Revolūcija.
Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
Upuru kalns.
Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
Kad tu vairs neesi klinšu grēda, kas aizsedz apvārsni. Es redzu beigas sākuma galā.
Nekas cits aiz tā nepastāv.
Revolūcija.
Ir nāve droša.
Nesatricināma pārliecība.
Zeme ir izsalkusi miesas. Tā es to redzu.
Kad tu vairs necenties noliegt, ka esmu ēsma. Es joprojām gaidu, kad teiksi, ka mīli mani visu.
Neceri – šī nav brīnumzeme, kurā piepildās mazu meiteņu sapņi.
Revolūcija.
Desmit burti. Piecas zilbes. Viens vārds.
Es tās dēļ mirtu simtiem reižu.
Visam ir sava cena. Tā es to redzu.
Kad tu vairs neesi tikai zēns ar vīrieša seju. Es izžūstu kā glāze uz nenotikušu svētku galda.
Netici visam, ko redzi.
Netici visam, ko redzi.
«Mīlestība savā būtībā ir cerība. Cerība uz rītdienu. Cerība uz to, kas varētu būt. Cerība, ka cilvēks, kam esi uzticējusi visu, to pasaudzēs un aizsargās. Un cerība? Nolādēts, vieglāk nogalināt pūķi nekā cerību.»
29. lapaspuse
Labrīt, labdien, labvakar (atkarībā no tā, kuram laika strēmeles nogrieznim esat pieķērušies), dārgie pūķotāji!
Ja jūtat svaigi ceptu pīrādziņu smaržu, visticamāk, jūsu tuvumā ir svaigi cepti pīrādziņi – taču, ja jūtat karstumu izplešamies ne tikai telpā, bet arī zem ādas, visticamāk (ir sākusies apkures sezona), esat atvēruši durvis uz «Empyrean» sērijas grāmatu numurdivi – «Dzelzs liesma» (Iron Flame), kuru, tāpat kā minētās sērijas pirmo grāmatu «Ceturtais spārns» (Fourth Wing), izdevusi izdevniecība Helios, bet rakstnieces Rebekas Jarosas (Rebecca Yarros) vēstījumu latviešu valodā (pār)savijusi tulkotāja Ieva Melgalve. 
Ja «Ceturtais spārns» mainīja manu nostāju pret (tumšās/romantiskās) fantāzijas žanru, tad «Dzelzs liesma» to ir pavisam nostiprinājusi – (lai man piedod visi nobeli, bukeri un puliceri) literatūras dievi pārāk reti piespēlējuši man kaut ko tik (bez pārspīlējuma) elpu aizraujošu un vibrējošu emociju piepildītu.
Protams, tagad būtu par skaļu teikt, ka fantāzijas žanrs ir mans, jo taka, kuru esmu sākusi iestaigāt, šobrīd ir vien smalka strīpiņa, bet (ak dievi!) sasodīti suģestējoša strīpiņa!
«Pirmajā gadā daži no mums zaudē dzīvību. Otrajā gadā pārējie zaudē cilvēcību.»
118. lapaspuse
«Dzelzs liesma» ir organisks «Ceturtā spārna» turpinājums. Un tikpat organiska ir arī lasītāju viedokļu apmaiņa, kurā tāpat, kā pirmajā reizē, netrūkst gan fanātiķu, gan skeptiķu.
Es joprojām piederu pie tiem, kuri dedzīgi aizstāv (un cīnās par) šīs grāmatas (pienācīgo) vietu zvaigžņotajā literatūras debesjumā.
«Dzelzs liesma» ir tikpat satriecoša un izaicinoša, nežēlīga un bezjūtīga, kā tās pirmgājēja.
Jutekliski piesātināta.
Nervus kutinoša.
Revolucionāra.
Ir neaprakstāmi grūti runāt par «Dzelzs liesmu», neizklausoties pēc mazliet prātu zaudējušas pielūdzējas, kur nu vēl meklēt (un uzskaitīt) TĀS nepilnības – šajā ziņā esmu vājredzīga.
Kad tiku pie sava «grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi» eksemplāra, manu absolūto sajūsmu nespēja nomākt pat grāmatas ievērojamais apjoms. Līdz pat pēdējai izlasītajai lapaspusei netiku sevi apgrūtinājusi ar lappušu skaitīšanas maratonu, jo tam vienkārši nebija nozīmes – līdz ar pirmajiem izlasītajiem «Dzelzs liesmas» vārdiem, es biju TĀS gūstekne. Un viss pārējais, kas griezās ap mani (vīrs, bērni, nemazgāti trauku un negludinātas veļas kalni), šķita kā no citas pasaules.
Es eksistēju citur…
«Vārdi var uzšķērst tāpat kā zobens.»
284. lapaspuse
Jauns gads.
Vecie izaicinājumi.
Aiz (un iekš) Baskiatas kara koledžas mūriem (joprojām) katra diena ir cīņa ar nāvi. Meitas un dēli, māsas un brāļi, draugi un ienaidnieki – tiek uztrīti kā ieroči cīņai pret ļaunumu, kura (pār)spēku tie nemaz neapjauš. Zināt – tas ir nāves spriedums, taču dzīvei daļējās puspatiesībās (vai galējos melos) ir pārāk trauslas robežas, tāpēc šoreiz grāmatas galvenajiem varoņiem (un viņu pūķiem) jāapzinās savas patiesās spējas un jānostiprina ticība tam, ka visi mērķi ir tā vērti, lai pieņemtu vēl nešaubīgākus un drosmīgākus lēmumus, kuri skars ne tikai pašu, bet arī visa Kontinenta likteni.
Viņi būs vienlīdzīgi. Viņi būs nodevēji. Viņi būs varoņi.
Viņi izturēs sāpes – «lauzti kauli (man) ir parasta otrdiena» (233. lpp.). Viņi apmānīs vainas apziņu, kas draud tos apēst dzīvus. Viņi izpētīs un iepazīs viens otra tumšo pusi, gūstot dzelžainu pārliecību tam, ka cilvēks ir radījums, kurš vienlaikus var būt gan tuvs un pazīstams, gan pilnīgi svešs un neizzināms.
Un mīlestība – tai joprojām pietrūks sajēgas izbeigties. To bagātinās mežonīga un reibinoša kaisle. Tā sirgs ar neprātību. Tā atraus ādu no kauliem. Izraus sirdi no krūtīm. Piepildīs klēpi ar siltumu. Tā padarīs atkarīgu. Padarīs dzīvu.
Un mīlestība – tā sadragās ilūzijas. Noslīks neuzdotu un neatbildētu jautājumu dumbrājā.
Jo ne jau tikai «noslēpumi mirst līdz ar cilvēkiem, kuri tos glabā» (111. lpp.)
«Ja nāksiet ar mums, nevaru solīt, ka izdzīvosiet. Bet, ja paliksiet, skaidri zinu, ka mirsiet nepareizajā frontes pusē.»
391. lapaspuse
Vai ir dzīve pēc «Ceturtā spārna»? Jā – to sauc par «Dzelzs liesmu»!
Vai būs dzīve pēc «Dzelzs liesmas»? Jā – to sauks par «Oniksa vētru»!
Ar (vēl nebijušu) nepacietību gaidīšu šī stāsta turpinājumu, jo acīmredzot (gaidīti) negaidītais «Dzelzs liesmas» (atvērtais) noslēgums, kā lasītāju kacināšanas līdzeklis, ir attiecīgi iedarbojies – ne viens vien fanātiķis (un skeptiķis) jau izteicis varbūtības (teorēmas) par tēmu – licis likmes uz to, kā autore atrisinās (vai vēl vairāk samudžinās) visa veida dzīvības formu pastāvēšanas jautājumus Kontinentā.
Ja vien grāmatu vāki spētu runāt…
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Atbildēt