” – Re kā, es te sēdēju un jutos tik vientuļš, bet tad ierodies tu.”
Starp visām nopietnajām un mazliet mazāk nopietnajām grāmatām, kuras ikdienā lasu – gan tās, ar kurām dalos savā blogā, gan tās, kuras izlasu klusībā – tā, lai neviens neredz (kā parasti paslepus no bērniem vecāki mēdz notiesāt pa kādai šokolādes tāfelītei..vai divām), jo reizēm gribas un pat vajag, lai grāmata paliek tikai man vienai (reizēm vienkārši tā notiek, tāpat kā ar tām šokolādes tāfelītēm, goda vārds), cauri manām lūpām un domām izsoļo arī pa kādai mazajiem cilvēkiem domātai grāmata. It kā nekas neparasts, zinot, ka esmu divu bērnu mamma, un bērnu grāmatām caur manām rokām vajadzētu rotēt kā sviestmaizēm pie brokastu galda, taču ne katrs no šiem stāstiem šķiet tik īpašs, lai ar to dalītos. Stāsts par Berru, Ulfu un Nilsonkuli ir dalīšanās vērts.
“” – Tur tu atradīsi sev vectēvu. Tur ir pilns ar večukiem.” Es pamāju veco ļaužu aprūpes nama virzienā.”
Ulfs Starks (Ulf Stark) zviedru rakstnieks, kurš rakstījis visu, sākot ar bilžu grāmatām pavisam mazākajiem, līdz pat romāniem pusaudžiem un pat pieaugušajiem. Sava mūža laikā Ulafs Starks sarakstījis teju 30 grāmatu, no kurām vairums pārtapušas ne tikai filmu scenārijos, bet arī televīzijas seriālos un pat mūziklā. Lasot publikācijas par Ulafu Starku, daudzviet piemin, ka rakstnieks grāmatās centies ieaust savas bērnības iespaidus, un šķiet, šī grāmata nebūs izņēmums, jo tieši vienu no grāmatas Proti svilpot, Juhanna? galvenajiem varoņiem sauc Ulfs. (Māklsiniece Anna Hēlgunda (Anna Höglund), no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane, Izdevējs: liels un mazs)
” – O, cik jūs esat līdzīgi, Nils! – Jā, mums abiem uz zoda ir plāksteris.”
Berra un Ulfs ir draugi. Viņiem ir kopīgi piedzīvojumi, prieki un smiekli, kā arī pa kādam kārtīgam nedarbam, kā jau nopietniem septiņus gadus veciem zēniem pieklājas. Taču Berru no Ulfa atšķirīgu dara tas, ka Berram nav vectēva. Nav un viss. Bez vienkārša iemesla. Tikmēr Ulfs par savu vectēvu ir sajūsmā. Pie vectēva nevar tik vienkārši tikt, tas abiem zēniem ir skaidrs, tomēr Ulfam ir kas padomā. Tikai atceries, ja dosies abiem zēniem līdzi šajā piedzīvojumā, būs jāiet garām kapličai!
” – Es gandrīz nodomāju, ka Tu biji tikai sapnis.”
Berra un Ulfs nonāk veco ļaužu aprūpes namā, kurā mitinās daudz tādu onkuļu, kuri varētu būt Berras vectēvs, tomēr kāds pavisam tumšs gaitenis, kurš zēnus aizved pie puspavērtām durvīm, saved kopā abus zēnus ar Nilsonkuli, vectēvu, ar vislabāko sirdi pasaulē. Šīs neparastās sastapšanās brīdī top draudzība, kura ir tik ļoti nepieciešama ne tikai Berram un Ulfam, bet arī vecajam Nilsonkulim.
” – Vai jūs dzirdat putnus? – onkulītis vaicā. – Jā, – mēs apstiprinām. – Vai jūs sajūtat arī smaržas? – viņš tincina. – Nu saprotams! – Berra atbild. – Neaizmirstiet to nekad! – onkulītis piekodina.”
Lasiet šo grāmatu sev. Lasiet šo grāmatu bērniem. Lasiet un padomājiet. Lasiet un lūdziet padomāt bērniem. Šis īsais, mazliet humoristiskais, tomēr ļoti aizkustinošais Ulfa Starka stāsts, kuru lieliski papildina Annas Hēglundas ilustrācijas, aiz kurām acis aizķeras un pielīp tām tik ļoti, ka ir teju neiespējami tikt pie nākamajām lapas pusēm, šķiet ļoti vienkāršs, taču būtībā, šī stāsta ideja slēpjas kaut kur dziļāk. Kaut kur mūsos. Mūsu bērnībā. Mūsu vecumdienās. Caur bērna acīm var ieraudzīt tik daudz patiesu lietu, kuras mēs vienkārši neievērojam, par kurām piemirstam atcerēties, vai vienkārši uzskatām, ka tās nav mūsu prioritātes. Tomēr veci cilvēki ir. Gan tie, kuriem esam piederīgi, gan tie, kuriem neesam, un kuriem pat šādā gadījumā neviena cita nav. Veci cilvēki ir kā bērni. Tiem vajag rūpes un uzmanību, un lai apmīļo. Taisīt pūķus, gaidīt vēju, svinēt dzimšanas dienu, kad tās nemaz nav. Ēst kūkas, kāpt ķiršu kokos, izpīpēt cigāru, kamēr debesīs kā baltas vizbulītes uzplaukst zvaigznes. Nosvilpot dziesmiņu par Juhannu…
Atbildēt