“Kādu vakaru es mēģināju tikt skaidrībā ar nomācošo sajūtu, kas mani pārņēma pirms dažām dienām, it kā būtu sākusies laika atpakaļskaitīšana, it kā mums nezinot būtu iedarbināts taimeris un vērtīgais laiks aizplūstu, bet mēs to nedzirdam un klusējošā procesijā dodamies pretī kaut kam absurdam, kura ietekmi nespējam iedomāties.”
Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un pankūkām. Tā mēs vienmēr, kad patiesībā pārkārtot (un sakārtot) vajadzētu mūsu pašu domas (un iedomas), ķeram, grābjam un kārtojam visu. Tikai ne sevi. Beržam lazanjas traipu iekaltušās pannas. Kārtojam drēbes gadalaikos. Un pēc vēderiņa (un augšstilbu) proporcijām. Zaudējam cīņā ar kafijas traipu tetovējumiem, kas, saules staru iegrāmatoti, uz palikšanu iekārtojušies galda virsmas ādā. Izskaužam kaļķi no tējkannas gremošanas sistēmas. Mazgājam logus no plaukstu nospiedumiem, kas iepriekš klusi mājušas atvadas. Izsūcam no paklāja brokastu pārslu drumslas un dvēseli. Atbrīvojam plauktu plecus no putekļu kārtas (atrodam zem tās šokolādes tāfelīti, iztīrām iepakojumu no šokolādes). Atsvabinām ledusskapi no smaržām, kurām tur nevajadzētu būt. Sakaltuša siera un aizvakardienas zupas, kas nu izliekas nezinām no kurienes nākusi. Spodrinām atspulgus spogulī un uz glāžu muguriņām. Izkasām no dušas klausules tur iekaltušos dziesmu vārdus. Aizskalojam prom piedziedājumu saldsērīgo garšu, kas mēz iesprūst kaklā kā maltīte bez sāls. Pārvietojam priekšmetus (laikā un) telpā, rodot tiem jaunas mājvietas vēl neatklātos starpsienu krustpunktos. Izdzēšam cilvēku vārdus un uzvārdus no telefona numuru kataloga, Un no dzīves. Iztukšojam vakardien neiztukšoto vīna pudeli. Visas iepriekš minētās darbības atkārtojam.
Šorīt pamodos ar vārdiem neizsakāmu vēlmi pēc grāmatu plaukta pārkārtošanas. Un tiku arī pie pankūkām.
“Ja nebūtu laika plānotāja, kurā viņš katru vakaru rūpīgi noplēš perforēto lappuses stūrīti, viņš pats apšaubītu, vai to ir nodzīvojis.”
Man ļoti grauž tas, ka nespēju lasīt pašus svaigākos grāmatizdevēju jaunumus. Grauž kā birka, kas neatlaidīgi turas pie krekla apkakles kā pie peldriņķa. Nespēju, jo sajūta, ka visi grāmatu gardēži un apskatnieki kā izbaduši uzmetušies virsū vienam nabaga, vākos iestiprinātam, rakstāmpapīra iespieddarbam, liek ieturēt distanci. Tā notika arī ar franču rakstnieces, psiholoģisko romānu meistares, Delfīnes de Vigānas (Delphine de Vigan) daiļdarbu Lojalitātes. Vienu vienīgu reizi, kad mēģināju pārkāpt pāri saviem kilometru garajiem principiem un uz Jāņa Rozes apgāda piedāvājumu atsaukties, izvēloties lasīt tieši šo romānu, mana vēlme tai mesties virsū tūlīt un tagad izčabēja kā ziedi vāzē uz ēdamistabas galda. Proti, kad nule biju saņēmusi savu jauno grāmatplaukta papildinājumu, sociālo tīklu lietotnes dienu no dienu pāršalca arvien jauni romāna apskati un novērtējumi, ka šķita, mans vārds šo atsauksmju jūrā nomaldīsies pat nepaspējis pamērcēt tā viļņos kājas mazo pirkstiņu. Devu laiku Lojalitātēm nostāvēties plauktā kā marinētu gurķu burkai pagrabā pirms vāka izšaušanas. Devu laiku, ievērojot lojalitāti arī pret citiem, kuriem bijis kas sakāms vientulības un bezcerības cauraustā romāna nesaraujamajā saiknē.
(No franču valodas tulkojusi Inta Šmite; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds, 2020)
“Kādu vakaru televīzijas ziņās raidīja reportāžu par naftas noplūdi, ko izraisījusi tankkuģa avārija. Mēs sēdējām pie galda. Es skatījos uz naftā ieķepušajiem putniem un uzreiz iedomājos par mums, par mums visiem; šie kadri izteica daudz vairāk nekā jebkāda ģimenes fotogrāfija. Tie bijām mēs, tie bija mūsu melnie un eļļainie ķermeņi, kas vairs nespēj pakustēties, apdulluši un saindēti.”
Romāna Lojalitātes apraksts pārliecinoši vēsta, ka tas izlasāms vienā elpas vilcienā. Vienā elpas vilcienā izlasāms četrbalsīgais vēstījums, kas nepārprotami vēsta par savstarpējo attiecību sadursmēm. Sadursmēm starp vājumu un nedrošību. Asu jūtu izpausmēm. Starp bravūru un aprobežotību. Par neizgaistošu vēlmi pasargāt tos, kuri vismazāk pelnījuši žēlastības.
Lojalitātes priekšplānā izvirzīti (teju) trīspadsmitgadīgie draugi Teo un Matiss, viena no vienaudžu mātēm (Matisa) Sesila un skolotāja Elēna. Katra personāža balss iznes savu īstenības atspoguļojumu. Tīru, nesamaitātu. Kroplu. Attāli radniecīgu sabiedrības pieņemto normu kopsummai. Griezīgi. Strīdīgi. Taču lasītāju sevī dziļi ievelkoši.
Teo stāv uz robežšķirtnes starp māti un tēvu. Kā rotaļlieta, mētājoties te nedēļu viena, te nedēļu otra pasaulē, kurā jau kādu laiku neeksistē vērtība, aiz kuras vienādojuma zīmes pierakstīt ģimenes vārdu. Bezjēdzīgas naida vētras gūsteknis. Visu lietu grēkāzis. Izdzīts nežēlīga un pārpasaulīga tuksneša vidū. Izdzīts, lai iemācītos izdzīvot. Vienatnē. Iemācīties tēlot lomu, ko no viņa sagaida. Viņš, rūgtuma pilnais neatmaksājamo parādu un alimentu bērns, klīst pa smalki aprēķinātas dzīves ceļiem. Klīst. Un noklīst. Pazaudēt ierastā ceļa norādes šķiet vieglāk, nekā meklēt ceļu atpakaļ. Aizmirsties. Tas ir vienīgais, ko vēlas šis bērns. Vai tas maz ir godīgi?
Matiss apbrīno Teo. Savu labāko draugu, ar kuru saprasties bez vārdiem. Tā klusēšanu. Pietāti. Taču arī Matisa dvēseles stīgas noskaņotas grūtsirdības skaņkārtā. Tā ādā iemājojusi vainas sajūta, kura iepriekš notverta mātes acu skatienā. Zēns vēlas turēties līdzās savam draugam, taču šī līdzāspastāvēšana draud pašu pazudināt. Matiss vēlas apstāties galvu reibinošajā piedzīvojumā, kurš tik ļoti palīdz Teo aizmirst visu, ko tik jaunam zēnam nenāktos piedzīvot, taču nespēj pamest draugu. Īpaši pēc tam, kad uzzina, kādos apstākļos ikdienas pavada apbrīnas vērtais draugs.
Sesila jūt, ka no viņas rokām izslīd dēls. Slīd līdzi Teo, kuru tuvumu viņa nespēj paciest. Nespēj, jo jūt, ka tas ir īstais, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc sava bērna vaigā vairs neatpazīst Matisu. Rūpes un cīņa par to, lai abu vienaudžu draudzība tiktu nocirsta kā ar nazi, mijas ar nemitīgiem jautājumiem, kuru atbildes skan kā tukšums. Dzēlīgs. Raupjš. Kā tas iespējams, ka neko nemanīju jau agrāk? Kad Sesila nejauši uzzina, kas patiesībā slēpjas zem viņas vīra ārējā apvalka, smagā noslēpuma nasta teju sabrūk zem sievietes pleciem. Cenšoties mainīt sevi, savu ģimenes saišu ritējumu, pieslīpējoties vīram kā olis olim, Sesila zaudējusi pārāk daudz. Taču vissāpīgāk kož tas, ka viņa nav spējusi saskatīt īstenību. To ļaunumu, kuram laulības gultā sildījusi muguru.
Elēna pamana Teo ko pazīstamu. Līdz mielēm sāpīgi pazīstamu. Vecāku vienaldzību. Atsvešinātību. Lielas un mazas pārestības. Atmiņas, kas kā usnes dzeļ pēdās un stilbos. Elēna ir vienīgā, kura ne tikai pamana Teo problēmas, bet arī cenšas ko mainīt. Cenšas bez uzaicinājuma. Un tieši tas, ar katru mēģinājumu atvieglot Teo ciešanas, noved pie neveiksmes. Teju fiziskas sāpes izraisoša fiasko. Uzņēmusies zēna aizstāvības lomu, Elēna saprot, ka nekad agrāk nav jutusi tādu niknumu. Neapvaldāmu niknumu, kas naktīs neļauj plakstiņiem pārkrist pāri acu dobumiem. Dziļo līdzjūtību pret bērnu, kurš vienaldzīgi klīst skolas gaiteņos un nedēļās starp mātes un tēva kara frontēm, rosina mīlestība, kura atlicināta pašas bērniem. Bērniem, kuru nekad nebūs.
“Reizēm man šķiet, ka kļūt pieaugušam nozīmē tikai to, ka tad iespējams vērst par labu zaudējumus un kaitējumu, kas nodarīti sākumā. Un turēt solījumu, ko devis bērns, kāds esi bijis.”
Man gribētos ticēt, ka par vienā elpas vilcienā lasāmu romānu Lojalitātes nodēvētas ne lappušu skaita, bet spējas ievilkt lasītāju psiholoģiskas spriedzes un līdzpārdzīvojuma vērpetēs dēļ. Kaut ko pazīstamu noteikti katrs izjutis uz savas ādas vai vismaz bijis liecinieks, kā uz ķermeņa audu apvalka to izjutis kāds cits. Lojalitātes it kā tikai, garām skrienot, viegli aizskar tēmas, kurās viegli izvirst viedokļu vulkāniem. Līdz pilnībai priekš manis, jāatzīst, kaut kā pietrūka, iespējams, mazliet tālredzīgāka noslēguma. Šķita, ka autore aprāvusies pusteikumā. Pusvārdā. Taču mazā nepabeigtības sajūta nemainīja to, ka bez kārtīga sitiena pa saules pinumu neizpaliku. Kaut kas manī rezonē arī šobrīd, trīs dienas pēc romāna izlasīšanas. Kaut kas tāds, ko gribas palaist vaļā, bet acīmredzot tas ieķēries kaut kur iekšpusē kā magoņu sēkliņa starp zobiem. Bez iespējas tikt izkasītam uz āru.
Noteikti gribu izteikt komplimentu tulkotājai Intai Šmitei par kairinoši plūstošo romāna pārnesi latviešu valodā. Rimti un nepārsātināti.
Atbildēt