“…pa dzīvi drīkst iet bezkaunīgi kā kāpurķēde, bet pār kabačiem jākāpj uzmanīgi, kā tētis paņem mašīnā aizmigušu bērnu un ienes istabā.”
8. janvāris. Esmu sasniegusi to vecumu, kad dzimšanas dienas kūkas svecītes maksā aptuveni tik pat daudz, cik pati kūka. Vai pat mazliet vairāk. Ar astīti. 13. februāris. Tu nezini, cik daudz ēdiena iespējams iesmērēt paklājā, kamēr tev nav bērnu. 2. marts. Cilvēkiem būtu jāaizliedz pirkt neglītas mašīnas. Tas novērš citu satiksmes dalībnieku acu skatus no ceļa. 23. jūlijs. Paņemu grāmatu, nometos uz dīvāna mīkstās mēles. Dzirdu. Pī-pī-ī-ī-ī. Veļasmašīna paziņo, ka ir gatava izspļaut žāvēšanai nule izmazgātās drēbes. Bet man tagad nav laika. Man tagad ir dīvāns un grāmata. Un es uzstādu veļasmašīnai jaunu mazgāšanas ciklu. Man tagad nav laika. Grāmata un dīvāns. 4. augusts. Mizojot kartupeļus, miza izspruka no rokām un nokrita uz grīdas. Kaķi saskrēja no malu malām, it kā uz zemes būtu nometusi karbonādi. 12. septembris. Trīsdesmit astotā grūtniecības nedēļa. Neizsakāmi ilgojos pēc gulēšanas uz vēdera. Un potītēm, kuras redzēt ar neapbruņotu aci. 14. septembris. Gaidu rindā uz asinsanalīžu nodošanu. Priekšā miljoniem cilvēku. Jūtos kā Priekuļu sporta svētkos. 14. novembris. Vakar pirmo reizi pēc ģimenes pieauguma pasēdējām divatā – vīrs pie alus kausa, es pie laktāciju veicinošas tējas krūzes. 20. novembris. Turku seriāli ir mans quilty pleasure. 1. decembris. Atbalstot latviešu lauksaimniekus, pērku leišu pienu. 16. janvāris. Meita pamodās trijos naktī. Raudādama pieprasīja nolakot viņai nagus. Esmu vāja trīsgadnieka priekšā. Redzēs, ko nesīs rītdiena. 27. janvāris. Interesanti. Vai vispār pastāv dzīve pēc gudrības zoba izraušanas? Rīt uzzināšu. 28. janvāris. Šodien uzzināju. 31. janvāris. Dēls skaita Vācieti. Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš. Kā no vidus pelēt sācis baltmaizes batons. Nodomāju.
“Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. Tas ir citā laikā un vietā. Un viņiem ir citi draugi, un viņi mīl citus cilvēkus, nevis tos, ko īstenībā. Un tur var nomirt un atkal augšāmcelties. Līdz šim tā varēja tikai Jēzus, bet tas nebija katru vakaru un par naudu.”
Es ikdienā nēsāju brilles. Bet tāpat man nākas daudz ko palaist garām. Dzīvei balti, slaidi pirkstiņi. Un viņai tie raiti klabinās pa tastatūras spilventiņiem. Grūti izsekot līdzi. Neiespējami. Taču to, ka cilvēku sirdis nolaupījis (bez izpirkuma maksas un bez pievienotā vērtības nodokļa) rakstnieka, dramaturga un režisora Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc nevarēja nepamanīt. Nepamanīt. Neiespējami. Jau agrāk esmu rakstījusi, ka lieliem lasītāju pūļiem līdzi pavilkties necenšos. Necenšos uzvilkties kā pulkstenis un pukšķināt (purkšķināt) līdzi. Jo man tomēr pašai ir galva uz pleciem. Smuka galva. Tomēr. Taču šoreiz kaut kas nojuka. Un man tā kā paslīdēja bankas konts. Tā kā paslīdēja pret grāmatnīcas Globuss interneta veikala (vienīgo vietu, kur vēl neklātienē atradu iespēju iegādāties šo masu psihozes augli) leti. Un pēc nepilnām četrdesmit astoņām stundām jau pārlapoju stāstu par Oskaru. Un man tā kā derēja. Berza. Spieda. Patika. Nepatika. Un beigu beigās es vēl nezinu, kā par šo visu justies. Bet man vēl priekšā ir septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi un laiks izdomāt. Man uz brīdi iedots visas pasaules laiks, lai izdomātu. Izdomātu. Kā justies.
(Izdevējs: Orbīta, 2020)
“Šodien visu dienu domāju par gaismas ātrumu. Tas ir milzīgs. Nekas tam nelīdzinās. Man tas ir krietni par ātru. Ja skaistā meitene ar tādu pārvietotos, es viņu nekad nebūtu redzējis. Ļoti labi, ka cilvēki pārvietojas savā ātrumā. Ir vismaz iespēja satikties. Vai paiet garām.”
Oskars nav parasts. Oskars neparasts ir. Oskars Kalendārs ir. Viņš zina, kad vārda dienu svin Oļģerts. Un zina, kas vārda dienu svin 20. janvārī. Taču ir lietas, kuras Oskars nezina. Un šo nezinošo lietu ir vairāk nekā zinošo. Tā ir, jo Oskars nav parasts. Oskaram trūkst zināšanu par notiekošo pasaulē, taču Oskaram netrūkst tā, kas daudziem no mums trūkst. Savā dienasgrāmatas simt sešdesmit devītajā lapaspusē (dienu pirms manas dzimšanas dienas) Oskars raksta: “Nabadzība rodas no tā, ka nav nauda. Tad cilvēks var sākt smirdēt palēnām. Daži to dara ilgi un ne pa jokam.” Arī dvēseles nabadzība. Bet ar Oskaru tā nav. Oskaram ir bagāta dvēsele. Oskars nesmird ne pret un ne pa jokam. Oskara prātā viss ir atstāts tā, it kā kāds būtu izgājis uzsmēķēt. Izgājis un iespundējies uz balkona. Bez iespējas tikt atpakaļ. Tāpēc Oskars nav parasts.
“Karš ir piemērots maziem cilvēkiem. Jo viņiem ir grūtāk trāpīt.”
Taču Oskaram ir veca telefona grāmata. Un telefoniem un to numuriem šajā romānā ir liela nozīme. Tie saved kopā ielas. Tie saved kopā mājas. Cilvēkus. Ielas, mājas, cilvēkus saved kopā ar Oskaru. Un tāpēc, ka Oskars ir tāds, kāds viņš ir, Oskars vislabāk saprotas ar veciem cilvēkiem. Ar veciem cilvēkiem un bērniem. Citādi Oskars nemaz nerunātu. Jo nebūtu neviena, ar ko. Un par ko. Taču Oskars raksta. Raksta daudz. Raksta katru dienu. Izraksta sevi un visu, kas apkārt. Izraksta uz papīra delnas.
Pateicoties telefona grāmatai, telefoniem un numuriem, Oskars piedzīvo draudzību. “Cilvēks var nodzīvot lielu daļu dzīves un nezināt, ka viņam kaut kur ir draugi, ko viņš vēl nepazīst. Un tad viņi uzrodas. Visi uzreiz. Vienā dienā. Un nemaz negrib iet prom.” Tā domā drusciņ kompjūteratkarīgais Oskars, kura dienasgrāmatas lapu plaušās elpo mīlestība. Mīlestība, kuras dēļ iemācījies kalendāru no galvas. Un, ja būtu nepieciešams, iemācītos arī paplašināto.
“22. maijs
Emīlija un kalendāros neierakstīto vārdu diena.
Apsveicu visus, kuru nav.”
Man mazliet skauda. Vēlējos mazu gabaliņu no tā, kas ir Oskaram. Drusku. Drusku. Ūsainu draudzeni. Savu kabinetu vecajā slimnīcā (kurā pēc doto datu veiktajām analīzēm ir dzimis mans vīrs). Ļeņina telefona numuru. Plašu atskaņotāju ar rotējošu grupas ABBA plati uz tā.
Piedzīvojumu kompass Oskaru tirda uz visām pusēm. Katra diena ir pārsteigums. Un pārsteigums ir Oskars (un Oskaram manā galvā ir Gustava Terzena balss). Un ir labi, ka vienmēr var aizbēgt prom. Bet no sevis aizbēgt prom ir grūtāk. Un varbūt nemaz nevajag. No sevis bēgt prom.
“Vienreiz redzēju, ka no ligzdas ir izkritis mazs putniņš. Arī tā ir skumju tehnika. Putniņš ir domāts lidošanas priekam, nevis krišanas skumjām.”
Mani pārsteidz, cik ļoti grāmata ar nepārāk lasīšanas apetīti veicinošu vāku spējusi apburt lasītājus. Gan tos, kas lasa desmitiem grāmatu mēnesī, gan tos, kas pēdējo reizi lasīja divpadsmitās klases obligāto literatūru. Pārlapoja.
Visvairāk pasaka tas, kurš pasaka vismazāk. Un Oskars tādā ziņā ir pārrunājis visus mūs.
Lasīt Kalendārs mani sauc bija kā ēst smilšu cepumus. Garšīgi. Bet visu laiku birst klēpī un uz zemes. Saķep zobu spraugās. Beržas. Un aizberžas. Pakacina. Samīlina. Sākumā nespēju ielasīties. Nespēju atrast glābšanas riņķi, lai noturētos citu lasītāju pozitīvo atsauksmju okeāna virspusē. Taču tad vienā brīdī atskārtu, ka nepagurusi lasu visu meitas diendusas laiku (kuru būtu varējusi tērēt, žaujot veļu vai lakojot nagus (ar turku seriālu fonā)). Un tad pēkšņi atkal aizlasījos tik tālu, ka triecu grāmatu pret galdu un biju gatava uz jebko citu – sūkt paklājus, cept kotletes, iesēsties traktorā un ar šķūri tīrīt piesnigušās ciema ielas, lai tikai būtu tālāk no Oskara. Lai bēgtu. Bet no sevis aizbēgt ir grūtāk.
Ir pagājuši septiņsimt piecdesmit septiņi vārdi, un es joprojām nezinu, kā justies. Jāatzīst, ka autors mani ir sakāvis. Tā priecāties un dusmoties vienas grāmatas dēļ neesmu spējusi ilgi. Mīlēt un nīst (kā lasāms visās Šekspīra lugās un tagad lasāms arī manā emuārā).
Kalendārs mani sauc, grāmatu ar atļukušajām ausīm, nemierīgās ekspluatēšanas dēļ, pārlasīšu vēlreiz. Sākšu 8. jūlijā.
Skudras nepadodas.
“…es negribu zināt skaistās meitenes vārdu. Tāpēc es iemācījos visus. Lai tas pazustu starp pārējiem. Kā skaista cilvēka balss pazūd pūlī.”
Atbildēt