• Vineta Trimalniece «Piepildīts»

    “Lai arī viņa nekad to sev nespēja atzīt, šeit viņa bija mazliet laimīga.”

    Atceros pirmo reizi, kad vecmamma salasīja daļu savas iedzīves, salika Maximas kuļķenē, uzstīvēja kājās garos melnos zābakus, uzmeta uz pleciem ziemas jupķi, apsēja ap galvu pēc naftalīna viegli dvakojošo, ziedu motīvu caurvijošo lakatu, paņēma savā gadu desmitiem mocīto un sastrādāto plaukstu tvērienā nūju un devās prom. Pie ārdurvīm es viņu pārtvēru un jautāju, uz kurieni viņa tagad, piķa melnā decembra spelgonī, taisās doties. Uz mājām, viņa atbildēja. Atbildēja bez mirdzuma acīs. Atbildēja bez siltuma balsī. Atbildēja uz sliekšņa mājām, kuras vairāk kā gadus trīsdesmit saukusi par savējām.
    Tas notika pēkšņi. Bez instrukcijām, kā būt tālāk.
    Mēs kļuvām svešas.
    Katra reize, mēģinot tuvoties, beidzās ar agresiju.
    Beidzās ar agresiju katru reizi, kad bija jāpabaro uz mikroviļņu krāsns satupušās zīlītes. Katru reizi, kad nācās saukt policiju, jo kāds centās ielauzties mājā caur televizora kineskopu. Katru reizi, kad pēc karsti kūpošas piparmētru tējas un cepumiem uzprasījās arī neredzamie ciemiņi.
    Mājas sienas, kuras piedzīvojušas daudz mīlestības un prieka, bērnu un mazbērnu spiedzienus un smieklus, pēkšņi sāka jukt prātā. Kā greizo spoguļu istabā, kurā nekas nav tā, kā izskatās.
    Diena no dienas attālināja viņu no īstenības un veda pa senu notikumu pēdām tālā pagātnē.
    Tajā man nebija vietas.

    “Iekšējais dzīves spēks cilvēkā esot daudz lielāks, nekā pašam šķiet.”

    Aizvēru acis un tinu tālāk, ikreiz, kad uzdūros jaunai atsauksmei, kas ļāva ielūkoties jaunās rakstnieces Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājumā Piepildīts. Jau no pirmajiem aizmetņiem, kas vēstīja, ka izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē tiks izauklēti stāsti par aprūpes nama iemītniekiem, skaidri zināju, ka lasāmo grāmatu kaudzītē notiks kadru maiņa – kādai ilgi rindā gaidošai, pēc lasītāja izslāpušai grāmatai nāksies uzgaidīt vēl aptuveni astoņdesmit lappuses, lai tiktu pie kārotā.
    Uzklausīt sirmgalvju mūžu mācos no jauna. Kā no ābeces. Apsteigt domas, kas auļo ātrāk par vārdiem un rausta uz visām pusēm stāstītāju. Tik svešus un savādi pazīstamus vienlaicīgi. Stāstus, kas dun galvā vēl ilgi pēc tam, kad pirkstu gali zaudējuši lapu pieskārienu atmiņu.
    Un nenodeldējamais jautājums – kas mūs sagaida brīdi pirms mūžības vārti tiks atdarīti un tikai viens solis mūs šķirs no aizmirstības?
    Rakstnieci cilvēkus izstāstīt tālāk iedvesmojuši neparasti, traģiski un mīlestības pilni stāsti, kuri caurvijuši kāda pansionāta iemītnieku dzīves.
    Biogrāfiskas pastkartes, kurām nav vecuma ierobežojuma.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dzīve ir skaista, kaut arī mazliet grūta.”

    Piepildīts veido stāsti, kuri par spīti tam, ka aizlūzt un iesprūst kaklā, vienā elpas vilcienā izlasāmi. Stāsti, kas saguluši grāmatas lapaspusēs, smagi kā akmeņi, atklāj aprūpes nama iemītnieku likteņus. Sajūtas. Ilgas. Skumjas. Dusmas. Emociju karuseļi, kurus nav iespējams apstādināt. Izbalēšana mīļoto atmiņās un lūgšanas pēc atpestīšanas no vientulības mijas ar neizdzīvotiem un nepiepildītiem nomoda sapņiem. Mīlestība, kas dziest kā pēdējā elpa un sauciens pēc uzmanības. Saujiņa ar domām, ka ciešanas ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa un bailes no nāves ir tik tuvu klātesošas, ka tās dvaša uz skausta liek nodrebēt pat tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Salauzt dzīvi ar pirmo elpas vilcienu. Liktenis, kurš ne vienmēr spēlē pēc noteikumiem. Krāpnieks.

    Tās ir dzīves, kuras dzīvotas mums tepat līdzās. Un aprautas aprūpes nama gaiteņos. Istabiņās, kuras ik dienu zaudē savus iemītniekus, kuri vienmēr tajā nonākuši aiz brīvas gribas. Un ne vienmēr ir bijušas citas iespējas. Katrs stāsts ir unikāls. Tāds tas ir vienīgais, starp padsmit citiem. Ne mazāk skarbiem un asi trāpīgiem lasītāja vājajās vietās. Tie kā sūkļi savās lappusēs uzsūc asaras un sāpes, kas izlietas pēc vārdu un teikumu kaujām, uzvarot lasītāju kā emocionāli, tā fiziski.
    Cilvēcība, kas aug un dilst atbilstoši apstākļiem. Cilvēcība un alkas pēc tās, kas nevienu, kurš nolēmis mesties Piepildīts stāstu varoņu iepazīšanā, neatstās vienaldzīgu.
    Iebrist stāstu sajūtās kā sniegā un vibrēt līdzi kā kokiem dedzīgā vējā. Neremdināmā.

    “Viņš saprata, ka nevienam nedrīkst pieķerties, nevienu pielaist tuvāk.”

    Šie stāsti neļaus sēdēt uz vietas, tie ņems aiz rokas un vedīs sev līdzi. Vedīs pa dažādām realitātēm un liks drebināties dēļ aukstuma, kas slēpjas aiz katras no tām.
    Vinetas Trimalnieces debija ir veiksmīga. To apliecina arī mana biežā acu mirkšķināšana, uzduroties atkal jauniem un jauniem sajūsmas spiedzieniem grāmatmīļu atsauksmēs, kurām iespēju robežās metu līkumu, vēloties bez priekšā teikšanas mesties ar galvu taisni iekšā šajā bagātīgajā izjūtu okeānā. Pārliecībā, ka tas mani nesaudzēs.
    Netiesājiet un nekļūstiet par vienaldzības līdzatkarīgajiem. Glabājiet atmiņas par saviem mīļajiem labi redzamās vietās. Un noglaudiet to sirmot sākušās galvas, ja tas vēl ir iespējams. Neatlieciet uz vēlāku telefona zvanus un mīļus vārdus. Nevairieties apskāvienus un miklas bučas uz vaiga.
    Varbūt šīs būs pēdējās atmiņas, kuras klusā nopūtā nogulsies uz mīļo lūpām.

    “Galu galā viņš pats nezināja, kurš ceļš ir smagāk ejams – vai tas, kas ved pie šī gadiem ilgi koptā un lolotā kapa un Annas smaida, kurš rotā viņu puikas seju, iekaltu piemineklī, vai izdangātais ceļš, kas ved uz pansionātu.”

  • Ēriks Emanuēls Šmits «Oskars un Rozā dāma»

    “Ja tev plaukstā vai pēdā iedur naglu, tu nevari nejust sāpes. Tu ciet. Turpretī doma par miršanu tev nerada sāpes. Jo tu nezini, kas tevi sagaida. Tātad tas atkarīgs tikai no tevis, ciest vai ne.”

    Ja es zinātu, kur adresēt pastkarti, lai tā nonāktu pie Dieva, es aizietu uz grāmatu veikalu, nopirktu visskaistāko pastkarti ar kaķiem un spīdumiem uz tās. Nolaizītu pastmarkas trauslo papīra muguru un ar īkšķi filigrāni uzspiestu uz pastkartes pieres. Visupirms atvainotos par traucējumu un tad uzdotu dažus eksistenciālus jautājumus, kuri lauž manu prātu. Sāktu ar – kā lai izskaidro dzīvi? Kāpēc piedzimstam un kāpēc mirstam? Kāpēc ļaujam uzplaukt sevī skumjām, priekam atvēlot tik maz? Kāpēc ledusskapī ir iebūvēta lampiņa, ja pēc sešiem vakarā iesaka neēst? Kā lai izskaidro vēlmi likties uz auss vēlā vakara stundā, kad Sauli sardzē nomainījis Mēness? Kāpēc agros rītos no gultas izkāpjam ar kreiso kāju tikai tāpēc, lai aizbildinājums par nolaistiem lūpu kaktiņiem visas dienas garumā būtu tepat mēles galā? Kā pārbaudīt vai piens nav saskābis, ja otrā pusīte ir devusies komandējumā? Kā lai izskaidro vilinājumu pārkāpt noteikumus, kuri ierakstīti uz zilās debesu bļodas sienām? Un kāpēc asas izjūtas ļauj piedzimt taureņiem vēderā? Un mīlestība?
    Kur parakstīt iniciatīvu, kas mani pilnībā atbrīvotu no radniecīgām saitēm ar tuviniekiem, kuri kļuvuši par covidiotiem?
    Kā lai izskaidro, kāpēc asaras ir sāļas kā jūra, bet sapņi saldi kā cukurvates kalni? Kāpēc sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu tieši uz grīdas lūpām? Kā lai izskaidro baltus melus un melnu patiesību? Kāpēc cilvēki savas brūces dziedē ar laiku, nevis ar ceļmallapām, ja tām ir lielāks efekts?
    Kāpēc nepretojoties pakļaujamies šaubu ēnu cietumiem? Un kāpēc ļaujam liktenim sevi klupināt?
    Kā lai izskaidro neizskaidrojamo?
    Kā lai izskaidro šo neizskaidrojamo karu ar likteni?
    Kā lai izskaidro?
    (Vairāk jautājumiem nav vietas, mīļais DievsVarbūt varam pāriet uz saraksti e-pastā?)

    “Uz pasauli katru dienu jāskatās tā, it kā to redzētu pirmo reizi.”

    Franču rakstnieka un dramaturga Ērika Emanuēla Šmita (Eric-Emmanuel Schmitt) radīto stāstu Oskars un Rozā dāma pamanīju pateicoties raidieraksta Piedzīvot lappuses autorei Aijai Bremšmitei, kura dalījās savās pārdomās par šo kabatas formāta grāmatiņu. Skaidrs, ka mani uzrunāja teiktais par puisēnu, kuru modināt drīkst vien mīļais Dievs, tāpēc pāris klikšķi un virtuālajā bibliotēkā rezervēju šo plaukstas lieluma iespieddarbu sev. Tajā brīdī vēl nenojautu, ka stāsta par Oskaru un Rozā dāmu lasīšanas laiks sakritīs ar brīdi, kad mūžība pie sevis aizsauks mūsu ģimenes mīluli, kurš desmit gadus zaga ne tikai sardeles no galda, bet arī visu mūsu uzmanību. Un mīlestību. Ķīmiskā reakcija, kas notika starp manas dvēseles sāpju pilno kliedzienu (kas atāli atgādināja skaņu, kas rodas uz lūpām, kad, rīvējot burkānus salātiem, tajos ierīvējas arī daļa pirksta) un aizkustinošo stāstu, ietērptu zilos vākos, neatlaidīgi urdīja runāt arī par manām sajūtām, kas kā vējdzirnavas mala domas smalkos miltos arī manā galvā.
    Vai citkārt šis vēstījums būtu nonācis uz mana emuāra sienas?
    Visticamāk – nē.
    Bet šodien?
    Te nu tas ir…
    (No franču valodas tulkojusi Lūcija Rambeka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2010)

    “Cilvēki baidās no nāves, jo viņus biedē nezināmais.”

    Stāsts Oskars un Rozā dāma (OSCAR ET LA DAME ROSE) ir ļoti emocionāls, dzeloši skumjš, taču reizē bezgala gaišs vēstījums, kura priekšplānā bezkaunīgi gozējas Oskars – desmit gadus vecs zēns, kurš ir pierādījums tam, ka medicīna ne vienmēr spēj radīt brīnumus, un slimība, kura pārņēmusi mazā zēna ķermeni, nolēmusi laupīt tam rītdienu. Oskars mirst. Cilvēki mēdz būt gļēvi grūtību priekšā, un tādi ir arī Oskara vecāki. Gļēvi runāt. Un Oskaram tas sāp. Varbūt pat vairāk par apziņu, ka Oskars nekad neizaugs pietiekami liels, lai bez pakāpšanās uz krēsla nomainītu izdegušo spuldzīti vai paņemtu hipotekāro kredītu ģimenes mājas iegādei. Oskara sāpes rada dusmas un aizvainojumu. Un tās ir vienīgās jūtas, kuras vieno mazo zēnu ar vecākiem. Taču Oskaram ir cilvēks, kurš nekad neslēpjas aiz medussaldiem vārdiem – Rozā dāma, kuru zēns mīļi nodēvējis par Rozā mammīti. Lai arī Oskars nezina, kur adresēt vēstules, Rozā mammītes iedvesmots, viņš uzsāk saraksti ar Dievu divpadsmit dienu garumā. Divpadsmit dienas, lai nodzīvotu dzīvi. Divpadsmit dienas, lai pieredzētu īstu draudzību, pirmo mīlestību un skūpstu, kāzas, pārpratumus, šķiršanos, aizvainojumu un piedošanu. Atpestīšanu.

    Mēs parasti aizstāvamies ar vārdiem man nav laika. Man nav laika apliet izkaltušās puķes uz palodzēm. Man nav laika satikt draugus, kuru sejas atmiņās sāk izbalēt. Man nav laika lasīt skapī nīkstošās grāmatas, kuras kā magnēti pievelk putekļu kārtas kā mēteļus. Vienu uz otra. Man nav laika no rīta mierā izdzert kafiju ar pienu, lasot avīzē politiskās slejas vai minot krustvārdu mīklas. Man nav laika sveicināt saldi smaidošos kaimiņus. Man nav laika radiem sūtīt un saņemt vēstules. Man nav laika pieteikties gleznošanas meistarklasēm. Man nav laika meklēt cilvēku, kam nebūs laika man.
    Man nav laika dzīvot.
    Taču patiesībā ar laiku tam nav nekāda sakara, un to šajā mazajā grāmatiņā pierāda arī pats autors. Mēs slēpjamies aiz man nav laika sienas, kaut patiesībā aiz visām mūsu darbībām stāv lielais un baisais es negribu karš. Bet Oskars grib. Grib dzīvot un izdzīvot. Piedzīvot dzīves saldmi un rūgtumu. Un viņam tas izdodas, kaut šķiet, ka man nav laika.

    “Tev, manu mazo Oskar, ir viegli kauli un nav daudz miesas, taču valdzina ne tikai kauli un miesa, bet arī sirds un dvēsele, un sirdsskaidrības un dvēseliskuma tev ir papilnam.”


    Dzīve būtu traģiska, ja tajā nebūtu humora. Un tieši tāds ir Oskars un viņa Rozā dāma. Lai arī šī stāsta galvenās sastāvdaļas meklējamas plauktos zem uzraksta traģika un drāma, tajā paredzēta arī šķipsniņa humora. Un autoram šķietami nejauši gadījies pievienot nedaudz vairāk par vienu šķipsniņu. Vismaz divas. Vai divas ar pusi. Oskars un Rozā dāma ir caururbjošs. Domas plēsošs un dziedējošs.
    Katra diena kā dāvana, lēnām un ar baudu jāizsaiņo, jāizdzīvo. Dzīve ir jāpiedzīvo.
    Mēs esam pieraduši izturēties tā, it kā nāve nespētu mūs skart, taču tikmēr kāds kaut kur tepat aiz loga, aiz ielas, aiz pilsētas un pilsētām nodzīvo savas dzīves pēdējās divpadsmit dienas.
    Nu kā lai izskaidro dzīvi?
    Ja dzīvi būtu lemts izskaidrot, visticamāk, mēs jau būtu piedzimuši, turot rokā instrukciju, kā to izdarīt…

    “P.S. Pēdējās trīs dienas Oskars uz naktsgaldiņa turēja zīmīti. Es domāju, ka tā domāta Tev. Tur bija rakstīts: “Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt.””

  • Olga Gromova «Cukura bērns»

    “Niknums ir spēcīgas jūtas, tās palīdz izturēt.”

    Līdzcilvēku dzīvesstāsti ir mūsu emociju motori. Tie dzen domas uz priekšu un atpakaļ. Rotaļīgi, kā vējš savu elpu zem aplodām, radot trīsas manu un tavu svētnīcu skeletos. Līdzcilvēku mūža vēstījumi ir mūsu iekšējo dialogu ģeneratori. Tie plosa un ārda. Un uzrušina netīkamas mieles, kuras skalda dvēseli kā truls cirvis. Un tikai laiks valda pār brīdi, kad sapīsimies šo vārdu miju samudžinātajās ritmu konstrukcijās. Jo šādiem stāstiem lietošanas pamācību nav. (Un kā gan lai bez tām zina par iespējamajām blakusparādībām?)
    Bezspēkā klanīties cauri biezai un aukstai tumsai, līdz konvulsiju urdītā miesa pārdeg kā sērkociņa liesmas vajāts, putekļiem klāts zirnekļu tīkls. Vai ar degunu bakstīt saldas cukurvates mīksto vēderu dienās, kad asaras pār vaigiem plūst neviltoti bērnišķīgas laimes dēļ. Abos gadījumos ir svarīgi būt klātesošam. Būt tuvu un izlaist katru šo stāstu cauri dzīslu sazarojumiem, svēti cerot, ka tie nekļūs par iznīcinošu trombu.
    Mums jākļūst par klusiem klausītājiem.
    Tikai tā šie stāsti nespēs aiziet bojā.

    “Lai cik augsti viļņi un dziļi bezdibeņi, mūsu gars ir taisns un stingrs kā bura, un mēs noteikti aizpeldēsim līdz galam”

    Pateicoties Jāņa Rozes apgāda rūpēm par lasītmīlētājiem, arī manās rokās nonākusi patiesi brīnumaini burvīga, bet asi ādā kniebjoša un lūpā kodoša grāmata – krievu rakstnieces, redaktores Olgas Gromovas (Ольга Громова) dokumentāli literārais piemineklis mazās Stellas (un daudzu tā laika mazo cilvēku) liktenim pirmskara un kara gados. Piemineklis zaudētām bezrūpīgām bērnu dienām, zaudētām mājām, zaudētu tēva mīlestību.
    Taču ne zaudētām cerībām.
    Cerībām, kas reiz izpletīs spārnus un aizvedīs atkal mājup.

    Grāmatas Cukura bērns (Сахарный ребёнок) priekšvārda (“ceļavārdi grāmatai” – cik gan skaisti tas skan!) autore, rakstniece Ludmila Uļicka, raksta: “Cilvēka atmiņa ir pagātnes pieraksts. (..) … miljoniem vienkāršu cilvēku stāstu – iet zudība tā vienkāršā iemesla dēl, ka tiem nav bijis klausītāju…” Lasot šos vārdus, haotiski kratu galvu, kā uz automašīnas paneļa novietots (nu jau par antikvariātu kļuvušais) suns – aksesuārs. Arī Cukura bērnam nebūtu iespējas nokļūt nedz lasītāju grāmatu plauktos, nedz sirdīs, ja ne liktenīga satikšanās un vēlme noklausīties Stellas stāstu no sākuma līdz…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “- Atceries, kur mēs bijām… atceries, kas mēs esam… Par katru neapdomīgu vārdu mēs dabūsim samaksāt…”

    Lai arī pazīmes liecināja, ka pasaulē jānāk Henrijam (tas gan netika minēts, bet šajā vietā iztēlojos, kā Stellas māte biežāk iegriežas saimes virtuvē, lai nogrieztu kārtīgu kūpinātas gaļas vai siera šķēli), pavisam negaidīti Nudoļsku ģimenē, pēc ilga vārdu kara par bērna vārda izvēli, ienāca Stella. Jau piedzimstot mazulītei nācās drosmīgi cīnīties par vietu uz šī nepieradināmā zemes pleķīša, pierādot, ka spēcīgs gars savu mājvietu var atrast arī vien teju divu cukura paku smagā ķermenī. Stella auga mīlēta un aprūpēta. Vecāku uzmanības neapdalīta… līdz brīdim, kad par dzimtenes nodevību tika apcietināts Stellas tēvs. Vienīgā vieta uz pasaules, kurā Stella varēja izglābt savu tēvu, bija fantāzijas pasaule, kurā izstāstīt stāstu no dzīves tā, lai galvenais varonis tiktu izglābts un beigas būtu laimīgas. Taču ne visi stāsti un ne visas pasakas ir lemtas laimīgām beigām un labā uzvaru par ļauno. Piecu gadu vecumā Stellai nācās uzzināt un izprast lietas, kuras pat daļa pieaugušo neizprata. Un neizprot joprojām.
    1937. gada vasarā Stella kopā ar mammu dodas izsūtījumā, pat nenojaušot, kādus pārsteigumus Kirgīzijas stepe sagatavojusi šīm savas valsts nodotajām un izstumtajām.

    “No visām mantām, kuras paņēmām līdzi no Maskavas, mums bija palikušas tikai tās drēbes, kas mugurā, un vēl divas lietas. Mazais plastmasas nēģerēns Toms man un sens kabatas formāta sējumiņš, hrestomātija “Krievu dzejnieki” mammai.
    Šīs divas lietas ilgu laiku bija mani vienīgie draugi.”

    Olga Gromova Cukura bērnā apraksta laika posmu no 1937. līdz 1946. gadam. Spītējot jaunajiem apstākļiem, spītējot karam, atmiņas par šo laiku Stella atstāstījusi krāšņi. Lai arī lielākā daļa ir pašas autores literārais pieskāriens, ne brīdi nepamet sajūta, ka tieši tā arī ir bijis. Un ne vārda savādāk.
    Cik grūti būt bērnam laikā, kad no tevis prasa pieaugušu. Domāt, ko dari. Domāt, ko runā. Domāt, domāt, domāt. Un neuzdot jautājumus. Viens nepareizi uzdots jautājums var būt nāvējošāks kā desmit stobru gali.
    Liela nozīme Stellas dzīvei izsūtījumā bija literatūrai. Tā palīdzēja būt modriem, palīdzēja barot prātu un garu. Tā sniedza atbildes vēl pirms jautājums prātā izskanējis skaļi.
    Lēni vakari un kopīga noreibšana pie grāmatu lapaspusēm kopā ar ģimeni ir tas, pēc kā šī pasaule ilgojas. Un ilgosies vēl ilgi, ja mēs nesalauzīsim šo ātro skrējienu un kolas un čipsu vakaru pie saviem platekrāna draugiem (kuriem par mums, un mūsu liekajiem kilogramiem, ir pilnīgi vienalga) lāstu.
    Lēni vakari un cilvēki. Lielākās vērtības. Un apziņa, ka, par spīti augošajiem un sākumā šķietami nepārvaramajiem sarežģījumiem, nezuda ticība līdzcilvēkiem. Cilvēkiem, kuri, kā pār mākoņu kuģa bortu pārkrituši eņģeli, nepakļaujoties saviem likteņa belzieniem pa saules pinumu, nebaidījās sniegt palīdzību. Ne velti mamma Stellai daudzkārt atgādināja, ka par spīti visam, labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto.
    Jāpiekrīt arī man, ka, ja cilvēkiem pašiem dzīve sagādājusi daudz ciešanu un grūtību, viņi palīdz citiem neprasot pateicības. Šajā mazajā patiesībā slēpjas arī Stellas un viņas mammas atslēga uz brīvību.
    Cerības izpleš spārnus un aizved atkal mājup…

    “Kad cilvēku piemeklē nelaime, tad parasti šķiet, ka tieši viņam ir vissāpīgāk un vissliktāk pasaulē.”

    Jau iepriekš manis pieminētā rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums.


    Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    Domāju, ka Stella debesīs jau padzirdējusi, ka neviens Cukura bērnu neuzskata par kārtējiem ierindas memuāriem… un to lasa visi. Visi.
    Stellas stāsts pie mums ir drošībā.
    Cukura bērns ir drošībā.

    “Visas dzīves laikā (un mana mamma nomira 72 gadu vecumā) es ne reizes nedzirdēju, ka viņa būtu pacēlusi balsi, un nekad neredzēju asaras viņas acīs. Un jau krietni vēlāk, sastopoties grāmatās ar tādām klišejām kā “nelokāma griba”, “dzelzs izturība”, “tēraudciets raksturs”, es skaidri zināju, ka tas ir tieši par viņu.”

  • Metjū Volkers «Kāpēc mēs guļam?»

    “Apkopjot visas ietekmes uz veselību, jau zināmo patiesību kļūst vieglāk pieņemt – jo īsāks miegs, jo īsāks mūžs. Tāpēc senais teiciens “Izgulēšos zārkā” diemžēl ir bēdīgi patiess.”

    Miegs, pacietība un labās kājas mazais pirkstiņš ir trauslākās lietas, kas cilvēkam var piederēt. Manu miegu lauž mani bērni, labās kājas mazo pirkstiņu durvju stenderes, bet pacietību – neiroloģijas un psiholoģijas zinātņu doktors Metjū Volkers.
    Kad manā elektroniskajā pasta kastē iekrita vēstule no izdevniecības HELIOS, sniedzot ieskatu tās svaigākajos izdevumos, mani patiesi uzrunāja grāmata Kāpēc mēs guļam?, kas nepārprotami mēģināja apgalvot, ka atklās visus manus miega un sapņu noslēpumus. Man, kā latvietim par septiņdesmit pieciem procentiem, protams, labprātāk patiktu atklāt labāko sēņošanas vietu noslēpumu, taču atklāt to, kāpēc man ir jāiet gulēt laikā, kad es varētu, piemēram, izlasīt visas pasaules grāmatas sausas, arī nešķita peļama. Taču nonākot līdz šķietami patīkamajam lasīšanas procesam, sapratu, ka šo grāmatu lasu pirmo un pēdējo reizi. Laikam jau vairāk tāpēc, ka patiesība nedaudz sāp (un gulēšana blakus krācošam dzīvesbiedram arī).
    (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode; Izdevējs: izdevniecība HELIOS, 2020)

    “Mūsu sapņu dzīve ir daudz lielāka, nekā modinātājpulkstenis to cenšas iegalvot.”

    Ziloņiem pietiekot ar pusi no cilvēkam nepieciešamā miega, kas nozīmē, ka kopš pirmā bērna dzimšanas (kas jau, celies vai krīti, ir astoņus gadus sena pagātne), lai vai kā es vēlētos sevi identificēt ar lauvenes vai tīģerienes tēlu, es esmu zilonis.
    Grāmatas Kāpēc mēs guļam? autors Metjū Volkers retoriski jautā, vai lasītājs atceras, kad pēdējo reizi naktī nogulējis astoņas stundas, modinātājpulksteņa triekas neķerts – mana atbilde ir, kopš kļuvu par māti, ne reizi. Ne reizi, guļot astoņas stundas no vietas. Ne reizi, izmantojot galda pulkstenī iebūvēto modināšanas funkciju. Manai atbildei autors liek pretī faktus, kas liek maniem pāris, pēc dzemdībām pāri palikušajiem, matiem celties stāvus – nepietiekams un nekvalitatīvs miegs spēj izsūkt cilvēka imūnsistēmu sausu, vairāk nekā divas reizes palielināt iespējamību saslimt ar vēzi (par citām horoskopa zīmēm nekas netika minēts, piedodiet), vai izraisīt, piemēram, Alcheimera slimī….pagaidiet, ko es gribēju teikt?
    Lai vai kā nebūtu, grāmata jau pašā sākumā liek uzdot sev jautājumu, nevis “kāpēc mēs guļam?“, bet “kāpēc, pie velna, mēs neguļam?”. Skaidrs ir viens – viss ir slikti un Šarlotes Brontē citēšana nepalīdz, Volkera kungs (tikai atplēš vaļā senas rētas, kas saistās ar Džeinas Eiras iesprostošanu grāmatu skapī, nedodot iespēju tikt izlasītai). Ja es patiesi vēlētos zināt, ka miega stundu nozagšana pie karsti kūpošas lattes, liks pārvērsties manai ikdienai par nomoda murgiem vai vēlmes pašiznīcināties, visticamāk, es pati to ieguglētu, tāpēc pirksta kratīšana un cenšanās lasītāju nopērt ar vārdiem, par to, ka dārgās miega stundas mēs sev nozogam apzināti, mani tikai sanikno. Nē, es to nedaru apzināti. To apzināti man nodara mani bērni. Miega trūkums var nogalināt. Un neizgulējuša cilvēka kaitināšana arī.
    Visticamāk manu neapmierinātību par grāmatu rada tas, ka tā gluži vienkārši pie manis atnākusi nelaikā – kad izspūrušiem matiem, ziliem riņķiem zem acīm un treniņbiksēm, kas izmisīgi lūdz pēc veļasmašīnas dūcošās melodijas, šūpodamās stāvu istabas vidū ar zīdaini vienā un kafijas krūzi otrā rokā, alkstot miega uz spilvena un zem segas, ne grāmatas lappusēs. Lai arī kā es censtos savākties, lai uzsūkt informāciju, kas kā lavīna gāzās ārā no grāmatas vākiem, tā vēsā mierā pārgāzās man pāri, aprokot zem bieziem nesaprašanas vāliem.

    “Atņemiet cilvēkam viņa REM miega sapņošanas stāvokli, un viņa smadzeņu emocionālā noskaņojuma līkne zaudēs savu žiletes asuma precizitāti. Gluži kā skatoties uz attēlu caur nosarmojušu logu vai uz fotogrāfiju bez fokusa, pēc sapņiem izbadējušās smadzenes nevar precīzi atšifrēt sejas izteiksmi, kas kļūst izkropļota. Un jūs sākas draugus kļūdaini uzskatīt par ienaidniekiem.”

    Metjū Volkers atklāj, ka šīs grāmatas mērķis ir atjaunot cieņu pret miegu, novēršot paviršību un nepieļaujot nolaidību pret to, taču vienīgā vēlme, lasot Kāpēc mēs guļam?, bija ārstēt šo garlaicību ar kārtīgu kofeīna devu. Iepriekš biju lasījusi neskaitāmi daudz slavinošu atsauksmju par šo miega koda uzlaušanas grāmatu, kas lika aizrautībā ievilkt elpu pirms mešanās tajā iekšā. Taču tas, kas mani sagaidīja, lika noplakt visām sajūsmu vētrām, pievienojot manu tām dažām ne īpaši pa spalvu glaudošajām atsauksmēm. Priekšvārda autors RSU docents Normunds Limba norādīja, ka Metjū Volkers sarežģītas lietas izklāsta vienkāršā valodā un, lai lasītu šo miega bībeli nav nepieciešama medicīniska izglītība, manā priekšā ir alojies. Lielāko daļu grāmatas mierīgi varēju lasīt kaut vai ar aizvērtām acīm, jo es tāpat neko nesapratu. Vai negribēju saprast. Varbūt pie vainas mana “uzliec uz pušuma ceļmallapu” medicīniskā izglītība. Bet varbūt domas, ka šo lasāmvielu labāk iemainītu pret grāmatu skapī putekļus rijošo Džeinu Eiru.
    Tāpat kā cilvēki nespēj atgulēt atpakaļ zaudēto miegu, es nespēju atrakstīt atpakaļ augstāk sarakstīto, tāpēc pavisam nelielai grāmatas aizstāvībai tomēr vēlos minēt, ka grāmatu caurvij daudz dažādu interesantu faktu, kurus piefiksēt savās faktu burtnīcās (vismaz tos, kurus nesalauž prātam netverama terminoloģija), tostarp, piemēram, faktu, ka sapņiem īstas nozīmes nav (un tagad ātri izmetiet visas savas “sapņu tulks” grāmatas ārā pa logu) kā arī to, ka tas vai esam pūces vai cīruļi (vai aitas), ir atkarīgs no tā, cik skaistā krustdūrienā izšūti mūsu (no vecākiem mantotie) gēni. Tāpat arī starp lapaspusēm uzdursies nerimstošam paša autora humoram (kas savā veidā neļāva man ieslīgt starp grāmatu lapaspusēm izgulēt neizgulēto).
    Ja tevi patiesi interesē izglītojoša un zinātniska literatūra, aizmirsti, ko tikko lasīji (ja neesi noslīcis mana sarkasma purvā un esi izlasījis līdz šai vietai) un tiec pie grāmatas eksemplāra arī sev. Taču, ja vēlies ar baudu iegrauzties Kāpēc mēs guļam? kā sulīgā ābolā, lai tikai glābtu sevi no pārpasaulīga garlaicības mākoņa vai palielinātu savu izlasīto grāmatu kaudzes statistiku, es ieteiktu kaut ko vieglāku. Piemēram, Margaritas Stārastes pasakas.

    “Miegs ir viena no pēdējām svarīgām bioloģiskajām mistērijām.”

  • Rupi Kaura «Saule un viņas puķes»

    es varēju būt jebkura
    šajā pasaulē
    bet es gribēju būt viņējā

    Tu mani vēlies iztukšot. Kā vīna glāzi, kuru nemaz nebiji pasūtījusi. Lēni un mokoši. Mokoši un lēni. Un tad Tu ņem un paskaties uz mani taureņa vieglumā. Liec man izvilināt no sevis dvēseli ārā. Izraut grīdas un nograut sienas (un cik labi, ka dzīvoju bez griestiem), kaut vēl tik tikko te bija eiroremonts. Uzadīt no tās Tev džemperi un siltas zeķes. Un pārpalikumu iemērkt karstā ūdens krūzē kā tējas maisiņu no lielveikala zemākajiem plauktiem. Bet es bez pārpalikuma apģērbšu Tevi. Lēni un mokoši. Mokoši un… Ļaušu Tev uzplaukt krāšņi. Ļaušu Tev uzplaukt visās luksofora, kas reizē mūs laiž un nelaiž pāri krustojumam, krāsās. Un dienās, tādās kā šī (lēnās un mokošās), es skatīšos uz Tevi kā uz saulē izbalējušu fotogrāfiju. Likšu pie krūtīm kā plāksteri visiem saviem raižu pilnajiem sirdspukstiem. Un, ja saņemšu drosmi, kautri jautāšu, vai Tu par mani domā tā, kā es domāju par Tevi? Vai arī Tu naktīs pamosties no sapņa par mani, nosvīdušu pieri un sarkaniem vaigiem?
    Tava klusēšana būs atbilde.
    Tava klusēšana piespiedīs mani saprast, ka vienlīdz drosmīgi ir gan palikt, gan aiziet, gan salūzt, gan atkal salaboties.
    Taču pati Tu atļausies vairāk. Tu vienmēr atļaujies vairāk. Atļaujies, jo esi mūžīgāka nekā citi. Tu esi vārdi. Tu esi dzeja.
    Lēni un mokoši.

    vientulības ironija:
    mēs visi to izjūtam
    vienlaikus

    Lasot dzeju, es atkailinos pati sev. Atklājos. Kautrējos. Un mēģinu sakārtot vārdu drumslas pareizā secībā, lai saprastu, kā par to visu patiesībā jūtos. Lai saprastu, cik tukša vai pilna es esmu priekš sevis.
    Dzeju salīdzinu ar bitēm. Mazliet baidos, jo tās dzēliens var izrādīties nežēlīgs. Un kas zina, varbūt alerģisku reakciju izraisošs (iedomājies, kā es to paskaidrotu slimnīcas uzņemšanā – mani sadzēla dzeja… tā taču var nonākt reanimācijā vai psihoneiroloģiskajā dispanserā). Tāpēc es glābju sevi un tevi, un par dzejas izraisītajām blakusparādībām nerunāju ne emuāra ietveros, ne ārpus tā, tāpat kā es nelūdzu nevienam iekāpt manās apakšbiksēs. Taču šoreiz es lūgšu.
    Pirmo reizi indiešu izcelsmes kanādiešu stāstnieces un dzejnieces Rupi Kaura (Rupi Kaur) vārdu manīju tīmekļa vietnes Pinterest plašajās ārēs, kurās tā lietotāji dalās ar dažādām vizuālām un tekstuālām baudām. Īsas, teju aprautas vārdu rindas, kas kā asi skrūvgrieži atrod tevī īsto skrūvi un griež līdz aprauj vītni. Liels bija mans pārsteigums, kad apgāds Zvaigzne ABC saviem lasītājiem dāvāja Rupi Kauras pirmo dzejas krājumu Piens un medus (MILK AND HONEY) atdzejojumu latviešu valodā. Tas, ko pati biju fragmentāri baudījusi internetos, lika man saprast, ka, ja nepievienošu pienu un medu saviem dzejas krājumiem, kādā brīdī man nāksies sev atzīties, ka šādu neizdarību rūgti nožēloju. Un patiesi. Ceļojums Rupi Kauras pasaulē mani lauza un dziedēja, knieba un skrāpēja, glaudīja un mīlēja. Un šķita, katrs vārds atstāj arvien dziļākas brūces manā ādā. Izpeldot cauri sāpināšanai, samīlēšanai, pārlaušanai un dziedēšanai, es vēlējos, lai Rupi Kaura ar mani turpina darīt vēl. Un apgāds Zvaigzne ABC, izdodot dzejnieces otro dzejas krājumu Saule un viņas puķes, ļāva šīm vēlmēm piepildīties.
    (No angļu valodas atdzejojusi Ieva Melgalve; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    pasaki viņiem, ka biju
    siltākā tev zināmā vieta
    un tu sasaldēji mani

    Saule un viņas puķes (The Sun and Her Flowers) uztveru kā mazu autobiogrāfiju.
    Savu. Domāju, katrs var parakstīties kaut zem pāris grāmatā iegravētajiem vārdiem, pasakot priekšā par sevi. Tik daudz. Par atbildēm, kuras meklējam, par atteikšanos no sevis, par viņu (kas atstāj tevi bez elpas), par saknēm (kuras izravējam) par vārdiem (kurus vēlamies dzirdēt) un par to, ko vārdi nepateiks.
    Rupi Kaurai piemīt spēja ar vienkāršību panākt pakļāvību. Lasītāja pieradināšanu, vienlaikus stāstot par pasauli ap sevi un stāstot par pasauli ap mums. Tik pazīstamu. Ierastu. It kā mēs dienu no dienas kopā ēstu pie viena galda kartupeļu biezputru un strēbtu dzērveņu ķīseli. Caur vienu logu skatītos kā uzaust Mēness un kokiem lapas atņem vējš. It kā mati, kas bezkaunīgi savijušies kanalizācijas notekā, nāktu no mūsu visu galvām. Rutīnu.
    Saruna ar dzejnieci prasa fizisku sagatavošanos, jo Rupi Kaura atklāti un bez godbijības runā par salauztu mīlestību, zaudējumiem (un kā atraudāt kādu atpakaļ), greizsirdību, savas zemes pamešanu, jaunu pasauļu atklāšanu. Par okeāniem, kas šķir cilvēku no cilvēka, un izvēlēm, kas šķir vēl sāpīgāk. Tāpat dzejniece daudz runā par sevis iemīlēšanu, sievišķību un par to, cik daudzas no mums no tās atteikušās, ieguldot sevi nepareizajos cilvēkos, un drosmi, kuru šodienā varam atļauties, bet neizmantojam, kaut zinām, tās, kuras bija ilgi pirms mums, to nevarēja. Atļauties.
    Milzu izšķērdība.

    ne jau tas, ko atstājām aiz sevis
    mani salauž
    bet tas, ko būtu varējuši uzcelt
    paliekot

    Kad vēl nebiju iepazinusies ar Rupi Kauras biogrāfiju un lasīju Piens un medus, biju pārliecināta, ka aiz šiem vārdiem nomaskējusies sieviete pilnbriedā, taču, kad uzzināju, ka izcilā māksliniece dzimusi 1992. gadā (esot vien divus gadus vecāka par mani), biju vairāk kā pārsteigta. Arī šodien, lasot Saule un viņas puķes, mani nepamet sajūta, ka šajos vārdos ieausta neparasta un neizsīkstošu emociju pārpilna pieredze, kura, lai to sasniegtu, prasa mūžību.
    Mani vairs neizbrīna fakts, ka Rupi Kauras burvestībā pītie vārdi, kuri ietērpti grāmatas lapaspusēs, kuras papildinātas ar pašas dzejnieces trāpīgām ilustrācijām, kļuvuši par starptautisku fenomenu. Rupi Kauru lasa un apbrīno visā pasaulē. Un varbūt pat ārpus pasaules robežām (arī tas mani neizbrīnītu).
    Saule un viņas puķes ir mazā terapija. Mūsu visu.
    Atliek vien ļauties.
    Tai.
    Līdz vairs
    nav it nekā
    par ko raizēties
    .

    taurenis
    kožu bara vidū
    nespējot saskatīt sevi
    arvien centīsies kļūt par kodi

  • SEPTEMBRIS/OKTOBRIS 2020

    JEB
    ELĒĢIJA DIVPADSMIT TEIKUMOS PAR TO, KĀPĒC ES NELASU GRĀMATAS

    Vieni Septembri sagaidīja savos izsēdētajos, puķaina raksta apvilktajos samta dīvānos, kas istabu piesilda ne vien ar deviņdesmito gadu dvingu, bet arī pirms nedēļām ēsto makaronu ar kečupu saldmi no pleķa, kas ieēdies samtā kā neveiksmīgi veidots (man, lūdzu, par lētām naudiņām) tetovējums uz ādas. Puķaina raksta apvilktajos samta dīvānos ar televizora pulti vienā un čipsu paku otrā rokā, ārdot televīzijas programmu sarakstu kā kultivators zemi, patētiskā cerībā uzdurties jaunajiem rudens sezonas raidījumiem (gan tiem, kuros pašmāju rietošās un uzlecošās zvaigznes gatavo jēra tartarus un zemeņu sorbertus, kamēr mēs pie televizora ekrāniem lokam iekšā desu maizes), gan tiem, kuros īstā mīlestība jāatrod vienas automašīnas degvielas bākas izbraukšanas laikā (ja attiecību veidošanas raidījumā izpaliek kopīga tapešu izlīmēšana vai vismaz vienas IKEA mēbeles saskrūvēšana, tas nav attiecību veidošanas raidījums). Citi, savukārt, gaidīja, kad Septembris aiznesīs bērnus ar divmetrīgiem gladiolu un asteru kātiem padusēs uz skolu, atsēdinās silti krāsotajos solos uz kuriem birdināt asaras, lielas kā Alda Gobzema ego, par neveikli veidotām teikumu konstrukcijām, Blaumaņa noveļu analīzēm un trigonometrisku funkciju anatomijām. Taču mūsu mājās Septembris mijās ar spēcīgām gaidām – un pašā Septembra nopūtā mūsu sirdis pielija neremdināmas mīlestības pilnas –
    mums piedzima meita.
    Lai arī Septembris reibināja un vedināja domas prom ārpus grāmatu lapaspušu robežām, šajā mēnesī izdevās ne vien izlasīt piecas:

    grāmatas, bet arī konkursa ietvaros iepriecināt divus manus Instagram sekotājus ar izdevniecības HELIOS izdoto Nika Karuzo un Dani Rabojati grāmatas Vai viņi purkšķina? eksemplāriem.

    Taču Oktobris nomainīja Septembri un uzlika mūsu ģimeni uz pauzes. Divām.
    Tieši mēnesi pēc tam, kad mikroblogošanas vietnē Twitter ironizēju, daloties ar ziņu
    “Kopš brīža, kad mūsu dzīvēs nelūgts ienāca covid-19, Jāņa Stībeļa dziesma “Esi vienmēr pozitīvs” ieguvusi pavisam citu jēgu.”,
    mēs – ģimene, kas sešus mēnešus mazgāja katru no veikala atnesto produktu, ievēroja divu metru distanci, vilka maskas tur, kur prasīja un neprasīja, nedzinās pēc piedzīvojumiem ārpus valsts kontūrkartes, izvairījās no tikšanās reizēm pat ar miesīgām vīramātēm un sievasmātēm,
    tikām pie pozitīviem Covid-19 testiem…
    Skaidrs, ka šāds pasākums dzīvē ievieš ne tikai ēšanas, bet arī lasīšanas traucējumus, tāpēc ledusskapja tukšošanas un burtu medīšanas svētkus nācās svinēt kā brienot pāri dubļu laukam ūdeni piesmeltiem gumijas zābakiem.
    Ķēpīgi.
    Tomēr vienu grāmatu starp termometru padusē un meitu pie krūts paspēju izlocīt sausu.
    Drīzumā par to (pie kādas karstas kumelīšu tējas krūzes) pastāstīšu kādā no jaunākajiem emuāra ierakstiem

    Sargiet sevi, savus mīļos un apkārtējos!

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies NOVEMBRĪ!

    Samuels Bjorks.
    Pūce vienmēr medī naktī.

    Pirmo reizi ar norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka (Samuel Bjørk) daiļradi iepazinos pirms pāris mirkļiem. Jūlijā. Toreiz manu uzmanību piesaistīja detektīvromāns Es ceļoju viena, kura epicentrā norisinājās nevaldāmi un traģiski notikumi, ārkārtīgi baisi, ledus stindzinoši atklājumi un saistības, kuras nav iespējams pamanīt ar neapbruņotu aci. Taču izmeklētāju komandai ar Holgera Munka un Mīas Krīgeres domu pavedieniem priekšgalā, pat necaurredzamākā migla, kura ievij noziegumu, šķiet tīrā bērnu spēle. Autors detektīvromānā Pūce vienmēr medī naktī dod jaunu iespēju lasītājiem aci pret aci satikties ar prātam netveramiem pāridarījumiem un slaveno izmeklētāju cīņai gan ar noziedznieku, gan pašu iekšējiem dēmoniem.

    Romāna apraksts neatklāj teju neko no tā, kas sagaidāms starp Pūce vienmēr medī naktī lapaspusēm, tāpēc tikšanās ar man jau iemīļotajiem izmeklētājiem bija gluži kā nejaušs randevu. Taču tā kā Es ceļoju viena mani bija aizrāvis līdz pašai dziļākajai ādas vīlītei, pilnībā ļāvos arī jaunajai Holgera Munka un Mīas Krīgeres sērijai, kurā komandai jāspēj atrisināt zvērīga jaunietes slepkavība un slepkavas motīvi pirms nežēlastībā kritis nākamais upuris.
    Mani allaž pārsteidz skandināvu detektīvromānu autoru domu plūsma. Spēja apaudzēt smeldzoši skaudrus notikumu skeletus ar vārdu miesu, kas pakļauj savai ietekmei līdz pat brīdim, kad jāaizver grāmatas vāki (vai tam īsajam acumirklim, kad jau atdzisusī un tukšā tējas krūze līdz malām jāpiepilda ar jaunu verdošu šķidrumu asinsrites stimulēšanai).
    Šis romāns nav izņēmums…

    (No angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu; Izdevējs: Jumava, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Maija Laukmane.
    Saturies, Sibilla!

    Par to, kā Martas Mazures, meitenes no 9.b klases, stāsts nonācis uz mana rakstāmgalda starp grāmatām, kas jāpaspēj izlasīt, kamēr nav beidzies bibliotēkas izsniegto grāmatu lietošanas termiņš, man nav ne jausmas. Varētu pat izvirzīt sazvērestības teoriju, ka starp elektroniskajā bibliotēkā pasūtītajām grāmatām, kas, kā staltbrieži gaidīja mani ierodamies tām pakaļ, sakārtotas un pakārtotas uz grāmatu nama baltās plastmasas palodzes, stāstu Saturies, Sibilla! iestīvējusi pati bibliotekāre. Šādas (tīšas vai netīšas) nejaušības varētu notikt arī biežāk, ja būtu tieši tik garšīgas, kā šī.

    “Ja es prastu savas domas par Sibillu pasacīt vienā teikumā, tad nebūtu šī stāsta.”

    Jau agrāk esmu rakstījusi, ka jauniešu literatūra nav tā, kura spēj piesiet manu dūšu, taču dzejniecei, vairāku bērnu grāmatu autorei, Maijai Laukmanei bez liekas piepūles izdevās manu uzmanību savažot no stāsta pirmajām lapaspusēm līdz pēdējām, aizgaiņājot domas par novēršanos no tām. Stāsts Saturies, Sibilla! stāsta par jauniešu attiecībām. Par mācību izprast dzīvi. Izprast godīgumu un negodīgumu. Šķirt melus no patiesības, divkosību no draudzības. Spēt skatīt vaigā tos, kas draudzīgas attiecības uzskata vien par lētu spēli. Par stāšanos pretī pāridarītājiem, kaut dvēselē trako salti vēji, atgūt pašcieņu un sirdsskaidrību.

    Saturies, Sibilla! nepārsteigs ar izcilību, taču ar vienkāršību un sirsnību gan!

    (Ilustrāciju autore Dārta Stafecka; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐

  • Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    “Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.”

    Sabojājies laiks. Iesprūdis kaut kur starp pulksteņa rādītājiem. Iesprūdis kā tostermaize sausā rīklē, radot mēmu klusumu, ar kafiju noskalojamu. Taustāmas sāpes, kas, kā nedzīstošas brūces, jāatstāj laikam. Taču laiks sadumpojies. Sabojājies. Izkropļotu pulksteņrādītāju skāvienā.
    Piedzīvota traģēdija cilvēku mēdz padarīt savādi skaistu – un šādā skaistumā bezkaislīgs rūgtums. Bezjūtīgs aukstums. Cietsirdīgi pulsējošas cerības, kas aprij pēc dievišķas glābšanas lūdzošos čukstus. Atver apmeklētājiem mierinājuma kapsētas.
    Uzstājīgu sirdspukstu griezīgajā simfonijā savijušās plaukstošas skumjas, kā puķu pazemīgās pieres, tiecas pretī baltās saules klēpim. Pretī neatvairāmi sūrstošam neprātam. Pretī postam. Pretī bīstamai spēlei ar augsti paceltu nūju. Pretī traģēdijām. Un atvieglojuma nopūtām,
    ko atnes viļņi.

    “Ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek.
    Vaina ir šī komplekta neatņemama daļa.”

    Īru rakstnieces Kārenas Gilesē (Karen Gillece) vārds un uzvārds manā burtu savienojumu krājuma resursos ir jaunums. Atklājums, kuru gribas uzlikt uz delnas un izrādīt visiem kā sevišķi neparastu dzimumzīmi, kas iekapsulējusies ādā. Neizdzēšama.
    To, ka Jāņa Rozes apgāda izdoto grāmatu sarakstu papildinās romāns Ko atnes viļņi, joprojām, cenšoties izvairīties no krišanas svaigāko vākoto vārdu mozaīku kārdinājumā, ļaujot visupirms norimt sakāpināto emociju pārņemtajiem, kuri pie romāna baudīšanas ķērušies, neļaujot tam pat uz mirkli iesildīt vietu grāmatu veikala plauktu rindās, apzināti izvēlējos neievērot. Taču, atsaukšanās uz piedāvājumu izlasīt kādu no apgāda paspārnē izlolotajiem grāmatu jaunumiem, radīja nepārvarami spēcīgu tieksmi pēc ielūkošanās tajā, ko īsti savās lapaspusēs auklē romāns ar tik noslēpumainu nosaukumu. Lai arī Ko atnes viļņi raksturojums uzvēdīja traģisku notikumu, aprautu cerību un ciešanu dvašu, nebija ne mazāko šaubu, ka šis noteikti ir stāsts, kuru gribas nopaijāt. Nopaijāt pēc iespējas ātrāk. Nopaijāt to, ko atnes viļņi.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)

    “Tā bija gluži vai epidēmija.
    Šie tīksmie pieskārieni, miesas berzēšanās gar miesu kairināja mani, vilka iztēlē kā miklā dūkstī, atgādinot, kas bija noticis ar mums.”

    Romāna Ko atnes viļņi (Longshore Drift) galvenā vadlīnija kā trausls trauks, kas draud iznīkt zem pārpasaulīga līdz malām piepildītā zaudējuma smaguma, baro dvēseli ar sāpīgu kamolu kaklā un vēdera dobumā.
    Pēc tam, kad nelaimīgu sakritību rezultātā no Laras dzīves varmācīgi tiek izrauts dēls, pazūdot bez vēsts, jaunās sievietes ceļojums Dienvidamerikas mežonībā apraujas, kā pušplēsts vārds. Pēdējās cerību drumslas, kas sagrābstītas pa kaktiem, lai rastu mierinājumu, kurā dēlu atkal skaut savā mīlestībā, izposta mīļotā vīrieša padošanās nolemtībai un aiziešana no Laras dzīves. Cerot uz to, ka laika plūdums mīkstinās visas smagās atmiņas, savas vaļējās, pūžņojošās brūces Lara nolemj dziedēt mājās, pieņemot lēmumu atgriezties tur, kur aprāvās bērnības bezrūpība. Īrijas dienvidrietumu piekrastē. Atgriezties, nenojaušot, ka pagātnes rēgi joprojām uztur sevi pie dzīvības, gaidot mirkli, kad atkal ieslīgt nebeidzami patētiskā skurbumā, klaji izaicinot likteni.

    “Viņš man teica, ka nevarot bez manis dzīvot. Ja tā padomā, tik savādi kaut ko tamlīdzīgu kādam teikt. It kā šajā mīlestības apliecinājumā būtu apslēpts brīdinājums, alkas, kas gandrīz jau kļūst agresīvas. Tajā brīdī viņa rokas bija mani apskāvušas, varēju sajust uz kakla viņa silto elpu, un man, dzirdot šos vārdus, droši vien vajadzēja justies laimīgai, pacilātai,
    taču viss, ko patiesībā jutu, bija savāds tukšums.”

    Ieslodzīts laulībā bez mīlestības, Laras dzīvē atgriežas Kristians. Pagātnes atmiņu kolekcionārs, kurš par spīti ilgajiem atšķirtības gadiem, par spīti ģimenes saitēm, kas abām kājām tur pie zemes, ir gatavs ziedot visu, lai mestos iznīcinošā dēkā ar sievieti, kura, esot tālumā, kļuvusi neaizsniedzami tāla un sveša, un tomēr tik reibinoši tuva un pazīstama.
    Šķietami mīlestība, kas paslēpusies zem vientulības maskas, pāraugot dedzīgā un neprātīgā, nereālā un nedabiskā aizrautības virpulī, ieņēmusi zemo startu, lai iznīcinātu visu, kas būs tik bezbailīgs, lai stātos pretī briestošajai vētrai. Biedējošai vētrai, kura sapluinīs bez brīdinājuma šāviena.
    Kā labot kļūdas, kuras kā biezi mākoņi ieskāvušas zvaigžņoto debesu klājumu, liekot zaudēt prātu neprātā? Kā piespiest sevi atzīties vientulībā? Kā nekļūt par plāksteri ievainojumam, kurš nesteidzas dzīt? Kā pieņemt un piedot, nekrītot bezgalīgā tukšumā? Kā nezaudēt cerību, slīkstot skumju okeānā?
    Nekam no tā visa vienotas receptes nav, taču ieklausoties varoņu balsīs un soļos, kas piesardzīgi tiek sperti, viens pēc otra, tuvojoties un attālinoties vienam no otra, ļauj izdzīvot lasītājam uz savas ādas pilnu emociju buķeti.

    “Galu galā pienāk brīdis, kad jāizvēlas –
    ieslīgt nebeidzamās skumjās vai izrauties, uztaisīt drosmīgu ģīmi un mēģināt kaut ko mainīt.”

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.

    Burvīgs tulkotājas Renātes Punkas darbs, kas man, kā vārdu gardēdim, lika lēnā bezspēcībā padoties šai tekstuālajai baudai.
    Iesaku ikvienam ļauties tai!

    “Un atkal domāju par to, cik noslēpumaina ir robeža, veiksmīgā nejaušība, kas nošķir dzīvos no mirušajiem.”

  • Māris Bērziņš «Aizliegtais pianīns»

    “Grieztus ziedus tu vari pieņemt bez uztraukuma, tos ieliks vāzē, un visa korupcija jau pēc dažām dienām novītīs, bet podiņos gan nevajadzētu pieņemt. Jo to tu vari aiznest uz mājām, puķes pārstādīt dārzā un tad par tām jau priecāsies ne tikai tu viena, bet arī tava ģimene, draugi un paziņas, kuriem īstenībā nekāda likumīga pamata priecāties nav.
    (…)
    Tur, augšā, sen jau zina, ka tu kopš dzimšanas esi potenciāla likumpārkāpēja.”

    Kad pār mūsu mājas (dzīvokļa) slieksni (vairāku dūšīgu kungu pavadībā) tika pārnests pianīns sarkanais oktobris (Красный Октябрь – trešā populārākā Padomju Savienības eksportprece tūlīt aiz šņabja un lamu vārdiem), es biju stingri pārliecināta, ka šis mežonīgais koka veidojums, kura muti rotāja piena balti un ogļu melni zobi, ir ieradies šeit ne tikai, lai atņemtu man dzīvojamo platību, bet arī, lai likvidētu manas vienīgā bērna tiesības uz virtuves skapīša plauktu, kurā mamma glabāja šokolādes konfektes. Taču, kad uzzināju patiesos sarkanā oktobra ierašanās iemeslus, es tam biju gatava atdot visu – gan savu gultu, lelles, laiku pie televizora, gan to nolādēto šokolādes konfekšu plauktu. Bet bija par vēlu –
    manā dzīvē bija iestājies rudens.
    Jā, es esmu viena no tām nabaga dvēselēm, kura tik tikko iemācījusies vilkt kamoliņus un atpazīt alfabēta pirmos sešus burtus pēc formas, kā dekoratīvs elements tiku novietota mūzikas skolas gaiteņu sazarojumā, starp milzu dracēnām, līdakastēm un sienām, kuras piesūkušās mezglainu pirkstu atskaņotām etīdēm un gammām, sagaidījušas brīdi, kad krāsa, pēc atpestīšanas lūdzoša, pati lec nost no vertikālajiem veidojumiem, kas atdala telpu no telpas, asaru no asaras.
    Kad manas un mana mūžīgā rudens darba attiecības bija izskanējušas, kā gaisā aprauts, atrisinājumu nesagaidījis dominantes sekundakords, pianīnu iemainīju nevis pret lielo Fazer šokolādi ar veseliem lazdu riekstiem, kā to mēdz darīt muzikālās pekles absolventi, bet ļāvu to sadalīt sīkākās frakcijās, daļai materiāla nonākot pie saimniecības ēkas iekšsienām, kur marinēt ziemā izēstās trīs litru gurķu burkas, bet daļai – uz svelošās krāsns lūpas. Pagalam nepraktiska pianīna utilizēšana – šodien es izvēlētos Fazer šokolādi.

    “Zinām mēs tādus – uz lūpām lišķīgs smaids, bet aiz muguras paslēpts revolveris un tanks.”

    Ar rakstnieka Māra Bērziņa daiļradi pirmo reizi saskāros pirms aptuveni trīs gadiem. Toreiz vēl man gauži netipiskā vietā – grāmatnīcā. Tā kā vēlējos vīram Ziemassvētkos uzdāvināt kaut ko īpašu, kaut ko tādu, kas atšķaidītu koda dzejnieka vienmulīgo slīgšanu mirstīgajam cilvēkam neizprotamu funkciju okeānā, nolēmu šķīdinātāju meklēt grāmatu veikalā, starp stīvajām iespieddarbu mugurām. Grāmatu pasaulē orientējos apšaubāmi veiksmīgi, kā tumsā, basām kājām taustot grīdas segumu, meklējot Lego kauliņus, ar kuriem sadurt pēdas līdz nāvei. Lai pēc iespējas mazāk atgādinātu ar demenci sirgstošu cilvēku, riņķojot pa grāmatnīcas ejām, nesaprotot, kam īsti piesiet acis un naudasmaku, ņēmu pirmo, kas pagadījās pa rokai – romānu Svina garša. Pārdevējas komentārs – lieliska izvēle, manā sejā tikai vairoja pašlepnuma dzirksti, kaut pie sevis domāju – tā ir tikai iesācēja veiksme (vai kā vēl to dēvē cilvēki, kuriem drusku skauž citu nejaušie panākumi).
    Nākamā reize, kad zem deguna līdzi rakstītajam tekstam buldurēju Māra Bērziņa vēstījumu, bija reize, kad manās rokās nonāca Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta numurs, kurā bija iekļauts humoristisks fragments (Rāmis un termometrs) ar pāri pārlietu absurda mērci no rakstnieka jaunākā romāna Aizliegtais pianīns. Toreiz nebija nekādu šaubu, ka romāns, kura galvenā darbība noris bērnudārzā, nevis Kanāriju salās starp palmām un dejojošām kokosriekstu pusītēm krūšu vietās, jāpievieno lasāmo grāmatu sarakstam, taču, lai nonāktu līdz pilna darba baudīšanai, bija jāgaida tieši gads.
    Runā, ka labs nāk ar gaidīšanu. Un es gaidīju. Kā runcis krējumu. Taču tas, ko bibliotekāre man uzservēja uz šķīvja, šķita nedaudz… ieskābis.
    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2019)

    “Mauriņš ir gluds kā galds.
    Dzīve, tā gan ir nelīdzena.”

    Romāna Aizliegtais pianīns eskalācija no vienkāršas vēlmes atbrīvot savu dzīvojamo vietu no nevēlamas (viegli uzliesmojošas) taustiņkastes, kas jau sen izskanējusi no modes, līdz pat nonākšanai ierēdņu pārvaldes sistēmas bezjēdzīgās vajāšanas valgos, neveikli tenterējot cauri nebeidzamu papīru žūksņiem, piespiežot atvadīties no veselā saprāta pat cilvēkiem, kuru ikdiena, sniedzot palīdzīgu roku mazajiem cilvēkiem, kuri sper savus pirmos soļus sabiedriskajā dzīvē, rūdīta ugunī. Jāsaka gan, ka šī romāna lasīšanu iesāku vairākkārt. Vairākkārt ne tāpēc, lai atkal un atkal izdzīvotu aplamo peripetiju uzplaukumu, bet gan tāpēc, lai mēģinātu salikt kopā krāsainos kartona gabaliņus, kuri acīmredzot nākuši katrs no sava puzles komplekta (jo kuram gan ienāktu prātā doma salikt zirga dibenu kopā ar mežmalā ziedošiem viršiem). Tikai pēc trešā mēģinājuma ielasīties tekstā, kurš kāri vērās pretī, sapratu, ka lietu kārtošanai un pakārtošanai zemo startu ieņēmu pāragri, proti, vēl bija jāļaujas kopējam plūdumam, kaut instinkts pieprasīja glābties.
    Iespējams, ka no Aizliegtā pianīna gaidīju ko vairāk, šķietama autora pienākuma un atmiņā lieki austošo sajūtu, kas pavadīja lasot iepriekšējo Māra Bērziņa darbu, dēļ. Taču, kad pievēru acis un ļāvu sev atrauties no zemes, jāsaka, ka savā ziņā izbaudīju arī Aizliegto pianīnu.
    Kopumā romāns mani gan smīdināja, gan skumdināja. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Taču smeķīgā pēcgarša, kas manu mēli joprojām nav pametusi, kaut romāna vāki jau kādu brīdi aizdarīti, liek atzīt, ka man patika, par spīti skābenajai sajūtai, kas mani nevēlējās pamest brīdī, kad mēģināju sataustīt romāna patiesos gabarītus.

    “Nekad nevar zināt, ko no vecākiem gaidīt, vēl jo vairāk, ja viņi spēlē svarīgas lomas uz politiskās skatuves.”

    Lai arī pirmajā mirklī ūsās prasīt prasās ievīt smaidu, jo šķiet, kas gan sarežģīts varētu būt romāna, kura darbība noris bērnudārzā, mākslīgajā veidojumā pieaugušo ērtībām, tapināšanā, pats autors atzīst, ka pētnieciskais darbs, studējot pedagoģisko literatūru un normatīvos aktus, kā arī intervējot bērnudārza darbiniekus, prasījis tik pat lielu atdevi, kā darbs pie romāna Svina garša, ko bezdievīgi apstiprina romānā izmantoto avotu uzskaitījums grāmatas izskaņā. Arī pati Aizliegtā pianīna vadmotīva, pianīna dāvināšana bērnudārzam un izglītības departamenta aizliegums pieņemt dāvinājumu, raucot degunu šāda žēlsirdīga soļa speršanas dēļ, attīstīta, balstot patiesu notikumu ēnu, kas, savukārt, liek atskārst, ka birokrātiskās kāpnes ir tieši tik slidenas, lai vēlētos nopaijāt galvu ikvienam, kuram gadījies nošļūkt ar pēcpusi pa tām.

    “Cerēsim, ka tas ir tikai pilnmēness.”