«Laiks bija sabojājies.»
43. lapaspuse
Klusums. Caururbjošs.
Bada bungādiņas. Klusums.
Viena pēc otras pārņem stafeti dienas, kad gribas izvemt sāpes no salauztās miesas.
Salabot sevi pamostoties, bet ik reizi, kad acis sastop gaismu, domu vētras turpina plosīt to, kas palicis pāri no dienām (un vētrām), kuras pārlaidām nesaskaitījuši.
Un tomēr… nav vētru, pēc kurām neizklīstu mākoņi.
Es gaidu skaidras debesis.
No tevis gaidu.
Bet tagad klusums.
Tik dziļš un sāpīgs, ka padara kurlu.
«Reizēm vissīkākā, visneievērojamākā lieta var izstāstīt kādu interesantu stāstu.»
51. lapaspuse
Mākonis, kas izskatās pēc zivs. Mākonis (parastais). Kafijas biezumi. Tulpes dobē. Tulpe tuvplānā. Bērns rozā pidžamā. Tas pats bērns (tā pati pidžama) ar netīru muti. Kafija izlieta uz galda. Skrīnšots. Pulkstenis pie sienas. Mākonis, kas izskatās pēc pastaigā izvesta suņa. Akmens pie jūras (un mīlnieki kāpās). Pašportrets. Putns pie(līmēts) debesīm. Koks. Daudz(āk) koku. Aukstā zupa. Kaķis (ne aukstajā zupā). Koku galotnes un Mēness. Balerīna. Bizbizmārīte uz rokas. Bērns uz velosipēda. Upe, par kuru nezināju. Automašīna, kuras logā uzlīme «PASAULES LABĀKAIS BRAUCĒJS». Baznīca. Delfīnes de Vigānas grāmatas. Suns. Cepta ola uz pannas. Dēla zīmīte «Es jūs mīlu :D». Cilvēks, kurš bēga, bet tomēr nokļuva kadrā… Es varētu turpināt, bet ētera laiks ir nelokāms.
Fotogrāfija ir viena no skaistākajām valodām visā valodu sistēmā. Tā var pateikt tik daudz (un pat vairāk), nepasakot ne vārda – tās gluži kā grāmatas spēj mūs aizvest vēl nebijušās vietās. Iepazīt nekad nesatiktus cilvēkus… Un tomēr palikt nesatikti. Nebijuši.
Mēs varam par bezgalīgiem padarīt mirkļus, kas steidzas un aizsteidzas mums garām. Ieslodzīt rāmī un piekārt pie sienas. Šķietami mūžībai.
Krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmata bērniem (un ne tikai) «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» («Давай поедем в Уналашку!») vēsta tieši par to – fotogrāfijas valodu. Par noslēpumiem, kurus spēj glabāt viens sastindzis uzņēmums fotofilmā. Kādas sižetiskās līnijas izspēlē katra tajā notvertā detaļa.
Atmiņas un fotogrāfijas ar laiku izbalē, taču sajūtas, kuras dzimst kadrā (un aizkadrā) paliek nemainīgi košas. Neizgaistošas. Tādas ir arī manas sajūtas par «Unalašku».
«Fotografēšana nav vienkārši izklaide, bet īsta māksla.»
75. lapaspuse
«Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» galvenais varonis ir Marks, deviņus gadus vecs zēns, kuru mamma mīļi iesaukusi par Markovkinu. Markam, kuram šķiet, ka, vakariņās ēdot picu, domas par skolu kļūst mazliet paciešamākas, bez mammas, kurai ļoti patīk visu fotografēt ar telefonu un uzreiz publicēt savā Instagram profilā, ir arī tētis, kurš dzīvo kopā ar savu Meiču, kurai ir cūciņas Pepas tetovējums; vecmāmiņa, kura dzīvo netālu un pārtiek no griķiem (un kefīra, lai zarnas darbotos); kaķis, kurš dzīvo turpat, kur Marks – mājā, kurā kāds uz pakāpieniem atzinies mīlestībā; un Vilhelms – zaķis, kurš no Marka (vai Marks no Vilhelma) nav šķīries kopš dienas, kad zēns un viņa mamma tika izrakstīti no dzemdību nama. Vēl Markam ir sapnis nokļūt Unalaškā, pilsētiņā, kuru pavisam nejauši Marks atrada Google kartēs – taču tas ir teju neiespējami, jo no Krievijas uz Unalašku vilcieni gandrīz nemaz nekursē, lai neteiktu, ka nekursē nemaz. Tomēr vairāk par visu zēna prātu nodarbina tas, kur palicis viņa vectēvs – šai sarunai nav gatavs neviens, ne vecmāmiņa, kura ir stingri pārliecināta, ka viņas meitai tēva nemaz nekad nav bijis (un viņu pārliecināt par pretējo būtu neiespējami, jo ja «vecmāte nebūtu vecmāte, viņa noteikti būtu kļuvusi par ģenerāli», bet varbūt viņa vienkārši «vectēvu nejauši sabučojusi līdz nāvei un pēc tam noslēpusi viņa mirstīgās atliekas» (81. lpp.)), ne mamma, kurai vienkārši ir svarīgākas lietas, ko darīt (piemēram, steidzami noorganizēt filmēšanu desmit cilvēkiem, trim lapsām un divdesmit piecām pelēm, kuras ģērbtas violetos mēteļos), tāpēc Markam pie vectēva meklēšanas jāķeras pašam. Par pirmo pavedienu kļūst fotogrāfija, kurā redzama vecmamma, bet spogulī aiz vecmammas muguras pretī raugošais fotoaparāta objektīvs, kuru rokā tur cilvēks, kurš varētu būt Marka vectēvs, vai vismaz varētu zināt kaut ko vairāk par to, kur vectēvs palicis. Tā aizsākas zēna ceļojums fotogrāfijas iemīlēšanā un savas ģimenes sakņu izzināšanā.
«Ar pieaugušajiem tā vienmēr: kaut ko pasaka, bet paši nesaprot, ko tas nozīmē.»
70. lapapuse
Ar laikmetīgo mākslu ir tā – «nekad nezini, vai tas tiešām ir izcili vai arī pilnīgs mēsls». (70. lpp.) Ar «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir pavisam vienkārši – tā ir izcila! Vienkārši, neizturami izcila! Šis neparastais, bet bezgala sirsnīgais, komisko elementu visaptverošais stāsts manī atvēra cerību slūžas. Es joprojām dzīvoju realitātē, ar abām kājām ieurbusies zemē, kura šobrīd uz saviem pleciem iznes visu sāpju un asaru smagumu… un tomēr «Unalaškai» izdevās manī iedegt to lampiņu, uz kuras aukliņas rakstīts: ticība labajam. Ir jābeidz dzīvot kaut kur pa vidu, kur «rudens jau ir beidzies, bet ziema vēl nav sākusies.» (67. lpp.)
«Klau, aizbrauksim uz Unalašku!» ir brīnumaina recepte dienām, kad šķiet, ka neviena grāmatas lapaspuse nešķiet pietiekami garda, lai tai atdotu daļu no sava laika – kad to atvēru, attapos tikai tad, kad jau lasīju beigu vārdus (tiešā un pārnestā nozīmē). Īsts ceļojums laikā – kā uz piecām minūtēm atgulties, bet aizmigt uz divām stundām.
Ja uz ielas, kafejnīcā, veikala rindā vai internetā kāds jūs uzrunā, sakot, ka jums (vai jūsu bērniem) noteikti ir jāizlasa «Klau, aizbrauksim uz Unalašku!», ticiet uz vārda – šādas «nejaušības nav nejaušas» (45. lpp.) Paņemiet no tās visas gudrības (un jokus)!
Atrodiet to, ko meklējat un nepazaudējiet to, kas jums jau ir!
P.S. Klau, aizbrauksim uz Unalašku?
«Būt kā visiem nav obligāti.»
34. lapaspuse
Ilustrāciju autore Kasja Deniseviča (Кася Данисевич);
No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga;
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2022
Atbildēt