POST SCRIPTUM

Girl Reading by Charles Edward Perugini

  • Lalita Muižniece «Pēdas • Melita Rīgā»

    by

    «Istabā bija blaktis. Ne jau tās, kas dzīvo šķirbās un pie izdevības izlien un iekož, bet tās, ka dzīvo šķirbās un pie izdevības klausās.»

    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Nosvīdušu pieri un vietu, kurā, pateicoties dabas labvēlībai, ūsas man nedīgst. Sega smagi spiež krūtis, mēģinot izlauzt skaņu. Izlauzt no lūpām, kas sakniebtas stingumā. Sastingumā. Mēmas kā kino. Un skaistas. Skaistas kā aktrises uz plakātiem. Platiem gurnu leņķiem plēšot iespīlēto kleitu vīles. Pušu. Spilvens ciets. Ciets kā zemes garoza. Kārtu kārtām. Pārcepta. Melna. Rīklē krājas siekalas. Siekalu ezeri un jūras. Okeāni. Pārtop upēs. Tērcēs. Urgās. Meklē vietu, kur izskalot ceļu. Izskalot tecējumu. Meklē vietu, kur radīt pasakas un teikas. Sakāmvārdus. Buramvārdus. Palags pielipis pie muguras. Rotaļīgi. Kā dadzis necaurejamā pļavā. Nepārskatāmā. Nepielūdzamā. «Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.», skandē kāds vīrs no Bībeles rindām. Virs mūsu galvām. Kancelē uzrāpies. Lūdzu, meklēju, klauvēju. Kliedzu, raugos, dauzos. Speru gaisā zemes, velku plaukstas dūrēs. Vairs nelūdzu. Pieprasu.
    Murgoju.
    Kā lai pamostos?
    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi. Pat zirgs tādiem griež muguru. Dāma pamet karali. Bandinieka dēļ. Laidnis kļūst smags kā zilonis. Nospiež torni. Uz ceļiem (un neceļiem).
    Atveru acis. Lūdzos. Meklēju. Klauvēju. Vai es joprojām murgoju?
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «…ja kas ir neizbēgams, tad ej tam pretī. Ar smaidu. Ja iespējams.»

    Šķirstīju Goodreads virtuālo grāmatu plauktus. Šķirstīju un svēru. Kā sniegpārslas plaukstās. Uzšķīru Lalitas Muižnieces vārdu. Pēdas un Melitu Rīgā. Uzšķīru interesi. Lielu kā baltmaizes šķēli. Lasītāju vērtējums rosināja apetīti. Tad pāris elektroniskas vēstules (derīgas bez pastmarkas un paraksta), svarīgas kā elpot un izelpot, un dzejnieces Lalitas Muižnieces divi pavisam atšķirīgi (un varbūt nemaz arī ne) stāsti, vienos vākos vākoti, vākoti kā trīs litru burkās gurķi uz pārziemošanu, gaidīja mani Sūru ielā 2. Ielā, kura nelolo cilvēku pārrakstīšanos. Parakstīšanos. Atrakstīšanos. Gaidīja mani pakomātā. Mīnuss piecpadsmit grādos pēc Celsija (un piecos pēc Fārenheita). Gaidīja uzticīgi. Un tik pat uzticīgi es padevos vijīgajai valodai, kas kā liānas aptvēra lappusi pēc lappuses. Īsti vārdu un domu džungļi, kas apraujas (un nē) teikuma vidū. Pusvārdā. Pusteikumā.
    (Izdevējs: apgāds Mansards, 2020)

    « ‒ Tēti. Vai Kārlis Ulmanis ir karalis?
    ‒ Viņš ir prezidents.
    ‒ Kas ir prezidents?
    ‒ Nu. Viņš valda pār zemi, un viņa ziņā ir, lai visiem iedzīvotājiem būtu taisnīga un laba dzīve.
    ‒ Tas jau ir karalis tad.
    ‒ M-m…
    (…)
    ‒ Vai viņš arī var krist?
    ‒ Viņš ‒ kas?
    ‒ Karalis Kārlis.
    ‒ Nav neviena, kas nevarētu krist, Dūdiņ.»


    Abus stāstus, kā «Pēdas», tā «Melita Rīgā», trimdas latviete, dzejniece Lalita Muižniece radījusi teju vienlaikus. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū. Tie ir stāsti, kas iestiepjas dziļi pašas autores dzīves šūnās. Ārda kodolu. Izārda. Pa gabaliem. Un pa gabaliem mēs, lasītāji, to atkal kopā saliekam. Saliekam stāstus, kuros izstāstīti īsti cilvēki. Izrakstīti pašu rokrakstiem. Īsti. Ne nomoda sapņu tēli. Smukām sejām. Tvirtiem ķermeņiem. Cilvēki īsti. Ar pilnībām. Un nepilnībām. Taču atsevišķiem cilvēkiem autore tīši (un netīši) devusi jaunus vārdus. Savus atstājot aiz borta. Viļņu sabadīšanai. Pati autore atzīst, tas darīts tikai tāpēc, lai lasītājs stāstos neiemiesotu vienas vienīgas ģimenes likteņa rotaļas. Tās, kurā dzimusi Lalita Muižniece, prozaiķes un dzejnieces Rūtas Skujiņas un literāta, žurnālista Jūlija Lāča ģimenes. Tas darīts tikai tāpēc, ka caur šiem stāstiem autore centusies izstāstīt ne tikai savu, bet visu sava laikmeta līdzcilvēku likteņus. Saaustiem kopā zem divu stāstu virsrakstiem.

    «…saule un pilsēta viņu apskāva un izslaucīja no viņas prāta visas izlikšanās drazas.»

    «Pēdas»

    Stāstu grāmatas pēcvārda autore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Baiba Krogzeme-Mosgorda raksta: «Tā ir atmiņu mozaīka, emocionāli blīvs iekšējais monologs par smagu dzīves zaudējumu.» Lalita Muižniece it kā viegli plūstošā, nesamāksloti naivā bērna valodā izstāsta vienu no sāpīgākajiem savas dzīves pavērsieniem – par 1941. gada ziemas nakti un notikumiem, kas sekoja pēc tam, kad spelgoņa aizsegā čekas bandenieki no mammas, Dūdas un Maijiņas dzīvēm uz visiem laikiem izrāva tēti, liekot palicējiem nostāties uz nezināmā priekškambara sliekšņa, draudīgi zvērot, ka katrs uz priekšu spertais solis vedīs arvien lielākas tumsas aizsegā.
    Melni auto, kas iesūc sevī cilvēkus. Dzīvokļi, kas paliek tukši no cilvēkiem. Vīri ar koka sejām. Vīri pelēkās formās ar šautenēm rokās aiz zvaigžņotu cilvēku nogurušajiem stāviem. Nāves svešā, bet tik tuvu – tepat pakausī dvesošā elpa. Atmiņas, kas aizraso kā vēsas loga rūtis, uz kurām zīmēt rūpju izvagotas sejas. Sāpes, kas kā daudzgadīgas puķes, ziemcietes, iestādītas maza bērna dvēselē. Neizskaužamas kā nezāles aug un izaug cauri laikiem. Un tikai izrakstīšana var darīt brīvu. Brīvu no nezālēm. Sāpju auklēm.

    «Mana nezināšana ir mana īstenība. Es to neesmu izvēlējusies. Es nesēžu ciet acīm. Es gribu zināt. Bet īstā īstenība līdz manim vēl nav nonākusi.»

    «Melita Rīgā»

    Radio pārstāj darboties, kad tam liek pārstāt darboties. Cilvēki apstājas pusvārdos. Pusdomās. Ilūziju karuseļi griežas. Un aizgriežas. Sagriežas. Cilvēki viltoti. Pusviltoti. Smaida savus pus un viltotos smaidus. Domā viltotas domas. Saka viltotus vārdus. Ēd viltotu zaķi brokastīs uz maizes. Pusdienās strebj viltoto zaķu zupu. Vakarā starp viltotu makaronu dakšām piekož viltotu zaķu ļipas. Laipnība aug kā sēnes pēc lietus. Aug kā stabi. Tārpainas sēnes. Tārpaini stabi. Neatšķir draugus no nedraugiem. Kādas acis kādu vienmēr vēro. Divas. Četras. Sešas. Dučiem acu. Un ausu. Būt soli priekšā acīm un ausīm. Zināt, ko runāt, kad runāt, kur iet, kad nākt. Vienkārša secība, mazo režīma robotiņ. Norij savus jautājumus, ja tādi tev ir, jo atbilžu šeit nav. Vien tukšas, pelēkas sienas. Trotuāri izbirušiem zobiem. Un pēdas, kuras iestaigātas – izstaigātas.
    Stāstā «Melita Rīgā» Lalita Muižniece stāsta par savu atgriešanos. Tā ir tik īsa. Šī atgriešanās. Tāda pavisam īsa paberzēšanās gar Latvijas izbradāto ādu. Vien tik daudz, cik paspēt nopaijāt un nomierināt. Kā Latviju. Tā Melitu. Kā nopērtus bērnus. Stāsts kultivē augsni priekšstatam par to, ko tad īsti nozīmē trimdas latvietim atgriezties mājās. Mājās, virs kurām plīvo Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas karogs.

    « ‒ Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? ‒ pēkšņi vaicāja Karga.
    Ko tu vēl prasi. Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem zvaigznēm un saulēm. Visās ielās uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varu aiziet.
    Bet viņa teica: ‒ Nē. Es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.»

    Uz vāka klusē smaidošs tramvajs. Netaisa savu trintrintrin. Nav par ko. Mirdz pāris spožas laternu bākas. Vilina pie sevis kā vientuļas nāras. «Mirtes un lilijas, mirtes un lilijas. Nāc, ak, nāc.»
    Uz ādas var just, kad dzejnieks pieskaras prozai. Un man neizsakāmi patīk, kā šī sajūta piepilda mani. Patīk saaugt ar vārdiem un sajūtām. Pārvērsties par atstarpēm starp burtiem. Domām, kas piezogas. Un aizzogas.
    Būt neaizstājamai. Lasītājai.
    Šī reize nebija izņēmums.
    Es jutos piederīga. Jutos uzaicināta izdzīvot vārdu un teikumu upes. Pretoties straumei. Un galu galā ‒ atdoties. Padoties prāta mežģiem, kurus autore veikli iepinusi starp paragrāfiem. Cilvēcības (un necilvēcības) grāfiem.
    Teju puse no gadsimta pagājusi, kopš pirmo reizi grāmatā atrodamie vārdi savienojās ar papīra ādu. Kopš pirmo reizi iegūla cilvēku lūpu mēmumā. Iekapsulējās atmiņās. Garšu kārpiņās. Un tomēr…
    Joprojām skarot šodienību.

    Virtuvē smaržo pēc tipogrāfijas un ceptas olas. Pulvera kafijas un iebiezinātā piena uzbrukuma vannasistabas svariem. Saburzīti rīta svārki. Un vaigi. Mati. Sausi salmi…
    Dažreiz pamostos no dzīves. Pamostos kā no murga. Paņemu piezīmju lapu un nevērīgā rokrakstā uzšņāpju: «Es sāku ticēt liktenim.»

    «Es gribu saprast. Bet saprašana negozējas ceļa vidū. Tā slēpjas aiz vārdu un rakstu grēdām, aiz saukļiem, aiz taisnošanās, aiz nosodījumiem, aiz īsredzības, aiz pēcnotikuma gudrībām, aiz gļēvulības, aiz bravūrības, aiz solījumiem, aiz deklarācijām, aiz cerībām, aiz līgumiem, aiz izmisuma, aiz nodevības, aiz mīlestības ‒ ‒
    Un atbildes?
    Atbildes ir meklēšanā.»

  • Andris Kalnozols «Kalendārs mani sauc»

    by

    “…pa dzīvi drīkst iet bezkaunīgi kā kāpurķēde, bet pār kabačiem jākāpj uzmanīgi, kā tētis paņem mašīnā aizmigušu bērnu un ienes istabā.”

    8. janvāris. Esmu sasniegusi to vecumu, kad dzimšanas dienas kūkas svecītes maksā aptuveni tik pat daudz, cik pati kūka. Vai pat mazliet vairāk. Ar astīti. 13. februāris. Tu nezini, cik daudz ēdiena iespējams iesmērēt paklājā, kamēr tev nav bērnu. 2. marts. Cilvēkiem būtu jāaizliedz pirkt neglītas mašīnas. Tas novērš citu satiksmes dalībnieku acu skatus no ceļa. 23. jūlijs. Paņemu grāmatu, nometos uz dīvāna mīkstās mēles. Dzirdu. Pī-pī-ī-ī-ī. Veļasmašīna paziņo, ka ir gatava izspļaut žāvēšanai nule izmazgātās drēbes. Bet man tagad nav laika. Man tagad ir dīvāns un grāmata. Un es uzstādu veļasmašīnai jaunu mazgāšanas ciklu. Man tagad nav laika. Grāmata un dīvāns. 4. augusts. Mizojot kartupeļus, miza izspruka no rokām un nokrita uz grīdas. Kaķi saskrēja no malu malām, it kā uz zemes būtu nometusi karbonādi. 12. septembris. Trīsdesmit astotā grūtniecības nedēļa. Neizsakāmi ilgojos pēc gulēšanas uz vēdera. Un potītēm, kuras redzēt ar neapbruņotu aci. 14. septembris. Gaidu rindā uz asinsanalīžu nodošanu. Priekšā miljoniem cilvēku. Jūtos kā Priekuļu sporta svētkos. 14. novembris. Vakar pirmo reizi pēc ģimenes pieauguma pasēdējām divatā – vīrs pie alus kausa, es pie laktāciju veicinošas tējas krūzes. 20. novembris. Turku seriāli ir mans quilty pleasure. 1. decembris. Atbalstot latviešu lauksaimniekus, pērku leišu pienu. 16. janvāris. Meita pamodās trijos naktī. Raudādama pieprasīja nolakot viņai nagus. Esmu vāja trīsgadnieka priekšā. Redzēs, ko nesīs rītdiena. 27. janvāris. Interesanti. Vai vispār pastāv dzīve pēc gudrības zoba izraušanas? Rīt uzzināšu. 28. janvāris. Šodien uzzināju. 31. janvāris. Dēls skaita Vācieti. Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš. Kā no vidus pelēt sācis baltmaizes batons. Nodomāju.

    “Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.”

    Es ikdienā nēsāju brilles. Bet tāpat man nākas daudz ko palaist garām. Dzīvei balti, slaidi pirkstiņi. Un viņai tie raiti klabinās pa tastatūras spilventiņiem. Grūti izsekot līdzi. Neiespējami. Taču to, ka cilvēku sirdis nolaupījis (bez izpirkuma maksas un bez pievienotā vērtības nodokļa) rakstnieka, dramaturga un režisora Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc nevarēja nepamanīt. Nepamanīt. Neiespējami. Jau agrāk esmu rakstījusi, ka lieliem lasītāju pūļiem līdzi pavilkties necenšos. Necenšos uzvilkties kā pulkstenis un pukšķināt (purkšķināt) līdzi. Jo man tomēr pašai ir galva uz pleciem. Smuka galva. Tomēr. Taču šoreiz kaut kas nojuka. Un man tā kā paslīdēja bankas konts. Tā kā paslīdēja pret grāmatnīcas Globuss interneta veikala (vienīgo vietu, kur vēl neklātienē atradu iespēju iegādāties šo masu psihozes augli) leti. Un pēc nepilnām četrdesmit astoņām stundām jau pārlapoju stāstu par Oskaru. Un man tā kā derēja. Berza. Spieda. Patika. Nepatika. Un beigu beigās es vēl nezinu, kā par šo visu justies. Bet man vēl priekšā ir septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi un laiks izdomāt. Man uz brīdi iedots visas pasaules laiks, lai izdomātu. Izdomātu. Kā justies.
    (Izdevējs: Orbīta, 2020)

    “Šodien visu dienu domāju par gaismas ātrumu. Tas ir milzīgs. Nekas tam nelīdzinās. Man tas ir krietni par ātru. Ja skaistā meitene ar tādu pārvietotos, es viņu nekad nebūtu redzējis. Ļoti labi, ka cilvēki pārvietojas savā ātrumā. Ir vismaz iespēja satikties. Vai paiet garām.”

    Oskars nav parasts. Oskars neparasts ir. Oskars Kalendārs ir. Viņš zina, kad vārda dienu svin Oļģerts. Un zina, kas vārda dienu svin 20. janvārī. Taču ir lietas, kuras Oskars nezina. Un šo nezinošo lietu ir vairāk nekā zinošo. Tā ir, jo Oskars nav parasts. Oskaram trūkst zināšanu par notiekošo pasaulē, taču Oskaram netrūkst tā, kas daudziem no mums trūkst. Savā dienasgrāmatas simt sešdesmit devītajā lapaspusē (dienu pirms manas dzimšanas dienas) Oskars raksta: “Nabadzība rodas no tā, ka nav nauda. Tad cilvēks var sākt smirdēt palēnām. Daži to dara ilgi un ne pa jokam.” Arī dvēseles nabadzība. Bet ar Oskaru tā nav. Oskaram ir bagāta dvēsele. Oskars nesmird ne pret un ne pa jokam. Oskara prātā viss ir atstāts tā, it kā kāds būtu izgājis uzsmēķēt. Izgājis un iespundējies uz balkona. Bez iespējas tikt atpakaļ. Tāpēc Oskars nav parasts.

    “Karš ir piemērots maziem cilvēkiem. Jo viņiem ir grūtāk trāpīt.”

    Taču Oskaram ir veca telefona grāmata. Un telefoniem un to numuriem šajā romānā ir liela nozīme. Tie saved kopā ielas. Tie saved kopā mājas. Cilvēkus. Ielas, mājas, cilvēkus saved kopā ar Oskaru. Un tāpēc, ka Oskars ir tāds, kāds viņš ir, Oskars vislabāk saprotas ar veciem cilvēkiem. Ar veciem cilvēkiem un bērniem. Citādi Oskars nemaz nerunātu. Jo nebūtu neviena, ar ko. Un par ko. Taču Oskars raksta. Raksta daudz. Raksta katru dienu. Izraksta sevi un visu, kas apkārt. Izraksta uz papīra delnas.
    Pateicoties telefona grāmatai, telefoniem un numuriem, Oskars piedzīvo draudzību. “Cilvēks var nodzīvot lielu daļu dzīves un nezināt, ka viņam kaut kur ir draugi, ko viņš vēl nepazīst. Un tad viņi uzrodas. Visi uzreiz. Vienā dienā. Un nemaz negrib iet prom.” Tā domā drusciņ kompjūteratkarīgais Oskars, kura dienasgrāmatas lapu plaušās elpo mīlestība. Mīlestība, kuras dēļ iemācījies kalendāru no galvas. Un, ja būtu nepieciešams, iemācītos arī paplašināto.

    “22. maijs
    Emīlija un kalendāros neierakstīto vārdu diena.
    Apsveicu visus, kuru nav.”

    Man mazliet skauda. Vēlējos mazu gabaliņu no tā, kas ir Oskaram. Drusku. Drusku. Ūsainu draudzeni. Savu kabinetu vecajā slimnīcā (kurā pēc doto datu veiktajām analīzēm ir dzimis mans vīrs). Ļeņina telefona numuru. Plašu atskaņotāju ar rotējošu grupas ABBA plati uz tā.
    Piedzīvojumu kompass Oskaru tirda uz visām pusēm. Katra diena ir pārsteigums. Un pārsteigums ir Oskars (un Oskaram manā galvā ir Gustava Terzena balss). Un ir labi, ka vienmēr var aizbēgt prom. Bet no sevis aizbēgt prom ir grūtāk. Un varbūt nemaz nevajag. No sevis bēgt prom.

    “Vienreiz redzēju, ka no ligzdas ir izkritis mazs putniņš. Arī tā ir skumju tehnika. Putniņš ir domāts lidošanas priekam, nevis krišanas skumjām.”

    Mani pārsteidz, cik ļoti grāmata ar nepārāk lasīšanas apetīti veicinošu vāku spējusi apburt lasītājus. Gan tos, kas lasa desmitiem grāmatu mēnesī, gan tos, kas pēdējo reizi lasīja divpadsmitās klases obligāto literatūru. Pārlapoja.
    Visvairāk pasaka tas, kurš pasaka vismazāk. Un Oskars tādā ziņā ir pārrunājis visus mūs.
    Lasīt Kalendārs mani sauc bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk.
    Ir pagājuši septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi, un es joprojām nezinu, kā justies. Jāatzīst, ka autors mani ir sakāvis. Tā priecāties un dusmoties vienas grāmatas dēļ neesmu spējusi ilgi. Mīlēt un nīst (kā lasāms visās Šekspīra lugās un tagad lasāms arī manā emuārā).
    Kalendārs mani sauc, grāmatu ar atļukušajām ausīm, nemierīgās ekspluatēšanas dēļ, pārlasīšu vēlreiz. Sākšu 8. jūlijā.
    Skudras nepadodas.

    “…es negribu zināt skaistās meitenes vārdu. Tāpēc es iemācījos visus. Lai tas pazustu starp pārējiem. Kā skaista cilvēka balss pazūd pūlī.”

  • JANVĀRIS

    by

    Jauns gads, bet tā pati vecā es. Jo labām lietām kāpēc mainīties?
    Ja joprojām esi uzticīgs emuāra AUSTRA.LV lasītājs, neizsakāmi priecājos. Ja esi šeit nejauši iemaldījies un vēl nespēj aptvert notiekošo, nebēdz prom, bet uzklausi, kas man rakstāms.

    2021. gada janvāris bijis grāmatu ziņā ļoti ražīgs. Ja ņem vērā, ka mīlestība man jādala uz desmit galviņām (trīs bērnu, vīra, piecu kaķu un grāmatas). Šomēnes esmu izlasījusi piecpadsmit iespieddarbus. Saņēmusi nesverami daudz emociju. Prieku. Sarūgtinājumu. Smieklus. Asaras.
    (atveriet emociju skaidrojošo vārdnīcu, mani pāršalca tās visas)
    Emuārā plašāk janvārī runāju par divām lieliskām grāmatām, proti, spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona romānu Vēja ēna un itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu Kolibri.
    Karsti…

    Lai mazliet atvēsinātu, šodien piedāvāju īsi ielūkoties arī tajā, kas emuāra galveno sienu nesasniedza:

    Tiem, kas pārskaitīja grāmatu skaitu (un to izdarīja tieši neviens), varēja rasties jautājums, kāpēc teicu, ka izlasītas piecpadsmit, bet šajā ierakstā atrodamas ziņas par četrpadsmit. Tiesa, ar matemātiku joprojām esmu uz jūs, taču šoreiz pārskaitījos tīši. Par pēdējo janvārī izlasīto grāmatu ierakstu pie emuāra galvenās sienas piespraudīšu jau jaunnedēļ.
    Kas ir šī noslēpumainā grāmata? Tas lai paliek nelielai intrigai.
    Vien piebildīšu, ka šobrīd šī grāmata kļuvusi par deficītu Latvijas grāmatu (internet)veikalos. Būs interesanti, tāpēc neejiet nekur tālu. Tepat līdz virtuvei pēc tējām un kafijām, un esiet atpakaļ!

    Lai smaidīga sēdēšana starp rakstnieku un grāmatu!
    TIEKAMIES FEBRUĀRĪ!

    Regīna Ezera
    …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis

    Šī mazā, sārtu krāsu tērptā grāmatiņa ar Regīnas Ezeras vārdu uz vāka man gar acīm nozibēja sen. Biju lasījusi nelielus citātus no tās, pat nenojaušot, cik lielu mīlestību un sāpes tie sevī slēpj. Kā rakstniece, tā grāmatas vāki.

    “…mīlestība taču ir brīva un ar likumiem tai nav itin nekāda sakara. Tā ir kā domas, neiespundējama nekādos būros, visiem režģiem tā iet cauri kā vējš.”

    “…pār izsegušiem laukiem skrien mans sapnis” sevī glabā divdesmit piecas vēstules, kuras rakstītas laikā posmā no 1966.-1968. gadam. Vēstules rakstītas kādam, (kura vārdu neatklāj, taču to var sajust (vai sameklēt internetā)), taču vairāk pašai, kā atklāj vienā no tām. Regīna Ezera raksta tā, lai sāpinātu visus – vēstuļu adresātu, ikvienu lasītāju (ja reiz tās nonāktu nepareizajās (un pareizajās) rokās), taču galvenokārt – sevi. Lai sāpinātu visus, kuru lūpas reiz iztaustīs šos vārdus.

    “Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kā dēļ vairāk vai mazāk uzupurēties un atteikties. Šis pienākums ir varbūt pats grūtākais no visiem cilvēka pienākumiem, bet tas man liekas pats cilvēcīgākais.”

    Vēstules uzzied kā nekrietnas puķes. Piezied un piesmaržina dvēseli. Berž un skrāpē ar saviem asumiņiem. Tāda mīlestība, kuru apraksta Ezera, mēdz iekaist. Drusku. Bet tā, lai vēl ir iespējams pateikt – skaisti…
    Jutos neērti, laužoties cauri šīs nepiepildītās mīlestības viļņiem, taču priekšvārda autores, rakstnieces meitas Aijas Vālodzes rakstītie vārdi nomierina: “Šīs vēstules ir tik neaizsargātas, ka, par spīti Regīnas Ezeras atļaujai pēc viņas nāves nodot tās atklātībai, man ilgu laiku bija grūti izšķirties, vai to vispār darīt. Tomēr, tā kā tās cieši saistītas ne vien ar viņas personisko, bet arī radošo dzīvi, svaru kausi nosvērās par labu publicitātei.”

    (Izdevējs: apgāds Priedaines, 2003)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Kristina Rūšifte
    Visi skaitās

    Jau kādu laiku metu acu skatus uz izdevniecības liels un mazs paspārnē izdoto norvēģu autores un ilustratores Kristinas Rūšfites bilžu grāmatu Visi skaitās. Krāsainais grāmatas vāks nevar palikt nepamanīts pat visbiezākajā tumsā (vai putenī, kas šobrīd kā negudrais dauzās aiz loga (šos vārdus rakstu 12. janvāra pēcpusdienā)). Tā aicina pie sevis krāsu mīļus. Aicina sevī patverties no garlaicības. Un skaitīties. Uz viens. Divi. Trīs.
    Es jau sen klusībā gaidīju, ka manās rokās reiz nonāks tieši tāda bērnu grāmata, kura ne tikai mēmi žilbinās ar ilustrācijām, bet arī liks darboties muskuļiem. Arī tiem, kurus svēti slēpj galvaskauss.
    Visi skaitās sevī slēpj noslēpumus, kurus pati grāmata vilina atklāt. Pa vienam vien. Ir jābūt ļoti vērīgam, lai nepalaistu garām neko. Pat ne vismazāko putekli uz grāmatas lapaspuses. Arī tāds sīkums var būt izšķirošs.
    Šajā mudžamgrāmatā sastapsies ar neskaitāmi (un skaitāmi) daudziem cilvēkiem. Vieni skaitīs savus sirdspukstus, otri kļūs par premjerministriem. Kamēr viens pateiks ko tādu, ko otrs atcerēsies visu mūžu, trešais labprātāk apmeklēs svešas kāzas. Un bēres. Kamēr viens izgudros vakcīnu, kas izglābs miljoniem dzīvību, otrs nokavēs lidojumu. Kamēr divi bibliotēkā atradīs kaut ko vairāk par grāmatām, trešais un ceturtais jutīsies lieliski, nokļūstot uz pjedestāla starp trim labākajiem.
    Par to, ka grāmatas autore ir sieviete, šaubu nav, jo pēc mana (un, visticamāk, arī citu) vīra vārdiem, tikai sievietes tā spēj sarežģīt (un samudžināt) vienkāršas lietas. Tāpat man nav šaubu, ka šo bibliotēkas eksemplāru iemainīšu pret tādu, ko pievienot savai (un bērnu) personīgajai kolekcijai, remdējot nogurušos vakarus ar malku detektīvu dziņu!
    Lieliska izklaide!

    (No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: liels un mazs, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Monta Kroma
    Trotuārs

    Neparastās latviešu dzejnieces Montas Kromas dzeju līdz šim biju lasījusi fragmentāri. Kaut kur uzpeldēja kāda rindiņa, un es to kāri ķēru, ieslēdzot apziņā. Un klusībā nosoloties, ka lieliskas izdevības gadījumā ar rakstnieces pantu bērniem iepazīšos arī tuvāk.
    2019. gadā Montas Kromas simtgadē, izdevniecība Neptūns laida klajā dzejas izlasi Trotuārs, kurā apkopoti dzejnieces modernistiskā posma dzejoļi. Un daži, kuri savu mājvietu nebija raduši nevienā no krājumiem. Kā pliki bez mājām.
    Trotuārs priekšvārda autore literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte lutina dzejas baudītājus ar īsu ieskici dzejnieces literārajā un personiskajā dzīvē, ļaujot iepazīt un labāk izprast Montu Kromu vēl pirms paši esam ķērušies tam klāt.

    “…Rīgā,
    savam augumam piemērotā pilsētā,
    par mani nevienam nav daļas.
    Ļaužu šeit nav.
    Un planēta pieder man.”

    Trotuārs ir sadalīts kā kūka, pa gabaliņiem. Un katrs nākamais gabaliņš top arvien gardāks. Monta Kroma raksta netipiski savam laikam. Raksta par pilsētu. Cilvēkiem (zilās beretēs). Raksta par rokām. Pēdām. Lūpām. Raksta par tumsu un gaismu. Un to kārajiem pieskārieniem. Raksta saviem laikabiedriem. Raksta par dzīvi, par ikdienu. Par visu, kas atnāk un ik vakaru aiziet. Par ķermeņiem, kas satiekas un nesatiekas. Par ielām, kas iet un aiziet mums garām. Par trotuāriem.
    Izraksta sāpes. Izraksta mīlestību.
    Spēks, kuru dzejniece iekodējusi vārdos, pārliecinās ikvienu. Pārliecinās kļūt kaut par kailu Mēness suņusēni. Kļūt par violetu. Un dzeltenu. Par skumjām. Pārliecinās kļūt par dzeju.

    Divas dienas pavadīju kopā ar šo dzejas izlasi. Kopā ar Montu Kromu. Un tagad ir tāda mazuma piegarša. Laba mazuma piegarša.
    Manā priekšā izjaukta vesela dzejnieces pasaules puzle. Tagad katru gabaliņu meklēšu un šo pasauli kopā likšu.

    P.S. Lielisks, visaptverošs ieskats dzejnieces radošajā darbībā.
    P.P.S. Burvīgs grāmatas noformējums.

    “Lūpas. Tu.
    Lūpas. Es.
    No vēja sāļas lūpas. Tu.
    No vēja smilšainas lūpas. Es.
    Lūpas. Tu.
    Lūpas. Es.
    Acis. Tu.
    Acis. Es.
    Jūras acis. Tu.
    Zemes acis. Es.
    Acis. Tu.
    Acis. Es.
    Apvārsni. Tu.
    Apvārsni. Es.
    Krītošs un kāpjošs, un tik augsts, un uzmeties apvārsnis. Tu.
    Atplestas rokas, garas, lai aptvertu, rokas kā apvārsni. Es.
    Apvārsnis. Tu.
    Apvārsni. Es.”

    (Izdevējs: Neputns, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Velga Krile
    Kā mirdzošas būtnes

    Atceros, kā mūzikas skolotāja reiz brīdināja: “Jūs nekad neatcerēsieties, cik komponists sarakstījis simfonijas, kora balādes, operas, koncertus… bet vienmēr atcerēsieties, ar ko un kā viņš nomira”
    Skaudra patiesība, kas šķeļ pa pauri. Mēs bijām bērni, bet varu likt galvu ķīlā, ka mani klasesbiedri joprojām atceras, kā izdzisa Emīls Dārziņš.
    Mēs kaut kā mīlam nāvi romantizēt. It kā tās būtu rozes, ko dāvina mīļotajam cilvēkam. Atceros, ka pirmo reizi par dzejnieci, dramaturģi Velgu Krili dzirdēju tieši tā – pašnāvība. It kā tas būtu dzejnieces dzīves lielākais veikums. Lai šos maldus atšķaidītu, ķēros klāt pie viena no jaunākajiem Velgas Kriles dzejas krājumiem “Kā mirdzošas būtnes”.

    “Zibens pāršķēla pasauli divās daļās, no kurām viena bija skaista…”

    Teikšu godīgi – sākumā mani tā neuzrunāja. Nespēju atrast kontaktu, kurā iespraust savu sajūtu kontaktdakšu, lai starp mani un dzejnieci rastos elektrība. Tā šķita tīra, svaiga, kārtīga. Kā uz striķim sakārta veļa, kas žūst. Man patīk dzeja, kas pavelk uz zoba. Uzvelk kā pulksteni un palaiž, lai iet kur grib. Pēc kafijas. Vāzē sakārtot puķes. Internetā atrast perfektu pīrāgu recepti. Nošļūkt ar ragaviņām no kalna. Meklēt mirdzošas būtnes… Un es atradu. Atradu kontaktu un gaisma tapa. Un gaismā, pēc tik ilgas tumsas, mani apžibināja Velgas Kriles spēja atsaukt manī to sajūtu, pēc kuras dzejā tik ļoti tiecos. Ķidāt un pārķidāt. Paskrāpēt. Iekost. Samīlināt.

    “Kāpēc es pasauli mūždien meklēju tevī,
    Vai viņa manī pašā nevarētu būt?”

    Visvairāk šajā dzejas krājumā, kurā iespējams atrast iepriekš nepublicētas Velgas Kriles vārdrindas, mani savā varenībā iešūpoja dzejproza, kas ir viens no maniem mīļākajiem žanriem. Tajā es gribētu ieaugt un neizaugt.

    “Vējš sasita gaismu tūkstoš drumstalās sīkās, un kalendārs tapa neredzīgs, vienīgi kaķis bija un palika redzīgs, par visām aklajām dienām es raudāju slepeni, un viņš manas asaras ķēra ar ķepu, vējš tumsā bija tik liels un svaigs, ka man pietrūka elpas, un tumsā man piepeši kļuva bail, ka arī dvēsele ir tikai telpa…”

    Kopumā? Man patika! Vai es meklēšu vēl kādus dzejnieces Velgas Kriles dzejas krājumus? Noteikti, jā! Es ticu, ka tas, ar ko man tikko nācās iepazīties, ir pats, pats mazumiņš. Vien niecīga daļa no pantu aisberga redzamās daļas dzejas okeānā.
    Es gribu dot iespējas šai dzejai sevi uzrunāt vēl un vēl.

    (Izdevējs: Mansards, 2012)

    ⭐⭐⭐⭐

    Gunta Šnipke
    Ceļi

    “zviedri dāņi muhamedāņi
    visādu ticību geji un lesbietes
    un es pa to burzmu vēl es
    ar čemodānu
    no pirmsplūdu pirmskaru
    nekurienes”

    Dzejniece Gunta Šnipke, kā jau arhitekte, dzeju būvē lielu. Krauj bluķos. Ceļ mājas, kurās pēc dzejas izslāpušajiem patverties no izžūšanas sausiem. Ierakstīties kinofilmu titros vai salutēt pie spoguļa par godu Lestenē dusošajiem.
    Jauc javu, liek ķieģeli pie ķieģeļa un būvē. Būvē namus, kur traukus un bērneļus nomazgāt. Kur uz pannas čurkst aitu taukos ķiploki un čillī. Būvē tirgus paviljonus, kur romieši pārcilvēciski noguruši mēģina lasītājām iesmērēt Liepājas jūru. Uz vairākiem gadsimtiem.
    Dzejas krājumā Ceļi, kā tūriste izvējojos dzejniecei līdzi.
    Rīgā un Bulgārijā. Liepājā un Ziemeļitālijā.
    Pagātnē. Tagadnē. Nākotnē.
    Pilnas saujas smēlu iedvesmas. Smēlu vārdu rēbusus. Tinu. Šķetināju. Kavējos. Aizkavējos. Iesmējos. Iespurdzos. Apbrīnoju.
    Apmaldījos. Atrados. Aizklīdu neceļos. Ceļos.

    “nosunīt kādu telefoniski vicinot rokas itin kā otrajā galā varētu ieraudzīt dūrītes”

    Dzeja, kas paijās pret spalvu, tāpēc ne visus uzrunās. Bet mani uzrunāja.
    Tāda dzeja.
    Smeķīga dzeja.
    Dzeja bez bremzēm.

    (Izdevējs: Mansards, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

    Sjón
    Skugabaldrs
    (Ēnu lapsa)

    Ja Islande nebūtu atrodama pasaules Atlanta vēdera dobumā, es domātu, ka tā ir izdomāta. Izsapņota. Taču neatkarīgi no tā, ka velkot pirkstu pāri kartes reljefam, pirksts atduras pret Islandes vārdi, joprojām domāju, ka tā patiesībā ir izrakstīta no pasaku grāmatas un pakārta kartē kā dekorācija. Kā tepiķis pie sienas. Katrā otrajā Purvciemā dzīvokli.
    Islande man vienmēr šķitusi mītiska. Nepieejama. Neapčubināma. Esmu tai ceļojusi cauri neskaitāmas reizes. Ceļojusi cauri fotogrāfijām interneta pārlūka meklētājā. Ceļojusi un murrājusi no labpatikās.
    Arī tagad murrājām mēs abas. Gan kaķene, man blakus satinusies kamolā, gan es, vārdu gleznu spozmes apžilbināta, jo manās rokās nonākusi ēnu lapsa.
    Islandiešu rakstnieka Sjouna (Sjón) romāns Skugabaldrs (Ēnu lapsa), kas lasītāju aicina ienākt brīnumainā pasaulē. Pasaulē, kurā dabas spēks valda pār cilvēka garu. Un atmaksa par nodarīto ir vien rokas stiepiena attālumā.

    “Viņš gauži apraudājos savu ļauno likteni, kas bija lēmis viņam vientulību, tā ka viņam nebija neviena, ar ko dalīties priekos, ko var sagādāt žāvētas mencas galva.”

    Nepieradināmu ainavu burvība. Krāsas un smarža. Dievišķā klātbūtne. Un atziņa, cik tu, cilvēk, esi sīks Visvarenā priekšā.
    Lielisks tulkotāja darbs! Vārdi strauji kusa uz mēles, saldi kā ledenes (ceru, ka diabēts tagad man nedraud).
    Skaista literatūra dienai ar -17 grādiem aiz loga!

    P.S. Grāmatas dibenvāku ieskauj piezīme, ka rakstnieks Sjouns kļuvis par vienu no simts pasaules rakstniekiem, kurš tapis par daļu projekta “Nākotnes bibliotēka” (The Future Library). Tas nozīmē, ka 2114. gadā rakstnieka manuskripts tiks pirmo reizi publicēts, nonākot nākotnes lasītāju rokās. Un sirdīs.
    Apskaužu tos, kam būs lemts to lasīt!

    (No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš, Izdevējs: Mansards, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Sandra Vensko
    Vēstules naktssargam

    Pavisam skaista iepazīšanās ar dzejnieci, rakstnieci un dramaturģi Sandru Vensko vēstulēs, kas adresētas naktssargam. Bet varbūt ikvienam no mums?
    Vēstules, kas izstaro Nakti. Un naktī ir droši. Naktī var patverties. Naktī ir droši. Tur dzīvo naktssargs. Un visas viņam nosūtītās un nenosūtītās vēstules, kas kā putnu apstādījumi uzplaukst debesīs, spārnu švīkstoņā, kad tie triecas pret debesīm. Izziedējuši. Izsmaržojuši.

    “Mīļo cilvēku ir tik daudz, bet līniju ir vairāk. Cita tuvāk, cita tālāk. Kāds nolāpīti smagi satriec visu, ko domāju esam skaistu. Pārsteidzošākais ir tas, ka pat nepamanīju — kāds putns, varbūt erickiņš, nē, čunčiņš, noknābājis visas zilās vīnogas manā sirdī. Tas ir tik samtaini sāpīgi — saprast, ka esi tikai vīnstīga, nekas vairāk, jo ogu tev nav.”

    Vēstules naktssargam ir īsprozas darbs, kas rakstīts kā dienasgrāmata. Katru ierakstu ievada laiks. Cipari. Tīrākā matemātika. Tas ievibrē sajūtu. Liek iztēloties cik milzīgs sniegputenis, atkusnis, atkala, tveice, sausums un lietus straumes, plosījušas pasauli aiz loga, kamēr rakstnieces pildspalvas lodīte plosījusi nevainīga papīra ādu. No iekšas uz āru. No āra uz iekšu. Kā bezkaunīgs caurvējš. Caurvējš, kurš pelnījis tupēt kaktā. Uz ceļiem. Uz zirņiem.

    “Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri smaida un sit vienlaicīgi.
    Tie laikam ir dzīves labākie izsitēji.
    Dzīve nav rings, dzīves sākas un beidzas, reizēm tas ilgst gadiem — kā upeplūst. Ar janvāra pelēki sudrabaino skanējumu.”

    Šīs vēstules tik maigas un nesaudzīgas vienlaikus. Vienlaikus paijā un skrāpē. Katru teikumu gribas iegaumēt. Un gribas, lai katrs teikums iegaumē mani. Varbūt tas jau iegaumējis, un es vienkārši sevi lasu. Kā atvērtu grāmatu sevi lasu. Tāpēc tik pazīstami. Tāpēc tik tuvi.
    Vēstules naktssargam kā pūkains paklājs, kurā gribas pavārtīties. Iegrimt. Pazust.

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2012)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Inga Žolude
    1904

    Rakstnieces Ingas Žoludes garstāsts 1904 ar apakšvirsrakstu Melanholiskais valsis, stāsta par gadu, kurā komponists Emīls Dārziņš saraksta vienu no skaistākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem, kura nozīme latviešu klasiskajā mūzikā joprojām nav zaudējusi ne savu nozīmi, ne spozmi. Emīls Dārziņš uzraksta Melanholisko valsi, kurā ietērpj savu nepiepildīto mīlestību.

    “Mūžīgajam jau nav vienmēr jābūt iespējamam šajā dzīvē.”

    Emocionālo pārdzīvojumu pārspriegoto darbu autore
    radījusi balstoties uz patiesiem biogrāfiskiem faktiem un laikabiedru atmiņām. Inga Žolude lasītāju ieved pasaulē, no kuras negribas doties prom. Autore raksta saldi, raksta tumīgi. Vārdi šķiet tik viegli kā piena putas uz stipras kafijas pieres.
    1904 ir īsta vārdu glezna. Mīlestības un sāpju pilna. Ievainojoša un dziedinoša. Elēģija par cilvēku, kurš patiesi mīlēja un vienīgais, ko vēlējās, lai arī kāds viņu tik patiesi mīlētu.

    “Vai tā nav ar visu skaistumu – tas tikai iziet mums cauri, ja ļaujam, bet skaistums šajā pasaulē ir gana maz, lai tas uzkavētos kādā no mums. Un cilvēks ir kā tāda mūzika, kas tikai izskan cauri pasaulei.”

    Pavisam nelielo, pēc mazuma piegaršas stāstu par Emīlu Dārziņu papildina mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža eseja par komponistu, ka arī mākslas zinātnieces Dainas Auziņas pārspriedums par mākslinieka Ādolfa Zārdiņa daiļradi, kura mākslas darbs iemājojis grāmatas noformējumā.
    Abi – Dārziņš un Zārdiņš, ir laikabiedri, taču viņu ceļi nekrustojas. Tomēr kopīgs abiem ir viens – sava laika nesaprasti meistari.

    (Izdevējs: Dienas Grāmata, 2018)

    ⭐⭐⭐⭐

    Contra
    Tik grūti ir būt latvietim

    Dzejas krājuma Tik grūti ir būt latvietim priekšvārdā autors, dzejnieks Guntars Godiņš, kurš ir arī šī krājuma atdzejotājs, jautā “kurš gan nezina Contru?” Es nezinu. Bet biju (un esmu) gatava iepazīt. Dzejnieka Contras (īstajā vārdā Margus Konnula) interesi par Latviju un tās valodu atmodinājis dzejnieks Eduards Veidenbaums (ja viņš būtu dzīvs, labprāt paspiestu viņam roku (bet tas nav iespējams, jo Covid-19 , un galu galā viņam būtu 154 gadi). Contra mācījies latviešu valodu, tagad to pārvalda brīvāk nekā to dara maskačkas vai purvciema rēni plaukstošais zieds. Contra atdzejojis un tulkojis savā dzimtajā valodā daudzus latviešu autoru darbus (tostarp Noras Ikstenas Mātes piens).
    Priekšvārdā Guntars Godiņš atklāj interesantu stāstu, kas apvīts ap Contras pirmā dzejas krājuma izdošanu 1995. gadā (esam teju vienaudži).

    “Miglā zuda kumeliņš
    Viņam protams sveiciens
    Es nezinu kur ir viņš
    Tāpat kā divdabja teiciens”

    Tik grūti ir būt latvietim ir īpašs ar to, ka tas dalās divās daļās. Pusi no krājumā atrodamajām vārdu spēļu pērlēm no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, bet otru pusi latviešu mēlē rakstījis pats Contra.

    Tos dzejas mīļus, kuri no krājuma sagaida saviļņojošu emociju slūžu atvēršanos, rezervētu melanholiju, dziļdomīgas pārdomas – būs vīlušies, atskārtuši, ka krājums sastāv no ironijas, izzobošanas, asprātības, gaumīgiem (un mazāk gaumīgiem) jokiem. No visa tā, kam ierasti biklais latvietis met līkumu.

    “dirs ātrāk lācis nāks
    un ar tevi dancot sāks”

    Tik grūti ir būt latvietim ir atsvaidzinošs.
    Sarku. Bālēju. Krekšķēju. Spurdzu.
    Notrausu pēkšņa šķaudiena asaru.
    Plauktā neatstāšu (jo jānes atpakaļ uz bibliotēku), bet vismaz reizi dzīvē izbaudīt ieteikšu!

    “parasti kas satieku tevi
    tūlīt jūtos
    par desmit gadiem jaunāks

    ceturtajā reizē
    tev noteikti jādod man pups
    citādi būs beigas”


    (No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš; Izdevējs: Pētergailis, 2019)

    ⭐⭐⭐⭐

    Regīna Ezera
    Zvaigžņu lietus

    “Guļu, piespiedusi ausi pie Zemes — puteklis uz Zemes vaiga. Es neesmu nekas. Ir tik viegli un brīvi būt puteklim. Būt Nekam.”

    Uztaisīju siermaizi. Aplēja krūzi ar kafiju. Piesēdu uzrakstīt domas par Regīnas Ezeras Zvaigžņu lietu. Piesēju dūšu. Piesēju domas. Lielas. Mazas. Slaikas. Apaļas. Tādas, kas uz vienu mirkli pazib gar acīm. Tādas, kas izklājās kā paklājs pa visiem dvēseles platuma grādiem. Ievieš savu zobu birsti. Matu ķemmi. Plova recepti. Ieņem vietu gultā. Sienas pusē. Aizņem vietu rindā uz tualeti. Uz palikšanu.

    “Bet taisni, te tuvumā, jūtu cik viņš tālu.”

    Miniatūru krājumā Zvaigžņu lietus Regīna Ezera uzzied kā ūdensroze. Skaista. Trausla. Neaizsniedzama. Atdzīvina dabas procesus. Piešķir tiem cilvēciskas īpašības. Cilvēciskākas nekā cilvēkam jebkad piederējušas. Savijas gadalaiku maiņā. Izputeņo cauri vasarai. Krāšņi uzzied ziemas spelgonī. Nobirdina lapas pavasarī. Un atver sirdi mīlestībai rudenī. Runā upes valodā. Runā mēness valodā. Dzīvības valodā runā. Un sejas pantu valodā aizrunājās.
    Nevainīgi pieskaras nāvei. Izaicinot. Pakavējos tās tuvumā. Līdz izmisumam. Notrausa baiļu ēnai sviedrus no pieres. Atmodina cilvēkā aizmigušo.

    “Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.”

    Man patīk tas stāvoklis, kurā mani iestata rakstniece. Uzspiež uz pogām. Iekodē režīmā. Un, kad sagrib, izkodē ārā. Zvaigžņu lietus krīt virs galvas un es neķeru pēc lietussarga. Es nebīstos. Ļauju lai mani apskādē.
    Tik skaisti tas ir.

    “Kāpēc rasa mirst tik padevīgi, ka rasas nāvi neviens pat nepamana? Bija? Nebija? Kāpēc man vajag, lai nodunu kā krītošs ābols? Es taču varu klusu un mierīgi iesūkties zemē kā rasa. No malas tas izskatās gandrīz bezsāpīgi. Kāpēc man vajag, lai pasaulē kāds uzzina, ka esmu bijusi?”


    (Izdevējs: Preses nams, 1994)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Imants Ziedonis
    Trioletas

    Tāds ziedonīgs laiks aiz loga. Koki pilni kupliem pārslu sniegiem. Zeme viz no baltuma. Un tādā skaistā, baltā ziedoņlaikā gribas kādam siltam plecam tuvāk pieglausties. Izkausēties.

    “Un negribas vairs dzīvot tālāk,
    Tā gribas dzīvot atpakaļ.”

    Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums beidzās ar vieglām trīsām pakrūtē, jo padusē ar mani kopā no grāmatu glabātuves iznāca un man uz mājām līdzi devās Imants Ziedonis. Trioletas.

    Ir grūti vērtēt Ziedoni.
    Grūti. Neiespējami.
    Tas, kā dzejnieks izloka vārdus cauri lappušu cilpām ir pārcilvēciski. Man nekad nav bijis šaubu, ka Imants Ziedonis nav no šīs Zemes. Es ticu, ka kaut kur Visuma plašajā pavēderē ir kāda planēta, uz kuras dzīvo tādi mazi ziedonīši un gaida savu kārtu. Ierasties.

    “Varbūt bij jānāk tieši vilties
    Šais cilvēkos, šai pasaulē.”

    Šis dzejas krājums klajā laists jau 2003. gadā. Tāpēc noteikti ir maz tādu, kuru rokas nav šūpojušas Trioletas, tomēr…
    ja tomēr vēl ir kāds, kurš tāpat kā es, aizkavējies astoņpadsmit gadus, lai baudītu šo skaisto dzejas kodu, kas liek visai emociju gammai labsajūtā noelsties, dariet to –
    ļaujieties.

    PS. Lielāko daļu krājuma lasīju skaļi savai nepilnus četrus mēnešus vecajai meitai. Viņa smaidīja, smējās, izbrīnā pleta acis un dudināja. Vai nu viņa tādējādi mēģināja man pateikt, ka viņai arī Ziedonis ir kļuvis dikti mīļš, vai arī to, ka man kaut kas iesprūdis starp zobiem.

    “Cik cilvēki ir vientulīgi!
    Kā akmeņi pa ceļmalām.”

    (Izdevējs: Pētergailis, 2003)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Džons Boins
    Puisēns svītrainā pidžamā

    Par Puisēns svītrainā pidžamā pagājušā gada vidū uzzināju, īsinot (un garinot) laiku jūtubā, skatoties  filmu tīzerus. Uzdūros filmai The Boy in the Striped Pyjamas, kas manī ievibrēja līdzjūtības stīgas. Tā nepārprotami vedināja uz domu, ka filma balstīta uz kādas grāmatas motīviem. Liels bija mans pārsteigums, ka grāmata patiesi ne vien ir, bet tā arī tulkota latviešu valodā. Divreiz man nebija jādomā, grāmata tika pievienota lasāmo grāmatu sarakstam, cerībā, ka tās lasīšanas brīdis pienāks drīz.

    Pēkšņo grāmatas popularitātes svārstu iekustināja izdevniecība Zvaigzne ABC, kura negaidīti grāmatu izdeva atkārtoti. Sociālos tīklus lauza neskaitāmas pozitīvas atsauksmes par īru rakstnieka Džona Boina jau 2006. gadā sarakstīto grāmatu, par kāda vācu zēna dzīves gadu 2. Pasaules kara laikā. Par deviņus gadus vecu zēnu, kurš, tēva paaugstinājuma dēļ, spiests atvadīties no draugiem, no vecvecākiem un skaistās (piecu stāvu) mājas, lai dotos uz Augšvicu (nepārrakstījos/nepārlasījāties). Lai dotos tur un piedzīvotu savas dzīves priekpilnākās un skumjākās dienas. Skaidrs, ka vairs nespēju gaidīt, un citu lasītāju ierosināta, ķēros šim stāstam klāt. Taču piedzīvoju tā milzīgu izgāšanos.

    Lai arī autora izveidotais stāsta skelets ir lielisks, autors to ar miesu apaudzējis ļoti pavirši. Stāstā ir ļoti daudz nepilnību, kuras lasot, gribējās aizvērt acis un norīt rūgtās siekalas, kas sakrājušās kaklā. Pievērt acis uz visu, atgādinot sev, ka tā ir bērnu grāmata, bet, ja es to lasītu ar bērna acīm, manuprāt, domātu tāpat. Vai vēl ļaunāk.

    Nekādu emociju. Nekādas dinamikas. Spriedzes. Kā plika baltmaizes šķēle (bez pievienota cukura) un viss.

    Ja esi lasītājs, kuru interesē literatūra par 2. Pasaules karu, literatūra par holokaustu – esmu brīdinājusi.

    P.S.

    Tagad došu iespēju filmai. Ļoti iespējams, ka šis būs tas retais gadījumā, kad filma būs labāka par grāmatu.
    Nu nevar taču būt tā, ka kāds tik lielisku stāstu nebūs mēģinājis paglābt no paša autora murgiem…

    (No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2013)

    ⭐⭐

  • Sandro Veronēzi «Kolibri»

    by

    “Vajadzētu būt vispārzināmam – un tomēr nav vispārzināms -, ka cilvēku attiecību liktenis tiek izlemts jau pašā sākumā, vienreiz un uz visiem laikiem, vienmēr, un, ja gribam iepriekš zināt, kā viss beigsies, vajag tikai paskatīties, kā viss sākās.”

    Pulkstenis uz rokas nemitīgi atgādina piecelties. Izslieties vertikāli. Pastaigāt minūti. Vismaz. Vai divas. Pastaigāt šurpu turpu, turpu šurpu. It kā dibenam nebūtu nekā labāka, ko darīt. Šurpu turpu. Pulkstenis uz rokas nemitīgi kaut ko atgādina. Piecelties. Padzerties. Paēst. Atgādina. Staigāt. Elpot. Dzīvot. It kā pazītu mani labāk par sevi pašu.
    Nolādētais viedierīču laikmets!
    Kā inde. Salda. Saēd grāmatas. Vērpjamajos ratiņus. Skābputru katlā. Saēd visu veco. Visu vērtīgo. Noziedznieks. Viedierīču laikmets. Saēd apskāvienus. Draudzības. Saēd veselas ģimenes.
    Mīlestību.
    Aplaiza lūpas. Un saēd.
    Skatos pulkstenī. Rēķinu. Cikos cilvēkiem izbeigsies vārdi. Cikos izbeigsies nevainīgu cilvēku iekrišana vārdu ķetnās. Teikumu lamatās.
    Tie, kas vēl palikuši, smagi sablīduši. Saguluši uz egļu zariem kā sniega spilveni. Ledus spilvendrānu pārvilkti. Noglauž zarus pie zemes.
    Liek pazemoties. Vārdiem.
    Viedierīču laikmets.

    (Kaķi, tu murrā par skaļu! Tu aizbaidi domas. Aizbaidi vārdus, kuri vēl palikuši. (Vai šajā lietotnē ir iespējams nogriezt skaņu kaķa murrāšanai?))

    Iepludinu bezkofeīna kafiju vēnās. Bez piena. Cukura. Rūgta susla. Savelk muti čokurā. Tūtiņā. Saritina kamoliņā.
    (Bezalkoholiskais vīns. Bezpiedevu jogurts. Bet kāpēc nav rīsu galetes ar šokolādes kūkas garšu? Gara (un cukura) vājajiem.)

    Varētu kā putns izplest spārnus. Pārlaisties pāri šim laikmetam. Pāri lietotnēm, kas mirgo viedierīču ekrānos, lai atgādinātu.
    Piecelties. Elpot. Dzīvot.

    “…atklāju, ka tad, ja no manas dzīves aizvāc visu lieko, paliec vienīgi Tu.”

    Nebija iespējams nepamanīt, kādu rezonansi lasītājos ierosināja nule kā Jāņa Rozes apgāda paspārnē izdotā itāļu rakstnieka, esejista, žurnālista Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi) romāns Kolibri (Il Colibri). Šķita, ka šis ir ilgi gaidīts notikums. Ilgi gaidīts un sagaidīts. Un ne velti. Latviešu mēlē lasošie grāmatu mīļi ar rakstnieku iepazinušies jau agrāk, romānos – Rāmais haoss, XY un Pagātnes spēks. Tā kā man šie vārdi bija sveši, un viss, ko es spēju, bija vien kāri noraudzīties uz citu lasītāju neaprakstāmi baudpilnajiem ņurdieniem, nolēmu Kolibri ieslodzīt savā grāmatu būrītī.
    Gardai vārdu izplosīšanai no tā.
    Patiesībā mani pat mazliet pārsteidza tas, cik viegli es padevos šim kārdinājumam. Ieslodzīt. Izplosīt. Īpaši zinot, ka romāna sižets lēkā starp gadsimtu novilktajām līnijām. Zinot, cik grūti ir ielauzties šādu darbu dvēseles kodolā. Sazemēties. Taču, redzot grāmatas tulkotājas vārdu, es nomierinājos. Tā ir iemantota uzticība, kura mani pārlēja kā pēc zāļu tējas izslāpušu krūzi.
    Uzticība – var diezgan droši apgalvot -, kas atmaksājas ikreiz.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2021)

    “Es te prātoju: bet vai ļaunumam – saproti, ko es domāju? – vai ļaunumam ir kādi iecienītie maršruti, vai arī tas uzbrūk pēc nejaušības principa?”

    Romāns Kolibri kā lapa, kas sagraizīta ar šķērēm sīkos gabaliņos. Neatpazīstamos. Un kā mozaīka kopā liekama. Nesaliekama. Īstie gabaliņi gar neīstajiem berzējas. Izberzējas. Mēģina ieņemt pareizās formas. Pareizās pozas ieņemt mēģina. Tāpēc laiks romānā nav noteicošais. Laiks lēkā kā bērns ar lecamauklu. Te senākā un nesenākā pagātnē. Tagadnē. Aizlec pārāk tālu. Aizlec nākotnē. Atgriežas. Apgriežas. Iegriežas vēstulēs. Vēstulēs, kas iztukšo bijušo. Iztukšo dzīvi. Izmēž. Izbirstē. Ielaužas telefona sarunās. Iegraužas īsziņās. Kā treknā ābolā.
    Laiks nav noteicošais. Noteicošais ir cilvēks. Noteicošie ir tēli. Tēli, kuri nomaldījušies no ceļa, kamēr laiks savā bērna prātā lēkā ar lecamauklu. Turpu šurpu. Šurpu turpu.
    Plaisas attiecībās. Plaisas starp cilvēkiem. Pāriem un nepāriem. Ģimenēm. Un vientuļiem. Plaisas, kas plēšas lielākas. Drūmākas. Nenovēršami – jo viss jau no paša sākuma ir bijis nepareizi. Nepielūdzami.

    “Ir cilvēki, kas visu mūžu raujas vai pušu, lai tiktu uz priekšu, lai izzinātu, iekarotu, atklātu, uzlabotu un pēc tam attaptos, ka vienmēr ir meklējuši tikai tās trīsas, kuras viņus iesviedušas pasaulē: viņiem ceļa sākuma un beigu punkts sakrīt. Un ir citi, kuri palikdami uz vietas veic garu un piedzīvojumu pilnu ceļu, jo pasaule pati slīd viņiem zem kājām un viņi nonāk daudz tālāk par vietu, no kuras savu ceļu sākuši.”

    Sāpes izklīdina. Un izklīdina arī Marko Karreras ģimeni. Izklīdina ģimeni, kuru veidoja viņa vecāki, un izklīdina ģimeni, kuru veidoja pats. Izklīdina, jo traģēdijas tā mēdz darīt. Vai nu izklīdina, vai satuvina. Bet nekad neatstāj vienmuļus. Neitrālus. Neļauj apputēt ar putekļu kārtu. Neļauj samierināties. Neļauj mierīgi sēdēt pie vakariņu galda. Ēst makaronus ar maltās gaļas mērci vai otrās dienas biešu zupu. Tās kņudina un kūda. Uzkūda viens otram. Kūda tik ilgi, līdz kāds nolemj aiziet. Jo vairs nav izturama tāda kņudināšana. Tā iznīcina.
    Taču nekas nenotiek tāpat vien. Viss, ko piedzīvo Marko Karrera, vienam cilvēkam varētu šķist par daudz. Taču viņš mācās. Mācās dzīvot tālāk. Pieņemt likteni. Pieņemt likteņa siekalaino muti. Mēli, kas pil no slienām. Nolaiza seju slapju. Liek atjēgties. Pieņemt. Nepretoties. Nebēgt.
    Palikt uz vietas.

    “Tu esi kolibri tāpēc, ka visu savu enerģiju ieguldi pūliņos palikt uz vietas. Septiņdesmit spārnu vēzieni sekundē, lai paliktu turpat, kur jau esi.
    Tu spēj apstāties pasaulē un laikā, Tu spēj apstādināt pasauli un laiku ap sevi, reizēm Tu pat spēj doties augšup pret laika straumi un atrast zudušo laiku, tāpat kā kolibri spēj lidot atmuguriski. “

    Cauri sāpēm mēs augam un nobriestam kā vissaldākie augļi. Arī Marko. Viņš laužas cauri laikam, cauri atmiņām, meklēdams cerību. Meklēdams iespēju atkal būt laimīgam. Noderīgam. Meklēdams iemeslu dzīvot. Un viņš atrod. Atrod par spīti zaudētai mīlestībai, zaudētām iespējām. Zaudētiem mīļotajiem cilvēkiem, zaudētiem sapņiem. Viņš atrod mērķi. Un katra diena un katra Kolibri lappuse ved arvien tuvāk un tuvāk šī mērķa piepildījumam.

    “Cik daudz cilvēku ir apglabāts katrā no mums?”

    Romāns Kolibri ir sevī ievelkošs. Manipulējošs. Šķiet, šī rotaļa ar lasītāju autoram padevusies bez grūtībām. Iepriekš minēju, ka šajā romānā svarīgākie bija cilvēki. Jā, jā, tie paši – no ceļa nomaldījušies. Visu romāna lasīšanas laiku turēju īkšķus, lai autors tos uzvestu atpakaļ. Uzvestu uz ceļa un vairs nepakļautu tos briesmām. Nepakļautu maldiem. Un… bet tā vietā, viņš tos vienu pēc otra novāca. Aizvāca no lasītāju acīm. Novāca no grāmatas lapaspušu šosejām. Vienu pēc otra.
    Kolibri liek aizdomāties. Kāpēc mēs esam šeit. Kāpēc tupam uz zemes pulsa, viļņojot cauri tam, ko saucam par dzīvi. Kāds ir mērķis. Vai mēs to sasniegsim rīt, pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem. Varbūt mēs to sasniedzām jau vakar. Tikai nepamanījām, jo bijām pārāk aizņemti. Pārāk aizņemti savā viedierīču laikmetā. (Piecelties. Elpot. Dzīvot.)
    Saldsērīgi aizvēru grāmatu. Izslaucīju mitrumu no acu kaktiņiem. Un sapratu, ka vienīgais šī romāna mīnuss – tā ir grāmata vienam garākam vai diviem īsākiem vakariem (es tajā biju plānojusi uzkavēties ilgāku laiku, bet). Tā ir neapstādināma. Tā liek lasītājām vārdus kampt vienu pēc otra. Vienu pēc otra.
    Septiņdesmit vārdus sekundē.
    Kā kolibri spārnu vēzieni.

    “…arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un bauda izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido mūs var izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.”

  • Karloss Ruiss Safons «Vēja ēna»

    by

    “…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”

    Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
    Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
    Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.

    “Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”

    Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
    “Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
    Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
    2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
    Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
    (No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    “Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”

    Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
    Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.

    Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.

    Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.

    “…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”

    Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
    (Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)

    Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
    Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
    Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.

    Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
    Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
    Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…

    “- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
    – Par grāmatām?
    – Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”

  • Laura Vinogradova «Upe»

    by

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod. Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Kad man kaut ko vajag aizmirst, es to pierakstu. Klabinu uz datora klaviatūras kā simfoniju Morzes kodā vai ar pirkstu galiem tapinu uz telefona ekrāna vārdu svētnīcas. Tagad es pierakstu savas domas. Ieslogu papīra dzīslās. Un meklēt vientulību eju. Vienmēr salstošās pēdas mani nes uz priekšu. Uz priekšu, kaut tava smarža vilina atpakaļ. Vien pāris soļus atpakaļ. Ne vairāk.
    Sniegs mani nenodod. Sniegs aizputina vismazākās manas ekspedīcijas liecības. Vējš steidzina. Vai es atpalieku no grafika? Varbūt man sameklēt pieturu? Piesēst uz apledojuša sola lūpām un gaidīt, kad pie manām kājām ar skaļu nopūtu pieripos mans dīzeļdzinēja glābējs? Bet mēs taču abi zinām, ka tik tuvu vientulībai nekursē pat autobuss.
    Vējš steidzina. Man sametas šķērmi. Vai kādreiz spēšu rast ceļu atpakaļ? Un kā ar ceļu atpakaļ pie tevis?
    Sasalusī zemes āda raupja kā viltus laipnība. Berž un svilina pēdas. Apdedzina līdz jēlumam. Vai maz iespējams, ka uz zemes spēj mist tāds saltums?
    Koki gar ceļa malām sastinguši stāv sardzē. Uzvilkuši uz saviem asajiem durkļiem sniega dūraiņus. Sargā mežu no iebrucēja. Tāpat kā tu mani sargāji no svešu skatienu un pieskārienu iebrucējiem. Beznosacījuma mīlestība, tu teici, un izrullēji kā pergamentu papīra lapu. No vienas vietas norakstītu ar savu beznosacījumu.
    Tagad es vientulību meklēt eju. Un sniegs joprojām aizputina manas vismazākās ekspedīcijas liecības. Tev nevajadzēja mani pārliecināt. Es taču pati zinu, ka, lai tiktu pie vientulības, nāksies pārkāpt pāri zemes malai.
    Es taču pati zinu. Esmu liela meitene. Jau.
    Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Pat apsnigušie, grāvī gulošie akmeņi cenšas izrauties no ledus kristālu skavām, lai draudzīgi sveicinātu nācēju. Jo tālāk eju, jo pazīstamāks šķiet ceļš. Un smarža. Manas vienmēr salstošās pēdas mani atnesušas pie tevis. Kā skatītāju acīm nodrillētā amerikāņu romantiskajā komēdijā.

    “Tad, kad viņš pieskārās manai plaukstai, es pēkšņi atcerējos tavu roku. Kad mēs bijām mazas un ar mazām rokām.
    Dina, vai atceries, cik tās rokas bija laimīgas?”

    Es drusku raustos no latviešu autoriem (jā, zinu, ka esmu to teikusi neskaitāmas reizes un vēl neskaitāmas reizes teikšu). Raustos, jo baidos apdedzināties. Baidos lappuses vidū attapties, ka nerunājam vienā valodā. Ka sirds nepukst vienā ritmā. Acis neiedegas vienā spožumā. Baidos saslavēt vai nopelt. Par daudz. Baidos.
    Pagājušajā gadā, par spīti augstāk minētajam, bieži sastapos ar latviešu autoru darbiem, kuri nekādi nespēja atstāt vienaldzīgu. Tomēr, es ilgi pretojos rakstnieces Lauras Vinogradovas upei. Pretojos par spīti tam, ka bez elpas mani iepriekš bija atstājis rakstnieces stāstu krājums izelpas. Toreiz priecājos, ka pie mūsu zvaigžņotās literātu debess spoži iemirdzējusies zvaigzne, kas spēj lasītāju apžilbināt ar savu spožumu tā sāpīgi skaisti. Tā, lai kamols kaklā nožņaudz, bet smaids uz lūpām neizdziest. Bet Upei es pretojos. Kā jau pretojos visam, ka ļaužu saslavēts (piemēram, KFC vistas stilbiņu spainītim). Bet es salūzu (kā jau visi krāmi). Salūzu, padodoties kārdinājumam, gada izskaņā ielūkoties tajā, ko slēpj trauslais zieds uz grāmatas vāka.
    Upe bija skaistākā padošanās, kuru piedzīvoju 2020. gadā. Un kā jau solīju savā iepriekšējā emuāra ierakstā (71 grāmata 366ās dienās jeb 2020. gada TOPs), beidzot savas pārdomas ietērpju vārdos.
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Dažreiz arī no sevis gribas prom, bet tas ir grūtāk.”

    Garstāsts Upe lasītāju nes cauri Rutes dzīves līkločiem. Reizēm rāmi un līdzeni, reizēm samaļ lēveros putu mākoņos. Tā lokās pāri sāpēm. Pāri zaudējumiem. Pāri bērnības rūgtajai garšai, kas stīvu padara lasītāja mēli. Un aukslējas. Padara nejūtīgu. Paralizē.
    Rute likteņa badīta. Un liktenis kā čūska izlokās no atbildības. Tas atņēmis bērnību. Atņēmis pēdējos desmit gadus. Atņēmis viņu – Dinu. Māsu, kas bija līdzās, kad, vēl mazām esot, kā slimi putnēni tika grūstas ārā no ligzdas. Bija līdzās un uzklausīja ik vaidu, kad māte atkal un atkal sūkstījās un noniecināja tēvu, kuru tā arī neiepazina. Bija blakus, kad māte mīlēja vīrieti pēc vīrieša. Bija blakus, guļot aiz skapja piečurātos palagos un elpojot sekli, lai neuzmodinātu no miega mātes jauno mīlestību. Dzīves pabērni.
    Tagad Dinas vairs nav. Nav arī mātes, kas kāpdama uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, ievainojusi bērnus. Sakropļojusi dzīves. Līdz nepazīšanai. Dina ir pazudusi. Māte ir cietumā. Ilgas un cerības uztur Ruti pie dzīvības. Un vienlaikus smacē. Rute grib prom. Prom no cilvēkiem. Prom no sevis. Rute grib pārkāpt upei pāri. Tikt otrā krastā. Sadziedēt sevi. Sadziedēt to, kas vēl palicis pāri.
    Ja palicis.

    “Starp Ruti un māti upe ir aizsalusi. Ledus ir tik biezs, ka straume to nespēj iekustināt.”

    Rute mēģina māsu paturēt dzīvu. Raksta vēstules, uz kurām necer sagaidīt atbildi. Bet tas ir tik cilvēcīgi. Tik cilvēcīgi meklēt vieglāko ceļu. Censties nezaudēt prātu. Nezaudēt pēdējās cerību atliekas.
    Rutes vēstules bradāja pa manu sirdi. Spārdīja. Ārdīja. Šķita, ka savās vēstulēs Rute patiesībā uzrunā mani. Es esmu Dina. Un es esmu tepat. Gribējās kliegt un dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Izsist grāmatai zobus. Dauzīt pa grāmatas plaši atvērto muti, lai Rute sadzird. Sadzird, ka esmu tepat. Un mūs nešķir ne vēstuļpapīrs, ne desmit gadi. Lai Rute sadzird, ka esmu gatava krist ap kaklu un lūgt piedošanu par klusēšanu. Par savu pazušanu. Par visu, ko esmu izdarījusi. Bez vainas.
    Dziedējot sevi, Rute sadziedēja arī mani.
    Es iemiesojos grāmatā. Un tā bija tīrākā bauda.

    “Stefans nekad par tevi nerunā, bet nesen teica: “Es saprotu, kāpēc tu gaidi Dinu. Es arī tevi gaidīju. Nav iespējams negaidīt.” Tas ir skaistākais, ko viņš man jebkad ir teicis.”

    Mūs katru kaut kur gaida kāda upe. Upe, kurā atmiekšķēt jūtas. Noberzt no sevis nost visu ilgi kārtu kārtām krāto. Berzt līdz asinīm nost. Pārvērst driskās to, kas velk zem ūdens. Palaist vaļā. Atdot straumei.
    Atbrīvot sevi jaunai dzīvei. Atvērt sirdi mīlestībai.
    Nav sevi jāpeļ par vēlmi aizbēgt. Aizbēgt, lai no jauna atrastos. Netīrie trauki izlietnē pagaidīs. Saskābusī zupa pieliekamajā kambarī pagaidīs. Arī mašīna sētā pārstās rūsēt. Riet pārstās kaimiņu suns. Tie pagaidīs. Arī cilvēki pagaidīs. Un upe.
    Zeme negriežas tik ātri, cik reizēm tiecamies pierādīt.
    Dot sev laiku ir visskaistākā dāvana, kuru varam sev pasniegt.

    Upe ir viens no skaistākajiem latviešu autoru darbiem, kuram nācies pieskarties. Kurā nācies iesakņoties. No kura nācies izaugt.
    Tā ir īsta laime – dzīvot starp rakstniekiem, kuri spēj mainīt pasauli ap tevi.

    “Mās!
    Kādreiz tiksimies. Meklē mani pēc sirmajiem matiem un kaulainā dibena. Man būs daudz, daudz gadu. Es būšu izņēmusi protēzes, tāpēc droši vien izskatīšos dīvaini.
    Tikai vēl ne. Vēl ne. Jo tagad es eju dzīvot.
    Mīlu!”

  • 71 grāmata 366ās dienās (2020. gada grāmatu TOPs)

    by

    «Ārpasaule ir kā tumšs okeāns. Bet visas šīs tumsas vidū, paldies Dievam, mēs sēžam šeit, gaismas saliņā, nelikdamies ne zinis par to, kas notiek mums apkārt. Mēs vēl arvien esam mēs paši.»

    Goli Taraghi «Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli»

    Ministru un valsts prezidenta uzrunas televīzijas pirmajā kanālā, velkot bērniem kombinezonus, biezās cepures un cimdus, lai uz balkona baudītu kņadu ap aizejošo gadu, palaidu garām. Tāpēc sūkļi, kas manā galvā ierasti uzsūc valdības lieto ūdeni, palikuši sausi, un bez gala un malas iedvesmojošu citātu atreferēšana būs jāatliek uz kādu citu tikšanās reizi.
    2020. gads ir bijis neparasts. Pārprasts. Nesaprasts. Teju katrs divkājainais radījums, kurš uzkundzējies barības ķēdes pašā virsotnē, pie katras iespējas meklēja, kur šai bēdīgajai anekdotei nospiest skip pogu. Tas, kas sākumā šķita kā bezkaunīga un nevainīga smīkņāšana par sikspārņu notiesāšanu pusdienās, kolektīvo kontrolēšanu, spraužot ausu caurumos krotālijas vai 5G genocīdu pret cilvēci kopumā, pārvērties par mājas, ziepes, divi metri eksāmenu, kuru ne katram izdodas nokārtot ar sekmīgu atzīmi.
    Es neceru vairs atgūt ticību lielākajai daļai cilvēkiem. Neceru.
    Taču ticību, ka kādu dienu tiksimies pie kafijas tases un siera kūkas kādā hipsterīgā kafejnīcā, lai mainītos domām par izlasīto grāmatu lapaspusēs, es joprojām paturu sev.

    «Jūra vienmēr atdot to, ko paņēmusi.
    Tā mēdz kādu laiku to paturēt gūstā, taču ar laiku viss, kas nolaupīts, atkal nonāk krastā.    »

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Lai arī 2020. gads aizvējojis pandēmijas zīmē, kas lielākajai daļai nozīmēja vairāk laika grāmatām, es šajā kategorijā neierāmējos. Grūtniecības nelabumu, kas mani pakļāva fiziskām (un garīgām) mokām pirmos aizgājušā gada mēnešus, mērdēju ne saldsērīgu romānu, bet 1. klases mācību materiālu lappusēs. Uz mājām nācās pārcelties ne tikai skolai, bet arī manikīram un frizierim, kafejnīcai ar izslavētu latte, restorānam ar uz mēles kūstošu liellopu gaļas bifšteku, kas kārtējo reizi pierādīja, ka latvietim praktiskajam jebkas ir pa spēkam.
    Neraugoties uz visu šo situāciju, 2020. gadā man izdevās izlasīt 71 grāmatu, kas ir krietni mazāk, kā 2019. gadā (2019. gada topu vari apskatīt ŠEIT), taču par 5 grāmatām vairāk, nekā sev kā mērķi biju izvirzījusi Goodreads izaicinājumā. Tā kā, nemaz tik slikts šis lasāmgads priekš manis nav bijis.

    “Laimīga bērnība vārda tiešā nozīmē varbūt mēdz būt tikai taurenim, kurš nomirst otrajā dienā.”

    Zane Zusta «Aiz durvīm»


    Šī gada lielākie un patīkamākie atklājumi bērnu un jauniešu literatūrā man bija:

    • Rasa Bugavičute-Pēce Puika, kurš redzēja tumsā (Latvijas Mediji, 2019)
    • Evelina Dacjūte, Aušra Kjudulaite Laime ir lapsa (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)
    • Jurga Vile, Lina Itagaki Sibīrijas haiku (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, liels un mazs, 2020)

    Lielākās vilšanās:

    • Viesturs Ķerus Meža Meitene Maija (liels un mazs, 2019)
    • Ulrika Kestere Nelūgtie ciemiņi (Zvaigzne ABC, 2017)
    • Osvalds Zebris Māra (Dienas Grāmata, 2019)

    Baudot dzejas dziedinošo iedarbību, sev atklāju un tirpstošu patiku piedzīvoju lasot:

    • Artis Ostups Fotogrāfija un šķēres (apgāds Mansards, 2013)
    • Merike Eime Neierāmēts vārds (atdzejojis Guntars Godiņš, apgāds Mansards, 2020)
    • Rupi Kaura Saule un viņas puķes (atdzejojusi Ieva Melgalve, Zvaigzne ABC, 2020)

    Bet par patīkamo nepatīkamajā – neviena dzeja mani 2020. gadā neapbēdināja.

    Kategorijā stāstu krājumi, manu laiku un sirdi nolaupīja:

    • Goli Taraghi Citur. Granātābolu kundze un viņas dēli (No angļu valodas tulkojusi Ina Strautniece, no persiešu valodas tulkojusi Sara Khalili; apgāds ALI S, 2018)
    • Vladis Spāre Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020)
    • Jana Egle Dzimšanas diena (Latvijas Mediji, 2020)
    • Vineta Trimalniece Piepildīts (Zvaigzne ABC, 2020)

    Lielāko vilšanos gan sagādāja:

    • Inga Gaile Piena ceļi (apgāds Mansards, 2018)

    Tulkotās literatūras pārsteigums:

    • Delfīne de Vigāna Lojalitātes (No franču valodas tulkojusi Inta Šmite, Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    • Gābriels Skots Avots (No norvēģu valodas tulkojusi Dace Deniņa, Izdevniecība u.c., 2019)
    • Italo Kalvīno Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019)

    Lielāko sāpi un vilšanos piedzīvoju pateicoties:

    • Metjū Volkers Kāpēc mēs guļam? (No angļu valodas tulkojusi Krista Strode, izdevniecība HELIOS, 2020)
    • Seleste NG Izkaisītās dzirksteles (No angļu valodas tulkojusi Agnese Strazdiņa; Izdevējs: Jumava, 2019)

    Latviešu literatūrā ļoti vēlos izcelt:

    • Leons Briedis Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)
    • Laura Vinogradova Upe (Zvaigzne ABC, 2020)

    «Cilvēks ir kā koks.
    Viskuplākais ozols met ēnu. Nebīsties mest ēnu, lai cik tā tev kropla. Bez savas ēnas tu vairs nebūsi koks.»

    Leons Briedis «Vilcene un atraitnis»

    Jau pagājušā gadā aizsāktā tradīcija – dalīties ar savām iemīļotākajām aizgājušajā gadā baudītajām grāmatām, ir viens no gaidītākajiem brīžiem visa gada garumā. Atskatīties uz izlasīto, pakavēties atmiņās. Sajūtās. Un paturēt šo brīdi vēl mazliet ciet, līdz grimt jaunu lapaspušu ielenkumā.
    Lai nu kā, šeit tas ir –

    2020. gada TOP 10

    Rasa Bugavičute-Pēce «Puika, kurš redzēja tumsā»

    Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kurā atzīmējamais materiāls bija teju katrā lapaspusē. Varu derēt, ka no līniju un aplīšu vilkšanas mans zīmulis bija noguris jau pie pirmajām nodaļām. Vārdi un frāzes, kurām ļaut iekrist acīs pirmajām, reiz atkal pārlapojot stāstu par Jēkabu. Noteikti jāpiezīmē, ka grāmatā atrodamas arī burvīgas mākslinieces Zanes Veldres ilustrācijas, bez kurām noteikti Puika, kurš redzēja tumsā, nebūtu tas puika, kas ir tagad.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kriss Bodžaljans «Tuksneša meitenes»

    Romāns Tuksneša meitenes veltīts armēņu genocīda simtajai gadadienai. Veltīts ikvienai sievietei un bērnam, kuram nācās veikt tālo ceļu Sīrijas tuksnesī. Tālo ceļu pretī savai iznīcībai. Lai arī pamatā romāns ir brīva Krisa Bodžaljana improvizācija par gadsimtu senajiem notikumiem, atklājot armēņu tautas traģēdiju dažu cilvēku likteņu krustcelēs, romānā izmantoti stāsti no tolaik pārestību piedzīvojušiem sieviešu un vīriešu atmiņu piezīmēm, kas liek nezaudēt ticamības mirkli ne uz brīdi.
    Romāns Tuksneša meitenes mani satrieca. Vienā mirklī tam izdevās nokļūt manā vērtīgāko grāmatu listes pašā augšgalā.
    Lai arī ellišķi skaudrs un šausmu dvesošs, Krisa Bodžaljana Tuksneša meitenes iesaku ikvienam vēsturisko romānu gardēdim!
    (No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jumava, 2015)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Kārena Gilesē «Ko atnes viļņi»

    Ārkārtīgi simpātisks un trāpīgs romāna apraksts dzīvo uz Ko atnes viļņi vāka – stāsts par to, kas notiek, kad mīlestību meklē neīstajā vietā. Tik nelokāmi trāpīgs, ka viss manis augstākminētais, atduroties pret šiem desmit vārdiem, šķiet nepiedodami lieks…
    Romāns Ko atnes viļņi sajūtu līmenī mani aizveda atpakaļ pagātnē. Atpakaļ pie tās nostalģiskās noskaņas, kura mani bija savažojusi un pārņēmusi, lasot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu Patiesība. Tieši tāpat, kā Patiesību, arī Ko atnes viļņi nespēju lasīt ātri. Darīju to lēni, izgaršojot katru smalkāko niansi, skarot katru romāna īpašību, kas sniedza man pretī savus vēsos pirkstus. Lasīju lēni – bez iespējas zaudēt pašu būtiskāko. Cilvēcību.
    (No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Džeroms K. Džeroms «Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni)»

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!
    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    Alesandro Bariko «Jaunā Līgava»

    Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Noziedznieku, kurš ielauzies kādas ģimenes dzīves noslēpumu labirintos, mēģinot izlauzt taisnāko ceļu uz stāsta atslēgu, taču tas izrādīsies daudz grūtāk, nekā jebkurš spētu iztēloties, jo pretī lasītājam stājies Alesandro Bariko – rakstnieks, kurš radījis nesatricināmu meistardarbu, un Dace Meiere – tulkotāja, kura kārtējo reizi pierāda, ka latviešu valoda var būt kārdinoši jutekliska un bezgala trāpīga, un tas vien jau norāda uz to, ka šī būs absurda un nevienlīdzīga cīņa. Lasot romānu Jaunā Līgava, viens ir skaidrs – lasītājs tiek padarīts par noziedznieku. Un, ja reiz tā, tad šis ir viens ārkārtīgi burvīgs noziegums.
    (No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jana Egle «Dzimšanas diena»

    Dzimšanas dienu gribas apņemt ar abām rokām. Izmīļot no tās sāpes un ciešanas, haosu un vieglprātību, žēlumu un dusmas, bailes un nerimstošu izmisumu. Un kāda vietā palūgt piedošanu.
    Šī ir jau trešā reize, kad Jana Egle ar savu vārdu pieskārienu atblāzmām uz grāmatas lappusēm padara mani mēmu. Un šķietami nevienam nemanāmu, sēžot pie sava virtuves galda, vērojot pa logu kaimiņa un dārznieka dzirkļu organisko savienību.
    Sajūta, kuru gribas pievilkt aiz matiem, lai paildzinātu.
    (Izdevējs: Latvijas Mediji, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Olga Gromova «Cukura bērns»

    Rakstniece Ludmila Uļicka min, ka šis stāsts atgādina brīnumpasaku. Un lasot, patiesi tam notici. Brīnums un nekas cits.
    Mani uzrunā šāda veida literatūra (jā, sauciet mani par “gaudojošo” latvieti). Literatūra, kas uzplēš rētas. Kaut ne manas. Tas dikti sāp. Un tajā visā ir tāda maza mācība. Mācība, kura biksta no visām pusēm. Krata ar pirkstu un parauj aiz auss. Tie ir stāsti, kurus mums jāuzklausa. Jāuzklausa un jāatceras. Jo neviena citam tos izstāstīt vairs nebūs iespējas. Vien mums. Bez autores pēcvārda Cukura bērns nebūtu Cukura bērns. Tā ir pievienotā vērtība. Olga Gromova stāsta par nejaušībām, kas apvītas ap Stellas iepazīšanu, par draudzību, par dzīvesstāsta izzināšanu un pašas Stellas paškritiku (“kārtējie ierindas memuāri… kurš gan tos lasīs?”) un vēlmi šo stāstu nodot jauniešiem…
    (No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Jurga Vile, Lina Itagaki «Sibīrijas haiku»

    Bērna sajūtu un iztēles vieglumā autore neapstādamās skrien pāri sāpēm un skumjām, bezgalīgām kā debesis. Kā japāņu haiku, bez liekvārdībām, dziļām un nebeidzamām kā mūžība, bet ar skaidrību apziņā un sirdī. Ciešanu atainojums bērna acīm liek vēl nepanesamāk grauzties cauri vēstures un likteņa sitienu krustugunīm.
    Lasot Sibīrijas haiku, ne mirkli augumu nepārklāja smagums, kas smacētu un liktu nepatikā novērsties, kā reizi pa reizei mēdz gadīties, lasot atmiņu stāstus, kas kā smagi vilnas deķi, austi asu ornamentu simetrijas formām, skrāpē no domas vien, ka tiem nāksies saskarties ar ādu.
    Īsta vērtība ir tas, ka autores vienojušās patiesi noturīgā duetā (kura sulīgajā, apetīti piesienošajā pārnesē latviešu valodā jāpateicas tulkotājai Dacei Meirei), lai radītu daiļdarbu, kurā ar savas tautas likteņiem iepazīstināt arī bērnus, rūgti vienkārši, neparasti patiesi.
    (No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, Izdevējs: liels un mazs, 2020)
    (Plašāk par grāmatu ŠEIT)

    Tommi Kinnunens «Četru ceļu krustojums»

    Romāns Četru ceļu krustojums ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pirmā parādīšanās pie zvaigžņotās literatūras debess, klaji apžilbinot pat visprasīgākos lasītājus. Un kritiķus. Tommi Kinnunena daiļdarba kodols glabā sevī vienas dzimtas emocionālo dzīves norišu redzējumu no četriem skatu punktiem. Katrs no tiem paver iespēju ielūkoties ne tikai varoņu pieredzētajās, laika zoba izārdītajās, pagātnes, tagadnes un nākotnes jūtīs, bet arī iekšējās pasaules dzīslojumā, kurš reizēm vīts pretēji visiem tikumības principiem. Lai arī autors devis iespēju katram no romāna varoņiem runāt vienbalsīgi, reizēm uzplēšot jautājumus kā senaizmirstas brūces, katrs nākamais stāstījums sniedz kāroto – atbildes uz tiem.
    Šis noteikti bija romāns, kuru es būtu vēlējusies izlasīt vienā elpas vilcienā (un pūtienā), taču dažādu, no manis īpaši neatkarīgu, iemeslu dēļ, grāmatu nācās raustīt starp grāmatu plauktu un manām rokām nepieklājīgi daudz. Tāpēc jau tā mazliet juceklīgā un fragmentārā stāstījuma ietvars neļāva man to izbaudīt pilnībā. Taču, katru reizi, kad biju Četru ceļu krustojuma tuvumā, metos tajā iekšā ar teju neremdināmu interesi.
    Sūrstošs, nomācošs, cilvēcīgu dzirksti saglabājošs darbs.
    (No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    Laura Vinogradova «Upe»

    Katram mums ir tāda upe, kurā gribas atmiekšķēt jūtas. Iekliegt sāpes un aizlaist prom.
    Lauras Vinogradovas garstāsts Upe bija pēdējais 2020. gadā izlasītais darbs un viens no tiem, kuru gribas saukt par labākajiem. Rakstniece jau reiz nolika mani uz pauzes (izelpas. Stāsti). Nu tas ir noticis otrreiz. Un pauzei ir izdevies ieilgt.
    Par šo burvīgo rakstnieces veikumu tuvākajā laikā gaidāma garāka atsauksmes emuāra AUSTRA.LV lapaspusēs (neejiet nekur tālu).
    (Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    “Cilvēki tiecas cits pēc cita. Meklē. Atrod.
    Saož cits citu platām nāsīm un atrod.”

    Laura Vinogradova «Upe»

    Paldies, ka 2020. gadā bijāt kopā ar mani šeit (un arī ārpus internetiem (ievērojot 2m distanci))!
    Paldies, ka sargājat sevi un sargājat citus!
    Tiksimies pavisam drīz!

  • NOVEMBRIS/DECEMBRIS 2020

    by

    Ierasti, rudens un ziemas mēneši velkas lēni. Kā viena mikroviļņu krāsns minūte. Vismaz. Taču šogad novembrim un decembrim izdevies apsteigt mani zemajā startā. Un, knapi elpu ievilkdama, saprotu, ka jau šovakar jākāpj jaunam gadam pāri. Šajos divos mēnešos izlasītas 11 grāmatas, kuras bijušas gan milzīgi atklājumi, gan sāpīgas vilšanās. Bijušas prieki un asaras. Gan laimes. Gan skumju. Par dažām no tām esmu jau paspējusi runāt emuāra lappusēs:

    Un dažām esmu pataupījusi pāris vārdus šeit:

    Taču par vienu no visskaistākajām šogad lasītajām grāmatām runāšu… nākamgad.
    Tāpat, īsi pēc Jaunā gada mijas, neatkāpjoties no iepriekšējā gadā ieviestās tradīcijas, dalīšos ar savu 2020. gada grāmatu TOP 10!
    Esiet tepat netālu!

    Lai garda grāmatbaudīšana arī jums!

    Tiekamies JAUNAJĀ GADĀ!

    Džeroms K. Džeroms
    Trīs vīri laivā
    (nerunājot nemaz     par suni)

    No literatūras klasikām man ir bail. Bail nesaprast un neizprast to, par ko tik daudzi lasītmīļi cauri gadu desmitiem ir sajūsminājušies, lauzuši bibliotēku lasītavas krēslus un lasāmo briļļu kājas no vietām ārā. Bail sapīties meistarībā un grāmatas priekšā raustīties sāpīgās konvulsijās kā pēc karsta kartupeļa norīšanas. Tomēr pēc tam, kad manā grāmatu skapī nonāca angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni), manas stingri nospraustās domu robežas par literatūras šedevriem viegli izļodzījās no tām ierādītās vietas. Man nebija ienācis prātā, ka šis daiļdarbs, kas ir teju vienaudzis ar mūsu pašu (cerams, Pumpuru Andrejs par šādu vaļību neiebilstu) eposu Lāčplēsis, spēs tik vienkārši manās lūpās iedegt smaidu un kaklā krakšķoņu, cenšoties pēc iespējas ilgāk aizturēt smieklu slūžas. Šis 1889. gadā sarakstītais romāns ir kā svaiga gaisa malks manām pēc burvīgas literatūras izslāpušajām smadzeņu šūnām.
    Autors piezīmē, ka grāmatā atspoguļotie notikumi nav izdomāti, vien paša pildspalvas izdaiļoti. Komiskas situācijas, pārpratumi un galvu reibinoši piedzīvojumi, tas ir viss, kas ar mums notiek ikdienā, tikai šeit notikusi pārnese uz ūdeņiem (un neaizmirstot suni). Visu šo romānu uztvēru kā anekdoti divsimt lappušu garumā. Izsmalcinātā angļu melnā (un baltā) humora garā, burvīgā Vizmas Belševicas tulkojumā latviešu valodā.
    Trīs vīri laivā, vairāk kā gadsimtu senais stāsts, ir mans 2020. gada atklājums, nešaubīgi!

    “Visam ir savas ēnas puses, teica kāds vīrs, kad viņam piesūtīja rēķinu par sievasmātes apbedīšanu.”

    (No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica (1963); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐⭐

    Roberts Zētālers
    Viss mūžs

    Vai viena cilvēka mūžu ir iespējams ietilpināt simt divpadsmit lapaspusēs? Austriešu rakstniekam, Bukera balvas nominantam, Robertam Zētāleram (Robert Seethaler) tas ir izdevies.
    Visu mūžu ilgi medīju bibliotēkā, taču nomedīju starp Zvaigznes ABC grāmatu veikala plauktiem, un nevilcinoties (jau teju ceļā uz kasi) ķēros tam klāt. Grāmata Viss mūžs nepārprotami (un neapstrīdami) saka priekšā, ka tās iekšienē meklējams (un atrodams) vienkāršs un dziļi aizkustinošs stāsts. Tas atklāj kāda vīra (Andreasa Egnera) dzīvesstāstu, gan vēju plosīto, gan cilvēku pelto, gan mīlestības caurstrāvoto. Tas kā vēss un dzidrs gaiss ieplūst lasītāja ķermenī, ietin pārpasaulīgā mierā kā miglas plīvurā, kas neizkūst pat aiz stāsta robežām, kas atklāj, cik spēcīgs var būt viena cilvēka stāvs, stājoties pretī likteņa pērienam. Tas, kā šim stāstam izdevās iedarboties uz visām manām maņām, sajūtu ziņā atgādināja to, ko ar mani jau pirms laika izdarīja Džona Viljamsa romāns Stouners un Gābriela Skota Avots – tieši tāpat, kā Viss mūžs, vēstot par cilvēka iekšējām un ārējām emociju un notikumu vētrām rēnā un neuzbāzīgā gaisotnē. Ja esi iepazinies ar kādu no šiem darbiem un tie bijuši sirdij tuvi, visticamāk arī Viss mūžs,
    pārsteidzoši rimtais un reizē neparasti saviļņojošais stāsts, šķitīs kā kreptīgs kūkas gabals pie tases labas kafijas.

    “Cilvēkam var atpirkt viņa stundas, nozagt dienas vai nolaupīt visu viņa mūžu. Bet neviens nespēj atņemt cilvēkam nevienu vienīgu mirkli.”

    (No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2017)

    ⭐⭐⭐⭐

    Jans Ikes
    12

    Nepārstāšu atkārtot, ka dzeja priekš manis ir kaut kas intīms. Tā atstāj dziļus pēdu nospiedumus uz iekšējās pasaules paklāja, tāpēc, cenšoties izvairīties no tehniskiem tā bojājumiem, dzeju, kuru izvēlos baudīt, izvēlos tik rūpīgi, cik apakšveļu – lai tā nebūtu par lielu, nebūtu par mazu, vīles negrauztu vai neizvagotu miesu, uz laiku apturot asinsritējumu. Tai ir jābūt perfektai.
    Šī gada oktobrī manā feisbuka vēstuļu kastē iekrita ziņa, kas aicināja uz neparastu sadarbību. Dzejnieks Jans Ikes Covid-19 pandēmijas laikā izveidoja projektu, kurā aicināja (un joprojām aicina) Latvijā vairāk un mazāk zināmus cilvēkus video formātā ierunāt dzeju no krājuma 12, radot #12soļumaratons. Arī man bija tas gods tapt uzrunātai, tāpēc manu versiju par 12. martu varat apskatīt ŠEIT.
    Dzejas krājums 12 aiz saviem vākiem slēpj gada garumā uzkrāto emociju, pārdzīvojumu, izjūtu, iekšēju un ārēju kairinājumu radītu pieredzes vēstījumu, pārtulkojot to dzejas valodā. Tā nav sarežģīta, bet ļoti tieša. Tik tieša, lai brīžiem aizskartu kaut ko dziļi sevī noslēptu. Un tas mazliet pat kaitina. Kaitina doma, ka dzejnieks atradis ceļu uz vietu, kas jau ilgi bijusi noslēpta no citu acīm.
    Pēc krājuma izlasīšanas jau Janam minēju, ka šī dzeja šķiet ārkārtīgi melodiska – mana muzikālā izglītība to vien prasīja, kā ietērpt šos vārdus nošu bezgalīgajā varā. Tad arī Jans atklāja, ka tas jau ir noticis, proti, daudzi no dzejoļiem jau ir atraduši savu skaņu celiņu, kas nomierina, jo gribētos ticēt, ka pie mūsu zvaigžņotās debess beidzot parādījies spīdeklis, kas spēs atšķaidīt Guntara Rača dzejas koncentrāciju latviešu mūzikā.
    Šī noteikti nav perfektā dzeja, kuru meklēju, taču tajā ir kaut kas tāds, ko ieteiktu ieraudzīt arī jums! Kā saka pats dzejnieks: Ko nevar uzrakstīt vārdiem, to uzgleznot var sirds… Un sirds šajā dzejas krājumā ir ievērojami ieguldījusi…

    (Izdevējs: Ezerrozes grāmatas, 2020)

    ⭐⭐⭐⭐

    Edgars Valters
    Kaķītis un Ūpītis

    Par igauņu rakstnieka un mākslinieka paša ilustrētā un sarakstītā stāsta parādīšanos mūsu mājas grāmatu plauktā jāpateicas Ziemassvētku vecītim. Šī noteikti nebūtu mana pirmā izvēle, stāvot pie grāmatu veikala vitrīnām, izvēloties grāmatas bērniem, taču patiess prieks, ka šis uzjautrinošais stāsts par kaķīti un ūpīti, kuri bezgalīgas garlaicības mākti sāka darīt dumības, proti, mainīties ar ķermeņa daļām, tomēr nonācis manā redzeslokā. Un izlasīto grāmatu sarakstā. Šī būs ļoti viegla un interesanta lasāmviela ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Tā lieku reizi atgādinās, kāpēc ir labi būt tādam, kāds esi.

    (No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)

    ⭐⭐⭐

    Cepu, cepu kukulīti

    Latviešu tautas pasakas ir nedaudz… labu veselību nomācošas. Šis klasikas darinājums, kurš sagatavots pēc 1988. gada izdevuma un kuram īpaši redzamā vietā būtu jāgozējas ikviena etnisku orģiju entuziasta mājoklī, manās mājās nonāca pavisam nejauši. Pašizolācijas laikā. Pavisam nejauši, lai pavisam jauši atgādinātu, ka esmu pateicīga mūsdienu rakstniekiem, kuri rada brīnumainus stāstus bērniem, un pasakas par to, ka kāds kādam dara pāri, apēd vai nokauj, varu aizstāt ar paijājamiem un bužināmiem mīļstāstiem. Grāmatā apkopoti skaitāmpanti, tautasdziesmas un pasakas. Mana vecuma bērniem tas var radīt zināmu nostalģiju pēc dienām, kad mammas un tēti, uz maziem ķebļiem satupuši kā klimpas, lasīja šos pastāstus, lai mēs ātrāk iemigtu un viņi pēc iespējas ātrāk varētu nodoties saviem priekiem – no paslēptuvēm izvilkt čipsus un šokolādes un skatīties Renegāta vai Nikita jaunākās sērijas. Taču, ar šodienas prātu tos atkārtojot atkal un atkal, es sliecos domāt, ka tie patiesībā domāti bezkaunīgiem bērniem kā soda materiāls. Un pat ļoti iespējams, ka šajā sakārtojumā šūpuļdziesmas liktas ievadā kā viegls trankvilizators.
    Taču ilustrācijas gan (mmm) kā krēmīgas putiņas rīta kafijai. Gardas.

    (Sakārtojusi Anna Kauce; māksliniece Ilona Ceipe; Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2018)

    ⭐⭐⭐