«Nevienam no mums neizdosies izkļūt no šejienes dzīvam.»
104. lapaspuse
Jūs noteikti pazīstat dienas, kurās pat saule slēpjas aiz lietus mākoņiem. Tālumā izsijā no savām dūnu miesām smalkus lietus vālus, ietinot koku galotnes ķēmīgi pelēkā miglā. Bet tuvumā nopļauj rītu kā izkapts pļavu, kas negrib atveseļoties no mēnesstaru gaismēnu pieskārieniem. Pazīstat tās dienas, kas samirkušām kājām pārņem stafeti «paskriešu garām nepamanīta» disciplīnā, meklējot patvērumu no dusmu rievām cilvēku pierēs. Acu pāriem, kas sūrstoši ielaiž ādā savas uguns mēles.
Patvērums var būt maldi, taču reizēm tikai maldos ir iespējams patverties. Vārdu spēlēs var uzvarēt. Var arī zaudēt (bet galvenais taču esot «piedalīties»).
Laiks iekšēji ir miris, tāpēc ārēji šķiet apstājies.
Tāpat arī es.
«Ikviens lēmums ir balstīts uz divām emocijām – bailēm un mīlestību.»
280. lapaspuse
Es pāršķirstu «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» (Maybe You Should Talk to Someone?) lapaspuses un atrodu starp tām nosmakušu kukaini (varbūt pārāk liela vēlme ar kādu (par to) parunāt ikvienam var beigties šeit, starp simt astoņdesmit sesto un septīto lappusi). Šī grāmata manā (kustamajā) īpašumā nonāca nepieklājīgi sen. Un tik pat nepieklājīgi sen es esmu centusies tai ar abām rokām (un prātu, un sirdi) pieķerties, taču iekšējie bremzēšanas mehānismi neizskaidrojamu iemeslu dēļ šo procesiju, svētulīgi sekot amerikāņu psihoterapeites Lorijas Gotlības (Lori Gottlieb) stingri nospraustajām robežām (piecpadsmit centimetru platumā, divdesmit viena centimetra garumā), noremdināja. Ļoti iespējams, ka, manis pirms tam uzliktais «vēl viena pašpalīdzības grāmata», zīmogs ļoti ietekmējis manus lasīšanas tempus, graužoties cauri iekšējām kataklizmām, kurās Gotlība smalki apraksta to savas psihoterapeita pasaules skatuves daļu, kas paliek aiz kulisēm, taču, neatkarīgi no tā, grāmata ir neskaitāmi daudz reižu likusi atrast ceļu uz spēju atkal uzelpot. Tāpēc uzreiz gribu sevi izlabot – šī nav «vēl viena pašpalīdzības grāmata», šī nav terapija – šis ir «stāsts par terapiju, proti par to, kā notiek dziedināšanas process un kurp tas mūs aizved.» (22. lpp.)
«Neziņa ir laba vieta, no kuras sākt.»
88. lapaspuse
Ir ļoti grūti (lai neteiktu «neiespējami») atrast zāles, kuras palīdzētu tikt galā ar idiotiem (īpaši, ja idioti esam mēs paši). Ir nepieciešams (ne)zināms laiks, lai pielāgotos domai, ka pasauli nedarbina tikai «es». Tas ir komandas darbs. Bet ne visi prot strādāt komandā. Pēdējo gadu notikumi ir pierādījuši, ka liela daļa mūsu sabiedrības domā, ka tīri labi ar dzīvi ir spējīgi tikt galā kā solo mākslinieki, taču šodiena pierāda pretējo – cilvēks ir izgāzies cilvēcības eksāmenā (skolotāj, kad varēs nākt pārrakstīt?). Nevienam vairs nav šaubu, ka būt par cilvēku ir neciešami grūti (īpaši, ja esi idiots), bet der atcerēties, ka «mirstības rādītāji dzīvei ir 100%. Ikviens no mums nomirs, un vairākumam nav ne jausmas, kad un kā tas notiks» (104. lpp.), tāpēc būtu diezgan briesmīgi, ja tas notiktu brīdī, kad beidzot tiktu sagaršota patiesā dzīves saldme…
Jau no pirmajām «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» lapaspusēm es sajutu, ka Lorija Gotlība ir no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt spēja sasmīdināt pat akmeni. Caur humora caurvītām atziņām plešas skarbas realitātes lauki, kas apauguši nezālēm, kuras jāizravē. Jāizrevidē piedzīvotais un smagums, kuru tas liek nest. Reizēm tikt galā ar ģenerāltīrīšanas darbiem vienatnē ir pātāk grūti. Nākas meklēt palīdzību. Nākas atrast cilvēku vai «vietu, kur tu drīksti pilnībā izjukt pa vīlēm.» (53. lpp.) Terapija ir kā teātra izrāde, kuras «stāsts, ar kādu pacients ierodas uz terapiju, var nelīdzināties stāstam, ar kādu viņš terapiju beidz.» (441. lpp.) Atvērt savas dvēseles durvis ir ļoti grūti, kā nogriezt matus otram cilvēkam – «no malas tas izskatās viegli līdz brīdim, kad jāpaņem rokā šķēres» (288. lpp.), taču tas var būt pats labākais veids, kā atbrīvoties no dzīves blakusparādībām.
Starp šīs grāmatas lapaspusēm atrodams, ļoti domas raisošs, man mīļa autora – Džeimsa Boldvina citāts: «Nav nekā patīkamāka par atbrīvošanos no kādas kaites, taču nav nekā biedējošāka par to, ka tev atņem kruķus.» Es domāju par visiem cilvēkiem, kuriem neizdevās tikt ar sevi galā. Par tiem, kuriem pietrūka viena vai divas sarunas līdz iespējai skaidrāk sevi saskatīt. Iespējai saskatīt to, ka pasauli nedarbina tikai «es» – mūsu te ir daudz.
«Nav iespējams izaugt, ja cilvēks vispirms nekļūst vārīgs.»
178. lapaspuse
Es nedibinu attiecības ar cilvēkiem. Un, jo vairāk es to sev atkārtoju, jo vairāk satrūkstos. Attiecības ar cilvēkiem es iztēlojos kā tuneļa šķērsošanu – «vienīgais veids, kā šķērsot tuneli, ir iziet tam cauri, nevis apkārt, bet šobrīd es nespēju iztēloties pat tā ieeju.» (37. lpp.) Es joprojām esmu sevis atveseļošanas sākumā. Un mana terapija ir grāmatas. Es zinu, ka grāmatas pašas par sevi nav spējīgas mani izglābt, taču tās ne reizi vien ir palīdzējušas man pašai izglābt sevi. Lorija Gotlība savā grāmatā atklāj, ka ar terapiju ir gluži tāpat. Terapija nepateiks priekšā atbildes uz jautājumiem. Tās joprojām būs jāmeklē pašiem. Taču terapija dažkārt mēdz norādīt, ka «mēs esam mūsu grūtību patiesais cēlonis. Un, ja vien mēs spētu nestāvēt paši sev ceļā, notiktu, kas pārsteidzošs.» (25. lpp.) Lai redzētu sevi no malas, nākas ieskatīties spogulī – tas var iedvest bailes, taču tikai tas spēs pateikt, kas mums jāpieņem, bet kas jāmaina savā dzīvē.
«Ikviens cilvēks, ar kuru jebkad esam bijuši tuvi, turpina dzīvot kaut kur mums iekšienē.»
478. lapaspuse
Grāmatā «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» Gotlība vairākkārt uzsver, ka terapeita uzdevums nav pārliecināt. Anoreksijas pacientu nevar pierunāt sākt ēst, alkoholiķi – pārstāt lietot alkoholu. Filatēlistu – pārstāt krāt pastmarkas, bet vecmāmiņu – pārstāt adīt zeķes. Terapeita uzdevums ir likt cilvēkam sevi labāk izprast, palīdzēt atklāt katra paša «iekšējo un ārējo pagrieziena punktu, kas liek viņiem pārliecināt pašiem sevi.» (334. lpp.) Tas ir tieši tas, ko man nodara grāmatas – vieta, kur es drīkstu izjukt pa vīlēm.
Šo grāmatu ir vērts izlasīt. Tajā ir tik daudz cilvēcības, ka pietiek (vismaz man noteikti) ilgam laikam. Tajā ir atklātība. Humors. Spilgtu atziņu atdzīvināšana cilvēkstāstos. Tajā ir daudz grūtību. Un uzvaru.
Manās domās atkal un atkal atgriežas grāmatas «Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt?» priekšvārdā rakstītais: «Vienīgais, kas šajā pasaulē ir nemainīgs, ir pārmaiņas.», to rakstījusi grāmatas tulkotāja Agnese Orupe, kura ir kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste. Mēs nevar izbēgt no pārmaiņām, taču tas, ko varam darīt – izbaudīt tās visās to izpausmēs. Un, ja tomēr galīgi nē – atrodi kādu, kurš palīdzēs izravēt nezāles, atrodi kādu, kurš vēlēsies par to parunāt (es visu šī ieraksta laiku, krēslā abām rokām ieķērusies, centos atturēties no atsauces uz Ainas Poišas sarunu šovu (pajautājiet manam kaķim, ja neticat), bet…piedodiet).
No angļu valodas tulkojusi Agnese Orupe;
Izdevējs: Helios Kirjastus OÜ, 2021
Atbildēt