaprakstāmā vienkāršībā un burvībā veidots cilvēka rokas nospiedums, no kura var nolasīt visu. Un vēl vairāk.

    (No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Kārena M. Makmanusa.
    Kāds no mums melo.

    Tie, kuri kaut reizi lasījuši Dantes Dievišķo komēdiju vai dzirdējuši attālus, teju nesaklausāmus, čukstus par to, noteikti ir domājuši, kurā elles lokā Dante iesēdinātu mūs pašus (un visticamāk izdomājuši, ka nāktos paciemoties ik vienā no tiem, aizcirtuši grāmatas vākus ar tādu blīkšķi, ka Dante savā līķautā sagriezies neaprēķināmas figūras liekumā). Taču ir kāds elles loks, kurā paredzēta vieta tieši tiem – bez vainas vainīgajiem – Kārenas M. Makmanusas jauniešu romāna Kāds no mums melo varoņiem. Literatūra, kuras aprakstītie notikumi iekļauj vidusskolas vai universitātes patērētāju ikdienas tumšās un gaišās puses, liekot lasītājam atkal atgriezties skolas solā, starp špikeriem un zem tā salīmētām košļājamajām gumijām, nav man iemīļota. Tāpēc romāns Kāds no mums melo jau sākotnēji šķita kļūstam par nelielu izaicinājumu manām burtu gardēža garšas kārpiņām. Tomēr ātri vien nācās saprast, ka esmu uzķērusies uz autores izmestā āķa, tāpēc man neatlika nekas cits, kā vien ļauties tam, ka tieku vazāta pa ezera dūņām, pilnām noslēpumu un melu, kamēr vien autore izlems izcelt mani krastā. Romāna sižets ieved lasītāju Beivjū vidusskolas intrigu apvītajā ikdienībā, kurā možumu uztur Saimons – tenku bloga autors, kurš nežēlo neko, kas pagadījies ceļā. Kādu dienu pieci skolēni dodas uz pēcstundām, taču signālu par stundas beigām nesagaida tikai viens no pēcstundu soda izcietējiem – Saimons, kurš klases sienās negaidīti iet bojā. Par aizdomās turamajiem kļūst četrotne, kuri bijuši līdzās puisim viņa pēdējos dzīves mirkļos. Iemesli apklusināt Saimonu ir visiem, kuru noslēpumus puisis gatavojies atklāt vēl nepublicētos ziņojumos. Taču, kurš no četriem jauniešiem ir gatavs iet tik tālu, lai nogalinātu, paturot noslēpumu drošībā? Kurš ir gatavs atkal un atkal atkārtot vienus un tos pašus melus, līdz tie kļūst par patiesību? Atklāšu priekšā – melo visi… Neteikšu, ka izcila, toties laba lasāmviela noteikti. Intriga saglabājas līdz pat pēdējām nodaļām, kuras man nācās pievarēt braucošā automašīnā, rēķinoties ar to, ka pasākums – lasīt kustībā, man vienmēr noslēdzas ar nelabu dūšu. Tieši tik ļoti es nespēju nomērdēt savu ziņkāri badā, neuzzinot, kuram no jauniešiem autore būs nolēmusi piešķirt slepkavas lomu.

    (No angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Marija Parra. Vafeļu sirdis.

    Kas gan var būt labāks par bērnu literatūras ielaušanos starp pieaugušo (nosacīti) cilvēku grāmatu plaukta iemītnieču muguriņām, kuru smaidi un degungali krāj putekļus? Tikai un vienīgi biežākas un nekaunīgākas ielaušanās, kuras nākas baudīt kā tik tikko izceptas, kraukšķīgas un ar sviestu ieziestas, uz mēles kūstošas Vafeļu sirdis. Pēc norvēģu rakstnieces Marijas Parras Vafeļu sirdīm roka stiepusies vairākkārt. Taču tas, ka tā tikai tagad nonākusi līdz tvērienam, liecina par to, ka apetīte ir tikai un vienīgi augusi augumā. Un tas, ka apriju Vafeļu sirdis ar vienu kumosu, kā pēc malkas zāģēšanas talkas izbadējies strādnieks, nav nekas pārsteidzošs. Es jau sen meklēju ko tādu, kas vienlaicīgi liktu man gan smieties piesarkušu seju kā bez apstājas kutinātai, gan slēpt saldsērīgās asaras, kurām sāpīgais kamols kaklā liek izvirst pār vaigiem, džempera piedurknēs. Un te nu tas ir – stāsts par diviem labākajiem draugiem – Lēnu un Trilli – Vafeļu sirdis. Abi dzīvo vietā, kuru vietējie dēvē par Satriekto Matildi (par to, kā veidojies šis nosaukums, zina stāstīt daudzi, taču, taču tikai viens no tiem ir patiesais). Satriektajā Matildē neviena diena neaizrit mierīgi. Pat ne tā, kurā Lēnai pēc smadzeņu satricinājuma (jau kurā pēc kārtas) jābūt rāmai kā tikko dzimušam jēriņam. Skaidrs ir viens – abi bērni nekad nedara otrreiz vienu to pašu, izdomājot ar vien jaunas un jaunas trakulības, kurās mesties ar galvu pa priekšu (arī neiedomājami burtiski). Tā, piemēram, abi nolemj meklēt Lēnai tēti (ar, uz veikala durvīm pieliktu, sludinājuma palīdzību), kuram garšo vārīti kāposti (bet pats galvenais, lai viņam patīk bērni), izglābt vecu zirgu no kaušanas, dibinot zirgu pansionātu, bet, lai nopelnītu naudu jaunai futbolbumbai, pilsētā uz gājēju ielas spēlēt Klusa nakts, svēta nakts (pašā vasaras viducī). Lēnas un Trilles nebēdnīgie piedzīvojumi ārprātā pārspēj cits citu, taču neiztikt arī bez sirdi kairinoši durošiem brīžiem. Tomēr tie nāk tikai ar vienu apstiprinājumu – šī draudzība ir patiesi nesatricināma. Vafeļu sirdis spēlē nepārprotami precīzā skandināvu tonalitātē, veidojot ausij, prātam un dvēselei tīkamu dziesmu, kuru gribas atkārtot atkal un atkal no jauna (kā bērnu dienās mammas dziedātu). Nepagurstoši iesaku!
    “Just to, ka tev kāda pietrūkst, ir vislabākā bēdīgā sajūta pasaulē. Ja cilvēks ir bēdīgs tāpēc, ka viņam kāda pietrūkst, tad tas nozīmē, ka viņam šis kāds ir dārgs. Un nav nekā labāka par to, ja tev kāds ir dārgs.”

    (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2016)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Ričards Bahs.
    Kaija, vārdā Džonatans Livingstons.

    Kāda ir maksa par to, ka netiec saprasts? Un kāpēc pats grūtākais pasaulē ir pārliecināt kādu par to, ka viņš nav tikai viens no Bara? Ja reiz jūsu rokās nonākusi amerikāņu rakstnieka Ričarda Baha fabula, kuras galvenajā lomā ir Kaija, vārdā Džonatans Livingstons, ātri vien nāksies saprast, ka tajā nav ne mazākā sakara ar putniem. Kur nu vēl ar tiem nekaunīgajiem un ķēzīgajiem, kuriem šlāgergrupa, kuras nosaukums atšifrējas kā braucamās daļas pārklājums ar akmeņiem, veltījusi dziesmu, bez kuras neiztiek neviena zaļumballe. Kaija, vārdā Džonatans Livingstons ir par mums pašiem. Cilvēkveidīgajiem. Ričards Bahs ir bijušais ASV Gaisa spēku iznīcinātāja lidotājs, pilots kaskadieris un aviācijas inženieris, tāpēc brīnumu acīs neizraisa fakts, ka lielākajā daļā savu uzrakstīto darbu Bahs metaforiski ļauj ielauzties lidojumam. Un Kaija, vārdā Džonatans Livingstons, kura veltīta autora bojāgājušajam dienesta biedram, nav izņēmums. Tā stāsta par Kaiju, kas nav dzimusi Baram. Nav dzimusi tam, lai paceltos spārnos tikai ēdiena meklēšanas instinkta dēļ. Tā dzimusi brīvībai. Tomēr Baram, kuru pārņēmusi garlaicība, bailes un dusmas, tas ir kas nesaprotams. Meklēt iemeslus dzīvot tam šķiet tik pat bezjēdzīgi, cik bezjēdzīgi ir domāt, ka esi brīvs. Domāt, ka esi kaut kas vairāk par vienu no Bara. Taču Džonatans zina – Bars kļūdās – nevienam nav jāpielāgojas, jāklaigā kopā ar Baru un jācīnās ap moliem un zvejas laivām par zivju un maizes kripatām. Tas mēģina pierādīt, ka nedrīkst ticēt tam, ko rāda acis, jo viss, ko tās rāda, ir ierobežots, savukārt, viss, kas mūs ierobežo, mums jāatbīda malā. Taču vienīgais, ko ar saviem pūliņiem mainīt Bara izpratni par dzīves jēgu, iegūst, ir Izstumtā statuss. Džonatana laiks doties prom ir klāt. Paies laiks un par spīti vientulīgajai pagātnei, kuras dēļ tik ilgi nācies apspiest sevi, apspiest to, kas Džonatans ir patiesībā, viņš vēlēsies atgriezties, jo TUR noteikti ir kāds, kurš gaida, vēlēdamies izlauzties no Bara, lai pierādītu, ka nekas nav neiespējams, tāpat kā reiz to vēlējās viņš pats. 1970. gadā sarakstītais un teju par klasiku kļuvušais darbs, latviešu valodā izdots vairākkārt, taču pie manis nonācis pilnais izdevums. Izdevums, kurā blakus trim nodaļām, pievienota arī ceturtā, kura sākotnēji nav radusi vietu grāmatas vākos – pēc autora vēlmes piepulcējusies pārējām.
    Vai mēs, kaijas, lūkojamies uz savas pasaules brīvības beigām? Ceturtā daļa saka: varbūt tomēr ne. Tā tapa tad, kad nākotne bija nevienam nezināma. Tagad tā mums ir zināma.
    Grāmatas aktualitāte ar gadiem nav mazinājusies. Joprojām ir kaijas, kuras nepagurušas seko baram, zaudējot savu oriģinalitāti, proti, tās garšu nemaz īsti nenobaudot, domādamas, ka tieši tā var tiekties pēc pilnības. Taču pilnība slēpjas nevis citos, bet mūsos pašos. Šis metafiziski alegoriskais ceļojums cauri Kaijas pieaugšanai neviļus uzkarsē domas un sajūtas, kas šķietami jau laidušās snaudā.

    (No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Sanita Tiltiņa-Balode.
    Pasakas pupiņu valodā.

    Manā bērnībā pupiņu valoda starp vienaudžiem nedzīvoja (vismaz ne manā pagalmā). Tā nespēlēja ar mums augstāk par zemi, necepa smilšu kūkas vai nedalījās savos pārdzīvojumos par Kinder Surprise figūriņu kolekcijas papildināšanu. Nestrēba ķīseli no litrīgas alumīnija krūzes, neslaucīja netīro muti tīrajā piedurknē vai nemēģināja iestūķēt negaršīgo dārzeņu zupu izlietnes notekā, lai tikai pēc iespējas ātrāk tiktu ārā atpakaļ pie draugiem, jo manā bērnībā pupiņu valoda starp vienaudžiem nedzīvoja. Taču par tās eksistenci man bija attāla nojausma. Ar pupiņu valodu mani pirmo reizi iepazīstināja krusttēvs (jo acīmredzot viņa bērnībā tā bija dzīvojusi). Atceros, ka muti pavērusi, klausījos šajā neparastajā valodā, kas šķita tik tuva un reizē tik tāla. Un, kā sīku knauķi, mani nepameta sajūta, ka tieku pamatīgi āzēta, jo, būsim godīgi, kas gan tā var būt par valodu, kas nākusi pa taisno no pupu (visticamāk cūku, ne krūmu) pāksts... Mana krusttēva vairs nav, taču pupiņu valoda ir tā, kas jebkurā diennakts laikā (neatkarīgi no gadalaika) man atgādina tieši par viņu. Sanitas Tiltiņas-Balodes sastādītā grāmata, kurā lasāmas 11 latviešu tautas Pasakas pupiņu valodā, bija īsts pārsteigums, kad pirmo reizi to ieraudzīju grāmatu jaunumos. Taču bija jāpaiet kādam laikam (teju diviem gadiem), lai tā nonāktu arī līdz manam grāmatu plauktam. Grāmatas uzsaukums ir nost ar garlaicību! Un tas ir tieši vietā! Pasakas pupiņu valodā patiesi ir labākās zāles pret garlaicību (tūlīt aiz maģiskajām sēnēm). Ja šķiet, ka pupiņu valoda būs pārāk sarežģīta gan mēlei, gan prātam, grāmatā pievienota arī pamācība, kas atklās, ka vārdu darināšana pupiņu valoda ir vienkāršāka par kamoliņu vilkšanu pirmsskolā. Papasapakāpām pupupipiņupu vapalopodāpā nopoteipeiktipi jāpābūpūt kapatrapa bēpērnapa grāpāmapatupu plaupauktāpā iepiekāpārtopotaipai viepietipiņaipai. Vepecāpākupus tāpā viepiegliepiem sopoļiepiem aipaiznepesīpīs apatpapakapaļ bēpērnīpībāpā, bepet bēpērniepiem ļaupaus vipingripināpāt prāpātupu vapalopodāpā, kupuraipai nepedrīpīkst ļaupaut ipizzupust. Viepienkāpāršipi nepedrīpīkst!

    (Mākslinieks: Markuss Tumans; Izdevējs: Sava grāmata, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

    A. Dž. Finns. Sieviete logā.

    Mūsu dzīves ik dienas krustojas ar desmitiem citu cilvēku dzīvēm. Bet vai varat iztēloties dzīvi, kura nespētu krustoties ne ar ko? Ne lietus pieskandinātu ielu dzīslojumiem, ne kafejnīcu sliekšņiem, kuriem pretī brāžas šokolādes kūkas un tradicionālas itāļu kafijas, ar karstu uzputotu pienu, rūgti saldenā smarža. Ne saules staru kušanu uz savas ādas. Nemaz nerunājot par dzīvēm, kuras, no modinātāja zvana līdz naktslampas izslēgšanai, nodzīvo kāds cits, jo jūsu pašu dzīve ir iestrēgusi tūkstoš piecsimt sešās kvadrātpēdās. Baiss scenārijs, no kura nav iespējams rast izeju. Taču pēc šāda scenārija dzīvo trīsdesmit astoņus gadus vecā Anna Foksa. Sieviete logā. Pēc prātam neaptveramas traģēdijas Anna kļūst par cietumnieci pati savā namā. Ciešot no agorafobijas (bailēm pamest mājas, kurām seko vesela virkne citu baiļu sindromi), sievietes vienīgā drošā osta jau vienpadsmit mēnešus ir pašas nams. Un teju vienīgā socializēšanās ar cilvēkiem, augām dienām, malkojot vairākas pudeles vīna un saujām zāļu (baiļu sindroma mazināšanai), ir kaimiņu vērošana no savas mājas logiem, piefiksējot katru mazāko sīkumu – matu notraukšanu no pieres, pie sasvīdušās miesas pielipušu sporta tērpu pēc jogas nodarbības, savītušo salātlapu starp tomātiem un kviešu miltu izstrādājumiem. Taču visa, vienpadsmit mēnešus sargātā miera osta, piedzīvojot īstu vētru, kļūst par bīstami dreifējošu kuģi nekurienē, dienā, kad pretējā mājā ievācas jaunie kaimiņi. Annas acis kļūst par lieciniecēm zvērīgam notikumam, kuram nav ne izskaidrojuma, ne pierādījuma. Tagad ir tikai viņas, alkoholiķes un paranoiķes, vārds pret paraugģimenes vārdu. Kurš melo? Kurš sagroza īstenību? Kurš darīs visu iespējamo, lai pierādītu, ka viss ir tikai Annas fantāzijas augļi un nemierīgā prāta teātris? To gan būs vērts noskaidrot pašiem… Taču tas, ko varu un gribu atklāt – šāda žanra (psiholoģiskos trillerus) manā lasāmo grāmatu sarakstā būs grūti (pat neiespējami) atrast, taču A. Dž. Finns radījis darbu, pēc kura izlasīšanas roka pati stiepjas pēc Goodreads meklētāja, lai atrastu kaut ko līdzvērtīgu Sievietei logā. Sasprindzinājums maniem vēdera muskuļiem bija visu 432 lappušu garumā (uz brīdi pat šķita, ja tas vēl turpinātos, varētu tikt pie kārtīgi trenētas vēderpreses). Lieliska autora saruna ar lasītāju (plūstošs un baudāms tulkojums), kurā vienā mijiedarbībā savijas pārsteidzoši notikumi, to straujie pavērsieni un nenoliedzami negaidītais romāna fināls, kuru tā vien prasīsies noskalot ar veselu glāzi ūdens. Vai divām.

    (No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule; Izdevējs: Kontinents, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Evelina Dacjūte. Aušra Kjudulaite.
    Laime ir Lapsa.

    Kad mans dēls bija mazs, viņa mīļākā krāsa bija oranža. Un oranžu viņš meklēja it visur. Un visā. Oranžus traktorus, oranžas piena pakas, oranžus burkānus. Oranžas vakara debesis. Oranžus burtus vārdiem. Oranžas notis dziesmām. Un oranžu kaķi, kas ierasti mammai guļ klēpī. Es zināju, ka, lai ko viņš atrastu – traktoru, burkānus, vārdus vai debesis, mēs to dalīsim uz pusēm. Jo laime nav bēdas, kuras sadalot, tās izgaist, it kā nekad nebijušas. Laimi, dalot uz pusēm, laime tikai vairojas. Un oranžs patiesi bija laime. Kad manās rokās nonāca lietuviešu tandēma, Evelinas Dacjūtes un Aušras Kjudulaites, (kurš viens otru papildina kā ar fantastiku tekstu, tā ar pasakainām ilustrācijām) grāmata Laime ir Lapsa, man nebija šaubu, ka tā ir par manu dēlu (kaut skaidri zinu, ka uz mūsu mājas jumta nav iekārtots neliels laukumiņš oranžam helikopteram). Stāsta galvenais varonis Pāvils dzīvo ģimenē. Mazliet citādā. Tētis caurām dienām virs pilsētas namu galvām vizinās ar oranžu helikopteru. Mamma mājās taisa māla traukus visās oranžā nokrāsās. Taču Pāvila uzdevums ir katru dienu doties uz maiznīcu pēc trim kanēļmaizītēm. Pusdienām. Lai arī uzdevums ir ļoti gards, Pāvilam tajā prieku sagādā kas cits – atpakaļceļš un vecās šūpoles, kurās vismaz reizi nedēļā šūpojas Lapsa, kura sarunās ar Pāvilu nebeidz atkārtot, ka laimes krāsa ir oranžā. Šī draudzība ir tā, kas liek mazā zēna sirsniņai sisties straujāk, apjaušot, ka uz pasaules nav neviena cita, kurš saprastu viņu teju no pusvārda, kā to lieliski dara viņa labākā draudzene Lapsa. Laime ir Lapsa ir viena no burvīgākajām bērnu grāmatām, kura nonākusi mūsu ģimenes grāmatu plauktā (es pat teiktu, ka pati, pati…). Tā māca, ka laime ne vienmēr slēpjas LIELĀS lietās. Un ne vienmēr LIELAS lietas ir laime. Laime ir draudzēties, lēkāt pa peļķēm, zemeņu kokteilis. Laime ir ziepju burbuļu pūšana, vasaras lietus, vēstuļu saņemšana. Laime ir omes pankūkas un smiešanās līdz asarām. Laime ir būt pašam. Laime ir būt.
    “Dāsnums ir okeāns… Vai tu gribi būt okeāna daļa?”

    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Viesturs Ķerus.
    Meža Meitene Maija.

    Ja grāmatai būtu skaņu celiņš, Meža Meitene Maija skanētu kā putna dziesma. Skanētu kā pelēkā zīlīte, kas piesnigušajā tūjā modusies, lai kā leduspuķe uzplauktu tikpat pelēkajā ziemas dienā. Skanētu kā viegla cīruļa vīterošana, kas kā putukrējuma mākoņi slīgtu pāri rupjmaizes kārtojumam. Skanētu kā dzērvju kliedzieni pretī debesīm, kur, saules rotaļu nenogurdināmas, tās beidzot atgrieztos mājās. Viesturs Ķerus, putnu pētnieks un kaislīgs dabas aizstāvis, grāmatā Meža Meitene Maija mazos (un jebkura cita izmēra) lasītājus iepazīstina ar ceļvedi putnu pasaulē, par savu stāsta ceļabiedru šajos maģiskajos dabas stāstos izvēloties Maiju (meiteni, kas šķietami ir paša autora meitas prototips) – zinātkāru meiteni, kura vēlas dzirdēt atbildes uz visiem jautājumiem, kuri rodas uz mēles, bērnam vērojot pārmaiņas ne tikai dabā, bet arī dzīvnieku (un, galvenokārt, putnu) pasaulē, vesela gada šķērsgriezumā. Tas, protams, ir īsts pārbaudījums Maijas vecākiem, jo, kur viens jautājums radis atbildi, divi jauni jautājumi jau steidz tās rast. Tā, piemēram, Maija vēlas izzināt, kur putni kakā. Un, ja putnu pods nav ligzda, vai tās ir viņas šūpoles, uz kuru sēdekļa šobrīd rēgojas balts pleķītis? Vai, piemēram, to, kāpēc dabā tā ir iekārtots, ka neviens nav ne labs, ne slikts, cīnoties par iespēju sagaidīt rītdienu… Šajā pavasarī grāmata Meža Meitene Maija ieguva Latvijas Literatūras gada balvu 2020 nominācijā labākais darbs bērniem, savā svara kategorijā pārspējot kā Rasas Bugavičutes-Pēces Puika, kurš redzēja tumsā, tā Ineses Zanderes Bērns, kas neiekrita. Meža Meitene Maija ir vienkāršā sirsnībā veidots mākslas darbs, kurš palīdz izzināt un izprast visu iepriekš neizzināto un neizprotamo, vienlaikus pieprasot meklēt arvien jaunas iespējas doties dabā pēc atbildēm. Tāpat šī grāmata pierāda, cik ļoti mazajam cilvēkam nepieciešama mūsu līdzāspastāvēšana, izzinot visu jauno, no kura pārpilnības reizēm noreibst galva.

    (Izdevējs: liels un mazs, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Juris Petraškevičs.
    Ērika un bailes.

    “Istabas kaktā spēlējās mazās Bailes, aiz loga lidinājās putni un garām aizpeldēja kāda zivs.” Pavisam ierasta aina, ja blakus istabā mazas mazītiņas un lielas (lielītiņas) Bailītes ierīkojušas rotaļu stūrīti, no kura skrapstināties, čabināties un būt tik ļoti klātesošām, kaut, paslēpes spēlējot, acīm nesaredzamām. Grāmatas nosaukums ir tīrākā analoģija grāmatas dvēselītei, kuru viegli nolasīt šajos uz vāka iegravētajos vārdos. Ērika un bailes ir stāsts par meiteni, kura savu ikdienu pavada pakalnā, nelielā mājiņā, starp grāmatu kaudzēm un dārzā, starp burkānu, biešu un kartupeļu vagām. Taču visur, kur Ērika dodas, vai uz grāmatu pārpildīto istabu, kur ļauties galvu reibinošiem vārdu un teikumu karuseļiem, vai dārzu, kur lejkannas pavadībā, no zemes izlauzušies dārzeņu purniņi bauda ūdens šļakatu simfonijas, pa pēdām seko nebēdnīgu rotaļu alkstošās Bailītes. Negaiss, visu Lielo, Mazo, Resno, Tievo, Stindzeņ’ un Jožambaiļu tētiņš, ir tas, kura elpas aizturēšana, samilšana prātam neaptveramos apmēros un dārdēšana, pierādot savu neapstrīdamo varenību, apgāžot pasauli kājām gaisā, iedveš bailes pat Bailītēs. Juris Petraškevičs radījis tekstuāli un vizuāli tīkamu stāstu bērniem (un ne tikai) par Bailēm (kuras šķietami pašas ir mazas zaķupastalas), kurām reizēm vajag vienkārši ļauties, jo tieši Bailes ir tās, kas (negribīgi jāatzīst) palīdz saņemties doties uz priekšu, neapstājoties un neraugoties ne uz ko. Un nākamreiz, kad Bailes gribēs ar mani spēlēt paslēpes, uzglūnot no tumšiem istabas kaktiem, nekas cits neatliks, kā vienkārši piedalīties.

    (Teksts un ilustrācijas: Juris Petraškevičs; Izdevējs: liels un mazs, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

    Seleste NG.
    Izkaisītās dzirksteles.

    “Kaislība ir tik pat bīstama kā uguns”, un neatkarīgi no vietas, kurā, lai patvertos, ieaud savas saknes, liesmas, kodīgie dūmi (un neapvaldāmā tieksme cīnīties pretī saprāta balsij) tev sekos. Sekos, panāks un iznīcinās. Jo tāda ir uguns (un kaislības) daba. Šķietami idilliskā vietā – Šeikerhaitsā, kurā katrs jau bērnībā ir uzbūvējis plānu savam dzīves iekārtojumam (vidusskola, universitāte, mīļotais, kāzas, darbs, hipotēka, bērni, saskaņota veļasmašīna un žāvētājs), ierodas māksliniece Mija un viņas pusaugu meita Pērla, kuru neaprobežoti vieglprātīgā, dumpinieciskā attieksme pret īstenību, satricina pamatus daudzu vietējo rūpīgi izauklētajai utopijai. Visdziļākās sāpes mums spēj nodarīt tikai tie, kurus mīlam. Un pat, ja šis pāridarījums šķietami aizmirsts, noglabāts dziļi zem citām pārestībām un piedošanas maskām, ir neizbēgami skaidrs, ka reiz pienāks diena, kad brūces atkal tiks uzplēstas, sulojot daudz spēcīgāk, kā pirmavotā, liekot pieņemt lēmumu – palikt vai bēgt. Taču, kad cilvēks ir uz sēkļa, viņš dara visu iespējamo, lai tiktu atpakaļ krastā. Amerikāņu rakstniece Seleste NG (Celeste NG), radījusi romānu, kurā visaptveroša ir vecāku un bērnu attiecību anatomija. Cik daudz mūs ietekmē piederība vietai un cilvēkiem? Un galu galā, kas sievieti padara par māti? Bioloģija vai tomēr mīlestība? Grāmatu Izkaisītās dzirksteles uz laiku savā grāmatu plauktā iekārtot izvēlējos, uzticoties Goodreads vērtējumam, taču tas, ko saņēmu, bija nebeidzami ilga manis vazāšana aiz deguna no autores puses. Neteiktu, ka romāna kodols, būtu slikts (intrigas un meli vijās viena ar otru kā savēlušās matu pinkas, pašās labākajās “Hameleonu rotaļu” tradīcijās), taču tas, ko autore izmantojusi tā apaudzēšanā (un tikai šķietamai lapaspušu aizpildīšanai), manuprāt, ir tīrākā liekvārdība. Šis romāns varēja būt uz pusi īsāks, ja autore ar putām uz lūpām necenstos atreferēt katra garāmgājēja dzīvesstāstu. Izkaisītās dzirksteles apslāpēja ne tikai autores centieni mākslīgi palielināt atstarpi starp romāna vākiem, bet arī neskaitāmās drukas kļūdas tekstā.

    (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Einata Carfati. Kaimiņi.

    Kaimiņus nav iespējams izvēlēties. Tāpat, kā nav iespējams izvēlēties, kādas formas mākoņi slīdēs pār mūsu galvām dienās, kad tie sabriest zilajā debesu bļodā kā ķiļķeni katlā pirms pirmā burbuļa un uguns nogriešanas plītij. Taču kādai mazai meitenei tas ir izdevies. Izdevies izvēlēties kaimiņus. Izraēliešu māksliniece Einata Carfati (Einat Tsarfati) kā burve mūsu priekšā uzbur namu. Namu ar septiņiem stāviem. Namu ar septiņiem dzīvokļiem un durvīm. Septiņām neparastām durvīm, un aiz katrām no tām slēpjas cita, valdzinoši spilgta pasaule – aiz vienām no tām savu dzīves telpu slēpj faraonu dārgumu laupītāji, aiz citām – vampīrs un vecs mednieks ar savu lutekli tīģeri. Aiz septītajām durvīm, visparastākajām, dzīvo mazā meitene, kura izvēlējusies sev kaimiņus, un viņas šķietami garlaicīgā ģimene. Taču pat baigu garlaicību var pieciest, ja tajā valda īsta mīlestība. Grāmatā ir ļoti maz teksta (vidēji 7.33333333333 vārdi vienā lapas atvērumā), tāpēc, ja esat sagatavojušies apjomīgi spraigai lasīšanai, šī grāmata būs jāatstāj citai reizei. Grāmatas Kaimiņi galvenais uzsvars tomēr ir ilustrācijas, kuras ar katru lapaspusi kļūst arvien intensīvi bagātākas, liekot jau tā niecīgajam teksta daudzumam izslīdēt starp pirkstiem. Taču par to, lai starp pirkstiem neizslīdētu neviena ilustrāciju detaļa, autore ir parūpējusies ar uzdevumu. Aiz katra nama neparastajām durvīm jāatrod dzīvnieciņš, kurš paslēpies te aiz milzu vāzes, te baleta svārciņiem vai milzu lustrā, kas atgādina pirātu kuģi (aiz 6. dzīvokļa durvīm dzīvnieciņu neatradu, bet atradu Džimiju Hendriksu un Deividu Boviju). Kaimiņi ir fantastisku ilustrāciju krātuve, kura noteikti jāieriktē ikviena bērna grāmatu plauktā (un ne tikai).

    (No ivrita tulkojusi Māra Poļakova; Jāņa Rozes apgāds, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

  • Vilis Seleckis «Ardievas mežam»

    by

    “… esmu izlauzies brīvībā un nekad nekas mani vairs neiedzīs tumsonības aizgaldā.”

    Acis aizvērtas. Aiz plakstiem kņudinoši trīs gaismiņas. Uz sacensībām, kura pirmā spēs nolikt gar zemi izstīdzējušo cilvēka stāvu. Mutes dobuma gļotāda izžuvusi sausa kā neauglīga zemes sega. Ausīs uzmācīgs diriģents bez apstājas diriģē īdošu klusuma simfoniju. Desmit kraupjaini pirksti savilkti divās neizteiksmīgās dūrēs. Dūrēs, kuras tumsā smagi nopūšas, neatradušas mērķi, kurā tās atbrīvot no elektriskā lādiņa. Piere savilkta dziļos notekgrāvjos, caur kuriem sviedriem pārplūst, izlaužot ceļu uz meliorācijas aku dzelmēm, aizdarīto acu kaktiņos. Kakls stīvs kā savilkts skrūvspīlēs, mēģinot noturēt galvu, kas no domu smaguma draud pārvelties pāri plecu gumiem, vertikālā pozīcijā. Krūtis kautrīgi cilājas, it kā katrs elpas vilciens būtu aizlienēts ar norunu, ka tiks atdots atpakaļ. Nenobružāts. Ribu aso zobu neizvagots. Kuņģis sarāvies čokurā kā vecs vīriņš. Sirmu bārdu. Rūcot dobji tarkšķošus pātarus. Naba pazudusi no plakanā vēdera reljefa kartes, iekrītot neremdināma izsalkuma akacī. Kājas piekaltas zemei kā betona zābakos iemauktas. Gurdeni līgojas kā niedru pļavas, batikotu rasas pilienu rotaļās, sārti austošas saules staru skārienā.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka Dievam tik tuvu stāvējis. Par to, ka meitu un dēlu skolojis. Par to, ka nepareizā frontes pusē karojis. Par to, ka sējis un pļāvis par daudz (un par maz). Par to, ka sirdī labvēlības un godīguma, prātā neatlaidības un saprāta. Par daudz. Kāds spriež tiesu cilvēkam. Par to, ka zem sarkanas varas durkļiem nav vaļas ne pašam stāvēt, ne līdzcilvēkus zem tiem grūst. Par to, ka nezina, kurš draugs, kurš ienaidnieks. Un kur nelaime ar izkapti pļauj dvēseles kā satrūdējušus sētas mietus.
    Kāds spriež tiesu cilvēkam pat par to, ka cilvēks cilvēcīgu ēnu met.

    “Gatavs uz visu ir cilvēks, kas nebaidās no nāves. Nāve ir visa beigas, tā paņem visu…
    Ja esi gatavs samierināties ar to kā neizbēgamu iznākumu, ja pieradini sevi pie domas, ka tā var atnākt jebkurā brīdī (…), tad tas nozīmē, ka esi brīvs un drošs. Tu vari darīt visu, un neviens tevi nevar apstādināt. Pat ne baisākā vara, jo neko briesmīgāku par nāvi tā nevar nest.”

    Tas, ka ik pa laikam manā acu priekšā kā no ūdens krātuvju dzīlēm, virs plānās ūdeņraža oksīda plēves uznirst grāmatas, kuru eksistenci neesmu spējusi pat attālu iedomāt, liek noreibt no tā, cik gan daudz neatklātā man vēl nāksies savā ceļā sastapt. Kad uz manām lūpām nonāca vēsturiskā romāna Ardievas mežam nosaukums, nojauta pušplēstos vārdos čukstēja priekšā, ka tas caurausts salauztu likteņu pavedieniem. Saausts tīklos, kuros sāpīgi tiek ievīts arī lasītājs. Un es nebiju kļūdījusies. Vilis Seleckis, romāna Ardievas mežam autors, ir rakstnieks un publicists, sabiedriskais darbinieks un pedagogs. Bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts, kurš ņēmis arī dalību Latvijas Tautas frontes veidošanā. (Ja jau autora apraksts vien nešķiet pietiekoši vilinošs, lai ielūkotos romāna lapaspusēs, tad man nav ne mazākās jausmas, ko vēl jums likt pretī (ja nu vienīgi kādu Danielas Stīlas romānu)) Romāns Ardievas mežam aizved lasītāju vairāk nekā septiņdesmit gadus senā pagātnē. Uz Nautrēnu pagastu. Rancāniem. Nomaļu Latgales sādžu Ičas upes krastos. Karš ir beidzies. Un tikai, pateicoties Padomju Savienības biedra Staļina gudrībai un varenībai, Latvija atbrīvota no fašisma. Valstī valda miers. Zemniekus gaida īsta laime. Taču tie ir tikai māņi. Karš nav beidzies. Īstais karš tikai sākas. Neredzamais karš. Vīri, kuri nav gatavi tikt mīdīti kā zirgāboli zem komunistu sarkanajiem zābaku papēžiem, devās mežos, lai kļūtu par nacionālajiem partizāniem. Mežabrāļiem. Vīri, kuri gatavi liet savas asinis par to, lai apturētu sērgu, kuru latviešu tautas dzīslās ievazājuši īstie rīkļurāvēji. Romāna rakstīšanai Vili Selecki ierosinājis patiess stāsts par nežēlīgu slepkavību, kas notikusi kādā Rancānu sādžas zemnieku sētā, kurā dzīvību neizsakāmi baismos apstākļos zaudējis sētas saimnieks un viņa nepilngadīgais dēls. Ardievas mežam caurvijas gan ar dokumentāliem, gan paša autora iztēles radītiem stāstu cauraudžiem, radot nenovērtējami lielisku romānu, kurā atklājas cilvēku patiesās dziņas. Brīžiem tik baismīgas, ka gribas no grāmatas pamosties kā no ļaunākā murga. Šis romāns vēsta par varoņiem. Īstiem. Ne čekas kantoros sēdošiem, ne vīriem mežos, ieročus pie sāniem glaudošiem. Par varoņiem. Īstiem. Par parastiem zemniekiem, kurus mala gan čekas, gan mežabrāļu automātu stobri.
    Ar romānu Ardievas mežiem autors aizsāk ciklu Latvijas vēsture cilvēku likteņos, kuram pievienojas romāni – Memoranda mednieki un Kolimas asiņainais zelts. (Un es krītu kārdinājumā pēc iespējas ātrāk ienirt arī šo romānu lapaspusēs)
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2016)

    “Kā var paciest to… kas notiek?…
    Šie cilvēki, kas te dzīvo, visu mūžu situšies, izveidojuši savas saimniecības, nekā cita viņiem nav kā tikai tas, ko paši ar savām rokām radījuši. Tajā visa viņu dzīve, visa dvēsele ieguldīta, viss, kas viņiem dārgs un svēts.
    Un tagad nāk tādi… skrandainie, proletāriskie… un draud visu atņemt, pašus samest vagonos un prom uz Sibīriju.
    Ja tā sagrauj cilvēka dzīvi, tad kā to var paciest? Kā var nepretoties? Kā var samierināties? Kā var nekliegt? Es nebrīnos, ka daudzi meklē šmeiserus un šauj uz visām pusēm.
    Jo gan citu var darīt cilvēks, kuru iznīcina?”

    Laiks, kurš ietverts romānā, paver iespēju ielūkoties smagu pārbaudījumu pilnajos gados, kurus diktējis Otrā pasaules kara atrisinājums. Ļaudīm nācās iekārtoties sātana paradīzes apartamentos, skandējot pacilājošus saukļus par godu Staļinam un gaišajai nākotnei, kura gaidāma zem sarkano karogu debesīm, komunisma zvaigznājā. Tie, kas pakļauties nevēlējās, ķērās pie ieročiem un devās mežā, atklājot ugunīgas zalves jaunās iekārtas virzienā, cerot vājināt komunistisko spēku, vismaz līdz brīdim, kad ierastos sabiedrotie un atpestītu visus no ļaunā. Taču šodienas mēs zinām, ka atpestīšanas gaidas izrādījās veltas, liekot šim karam pret neuzvaramo pretinieku izskatīties absurdi veltīgi asiņu lietam. Lai arī mežabrāļi bija tie, kuri uzturēja kvēlu liesmu tautiešu sirdīs – cerību, ka brīvība ir kaut kur tepat līdzās, tie vienlaicīgi radīja arī pretrunīgu attieksmi ļaužu valodās. Tas noveda arī pie šķelšanās visos sabiedrības līmeņos. Šķēlās parastie iedzīvotāji. Šķēlās zemnieki. Šķēlās skolotāji un skolēni. Šķēlās paši mežabrāļi. Tikai komunistiskā vara nešķēlās. Un tas ļāva tās muskuļu masai augt tikai lielākai un lielākai.

    Romānā, manuprāt, lieliski atainota tieši šķelšanās mežabrāļu rindās, kas radīja īstu apjukumu arī citu prātos un darbos. Daudzi no tiem, kļūstot fanātiski, uzskatīja, ka ierocis pie viņu sāniem paver iespējas uz neierobežotu varu. Notika uzbrukumi un laupīšanas zemnieku īpašumos, nodarot gan miesiskus, gan mantiskus pāridarījumus, ievainojot nevainīgu cilvēku dzīves pašā saknē. Tas panāca tikai to, ka lielākā daļa cilvēku sāka mežabrāļus uztvert kā slepkavas un iemantot nicinājumu pret nacionālajiem partizāniem – cilvēkiem, kuri izvērsa asiņainas uzbrukumu akcijas pret neapbruņotiem, neaizsargātiem Dieva bērniem, ar kuriem reiz sēdēts pie viena galda. Savukārt šis klaja nicinājuma izvirdums bija komunistu trumpis. Jauns ierocis, ar kuru vērsties pret iekārtas noliedzējiem. Viena no šādām mežabrāļu akcijām, kā jau minēju iepriekš, kļuva par ierosmi romāna tapšanai – spīdzināts un pēc tam nogalināts tika zemnieks Kazimirs Bozovičs un viņa dēls. Sieva, viņu meitas un daži nejauši aculiecinieki tika ieslodzīti pagrabā, kas atradās zem mājas. Izlaupīts tika viss. Gan māja, gan kūts. Rati stāvgrūdām tika piekrauti vērtīgākām un mazvērtīgākām mantām, nokautiem lopu ķermeņiem. Ģimene pāris mirkļos zaudēja visu. Un to paveica tie, kurus sākotnēji uzskatīja par glābējiem. Šādas zvērības nesaprastas palika to partizānu rindās, kuru darbības mērķis patiesi bija vērsts iedzīvotāju, ne pašu labuma labā. Tie bija cilvēki, kuri centās izlauzties līdz taisnības uzvarai, krītot sarkanas varas krustugunīs. Diemžēl čekas aģentu, kuri veiksmīgi iekārtojās partizānu vienībās, izlikdamies par komunistu ienaidniekiem, un citu mežabrāļu, kuri kā izbadējušās aitas ietiepīgi sekoja neredzamā uzbrucēja izvirzītajiem mērķiem, sagrāva mežabrāļus no iekšienes.

    Grāmatā veiksmīgi apspēlēta arī skolēnu vēlme līdzdarboties komunisma sagraušanā, būt par skrūvi mehānisma uzbūvē – Latgales vanagu organizācijas dibināšana. Tie bija jaunieši, kuri ienīda liekulības, melu un divkosības gaisotni, kuru sabiedrībā potēja jaunā komunistiskā reliģija. Diemžēl šie jaunie un nenobriedušie prāti bija ārkārtīgi viegli programmējami. Lai arī to nodomi bija cēli – ar bezbailību, drosmi un patriotismu cīnīties pret zvaigžņoto bandītu varu, daudzi no tiem iesaistījās akcijās, aptraipot savas rokas nevainīgu cilvēku asinīm.

    “Vēl pirms dažām dienām viņi bija draugi un cīņu biedri.
    Tagad – ienaidnieki.
    Dažu dienu laikā bija notikušas prātam neaptveramas pārmaiņas.
    Viņus šķīra bezdibenis.”

    Taču neatkarīgi no laika, no valdošajiem vējiem un iekārtas, kas ierobežo iespējas lemt par savām dzīvēm pašiem bez jebkādas blakus mijiedarbības, arī mīlestībai un kaislībām šajā romānā ir svarīga loma. Loma, kas kā viegla brīze, skarot tikai koku lapas, virzās līdzi asiņainajiem notikumiem, cauri romānam no nodaļas uz nodaļu. Mīlestībai, kas atnāk pēkšņi. Un mīlestībai, kas mūžiem auklēta. Kaislībām, kas uzvirmo no nekā. Kaislībām, kuras nespēj apdzēst pat saltās skumjas, kas plosa ik katra cilvēka dvēseli. No iekšas uz āru kā tukšas kabatas. Mīlestībai, kurai jāuzgaida. Bet mīlestība jau gaidīt māk.

    “Ja Dievs spētu sodīt visus neģēļus, tad uz zemes dzīvotu tikai eņģeļi.”

    Šis ir romāns, kurš noteikti jāiekļauj lasāmo grāmatu sarakstā. Ikvienam. Mums ir jāzina sava pagātne. Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos. Mums ir jāzina savas tautas vēsture. Jāzina par spīti netaisnīgajai un nepatīkamajai patiesībai, kura sāpēs liek sagumt ne tikai sejas vaibstiem, bet visam augumam. Skaidrs, ka Ardievas mežam ir tikai maza daļiņa no visa, kas mums būtu jāizzina. Tas ir kā iemērkt pirkstu līdz nagam lielā putukrējuma bļodā, lai pēcāk to kāru muti aplaizītu. Tomēr reizēm, lai mazinātu apetīti, pietiek arī ar tādu mazumiņu.
    Kaut vai tāpēc (un kā man riebjas šis nodrāztais teiciens), lai tas nekad vairs neatkārtotos.

    “Nesen redzēju sapni. Pēkšņi esmu nokļuvis kaut kādā bedrē, dziļā pazemē, nu tādā šaušalīgā vietā, kur griesti tik zemi, ka piecelties kājās nav iespējams, var tikai uz vēdera rāpot. Un visapkārt, kur vien skaties, tikai šie zemie griesti. Tu rāpo uz priekšu, ceri, ka beidzot ieraudzīsi debesis, bet nekā. Virs galvas tikai melna siena, un tu vari tikai parāpot, dažviet uz ceļiem piecelties, bet ne visā augumā. Tu kliedz, izmisuma pārņemts, zemi nagiem plēs, gaudo kā vilks, bet zemie griesti tevis spiež pie zemes…
    Kad pamosties no tāda sapņa, tu pēkšņi saproti – pasaulē ir lietas, kas šausmīgākas par nāvi.”

  • Sofija Lundberja «Sarkanā adrešu grāmatiņa»

    by

    “No dažām atmiņām nevar atbrīvoties. Tās paliek un pūžņo, reizēm pārplīst kā čulga un rada sāpes, šaušalīgas sāpes.”

    Cilvēki ir kā bangojoši viļņi jūrā. Kā Titāni, kas valda pār pasaules ūdeņiem. Tie uzrodas piepeši, modušies no saldskāba miega. Izspūrušiem matiem izrausušies no miera azotes siltās oderes, atstājot tajā nospiedumus, groteskus kā sniega eņģeļus. Tie spītīgi viļņojas pāri cilvēku stāviem, tikai pašus spēcīgākos nepievarot un neieraujot sāpīgu ilgu atvarā. Tik savdabīgi neatkārtojami savā virzībā uz mērķi – likt salapot un uzziedēt, saldi trauslas smaržas izauklētiem, vai pazudināt kā kara kuģa vienībā iesauktu kaķēnu. Uz neatgriešanos. Katrs cilvēks, kurš pieskaras mūsu dzīvei, neatkarīgi no tā vai izvēlējies tajā ienākt, atzīmējot mūs vien kā pieturpunktu lielā galamērķa sasniegšanas maģistrālē vai cenšoties aizslīdēt garām nemanāmi kā ēna tveices iekarotā dienā, atstāj simetriskus pēdu zīmējumus arī mūsu satiksmes līniju rēbusā. Tie mums kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai vārdu un uzvārdu. Par kaut ko vairāk nekā tikai pabalējušiem iniciāļiem uz izstaipītas krekla apkakles. Mēs ļaujam tiem ielauzties savās atmiņās un pierakstīt savos skrebelīgajos rokrakstos ik sīkumu, kuru spēj atstāt, tāds vietu atelpai meklējošs, kā ēna garāmskrienošs, materiāls cilvēka veidolā. Taču tāpat kā jūras viļņi, kas sabangoti izzūd, atklājot skatam vien nogludinātu smilšu paklāju bez piederības zīmēm, izplēn arī cilvēki. Un atmiņas par tiem. Rezervējot vien vietu savam vārdam un uzvārdam adrešu grāmatiņā. No kurām ar laiku tiek svītroti arī tie.

    “Cik gan fotogrāfijas tomēr ir noderīgas! Tās mums palīdz atcerēties visu, ko mēs citādi varbūt aizmirstu.”
    “Un visu, ko mums jau sen būtu vajadzējis aizmirst.”

    Kad izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu jaunumu listē pamanīju Sofijas Lundberjas (Sofia Lundberg) romānu Sarkanā adrešu grāmatiņa, mani pirksti neiedegās vēlmē šo grāmatu pierakstīt jau tā garajam lasāmo lapaspušu sarakstam. Īpaši nekavējoties pie romāna apraksta, vērtējot to vien pēc muguru uzgriezušā sievietes stāva, grāmatas vāku aplodā, norakstīju šo grāmatu vēlākam laikam – brīdim, kad lasāmvielas ēstgriba būs tik iekaisusi pēc pārcukurotām burtu simbolu kodētām paralēlēm, ka neatstātu nevienu citu iespēju, kā vien uzlauzt tās. Mainīt domas par steidzamo pieķeršanos Sarkanajai adrešu grāmatiņai nepalīdzēja arī uz grāmatas vāka uzdrukātā pievienotā vērtība – tulkotājas Daces Deniņas vārds, kura reiz manā acu priekšā jau tika uzbūrusi īstu vārdu maģiju, pārvēršot tulkotās vārdu upes, nepārprotamā meistardarbā (Gābriels Skots. Avots.). Taču kādu dienu, veldzējot garlaicības slāpes no tiešsaistes mobilo fotogrāfiju (un video) straumēšanas krūkas (Instagram), uzdūros Latgales Centrālās bibliotēkas kontā ievietotam foto, kurā Sarkanā adrešu grāmatiņa iemūžināta romantiski rēgainā apkārtējo apstākļu ietvarā. Tas lika man Sofijas Lundberjas stāstu, kurš ieguvis romāna aprises, balstoties uz vārdu un uzvārdu izvilkumiem no sarkanas adrešu grāmatiņas lapaspusēm, ievietot lasāmo lapaspušu sarakstā starp citu grāmatu nosaukumiem, kuras teju neizskaidrojamu iemeslu dēļ ieguvušas augstākas pirmtiesības uz izlasīšanu par citām. Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad manu lasāmo grāmatu listi tik dramatiski ietekmējis viens vienīgs fotoattēls. Savukārt zviedru rakstniecei, žurnālistei un pedagoģei Sofijai Lunberjai Sarkanā adrešu grāmatiņa kļuvusi par pirmo izmēģinājuma lauciņu romānu radīšanas prasmju izkopšanai, savu debiju pakļaujot straujai popularitātes iegūšanai vairāku desmitu valstu grāmatmīļu rokās. Radot stāstam īpašu sēdvietu katra lasītāja sirdī. Arī manā.
    (No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Visi cilvēki savā dzīves ceļā sastop ērkšķus. Tie mūs pārvērš. Dažkārt mēs to jūtam, citkārt tas notiek, mums pašiem to neapzinoties. Taču sāpes ir visu laiku, noglabātas dziļi sirdī, kā sažņaugtas dūres, gatavas sist. Asarās un dusmās. Vai ļaunākajā gadījumā emocionālā vēsumā un atsvešinātībā.”

    Romāna Sarkanā adrešu grāmatiņa epicentrā ir deviņdesmit sešu gadus vecā zviedriete Dorisa Alma, kura aizvada vientulīgas dienas un naktis savā dzīvoklī. Vienīgās krāsas Dorisas ikdienā ienes aprūpētājas, kuras brīžiem mainās kā valūtas kurss – piedzīvojot te straujus kritumus, te kāpumus personāla attieksmē pret kundzi cienījamajā vecumā, kuras spēku rezerves ir tuvu izsīkumam, ko nevar teikt par Dorisas enerģisko prātu, kas teju pēc desmit gadu desmitiem joprojām nav zaudējis jaunības ironisko dzirksti. Tas, kas patiesi uzlādē Dorisu kā saules paneli, ir nevis aprūpētāju uzsildītais ēdiens mikroviļņu krāsnī uz brūnā keramikas šķīvja, kura smarža, izplatoties pa dzīvokli, mēģina izlauzties starp sienu spraugām Stokholmas ielās, bet iknedēļas zvani un sarunas videočatā (kā norāda pati Dorisa, tehnoloģiju apgūšana viņas vecumā padara nāves gaidīšanu daudz paciešamāku) ar māsas mazmeitu Dženiju (un viņas ģimeni), kuras šķir ne tikai datora izgaismotais ekrāns, bet arī okeāns, kas nošķir kontinentu no kontinenta. Un cilvēku no cilvēka. Dženija nav vienīgais dārgums, kas Dorisai pieder. Uz virtuves galda starp zāļu kārbiņām, asinsspiediena mērītāju, sālstrauku, lupu un telefonu, vieta atvēlēta sarkanai adrešu grāmatiņai, kuru desmit gadu vecumā saņēmusi dzimšanas dienā no sava tēva. Sākot ar šo dienu Dorisa aizpildījusi adrešu grāmatiņu lapaspusi pēc lapaspuses, cilvēku vārdiem, kuru dzīves krustojušās ar Dorisas dzīvi, veidojot sievietes mūžu par piesātinātu emociju jucekli, kura atrisinājums jau ir tuvu. Dorisa nolemj savu un šo cilvēku dzīves pavedienus saaust vienā veselumā un atklāt Dženijai visu noklusēto, pierakstot cilvēku pēc cilvēka, dodot iespēju tiem atkal būt dzīviem, un notikumu pēc notikuma emocionāli jutekliskos memuāros, kuru galvenais virzītājspēks atklājas zaudētā mīlestībā.

    “Mēdz teikt, ka cilvēks nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību. Ka tā uzbūvē sev ligzdu dziļi ķermeņa atmiņā. Alans tur dzīvo joprojām. Viņš var būt kritis kareivis vai miris večuks, bet manī viņš joprojām ir dzīvs.
    (..)
    Aiziedama kapā, es paņemšu viņu sev līdzi un cerēšu atrast viņu debesīs.”

    Sievietes stāsti aizved lasītāju (un Dženiju) senā pagātnē. Uz pagājušā gadsimta pirmo pusi, kurā pēc tēva nāves Dženijai, esot tik tikko pusaudžu vecumu sasniegušai, jāmēģina uzrausties pieaugušo dzīves sedlos, kas pārvēršas sāpīgos iespaidos – meitenei nākas atteikties no ģimenes mājām, kurā vienīgie siltie apskāvieni piederējuši tēvam, kura baismu pilnais nāves kliedziens joprojām atbalsojas sievietes galvā. Sākas Dorisas ceļš pretī neizbēgami straujai pieaugšanai, atstājot aiz muguras bērna priekiem nepiepildīto bērnību. Savā ceļā Dorisa satiek draugu uz mūžu, kura vēstuļu skavās meitene slēpj savas dvēseles sāpes un neskaitāmi daudz cilvēku, kuri, kā krējumu nosmēluši no Dorisas dzīves emaljētās bļodas, pirkstus labpatikā nolaizījuši, devušies tālāk ar laiku kļūstot par kārtējo svītrojumu sarkanajā adrešu grāmatiņā, kura nobeigumā sāpīgi nodevīgiem līkločiem iezīmējās vārds – miris. Un ar katru gadu šis vārds kā pārakmeņojies baiļpilns skatiens iezīmē arvien lielāku un lielāku teritoriju sarkanajā adrešu grāmatiņā, dzēšot vārdus un uzvārdus no Dorisas dzīves uz visiem laikiem. Taču kādu dienu sievietes dzīvē ienāk Alans Smits. Vīrietis, kura vārdu nav iespējams izdzēst ne no sarkanās adrešu grāmatiņas, ne no Dorisas sirds. Vīrietis baltajā kreklā, sarkanajā saburzītajā vilnas svīterī un bēšajās biksēs, kurš apsēdās uz soliņa liepas paēnī, cieši blakus Dorisai, kļuva par neaprakstāmi dziļu piepildījumu un dzēlīgu tukšumu reizē. Tikai tā, reizē gan sildīt, gan saldēt, var būt mīlestība, kurai nav lemts piepildīties.

    Stāsti, kas atklāj Dorisas dzīves augstākos un zemākos punktus, liek aizdomāties par to, cik gan liela nozīme ir liktenim, kuram allaž kā prātu zaudējušam spēlmanim patīk kārtot cilvēkus kā figūriņas dzīves šaha laukumā. Katra lieka kustība neatgriezeniski noved pie bojājuma dzīves ratu ritošajā daļā, nekontrolējami mainot dzīves kursa uzņemto virzienu. Kāds vienmēr krusto kāda ceļu. Kāds vienmēr pamet spēles laukumu, pat īsti neiesildījies. Taču beigu beigās laukumā paliek viena vienīga dāma, kura spēlē pret likteni zaudējusi visu – vārdus, kas dzīves laikā slīdējuši garām. Kas salauzuši sirdis un likuši asarām līt. Kas kļuvuši par mīļotajiem un ienaidniekiem. Kāda būtu mūsu dzīve, ja viss būtu mūsu rokās? Ja rītdienu spētu lemt mēs paši? Vai mūsu sirdīs un prātos spētu iemājot sapņi? Un kur sāktos cilvēks? Un kur tas beigtos?

    “Neviens nevēlas nomirt vienatnē.
    Un nevienam tas nebūtu jādara.”

    Nenoliegšu, ka sākumā nedomāju par Sarkano adrešu grāmatiņu rakstīt blogā. Taču laikā, kurā man bija jāuzliek romāna lasīšana uz pauzes, gatavojoties meitas dzimšanas dienas svinībām, sapratu, ka starp balonu pūšanām un salātu sastāvdaļu griešanām, nekaunīgi bieži domāju par grāmatu, kas puslasīta gaidīja manu acu pāru atgriešanos starp tās lapaspušu rindiņām. Tajā brīdī nolēmu, ka pēc grāmatas izlasīšanas Dorisas stāstu izklāšu arī uz sava bloga palaga, ļaujot domām un nedomām noslāņoties uz tā. Sofija Lundberja patiesi radījusi romānu, kuru var aizrautīgi lasīt. Nepagurstoši. Tomēr nezinu, vai tas spēs atstāt uz mani ilgstošu iespaidu. To noteikti rādīs laiks.
    Grāmatas pēdējās nodaļas lasīju asaru aizmiglotām acīm. Iespējams, ka hormoni vai glikozes slodzes tests lika par sevi manīt, taču varbūt tomēr autorei, negribīgi atzīstot, izdevās atvērt manī kādu emociju slūžu, kuru labprātāk būtu paturējusi ciet. Arī to noteikti rādīs laiks.

    “Vajag tikai aizvērt acis un padomāt.
    Kad laiks ir viss, kas tev atlicis, domas aizklīst ļoti tālu.”