Vakar sapņoju, ka esmu gaiss.
Plūdu caur viņa lūpām kā vētra.
Kā mūžība.
Atskabarga. Abām rokām (kā jūra) ieķērusies mirušā (krasta) miesā.
Šonakt sapņoju, ka esmu dzejnieks.
Sveiki, uz redzēšanos.
Nesaredzēšanos.
Veselais (un slimais) saprāts.
Uz kreiso pusi izgriezts džemperis. Un domas.
Būtības pamat(akmeņ)i.
Virtuvē pil krāns. Tā aizpil (ne)mīlestība.
Rīt es sapņošu, ka esmu laiks, kas atkāpjas.
Piekāpjas. Caurspīdīgā lietū krituši karavīri.
Pelni (bet varbūt sniegs), kas atgriežas mājās.
Kailas ir ne tikai rudens izģērbtas kļavas, bet arī dzīve.
Bez jēgas.
«Varbūt bezgaisa Visumā kaut kur arī atrodama dzīvība, bet atrast mīlestību vienaldzīgu cilvēku sirdīs ir neiespējami.»
7. lapaspuse
Kamēr jūrasbraucēji šķērsoja okeānus, lai atklātu kontinentus, domātāji šķērsoja saprāta robežas, lai atklātu dzīves jēgu. Pateicoties tam, šodien mēs varam aizceļot uz Austrāliju un mirt no ķengura spēriena, vai Amerikā ar ausi noķert lodi, taču dzīves jēgas noslēpumu nespēja atrisināt ne filozofu gvarde Senajā Grieķijā un Austrumprūsijā, ne klaviatūras vergi 2006. gada Latvijā.
«Kāda jēga jēgai, ja jēgai nav jēgas?» – šādu (un tamlīdzīgus, piemēram, «tu zini manu vārdu, bet nezini manu stāstu», «mani nesauc, es pati/-s nāku») tekstu(s) bieži vien varēja lasīt zem divpadsmit gadīgu meiteņu (un puišu) profila bildēm (un īsajos biogrāfijas (haha) aprakstos) vienīgajā un neatkārtojamajā portālā draugiem(punkc)lv (man par šo atsauci uz neseno civilizācijas attīstības posmu nemaksā (bet vajadzētu)). Ir jautājumi, uz kuriem nav atbildes (kā augstāk minetajā piemērā). Un ir jautājumi, uz kuriem mēs nevēlamies dzirdēt atbildes. «Cik naudas ir palicis manā bankas kontā pēc veikala apmeklēšanas kopā ar bērnu?» noteikti pieder pie otrā jautājumu modeļa. Taču (jēgas un vēl jo vairāk) dzīves jēgas meklējumi ir radījuši ne tikai tik pat daudz satricinājumu kā kari, revolūcijas, mēris un asprātības trūkums, bet arī jautājumus, kas kairina jutekļus visos ķermeņa slāņos.
Kad mani uzrunāja izdevniecība SAVA GRĀMATA, lai piedāvātu ielūkoties viņu paspārnē izdotās Aivara Dmitrijeva grāmatas «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» lapaspusēs, es zināju, ka nepiekritīšu. Pirmkārt, uzreiz sapratu, ka šī nav mana komforta literatūra. Otrkārt, manā lasīšanas dienaskārtībā (plānoti) bija iezagusies Džordža R.R. Mārtina «Troņu spēle» (redzot to lielo apjomu (jeb «resno grāmatu», kā mēdz teikt mana meita) un mazos (jeb «peļu sūda izmēra», kā mēdza teikt mana vecomāte) burtiņus, zināju, ka tas būs uz ilgāku nekā parasti). Taču notika brīvdienas, un par savu izvēli es gluži cilvēcīgi (un sievišķīgi) aizmirsu paziņot, tāpēc, kad tiku uzrunāta vēlreiz, piekritu. Vairāk gan tāpēc, ka biju dusmīga uz grāmatu, kurā nespēju ielasīties (jā, jā, to pašu «Troņu spēli», kuru tobrīd domāju, ka pabeigšu, kad bērni jau būs izgājuši pie vīriem un sievām, bet mazbērni būs pārvarējuši rāpošanas attīstības posmu), nevis izbaudītu «izkāpu no komforta zonas» atzinību.
Es nezināju, kas ir Aivars Dmitrijevs, es nezināju, kas ir dzīves jēga, toties es zināju, kas ir dienasgrāmata (reiz tajā saņēmu piezīmi, ka traucēju mācību procesu, jo slēpjos skapī), tāpēc tvēros pie šī man zināmā lieluma kā pie glābšanas riņķa.
Jo es neprotu peldēt.
«Sapņi ir kā bezmaksas pretsāpju tabletes.»
71. lapaspuse
Vai ir lieki piebilst, ka «Dzīves jēgas meklējumu dienasgrāmata» paku skapī mani gaidīja tieši tajā brīdī, kad «Troņu spēle» beidzot sāka kļūt interesanta (šeit es runāju par pirmo (?) Lanisteru incesta ainu (piedodiet par maitekli)), bet es tik un tā to noliku uz pauzes, lai uzzinātu, kas urda cilvēka prātu, kurš atrodas uz dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļa?
Šajā (dienas)grāmatā apkopotas divu gadu garumā veiktās piezīmes, pārdomas, atklāsmes, sapņi, meklējumi. Ieguvumi, zaudējumi, miers, nemiers. Dzīves jēgas recepte(s).
Jāsaka, ka apbrīnoju autora drosmi jau pašā grāmatas priekšvārdā atteikties no tiesībām uz Bukera balvu vai Nobela prēmiju literatūrā, jo vienīgais, ko autors vēlas, ir aktualizēt senās, bet lielās patiesības – jautājumus, uz kuriem atbildes mēģinājuši rast cilvēki cauri laikiem (jo «atkārtošana ir visu zinību māte» (un šo frāzi visā grāmatā autors atkārto vismaz piecdesmit astoņas reizes (es, protams, jokoju, bet tuvu tam (tālu es nejokoju))). Aktualizēt senās, bet lielās patiesības no sava skatupunkta. Un tajā nav pareizības vai nepareizības.
Tā jau ir viena uzvara.
«Tikai tad, kad apzināmies nāves neizbēgamību, mēs tā pa īstam spējam novērtēt dzīvi.»
27. lapaspuse
Otra uzvara ir tā, ka (dienas)grāmata ir īsta citātu kartotēka (tāpēc grāmata būs laba dāvana kā dzimšanas, tā kāzu un izlaiduma dienā (gluži kā Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumi)). Taču… reizē to izjutu arī kā mokoši ilgu gūstu, jo milzīgajā pārpoētikas laukumā, nespēju atvairīt vārdu raidījumus, un tie sakrita manos prāta vārtos kā klimpas, atstājot vien ķepīgas mīklas sajūtu uz aukslējām.
Prātoju, vai tas, ka maldīšanās autora radītajos vārdu labirintos nav daļa no plāna – dzīves jēgas meklējumiem. Vai tomēr pie vainas tas, ka grāmatu izrāvu kā C vitamīna šotu, nevis ļāvos rēnam plūdumam, kā to acīmredzot vēlējies autors. Man (kā mūziķim) pietrūka frāzējuma.Profesionālais kre
«Cilvēks redz pasauli tikai tik daudz, cik to atļauj zināšanas un priekšstats par to.»
131. lapaspuse
Trešā uzvara – glīts vāks.
Vīrietis mīl caur vēderu, sieviete – caur ausīm, bet grāmatmīlis – acīm.
Nav lielākas traģēdijas grāmatu lasītājam (un kolekcionāram), kā grāmata vecmammas virtuves galda vaskadrānas noskaņās.
«Mēs esam barbaru pēcteči, kuri iznīcināja senās vērtības.»
29. lapaspuse
Doma, pie kuras pieķēros šīs (dienas)grāmatas lasīšanas laikā (un arī šobrīd tā tur mani cieši savā baisi stingajā tvērienā) lieliski noformulēta 111. lapaspusē, proti – «Ja nu mēs nemaz nenojaušam, ka mums ir atļauts viss šajā pasaulē, taču dažādu stereotipu, aizspriedumu dēļ, mēs to nezinām. (..) Mēs joprojām esam tumsoņas attiecībā pret tiem, kas dzīvos pēc 500 gadiem.» Un nemaz nav jāgaida piecsimt gadu – atliek paskatīties uz mūsu bērniem, lai saprastu, ka esam pilnīgi nejēgas.
Nejēgas, kas radījuši šos divkājainos, (pretī) runājošos brīnumus.
Varbūt tā arī ir tā patiesā… dzīves jēga.
«Viss ir sen zināms un labi aizmirsts.»
165. lapaspuse
Un tomēr… Lai arī cik plats nebūtu dzīves jēgas meklējumu (liel)ceļš, man ir sajūta, ka tas ir pa šauru mums abiem (vai visiem kopā). Katram ir sava dzīves jēgas definīcija. Mana dzīves jēga ir vai nu pilnīgi viss, vai nekas. Atkarībā no planētu retrogrāda kustības.
Režisoram Oskaram Rupenheitam (jā, jā – tam pašam, kurš radīja kulta filmu «Kriminālās ekselences fonds») ir īsfilma «Olimpiskie Zēni un Trenere» (būtu riktīgi smieklīgi, ja ar šo teikumu es noslēgtu bloga ierakstu (neviens neticētu, ka man (joprojām) par ŠO nemaksā), un ikreiz, kad man kāds jautā, vai es zinu, kas ir dzīves jēga, es pusjokā atbildu «Treneres» vārdiem: «BAU-DĪ-ŠA-NA! (a tas, ka plaušām slikti – muļķības!)»
Ja jums patīk filozofiski apcerīgi teksti ar mērķi sapurināt, pamodināt, iedrošināt un personiskas pārdomas, kas vedina arī uz pašu iekšējās pasaules analīzi – šī grāmata ir jums. Ja jums patīk izdomāti (?) stāsti par pūķiem un kafejnīcā sastaptām mīlestībām – arī tad šī grāmata var būt jums. Ja jums patīk lasīt grāmatas par augļkopību, pētīt sējas un ražas kalendārā, kad ir lapu, kad sakņu dienas (un cikos sāksies čika laiks) – palieciet pie tā.
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Atbildēt