“Nav ne paradīzes, ne elles. Paradīze ir laime, bet elle ir ciešanas un mokas. Un mūsu Kungs Dievs ir visur ne tikai tāpēc, ka Viņš ir visvarens, bet arī tāpēc, ka dzīvo tajos neredzamajos pavedienos, kas mūs vieno.”
Cilvēkiem patīk migrēt. Pārvietoties pāri teritorijām, šķērsot robežas, kā redzamas, tā neredzamas, kā pārkāpjamas, tā nepārkāpjamas. Tā tas ir bijis jau gadu tūkstošiem, un skaidrs, ka šobrīd es jums nepavisam neatklāju jaunu Ameriku vai neparādu unikālu velosipēda kopāsalikšanas mākslu. Cilvēkiem patīk ceļot. Taču reizēm cilvēkam vienkārši nav iespējas iekāpt automašīnā, piespiest gāzes pedāli un braukt tur, kur rāda acis. Vai nopirkt pēdējā brīža biļeti, iekāpt lidmašīnā un cauri mākoņu padevīgajiem plīvuriem, traukties pretī piedzīvojumiem, kaut kur ārpus uztveršanas zonas. Reizēm vienīgais ceļojums, kuram cilvēks var ļauties, ir gājiens līdz lielveikalam un atpakaļ. Vai no viesistabas dīvāna līdz virtuvei, kur to jau gaida nodevīgi smaržojošie, pie katliņa dibena pievārītie, makaroni. Arī man patīk ceļot. Taču bez ceļošanas, kur, ļaujot, lai kondicionieris apsaldē visas vārīgās vietas, vai bez ceļošanas, kur iedzīvoties milzīgās galvassāpēs plānošanas kur? ko? kā? dēļ, man patīk ceļot arī vienkārši lasot grāmatas. Tas ir pavisam ērts un lēts veids, kā ieraudzīt un izbaudīt pasauli, sēžot tajā pašā viesistabas dīvāna, mūsu mīļās Baltijas jūras krastā, vai kaut kur Zemgales līdzenumos starp sienāžu koriem un citiem kukaiņiem, kuru nosaukumus neatceries, jo bioloģijas stundās mīļāks par kukaiņiem, tomēr izrādījās pulkstenis pie sienas, kurš mēmi skaitīja laiku līdz stundas beigām. Ir tikai mazliet jāieslēdz iztēle. To apstiprinās jebkurš grāmatmīlis, kurš dodas šādos galvu reibinošos ceļojumos. Un šoreiz, nevienam neprasot atļauju, ceļojumā es devos līdzi rakstniecei Narinē Abgarjanai, nobaudot mazmazītiņu mazumiņu no Armēnijas. Bet, ja jūs zinātu, cik gan daudz pēcgaršas tāds mazumiņš var atstāt. Ak!
“Pasaule ir maza, bet mēs – lieli, kaut arī aiz muļķības un vientiesības visu mūžu esam pārliecināti par pretējo.”
Narinē Abgarjana ir armēņu rakstniece, kura jau vairāk kā divdesmit gadus dzīvo tepat mums kaimiņos – Krievijā. Teju ar roku aizsniedzama, varbūt arī tāpēc šī saikne starp rakstnieci un jebkuru šī dvēseliskā romāna lasītāju, šķiet ārkārtīgi īsta. Dziļi izjusta. It kā tas būtu noslēpums, kuru atklāj tikai vistuvākajam. Tik īpaši. Sākot rakstīt par nomaļo ciematiņu augstu kalnos, kurš ar saviem nedaudzajiem iedzīvotājiem, kuri pārsvarā ir tikai gados veci, un īpaši ne ar ko neatšķiras no citiem ciemiem, rakstniece nav nojautusi, ka raksta romānu. Taču zvaigznes nostājas tā, kā tam patīk nostāties, un šie dzīvie stāsti, par mazliet savādajiem, mazliet īgnajiem ciematiņa iedzīvotājiem un viņu dzīves līkločiem, spēja savīties kopā tik ļoti spēcīgi, radot ārkārtīgi skaistu, intensīvu sajūtu romānu, kas aizskar līdz pat vistālākajiem sirds dziļumiem, par kuriem jūs, līdz pat šīs grāmatas izlasīšanai, nebūsiet nojautuši. (No krievu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)
“Jūs esat ļoti skaisti un… kā no akmens. Man šķiet, ka Maranā viss ir no akmens. Mājas. Koki. Cilvēki. Jūs esat kā no akmens…(…) Kā no akmens izcirsti.”
No debesīm nokrita trīs āboli romāns vēsta par cilvēkiem kādā Armēnijas ciematiņā Maranā. Lai gan sākumā šķiet, ka tas ir parasts ciemats, kuru atstājis ikviens, labākas dzīves meklētājs, vai ikviens, kuram vienkārši nav bijis slinkums, katrs vārds, katrs teikums, izskaidro to, kāpēc ciematā palikuši teju tikai gados vecie iedzīvotāji. Mazais ciematiņš piedzīvojis teju visu – gan karu, kas paņēma daudzu jaunu vīriešu dzīvības, gan zemestrīci, kas aprija ne tikai veselas ģimenes, bet arī daļu paša ciemata, kukaiņu uzbrukumu, pēc kura bija grūti atgūties ne tikai cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī dabai, badu, kas nesaudzēja pilnīgi nevienu – ne bērnu, ne sirmgalvi, ne māti, kas tik tikko devusi dzīvību mazulim. Tik daudz apstākļu, kuri piespieda mainīties ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Un dabai. Taču visas šis pārestības, kuras piedzīvo romāna varoņi, pierāda, ka cilvēki, pierāda, ka visa dzīvā radība, pierāda, ka daba spēj piecelties, spēj atgūties, pretoties un nepadoties tam, kas no visa spēka cenšas sagraut un nospiest uz ceļiem.
“Nav nekā postošāka par bezdarbību. Bezdarbība un laiskums laupa dzīvei jēgu.”
Romānā nav nekā sarežģīta. Tas vienlaikus ir maģisku un pārdabisku parādību piesātināts, taču tajā pašā laikā saglabā vieglumu un vienkāršumu. Un, jo vienkāršāks kaut kas šķiet, jo dziļāku jēgu tajā var rast. Un šajā aspektā šo romānu gribas salīdzināt ar pasaku. Ar visiem reiz sensenos laikos un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi, kā tas ierasts. Tajā spilgti tiek parādīta armēņu kultūra, tradīcijas. Cilvēka vērtības. Un sajūta, ka patiesībā lasu kādu armēņu pasaku, no manis neatstājās līdz pat brīdim, kad nemanāmi jau biju nonākusi pie grāmatas beigām, un vienīgais, kas mani spēja pamodināt no šīs burvības, lai brīdinātu, ka diemžēl neatliks nekas cits, kā vien atgriezties realitātē, ir satura rādītājs.
“Ciems klusēja, auklēdams savās mūra skaujās neizsakāmas skumjas.”
Maranieši tic sapņiem, tic zīmēm, kuras tie nes sev līdzi. Reizēm šķiet, ka tā kļūst par drošības saliņu, vienīgo iespēju izglābties, no briesmām, kuras gatavas baroties, no cilvēku sāpēm, asarām un vaimanām, vai gluži pretēji – sagaidīt laimi atplestām rokām, laist to pār mājas slieksni, ielaist to sirdī, ieslēgt to tur, jo laimes brīdis var būt ļoti īss. Maranieši to zina vislabāk no visiem. Katrs šajā ciematā ir zaudējis kaut ko, kā dēļ sirds nekad nepārstās dedzinoši sāpēt. Dažu brīdi pat šķiet, ka tas, kuram dzīvē ir dots vismazāk, beigu beigās ir ieguvējs, jo zaudēt īsti nav bijis ko. Bet tik pat daudz Maraniešiem ir arī dots. Tikai viņiem pašiem to ir grūti ieraudzīt. To spēj ieraudzīt tikai cilvēks no malas. Cilvēks no malas kā es, Tu, viņš, viņa.
“Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis – īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. (…) Pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.”
Mani apbur ar kādu vieglumu rakstniece spēj runāt kā par dzīvību, tā nāvi, kuras romānā ir neprātīgi daudz. Un tas, ka tik skaisti un saistoši šo vēstījumu var pārnest latviešu valodā, nenoliedzami ir tulkotājas nopelns. Šeit man gribas piezīmēt, lielos otas triepienos, ka mums ir ārkārtīgi paveicies ar to, ka mums ir tik spilgta un bagāta valoda. Valoda, kuru gribas vienkārši paņemt klēpī, samīļot katru burtu, katru vārdu, to valodu, kura ir tik ļoti mūsu. Un tas ir kaut kas tāds, ko mums vajadzētu atgādināt katru dienu, ne tikai citiem, bet arī sev pašiem. Neticu, ka kādā citā tulkojumā, No debesīm nokrita trīs āboli, būtu iespējams pārveidot tik brīnišķīgi tīri un burvīgi.
Atbildēt