«Tik mainīgs šķiet viss, ja tam blakus noliek kaut ko, kas nemainās.»
(34. lapaspuse)
Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Koku kuplos matu ērkuļus izplūkā vējš. Iecērt zobus ādā asas lietus lāses. Mākoņi izraud vasaru no sevis ārā. Saldējuma kokteiļus. Saulē izbalējušus matus. Izraud tieši uz maniem pleciem. Es zaudēju balstiesības pirms laikiem. Un pirms laikiem laiks zaudēja sevi. Zeme laižas snaudā. Ielaižas taisni bīstamā darījumā ar mūsu nepiepildītajām ilgām. Izsapņos saldos sapņos, ziemas spelgonī, visu, kas mums nebija un bija pa spēkam, bet pietrūka drosmes. Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas, kas vēl tikko klanījās pie svelošas saules kājām. Bet tagad mākoņi, mākoņi, mākoņi… Pieplok pie zemes zāļu stiebru smagās galvas. Klausās Zemes sirdspukstu simfonijā. Notis ķēmīgi izkārtojušās partitūrā. Sit ārā no ritma (kad tu pēdējo reizi biji pie kardiologa, Zeme?) mieru. Rudens ir sāpīgs visiem iesaistītajiem. Pamiers nekad nav iestājies. Un neiestāsies. Kad otram (un pirmam) sāp. Pat allaž klusās vēstules pasta kastē sakritušas viena uz otru. Pilnas šaubām. Un ēnām. Neatstāj vietas vārdiem, kas spētu sāpes aizdzīt prom. Sakritušas viena otrai uz nerviem. Pasta kastē sācies apvērsums. Un domās. «Manas domas met kūleņus, skrienoties ar laiku, skrienoties ar pasauli, kas nemitīgi mainās, visu, kas ar mums ir noticis, mēs nespēsim noturēt un nest sev līdzi.» (160 lpp.) Un nevajag.
Sāksim visu no gala. Meklēsim sākumu vai ļausim, lai «sākums mūs atrod pats»…
«Cik gan dažādi mēs katrs izbaudām mirkli! Mēs varam tam izskriet, pat izlidot cauri un varam apstāties, ļaujot mirklim uzkavēties. Labā ziņa ir tāda, ka mēs tā arī neuzzināsim, kā mēs varam iegūt vairāk.»
222. lapaspuse
Man šķiet, nav tāda cilvēka Latvijā, kas kaut reizi nebūtu dzirdējis mūziķa Kārļa Kazāka vārdu (un uzvārdu). Pat mana mamma, kura biežāk ir darbos līdz ausīm, nekā (nedarbos) ārā no tiem, patērējot laiku, lai plūstu kopā ar straumi, kurā šodien plūstam mēs, pēc tam, kad bija uzzinājusi, kas ir grāmata, kuru šobrīd lasu, atbildēja: «Jā, esmu dzirdējusi par tādu Kazāku… laikam kaut kāds dziesminieks…» Un man uzreiz prātā neviļus atausa kāda senāka intervija, kurā reiz nejauši ielasījos. Intervija, kurā tieši Kārlis Kazāks bija apspēlējis nelielu vārdu etīdi ap jēdzienu (kaut kāds) «dziesminieks», ko tāds savvaļas zīdītājdzīvnieks dara, kad uzkāpj uz skatuves un tiekas aci pret aci (ausi pret ausi) ar klausītāju. Šoreiz Kazāks iekāpj grāmatā un tiekas ar lasītāju – grāmatā, kuru, šķiet, vienlīdz nepacietīgi, nonākam grāmatu veikalu plauktos, gaidījuši kā velomāni, tā melomāni. Pirms teju desmit gadiem izsapņotais, bet nu jau par tradīciju kļuvušais ikvasaras (svēt)ceļojums cauri Latvijas mazāk zināmajiem nostūriem, braucieni pa saulē izkaltušajiem grants ceļiem, velosipēda mugurā stutējot ne vien dibenus, bet arī velosomas un mūzikas instrumentus, kļuvis taustāms. Pārlapojams. Uz priekšu un atpakaļ. No Jelgavas līdz Padurei. No Kūkām līdz Upītei. No Staburaga līdz Oleriem. Un atpakaļ. Divdesmit septiņus savus dzīves gadus biju veiksmīgi izvairījusies no ceļojumu stāstiem kā no zobārsta krēsla un gudrības zobu ekstrakcijas starta komplekta. Pēdējo pāris nedēļu laikā piedzīvoju abus.
«Man jādomā, vai arī mani šībrīža lēmumi maina to, kādas robežas un piederība ieskaus mūs pēc pāris gadsimtiem. Kā mainīsimies, kā pielāgosimies, ko pieņemsim par savu.»
201. lapaspuse
2011. gada ziemā (kā raksta Kazāks, laikā, kas radīts sapņiem), kad koku zaros kuplo pārslas un dziļi šallēs satuntulējušies cilvēku apveidi ripo pa sāls nokaisītām ielām, ideja, kas tika taupīta vien pašam, proti, Latvijas šķērsošana ar kājām (no Indras līdz Papei), ieguva jaunas aprises. Katrs, kurš dzirdēja kaut nelielu šīs ieceres skici, tūlīt to metās labot pēc saviem ieskatiem ar vēlmi iesaistīties. Ideja par pārgājienu ar kājām, izauga līdz idejai par dažu dienu velobraucienu, kurā, sekojot Latvijas kartē atzīmētajām raustītajām (un neraustītajām) līnijām, lielākiem un mazākiem ceļiem (un bezceļiem), piedzīvojumu meklētājiem (un šīs grāmatas lasītājiem) būs iespēja nokļūt vietās, kurās laiks rit citādi. «Īstajam brīdim ir milzīga nozīme.» (26. lpp), laikam tieši tāpēc 2012. gadā, pēcjāņu rītā (un tā tas būs gadu pēc gada), sākās Velomūzikas stāsts – notikums «ne tikai mums pašiem, bet arī cilvēkiem, kurus sastapsim ceļā vai vēlāk ar televizoru ekrānu starpniecību.» (18. lpp)
«Bailes rodas no nezināmā, un man reizēm patīk pieiet tuvāk tai robežai un apsveicināties.»
297. lapaspuse
Lai arī «Sākums mūs atrod pats» biju atzīmējusi savā «lasāmo grāmatu sarakstā», nebiju īsti pārliecināta, vai tiešām reiz ļaušu tai ienākt savā dienaskārtībā, starp bērniem ar šokolādes nosmērētām mutēm, netīro trauku kalniem virtuves izlietnē, drēbēm, kas caurām dienām maļas veļasmašīnas dzirnavās (un dažu dien pat trīs ciklus pēc kārtas), saraustītiem seriālu maratoniem, pie katla dibena pierautiem makaroniem (kādā no nodaļām, kurā notikumi risinās pie Rāznas ezera, Kazāks gan raksta, ka makaronus ir grūtāk sačakarēt, kā folijā ietītu zivi ugunskurā, taču tas ir tikai tāpēc, ka viņš ne reizi nav bijis manā virtuvē) un visām grāmatām, kurām, tik ļoti gribētos, lai pietiek, bet nepietiek laika. Mana ikdiena jau tā ir piesātināta ar dažnedažādu krāsu un garšu buķetēm, tāpēc nedomāju, ka tajā būtu vieta arī «nopūtām, stīvām kājām un noberztām pēcpusēm.» (20. lpp.), kas, visticamāk, būtu visa šī stāsta vadmotīvs (bet nav). Taču neilgu brīdi pēc (varu derēt, ka knapi piecas minūtes pēc) tam, kad tipogrāfijas cehā, karsti kūpošas, viena pie otras spiedās jaunizceptās «Sākums mūs atrod pats» grāmatas, mani uzrunāja LTV žurnāliste. Viņa uzdeva man tiešu jautājumu – vai esmu lasījusi jauno Kārļa Kazāka grāmatu, un varbūt man būtu pāris vārdu, kurus veltīt raidījuma «Kultūrdeva» sižetam. Es esmu rakstītāja, ne runātāja (un tā Kazāka jaunā grāmata taču bija tālu lasāmo grāmatu sarakstā pašā viņā galā, aiz Kiviča, Laura Reinika vecmammas Veronikas Reinikas bērnu grāmatas un Korāna oriģinālvalodā), tāpēc, cik vien demokrātiski no žurnālistiem atkratīties mums televizora ekrānos mācījuši politiķi, to centos darīt arī es, taču, pieredzes trūkuma rezultātā, jau nākamajā dienā attapos ar Kazāka jauno grāmatu uz rokām.
«Vai robeža starp sapni un realitāti ir elastīga? Tik ļoti gribas ticēt, ka ir.»
247. lapaspuse
Esmu piecu kaķu saimniece un ļoti labi zinu bezpalīdzīgo sajūtu, kas piezogas, kad klēpī ieguļas kaķis. Tu baidies sakustēties, pasniegties pēc kafijas krūzes, televizora pults vai, nedod Dievs, piedzīvot šķavu lēkmi, tādējādi iztraucējot vissaldāko miegu pasaulē. Līdzīgas sajūtas pārņem arī lasot «Sākums mūs atrod pats». Ir bail izbiedēt stāstītāju – nojaukt vārdus teikumā, aizdzīt pieturzīmes prom. Kad šī grāmata iegūlās manās rokās, es vairs nebiju vienkārši lasītāja, es biju daļa no stāsta – viens no daudzajiem puzles gabaliņiem tajā, «vairs neesam katrs atsevišķi, bet visi kopā vienā veselumā.» (53. lpp.) Tieši tik neizmērojami īsta kļūst klātesamības sajūta. Manuprāt, ir greizi iedomāties, ka šī grāmata galvenokārt ir par braukšānos ar velosipēdiem un dziesmiņu dziedāšanu. Nobraukto kilometru skaitīšana ir tikai otrā plāna loma. Visupirms tā ir grāmata par mums pašiem. Par to, kādus redzam sevi un kādus mūs redz citi. Tikai šoreiz to saredzēt (salasīt) palīdz Kārļa Kazāka balss. Un autors to dara garšīgi. Vārdi kūst uz mēles. Un ir grūti neiemīlēt vietas un cilvēkus, kurus apraksta Kazāks. Vietas un cilvēkus, kuras un kurus nekad neesmu sastapusi, un, visticamāk, nesastapšu. Taču zinu, ka šī sajūta mani nepametīs. Lasītājs viens pret vienu tiekas ar brīnišķīgu stāstnieku (un zīmētāju – grāmatu caurvij paša autora zīmētās ilustrācijas, un jūs pat vēl nenojaušat, ja neesat vēl pārlapojuši grāmatu, cik lielisku gaisotni tās piešķir), kura bezgalīgie stāsti nav vienkārši galvu reibinoši piedzīvojumi, bet vesels smalku atziņu tīkls.
«Šejienieši ir mazliet manējie. Es zinu, ja mums būtu laiks iepazīties, mēs atvērtu savas durvis cits citam vēl plašāk.»
248. lapaspuse
Esmu no retsmaidītājiem, taču šī burvīgā grāmatceļojuma laikā, manu seju rotāja smaids, kuru pārtrauca vien skaļās smieklu izvirdumu pauzes, vai mirkļi, kad nācās valdīt aizkustinājuma asaras, jo, kā jau īstenai Kurzemniecei, tāpat, kā daļai no Velomūzikas dalībniekiem, asaras mēdz lepni ieķerties acu kaktiņos. Kurzemnieki taču nav ņuņņas, mēs esam latvju vikingu pēcteči – asaras lai paliek sirdīgajiem latgaliešiem. Un tieši tā arī ir. Šajā grāmatā nopietnība mijas ar asprātību. Bez šīm abām īpašībām nemaz nav jēgas kāpt uz velosipēda, jo «reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek pāri, kad spēki ir beigušies» (146. lpp.),bet par to lai sīkāk jums pastāsta pats Kazāks – grāmatā, kuras pašā ieskaņā tās autors brīdina, ka vārdu savienojuma «viena no skaistākajām vietām Latvijā» lietošana varētu pārkāpt visas ētikas normas. Taču tā ir taisnība. Mūsu Zeme ir tik skaista, ka par spīti tam, ka tā ir apaļa, uz katra stūra nākas labpatikā noelsties – pat tad, kad virs mūsu galvām savelkas draudīgi melni mākoņi un «pat Tomam Bricim būtu skaidrs, ka līs» (96. lpp.), mēs varam būt pateicīgi, ka mums iedalīts tik patiesi skaists zemes pleķītis, kuru saukt par savu. Kuru saukt par mājām.
Kazāks raksta, ka ar laiku pie visa pierod (tas ir arī mana vīra mīļākais teiciens, bet to viņš laikam attiecina uz manu nevīžīgo copi pakausī un zilajiem riņķiem zem acīm), arī pie Velomūzikas. Un es atkal nevaru nepiekrist. Apskaidrība, ka ceļojums ir galā, ir asa, kā zobu sāpes, taču apziņa, ka tās noteikti nav beigas – saviļņo. Man ir sajūta, ka jāšķiras no tuviem draugiem, taču zinu, ka viņus vēl satikšu. Tas būs grāmatas lapaspusēs vai kāda tik tikko svaigi nogreiderēta grants ceļa jūtīs, kad «gaiss ir pilns ar jūnija beigām» (102. lpp), taču tā noteikti būs.
«Cik gan svarīgi ir iemācīties stāstīt stāstus! Nepaļauties, ka tas, ko zinām mēs paši, ir automātiski zināms arī citiem. Un nepaļauties, ka tavu stāstu katrs gribēs uzmeklēt un atšķetināt pats.»
107. lapaspuse
Paldies visiem debess ķermeņiem, kas sastāv no karstas gāzes un izstaro gaismu (un Vikipēdijai), kas ļāva lietām notikt un piedzīvot šo satikšanos.
Tuvojas Ziemassvētki. Katru dienu kāds svin dzimšanas dienu, vārda dienu. Starptautiskā putukrējuma vai popkorna dienu. «Sākums mūs atrod pats» noteikti ir grāmata, kuru var likt potenciālo dāvanu saraksta pašā augšgalā. Tā noteikti patiks gan grāmatmīļiem, gan tiem, kuri ikdienā aprobežojas ar tualetes atsvaidzinātāja instrukcijas pārlasīšanu. Gan tiem, kuri mīl dabu, gan tiem, kuriem mušas nolaišanās uz rokas izraisa vēdera krampjus. Šī grāmata ir kaut kas brīnumains. Tas ir jāpiedzīvo ikvienam. Gribas pateikt lielu paldies katram, kurš pielicis savu artavu tam, lai šī grāmata beigu beigās taptu un nonāktu līdz mums. Līdz mūsu grāmatu plauktiem un dāvanu papīriem (un citiem iesaiņojumiem). Paldies par atgādinājumu, ka mēs esam skaisti. Un viss ap mums ir skaists. Tikai reizēm mēs par to aizmirstam atcerēties…
Varbūt mums jāsāk no sākuma. Vai jāgaida, kad «sākums mūs atradīs pats».
«Es sāku mācīties pamanīt. Var jau būt, ka redzēšanu var iemācīties tikai skatoties.»
45. lapaspuse
Izdevējs: Zvaigzne ABC, 2021
Dzīve, uz kuru jūs zvanāt, ir izslēgta vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. 
Tieši pirms diviem gadiem, vēlā septembra novakarē es noglāstīju kādas grāmatas vāku. Grāmatas nosaukums aicināja 
Romāna galvenā varone Beta ir jauna, aplam no sevis tālu nomaldījies meitene. Beta vienmēr vēlējusies būt cita. Redzēt savu pasauli tikai no droša attāluma. Nepienākt par tuvu. Nepiedalīties. Nogrūst sevi kaktā. Ieslēgt skapī. Izdomāt sevi citu. «Tad es jūtos labi. Neviens man netiek klāt, es aizsedzu savu dzīvi ar lieliem putna spārniem un caur spalvām raugos uz cilvēkiem.» (122. lpp.) Citu. Tādu, kura nenīst. Un kuru nenīst. Tādu, kuru nepamet. Un kura nepamet. Interesanta. Sev un citiem. Izdomāt sevi citā pasaulē. Kur draugiem ir īsti, ne izdomāti vārdi, kuri sastāv no burtu un ciparu virknēm. Kur viņas ķermenis nav viegla ēsma izsalkušiem riebekļiem, kuri sievietes «aprij kā ātrās uzkodas, hamburgerus ar mērcīti.» (111. lpp.) Kur uz jautājumu: «Kāda tu esi?» vienmēr ir atbilde. 
Ramonai Indriksonei romānā «Es biju cita» izdodas uzburt sāpīgu realitāti. Pieskarties tēmām, kuras citkārt ir nepatīkami cilāt, bet Betas stāstā tām nav iespējams aiziet garām. Apiet apkārt. Izlikties, ka problēmu nepastāv. Tās nelokāmi stāv pāri visam un, kā «vārdu lapsenes uzmācīgi riņķoja man apkārt, dažreiz sāpīgi iedzēla.» (12. lpp.) Pateicoties autores lieliski atveidotajiem tēliem, lasītājs tiek izmests izplatījumā, kurā valda dzīvnieciski likumi. Tuvais kļūst savādi svešs. Svešais kļūst savādi tuvs. Cik tālu stāsts ir patiess? Cik daudz ir izdomāts, kā «sapņi, nereāli gaisīgi kā cukura vates kuplais mākonis, kas jau pēc brīža pārvērtās lipīgā, salkanā ķēpā»? (148. lpp.) Viltoti smaidi un draudzības. Virtuālas realitātes. Cilvēku tirdzniecība. Pārprastas jūtas. Mentālā pārslodze. Psihiatru slēdzieni. Audžuģimeņu statusi. Vecāku radītās brūces, kur bērniem pašiem jāapkopj. Un tad mēs, lasītāji, nostādīti bezpalīdzīgā situācijā, sekojot burtu sekvencēm, tikai noskatāmies, kā šī pirmās palīdzības sniegšana veido likteņus zem pareizu un nepareizu izvēļu krustugunīm. Apdzēsti sapņi, kuru pelnos jauni jāizsapņo. «Viņi neprata citādi audzināt.» (117. lpp.) Un viņa neprata citādi dzīvot. Dzīve «aizslīdēja garām kā tramvajs, paspēju vien izlasīt reklāmu uz sāna.» (146. lpp.)
Es izelpoju šo stāstu vienā elpas vilcienā. Un tēloju, ka tās spazmatiskās sāpes vēdera lejasdaļā nav manas. Tās ir citas… Tās ir citas sāpes. Es domāju, ka maz ir tādu, kuri spētu izlasīt šo romānu un neatrast līdzību tajā, kaut kripatiņu, ar to, ar ko nācies saskarties pašu vai līdzcilvēku dzīvēs. Ramonas Indriksones rokraksts iezīmējās jau stāstu krājumu grāmatā. Ramonas varoņi ir likteņa pabērni. Sisti. Lāpīti. Bez samākslotības. Bez pārspīlēšanas. Un arī ar cerību uz gaišāku nākotni. Tāda ir dzīve – šeit un tagad. Man nav ne jausmas, vai autore šo rokrakstu paturēs un savā literārajā mantojumā turpinās atstāt nesaudzīgus stāstus, kuri meklē un atrod saules pinumu, un belž bez žēlastības, vai arī meklēs sevi jaunos, mums vēl neatklātos ūdeņos, taču viens ir skaidrs – šis rokraksts, lai arī nežēlīgs, bet brīnišķīgs. Vajadzīgs.