«Lasīšana nav tikai lasīšana. Lasīšana ir saprašana: vispirms tā, ka saprot burtus, pēc tam tā, ka saprot vārdus, pēc tam, ka saprot vārdus kopā, un vēl pēc vārdiem un teikumiem tā, ka saprot būtisko. Tas ir ļoti garš ceļš.»
27. lapaspuse
Es stāvu vidū (patiesībā sēžu, taču publika pieprasa drāmu, manī drāmas ir atliku likām) – starp stāstu, kurā kāds vīrs kāpa kalnā, un ziemu (mēs vienmēr esam kaut kur starp ziemu). Ir grūti nomaldīties, ja stāvi (sēdi – vēl labāk) uz vietas. Stāvu balta kā tāfele. Tukša no iekšas un āras. (ne)Piepildāma kanna. Dieva te nav. Viņam nav laika. Kā jau mums visiem. Nav laika būt cilvēkiem. Viņš mūs radīja un izmeta no ligzdas. Tas notika tik ātri (jo viņam nebija laika), ka nepaspējām (īsti) saskatīt Viņa seju. Es negribu daudz. Es negribu zināt, kādā krāsā ir Viņa acis. Es negribu zināt, vai Viņam piemetas žagas pēc sausas maizes. Es gribu zināt, vai Viņa sejā bija prieks, vai arī skumjas manā ir no mātes. Nezināšana ir vieta, kur stāvu. Bet drīz es iešu (es celšos un iešu) pāri Dieva paredzētajam ceļam. «Vai ir kāds, kas zina visu par visu, vai vismaz kāds, kas zina visu par kaut ko, kaut tikai par vienu lietu?» (47. lpp.) Es zinu tikai to, ka no šīm debesīm mēs neaizbēgsim – virs galvas debesis vienmēr būs tās pašas.
«Debesis nav caurumaina bumba, tās nav arī griesti vai slikti aizdrīvēta siena, kam cauri pavīd gaismas. Debesis ir trauks, kurā dažādos dziļumos šūpojas zvaigznes.»
299. lapaspuse
Ir tikai divas lietas, par kurām esmu pilnībā pārliecināta: manī nekad nezudīs mīlestība pret kafiju un sieru (un vīru), un (otra) Valodu mājas izdotās grāmatas neliks man vilties. Ar interesi sekoju līdzi Valodu mājas jaunumiem un līksmoju «mazajos ziemassvētkos», kad šie jaunumi (kā kristus bērniņš) ienāk arī manā dzīvojamajā platībā. Šoreiz atbildību par manu prieku nes somu rakstnieks Olli Jalonens (Olli Jalonen) un romāns «Debesu lode» (Taivaanpallo). Jalonena uzvārds man nav svešs – bibliotēkā vairākkārt no plaukta esmu izņēmusi romānu «14 mezgli līdz Griničai», taču atgrūdusi to atpakaļ tukšajā vietā starp grāmatu dibeniem līdz nākamai reizei. Nākamībai. «Tik ļoti cilvēka liktenis var būt atkarīgs no viena mirkļa» (167. lpp.) un grāmatas liktenis tāpat. Romāns «Debesu lode» ir pirmā diloģijas daļa.
«Mēs dzīvojam divās īstenībās. Vispirms ir tā, kurā mēs esam. Pēc tam ir tā, kurā mēs iedomājamies esam.»
401. lapaspuse
Ir (vairāk vai mazāk) skaidrs, ka uz Zemes mēs neesam nolikti tāpat vien. Mēs esam Zemes dārznieki. Mēs sējam dzīvību. Mēs sējam iznīcību. Mums katram ir paredzēta sava vieta (un lieta), un katram pašam tā ir jāatrod. Arī Angum. Angus ir zēns, kurš dzīvo Svētās Helēnas salā – nelielā zemes pleķītī Atlantijas okeāna vidū – vietā, kura neatlaiž; kur «cilvēks ir piesiets pie vietas, lai gan nav nedz vergs, nedz kalps». (153. lpp.) Lai arī romānā aprakstītais laiks ieved lasītāju 17. gadsimta nogalē, aiz apkakles jūtama mūslaiku elpa. «Lielākoties vaina ir pienā, ja tas tējā saiet ziedos» (419. lpp.), lielākoties vaina ir cilvēkos, ja to ieradumi un likstas cauri gadu simtiem nemainās. Cilvēki joprojām ir tikpat paredzami kā zvaigznes pie debesīm. Strauji uzšvirkst un tikpat strauji dziest. Tā tas ir bijis no sākotnes un tā tas būs līdz sākotnes galam: šaušalīgs liktenis un skumjas sakritības. Un šādu sakritību dēļ (jo es negribu šajā lietā (un vietā) iejaukt Dievu) Angus kļūst par zinātnieka Edmonda Haleja palīgu – debesu lasītāju. Ar savu zinātkāri, centību un neatlaidību zēns pierāda, ka ir lemts kam vairāk.
«Cilvēka dienas ir smilšu pulkstenī, tie ir mūsu ēnu atmērīti mirkļi kā smalkas, sausas smiltis, kurās smilšu graudiņu ir tikai tik, cik ir.»
244. lapaspuse
Dzīve ir mācīšanās aprast ar sevi un citiem, man šķiet, mēs esam tajā mazliet izgāzušies (labi, ka tā ir tikai testa daļa). Lasot «Debesu lodi», ir iespējams aizmaldīties dziļi savās domās. Nomaldīties. Nonākt strupceļā. Taču par laimi katram strupceļam ir apvedceļš (un varbūt pat ceļš atpakaļ). Pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka būtu bijusi lēnā upē, bet tad pēkšņi upes gultnes zeme būtu metusies lejā no klints, kļūstot stāva – gluži kā aprakstīts romāna četrsimt otrajā lapaspusē. Straujš kritiens lejup un atkal esmu rēnā, gludā upē – šeit, grāmatas otrā pusē.
«Debesu lode» ir tiem, kuri izbauda domu sazarošanos. Tiem, kuri izslāpuši pēc prāta veldzējošām un dedzinošām atklāsmēm. Tiem, kuri uzskata, ka debesis sākas jau mūsos.
«Jābūt gatavam likt kaut roku ugunī, ja vien tā iespējams apdzēst ugunsgrēku.»
311. lapaspuse
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga;
Ilustrācijas: Inga Meldere;
Dizains: Ilze Kalnbērziņa-Prā / «Kolektīvs»
*Grāmatas eksemplārs saņemts apmaiņā pret godīgu atsauksmi!
Atbildēt