Tuvu un tomēr tālu.
Vasara. Vasaras. Vasarai. Vasaru. Vasarā.
Vasara. Seši locījumi par vilšanās tēmu. Uzliec plāksteri un dzīvo tālāk. Vasaras nobrāzumu (un iesnu) dēļ neviens vēl nav nomiris devies uz tārpu valstību (vai (pēc jaunākās modes) izkūpējis debesīs).
Tālu un tomēr tepat.
Rudens. Rudens. Rudenim. Rudeni. Rudenī.
Rudens. Seši locījumi par varbūtību t(eor)ēmu. Uzkrāso sarkanas lūpas un ielec kartupeļu laukā. Izbrien miglu. Koku lapu gubas. Uzvāri gulaša zupu – pat Jēzus trešajā dienā pēc krustā sišanas augšāmcēlās vienas tādas zupas bļodas dēļ. Arī mēs varam krustā sisties.
Un augšāmcelties pēc nobrāzumu vasaras.
Brīva vieta citātam par grāmatām, kuras nelasās.
Kad nonāku attiecībās ar grāmatu, kura acīmrdzami nelasās, jo grāmatzīme starp lapaspusēm pārvietojas ar 1458. gada interneta savienojuma ātrumu, es sev saku: «Dace, lūdzu, met mieru! Pasaulē ir vēl vismaz 129864879 grāmatu, kuras varētu lasīt, šķeļot gaisu ar lappušu švīkstiem, bet tu turpini sēdēt un skatīties cauri grāmatai, kamēr iekšlapas zaudē krāsu. Un būtību…», bet es neesmu Dace, tāpēc es turpinu sevi mocīt šajās toksiskajās «lasītājs un grāmata» attiecībās. Man, kā (nosacīta lieluma) grāmatu mīlim, vienmēr ir šķitis svarīgi izlasīt grāmatu no vāka līdz vākam, ja ne aiz cieņas pret autoru, tad vismaz aiz cieņas pret tulkotāju un visiem pārējiem grāmatas tapšanā iesaistītajiem (neaizmirstot arī par tipogrāfijas apkopēju), grāmatu radīšanas procesā cietušajiem kokiem un čuvaku, kurš izgudroja latīņu alfabētu. Tieši tāpēc nekad, cīņā par «izlasu visu, ko iesāku» lasītāja reputāciju, nebiju pārtraukusi lasīt nelasāmu grāmatu aiz cieņas pret… sevi.
Tik daudz ir lasīts un neizlasīts.
Pirms (nu jau) vairākām nedēļām «gribu izlasīt tagad, nevis pēc piecām minūtēm» grāmatu sarakstā, kuru nododu bibliotekārei, ierakstīju arī amerikāņu rakstnieka Džordža Reimonda Ričarda Mārtina (George R. R. Martin) grāmatas – «dižākās mūsu laimeta sāgas» – nosaukumu – «Troņu spēle» (Game of Thrones). Tā ir fantāzijas grāmatu sērijas «Dziesma par ledu un uguni» (A Song of Ice and Fire) pirmā grāmata. Taču man tā, visticamāk, ir arī pēdējā šajā sērijā.
Melotu, ja teiktu, ka nekad iepriekš nebūtu centusies ielauzties (TV seriāla) pasaulē, kurā saimnieko Tārgārjeni, Stārki, Lanisteri un citi (krietni mazāk atmiņā paliekoši) personāži, kuru varas spēles kāpj pāri gan ētikas, gan morāles principiem, bet tieši vienu (visai) neveiksmīgu reizi tas notika pirms pāris gadiem. Toreiz pietika ar septiņām minūtēm, lai saprastu, kas tas (vismaz dotajā brīdī) nav man. Šoreiz (grāmatas formātā) man vajadzēja četrpadsmit dienas un simt septiņdesmit un kaut kādas tur lapaspuses, lai… sāktu sevi cienīt.
Grāmatas ir kā odi – ja tu vienu
nositizlasi, desmit rodas vietā.
Nepārprotiet!
Šis bloga ieraksts nav tapis, lai liktu domāt (vai, nedod dies’, pārliecinātu), ka «Troņu spēle», ja nav lasāma, tad vismaz izmantojama kā datorpeles paliktnis, bet tāds nebija mans mērķis (šeit, protams, es varētu izplūst «cik garā, tik platā» monologā par to, kas šis, visticamāk, vienkārši nebija konkrētās grāmatas laiks vai citas «vaina nav tevī, vaina ir manī» pērles savai aizstāvībai, bet) – šis ieraksts ir kā publiska (atzīšanās) apņemšanās (un varbūt pat iedrošinājums citiem) cienīt sevi un visiem spēkiem necensties lauzties cauri vārdu atmosfēras frontei, meklējot teikumu vai rindkopu, kurai piesiet sirdi un dūšu.
Zinu, ka ir ļoti daudz grāmatmīļu, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem jau piekopj «prom no acīm, ārā no sirds» reliģiju, ja grāmata nešķiet saistoša, nemaz nerunājot par «pakur, pakur uguntiņu» ķeceriem, kuri gatavi pārtvaicēt marinētos gurķos katru uzticību zaudējušo grāmatu, kas nekaunīgi laupījusi kaut vai tikai minūti dārgā (lasām)laika, taču tādi, kā es, kam «ziemā bez drosmītes sirdseņģes sērīgi čīkst», šāda apņemšanās ir teju atbrīvošana no vainas apziņas par to, ko lasām, nelasām, izlasām vai neizlasām.
Vienīgie vitamīni, kurus lietoju atmiņas un smadzeņu darbības uzlabošanai, ir GRĀMATAS.
Mēdz teikt, ka lasītājs viena mūža laikā izdzīvo vairākas dzīves. Ja pieņemam, ka tā ir (un tā ir), tad es tikko palaidu garām vienu septiņsimt septiņdesmit lapaspušu garu dzīvi. Vai man ir žēl? Protams – kā par jebkuru garām palaistu iespēju, kā, piemēram, uz atlaidēm nenopirkto persiku jogurtu. Taču labā ziņa ir tā, ka kaut kur tepat (grāmatu skapī) joprojām gaida kāda bezrūpīgi nodzīvojama (vai nevērīgi garām palaižama) dzīve.
