“…brīdi man ienāca prātā, ka tur priekšā ir tikai zaudējumu un nebūtības rēgi, un šī pasaule man apkārt nav reāla. Tā ir gaistoša un pastāv tikai tik ilgi, cik es spēju to noturēt savā skatienā.”
Mīlu šo pilsētu. Es mīlu tās spozmi. Un mīlu tās postu. Zinu katra tās bruģakmeņa liekumu. Katru vēstures elpas izvagoto skrambu, kurā aizķerties ar kāju. Zinu no galvas katra jumta rīta prelūdiju, kuru nenoguris atskaņo rudens lietus. Un putnu nagu skrapstoņa pavasarī. Mīlu māju durvis Pasta un Kalna ielas krustojumā. Un pēc tādas lielas mīlēšanas ripot lejā pa Kalna ielu līdz atdurties izsalkušu pīļu bara dūnu spilvenā. Alekšupītē. Pazīstu skaņu ar kādu miglas sega ceļas no Ventas. Un uz debesīm tiec savus vālu pirkstus, grūstot mākoņus, lai pašā debesu vidū izcīnītu vietu Saulei. Zinu, kur aug visgarākās lāstekas un kur pačurāt, kad acis no spiediena jau sāk sprāgt uz āru (jo tā līdz šim ir bijusi vairāk un mazāk zināma problēma manis mīlētajā pilsētā). Mīlu vērot, kā pilsētu pieelpo koka logi un kā plakstus tiem priekšā virina slēģi, pusdzīvi kā grāmatu vāki, slēpdami pilsētnieku stāstus no nevēlamiem acu pāriem. Zinu, kur cep mutē kūstošas kūkas, kur visgardāk apčubināt kafijas ar pienu krūzi. Zinu, uz kura soliņa visraitāk acis slīd pār grāmatā iespiestu burtu sekvencēm.
Es neuzskatu sevi par izcilu lasītāju, bet par štrunta amatieri arī ne. Es dievinu atrast grāmatas, bet vairāk dievinu, ja grāmatas atrod mani. Izaudzē kājas. Garas kā laternu stabi. Un slāj. Un meklē mani. Atrod uz soliņa piena putu ūsiņām. Tik un tā izslāpušu. Izslāpušu pēc vārdu un teikumu upēm. Pēc nodaļām. Smagām kā ķieģeļi, kas krīt kā ēnas, laužot gaismas staru sprandus.
Apķeros ap kājām tādām grāmatām, laternu stabu imitācijām. Apķeros kā bērns ap mātes kājām, kad tā grib atstāt mājas, lai aizietu tepat lejā līdz veikalam pēc piena. Un, ja pietiks naudas, arī baltmaizes kukulim un pāris stiklenēm. Apķeros un vairs nelaižu vaļā. Ļauju lai mani nes. Ļauju, lai nes prom no pilsētas, tik ļoti mīlētas un izzinātas. Lai nes pretī jaunām pilsētām un jaunām izzināšanām.
“Abi sev jautāja: vai vainīgas kārtis, ko viņiem bija iedalījis liktenis, vai arī veids, kā viņi tās bija izspēlējuši?”
Spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona (Carlos Ruiz Zafón) romāns Vēja ēna (La Sombra del Viento), kurš Latvijā, izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē, atkārtoti izdots vairākkārt, manā grāmatu skapī asi dedzinājis blakus stāvošo grāmatu sānus jau ilgu laiku. Dedzinājis, jo gribējis tikt pamanīts. Nenoliegšu, ka esmu to izrāvusi no plauktu rindas, notraukusi putekļus un kā vēdekli kārstā vasaras tveicē pāršķirstījusi atkal un atkal, taču līdz lasīšanai mūsu attiecības neattīstījās. Neizauga. Tās izbeidzās tepat pie grāmatu skapja, liekot citiem tā iemītniekiem, kuri plauktu rotā kā zobi muti, kļūt par šo attiecību izgāšanās lieciniekiem. Taču šī gada pirmajās dienās to atkal atņēmu grāmatu rindai, kura nu attāli atgādina ņirdzīgu klaidoņa muti, un metos tajā iekšā kā bezdibenī:
“Es joprojām atceros rītausmu tajā dienā, kurā tēvs mani pirmoreiz aizveda uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Ritēja 1945. gada vasaras pirmās dienas, un mēs gājām pa Barselonas ielām, kurām pāri klājās pelnu pelēkas debesis, un nespodra saule lēja pār Santamonikas ramblu kausētu varu.”
Rindas, kuras piesēja mani pie Vēja ēnas rokas. Savažoja. Pieradināja. Četrdesmit divi vārdi. Tieši tik daudz bija nepieciešams, lai zaudētu prātu vienas grāmatas dēļ. Lai vēlētos palikt grāmatas lapaspusēs, kurās kā nelūgts ciemiņš no tālas nākotnes, nepiederoša, nevienam nevēlama persona biju ielauzusies. Grāmatā, kuras lapaspusēs gribēju ievērpties un par vārdu pārvērsties. Un ar citiem tādiem vārdiem šūpoties teikuma konstrukcijās. Bezgalīgi. Vai vismaz līdz brīdim, kad vienam no mums beigtos derīguma termiņš.
2020. gada 19. jūnijā vien piecdesmit piecu gadu vecumā pārstāja pukstēt rakstnieka Karlosa Ruisa Safona sirds. Vēja ēnā atrodamie vārdi ir teju pravietiski: “mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras”.
Pateicoties saviem darbiem, to autors ir kļuvis nemirstīgs.
(No spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns (2009); Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2019)
“Es jutos nonācis ielenkumā starp miljoniem pamestu lappušu, universu un nevienam nevajadzīgu dvēseļu, kas grima tumsības okeānā, kamēr pasaule, kas dunēja ārpus šiem mūriem, dienu pēc dienas zaudēja atmiņu.”
Vēja ēna nav vienkārši grāmata, kuras lappušu diapazons aizpilda brīvo vietu no vāka līdz vākam. Tā ir kā lēnā deja ar rēgu. Tā vada, tu pakļaujies. Bez ierunām. Tai ir daudz vairāk dvēselisku īpašību nekā vienkāršā garāmgājējā uz ielas. Tas iesloga tevi, vijoties kā labirints bez izejas. Tu maldies un netiec gudrs, vai tiešām esi iesaistīts šajā bīstamajā spēlē vai atkal alojies.
Rakstnieks lasītāja priekšā kā pusdienu piedāvājumu servē Barselonu. Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Aizmirsto grāmatu kapsētu, kurā atdusas tintē tērptie sapņi. Sapņi, kuri spēj atdzimt. Spēj iemiesoties. Plosīt. Iedvest šausmas. Iedvest cerības. Aizdegt ilgu un vēlmju ugunskuru. Neprātīgām, neapslāpējamām liesmām.
Vēja ēna stāsta par jaunu puisi. Danielu. Puisi, kura dzīvi uz visiem laikiem maina kāda nezināma autora grāmata. Kad Daniels rakstnieka spalvas apburts uzsāk citu šī autora darbu medības, izrādās, ka tas nav iespējams. Visus darbus paņēmusi uguns mēle. Lai noskaidrotu patiesību, Daniels uzsāk riskantu spēli, kas balansē starp dzīvību un nāvi visiem tajā iesaistītajiem. Atstātie pavedieni puisi ved pa apvedceļiem tieši pagātnes žultainajā rīklē, kura ir gatava sagremot ikvienu, kas tai tuvosies. Uz pagātni, kurā valda draudzība, nodevība. Kurā valda nelaimīgas sakritības. Traģēdijas. Naids. Mīlestība, kurai nekad nevajadzēja piedzimt.
Es kā padevīgs līdzdalībnieks sekoju Danielam. Sekoju pa Barselonas ielām, kampjot vārdus kā gaisa peldes, vilku zīmuli pāri lapaspusēm, ieslogot teikumus kvadrātiekavās kā satrakotus zvērus. Atziņas sekoja cita citai kā pagātnes tēli, kuri ceļo no lappuses uz lappusi. Saspringums nepameta manus locekļus līdz pat pēdējām lapaspusēm. Pat desa, kas blakus paklausīgi gulēja uz sviestmaizes un karsti kūpoša tēja māla krūzē, šķiet, saspringumā aizturēja elpu.
“…tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.”
Man nav ne jausmas, kā man tas izdevās. Pārdzīvot šo nolādēto spēli. Un izdzīvot. Uz brīdi jau biju gatava atdot grāmatas lapaspusēm savu sirdi. Barselonas ielām. Atdot, lai to samīda sāpes, nodevība, alkatība. Atdot, lai tikai būtu iemesls uzkavēties. Šo stāstu es gribēju lasīt bezgalīgi. Bezkaunīgi apstāties pie pēdējās nodaļas un Vēja ēnu iekonservēt.
(Jūs to neredzat, bet manas rokas trīc šo visu rakstot, tik saviļņota es esmu…)
Vēlētos Vēja ēnu aizmirst. Kādu dienu ieraudzīt no jauna. Ieraudzīt ar citām acīm. Iepazīt no jauna.
Vārdiem neizsakāms rakstnieka un tulkotāja darbs, kura baudījumam IESAKU padoties ikvienam, kuram lasīšanas ir kas vairāk par zilbju kopā savilkšanu.
Sajūtas, kuras sniedz stāsts, tas, ko no tā ielaižam sevī, tas, kam ļaujam kurnēt, kam ļaujam ķidāt no iekšpuses, ir pats svarīgākais. Es meklēšu šī stāsta turpinājumus grāmatu veikalos, jo tagad tas ir tikpat veselībai svarīgi kā ziemā uzņemt vitamīnus.
Stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko citādi neuzzinātu. Nezinu, vai Karloss Ruiss Safons uzzināja to, ko citādi nebūtu uzzinājis, bet es to izdarīju. Tagad es zinu, ka Vēja ēna ir nenovērtējamākā grāmata, kura nonākusi manā necilajā iespieddarbu kolekcijā.
Izlasot romāna pēdējās lapaspuses, man sažņaudzās sirds (un kuņģis). Acis pielija asaru pilnas. Es nekad neesmu pratusi aprakstīt, ja tas bijis nepieciešams, savas sāpes mediķiem. Arī šobrīd es to nespēju (vai starp jums ir kāds mediķis?). Tik vien, ka šķiet, sāp tā, kā tad, kad zaudē draugu. Kad zaudē un viss beidzas.
Taču patiesībā ar šo viss tikai sākas…
“- Tad, lūk, šis stāsts ir par grāmatām.
– Par grāmatām?
– Par noburtām grāmatām; par cilvēku, kas tās uzrakstīja; par kādu varoni, kas aizbēga no romāna lapaspusēm, lai to sadedzinātu, par kādu nodevību un par kādu zaudētu draudzību. Tas ir stāsts par mīlu, par naidu, par sapņiem, kas dzīvo vēja ēnā.”
Atbildēt