“Tolaik es nezināju, tolaik es to nesapratu – arī mēs todien nomirām. Mums bija divdesmit gadu, bet mūsu dzīve tik daudzējādā ziņā bija galā. Viss, kas notika pēc tam, bija neveikls mēģinājums aizstāt to, ko bijām zaudējuši tur, tajā dienā. (…) Tonakt mums bija vajadzējis nomirt, un visi tie gadi, kas sekoja pēc tam, bija aizlienēti.”
Tie bijām mēs no grāmatu plaukta vēroja mani jau kādu laiku, taču es, satikšanos ar šo grāmatu, visu laiku atliku. Ne tāpēc, ka domātu, ka tā nav gana laba, jo kā gan citādi tā būtu nonākusi manā grāmatu plauktā? Man vienkārši šķita, ka vēl neesmu tai gatava. Tīri. Emocionāli. Taču pagājušās nedēļas nogalē, roka pati ne no šā, ne no tā stiepās pēc tās, gluži kā parasti tas notiek lielveikalos starp saldumu plauktiem, kad roku vada neredzams spēks, un viena pēc otras groziņā krīt šokolādes tāfelītes, atsitoties tajā kā lietus pakšķi vientuļās peļķēs. Ļāvu, lai sudraba saknes uz zilās grāmatas vākiem, uz brīdi kļūst arī par manām. Lai tās uz brīdi iesakņojas. Lai tās uz brīdi ievibrē visu to milzīgo emociju gammu, ko lasītājam sagatavojušas šīs nieka 208 lappuses.
Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir jauna un par sevi daudz sološa rakstniece, kura dzimusi Irānā, taču, būdama vēl bērns, kopā ar vecākiem, dodoties bēgļu gaitās, nonākusi Zviedrijā, kur ģimene sākusi jaunu dzīvi. Ar šo rakstnieces dzīves stāsta posmu un abiem viņas rakstnieka kontā šobrīd esošajiem romāniem var vilkt paralēles, jo arī abos Golnāzas Hāšemzādes Bundes romānos, vēstīts par irāņu ģimenēm, kurām nākas pamest savu dzimteni, izraut savas saknes un mēģināt iedēstīt tās atkal no jauna svešā zemē, cerot, ka šīs saknes spēs aizlāpīt dvēselē izrautos caurumus, nesot augļus, kurus dot jaunās zemes saimniekiem, ne tik daudz sevis, kā sabiedrības spiediena dēļ. Nest augļus, lai izvairītos no nosodošajiem skatieniem tirdzniecības vietās, sabiedriskajā transportā, vai vienkārši izejot ikdienišķā pastaigā cauri parkam. Lai izvairītos no skatieniem, kas vēsta jūs esat ieradušies šeit, lai paņemtu to, kas nav jūsu. (No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone; Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds)
“Bieži domāju par mūsu bēgšanu. Prātoju vai tas bija pareizi. Pareizi un nepareizi – to ir tik grūti izspriest tagad, kad pagājuši gadi un pagātne kļuvusi miglaina un atmiņas ir sapiņķerējušās. Dažreiz es prātoju, vai pareizi un nepareizi ir antonīmi vai tikai divi veidi kā pateikt vienu un to pašu.”
Nāhidai ir tikai astoņpadsmit gadu, kad smiltis zem viņas kājām pēkšņi sāk plūst, draudot jebkurā brīdī pakļaut jauno meiteni neremdināmi rūgtam un nožēlas pilnam brīvajam kritienam, vēlāk aprijot to bez sāls. Tieši tik izsalcis ir liktenis, kurš paredzējis Nāhidai zaudējumiem, vainas apziņas, sapņiem par laimīgu nākotni pilnu mūžu. Nāhida dzimusi ģimenē, kurā aug tikai meitas. Katras mātes lielākais prieks. Ne dēli, kas jāuzaudzina, lai atdotu karam. Ne dēli, kas jāapraud karam beidzoties. Taču šajā ģimenē arī sievietes ir karotājas. Bērnībā mēs vēlamies kļūt par kosmonautiem, glābējiem, dziedātājiem. Nāhidas un viņas draugu bērnišķīgais sapnis ir kļūt par revolucionāriem. Vismaz tas sākas kā balts un nevainīgs, bērnišķīgs sapnis, taču izvēršas tas milzīgā traģēdijā, kas maina ne tikai Nāhidas, bet arī daudzu citu irāņu ģimeņu dzīves.
“Mums bija viss. Mums patiesībā bija viss, ko cilvēks varēja vēlēties. Mēs bijām izvilkuši laimīgāko lozi, kāda mūsu valstī bija iespējama. Mūs gaidīja nākotne, kuru mēs varējām uzcelt pašu rokām. (…) Bet nē. Mēs būvējām principus. Mēs alkām pēc patiesas brīvības. (…) Naivi, idiotiski bērni.”
Cilvēki vienmēr tiecas pēc brīvības, lai kādā formā tā nebūtu. Taču tiekties pēc tās ir ellišķīgi smags darbs, kurš reizēm paņem nesamērīgi daudz. Cilvēki nereti ir pārāk impulsīvi savās darbībās, īpaši, ja runa ir par brīvību. Neviens cilvēks uz šīs pasaules nekad nebūs līdz galam brīvs, ja visupirms neatbrīvos savu prātu. Citādi tas būtu tāpat, kā dzīvot krātiņā, kura durvis visu laiku ir vaļā. Nebūt līdz galam brīvam nekad. Tā notiek arī ar Nāhidu. Tāpēc kopā ar vīru un mazulīti uz rokām, nespējot rast mieru uz savas dzimtās zemes, ģimene dodas bēgļu gaitās, visbeidzot nonākot Zviedrijā. Taču par pārbaudīju nekļūst vien savu sakņu izraušana no dzimtās Irānas zemes un mēģināšana atkal iesakņoties svešā zemē. Par milzu pārbaudījumu kļūst arī mātes loma, kurai Nāhida nejūtas piemērota ne mazākajā aspektā. Mīlēt un ienīst savu bērnu vienlaicīgi. Tās ir jūtas, no kurām kaunas, ja esi sieviete. Ja esi māte.
“Vai ir iespējams, ka tas, kurš dzīvo intensīvi, iztērē dzīvi ātrāk? Cilvēki allaž teikuši, ka es smejoties pārāk skaļi. Padomā tik, ja nu katri smiekli, katri pārāk skaļie smiekli, ir atņēmuši dienas manai dzīvei. Padomā, ja nu cilvēkam ir piešķirts noteikts elpas vilcienu skaits un tie izbeidzas ātrāk, ja tu smejies skaļi.”
Ar galvenās varones Nāhidas balsi romānā runā izmisums. Ar galvenās varones Nāhidas balsi romānā runā vēzis. Runā vientulība. Sāpes par noklusēto un sāpes par pateikto. Stundas, dienas, nedēļas, mēneši un gadi, kas vēl ir palikuši – tie ir tie, kas runā ar Nāhidas balsi. Vēlme pēc miera no visiem un visa, un vēlme dzīvot, izdzīvot. Vēlme būt kaut kam piederīgai. Vēlme būt piederīgai zemei. Atstāt aiz sevis kādu, kurš savas saknes nepārnes no svešas vietas, bet ieauž tās zemē jau ar pirmo elpas vilcienu.
“Domāju, ka pēc šī brīža esmu ilgojusies visu mūžu. Ilgojusies saņemt zīmi, ka neesmu bijusi lieka. Ka esmu, kas vairāk nekā tikai nodevēja. Esmu vēl kaut kas, ne tikai citu nāves un nelaimju cēlonis.”
Tie bijām mēs ir īsta sirds un vainas apziņas, prieka un skumju, mīlestības un piedošanas anatomija. Un tā ir augstākā māksla, apvienot šo visu, tik ārkārtīgi būtisko, vienā mazā grāmatiņā. Lasot šo grāmatu, lasītājs, gribot to vai nē, ir aculiecinieks ne vien tam, kā lēnām izgaist dzīvība, bet arī tam, kā rodas jauna, topot par mierinājumu, kas gaidīts veselus 30 gadus. Un abās šajās – ir kaut kas neaptverami skaists.
Atbildēt