Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.
Augums pievilcis rūgtas kafijas un sāļu kartupeļu pankūku smaržu. Pievilcis sev tuvu klāt. Tik tuvu pat cilvēks cilvēku nevar pievilkt klāt. Gāzes liesma vāri trīsuļo deglī. Acis pieduras zili sārtajai blāzmai. Saudzīgi. Lai nenodarītu pāri. Karstas eļļas pilieni iecērtas ādā kā asi durkļi. Nevar nokratīt sāpes nost. Atsist pret stenderi. Lai sāpēm arī sāp. Nevar. Pannas mēle pielocīta zem rīvēto kartupeļu masas smaguma. Zeltaini brūna čurkstēšana. Tā tikai čurkstes prot. Pirms aizlido. Un kartupeļu pankūkas uz pannas. Džinsu audumā iekodies taukains traips. Aug augumā. Ielaužas šķiedrā. Okupē centimetru pēc centimetra. Mirkli laimes.
Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.
Ass ūdens vārāmās kannas kliedziens pārtrauc kartupeļu pankūku āriju uz plīts. Verdošs ūdens gāžas pār krūzi. Šķīstošās kafijas smārds sastingst gaisā. Pārakmeņojas klintī. Ventas labajā krastā. Bērni par to reiz klausīsies ģeogrāfijas stundās. Šķībi savilktām sejām. Vārdi no skolotājas mutes birs apaļi kā oļi. Nevienam nevajadzīgi. Skatiens pār plecu. Nolīs pār skolēnu galvām divu acu pāru lietus. Un dreboša roka uz tāfeles rakstīs: «Te dzīvo manas bailes…». Ūdens jau veļas pāri trauka malām. Apskādē raupjo galda virsmu. Rētas nedzimst savādāk. Citādāk. Panna uz šķīvja atgremo pārmocīto kartupeļu pankūku. Vāju. Bez dzīvības pazīmēm. Bakstīt ar dakšu tādu mironi kauns. Pa visu ģīmi. Domas viena otru plosa. Izgraužas līdz kaulam. Un cauri. Zemes garozai. Izgraužas. Pat maitu lijas ir saudzīgākas.
Dzīve, uz kuru jūs zvanāt – neeksistē…
Tieši pirms diviem gadiem, vēlā septembra novakarē es noglāstīju kādas grāmatas vāku. Grāmatas nosaukums aicināja «Pāris metru zem ūdens», ielūkoties divpadsmit stāstos, kuriem to autore Ramona Indriksone radusi mājvietu vienuviet – koši sarkanos ietvaros. Drosmīga. Debija. Un autore. Tobrīd nebiju lasījusi nevienu no tiem, kaut arī grāmatas konstrukcijas nesošās sienas vēstīja, ka daudzi no stāstiem pirms tam jau tikuši publicēti ar literatūru saistītos laikrakstos (Punctum Magazine; Domuzīme; Konteksts) un interneta vietnēs (1/4 Satori), liekot lasītāju rīklēm apbrīnā izkalst. Toreiz biju neizsakāmi pārsteigta par Ramonas spēju tik trāpīgi aprakstīt vietas un lietas. Un cilvēkus. Tik vilinoši, lasīt raisoši ietērpt domas vārdos. Pārsteigta par to, kā svešs cilvēks var tik precīzi atrast lasītāja vārīgās vietas. Un mīdīt bez mitas. Tā, ka pāri nepaliek pat tukša vieta. Es dievināju katru no stāstiem. Un vīlos ik brīdī, kad tie aprāvās. Man vajadzēja vēl, bet nākamajā lappusē sākās jauna nodaļa. Jauni galvenie varoņi. Jauns kaceklis. Bija stāsti, kuri, lasot domāju, ir pelnījuši pārtapt romānos. Dzīvē no vāka līdz vākam. Ne no lapaspuses līdz… Ļoti cerēju, ka manas klusās lūgšanas tiks uzklausītas, un kādu dienu, slidinot pirkstus pāri glīti sakārtotajām grāmatu muguriņām grāmatu veikalu plauktos, pirksti aizķersies aiz Ramonas Indriksones romāna vākiem. Divus gadus vēlāk, apsteidzot pirmās rudens vētras un gājputnu spārnu vēdas, tas notiek – apgāda Zvaigzne ABC paspārnē iznāk autores pirmais romāns «Es biju cita».
Romāna galvenā varone Beta ir jauna, aplam no sevis tālu nomaldījies meitene. Beta vienmēr vēlējusies būt cita. Redzēt savu pasauli tikai no droša attāluma. Nepienākt par tuvu. Nepiedalīties. Nogrūst sevi kaktā. Ieslēgt skapī. Izdomāt sevi citu. «Tad es jūtos labi. Neviens man netiek klāt, es aizsedzu savu dzīvi ar lieliem putna spārniem un caur spalvām raugos uz cilvēkiem.» (122. lpp.) Citu. Tādu, kura nenīst. Un kuru nenīst. Tādu, kuru nepamet. Un kura nepamet. Interesanta. Sev un citiem. Izdomāt sevi citā pasaulē. Kur draugiem ir īsti, ne izdomāti vārdi, kuri sastāv no burtu un ciparu virknēm. Kur viņas ķermenis nav viegla ēsma izsalkušiem riebekļiem, kuri sievietes «aprij kā ātrās uzkodas, hamburgerus ar mērcīti.» (111. lpp.) Kur uz jautājumu: «Kāda tu esi?» vienmēr ir atbilde.
Es esmu cita.
Tomēr ir kāds, kam rūp. Un brīdī, kad Beta pēkšņi pazūd, šis kāds būs vienīgais, kurš centīsies meiteni atrast. Tvert atmiņas, kas «kā papīra lidmašīnas planēja gar acīm un piezemējās klēpī.» (236. lpp.) Rast atbildes uz jautājumiem. Atbildēm piemeklēt jautājumus. Uzart pagātni kā atmatā aizlaistu lauku. Glābt to, kas ir glābjams. Bet galvenais uzturēt ticību. Cerību, ka Beta vēl ir tepat (vai tālu)- vietā, kur saule ik dienas cīnās ar melniem mākoņiem par vietu barības ķēdē. Un mēs tāpat.
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» (12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» (117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» (146. lpp.)
Es izelpoju šo stāstu vienā elpas vilcienā. Un tēloju, ka tās spazmatiskās sāpes vēdera lejasdaļā nav manas. Tās ir citas… Tās ir citas sāpes. Es domāju, ka maz ir tādu, kuri spētu izlasīt šo romānu un neatrast līdzību tajā, kaut kripatiņu, ar to, ar ko nācies saskarties pašu vai līdzcilvēku dzīvēs. Ramonas Indriksones rokraksts iezīmējās jau stāstu krājumu grāmatā. Ramonas varoņi ir likteņa pabērni. Sisti. Lāpīti. Bez samākslotības. Bez pārspīlēšanas. Un arī ar cerību uz gaišāku nākotni. Tāda ir dzīve – šeit un tagad. Man nav ne jausmas, vai autore šo rokrakstu paturēs un savā literārajā mantojumā turpinās atstāt nesaudzīgus stāstus, kuri meklē un atrod saules pinumu, un belž bez žēlastības, vai arī meklēs sevi jaunos, mums vēl neatklātos ūdeņos, taču viens ir skaidrs – šis rokraksts, lai arī nežēlīgs, bet brīnišķīgs. Vajadzīgs.
Pirms pāris dienām mikroblogošanas vietnē Twitter pamanīju, ka dzejniece Inga Pizāne dalījusies ar kādu ļoti patiesu, kodolīgu dzejnieka Ronalda Brieža dzejoli:
«Kas ilgi skatās tumsā
Kļūst redzīgāks
Kas ilgi skatās gaismā
Kļūst akls»
Kad izlasīju šīs dzejas rindas, man uzreiz prātā atausa Beta un viņas stāsts. Mēs pārāk bieži cenšamies aizbēgt no realitātes asā smārda. Slēpjamies dīvānos zem segām, romantisko kino vakaros. Lejam saldu zupu acīs un ausīs. Un aizmirstam par tādām Betām, kam dzīvojam līdzās. Vai esam paši. Bet, jo vairāk mēs lasām šādus skaudrus stāstus, jo vairāk skatāmies šajā tumsā, jo skaidrāk mēs spējam ieraudzīt un izšķirt īstās dzīves krāsas. Sajust dzīves esenci. Pat ja tā ieduras nāsīs. Aizsit elpu. No tā nav jābēg. No īstenības nav jābēg.
Izdevējs: apgāds Zvaigzne ABC, 2021
Atbildēt